Viņš lēkāja un lēca, riņķoja un ķepurojās, Kamēr bez spēka saļima zemē.
«Ņurduļa medības»
Uzņemt filmu nav nekāds joks, tāpēc es nemaz nebiju pārsteigts, kad trīs dienas pēc mūsu atgriešanās no nacionālā parka man vajadzēja stāvēt uz stalažu kāpņu augstākā pakāpiena, kamēr Kriss un Džims gulēja zālē zem manis, bet Džekija un dažādas citas personas bija nostājušās aplī kā kriketa spēlētāji laukumā. Mūsu neparastajām izdarībām par iemeslu bija viens no visinteresantākajiem dzīvniekiem, kādus esmu sastapis.
No Taman Negara mēs bijām devušies pāri visai Ma- lajai uz Dungunas pilsētu austrumu piekrastē, kur cerējām ieraudzīt vienu no pasaulē lielākajiem rāpuļiem, bet ceļā uz turieni mums pagadījās kāds cits rāpulis, gan ne tik liels, tomēr ne mazāk interesants. Ilgāku laiku mēs braucām pāri mežainiem pakalniem, kur ceļš sastāvēja gandrīz vai vienīgi no asiem pagriezieniem, es pat neatceros, ka man jelkad ar lendroveru būtu vajadzējis mest tik daudz zigzagu. Tie sekoja cits citam nepārtrauktā virknē, tā ka Džims, kas gulēja lendroverā aizmugurē, beidzot neizturēja un palūdza apturēt mašīnu. Mūsu draugs zvilnēja starp filmēšanas aparatūras priekšmetiem, atgādinādams Romas imperatoru, it sevišķi tāpēc, ka turēja piespiestu pie krūtīm pašu lielāko ananasu, kādu es savā dzīvē esmu redzējis; šo augli mēs nopirkām nelielā ciemā, kuram tikko bijām pabraukuši garām. Džima seja izskatījās zirņu zaļa.
— Kas tev noticis? — jautāja Kriss.
— Man ir slikta dūša, — vārgā balsī atbildēja Džims.
— Ak dievs! — atkal iesaucās Kriss. — Vai ir kaut kas, no kā tev nekļūst slikti?
— Es neesmu vainīgs, — Džims aizvainots sacīja,
— šie sasodītie līkumi un pagriezieni! Tikko mans kuņģis nostājas īstajā vietā, kad seko jauna virāža.
— Patiesi, derētu apstāties, — iejaucās Džekija,
— mēs varētu arī ieturēt lenču.
Džims viņai uzmeta mokpilnu skatienu.
— Tu domā, es pašlaik spēju kaut ko ieēst? — yiņš jautāja.
— Bet es jūtos izsalkusi, — cietsirdīgi atteica Džekija.
Mēs izsaiņojām ēdamo un apsēdāmies ceļmalā uzkost; kamēr mēs ēdām, Džims spītīgi lūkojās uz otru pusi. Beidzot,- pamatīgi iestiprinājušies ar aukstu gaļu un ana- nasiem, atlaidāmies zālē atpūsties, un es ievēroju starp kokiem mazliet tālāk divus putnus, kuri pa gabalu izskatījās ļoti neparasti. Paņēmis binokli, pagājos pa ceļu un atklāju, ka manā priekšā ir raķetastes drongo pāris, kas koku galotnēs aizrautīgi nododas mīlas rotaļām. Raķetastes drongo ir mežastrazda lielumā, ar ieapaļu ce- kuliņu, divas ārējās astes spalvas viņam stipri pagarinātas un nobeidzas ar tādiem kā raķetveidīgiem vēdekļiem; apspalvojums ķermeņa apakšpusē zilganzaļš, ar metālisku spīdumu, virspusē sulīgi melns. Abi drongo dejodami skraidīja pa zariem, līkumu līkumiem viņiem nopakaļus plīvoja raķetveidīgās astes; dažubrīd viņi uzlidoja augstāk un piķēja viens uz otru — tādos mirkļos astes vēdekļi atgādināja divas apaļas neparasta izskata vaboles, kas putnus vajā. Ik pa brīdim putni sarunājās zemās, aizsmakušās balsīs.
Kamēr es vēroju abus drongo, manu uzmanību piesaistīja maza, pelēcīga ķirzaciņa, kas šaudījās Šurpu turpu pa koka stumbru, ar garo mēli uzlaizīdama kokuskud- ras, kuras virtenē slīdēja augšup uz savu zaļo mājokli. Nelielais rāpulis man likās bezkrāsains un neinteresants, un es jau grasījos pārstādīt binokli, lai no jauna pievērstos raķetastes drongo, kad piepeši notika kaut kas tāds, kas, tēlaini izsakoties, lika man palēkties desmit pēdas gaisā; ķirzakai zem zoda izauga balts, trīsstūrains lēveris, līdzīgs burai. Brīdi ķirzaka to atkārtoti ievilka un atkal izgrūda, tad palēkdamās atrāvās no mizas un uzlidoja gaisā. Tajā mirklī, kad viņa sāka krist zemē, ķirzakai abos sānos atvērās plati spārni, līdzīgi tauriņa spārniem; viņa tos turēja stingri nostieptus un ar to palīdzību viegli aizplanēja līdz citam kokam, pēdas simt piecdesmit tālāk. Tagad es sapratu, ka šī šķietami neievērojamā ķirzaka, kuru es biju noniecinājis, īstenībā ir viens no interesantākajiem un neparastākajiem rāpuļiem zemes virsū — tāds, ko es jau sen biju kārojis ieraudzīt. Sīs ķirzakas nosaukums ir Draco volans, planējošais drakons, un kopš ierašanās Malajā es par viņu nemitīgi tiku izjautājis vietējos iedzīvotājus. Neviens man neko noteiktu nevarēja pastāstīt; jā, esot redzēts, viņi izvairīgi sacīja un tūlīt sāka runāt par ko citu, tā ka man radās iespaids — es varētu nodzīvot Malajā piecdesmit gadus, planējošo drakonu tā arī neredzējis. Un te, pilnīgi negaidot, manā priekšā bija īsts dzīvs planējošais drakons — rāpulis, kuru es vairs necerēju ieraudzīt! Es spalgi iekliedzos, nobiedēdams savus biedrus, un viņi skriešus metās pie manis, bet pa to laiku Draco volans no jauna pacēlās gaisā un nozuda starp kokiem.
— Kas noticis? — satraukta iejautājās Džekija, viņa acīmredzot domāja, ka man iekodis kāds plēsīgs dzīvnieks.
— Draco volans, Draco volans, — es nesaprotami murmināju.
Visi neizpratnē lūkojās manī.
— Kas tas ir — Draco volans? — atkal prašņāja Džekija.
— Nu, tā ir lidojoša ķirzaka, — es nepacietīgi skaidroju, — te viena nupat lidoja no koka uz koku.
— Viņš ir dabūjis saules dūrienu, — Džims prātīgi piezīmēja, — es jau tūlīt tā nodomāju, kad viņš sāka tā savādi runāt.
— Es jums saku — te bija planējošais drakons, — es paliku pie sava, — viņš pārlidoja no ši koka uz to tur, un, kamēr jūs skrējāt šurp pie manis, viņš no jauna pacēlās spārnos un ielidoja mežā.
— Mazliet pagulies, — Džims ieteica, — tev jāatpūšas, gan būs labi. Es uzšļākšu tev uz pieres ananasa sulu.
Par spīti maniem apgalvojumiem, neviens īsti neticēja tam, ko es stāstīju, jo arī pārējie ekspedīcijas dalībnieki bija sākuši uzlūkot planējošo drakonu gandrīz vai par mītisku dzīvnieku. Mēs braucām tālāk, un es visu ceļu nedevu viņiem mieru, nemitīgi runādams par lidojošam ķirzakām.
Vakarā mēs apstājāmies kādā mazā pilsētiņā, kur mūs laipni uzņēma un piedāvāja naktsmājas jauks laulāts pāris, vārdā Alleni. Pēc savstarpējas iepazīšanās un laipnību apmaiņas sarunas atkal atsākās par lidojošo ķirzaku, un Džefrijs Allens, loti ievērojams fotogrāfs ani- mālists, mazliet izbrīnījies klausījās mūsu asajos strīdos.
— Nesaprotu, — viņš beidzot sacīja, — kāpēc jūs tik ļoti satraucaties par lidojošo ķirzaku.
Ja mēs nebūtu viņa viesi, es viņu bez kavēšanās nokautētu, bet viņš bija šīs mājas saimnieks, turklāt vēl pielēja man sevišķi lielu glāzi ar viskiju, tā ka man bija vien jāsaņem sevi rokās.
— Esmu vienmēr vēlējies redzēt lidojošo ķirzaku, — es viņam pacietīgi skaidroju. — Tikko ieradies Malajā, sāku sīki un smalki izjautāt vietējos iedzīvotājus, lai uzzinātu kaut ko par šo dzīvnieku, bet visiem maniem pūliņiem nebija vairāk panākumu kā tad, ja es būtu uzdevis jautājumus klusējošiem mūkiem. Beidzot es ieraudzīju vienu šādu ķirzaku uz ceļa, braucot pie jums, bet šie nesaprašas, ar kuriem esmu spiests ceļot kopā, atsakās tam noticēt.
— Kāpēc tā? — Džefrijs bija pārsteigts. — Dārzs ir pilns ar šīm ķirzakām, — viņš nevērīgi piebilda.
— Ko? — es neticīgi iesaucos. — Jūs domājat - jūsu dārzs?
— Jā, — atteica Džefri-js, — cauru dienu tās lido dučiem apkārt.
— Te ir tropi, — Džims nopietni sacīja, — nav ko brīnīties, ka visi sajūk prātā.
— Kā jums liekas — vai mums būtu kāda iespēja ķirzakas nofilmēt?
— Domāju gan, — Džefrijs atbildēja, — lai gan šīs ķirzakas ir ļoti kustīgas. Ritā no rīta jūs viņas dabūsiet redzēt, tad arī izlemsiet, kā rīkoties.
Nākamajā rītā līdz ar ausmu es izvilku Džekiju, Džimu un Krišu dārzā, un tur, man par lielu prieku, atklājās, ka Džefrijs bija runājis skaidru patiesību. Lidojošās ķirzakas bija it visur, tās slīdēja pa gaisu no koka uz koku kā papīra šautras. Džims, piesprādzējis sev kameru,pūlējās uzņemt dažus kadrus ar ķirzakām lidojumā, mēs, pārējie, pa to laiku dauzījām ar sprunguļiem pa koku stumbriem, lai ķirzakas nobiedētu un piespiestu lidot tieši uz kameru. Tā pagāja vairākas stundas, mēs bijām gaIīgi nomocījušies un nosvīduši. Džims bija izlietojis ap astoņpadsmit collu filmas un ņēmās mums apgalvot, ka tie būšot paši labākie tukšu debesu kadri, kādi jelkad uzņemti.
— Viss velti, — viņš sacīja, — tikko es šo neradību atrodu skatu meklētājā un nostādu fokusā, tā jau ir nolaidusies zemāk. Man liekas, mums nekas neiznāks,
— Paliek tikai viena iespēja, — es ierosināju, — mums ķirzaka jānoķer.
— Un ko mēs ar viņu iesāksim? — Kriss jautāja.
— Uznesīsim augšā guļamistabā, — es skaidroju, — un, kad Džims teiks, ka viss ir sagatavots, metīsim ķirzaku pa logu ārā.
— Hm… — Kriss skeptiski norūca, — manis dēļ — varam pamēģināt.
Apbruņojušies ar bambusa nūjām, kurām galā iesieta cilpa, mēs turpmākās pāris stundas pūlējāmies noķert lidojošās ķirzakas. Galu galā mums pagadījās dažas laikam muļķīgākas par citām, un divas no tām mums izdevās panākt un noķert, tad mēs iegājām verandā, lai pirms filmēšanas iebaudītu godīgi nopelnīto dzērienu. Tā man radās iespēja ķirzakas aplūkot tuvumā.
Drakona-baltajam rīkles maisam ir pagarinātas zemenes forma, parasti tas sakļauts un nav redzams, bet, kad ķirzaka grib iebiedēt (cik es varēju noprast, tēviņš šo balto rotājumu lika lietā vienīgi tad, ja kāds apdraudēja viņa teritoriju), maisā acīmredzot tiek iesūknēts gaiss- un maiss ik pēc sekundes te piepūšas, te saplok. Vēl neparastāki ir planējošā drakona «spārni»: rāpulim ir pa garinātas ribas, un uz' tām, tāpat kā uz lietussarga spieķiem, turas lidplēve. Kad spārni ir piekļauti pie ķermeņa sāniem — atkal tāpat kā sakļautam lietussargam — tie nemaz nav pamanāmi, jo ir ļoti plāni un trausli. Planējošais drakons atstāja gluži neticama aizvēsturiska dzīvnieka iespaidu, un, vērodams, kā viņš sakļauj un izpleš lidplēvi, reaģējot uz manas rokas pieskārienu, es varēju dzīvi iedomāties, ka līdzīgi rāpuļi evolūcijas ceļā varēja pārvērsties par tiem putniem, kurus mēs pazīstam šodien.
Kad bijām remdējuši slāpes un mazliet atvēsinājušies, sākām gatavoties ķirzaku filmēšanai. Lai iegūtu labus lidojuma ķadrus, kuros būtu redzama rāpuļa lidplēve, bija nepieciešams, lai ķirzakas siluets iezīmētos uz debesu fona. Tas nozīmēja, ka Krišam un Džimarn jāno
guļas zālē ar kamerām rokās, bet Džekijai, Džefrijam un viņa sievai Betijai jānostājas mazliet nostāk, lai ķirzaku noķertu, pirms tā pagūst aizbēgt. Kad visi bija ieņēmuši viņiem paredzētās vietas, es uzkāpu augšā guļamistabā, izņēmu vienu ķirzaku no ievārījuma burkas, kurā to biju ieslodzījis, un pēc lejā guļošo operatoru signāla pasviedu viņu gaisā. Planējošais drakons acumirklī izpleta lidplēvi un planēja lejup, lai nosēstos zālē, bet tur Džefrijs to veikli noķēra. Ar iegūto rezultātu operatori tomēr nebija apmierināti, un man vēlreiz vajadzēja kāpt -'otrajā stāvā un izsviest ķirzaku pa guļamistabas logu. To pašu mēs atkārtojām apmēram divdesmit piecas reizes, līdz man un abām ķirzakām šie mēģinājumi galīgi apnika, tāpēc es pasludināju pārtraukumu, un mēs apspriedām šo problēmu pie glāzes ledusauksta alus. Pats lielākais mūsu metodes trūkums bija tas, ka, izmetot ķirzaku pa logu, kameras pagūst uztvert tikai pavisam mazu debesu stūrīti ar ķirzakas siluetu; guļamistabas logs mums tātad nebija līdzējis.
— Kā būtu, ja mēs izmantotu stalažu kāpnes? — Džefrijs ierosināja. — Tās mēs varētu nolikt, kur vien vajadzīgs.
Jaunās idejas spārnoti, iegājām Džefrija pieliekamajā telpā un no turienes izvilkām dienas gaismā divas galīgi sagrabējušas desmitpakāpienu kāpnes. Ja tajā dienā kāds mūs būtu novērojis, nesaprazdams, ko mēs īsti darām, viņš droši vien nodomātu, ka Džefrija lielais, plašais dārzs ietilpst vietējās psihiatriskās slimnīcas teritorijā Kriss un es stiepām atspērušies neērto koka «žirafi», mums pa priekšu soļoja Džims, laiku pa laikam noguldamies uz muguras zemē, gājienu noslēdza Džefrijs, Džekija un Betija, nesdami dažādus vitāli svarīgus kinoiekārtas priekšmetus, kā arī burku ar abām ķirzakām. Beidzot, kad reizes trīs bijām apgājuši apkārt dārzam, Džims izvēlējās piemērotu vietu, mēs tajā uzstādījām kāpnes un sagatavojāmies filmēšanai. Pa to laiku bija pienācis dienas vidus, kad visa Malaja sakarst līdz tādai temperatūrai, pie kuras cilvēka miesa sāk kust.
Izmeties līdz pusei kails, uzlicis galvā no Džefrija patapinātu senlaicīgu salmu cepuri, es stingri satvēru vienu lidojošo ķirzaku un sāku kāpt augšā pa stalažu kāpnēm. Kāpnes čīkstēja un krakšķēja, un tik stipri līgojās, ka man uzmācās bailes par savu drošību — gluži kā iesācējam jūrniekam, kurš pirmo reizi jahtā brauc apkārt
Horna zemesragam. Pārliecinājies, ka visi «ķērāji» ir savās vietās un Kriss ar Dzimu guļ augšpēdu zemē pie kāpnēm, es .pasviedu ķirzaku gaisā. Man nebija iespējams novērot ķirzakas lidojumu, jo šaubīgās kāpnes nepieļāva straujas kustības, turklāt mans meistarīgais metiens bija tās-bīstami iešūpojis. Kad-es beidzot atguvu pār tām kontroli, Kriss jau bija piecēlies kājās un veltīja tnan starojošu smaidu.
— Lieliski, — viņš sacīja, — tomēr, manuprāt, mums vajadzēs vēl dažas reizes atkārtot, lai būtu pilnīgi droši, ka uzņēmumi izdevušies.
Es jau sāku nožēlot, ka vispār biju ierunājies p3r lidojošām ķirzakām, jo gandrīz visa pēcpusdiena mums pagāja, darbojoties svelmējošā saulē, un es kā gaužām neapdāvināts cirka mākslinieks, stāvēdams uz grīļīgām stalažu kāpnēm, laiku pa laikam metu gaisā ķirzakas. Beidzot Džims paziņoja, ka uzņemtie kadri viņu apmierina, un mēs, palaiduši brīvībā mūsu filmzvaigznes, varējām iet mājā atpūsties un atvēsināties zem aukstas dušas. Abi planējošie drakoni no vi-sas šīs jezgas bija- tik ļoti noguruši, ka nemaz nemēģināja bēgt projām, bet, apmetušies uz zara, tikai dusmīgi blenza uz mums.
Interesanti atzīmēt, ka šī epizode — tā patiešām bija lieliska! — uz ekrāna aizņēma tikai apmēram piecpadsmit sekundes un neviens skatītājs mūs neuzteica par izcilo sasniegumu. Cerams, daudzi cilvēki, kuri sapņo kļūt par operatoriem animālistiem, izvēloties profesiju, paturēs prātā šo pamācošo piemēru.
Ceļojumā pa Malaju ir svarīgi, lai jums neapniktu daudzās celšanās pāri upēm. Vairums tropisko zemju upju un strautu izveido tikpat juceklīgu un komplicētu sistēmu kā asinsvadi cilvēka organismā. Lai nokļūtu paredzētajā vietā, jums nereti jāšķērso, vai pussimts upju; seklākajām jūs braucat pāri jautri un bezrūpīgi; mazliet dziļākajām jūs pārvelk pāri, ja lietus dievi jums ir labvēlīgi, bet lielās, platās upes, kurās ūdenim ir pabieza heresa konsistence, var pārvarēt vienīgi ar prāmi. Taču ar prāmjiem ir tāpat kā ar autobusiem —• ne visās pasaules daļās tie vienādi labi kalpo savam uzdevumam; visiem Ma- lajas prāmjiem ir viena raksturīga īpatnība: kad jūs piebraucat pie upes, prāmis vienmēr stāv pie pretējā krasta; tas nozīmē, ka gaidot jums jāzaudē vismaz pusstunda vai pat trīsceturtdaļstundas. Dažreiz apnicīgo gaidīšanu mums atviegloja jauki mangrovju purvi, kas pletās ab« pus ceļa, pie kura mēs stāvējām; katra mangrove balstījās uz mudžeklīga sakņu pinuma, kas mirka biezās, lipīgās, nelabi smirdošās dūņās. Mangrovju purvos dzīvo visdažādākie radījumi. Ja purvs atradās jūras tuvumā, kur ūdens bija iesāļš, tajā varēja ieraudzīt dūņlēcējus — ārkārtīgi neparastas zivis ar tādu kā nīlzirga galvu, arī pēc izturēšanās dūņlēcēji mazliet atgādināja nīlzirgus, jo labprāt gulēja pie pašas, ūdens virsmas, izvalbītās acis vien ārā, un ziņkāri vēroja, kas notiek visapkārt. Bet dūņlēcējiem ir arī kāds cits talants, kas, pirmoreiz sastopoties ar šīm zivīm, jūs var mulsināt un satraukt, it īpaši, ja jūs piederat pie tiem cilvēkiem, kuri iedomājas, ka zivs īstā vieta ir zem ūdens. Sīm zivīm ļoti patīk dūņu gludā virsma starp mangroves saknēm; izlīdušas no ūdens, viņas slidinās pa dūņām un dažreiz pat Uzrāpjas uz inangrovju saknēm.
Izplatīti mangrovju purvu iemītnieki ir spokkrabji, kuri rok dūņās alas; šie vēži ir tikpat daudzkrāsaini kā tauriņi. Tropu upju krastos it visur var atrast dubļu joslas, kur lieliem bariem pulcējas dienas tauriņi, lai dzesētu slāpes, viņi mierīgi sūc no zemes mitrumu, reizumis iz- plezdami un sakļaudami spārnus, un šādos brīžos citkārt ne ar ko neievērojamā krastmala piepeši sāk liesmot kā milzīgs, daudzkrāsains ugunskurs. Tādu pašu estētisku funkciju mangrovju purvos veic spokkrabji. Viņi izlien no alām un, saulē vizēdami, lēnāīn virzās pa purvu. Viena no lielajām spīlēm nemitīgi māj — ar šo raksturīgo žestu krabis cenšas gan pievilināt mātītes, gan aizbaidīt tēviņus; laiku pa laikam krabji apstājas un iestūķē mutē lielu dūņu klumšķi, no kura izvelk sev vajadzīgo barību — vissīkākās aļģes. Spokkrabis izskatās ļoti smieklīgs: viņu varētu salīdzināt ar gardēdi, kurš kanalizācijas caurulē ietur maltīti, lietojot ēdamkociņūs. Šī aina atstāj neparastu iespaidu. Jūs pienākat pie liela,' spīdīga dūņu klāja un ievērojat daudzkrāsainus vizuļus, kas steidzīgi nozūd aliņās, ar kurām nosēta dūņu gludā virsma. Tad jūs notupjaties zemē un pacietīgi gaidāt; drīz vien no aliņām pabāžas ārā "viena, otra, trešā un vēl daudzas spīles; lēnām, ļoti piesardzīgi krabji atstāj alu drošo patvērumu un uz brīdi apstājas, lai pārliecinātos, ka briesmas ir garām. Mirdzošās bruņas atgādina sarkanas, violetas, zaļas un dzeltenas uguntiņas, un pat tad,, kad krabji stāv uz vietas, lūkodamies, vai no kaut kurienes nedraud briesmas, lielās spīles viegli raustās šurpu turpu. Ja jums pietiek pacietības sēdēt mierīgi, paši drošākie krabji galu galā uzdrīkstas atiet nostāk no alas, un, kad viņi sāk baroties, arī bailīgākie, redzēdami, ka ar biedriem nekas ļauns nenotiek, izlien no alām; un piepeši jūsu acu priekšā daļa vienmuļā, pelēkā smirdošu dūņu klāja ir. pārvērtusies kaleidoskopiskā persiešu paklājā. Te patiešām saskatāma līdzība ar kaleidoskopu: ja jums paklāja raksts ir apnicis, atliek tikai pacelt roku, un tajā pašā mirklī kā, uz burvja mājienu raibā paklāja vietā atkal plešas gluds, spīdīgs pelēku dūņu klājs. Krabji atkāpjas savās alās tik ātri, ka jūs tiem nespējat izsekot; neviļus nāk prātā bērnu rotaļlieta «burvju dēlītis», uz tā redzams krāsains, sarežģīts raksts, kuru var nodzēst ar vienu rokas kustību.
Pēc mūsu sestā vai septītā prāmja, man par lielu izbrīnu, pārējie ekspedīcijas dalībnieki bija zaudējuši jebkuru interesi par dūņlēcējiem un spokkrabjiem. Mani biedri staigāja šurpu turpu gar upmalu, sevī kaut ko murminādami, un skaļi pauda sašutumu par ilgo laiku, ko prasa prāmja pārvešana no viena krasta uz otru. Vēlēdamies viņus nomierināt, es sacīju, ka prāmnieku gausums ir attaisnojams: šajās vietās jāstrādā īpaši uzmanīgi. Neviens man lāgā neticēja, bet tad es saviem vārdiem par apstiprinājumu pastāstīju, ka tikai pirms divām nedēļām uz kāda no šiem prāmjiem uzbraucis liels autobuss, stāvgrūdām pilns ar jautriem bezrūpīgiem malajiešiem, un prāmis piepeši apgāzies, noslīcinādams trīs ceturtdaļas pasažieru. To dzirdēdams, Džims tūlīt gribēja zināt, kāpēc mēs līdz savam ceļamērķim nevarētu nokļūt pa sauszemi.
Tikai pie piecpadsmitā prāmja mēs ieguvām pirmos norādījumus, ka rāpulis, pēc kura bijām devušies tik tālā ceļā, patiesi eksistē. Šoreiz uz prāmi bija jāgaida mazliet ilgāk nekā parasti, un spokkrabji apkārtējā purva dūņās vairs nespēja mūs iepriecināt. Manu uzmanību piesaistīja kāda būdiņa ceļa malā, tajā nepārtraukti gāja iekšā cilvēki un tūlīt atgriezās, nesdami rokā pudeles ar kaut kādu kārdinoša izskata dzērienu: Tā kā ap šo laiku mēs visi bijām pagalam nokarsuši un izslāpuši, es ierosināju Džekijai iet un izpētīt šo fenomenu. Protams, necerēju šajā palmu lapu būdā atrast tik eksotisku dzērienu kā alu, bet pašā dienvidū pēc vairāku stundu brauciena man nebūtu iebildumu arī pret kokakolu. Mēs iegājām būdā, un liels bija mūsu pārsteigums, ieraugot veikaliņu ar vi- šādām precēm un lielu, omulīgi dūcošu ledusskapi, kuiā glabājās pamatīgs krājums auksta, atspirdzinoša alus. Kamēr mūs apkalpoja, es ievēroju uz letes malas šķīvi ar tādām kā lielām, no ilgas lietošanas nobrāztām ping- ponga bumbām.
— Paskaties! — es satraukts' sacīju Džekijai. ,
Viņa aizdomīgi vērās manī.
— Kas tie tādi? -— Džekija jautāja.
— Tās, — es paskaidroju, paņemdams vienu bumbu rokā, — ir Dermochelys coriacea olas.
— Ko tas nozīmē? — viņa atkal vaicāja.
— Tas ir tas dzīvnieks, kura dēļ mums nācās ziedot tik daudz laika, spēka un naudās, lai tikai dabūtu viņu redzēt, — es sacīju. — Sī te ir viņa — ādbruņurupuča ola.
Ādbruņurupucis ir ne tikai viens no lielākajiem, bet arī viens no interesantākajiem bruņurupučiem pasaulē. Viņa garums var sasniegt deviņas pēdas, svars — gandrīz vienu tonnu[6]. Atšķirībā no citiem šīs apakšklases pārstāvjiem, kuriem ir ciets ragvielas vairogs, ādbruņurupuča mugura pārklāta ar ādu, vienīgi muguras vidu redzamie kaula izaugumi norāda uz radniecību ar bruņurupučiem. Par šo lielo, var teikt, bēdīgo radījumu mēs zinām visai maz? viņš barojas ar . zivīm un citiem jūras dzīvniekiem, reizumis ar jūrasaļģēm; ir pamats domāt, ka agrāk viņš bijis plašāk izplatīts neka tagad. Taja laikā, kad mēs uzturējāmies Malajā, bija zināmas tikai trīs ādbruņurupuča vairošanās vietas: Puertoriko, Cei- lonā un Malajā — tur, kurp veda mūsu ceļš. Kā par nelaimi, ādbruņurupuča olas ir ļoti garšīgas, un šī iemesla dēļ viņa vairošanās vietas Puertoriko un Ceilonā tika nesaudzīgi ekspluatētas, savācot izdētās olas, tā ka galu galā dzīvnieki tajās vairs neatgriezās. Līdz ar to Malajas piekraste pie Dungunas palika vienīgā un pēdējā vieta pasaulē, kur vēl varēja atrast ādbruņurupuča bērnistabas. Sie dzīvnieki man katrā ziņā bija jāredz divu iemeslu dēļ; pirmkārt, ja es neuzmanīšu ādbruņu- rupuci tajā brīdī, kad viņš iznāk krastā dēt olas, var gadīties, ka es vispār viņu nedabūju redzēt, un, otrkārt, Malajas valdība nesen bija ieviesusi dzīvē kādu ļoti saprātīgu metodi bruņurupuču aizsardzībai, un es vēlēji pārliecināties, cik tā ir efektīva.
Adbruņurupuču vairošanās vieta pie Dungunas biia apmēram piecas jūdzes garš liedags, un koncesija, kas deva tiesības vākt bruņurupuču olas — šo lielisko delikatesi, vienmēr bija piederējusi kādam ciema iedzīvotājam; izdevīgais bizness deva viņam ļoti lielus ienākumus. Bet koncesionāram, kā vairumam ļaužu, rūpēja vienīgi iegūt tūlītēju peļņu, un viņš nedomāja, ka pamazām, gadu pēc gada, iznīcina pašus bruņurupučus, kuri viņam dēj šīs zelta olas. Galu galā noziedzīgajā biznesā kopa ar Malajas dabaspētnieku biedrību iejaucās valdība. Tika nolemts katru gadu atpirkt zināmu -skaitu ligzdu par pastāvošajām tirgus cenām; olas bija jāsavāc, jāizperina un mazie bruņurupucēni jāpalaiž brīvībā. Ar to tiktu radīta iespēja ne vien saglabāt ādbruņurupuci, bet arī nodrošināt koncesionāra un viņa ģimenes ienākumu. Uz papīra lēmums izskatījās vissaprātīgākais un progresīvākais, ar kādu līdz šim biju iepazinies, bet no rūgtas pieredzes zināju, ka jebkurš nolikums par dzīvnieku aizsardzību, kas liekas tik jauks uz papīra, īstenībā nedod gaidītos panākumus un pa lielākai daļai ir lemts neveiksmei.
Mēs nu bijām savām acīm redzējuši ādbruņurupuča olas un tagad steidzāmies ātrāk pieveikt atlikušo ceļa posmu un beidzot iebraucām Dungunas pilsētiņā.
Mums bija zināms no dažādiem aprakstiem, ka bruņurupuču filmēšanai liedagā būs nepieciešams mākslīgs apgaismojums, jo šie dzīvnieki iznāk krastā vienīgi naktī. Sagādāt filmēšanai nepieciešamo gaismu liedagā, kas atrodas trīsdesmit četrdesmit jūdzes no tuvākā elektroenerģijas avota, bija -visai sarežģīts uzdevums, kuru mums laipni palīdzēja atrisināt Malajas lauksaimniecības ministrija, atsūtot uz Dungunu elektriķi ar pārnēsājamu ģeneratoru. Sis mazais, apaļīgais vīriņš sasveicinājās ar mums, mīlīgi smaidīdams, un paziņoja, ka pasūtījis mums istabas ķīniešu viesnīcā, labākaja visā pilsēta. Viesnīca patiešām bija tīra un glīta, kaut arī mazliet paskopi iekārtota, bet mums abiem ar Džekiju palaimējās dabūt istabu tieši līdzās vannas istabai.
Es ar nolūku lietoju vārdu «palaimējās», jo vannas istabas tuvums man deva iespēju izdarīt zinātniskus novērojumus par ķīniešu tīrīgumu. Siena, kas atdalīja mūsu istabu no vannas istabas, izbeidzās apmēram sešas col* las no griestiem, tā ka mums bija dzirdama katra kustība, ko izdarīja cilvēks, kurš sēdēja vannā, tāpat mēs ar lielu precizitāti varējām noteikt patērētā ūdens daudzumu. P'irmie divi cilvēki, kas ienāca šajā telpā, aprobežojās ar īsu, bet pamatīgu nomazgāšanos un, priecīgi svilpodami, drīz vien aizgāja, turpretim trešais apmeklētājs bija pavisam citāds.
Viņš skriešus ieskrēja vannas istabā, it kā viņam nopakaļ dzītos ienaidnieks, aizcirta un aizbultēja durvis ar tādu spēku, ka es nodomāju: bulta droši vien palika viņam rokā. Ar to pietika, lai dīvainais apmeklētājs piesaistītu manu uzmanību, — es piecēlos sēdus un klausījos. Aizbultējies viņš minūtes piecas smagi dvesa, it kā gaidīdams savu ienaidnieku kuru katru .brīdi uzlaužam durvis. Vai viņu vajā kāda malajiešu banda? «— es sevī gudroju. Varbūt uz dvieļu pakaramā "karāsies viņa asiņainais līķis, kad es vēlāk ieiešu vannas istabā? Lai nu kā — pēc tāda laika bailes viņam acīmredzot bija pārgājušas, jo viņš beidza dziļās elpošanas vingrinājumus un ņēmās — kā man izklausījās — pliķēt vannu. Tās bija savādas skaņas, kas pāri vaļējai sienai ieplūda mūsu istabā, — vanna dunēja kā baznīcas zvans. Sis koncerts turpinājās labu laiku, un es jau grasījos piedauzīt pie sienas, lai paskaidrotu, ka tas nav īstais veids, kā var paglābties no bandas vajāšanām, kad piepeši pliķēšana mitējās. Nākamais darbs, cik es varēju nojaust, bija grīdas bēršana ar sausu beržamo suku; arī tas turpinājās krietni ilgi. Piekāvis vannu un kārtīgi noberzis grīdu, viņš beidzot atgrieza krānu un sāka laist vannā ūdeni. Izņemot ūdens tecēšanu, nekas vairs nebija dzirdams, un es iedomājos, kā viņš, baiļu pārņemts, stāv un blenž uz vannu, kās pamazām pildās ar ūdeni. Pēc ceturtdaļstundas es sāku kļūt nemierīgs. Neviena vanna, es sevī nospriedu, nevar būt tik ietilpīga, ka spētu uzņemt tādu daudzumu ūdens un tas neplūstu pāri malām. Noraizējies es. palūkojos uz grīdu pie sienas, bet tur nebija ņe mazākā mitruma, kas liecinātu, ka ūdens applūdinājis vannās istabu. Varbūt viņš ir noslīcis? Vai man iet un piedauzīt pie durvīm? Atgriezis krānus, viņš varēja paslīdēt un nokrist un tagad, iespējams, guļ uz mutes vannā. Manas bažas par viņa likteni nedaudz pierima, kad viņš negaidot aizgrieza krānu un tad (atkal es to nevaru droši apgalvot, jo netiku redzējis savām acīm), kā liekas, no apmēram divdesmit pēdu augstuma ielēca vannā. Tas tikai bija blikšķis un šļakstoņal Mēs abi ar Džekiju, dzīvi iztēlodamies, kas notiek aiz sienas, mēmi aiz brīnumiem tupējām uz gultas malas, sūcām alu un gaidījām nākamo atklājumu. Gaidīt nenācās ilgi. Cilvēks aiz sienas izgrūda virkni skaļu, aizžņaugtu trokšņu, kas atgādināja Āzijas bifeļa svētlaimīgo sprauslāšanu sevišķi mīkstu, tīkamu dubļu peļķē; sprauslāšanu pavadīja gaisā uzšļāktas spēcīgas ūdens šaltis, kas ar dobju gul- dzoņu krita atpakaļ vannā. Līdz šai dienai esmu pārliecināts, ka viņš būs izlīdzējies ar kastroli vai kādu citu smeļamo, jo cilvēka saujas, pat vislielākās, nevar savākt tādu daudzumu ūdens un uzsviest gaisā. Kad viņš iegāja vannas istabā, es nejauši pavēros pulkstenī, tagad es to izdarīju vēlreiz un redzēju, ka viņš tur atrodas jau pusstundu. Pagāja vēl stundas ceturksnis, bet neredzamais kaimiņš vēl arvien šņāca un sprausloja, un šļāca ūdeni.
— Ak dievs, ko viņš tur dara? — Džekija vaicāja.
— Jādomā, tas ir kāds sevišķi liels un būdīgs ķīnlfe- tis, — es sacīju.
— Bet viņš taču nemazgājas. Tikai šļakstās ar ūdeni.
Sļakstoņa nenorima ari tad, kad bija aizritējusi yēl
pusstunda.
— Nevar būt, ka viņš visu šo laiku mazgājas, — no jauna ierunājās Džekija.
— Kaut ko viņš tomēr dara, —' es atteicu. — 3a iu man palīdzēsi, mēs piegrūdīsim pie sienas kumodi, es uzkāpšu uz tās un palūrēšu pa šķirbu.
— Tā mēs nevaram darīt, — Džekija iebilda.
— Kāpēc ne? — es jautāju. — Tas ir zinātnisks pētījums. Es varu kļūt slavens un bagāts, uzrakstot-par to zinātniskā žurnālā.
— Nav pieklājīgi lūrēt pāri sienām uz cilvēkiem, kad tie mazgājas vannā, — Džekija stingri noteica.
— Varbūt man nodziedāt viņam pāris taktis no «Vētrainā okeāna»? — es liku priekšā.
— Nē, — Džekija atkal iebilda, — bet es tomēr gribu zināt, ko viņš tur dara.
Nenojauzdams, ar kādu nekaunīgu interesi mēs sekojam viņa izdarībām vannas istabā, neredzamais ķīnietis joprojām plunčājās un šļakstinājās kā apskurbusi nāra, un tad piepeši troksnis aprima.
— Nu viņš ir beidzis, — sacīja Džekija.
— Vai arī izšļakstījis no vannas visu ūdeni, — es piezīmēju.
Ilgāku laiku vannas istabā valdīja klusums, ko pār- . tra-uca vienīgi dziļa elpošana. Tad, pilnīgi negaidot — mēs pat pielēcām kājā? aiz pārsteiguma —, viņš līdz galam atgrieza vaļā krānu un palaida dušu, un spraus- lāšana un šļakstināšanās atsākās no jauna.
— Tas nav uz labu, — es sacīju. — Tomēr jāpiegrūž kumode pie sienas un jāpalūr. — Tu taču zini, ka arī man patīk tā ilgāk.pasēdēt vannā, bet padomā vien — viņš jau pavadījis vannas istabā divas stundas.
Par spīti Džekijas protestiem, es jau biju gandrīz pārbīdījis kumodi, kad, man par lielu vilšanos, ķīnietis aizgrieza dušas krānu un sāka atbultēt durvis; viņš atstāja vannas istabu tādā steigā, ka man bija jāsecina: viņš būs atminējis, ko es grasos darīt. Es metos pie guļamistabas durvīm, atrāvu tās plaši vaļā, gribēdams vismaz pamest acis uz noslēpumaino ūdens mīļotāju, bet gaitenī neviena nebija.
Sis piedzīvojums atstāja uz mani dīvainu iespaidu, un atlikušajā laikā, kuru mēs pavadījām viesnīcā, es filmēšanas starpbrīžos steidzos uz kāpņu augšējo laukumiņu cerībā no turienes ieraudzīt nenotveramo, tīrību mīlošo austrumnieku. Es pat biju piebīdījis kumodi pie vannas istabas sienas un uzkrāvis uz tās grāmatu kaudzi, lai dabūtu redzēt viņa nākamo peldi, bet vienīgais cilvēks, kuru man pa šķirbu izdevās ieraudzīt, bija Kriss, kas mazgājās zem dušas, <— tas bija visai nepievilcīgs skats, un es novērojumus pārtraucu.
Tajā pēcpusdienā mēs aizvedām uz bruņurupuču liedagu mūsu apaļīgo elektriķi ar viņa ģeneratoru. Liedags atradās dažas jūdzes no Dungunas, un tā tuvumā bija mazs zvejnieku ciematiņš, kurā dzīvoja olu vācēji. Garo, žilbinoši balto smilšu joslu apjoza palmas. Olu vācēji mums pavēstīja, ka bruņurupuči nerādīšoties krastā pirms pulksten septiņiem, bet pēc tam viņus varot sagaidīt jebkuru brīdi. Kad bruņurupuciene sākusi dēt olas, nekas viņu nespēj iztraucēt, jūs pat varat viņu aizskart ar roku un viņa nereaģēs, bet, ja viņu satrauc un izbiedē tajā mirklī, kad viņa rāpjas augšā liedagā vai rok bedri, bruņurupuciene steigsies atpakaļ uz jūru, un jūs viņu vairs neredzēsiet. Tātad, ieraugot bruņurupucieni, mums pa liedaga smiltīm jāaizzogas līdz tai vietai, kuru viņa izvēlējusies ligzdai, jāuzstāda ģenerators un, sākoties dēšanai, nekavējoties jāieslēdz gaisma un jāfilmē.
Bet liedags bija plašs, un mēs nevarējām zināt, tieši kurā vietā bruņurupueiene iznāks no jūras, tāpēc varēja gadīties, ka mums, nesot ģeneratoru, vieglā riksi jānoskrien pusjūdze vai vēl vairāk. Mēs izdarījām mēģinājuma skrējienu, lai redzētu, kas no tā iznāk, un te es pārliecinājos, ka vārds «pārnēsājams», attiecināts uz šo ģeneratoru, ir rupjākais eifēmisms, ar kādu man līdz šim bijis jāsaskaras. Vispirms jāsaka, ka ģenerators varēja svērt apmēram vienu tonnu, bet abi tam pierīkotie-rokturi bija tik niecīgi, ka aiz tiem šo kolosu pat lāgā nevarēja saņemt. Uzdevumu vēl jo grūtāku padarīja lielais karstums, kāds dienā valda Malajā, un irdenās smiltis, kurās pēc katra soja līdz potītēm dziļi grima mūsu kājas, tāpēc nav grūti iedomāties, ka drīz vien aiz karstuma un pārguruma mūsu noskaņojums robežojās ar histēriju.
Atstājuši elektriķi un viņa velnišķīgo izgudrojumu ciematā, mēs braucām atpakaļ uz Dungunu pusdienās, pēc tam pusseptiņos vakarā iekrāvām lendroverā ekipējumu un devāmies uz bruņurupuču liedagu. Bija brīnum jauks, silts bezmēness vakars, īsti piemērots bruņurupuču iznākšanai krastā. Ceļmalā pie ciemāta, satraukti lēkādami un mādami ar rokām, mūs jau gaidīja ciema vecākais un vairāki olu vācēji.
Noskaidrojās, ka nupat no jūras iznākusi liela bruņurupuču mātīte Un slāj augšup krastā jardus trīssimt atstatu no mums. Tā bija necerēta veiksme, un mēs, stenēdami zem pārnēsājamā ģeneratora un kameru smaguma, jozām nopakaļus olu vācējam, kas bruņurupučiem bija atklājis. Beidzot aizelsušies, mirkdami sviedros, viscaur smilšaini (jo, pirms nokļuvām galā, katrs vismaz vienu reizi ievēlāmies smiltīs), ieradāmies tajā vietā, kur.gulēja olu dējēja.
Es zināju, ka šie bruņurupuči ir lieli, tomēr nebiju sagaidījis ieraudzīt kaut ko tik milzīgu. Bruņurupueiene gulēja smiltīs, līdzīga uz mutes apgāztai laivai; galva viņai bija tik liela kā prāvam sunim, milzum lielās fllm- zvaigznes acis no smago plakstu apakšas skumji vērās pasaulē. Ar pakaļējām pleznām, kas bija pārsteidzoši kustīgas, līdzīgas rokām, viņa izraka smiltīs apmēram četras pēdas platu un divas pēdas dziļu bedri. Pēc tam ar rūpīgi kopā saliktām pleznām kā ar lāpstu bruņurupueiene meta ārā no bedres slapjās smiltis; tā radās piltuv- veidīgs padziļinājums olām. Uzrāpšanās krastā un bedres rakšana bija prasījusi no viņas lielu piepūli, un viņa elsa un krāca aiz noguruma. Laiku pa laikam viņa apstājās un mazliet atpūtās, izgrūzdama garu, trīcošu, sirdi plosošu nopūtu. No acīm viņai bagātīgi tecēja gļotas, kas ieeļļo acs ābolu, aizsargājot no jūras ūdens. Gļotas plūda lejā pa vaigiem garās, spīdīgi lipīgās strūkliņās, un šis skats kopā ar sirdi plosošajām nopūtām radīja iespaidu, it kā bruņurupucienei būtu lielas, neremdināmas bēdas, kas ir tik dziļas un mokošas, ka nekādi nav iespējams viņai līdzēt, L°ti interesantas izskatījās bruņas, kas pēc krāsas un formas atgādināja labi ieziestus seglus, šo ilūziju izjauca vienīgi mazo piramīdveidīgo kaula izaugumu rinda muguras vidū. Rakšana turpinājās apmēram pusstundu, tad, acīmredzot apmierināta ar paveikto, bruņurupuciene nedaudz mainīja stāvokli, tā ka aste un ķermeņa pakaļdaļa atradās tieši virs bedres. Pēc tam bez redzamas piepūles viņa sāka dēt. Pirmā ola, kas iekrita ligzdā, lampu gaismā laistījās žilbinoši balta kā liela, lipīga pērle. Tad uz brīdi iestājās pārtraukums, kuram drīz sekoja īsts olu birums. Cita pēc citas olas krita bedrē tādā ātrumā kā lieli krusas graudi. Vairums bija apmēram biljarda bumbas lielumā, bet pagadījās arī mazākas — tik lielas kā galda tenisa bumbiņa un vēl mazākas. Vai no šīm sīkajām oliņām izšķilsies bruņurupucēni, nav droši zināms, bet jāpiebilst, ka starp vairāk nekā deviņdesmit sadētajām olām vismaz desmit, piecpadsmit bija kroplīgas. Beigusi dēt, bruņurupuciene sāka bērt smiltis atpakaļ bedrē, šajā darbā viņa lietoja galvenokārt pakaļējās pleznas, laiku pa laikam apstādamās, lai smiltis pieblietētu. Kad olas bija pienācīgi apbērtas, bruņurupuciene laida darbā platās priekšējās pleznas — ar tām viņa izdarīja tādas kustības kā pļaujot; tā tika savāktas smiltis un mestas uz aizmuguri, kur pakaļējās pleznas tās nogādāja īstajā vietā un piestampāja. Beidzot bedre bija piepildīta, un bruņurupuciene uzgūlās tai virsū, lai ar smago ķermeni smiltis vēl ciešāk pieveltu un nolīdzinātu; tad viņa pagāja dažas pēdas nostāk un ar priekšējām pleznām sāka nevērīgi sviest smiltis sev aiz muguras. Sākumā es nesapratu šādas rīcības jēgu, bet tad atskārtu, ka tas notiek nolūkā noslēpt ligzdas atrašanās vietu, jo gluds, nolīdzināts laukumiņš liedagā būtu tūlīt pamanāms, turpretim, nekārtīgi apbērts ar smiltīm, tas pēc brīža vairs neatšķirtos no tuvējās apkārtnes. Pārliecinājusies, ka ligzda labi nomaskēta, bruņurupuciene ar milzīgo deviņas pēdas garo ķermeni svempās lejup uz jūruļ tas bija lēns, grūts gājiens, kas viņai prasīja apmēram pusstundu? šajā laikā viņa vairākkārt atpūtāš, krāca un pūta burbuļus, un garās gļotu šķieznas, kas nokarājās viņai no acīm, arvien vairāk piebira ar smilšu graudiņiem un sacietēja. Tad viņa sasniedza ūdensmalu, un vilnis plīzdams viņu ap- šļāca un nomazgāja tīru. Vairākas minūtes viņa gulēja, izbaudīdama ūdens glāstus, tad slīdēja tālāk pa slapjajām smiltīm. Viļņi plīsa un vēlās viņai pāri un piepeši atrāva viņu no. zemes, un tajā pašā mirklī milzīgā, neveiklā bruņurupueiene pārvērtās ašā, kustīgā radījumā. Viņa pagriezās uz sāniem, ar pleznu jautri pamāja mums ardievas un žigli,-graciozi iepeldēja jūrā.
Tajā vakarā krastā iznāca vēl daži bruņurupuči, tā ka ap pusnakti mēs jau bijām uzņēmuši visus mums vajadzīgos kadrus un noguruši, bet laimīgi varējām doties atpakaļ uz Dungunu.
Nākamajā rītā vēlreiz atgriezāmies liedagā, lai redzētu un uzņemtu filmā bruņurupuču aizsardzībai domātos pasākumus. Tie bija izstrādāti pēdējā laikā un ieviesti dzīvē iepriekšējā sezonā. Bruņurupuču aizsardzību pārzināja kāds zivsaimniecības ministrijas darbinieks, un viņš arī kļuva par mūsu gidu. Kā jau es iepriekš minēju, ligzdas par pašreizējām tjrgus cenām tika no koncesio- nāra atpirktas; šīs ligzdas rūpīgi atraka un olas nogā dāja speciālā, ar žogu norobežotā liedaga daļā. Tur tika izraktas jaunas bedres pareizā dziļumā, tajās ielika olas un rūpīgi apbēra ar smiltīm; bija ļoti svarīgi, lai jaunās ligzdas pēc iespējas pilnīgāk aizvietotu īstās bruņurupuču ligzdas. Katra ligzda bija iezīmēta ar mazu koka krustiņu, uz kura uzrakstīts olu izdēšanas datums, skaits un vēlāk arī izšķīlušos bruņurupucēnu skaits. Norobežotais liedags ar mazajiem, taisnās rindās iespraustajiem koka krustiņiem atgādināja liliputu kara kapsētu. Pirmajā gadā tika izraktas deviņdesmit piecas ligzdas, kurās ievietoja apmēram astoņtūkstoš olu; no tām laimīgi izšķīlās vairāk nekā trīstūkstoš bruņurupucēnu. Parasti mazuļi pēc izšķilšanās izrokas ligzdas virspusē un, cik ātri vien varēdami, steidzas lejup pa liedagu, lai ienirtu jūrā. Ar kaut kādas mīklainas telepātijas palīdzību lielākā daļa jūras plēsoņu, kā haizivis un barakudas, acīmredzot nojauš, ap kuru laiku gaidāma garšīgo bruņurupucēnu šķilšanās, un šie asinskārie laupītāji piekrastes seklajos ūdeņos izveido barjeru, kurai mazuļiem jāizlau- žas cauri, lai varētu izdzīvot. Ļoti daudz mazo bruņurupuču tā aiziet bojā, un, ja vēl ņem vērā, ka lielos daudzumos tiek savāktas bruņurupuču olas, tad ādbru- ņurupuču nākotne rādās visai bezcerīga.
Lai apietu rijīgo haizivju un barakudu līniju, katrs «liliputu kapiņš», tuvojoties šķilšanās laikam, tika apjozts ar stiepļu tīklu,tā ka bruņurupucēni pēc izšķilšanās nevarēja doties lejā pa liedagu. Viņus savāca spaiņos un toveros un ar ministrijas kuteri aizveda divās trīs jūdzes tālu jūrā, kur tie lielā platībā tika izbārstīti ūdenī. Tā bruņurupucēniem tika radītas daudz lielākas iespējas izdzīvot. Tikko izšķīlušies mazuļi ļoti maz līdzinās saviem masīvajiem vecākiem: bruņurupucēni ir apmēram četras collas gari košā, dzeltenzaļā krāsā, viscaur svītraini; tie ir ļoti jauki, mīlīgi radījumi. Neviens nezina, pēc cik ilga laika šie mazie svītrainīši būs pieauguši, jāpieņem, ka pēc divdesmit trīsdesmit gadiem viņi būs pietiekami nobrieduši, lai atgrieztos dzimtajā liedagā un raktu smiltīs paši savas ligzdas.
Es biju pārliecinājies, ka malajiešu ieviestie bruņurupuču glābšanas pasākumi pagaidām sevi lieliski attaisnojuši, atlika vienīgi cerēt, ka sekmes neizpaliks ari nākotnē. Ka plašais, baltais Rantau liedags vienmēr kalpos par bērnistabu šiem jūras milžiem.