Viņš klusiņām bija nozudis — Jo ņurdulis, redziet, ir/ bailulis
«Ņurdula medības.»
Mūsu ceļojums ir beidzies — ceļojums, kurā nobraukts apmēram četrdesmit pieci tūkstoši, jūdžu pa trim zemēm un iepazīts desmitiem jaunu, interesantu dzīvnieku. Atzīstos, ka dzīvniekiem bija veltīta visa mana uzmanība, neņemot vērā daudzus blakus apstākļus, un es jūtu, ka savā vēstījumā dažuviet esmu pārāk vienpusīgi un izskaistināti attēlojis patieso stāvokli dzīvnieku aizsardzībā; tagad es gribu savu kļūdu izlabot.
Vispirms — ko nozīmē dzīvnieku aizsardzība?
Tā nav tikai tādu sugu kā kalnugriezes, vāverposuma vai ādbruņurupuča paglābšana no iznīcības; protams, tas ir ļoti svarīgs darbs, bet ir tikai daļa problēmas.
Būtu bezjēdzīgi mēģināt aizsargāt kādu dzīvnieka sugu, neaizsargājot tās dzīvesvietas. Izpostiet vai tikai izmainiet vidi, kurā uzturas šis dzīvnieks, un jūs šo sugu iznicināsiet tikpat droši, it kā būtu to apšāvis. Tātad, lai aizsargātu dzīvniekus, jāaizsargā meži un pļavas, upes un ezeri un pat jūra. Tas ir vitāli svarīgi ne tikai faunas saglabāšanai, bet arī paša cilvēka nākotneiļ daudzi to acīmredzot nesaprot un tāpēc neņem vērā.
Mēs esam saņēmuši mantojumā neizsakāmi krāšņu, * daudzveidīgu dārzu, bet diemžēl izrādījāmies slikti, nekur nederīgi dārznieki. Neesam papūlējušies iegaumēt pat visvienkāršākos dārzkopības noteikumus.
Nevērīgi izturēdamies pret šo dārzu, mēs sev gatavojam netālā nākotnē pasaules katastrofu, tikpat briesmīgu kā atomkarš, turklāt darām to labsirdīgā pašapmierinātībā, gluži kā mazgadīgs idiots, kas ar šķērēm sagriež Rembranta-gleznu. Gadu pēc gada mēs visā pasaulē radām putekļainus tuksnešus un zemes eroziju, izcērtot mežus un pārāk intensīvi apganot pļavas; ar rūpniecības atkritumiem mēs piesārņojam ūdeni — galveno mūsu dzīvībai nepieciešamo bagātību, tomēr visu šo laiku vairojamies kā pelēkās žurkas un brīnāmies,' ķāpēc. visierfs nepietiek ko ēst. Mēs esam tiktāl atrāvušies rio dabas, ka iedomājamies sevi par dieviem, Bet lieluma mānija vienmēr izrādījusies bīstama.
Vidusmēra cilvēks izturas ārkārtīgi egoistiski pret pasauli, kurā viņš dzīvo. Kad es apmeklētājiem rādu savus dzīvniekus, viens no pirmajiem jautājumiem (ja dzīvniekam nav pievilcīgs ārējais izskats) allaž skan: «Kāds no viņa labums?» — ar to domājot, kāds viņiem labums no šī dzīvnieka. Uz to var vienīgi atbildēt: «Kāds labums ir no Akropoles?» Vai dzīvniekam par tiesībām eksistēt katrā ziņā' jādod cilvēkiem kāds materiāls labums? Uzdodot jau pieminēto jautājumu; «Kāds no viņa labums?»'— jūs prasāt, lai dzīvnieks attaisno savu eksistenci, kaut gan pats savējo jūs neesat attaisnojis.
Iepazīstoties ar dzīvnieku aizsardzību Jaunzēlandē, Austrālijā un Malajā, es visur redzēju vienu un to pašu man jau pazīstamo bēdīgo ainu. Mazas, slikti atalgotas, ar pārmērīgu darbu apkrautas entuziastu grupiņas cīnās pret sabiedrības vienaldzību un lielo biznesmeņu un politiķu bezatbildīgo vilcināšanos. Lielākā daļa ļaužu dabas aizsardzībā nepiedalās tāpēc, ka neizprot draudošās briesmas, bet visbīstamākā ir politisko darbinieku pasivi-.
tāte, jo daudzus jautājumus iespējams risināt tikai visaugstākajā līmenī. Vairums politiķu dzīvnieku dēļ negrib riskēt ar savu karjeru, jo, pirmkārt, uzskata, ka tas nav to vērts, un, otrkārt, pret cīnītājiem par dabas aizsardzību izturas apmēram .tikpat nicinoši kā pret vecmeitu, kura noņemas ar savu mopsiti. Jaunzēlandē kāds ministrs, tātad valdības. pārstāvis — man ciniski paziņoja, ka nebūs liela nelaime, ja albatrosi, kas līdz šim ligzdojuši kadā dienvidu saiā, turpmāk tur vairs neatgriezīsies. Pēc viņa domām, neesot vērts uzņemties liekas rūpes, jo .sala atrodoties tik tālu dienvidos, ka tie'cilvēki, kuri gribētu albatrosus redzēt, tā kā tā nespētu tur nokļūt. Uz to es viņam atbildēju, ka Eiropā ir daudz gleznu un skulptūru, kurSs es varbūt nekad neredzēšu, bet es tomēr neuzskatu, ka šīs mākslas vērtības tāpēc būtu jāiznīcina. Ja tā spriež politiķi no valdības aprindām, uz ko tad var cerēt cīnītāji par dabas aizsardzību? Cilvēki nereti pašapmierināti saka: «Ir taču lieli nacionālie parki, kuros savvaļas dzīvnieki atrodas drošībā.» Un tikai nedaudzi zina, ka lielākā daļa nacionālo parku nebūt nav neaizskarama. Ja kādā no tiem, piemēram, atrod zeltu, alvu vai dimantus, valdība nekavējoties atļauj tur ierīkot raktuves, — un kas tad paliek pāri no šī rezervāta?
Es veltīgi neceļu trauksmi, ar nacionālajiem parkiem tā jau ir noticis ne vienreiz vien. Tieši tagad, kad es rakstu šis rindas, Jaunzēlandē ir ierosināts- uzsākt kalnrūpniecības darbus kādā salā, kas ir viena no lielākajiem valsts rezervātiem un pēdējais patvērums dažām unikālām putnu sugām. Ir daudz tādu vietu, kur dzīvnieki formāli it kā atrodas drošībā — jūs tos nedrīkstat šaut un gūstīt, feet tā ir aizsardzība uz papīra, jo īstenībā dzīvnieki netiek aizsargāti tās pašas vienaldzības vai- arī līdzekļu trūkuma dēļ, kas liedz izveidot attiecīgu apsardzes aparātu, kurš būtu spējīgs pieņemtos lēmumus izvest dzīvē. No formālas aizsardzības ir tikpat daudz labuma kā tad, ja teiktu: jūs nedrīkstat nonāvēt savus kaimiņus, bet, ja jūs to darāt, mēs nevaram jūs atturēt, jo mums nav policijas.
Pēdējā laikā cilvēki pamazām sāk apzināties, cik svarīgi ir aizsargāt savvaļas dzīvniekus un viņu uzturēšanās vietas. Diemžēl daudzām sugām — to uzskaitījums aizņem divus biezus sējumus — ar šo pavērsienu cilvēku apziņā vairs nevar līdzēt, daudzās citās īpatņu skaits samazinājies tik stipri, ka šīs sugas atrodas uz izmirstī- bas robežas, un varbūt tikai ar pārcilvēciskām pūlēm tās izdosies paglābt. ^
Sī problēma mani nodarbinājusi visu dzīvi. Es domāju, ka dažkārt, pareizi rīkojoties, dzīvniekus var saglabāt viņu dabiskajā vidē, bet daudzos gadījumos tas nav iespējams, vismaz ne pašlaik. Raksturīgs piemērs ir kāda dumbrvistiņa, kas dzīvo Neaizsniedzamajā salā, Tris- tana -da Kunjas arhipelāgā. Sis mazais, sīkais putniņš dzīvo vienīgi Neaizsniedzamajā salā, kuras platība ir apmēram četras kvadrātjūdzes. Nekur citur pasaulē tas nav sastopams. Formāli šī dumbrvistiņa atrodas stingrā aizsardzībā, un tas ir lieliski, bet kāds mans draugs, dedzīgs ornitologs, kurš dien flotē, man pastāstīja, ka viņa eskadras mīnukuģis reiz iegriezies Tristana da Kunjas arhipelāgā un tur starp daudzajiem suvenīriem, kurus vietējie iedzīvotāji piedāvā jūrniekiem, esot bijuši arī slikti pagatavoti dumbrvistiņas izbāzeņi. Tā kā šo putnu populācija droši vien nepārsniedz dažus simtus (nelielā sala vairāk nespēj pabarot), viegli iedomāties, cik lielus zaudējumus dabai nodara cilvēku neapzinīgā rīcība. Tristana da Kunjas arhipelāgā nav dzīvnieku aizsardzības inspektora, kas rūpētos par dumbrvistiņu, — īstenībā nebūtu arī izdevīgi tādu algot. Bet, ja uz šī niecīgā zemes stūrīša nejauši atvestu žurkas, cūkas, kaķus vai kādus citus cilvēka līdzgaitniekus, putns dažu nedēļu vai mēnešu laikā tiktu pilnīgi izņīcināts tāpat kā savā laikā dodo. Kā izglābt dumbrvistiņu? Tā ir problēma. Pieņemsim, ka sala tiek pasludināta par rezervātu, bet žurkas, cūkas un kaķi par to var neuzzināt, un, tā kā salā nav neviena sarga (šim nolūkam vajadzīga nauda), var gadīties, ka rezervāts arī būs tikai rezervāts uz papīra. Lai izglābtu šo dumbrvistiņu, viņai jāsagādā drošs patvērums tādā vietā, kur viņa var dzīvot un vairoties, nebaidoties no četrkājainiem un divkājainiem plēsējiem.
Piemērs ar dumbrvistiņu nav vienīgais; visā pasaulē ir tūkstošiem dzīvnieku sugu, kuras atrodas līdzīgā stāvoklī. Dažās vietās dzīvniekam draud briesmas no tā, ka cilvēki izposta viņa dabiskās dzīvesvietas vai tik nesaudzīgi iznīcina pašu dzīvnieku, ka suga galu galā izmirst, bet gadās arī, ka tajās zemēs, kur dzīvo šādi dzīvnieki, vietējie iedzīvotāji nav nekad dzirdējuši par dzīvnieku aizsardzību un viņiem faunas liktenis ir vienaldzīgs.
Bija laiks, kad uz priekšlikumu sagūstīt izmirstošo sugu pārstāvjus, lai turētu un pavairotu nebrīvē, jums metās virsū godīgie, bet ne visai saprātīgie dzīvnieku mīļotāji, naivi iedomādamies, ka savvaļā dzīvnieki dzīvo ideālos apstākļos. Taču pamazām pat šie ļaudis arvien vairāk pārliecinās, ka zināmos gadījumos tas ir vienīgais ceļš izmirstošās sugas glābšanai. Pēdējos simt gados šādā veidā izglābtas vairākas sugas. Tā, piemēram, milu- briedis bija atrodams vienīgi imperatora pils dārzos Pekinā. Ar lielām grūtībām (bambusa priekškars tajos laikos bija pat vēl necaurlaidīgāks nekā šodien) izdevās dažus šī lieliskā dzīvnieka eksemplārus atvest u? Eiropu, tā bija liela veiksme, jo bokseru[7] sacelšanās laikā briežu ganāmpulks imperatora pils dārzos tika apkauts un apēsts. Nežēlojot pūles, nelaiķis Bedfordas hercogs rūpīgi savāca pa vairākiem Eiropas zooloģiskajiem dārziem dažus milubrieža eksemplārus un izveidoja nelielu ganāmpulku Vobernas abatijā. Ar gadiem ganāmpulks pieauga, un tagad tajā ir ap četrsimt briežu. Uz pasaules lielākajiem zooloģiskajiem dārziem tika aizsūtīti vaislas pāri, un pavisam nesen vienu pāri saņēma arī Ķīna — milu- briežu īstā dzimtene.
Ar tādām pašām sekmēm tika izglābts sumbrs, Havaju zoss un bizons. Jaunākā laikā spilgts piemērs ir baltais orikss. Arābi oriksus vajāja, sēdēdami modernos ātrgaitas automobiļos, apbruņojušies ar ložmetējiem, un pat kā «sportisti» medīja no lidmašīnām, līdz beidzot oriksu skaits tiktāl saruka, ka bija skaidrs: sugai draud izmir- stība. Nekādu likumu par dzīvnieku aizsardzību nebija, un mednieki nemaz neuztraucās par to, ka oriksi varētu pazust no zemes virsas. No atlikušajiem dzīvniekiem pāris eksemplāru tika noķerti un ar kuģi nogādāti Amerikā, kur tie sekmīgi vairojas. Kaut kad nākotnē, ja oriksu dzimtenē sāks rūpēties par dabas aizsardzību, uz turieni varēs nosūtīt vaislas pārus, lai tie no jauna sāk dzīvot tajās vietās, kur tie savā laikā tika izskausti un iznīcināti.
Runājot par kādas sugas likteni, cilvēki allaž nepareizi spriež par dzīvnieku skaitu. «Ak, te jau viņu vēl ir daudz!» parasti saka, nejauši ieraugot vienkopus apmēram pusotra simta kādas sugas pārstāvju, bet šiem ļaudīm pat neienāk prātā, ka tie varbūt ir vienīgie simt piecdesmit atlikušie eksemplāri. Ka pat visražīgākās s.ugas iespējams pilnīgi iznīcināt ļoti īsā laikā, spilgti parāda piemērs ar ceļotāj- balodi; Sis balodis bija sastopams Ziemeļamerikā tik lielos daudzumos kā neviens cits putns visā pasaulē. Pēc aptuvena uzskaitījuma dažos baros bija pat 2 230 272 000 ceļotājbaložu. Kad vakaros Viņi salaidās koku zaros naktsguļai, lielie zari lūza no pārmērīgā svara. Sajā gadījumā patiešām varēja teikt, ka baložu ir papilnam. Sākās bezjēdzīga baložu apšaušana, tika vāktas baložu olas un apkauti mazuļi, jo ari to bija pārmērīgi daudz. Pēdējais ceļotājbalodis nobeidzās kā vientuļnieks Cincinati zooloģiskajā dārzā 1914. gadā. Ja kādam toreiz būtu bijusi vēlēšanās noķert četrus piecus šīs auglīgās sugas pārstāvjus, lai tos turētu un pavairotu nebrīvē, ceļotājbalodis nebūtu izmiris. Vēlāk, kad Ziemeļamerikā mainījās attieksme pret dzīvnieku aizsardzību, ceļotājbalodi būtu bijis iespējams reintroducēt viņa kādreizējās dzīvesvietās.
Tikai nesen cīnītāji par dabas aizsardzību pareizi izpratuši šīs nenoliedzamās patiesības, un tagad vairums zooloģisko dārzu apzinās, ka to galvenais uzdevums ir turēt un pavairot apdraudētās sugas, nevis vienīgi kalpot cilvēkiem par izziņas un izklaidēšanās vietām. Zooloģiskajiem dārziem jābūt sava veida rezervātiem, kur" dzīvnieki tiek pasargāti no izmiršanas.
1959. gadā tieši ar šādu mērķi es nodibināju zooloģisko dārzu Džersijā, Kanāla salās. Kad tas bija iekārtots un apgādāts ar visu nepieciešamo, es to pārvērtu par Dž'ersijas Savvaļas dzīvnieku aizsardzības trestu. Tresta mērķi ir gaužām vienkārši: jāizveido vaislas grupas no to sugu dzīvniekiem, kuri savvaļas apstākļos netiek aizsargāti vai arī tikai formāli atrodas valsts aizsardzībā; līdz ar to šie dzīvnieki tiktu pasargāti no izmiršanas. Mēs ļoti ceram, ka ar laika būs iespējams vaislas pārus reintroducēt viņu agrākajā dzimtenē. Otrs mūsu mērķis ir izskaidrot cilvēkiem, cik svarīgs un neatliekams uzde-' vums ir dzīvnieku aizsardzība — saprātīga aizsardzība, pamatota uz mūsu zināšanām par pasaules iekārtojumu, kā arī ņemot vērā cilvēku vajadzības. Kaut mūsu kolekcija ir neliela, tomēr šis ir pasaulē pirmais zooloģiskais dārzs, kas visus spēkus veltī šāda veida aizsardzībai, un tieši tāpēc, ka mūsu zvērudārzs nav liels, mums nepieciešama jūsu palīdzība.
Ha jums šī grāmata patika un jfis esat lasījuši arī citas manas grāmatas, es'domāju, man nav jums jāpaskaidro, ka tajās jūs visvairāk iepriecinājuši dzīvnieki. Tagad es jūs lūdzu man palīdzēt izglābt dažus no šiem dzīvniekiem. Varbūt jūs savā mūžā nekad neredzēsiet tos dzīvos radījumus, kuriem būsiet palīdzējuši, bet vai tas tik svarīgi? Vai jūs jūtaties piekrāpti, neredzēdami tos cilvēkus, kuru palīdzībai esat iemaksājuši ziedojumu kādā fondā?
Atšķirībā no mums dzīvnieki nespēj veidot savu nākotni. Viņi nevar dabūt sev autonomiju, viņiem nav savu parlamenta locekļu, kurus varētu apbērt ar sūdzībām, viņi pat nevar piespiest savas arodbiedrības izsludināt streiku un pieprasīt labākus apstākļus. Viņu nākotne, visa viņu eksistence ir atkarīga no mums. Džersijas Savvaļas dzīvnieku aizsardzības trests -ir radījis rezervātu daudziem apdraudētiem dzīvniekiem, kur tie var dzīvot un vairoties, nebīstoties no ienaidniekiem — cilvēkiem un zvēriem. Kādreiz vēlāk, kad apstākļi viņu dzimtenē uzlabosies, mēs ceram šos dzīvniekus un viņu pēcnācējus palaist brīvībā viņu kādreizējās dabiskajās dzīvesvietās. Var ari teikt, ka mēs esam radījuši sava veida Noasa šķirstu. Mūsu darbs ir steidzams un neatliekams. Daudziem dzīvniekiem vajadzīga jūsu palīdzība — un vajadzīga tūlīt, jo pēc pieciem vai desmit gadiem būs par vēlu — viņi jau būs nozuduši no zemes virsas. Kļūdami par mūsu tresta biedriem, jūs šiem dzīvniekiem sniegsiet neizmērojamu palīdzību, tāpēc tagad nolieciet pie malas šo grāmatu un atrakstiet man, ka gribat mums pievienoties, pēc tam aiciniet talkā arī visus savus radus un draugus (pat ienaidniekus). Ar jūsu palīdzību varbūt izdosies paglābt desmitiem sugu no izmirstības. Mana adrese: Džersijas Savvaļas dzīvnieku aizsardzības trests. Lezogras muižā, Trinitijā, Džersijā, Kanālu salās. (Jersey Wildlife Preservation Trust, Les Auqrēs Manor, Trinity, Jersey, Chan- nel Islands.)