Sastapsim mēs džabdžabu, briesmīgo
putnu,
Nebūs mums viegli tikt ar to galāl
«Ņurduļa medības»
Nākamajā rītā mēs piecēlāmies, kā man šķita, neparasti agrā stundā (es vēl arvien nebiju īsti atguvies no «padzē- riena») un, atstājuši Oklendu, braucām cauri «angliskajiem» laukiem, kur mums bija atkal jāskatās uz apnicīgajiem māju strazdiem, dziedātājstrazdiem un melnajiem mežastrazdiem. Braiens vadīja mašīnu — un veica šo uzdevumu ļoti labi, tāpat kā it visu, ko viņš darīja. Kopā ar viņu aizvadītajā laikā es šo cilvēku iepazinu no labākās puses, un viņš man iepatikās jo dienas jo vairāk. Viņš bija nosvērts, atjautīgs cilvēks un, galvenais, lieliski pārzināja savu darbalauku. Viņam visvairāk rūpēja Jaunzēlandes seno, atlikušo dzīvnieku aizsardzībā — lai šī unikālā fauna neizmirtu nepietiekami stingru vai maz- iedarbīgu pasākumu un likumu rezultātā,
Braucot viņš mums pastāstīja, ar kādām problēmām jāsastopas Dabas- resursu aizsardzības pārvaldei savos centienos paglābt Jaunzēlandes faunu no izmiršanas.
Vispirms jāatceras, Braiens skaidroja, ka Jaunzēlande no ģeoloģiskā viedokja ir ļoti jauna zeme, tā ka viss vairums iežu tur ir ārkārtīgi mīksti. Dažuviet izdodas akmeņus sadrupināt, burtiski, ar rokām. Sos irdenos iežus klāj plāns augsnes slānis, kuru no izskalošanas zemes lielākajā daļā pasargā meži, kalnienēs — dažādas zāles. Pirmie Jaunzēlandes iedzīvotāji bija «moa mednieki»; savu nosaukumu šī cilts, domājams, ieguvusi no tagad izmirušajiem, lielam strausam līdzīgajiem putniem moa, kurus mednieki iznīcināja lielos daudzumos un izmantoja pārtikai. Kaut arī moa mednieki izcirta un nodedzināja zināmu daļu meža platību, tomēr visumā mežu postījumi nebija sevišķi lieli. Tad ieradās maori un sāka iznicināt moa medniekus. Maoru saimnieciskā darbība sagādāja daudz lielākus zaudējumus, jo tika izcirstas un nodedzinātas ievērojamas platības mežu un zālaiņu. Beidzot salā parādījās eiropieši, un tie savu postīšanas darbu paveica tik pamatīgi, ka drīz vien tika iznīcināta lielākā daļa mežu un zālaiņu platību, daudzās vietās parādījās pilnīgi kaili, erodēti zemes gabali. Viens no pārceļotāju pirmajiem (un, neapšaubāmi, vismuļķīgākajiem) pasākumiem bija zīdītāju un putnu ievešana, galvenokārt no «vecās Anglijas». Līdz tam daba (kura allaž zina, ko dara) bija pratusi saglabāt līdzsvaru dzīvnieku pasaulē. Salā zīdītāju vispār nebija, izņemot nelielu skaitu sikspārņu; tur dzīvoja dažas mazu, krāsainu, pilnīgi nekaitīgu rāpuļu sugas un milzum daudz skaistu putnu. Jaunzēlande bija īsta putnu p.aradīze, kamēr tajā nedzīvoja cilvēki, it īpaši eiropieši: biezi meži, plašas zālaines, papilnam kukaiņu un gandrīz neviena plēsēja. Sajā harmoniskajā paradīzē eiropieši ieveda melno mežastrazdu, dziedātājstrazdu, mājas strazdu, meža pīli, paugurknābja gulbi, lauku cīruli, fazānu, zaļžubīti, peļkājīti, māju zvirbuli, žubīti, dadzīti, dzelteno stērsti un citus Eiropas putnus, kā arī eksotiskākas sugas: siseņ- strazdu, žagatu, papagaili rozellu un melno gulbi. Tomēr ar vienu noziedzīgu muļķību viņiem vēl nebija diezgan, jo vēl tika ievesti arī zīdītāji: staltragu briedis, dambriedis, Austrumāzijas briedis, baltastes māņbriedis, valabijas, ģemze, alnis, tumšais briedis, posums, Himalaju tārs, va- piti, Indonēzijas briedis. Sajā laikā ieceļotāji, protams, turpināja izcirst mežus un nesaudzīgi noganīt kalnu pļavas. Vietējai faunai noderīgās teritorijas tādējādi krasi samazinājās, turklāt tai vēl bija jākonkurē ar svešzemju dzīvniekiem, ar kuriem tā nekad nebija saskārusies, tādēj nav jābrīnās, ka Jaunzēlandes skaisto putnu skaits samazinājās un dažas sugas pilnīgi izmira. Daudzas unikālas putnu sugas apdzīvoja mazās saliņas gar piekrasti; pat tad, kad tos neviens netraucēja, šo putnu skaits nevarēja būt sevišķi liels. Daudz reto putnu tika iznīcināts, tīši vai netīši ievedot saliņās kaķus, kas vēlāk kļuva par savvaļas dzīvniekiem; ieveda arī aitas un kazas, kuras tāpat sāka dzīvot savvaļā un nograuza augāju, līdz ar to iznīcinot putnu dzīvesvietas. Pat tagad, Braiens man stāstīja, Dabas resursu aizsardzības pārvalde nesaudzīgi cīnās pret dabas postītājiem mazajās saliņās, lai paglābtu atlikušās putnu sugas no izmiršanas. Ceļā viņš atkārtoti vērsa manu uzmanību uz dažādiem acīm redzamiem piemēriem, kas apstiprināja viņa izteikumus.
— Paskatieties uz to tur, — viņš sacīja, nobraucis ceļmalā, un rādīja uz pilnīgi kailu pakalnu, uz kura vairs nebija zāles un tātad arī augsnes un kura mīkstie ieži jau bija sākuši drupt un velties zemē uz ieleju. — Lūk, pie kā noved pārāk intensīva noganīšana. Viņiem aizliegts ganīt lopus augstāk par tūkstoš pēdām, bet viņi to neievēro. Tad notiek tā: vispirms pazūd zāle, tad augsne, kailās klintis sāk drupt, un cauri ir. Aiziet uz ielejul Nogruvums ielejā aizsprosto strauju upi, kura pārplūst un t aizskalo augsnes virskārtu, kas tur līdz šim bija drošībā.
Reizumis Braiens apturēja mašīnu meža malā, lai parādītu ievesto briežu iznīcinātos jaunos kociņus, kuriem visgarām stumbram bija nograuzta mīkstā miza. Taču pats ironiskākais piemērs laikam bija telegrāfa stabi, apmēram pret vidu pie tiem bija pienaglota cinkota skārda sloksne, kas atgādināja kaut ko līdzīgu apkaklei.
— Tas ir pret posumiem, — paskaidroja Braiens. — Kādam atjautīgam zellim bija ienācis prātā, ka posumam ir itin jauka āda un var iznākt labs kažokādu bizness. Viņš atveda no Austrālijas posumus un sāka darboties: No biznesa, protams, nekas neiznāca, un dzīvnieki tika palaisti brīvībā. Tagad viņi ir mūsu zemes lielākais posts. Posumi ne tikai nograuž kokiem mizu, bet apēd arī pumpurus un jaunos dzinumus, bez tam viņi rāpjas augšup pa elektrības pārvades stabiem, tiek nogalināti ar elektrību, rada īssavienojumus un atstāj tumsā veselas pilsētas, Sī iemesla
dēj arī vajadzēja piesist pie stabiem šīs metāla apkakles, lai posumi nevarētu uzkāpt augstāk.
Ap desmitiem mēs sasniedzām nelielu pilsētiņu Van- geipa ezera krastā, kur mums vajadzēja sastapties ar režisoru Krišu Pārsonu un operatoru Džimu Sondersu. Taču norunātajā vietā — mazā kafejnīcā ezera malā — viņu nebija, un Braiens sadrūmis pavērās rokas pulkstenī.
— Nesaprotu, kas ar viņiem noticis, — viņš noraizējies sacīja, — viņiem jau vajadzēja būt še.
— Varbūt viņi nogājuši lejā ezermalā, — es ierunājos.
— Tas varētu būt, — Braiens šaubīdamies atteica, — bet mēs- taču norunājām satikties pie kafejnīcas. Galu galā varam jau noiet paskatīties.
Mēs izkāpām no mašīnas un devāmies pa zālaino nogāzi uz pakalna virsotni, no kurienes bija pārredzams viss ezers; spožajā -saules gaismā zem koši zilajām debesīm" mums atklājās'brīnišķīgs skats. īstenībā te bija ne tikai viens, bet divi vai pat trīs lieli ezeri, savienoti ar šaurām caurtekām; ezeros bija daudz saliņu, daļa no tām apaugusi. ar mežu, daļa ar niedrēm. Maigi viļņotie ezera krasti laistījās spilgtā smaragdzaļumā, vietumis tajos bija izkaisītas papeļu audzes, kuru lapotnes saule sāka iekrāsot zeltaini sārtas. Taču visvairāk manu uzmanību saistīja ūdens virsma, kurā peldēja tik daudz melno gulbju, ka es vai apstulbu aiz brīnumiem. Daži no tiem peldēja pa vienam, citi lielās flotilēs, un ik pa brīdim kāda grupa pacēlās spārnos, lai nesteidzīgi palidotu virs gludās ūdens virsmas nopakaļus savam atspulgam. Gulbju bija tik daudz, ka likās neiespējami pat aptuveni noteikt viņu skaitu; kur vien paveries — it visur rēgojas peldoši vai lidojoši gulbji, līdz ar to viss ezers atradās it kā nepārtrauktā kustībā. Šķita gluži neticami, ka šis nepārskatāmais putnu bars spēj sev sagādāt pietiekami barības pat šajā plašajā ūdens klaidā. •
— Mēs lēšam, ka šajā ezerā uzturas ap^, desmittūkstoš gulbju, — Braiens mierīgi paskaidroja. — Protams, laiku pa laikam daļa gulbju tiek atšauta, lai daudzmaz regulētu viņu skaitu, taču viņi vairojas pārāk strauji.
— Acīmredzot, ja nebūtu šo daudzo nelūgto viesu no Austrālijas, ezers būtu pilns ar Jaunzēlandes pīlēm, — es ieminējos.
Braiens paraustīja plecus.
— Jā, — viņš atteica, — šis ezers būtu-īsti piemērots pīlēm, bet es jau jums stāstīju par mūsu nelaimēm. Mēs
ievedām visus šos nevajadzīgos dzīvniekus un tagad nezinām, ko ar tiem iesākt. Tā ir viena no smagākajām Dabas resursu aizsardzības pārvaldes- problēmām.
Pirmie melnie gulbji tika ievesti no Austrālijas tūkstoš astoņi simti sešdesmit ceturtajā gadā, un, spriežot pēc tā, ko mēs redzam šajā ezerā, putni lieliski iedzīvojušies jaunajās vietās. Galvenās rūpes, ko mums sagādā šie skaistie, graciozie putni, ir tās, ka viņi barojas krastu tuvumā — galvenokārt ar ūdensaugiem — un, gluži dabiski, iegūst tos no lielāka dziļuma, nekā spēj pīles. Apēdot pīlēm pieejamo barību un piesārņojot ūdeni un krastmalas, gulbji aizdzen pīles no ezera. Plašajā ūdens klaidā, kas gulēja zemāk mums priekšā, es neredzēju nevienu vienīgu pīli — ezerā, cik tālu acis1 sniedz, bija tikai melnie gulbji.
Manas pārdomas par cilvēku muļķību pārtrauca motora rūkoņa, un, iedami lejā pa riogāzi, mēs ieraudzījām uz ceļa mašīnu, no kuras tikko bija izkāpuši Kriss un Džims.
— Ehēļ Ehē, jūs tur! — Kriss kliedza viņam nepierastā prieka uzplūdā, steigdamies mums pretī. Viņš bija vidēja auguma, tumšiem matiem, zaļām acīm, ar tādiem kā smagiem plakstiem un tik varenu degunu, par kuru viņu apskaustu pat nelaiķis hercogs Velingtons. Kriss Pārsons, pēc dabas mierīgs, savaldīgs cilvēks, savā pirmajā lielākajā ārzemju ceļojumā priecīgi satraukts, sasarcis kratīja mūsu rokas. Džims, operators, bija maza auguma tumšmatis, ar skaistiem, kā seno romiešu medaljonos smalki izzīmētiem sejas vaibstiem un nebēdnīgu, gluži neatvairāmu smaidu. Viņa tīkamā Rietumanglijas izruna ar tikko jaušamu neskaidru «r» uzbur dvēselē jaukas atmiņas par miegainu bišu sanoņu krēslas stundā un ēnainu ābeļdārzu karstā vasaras dienā.
— Labi, labi, ļoti labi! — Kriss pašapzinīgi izsaucās, arvien vēl uzvaroši smaidīdams, it kā viņš būtu tas, kurš radījis Jaunzēlandi.
— Ja man kāds pirms diviem mēnešiem būtu teicis, ka mēs satiksimies te, Vangeipa ezera krastos, pašā Jaunzēlandes sirdī, turklāt vēl norunātā laikā ,..
— Jūs neatbraucāt norunātajā laikā, — Braiens cieti noteica, — jūs pusstundu nokavējāt.
— Nebūt ne, — Kriss aizkaitināts sacīja, — mēs atbraucām pirms pusstundas, bet, tā kā jūs vēl nebijāt ieradušies, nolēmām mazliet pabraukāt pa ceļu, lai ar plat- leņķa objektīvu uzņemtu dažus ezera skatus,
— Ak tā, — Braiens nomierinoši sacīja, — es ierosinu iedzert tasi tējas un tad visiem kopā doties uz ezeru.
Pie tējas tases un vesela grauzdētu maizīšu kalna, kas atradās mūsu priekšā uz galda, Kriss un es apspriedām, kas un kādā veidā tiks filmēts pie ezera. Mūsu iecerētās programmas galvenā tēma, protams, būs dabas aizsardzība. Mēs gribam parādīt, kas šajā ziņā tiek veikts trijās mūsu apmeklētajās zemēs, uzsverot, ka nepieciešams aizsargāt ne vien pašus dzīvniekus, bet arī viņu apdzīvoto vidi.
Tā kā visas trīs minētās zemes es vēl nepazinu, man bija grūts uzdevums tūlīt pēc ierašanās tajās savākt pēc iespējas pilnīgāku informāciju par tiem jautājumiem, kas mani visvairāk interesē, lai pēc tam galvenajos vilcienos izstrādātu Krišam un Dzimām noderīgu scenāriju, pēc kura viņi varētu strādāt.
— Ceļā no Oklendas līdz šejienei esmu pūlējies izzināt no Braiena visu iespējamo, — es sacīju, — un, manuprāt, filmā mums ir jāmēģina izgaismot divas pašas svarīgākās problēmas. Pirmkārt, neapdomīgā, neticami muļķīgā svešas faunas ievešana Jaunzēlandē — tās faunas, kuras lielākā daļa kļuvusi par īstu sodību, kā, piemēram, melnie gulbji tur lejā, ezerā, un, otrkārt, apkārtējās vides pārmaiņas, kas ietekmē kā dzīvniekus, tā cilvēkus. Te jārunā par nesaudzīgo mežu izciršanu pagātnē un pārāk intensīvu zālāju noganīšanu, kas turpinās vēl šodien. Jau šovakar es izstrādāšu scenārija uzmetumu ar šīm divām pamatlīnijām, bet šobrīd, man liekas, mums katrā ziņā jānofilmē gulbji, jo tie, kā jau svešzemnieki, kļuvuši par kaitniekiem, taču, no otras puses, tie ir ļoti skaisti, graciozi putni. Ko tu par to domā?
Domājot Kriss mēdza sēdēt pievērtām acīm kā vanags, viņš it kā paslēpās aiz lielā deguna un šajā brīdī atgādināja distrofisku lamu.
— Hm, — viņš beidzot nomurmināja. — Es gan gribētu vispirms ielūkoties scenārijā; ievestajiem dzīvniekiem, kas ir kļuvuši par zemes sodību, kā tu pareizi teici, tajā būs ievērojama loma, tāpēc es uzskatu, ka mums jāuzņem ar gulbjiem tik daudz skatu, cik vien iespējams,
— Melnie gulbji redzami Bristoles zooloģiskajā dārzā,— Džims ierunājās ar pilnu muti, — mēs viņus tur varējām uzfilmēt.,, nebija nekādas vajadzības dzīties uz Jaunzēlandi .,. lieki tērēt nāudu .,, būtu aizbraukuši līdz Bris- tolei — un lieta darīta.
— Neklausies viņā, — Kriss cienīgi sacīja. — Operatori, ar retiem izņēmumiem, mēdz būt rupji un neaptēsti ļaudis.
— Ak tā gan?! — izsaucās Džims. — Es vismaz zinu, ka esmu neaptēsts —- un labi vien ir. Cilvēkam pašam sevi jāpazīst. Bet paskaties uz Krišu — tas savā dzīvē pielaiž milzum daudz kļūdu, taču nekad negrib atzīt, ka ir kaut kur kļūdījies. Es allaž saku: grēko, kamēr vari. Kas zina, rīt var ierasties kāds, kas gribēs tevi pārveidot, — kur tad tu glābsies?
— Es labprāt gribētu redzēt to cilvēku, kurš spētu tevi pārveidot, — Kriss nicīgi sacīja.
Tad mēs braucām pa grambainu ceļu lejā uz ezermalu, kur mūs gaidīja uzraugs ar laivu, ko darbina spēcīgs, uzkarināmais motors. Izsaiņojuši kinokameras un skaņu ierakstu aparātus, sakāpām laivā; Henrijs iedarbināja motoru, un_ laiva šāvās projām pa plašo, gludo ezera virsmu pretī vislielākajam gulbju baram. Vispirms mēs gribējām uzņemt skatus ar gulbjiem, kuri ceļas spārnos, jo tā vislabāk būtu iespējams parādīt viņu iespaidīgo daudzumu". Henrijs vadīja laivu ar vislielāko ātrumu uz kādu vietu, kur bija melns no gulbjiem un ūdeni gandrīz vairs nevarēja redzēt; kad mūs no tuvākajiem gulbjiem šķīra vairs tikai ap simt jardu, motors tika izslēgts, un mēs slīdējām uz priekšu pēc inerces. Milzīgais gulbju bars steidzīgi peldēja projām, bet laiva 'tuvojās ar lielāku ātrumu, tā ka pēc brīža daži bailīgākie putni jau cēlās spārnos. Tas bija signāls pārējiem, barā izcēlās panika, un tūlīt piecsimt sešsimt gulbju izmisīgi pūlējās izkļūt no ūdens, lai paceltos gaisā. Krāšņs skats, kad pelnu pelēkie un melnie gulbji ar sarkaniem, it kā zimoglakā mērcētiem knābjiem un kājām kūla ezera mierīgos ūdeņus un tad šāvās gaisā un riņķoja virs mums, ar spēcīgajiem spārniem saceldami tādu troksni, kas izklausījās kā aplausu vētra milzīgā zālē ar teicamu akustiku. Putni lidoja mums pāri izstieptiem kakliem, iezīmēdamies debesīs kā simtiem melnu krustu, baltie spārnu galiņi zibsnīja uz melno ķermeņu fona līdzīgi skrejošām uguntiņām. Drīz vien zilā debess bija riņķojošo gulbju pilna, tie virpuļoja virs mūsu galvām kā melns konfeti viesulis, un bija baisi noskatīties šajā putnu karnevālā, zinot, ka to radījusi nepārdomāta dažu gulbju pāru ievešana šajā zemē nedaudz agrāk kā pirms simt gadiem. Te bija spilgts piemērs, pie kā noved cilvēku nemākulīga iejaukšanās dabas likumsakarīgajās norisēs.
Mēs vēl arvien slīdējām šurpu turpu pa ezeru, iztraucēdami'ne mazumu jaunāku gulbju, kuri, mums tuvojoties, negribēja krist panikā un lidot projām. Sie putni peldēja nesatricināmā mierā — īstā gulbju manierē, graciozi izliektiem kakliem, kārtīgi sakļautiem spārniem, kuri saplūda ar pārējo īpatnējo gliemežnīcas veida spalvu kārtojumu. Taču pamazām, laivai piebraucot tuvāk, arī šie gulbji kļuva nemierīgi: spārni arvien tālāk atšāvās nost no ķermeņa, kakli liecās uz leju, līdz izstiepās pilnīgi taisni. Kad laiva jau atradās pavisam tuvu, putni izgrūda satrauktus kliedzienus, spēcīgi kūla ar spārniem ūdeni un, izniruši no putu vērpetēm, uzlidoja gaisā, vilkdami aiz sevis spīdīgās, koši sarkanās kājas.
Beidzot viss vajadzīgais materiāls par melnajiem gulbjiem bija uzņemts, mēs varējām atgriezties krastā. Tikko bijām piestājuši malā, virpuļojošā gulbju gūzma atkal sāka nolaisties uz ezera, tā gludajā virsmā iedzinās plati ķīļi.
Savakuši un sasaiņojuši filmēšanas aparatūru, jutāmies apmierināti, jo mums bija izdevies uzņemt patiešām iespaidīgus skatus; atkal mūsu priekšā bija milzīgs tējas kails un grauzdētās maizītes; pienācīgi stiprinājušies, mēs varējām uzsākt jaunu — nākamo ceļojuma posmu. Mtisu tuvākais ceļamērķis bija kāda pilsēta ar nosaukumu Rotorua, tā droši vien ir viena no neparastākajām un nedrošākajām pilsētām pasaulē, jo uzcelta uz tādas zemes, ko varētu raksturot kā «vulkānu audzētavu».
Arēji pilsēta ne ar ko sevišķu neatšķiras no daudzām citām Jaunzēlandes pilsētām — jūsu priekšā tā pati izdekorētā Holivuda, kurā tiek uzņemta kovboju filma. Iebraucēju pārņem dīvaina sajūta: tā vien gribas palūkoties aiz koka mājiņām, kas rindojas gar galveno ielu, lai pārliecinātos, ka tās ir butaforijas. Taču visvairāk jūs pārsteidz kāda smaka, ko jūs piedēvējat miljonam pūstošu olu, bet, pāris reižu ievilcis to dziļi plaušās, atskārstat, ka esat ieelpojis tīru sēru. Cilvēks ar jutīgu degunu smaku izjūt tik spēcīgi, it kā tā būtu sataustāma ar- rokām. Parādās arī citas — ļaunu vēstījošas zīmes, kas liecina, ka šī pilsēta tomēr nav tāda kā citas. Sur tur gar ietvju malām vai pat braucamās daļas vidū redzamas plaisas, no kurām mutuļodams izplūst balts tvaiks, it kā kaut kur zem bruģa būtu aprakta neliela tvaika mašīna, Ielu skati ar to, iegūst zināmu baisu pievilcību, kas tomēr var kļūt bīstama. Braiens pastāstīja, ka īsi pirms mūsu atbraukšanas kāds vīrs, remontēdams savu pagrabu, nejauši ar cērti uzsitis verdoša tvaika strūklu, kas viņu nonāvējusi. Pārmērīgā centībā viņš, tā sakot, bija pārdūris kāda vulkāna galveno - artēriju un par to samaksājis ar dzīvību. Džims, to dzirdēdams, skaļi pieprasīja, lai mēs nenakšņojam Rotoruā, kā bijām paredzējuši, bet steigšus dodamies uz nākamo pilsētu, taču viņa priekšlikums tika noraidīts.
— Jūs visi esat traki, — viņš nešaubīgi apgalvoja, — pieminiet manus vārdus — rītā jūs pamodīsieties gultās kā novārīti paltusi. Un tad vēl šī smaka — kā cilvēks var kaut ko ieēst šādā smirdoņā? Te pat neko nevar izgaršot.
Jāatzīst, ka šai ziņā Džimam bija taisnība, jo it viss, ko mēs ēdām Rotoruā, nepārprotami garšoja pēc puvušām olām. Tas nekas, es mierināju savus biedrus, parastā Jaunzēlandes viesnīcā sēra smaka ievērojami uzlabo ēdiena garšu.
Kad bijām atraduši nakšņošanas vietu un parūpējušies par uzturu, Braiens veda mūs uz kādu ieleju, ko viņš nosauca par «karstajiem avotiem»; man, atklāti sakot, ne sevišķi gribējās tos apskatīt, jo ar nosaukumu «karstie avoti» man saistās nelabas atmiņas par dažām briesmīgām vietām, kuras dzīvē esmu apmeklējis, — tur sirmgalvji un slimi, nevarīgi cilvēki — vīrieši un sievietes — klepodami un spļaudami invalīdu ratiņos pārvietojas no avota uz avotu, lai iesūktu sevī vispretīgākos (spriežot pēc smakas) ūdeņus, kas izplūst no zemes dzīlēm. Katram, kurš domā, ka pūšļošana mūsdienās vairs nepastāv, es sirsnīgi iesaku pabūt kādu laiku šajās kūrvietās, lai pārliecinātos par pretējo. Tomēr Braiena piedāvātie «karstie avoti» tik ļoti atšķīrās no tā, ko es biju redzējis, ka man būtu jānožēlo, ja neradusies izdevība tos apskatīt, jo tas, ko viņš parādīja, šķita gluži neticams.
Izbraukuši pilsētas nomalē, mēs izkāpām no lendrovera un devāmes uz ieleju. Puvušo olu smaka te bija daudz spēcīgāka, gandrīz vai neciešama, gaiss siltāks un mitrāks. Mēs iegriezāmies takas līkumā un piepeši sajutāmies atsviesti miljoniem gadu tālā pagātnē — tajā laikā, kad Zeme vēl bija jauna, neizveidojusies un neatdzisusi. Klin- . tīm te bija neparastas formas, tās izskatījās sakrokojušās un sagriezušās, no caurumiem un plaisām zemes virspusē izplūda tvaika strūklas — dažas mazas, citas sešas, astoņas pēdas augstas; paklausot kaut kādam zemes dzīļu
pulsam, tvaiks līdzīgi asins šaltīm šļācās ārā kā no pārgrieztas artērijas. No katras spraudziņas akmenī lēnām vijās augšup tievas garaiņu grīstītes, piepildot gaisu ar mitrumu-; visa apkārtne šķita ietinusies tādā kā kustīgā plīvurā. Paši lielākie geizeri izsvieda divpadsmit, četrpadsmit pēdas augstus tvaika stabus, kas noturējās apmēram desmit minūtes, tad piepeši nezin kāpēc izvirdums beidzās un iestājās pauze, pēc tam ar īpatnēju svelpjoši dunošu troksni viss sākās no jauna. Ja jums īstajā brīdī neuzmanības dēļ gadās stāvēt virs šāda izplūdes cauruma, sekas var būt liktenīgas, jo pat šļakatas, kas šaujas uz visām pusēm no verdošā staba, ir daudz karstākas nekā jūsu vannas ūdens.
Mēs gājām pa šo slideno, zināmā mērā bīstamo vietu, līdz nonācām pie neliela strautiņa, kas, trokšņaini čalodams, plūda pa akmeņaino gultni, ietinies slīdošā garaiņu autā; ūdens temperatūra- tajā bija tikai nedaudz augstāka par deviņdesmit grādiem (pēc Fārenheita skalas). Pārgājuši strautiņu, devāmies tālāk pa ieleju un piepeši atradāmies pie dubļu ezeriņiem, kuri mani tik ļoti ieinteresēja, ka es pie tiem pavadīju veselu pusstundu. Ezeriņi bija dažāda lieluma: vieni aizņēma prāvas platības, citi nebija lielāki par maza galdiņa virsmu; tie atšķīrās arī pēc krāsas: gaišāki — kā kafija ar pienu — un tumšbrūni. Dubļu konsistence un krāsa atgādināja verdošu piena šokolādi, jo radās iespaids, ka tie patiešām vārās.
īstenībā dubļi bija tikai silti, bet nevārījās, tos sasildīja daudzās mazās garaiņu grīstītes, kas lauzās tiem cauri. Uzmetot acis šādam ezeriņam, tas likās pavisam gluds un līdzens, tā vien gribējās iegremdēt tajā karoti un ēst; bet piepeši spoguļgludā virsma piepūtās un uzmeta burbuli — pavisam maziņu, ne lielāku par melnā mežastražda olu. Burbulis lēnām auga arvien prāvāks un sasniedza celuloīda bumbiņas vai pat apelsīna lielumu, ja dubļi bija pietiekami biezas konsistences. Tad pūslis pārplīsa ar skaļu, guldzošu troksni, un izveidojās mazītiņš «mēness krāteris», kas pamazām piepildījās ar dubļiem; ezera virsma atkal bija gluda, līdz to no jauna pāršķēla sakrājušies garaiņi. Dažos ezeriņos, kur tvaiks lauzās ārā straujāk, izveidojās apļveidīgas burbuļu kopas, kurās dažkārt bija pa seši septiņi burbuļi, un tie visi kopā «dziedāja». Sī dziedāšana drīzāk atgādināja baznīcas zvanu skaņas, jo pūslīši nebija viena lieluma un katrs plīsa ar citādu skaņu, kad tvaiks pēc noteiktām laika atstarpēm lauzās augšup cauri dubju masām; glop,.4 plip.,. glug… pHp… splog… plip… glug… pliš,., splop… plip un tā joprojām. Tā bija interesanta, aizraujoša mūzika, un es stāvēju kā apburts, noliecies te pie viena, te pie otra ezeriņa, klausīdamies šos nedzirdētos burbuļu orķestrus. Es biju atradis sevišķi talantīgu pūslīšu grupu, kura izpildīja tik harmonisku un sarežģītu mūziku, kādu būtu varējis uzrakstīt vienīgi Bahs, un jau gudroju, kā tos piedabūt parakstīt kontraktus koncertiem Festivālu zālē Anglijā (varbūt sera Malkolma Sārdženta vadībā), kad piepeši manus nomoda sapņus rupji pārtrauca Kriss, kurš iznira no miglas kā mazliet jucis Dante.
— Iesim tālāk, draugs, — Kriss sacīja, — pietiek cept dubļu kūkas. Es uzgāju sešus geizerus, visus vienā rindā, tie šļāc ārā tvaiku kā negudri. Vēlos, lai tu ar Džekiju pastaigājies geizeru priekšā — tā mums iznāktu jauki uzņēmumi.
— Tev nu gan ir lieliskas idejas! — es. rūgti noteicu, atraudamies no dziedošajiem burbuļiem un kopā ar Krišu ienirdams migla.
Krišam bija taisnība — tepat tuvumā rindā cits aiz cita atradās seši geizeri, katrs divpadsmit, četrpadsmit pēdu augsts, un visi sparīgi izvirda tvaiku, sasaukdamies mundriem guldzieniem un svilpieniem. '
— Te nu tie ir, — Kriss lepni paziņoja. — Tagad es vēlos, lai tu un Džekija pastaigājaties geizeru priekšā. Sāciet iet no tās klints un apstājieties, lūk, tur.
— Vai mēs saņemsim riska naudu? — Džekija apjautājās. Viņas tumšie mati bija viscaur pārklāti sīksīkām ūdens lāsītēm, un viņa izskatījās it kā priekšlaikus nosirmojusi.
— Riska naudu jūs saņemsiet vienīgi tad, ja sāks darboties Lielā Berta, — Kriss smaidīdams atteica.
— Kas tā par Lielo Bertu? — es ievaicājos.
Kriss norādīja uz lielu caurumu klintī netālu no tās vietas, kur mums vajadzēja pastaigāties.
— Lielā Berta ir tur, tajā iedobumā, — viņš paskaidroja. — Tas neapšaubāmi ir pats lielākais geizers, bet tas darbojas reti, neregulāros laikos — reizi desmit, piecpadsmit gados. Bet, kad sākas izvirdums, stāsta, ka tvaika stabs uzšaujoties ap piecdesmit pēdu augstu. Tas gan būtu grandiozs skats!
Es saklausīju Kriša balsī neizteiktu vēlēšanos un uzmetu viņam bargu skatienu.
— Liec aiz auss, — es stingri sacīju, — nekādos apstākļos man nav vēlēšanās nonākt saskarē ar piecdesmit pēdu augstu geizeru.
Mēs ar Džekiju aizgājām līdz norādītajai vietai un sākām pacietīgi gaidīt, kamēr tiks sagatavota uzņemšanas un skaņu ierakstu aparatūra, tad pēc Kriša signāla sākām iet pāri klintīm, aiz mums spēcīgi izvirda mazie geizeri; skats bija visai iespaidīgs.
Bijām nostaigājuši apmēram pusceļu, kad zeme zem mūsu kājām iedrebējās, sacēlās troksnis, kas atgādināja paša Gnrgantijas atraugas, tam sekoja šņākšana, un piepeši no Lielās Bertas krātera izšāvās verdošs tvaika stabs koka stumbra resnumā. Tas cēlās arvien augstāk un augstāk, šņākoņa pastiprinājās, līdz beidzot staba gals izliecās kā fontāns un virs mums sāka līt karstu pilienu lietus. Iekliegušies mēs ar Džekiju pa galvu pa kaklu metāmies bēgt. Izņemot nožēlojamo gadījumu, kad mani reiz tika vajājusi saniknota antilope gnu, es nudien neatceros, kad Initu joņojis tādā ātrumā. Aizelsušies pieskrējām pie mūsu draugiem; Kriss un Džims lēkāja aiz prieka un satraukuma, Braiens stāvēja, plati smaidīdams, it kā pats personiski Initu noorganizējis šī krātera izvirdumu.
Brīnišķīgi, — Kriss jūsmoja cauri Lielās Bertas šņākoņai, — nu, es jums saku — brīnišķīgi, neko labāku nirs nevarējām vēlēties.
Džekija un es apsēdāmies uz slapja akmens, lai mazliet atgūtos, viņa skatījās uz mani, es — uz viņu. *
— Ir gan jums interesanta dzīve, mister Darel, — viņa sacīja. — Kā es jūs apskaužu!
— Jā, vieni prieki un pārsteigumi, — es atteicu, slaucīdams seju un ar samirkušu sērkociņu pūlēdamies iededzināt cigareti.
— Nesaprotu, par ko jūs sūdzaties, —1 Kriss sacīja, — jūs taču stāvējāt iesāņus no geizera.
— Ne jau par to ir runa. Tu man gribēji iegalvot, ka šis sasodītais geizers darbojoties tikai vienu reizi simt gados vai tamlīdzīgi. Padomā, kas varēja notikt, ja es zēniskā nebēdnībā būtu nostājies tieši virs tā cauruma! Tā būtu katastrofa!
Kamēr Kriss ar Dzimu filmēja Lielo Bertu visdažādākajos rakursos, mēs abi ar Džekiju pagājāmies atpakaļ, lai vēl mazliet papriecātos par dziedošajiem dubļu ezeriņiem; beidzot filmēšana bija pabeigta, un mēs izkāpām no ielejas. Augšā es vēlreiz apstājos un pametu skatienu lejup uz krokoto, izvijušos klintāju, šņācošajiem tvaika stabiem un spīdīgajiem dubļu ezeriņiem, visa šī krāšņā, neparastā ainava tagad tin|s miglā, kas bija sabiezējusi pēc Lielās Bertas izvirduma. Redzētais man atsauca atmiņā kādu Gistava Dorē ilustrāciju, un šobrīd es nemaz nebrīnītos, ja pēkšņi aiz klints pleca parādītos dinozaurs, kas dodas pavāļāties dubļu ezeriņā.
Pēc Rotoruā pavadītās nakts (mēs tomēr neizvārījāmies savās gultās, kā visai pesimistiski bija pareģojis Džims) mūsu ceļš veda tālāk uz Velingtonu, kas atrodas Ziemeļ- salas pašā dienvidu galā.
Kad ceļā jau bija aizvadītas vairākas stundas un mums visiem bija apnikuši nemitīgie saucieni «skaties!», jo mēs vēl arvien redzējām tikai tās pašas peļkājītes vai žubītes, Braiens beidzot pagrieza mašīnu uz kāda ceļa, kas veda gar lielu, rāmu ezeru, kura krastos slējās vareni koki; te mēs beidzot ieraudzījām Jaunzēlandes putnus. Protams, arī šis ezers bija melno gulbju apsēsts, tomēr te viņu nebija tik daudz, ka viņrspētu padzīt no barošanās un ligzdošanas vietām vietējos putnus; mēs priecīgi izlēcām no lendrovera, apbruņojušies ar kinokamerām un binokļiem, un sākām rosīgi darboties: Kriss un Džims filmēja» mēs ar Džekiju un Braienu novērojām putnus, Braiens turklāt mums nosauca še dzīvojošo' putnu sugas un īsi pastāstīja paf to dzīvesveidu un izplatību. Visparastākie un arī paši skaistākie» putni te bija Jaunzēlandes dižpīlēs, vairāki pāri šo pīļu barojās seklajos ūdeņos pēdas trīsdesmit četrdesmit atstatu no mums. Mūs ļoti pārsteidza lielā atšķirība starp Jaunzēlandes dižpīļu tēviņu un mātīti, tā ka no pirmā acu uzmetiena tos it viegli varēja noturēt par divu dažādu sugu putniem. Tēviņa galva, kakls un krūtis bija .spīdīgi melnas, arī mugura melna, bet ar tikko pamanāmu baltu svītrojumu, vēders spilgtā sarkanrudā krāsā, ari ar tievām, baltām svītriņām. Pretējs krāsu salikums bija mātītei — mugura melna, ar tievām, baltām svītriņām tāpat kā tēviņam, krūtis un vēders sarkanrudi, ar baltām svītriņām, bet galva un kakls pilnīgi balti. Tā kā es šīs skaistās pīles skatīju pirmoreiz, sākumā noturēju mātīti par tēviņu, jo viņas spalvu tērps izskatījās košāks un greznāks, bet Braiens tūlīt lika man saprast, ka esmu maldījies. Un tomēr šķiet savādi, ka mātītes apspalvojums ir tik acīs krītošs, jo viņai taču paredzēts bīstamais uzdevums izperet mazuļus, un te maskēšanās tērpam ir sevišķi liela nozīme.
Līdzas Jaunzēlandes dižpīlei otra plaši izplatīta Jaunzēlandes putnu suga bija tumšais krīklis, tomēr par krīk- |iem jāsaka: tie bija daudz piesardzīgāki, jo peldēja nelielos bariņos tālu no krasta, tā ka mums nācās samierināties ar pāris īsiem mirkļiem, ko mēs varējām tiem uzmest caur binokļiem. Tumšie krīkļi bija mazi, glīti, padrukni putni ar īsu, strupu knābi, viņi peldēja ātri, it kā bēguļodami. Galva un kakls melni, ar iesarkani violetu lāsmo- jumu augšdaļā un zaļganu lejāk, virs ūdens redzamā ķermeņa daļa melna. Tumšo spalvu tērpu tīkami atdzīvināja balta josliņa uz spārniem, pelēkzilais knābis un spilgti dzeltenās acis.
Aizvadījuši vairākas stundas patīkamās nodarbībās pie ezera, mēs no jauna sēdāmies lendroverā un aizbraucām hdz Velingtonai. Tur iekārtojāmies kādā viesnīcā, kuru, tāpat kā pārējās mums zināmās Jaunzēlandes viesnīcas, nekādā ziņā nevar nosaukt par labu. Tas, ko mēs tur redzējām un izjutām, bija asā kontrastā ar tīro, neviltoto sirsnību, draudzību un viesmīlību, kura mums tika izrādīta ik uz soja šajā zemē.
Piecēlušies rīta agrumā, braucām uz piekrasti. Braiens gribēja, lai mēs pirms aizbraukšanas no Ziemeļsalas katrā ziņa apmeklētu Kapiti, mazu saliņu tālāk jūrā, kur ierīkots pilinu rezervāts. Viņam laikam bija apnikusi mana mūžīga paušanās par visur sastopamajiem dziedātājstrazdiem un melnajiem mežastrazdiem, tāpēc viņš centās man iegalvot, ka Kapiti saliņā es patiešām redzēšu vietējās tipiskās Jaunzēlandes putnu sugas.
Mcs nobraucām smilšainā liedagā "pie nelielas bangot- iios. Tieši mums pretī gulēja gara, kupraina sala, noaugusi ar biezu mežu; palsajā rīt? gaismā Kapiti vīdēja tumša un drūma, pavisam nepievilcīga.
Džims lūkojās uz putojošām bangām un ar acīm nomērīja attālumu līdz salai.
— Kā mēs tur nokļūsim? — viņš norūpējies vaicāja. — Varbūt peldus?
— Nē, nē. Džordžs Fokss — salas uzraugs — aizvedīs mūs savā motorlaivā, — Braiens paskaidroja, ielūkodamies pulkstenī. — Kuru katru minūti viņam jābūt klāt.
Mēs izkrāvām liedaga smiltīs filmēšanai sagatavoto aparatūru un sākām gaidīt; drīz vien no salas atdalījās iumšs punkts un, lēkādams pa viļņiem, nāca uz mūsu pusi. Džims vēroja laivas šūpošanos ar augošu satraukumu,
— Man piemetīsies jūras slimība, — viņš sacīja aizkapa balsī.
— Nieki, — atteica Kriss, — nav jau nekādi lielie viļņi, un, braucot tik mazu gabaliņu, tev nemaz nebūs slikta dūša.
— Kad es dienēju armijā, man reiz kļuva slikti, kravas mašīnā ceļoties pāri Reinai, — Džims cienīgi paskaidroja.
Uz brīdi iestājās klusums, jo šis ārkārtējais paziņojums bija atstājis uz mums zināmu iespaidu.
— Negribu, lai mani uzskata par galīgu muļķi, — es sacīju, — tomēr nespēju iedomāties, kā tev varēja kļūt slikti kravas mašīnā, ceļoties pāri Reinai, Kas tā bija par mašīnu, varbūt amfībija?
— Nē, — atteica Džims, — mēs braucām pa pontonu tiltu, un tilts šūpojās augšā, lejā, augšā, lejā.
— Nu, nu! — pārsteigts iesaucās Kriss,
— Man bija piemetusies jūras slimība, — Džims palika pie sava.
Es paspiedu viņam roku un sacīju:
— Jūtos lepns, ka pazīstu tādu cilvēku, kuram pieticis drosmes braukt pāri pontonu tiltam armijas mašīnā, par spīti uznākušajai jūras slimībai, Tad nav jābrīnās, ka mēs karā uzvarējām.
Pa to laiku motorlaiva, pārvarējusi krasta bangas, iepeldēja seklumā, laivas priekšgals ar klusu čirkstoņu iedūrās smiltīs. No stūrmaņa kabīnes iznira Džordžs Fokss un, pārlēcis pāri laivas malai, brida krastā ar mums sasveicināties. Viņš bija plecīgs maza auguma vīrs ar brūni iedegušu, vēju ārdētu seju un zilām, skaidrām acīm. Sākumā viņš likās visai atturīgs, pat nerunīgs, bet pēc tam man bija izdevība pārliecināties, ka tāda nav viņa īstā daba. Džordžs izturējās piesardzīgi, jo pēdējā laikā viņa salu bija apciemojuši pārāk daudzi naturālisti, kuri vēlējās apskatīt putnus, taču, kā izrādījās, lielākā daļa šo cilvēku bija nejēgas. Tāpēc katru jaunu dabas mīļotāju un kinoļaužu grupu Džordžs Fokss uzņēma ar šaubām un neuzticību, iekams viņi nebija sevi apliecinājuši nopietnā darbā.
Motorlaiva jautri šūpojās viļņos, veikdama nepilno pus- jūdzi, kas Kapiti saliņu atdalīja no cietzemes; Džims sa- drūmis sēdēja stūrmaņa kabīnē, no viņa sejas izteiksmes bija nojaušams, ka neko labu viņš no mums negaida. Mēs tomēr laimīgi sasniedzām mazo piestātni, nekādu starpgadījumu nebija. Tuvumā aplūkota, saliņa izskatījās vēl nepievilcīgāka nekā no tālienes. Virs mums slējās stāva, klinšaina nogāze, apaugusi ar tumšza]u dienvidu dižskābaržu mežu, kas likās nedabiski kluss un pamests.
Izkrāvām filmēšanas piederumus un nesām tos augšup pa šauru taku q,auri biezam, drūmam mežam, un tur mēs izdzirdām tādu kā bungošanu.
Sākumā izklausījās, it kā tepat brikšņos, pa kreisi no mums, būtu paslēpies pigmejs un bungotu ar pirkstiem uz maziem tamtamiem. Bungošana turpinājās vairākas sekundes, tad aprima. Pēc brīža otrs pigmejs, paslēpies kādā krūmā no mums pa labi, uzbungoja atbildi: pāris īsu uzsitienu ar pirkstiem — un atkal klusums. Piepeši tamtami sāka rībēt mums visapkārt sarežģītā sitienu — jautājumu un atbilžu — rakstā, it kā apliecinot, ka ziņojums saņemts un pareizi saprasts.
— Kad pigmeji mēdz uzbrukt? — es apjautājos Braie- nam, jo nudien nodomāju, ka mūsu tuvumā kāda sīka cilts ar tamtamiem noskaņo savus locekļus gaidāmajam uzbrukumam. Braiens pasmaidīja.
— Es taču jums sacīju, ka še jūs redzēsiet īstus Jaunzēlandes putnus, — viņš atteica. — Tās ir vekas, vieni no visziņkārīgākajiem Jaunzēlandes putniem. Viņi allaž grib zināt, kas ieradies salā un kādā nolūkā. Tūiīt jūs viņus Ieraudzīsiet.
Mēs kāpām augšup pa taku un piepeši atradāmies saulaina klajumā, kur stāvēja Džordža Foksa mazā, glītā majiņa. Te mūs apsveica viņa māsa, kura tūlīt, iekaroja iiiiisii sirdis, uzcienādama ar karstu kafiju un mājas cepumiem.
Kamēr mēs ārā saulgozī baudījām tīkamo cienastu, es piepeši ieraudzīju pie klints brūnu galvu, kas ieinteresētā mani aplūkoja lielām, tumšām acīm un tad nozuda.
Braien, — es §acīju, — aiz šīs klints atrodas kāds brūns putns, viņš nupat pabāza galvu uz mūsu pusi.
Jā, — Braiens atbildēja, ēzdams cepumu, — tā bija veka. Pēc mirkļa arī citas būs klāt. Viņas grib visu redzēt.
Tikko Braiens to bija izteicis, no brikšņiem pabāzās ārā vel viena brūna galva, aplūkoja mūs ar zinošu skatienu un tad klusām noslēpās. Tā vekas mūs novēroja labu laiku — te paslēpušās aiz kāda akmčns, te izbāzušas galvu no bieza paparžu cera; pēc pamatīgas apskates putni laikam bija pārliecinājušies, ka neesam bīstami, un piepeši kā uz burvja mājienu vekas mūs apstāja no visām pusēm. Putni spiedās mums apkārt (iznirdami no neiedomājamām vietām) un ņēmās pētīt filmēšanas piederumus— viegli paknābāja ādas somas, skārda kasetes, pilnas ar filmām, piešķiebušas galvu uz sāniem, blenza uz trijkājiem, turklāt bez mitas sarunājās savā tamtamu valodā; man nejauši ienāca prātā: muitnieki kas muitnieki — tur mūs aizdomās par kontrabandu. Tie"bija glīti putni, kaut arī izskatījās tādi kā sadrūmuši, viņi man atgādināja ļoti lielas griezes. Vekām bija dumbrvistiņai raksturīgā gaita: lielās pēdas viņas lika piesardzīgi, it kā ciezdamas no varžacīm, galva un kakls bija ziņkāri pastiepts uz priekšu.
Ķermeņa virsējā daļa šiem putniem jaukā rudens lapu krāsā, vietām izraibota melniem punktiņiem.
Apskatījušas aparatūru, vekas pienāca mums klāt un ņēmās pētīt drēbes un apavus, viegli paknābāja mūsu kājas ūn mierīgi pastaigājās starp mums, ne uz brīdi nepārtraucot pirmītējo bungošanu. Tuvumā šis troksnis mazliet atgādināja vēderrunāšanu: veka pie jūsu kājām piepeši sāk bungot, jūs redzat viņu to.darām, taču izklausās, it kā skaņas nāktu no attāluma.
Lai gan putni šķita ļoti mierīgi, mēs drīz vien pārliecinājāmies, ka, pametot uz taciņas cepumu drumslas-, sākas grūstīšanās, mežonīga kampšana un dusmīga bungošana. Kamēr mēs uzturējāmies Kapiti, vekas visu laiku atradās mūsu tuvumā, viņas mundri rosījās kā brūni rūķīši, tekalēja ap mums, maisījās pa kājām, nepārtraukti bungodamas savus tamtamus. Atrasties viņu sabiedrībā bija patīkami, bet reizē nogurdinoši.
Sākumā likās, ka vekas ir vienīgie putni Kapiti salā, bet, kad kinokameras un trijkāji, kā arī pārējie filmēšanas piederumi bija uzstādīti darba kārtībā, parādījās vēl citi Jaunzēlandes putni.
Pirmais pie mazā barības galdiņa, ko bija izlicis Džordžs Fokss, ieradās medusputns mako. Viņš kādu laiku bija slēpies tuvējo koku lapotnēs, un, kamēr mēs gaidījām viņu parādāmies, medusputns sniedza mums brīnišķīgu koncertu, kas sastāvēja no maigiem, plūdeņiem, flautas skaņām līdzīgiem treļļiem. Kad beidzot no zarotnes iznira pats putns, mēs bijām mazliet vīlušies, jo viņš izskatījās gaužām līdzīgs parastai Eiropas zaļžubītei, vienīgi galva viņam bija sarkanvioletā krāsā. Iekodis un padzēries medusputns uzlaidās zarā tieši virs barības galda un iepriecināja mūs ar vēl vienu īsu koncertu, un šajā brīdi es jutu, ka spēju viņam piedot viņa necilo ārieni, jo viņš prata pūst savu Pāna stabulīti ar apbrīnojamu vieglumu un eleganci.
Nākamais putns, ko mēs ieraudzījām, sagādāja man lielu pārsteigumu, jo nepavisam neizskatījās tāds, kādu es viņu biju iztēlojies. Tas bija Jauzēlandes augļbalodis. Slinki, mazliet pašapmierināti viņš aplidoja apkārt mājai, tad nosēdās zālē dažu pēdu attālumā no manis un kaut ko knābāja. Nez kāpēc biju iedomājies, ka Jaunzēlandes augļbalodis būs līdzīgs parastajam lauku balodim vai vismaz viņam būs liegas krāsas apspalvojums — kā parastajai ūbelei.
Es nebiju sagatavojies ieraudzīt lielu, krāšņu putnu, reizes divas lielāku par lauku balodi, ar tik košu spalvu tērpu, kas darītu godu tropu augļbaložiem. Galva, kakls un krūšu augšdaļa šim putnam bija sulīgā, zeltaini zaļā krāsā ar vara patinas blāzmojumu, mugura kastaņbrūna ar to pašu vara patinas piejaukumu. Muguras lejasdaļa, uzaste un daļa astes — zaļa, ar metālisku spīdumu, dažas spārnu un astes spalvas bronzas zaļas. Aste brūna, mazliet iezaļgana. Visu šo krāšņumu vainagoja knābis, kas pie pamatnes bija tumšsarkans, tālāk dzeltens, un sarkanie acu plakstiņi.
Sis košās spalvās ietērpies balodis gluži kā izgreznojusies hercogiene atraitne gāzelīgā gaitā pastaigājās manā priekšā, un līdzās tādam spilgtumam pat zāles zaļums likās izbalējis.
Es vēl nebiju beidzis apjūsmot augļbalodi, kad no krūmiem izlaidās Jaunzēlandes medusputns, un tūlīt man bija skaidrs, ka tas ir artists līdz pat spārnu galiem. Putns parādījās pēkšņi, nevērīgs un elegants, tērpies metāliski zaļās spalvās, kas vietām lāsmoja iesarkani violetā krāsā. Virs zaļā apspalvojuma uz kakla vīdēja garas, baltas, (liegiem līdzīgas spalvas, bet pakakli greznoja divas mazas, baltas pūderslotiņas, kas atgādināja kravati, tik izmeklēti skaisti apsietu, ka te būtu ko pamācīties jebkuram modes likumdevējam. Jaunzēlandes medusputns ir apmēram melnā mežastrazda lielumā, taču atšķirībā no padruknā, diezgan neveiklā strazda Jaunzēlandes medusputns ir slaids un kustas tik viegli un graciozi kā profesionāls dejotājs. Brīdi mūs aplūkojis, putns pavērās uz vienu, uz otru pusi, izvēlēdamies skatuvi savam priekšnesumam. Pēc mūsu domām, viņš bija atradis visizdevīgāko vietu — uz kaila, sausa zara, pēdas divdesmit at' statu, kur viņa siluets spilgti izcēlās pret gaišajām debesīm. Vēlreiz uzmezdams mums īsu mirkli, it kā lai pārliecinātos, vai esam sagatavojušies klausīties, putns aāka dziedāt. Par Jaunzēlandes medusputna it kā nepārspējamo dziedāšanas māku es jau biju dzirdējis tūlīt pēc ierašanās šeit, taču, ceļodams pa daudzām zemēm, esmu pārliecinājies, ka visur ir savi iemīļoti dziedātājputni, kuri tiek slavināti kā pārākie visā pasaulē, tāpēc, gadiem ritot, es šo apjūsmošanu uzņemu diezgan skeptiski. Minūtes piecas klausījies Jauzēlandes medusputna dziesmu, es tomēr biju spiests atzīt, ka šejieniešiem bijusi taisnība, viņi nebija neko pārspīlējuši, drīzāk par zemu novērtējuši sava mīluļa talantu, jo vēl nekad man nebija gadījies dzirdēt tik daudzveidīgu un izteiksmīgu putna dziedāšanu. Melodiski treļļi, vīterošana un klusa dungošana saskanīgi mijās ar dažādiem neparastiem trokšņiem, kuri reizumis izklausījās kā klepus un pat šķavas. Sos trokšņus iekļaut dziedājumā tā, lai tas kļūtu skaistāks un skanīgāks, manuprāt, var tikai tāds putns, kuram piemīt mākslas izjūta. ."Jaunzēlandes medusputna brīnišķīgās dziedāšanas aizrauti, bijām aizmirsuši, kāpēc esam ieradušies Kapiti salā, līdz beidzot Braiens mums to atgādināja. Mūs interesēja nestorpapagaiļi — lieli Jaunzēlandes papagaiļi, kuri dzīvoja mežos, bet bija pieradināti pēc sauciena lidot šurp. Džordžs uz brīdi nozuda mājiņā un atgriezās ar sauju lipīgu, kaltētu dateļu. Kad mūsu kinokameras bija uzstādītas, viņš nostājās putnu barības galdiņa tuvumā un sāka saukt kopā papagaiļus.
— Tek, tek šurp, — viņš aicināja, ar vareno balsi drebinādams mežainos pakalnus, — tek, tek šurp, Henrij, Lūsij.,, nu nāciet šurp, nāciet, mani mīļie,,, Henrij,,, Lūsij.,. tek, tek šurp!
Tā viņš sauca un aicināja minūtes piecas, tomēr nekas nenotika; tad piepeši augstu gaisā virs tumšzaļā meža parādījās kāds punktiņš, kas, augdams arvien lielāks, tuvojās mums enerģiskām spārnu vēdām. Papagailis šāvās lejup un meistarīgi nosēdās uz mājiņas rievotā jumta, kur es ar binokli varēju to ērti aplūkot. Nestorpapagailis bija ļoti liels putns ar samērā garu, papagailim neparasti tievu un līku knābi; piere bija pelēka, ap acīm tumšsarkani apļi ar oranžu augšmalu. Pakauša daļa brūna, bet ar īpašu zīdainu vizmu un daudzām maigām nokrāsām; mugura, viduklis, uzaste tumšsarkana, krūtis pelēkas, vēders tumšsarkans. Putns savā gāzelīgajā papagaiļa gaitā mēģināja paieties pa jumta čukuru, bet vairākkārt paslīdēja; lai saglabātu līdzsvaru, viņam vajadzēja izplest un vēcināt spārnus, un tad es pamanīju, ka spārnu apakšpuse ir koši sarkana ar brūnām svītriņām. Papagailis piesardzīgi virzījās pa jumta kori, līdz pienāca pie notekcaurules. Te viņam bija atbalsts, viņš sajutās drošāk un, sāniski pašļūcis gar cauruli mazliet lejāk, beidzot atrada sev piemērotu novērošanas vietu.
Nestorpapagailis neatņemdamies vairākas minūtes Vēroja mūs spožām, brūnām acīm, nepievērsdams uzmanību Džordžam, kas viņu sauca un labināja laisties zemē. Tad putns laikam nosprieda, ka mūs var labāk nopētīt zem cita leņķa, — noliecis galvu, viņš skatījās stāvus lejup. Sajā pozā putns aizvadīja minūtes desmit. Beidzot viņš bija pārliecinājies, ka, par spīti svešādajam izskatam, mēs tomēr esam nekaitīgi ļaudis. Viņš savēcināja spārnus un kā tumšsarkans viesulis nolaidās uz barības galda. Te viņš cienīgi soļoja un reizēm uzdejoja, knābādams dateļu gabaliņus, ko viņam izbaroja Džordžs un es. Kamēr mēs to darījām, no meža izlidoja divi citi nestorpapagaiļi, un atkārtojās tas pats: putni soļoja pa jumtu, pētīja mūs zem visādiem leņķiem un galu galā nolaidās uz barības galda. Viens no pienācējiem bija jaunulis; pagrābis dateles gabaliņu, viņš steidzīgi uzlaidās atpakaļ uz jumta, atstādams abus pieaugušos papagaiļus, acīmredzot savus vecākus, skaļi tērgājam pie lipīgā cienasta uz barības galda. Nes- torpapagaiļu tētis bija tā iekarsis sarunā, ka, Krišam par lielu prieku, uzmetās man uz galvas, bet es drīz vien pārliecinājos, ka ir gaužām grūti un nepatīkami verot putnus, kad jums uz galvas sēž liels, smags papagailis ar ļoti asiem nagiem un matos jums birst saviļāti, lipīgi dateļu gabaliņi. Arī knābis šim papagailim izskatījās spēcīgs un varens, tā ka es biju spiests nepārtraukti birdināt sev matos lipīgo ēdmaņu, lai putns neiedomājas nogaršot manu ausi. Kamēr es aprūpēju putnu tēti, Džordžs man pastāstīja par saviem papagaiļiem.
Barā, kas pēc Džordža saucieniem regulāri apmeklēja baribas galdu, bija septiņpadsmit nestorpapagaiļi, bet mušu ierašanās dienā diemžēl lielākā daļa atradās saliņas viņā galā un nedzirdēja skaļi izkliegtos aicinājumus. Sākumā uz «pēcpusdienas tēju» atlidoja divi trīs putni, kuri dzīvoja mežā, mājiņas tuvumā. Drīz vien tie atskārta, ka cilvēciskās būtnes, kuras rnlt mājiņā, ne tikvien nav bīstamas, bet ari devīgi pacienā tos ar tādiem gardumiem, kādi apkārtējā mežā nav atrodami, un tā papagaiļi kļuva par pastāvīgiem barības galda viesiem. Ziņas par šiem gardumiem ļoti drīz izplatījās pa vīnogulāju stīgām vai pa citādiem — putniem vien zināmiem vadiem visā plašajā apkārtnē, un, tikko cilvēks kaut ko uzsauca skaļā balsī, uz mājiņas jumta piķēja septiņpadsmit nestorpapagaiļi, lai baudītu piedāvāto cienastu.
Klausīdamies Džordža stāstījumā, es ar interesi novēroju papagaiļu jaunuli, kas vēl arvien visai nedrošā pozā tupēja uz jumta, žēli ķērkdams un sizdamies ar spārniem, — viņam trūka dūšas nolaisties zemē pie saviem vecākiem. Galu galā putnēna māte bija pietiekami saēdusies, viņa savāca knābī pāris dateļu gabaliņu un uzlaidās uz jumta, kur cītīgi sāka bāzt cienastu savas atvases vaļējā knābītī; jaunulis, satraukumā rīdams barību, sēca vien un tik spēcīgi dauzījās ar spārniem, ka gandrīz novēlās no jumta. Četras reizes papagaiļu māte piegādāja viņam barību, līdz beidzot viņš kļuva gluži rāms un izskatījās tāds kā piepampis. Pa to laiku viss Džordža dateļu krājums bija izbarots, un putni, pamatīgi nopētījuši, vai mums vēl nav kaut kas saglabājies, ielaidās mežā; viņiem nopakaļus, vēl arvien žēli ķērkdams un činkstēdams kā mazs, niķīgs bērns, aizvilkās jaunulis.
Jau metās krēsla, tā ka sekmīgi filmēt un fotografēt vairs nebija iespējams, negribīgi mēs vācām kopā aparatūru un piederumus, lai gatavotos aizbraukšanai no Kapiti. Kad motorlaiva, šķērsodama jūras šaurumu, no jauna tuvojās cietzemei, es pavēros atpakaļ uz saliņu, kuras jau satumsušais siluets spilgti iezīmējās bāli zaļajās un zeltainajās saulrieta debesīs. Savvaļas putni, kuri dzīvo Kapiti, es domāju, nebūt neizceļas ar kaut kādām sevišķām īpašībām. Ja putnus un zvērus it visur liktu mierā un viņi zinātu, ka var uzticēties tiem cilvēkiem, kuri dzīvo viņu tuvumā, pasaulē būtu daudz tādu vietu kā Kapiti — patiesi, vajadzētu tikai gribēt un mazliet papūlēties, un visa pasaule būtu viena milzum liela Kapiti, un cik jauki tad būtu dzīvoti Tomēr es ar rūgtumu biju spiests atzīt: maz ticams, ka šis sapnis kādreiz kļūs par īstenību.