Viņam bija četrdesmit divas kastes, viss tajās kārtīgi salikts, uz katras skaidri uzrakstīts viņa vārds.
Lūiss Kerols «Ņurduļa medības>
Mēs bijām nodomājuši klusām, neuzkrītoši iebraukt Jaunzēlandē, apskatīt un uzfilmēt to, kas mūs interesē, un tikpat klusu un nemanāmi no turienes pazust. Bet, kad kuģis piestāja Oklendā, izrādījās, ka Dabas resursu aizsardzības pārvalde, iepriekš brīdināta par mūsu ierašanos, tēlaini izsakoties, bija izklājusi mūsu ce]ā milzum lielu sarkanu paklāju. Vispirms uz to norādīja pamaza, plecīga indivīda ierašanās uz klāja (viņš mazliet atgādināja Lūisa Kerola Tvidldarriu), šim vīram bija apaļas, zilas nevainīga bērna acis un plats smaids.
— Es, — viņš paziņoja, dzelžaini saspiezdams manu roku, — esmu Braiens Bells no Dabas resursu aizsardzības pārvaldes. Pārvalde man uzdevusi pavadīt jūs izbraucienos pa Jaunzēlandi, lai jūs dabūtu redzēt visu to, ko esat nodomājis apskatīt mūsu zemē.
— Ārkārtīgi laipni no Pārvaldes, — es sacīju, — bet es patiesi negribēju nevienu apgrūtināt…
— Esmu pārvedis uz šejieni no Velingtonas jūsu lend- roveru, — Braiens mani apņēmīgi pārtrauca, — un vakar es sastapos ar diviem jūsu kolēģiem no Bī-Bī-Sī, kuri arī šobrīd brauc "mums pretī.
— Ļoti mīļi no jums … — es iesāku.
— īsi un skaidri, — turpināja Braiens, manī neklausīdamies, hipnotizēdams mani ar zilo acu skatienu, — esmu izstrādājis jums ceļojuma maršrutu. To, kas nepatīk, varat tajā svītrot.
Viņš pasniedza man papīru žūksni mašīnrakstā, kaut ko vidēju starp oficiālas karaliskas vizītes programmu un milzum lielas armijas manevru plāniem. Piedāvātais ceļvedis bija pilns jaukiem ieteikumiem un konkrētiem norādījumiem, ka, piemēram: «5. jūnijs, pīkst. 17.00, karaliskā albatrosa apskate Taiaroa zemesragā.» Vai arī albatro- siem, es mazliet samulsis sev jautāju, būtu izsniegts tāds pats ceļvedis, un ja tā — vai viņi ciešās rindās lidos mums garām un sveicinot nolieksies uz mūsu pusi, ar spārnu galiem skarot ūdeni? Par to visu, protams, varētu pasmieties, tomēr es biju nedaudz satraukts, jo nevēlējos, ka mans ceļojums pa Jaunzēlandi pārvērstos garlaicīgā, man nepieņemamā, organizētā ekskursijā pēc programmas. Taču, pirms es paguvu izteikt savus iebildumus, Braiens, pametis skatienu rokas pulkstenī, dusmīgi savilka pieri, kaut ko noburkšķēja un steidzīgā solī atstāja kuģa klāju. Mazliet apjucis, es stāvēju, atbalstījies pret reliņu, turēdams rokā apjomīgo ceļvedi, kad pie manis pienāca Dže- kija.
— Kas tas bija par tipu brūnajā uzvalkā, ar kuru tu pirmīt sarunājies? —viņa apjautājās,
— Kāds Braiens Bells, — es atbildēju, pasniegdams Džekijai ceļvedi. — Viņš ir no Dabas resursu aizsardzības pārvaldes speciāli mums piekomandēts, lai visu noorganizētu, itin visu, vai saproti?
— Man liekas, tieši no tā tu gribēji izvairīties? — Džekija atkal ierunājās.
— Jā gan, — es drūmi sacīju.
Viņa aši pārlūkoja izstrādāto maršrutu un izbrīnā uzrāva uzacis.
— Vai viņi patiešām domā, ka mēs še paliksim desmit gadus? — Džekija vaicāja.
Šajā brīdī atgriezās Braiens — un es viņam stādīju priekšā Džekiju.
—- Priecājos iepazīties, —> viņš izklaidīgi sacīja. — Varu paziņot, ka jūsu bagāža jau atrodas krastā, arī muitas formalitātes esmu nokārtojis. Viss tiks iekrauts mašīnā, un mēs brauksim uz viesnīcu. Pirmā preses konference nolikta pulksten vienpadsmitos, otrā paredzēta pustrijos. Bez tam vakarā notiks televīzijas intervija, bet līdz tai vēl laika diezgan. Tagad, ja esat gatavi, varam izkāpt krastā.
Galīgi apjukuši, -Braiena bīdīti un steidzināti, mēs nokāpām no kuģa un uz pāris stundām tikām ierauti tādā virpulī, kādu man reti gadjjies piedzīvot. Tikko mēs ieradāmies viesnīcā, Braiens mūs nodeva Informācijas daļas pārstāvja Terija īgena rokās; pārstāvis bija laipns neliela auguma vīrs jautru, pumpainu seju.
— Tagad atstāšu jūs Terija ziņā, — Braiens sacīja,
— satiksimies vēlāk. Man vēl kaut kas jānoorganizē.
Ko viņš vēl grib organizēt? — es brīnījos. Varbūt no desmittūkstoš kivi sastāvošu goda sardzi Oklendas ielās? Tikai īsu brīdi pazīstot Braienu, es jutu, ka viņš spētu noorganizēt pat to. Tā Braiens mūs atstāja, un, tikko viņš bija nozudis, pie mums iebruka pirmais reportieru bars. Sākās neiedomājama kņada un rosīšanās. Mūs fotografēja visdažādākajās pozās, un mūsU vismuļķīgākās atbildes tika uzklausītas tik godbijīgi kā ievērojamu domātāju izteikumi. Tad pienāca ilgotais, bet diemžēl pārāk īsais pārtraukums, kad tika ieturēts lenčs, un viss sākās no gala. Vēlu pēcpusdienā, kad pēdējais reportieris bija mūs atstājis, es griezos pie Terija kā slīcējs, kas ķeras pie salmiņa.
— Terij, — es viņu uzrunāju žēlā, aizsmakušā balsī,
— vai te atradīsies kāda klusa vietiņa, kur pasēdēt un mazliet iedzert, un desmit minūtes nerunāt, vai… teiksim, tāda svētlaimīga nirvāna, kur reportieriem nav brīv ienākt?
— Jā, — Terijs tūlīt atbildēja. — Būs darīts.,, es zinu tādu vietu.
— Ļoti labi, kamēr jūs iestiprināsieties, es nomazgāšos vannā, — sacīja Džekija,
— Okei, mēs drīz atgriezīsimies, — es paskaidroju.
— Man tikai nepieciešams ar kaut ko nomierināt satricinātos nervus. Ja man vēl kāds jautās, ko es domāju par Jaunzēlandi, es nudien sākšu kliegt.
— Nu jā, — Džekija sacīja, — starp citu, ko tu atbildēji tam sievišķim, kurš tev uzdeva šādu jautājumu? Es lāgā nevarēju sadzirdēt,
— Viņš teica, ka gabaliņš ostas, kuru viņam izdevies redzēt, viņam ļoti iepaticies, — Terijs smiedamies paskaidroja.
— Tā nu tev nevajadzēja atbildēt, — Džekija pārmetoši sacīja.
— Taš bija muļķīgs jautājums, uz kuru jādod tikpat muļķīga atbilde.
— Iesim, — aicināja Terijs, — mums abiem nepieciešams iedzert.
Kopā ar Teriju es atstāju viesnīcu, un mēs gājām projām pa ielu. Vairākkārt pagriezušies ap stūri, beidzot pie- nācām pie kādām brūnām durvīm, aiz kurām Terijs nozuda. Es_ viņam nevilcinādamies sekoju, cerēdams nokļūt ilgotajā atpūtas un miera vietā.
Savus pirmos netīkamos iespaidus Jaunzēlandē es allaž izskaidroju ar to, ka esmu ticis pārāk agri iepazīstināts ar tā saucamo «pēcpusdienas padzērienu». Šim teicienam, ja labi apdomā, ir kaut kāda brīnum jauka pastorāla, varētu pat sacīt, idilliska pieskaņa. Jūs dzīvi iztēlojaties treknas, tīri nomazgātas cūkas, kas kārīgi, lielā steigā bauda silto dziru, kuru tām ielej cietas, sastrādātas, bet gādīgas rokas; šīs rokas pieder dzīvespriecīgam fermerim, savas zemes dēlam ar jautrām, dzirkstīgām acīm.
Cik tālu no īstenības ir šāda aina!
«Pēcpusdienas padzērienu» radījuši Jaunzēlandē valdošie, augstākā mērā muļķīgie likumi, kuru nolūks bijis ierobežot žūpību. Lai ļaudis nenodotos dzeršanai, bārus un krodziņus slēdz pulksten sešos, drīz pēc tam, kad iestāžu darbinieki beiguši darbu. Tas nozīmē, ka viņiem, atstājot darba vietu, kā apsvilušiem jādrāžas uz tuvējo krodziņu un īsā laikā jācenšas sadzerties alu, cik tik lien.
Manuprāt, mēģināt izskaust alkoholismu ar šādiem paņēmieniem ir vislielākā aplamība, kurai trūkst loģiska pamatojuma; ar kaut ko tik atbaidoši muļķīgu man nācies reti sastapties.
Klusajā miera vietā, kuru man bija piesolījis Terijs, tieši šajā brīdī tika liets iekšā-«pēcpusdienas padzēriens», un šo pretīgo skatu pat grūti aprakstīt. Desmitiem jaunu, izslāpušu jaunzēlandiešu bija ciešās rindās apsēduši bāra leti; cits citu pārkliegdami, aizrīdamies viņi tempa alu. Lai paātrinātu glāžu atkārtotu piepildīšanu, alus tika liets caur garu šļūteni, kurai galā bija krāns. Tikko uz letes bija nomesti tukšie alus kausi, vīrs, kas tuc rosījās, steidzās tajos, no jauna iešļākt kāroto dzērienu. Ne katrreiz tas bija vienkārši izdarāms, un es ievēroju, ka uz letes izlija vairāk alus nekā glāzēs. Es tiku iepazīstināts ar pusduci ļaužu, kuru vārdus neiegaumēju, un katrs no viņiem man pienesa glāzi' alus. Vienubrīd manā priekšā bija noliktas astoņas alus glāzes, trīs es turēju rokās, tā ka ne ar vienu cilvēku es vairs nevarēju sasveicināties. Ik pa brīdim kā pēc signāla kāds no apmeklētājiem iesaucās: «Dzer ātrāk, dzer ātrāk, tūlīt slēgs ciet!» No izdzertā alus un trokšņa man sāka sāpēt galva. Es iztukšoju astoņas alus glāzes, kas stāvēja manā priekšā, un tūlīt kā uz ļauna burvja mājienu tukšo glāžu vietā parādījās astoņas pilnas. Jaunzēlandē viesmīlība tiek turēta lielā godā, taču- dažkārt tā ir pārāk nogurdinoša. Piepeši spalgi, griezīgi sāka šķindēt milzum liels misiņa zvans, tā skaņas plēsa ausis pušu līdzīgi ugunsdzēsības mašīnai, kas aiz nelaimīgas mīlestības izkūkojusi prātu. Mana pirmā doma bija, ka krogs aizdedzies, un es jau mēģināju iztēloties, kā liesmas tiks apdzēstas ar alus šļūteni. Terijs bēdīgi lūkojās manī.
— Man ļoti žēl, Džerij, bet krodziņš tiek slēgts, — viņš sacīja, patiesi-noskumis. — Mums vajadzēja atnākt agrāk.
— Jā, patiesi briesmīgi žēl, — es mākslotā sašutumā attraucu.
Mēs izlauzāmies atpakaļ uz ielās un steberējām uz viesnīcu, tur Terijs mani atstāja. Džekija pēc vannas izskatījās bezkaunīgi svaiga un atspirgusi.
— Nu, vai labi iestiprinājies? — viņa apjautājās.
Es pat nepūlējos viņai atbildēt, ielikos gultā un aizvēru acis. Tikko sāku laisties snaudā, pie durvīm atskanēja -klauvējieni, istabā ienāca Braiens Bells ar organizētāja dedzībā spīdošām acīm.
— Helou! — viņš jautri uzsauca. — Vai jūtaties atpūties?
— Jūtos tā, — es rūgti sacīju, — it.kā tikai brīnums mani būtu izglābis no noslīkšanas milzīgā salda vīna mucā.
— Ļoti jauki, — atteica Braiens, laizdams manus vārdus gar ausīm. — Rītā agri mums jābrauc tālāk, un, tā kā šodien jums ir vienīgā izdevība apskatīt šķībknābjus, es ceru, jūs neatteiksieties to izmantot. Līdz televīzijas pārraidei mums vēl pietiks laika.
Dzīve man iemācījusi kādu ļoti noderīgu gudrību: ja jūs gribat kaut ko uzzināt, nebaidieties notēlot izglītības trūkumu. Jāpasaka tikai «es nezinu», un cilvēki lien vai no ādas ārā, lai jums paskaidrotu un iemācītu; tā vienā rāvienā viss kļūst skaidrs. So gudrību izmantoju arī tagad.
— Kas tie par šķībknābjiem? — es jautāju.
Braiena apaļās acis aiz pārsteiguma kļuva vēl apaļākas, kad viņš izdzirda manu nezināšanu, taču viņš bija par daudz pieklājīgs, lai liktu to manīt.
— Sķībknābis ir neliels brjdējputns, — viņš man rūpīgi paskaidroja kā attīstībā atpalikušam divgadīgam bērnam, — un savu nosaukumu putns ieguvis no tā, ka knābis viņam novirzīt? uz sāniem, Sķībknābji sastopami vienīgi Jaunzēlandē, viņu nav vairs daudz palicis — varbūt kādi pieci tūkstoši, tiesa, mēs tos neesam precīzi saskaitījuši. Tepat netālu piekraste dzīvo neliela kolonija šķīb- knabju, un es domāju, mēs varētu aizlaist līdz turienei un tos apskatīt.
Redzēt putnu, kuram knābis sašķiebts uz sāniem, — tādam vilinājumam nespētu turēties pretī neviens naturālists, lai cik noguris būdams, un tā pēc neilga laiciņa mēs jau bijām izjoņojuši cauri Oklendas priekšpilsētai un atradāmies uz laukiem.. Braucām arvien tālāk un tālāk, un mans garastāvoklis arvien vairāk pasliktinājās, jo šejienes ainava ar acij tīkamo, maigi viļņoto reljefu ne ar ko neatšķīrās no tās, ko var skatīt Dorsetas-Devonas apkaimē: tādi paši uzkalni, sulīgi zaļas, zālainas nogāzes, vietumis izraibotas baltiem punktiem — aitu ganāmpulkiem; mazi, glīti iežogoti tīrumi, pretvēja krūmu joslas; pat putni, kas no ceļmalām cēlās spārnos, kā izrādījās, bija man tik pierastie māju strazdi, dziedātājstrazdi un melnie meža- strazdi; augstu gaisā virs mums savu vakara dziesmiņu triļlināja lauku cīrulis. Rožainu cerību spārnotam atstāt Angliju un doties tik tālā ceļojumā tāpēc vien, lai atrastos otrā Anglijā, — tā šķita smaga, mokoša vilšanās, ko vēl grūtāk panesamu darīja nesen izdzertais alus. Ap to laiku, kad mēs pa nelīdzenu taku kratījāmies lejā uz piekrasti, man jau bija tik drūms noskaņojums, ka es sev jautāju, kāpēc pirmo bijām izvēlējušies apmeklēt Jaunzēlandi. A/lēs varējām mierīgi palikt mājās, ja melnie mežastrazdi un lauku cīruļi ir vienīgās dzīvās būtnes, ko te var sastapt.
Braiens, samazinājis ātrumu, izspraucās ar mašīnu cauri aitu ganāmpulkam, kas pašķīda uz visām pusēm, aitas bēga kur patapdamas, biezā vilna uz viņu mugurām kratījās un drebēja; pie kāda dzīvžoga mašīna apstājās. Otrpus žoga pletās ciņaina pļava, aiz tās kaila, līdzena, izkaltusi glīzdaine, tālāk oļains liedags uri pelēka, nepievilcīga jūra.
Parasti, Braiens skaidroja, šķībknābji mēdzot baroties uz garās, oļainās zemesmēles pa kreisi no mums, bet paisuma laikā, kad zemesmēli klāj ūdens, putni atkāpjoties uz sauso, līdzeno glīzdaini, kas atrodas tieši mums iepretī. Mēs neatņemdamies lūkojāmies norādītajā virzienā, bet nekur neredzējām nevienu putnu. Braiens, sevī klusu lādēdamies par prasmīgi noorganizētā pasākuma izgāšanos, lēnām virzījās lejup gar žogmali, mēs viņam sekojām. Pa to laiku bija sacēlies spēcīgs, auksts vējš, un es ar ilgošanos sāku domāt par siltu vannu un mīkstu gultu. Piepeši Braiens apstājās un pacēla pie acīm tālskati.
— Āre! — viņš lepni ieaurojās. — Tur jau viņi ir. Ne gluži tajā vietā, kur parasti, bet mēs viņus tomēr atradām.
Es virzīju savu binokli uz Braiena norādīto vietu, iestādīju asumu un lūkojos. Sākumā redzēju vienīgi pelēku, mālainu līdzenumu, kurā nejauta dzīvību. Tad es ievēroju kaut ko, kas pirmajā mirkli atgādināja pelēku, caurspīdīgu, milzīgam zirnekļtīklam līdzīgu lakatu, kurā bija samanāma tāda kā viļņošanās. Ielūkojoties ciešāk, atklājās, ka tas ir bars nelielu, cieši kopā saspiedušos putnu, kuri kaut kā dīvaini riņķo uz vietas, līdz ar to viss bars atrodas nepārtrauktā kustībā. No tālienes nebija skaidri saskatāms, ko putni īsti dara, tāpēc mēs uzmanīgi zagā- mies pa ciņaino pļavu uz glīzdaines pusi, un mums, neradot viņos ne mazāko satraukumu, izdevās pietuvoties putniem līdz divsimt pēdu atstatumam. Tad es beidzot atskārtu, kas ar viņiem notiek; kā izrādījās, šķībknābji izdara tik neparastus, apbrīnojamus bara manevrus, kādus man vēl nevienā putnu barā nebija gadījies novērot.
Šķībknābji bija mazi putni (smilšu tārtiņa lielumā), mugura viņiem zilganpelēka, vēders balts, virs acīm šķērsām pāri pierei balta josliņa, zem zoda glīts, melns ielāpiņš. Nelielais knābis noliekts uz labo pusi, līdzīgi dārznieka griežņu asmeņiem, un tas kopā ar glīto, kupol- vfeidīgo galvu un tumšajām acīm radīja iespaidu, it kā putnam būtu uzrauts deguns. Taču vairāk par īpatnēji veidoto knābi mani interesēja šo putnu izturēšanās. Barā viņu bija kādi piecdesmit, un viņi aizņēma ap trīsdesmit reiz divdesmit pēdu lielu platību, visi šķībknābji stāvēja uz vienas kājas, pagriezušies pret vēju. Es ievēroju, ka šie putni atrodas collas divpadsmit atstatu cits no cita. Tā viņi tur stāvēja uzboztām spalvām, mirkšķinādami acis, vējā balansēdami trauslo ķermeni, un izskats viņiem bija sērīgs. Piepeši bez redzama iemesla, kā man likās, viens no šķībknābjiem palēcās (arvien vēl uz vienas kājas) collas sešas uz priekšu. Līdz ar to kārtīgā ierinda bija sajaukta un tiem putniem, kuri atradās vainīgajam vistuvāk, savukārt vajadzēja palēkties uz priekšu, aiz viņiem — nākamajiem un tā joprojām. Visi putni tādējādi laiku pa laikam izkustējās, bet-visumā bars palika, kur bijis. Lai cik uzmanīgi vēroju, es tomēr neredzēju ne mazākā iemesla, kāpēc šķībknābju baram būtu jāizdara šādas neizprotamas kustības, kurām nebija nekāda eakara ar ārišķīgu dižošanos vai barības meklēšanu. Putni tāpat vien stāvēja kā pulks nožēlojamu, cerības zaudējušu bāreņu, kuru vienīgais prieks ir šāda noslēpumaina spēle, kas izklaidē un aizdzen garlaicību. Braiens izteica domu, ka neparasti veidotais knābis šiem putniem atvieglojot barošanos. Uz vieniem sāniem novirzīto knābi var vieglāk pa-, bāzt zem akmeņiem, meklējot mazus vēzīšus un citus sīkus jūras dzīvnieciņus, no kuriem šķībknābji pārtiek.
Vairāk nekā stundu mēs lūkojāmies uz sabozušos, it kā nosalušo, lēkājošo putnu baru, šajā laikā putni daudzkārt pārvietojās, tomēr kopumā bars nevarēja būt pavirzījies tālāk par jardu no tās vietas, kur mēs to pirmāk ieraudzījām. Lai cik aizraujoši likās vērot šķībknābju baru, ilgāk kavēties mums vairs nebija laika, negribīgi mēs iekāpām lendroverā un sīkā, smidzinošā lietū braucām atpakaļ uz Oklendu. Sastapšanās ar šķībknābjiem brīnumainā kārtā bija mani nomierinājusi, es to uzlūkoju par labu zīmi, kas deva cerības Jaunzēlandē ieraudzīt ari kaut ko interesantu.