Ak vai, redzētais komandu sākumā
apbēdināja, — Visapkārt vienīgi klintis un aizas.
«Ņurduļa medības»
No Velingtonas mēs ar prāmi cēlāmies pāri uz Dienvid- salu. Kamēr pārējie baudīja jauko jūrasbraucienu, Braiens pastāstīja, cik svarīgi ir apmeklēt tieši šo salu, jo tur divos gadījumos mums būšot izdevība pārliecināties par dzīvnieku aizsardzības darba panākumiem. Viens no tiem ir karalisko albatrosu kolonija Taiaroa zemesragā, otrs — dzeltenacu pingvīnu ligzdošanas vieta. Pēc tam, viņš turpināja ar fanātiska organizatora mirdzumu acīs, mēs aizbrauksim uz kādu piekrastes salu, kur dzīvo visbrīnumainākais rāpulis pasaulē — tuatara. Tāds maršruts, protams, spētu iekārdināt jebkuru, pat visprasīgāko dabas mīļotāju, un tā mēs ar lielu entuziasmu izkāpām krastā Dienvidsalā, lai apskatītu paredzētās vietas.
Braucot mašīnā, uz Otagas pussalu un Taiaroa zemesragu, mēs drīz vieri atklājām, ka Dienyidsala stipri atšķiras no Ziemeļsalas, lai gan sākumā bija grūti noteikt, kādas ir šīs atšķirības. Man radās iespaids, ka Dienvid- sala ir mežonīgāka un retāk apdzīvota, kaut arī te bija tikpat daudz fermu un kultivētas zemes. Iemesls laikam bija robotās kalnu virsotnes, kas nepārtrauktā ķēdē stiepās gar visu salas rietumu malu, un, pat ja tās nebija redzamas, to klātiene bija allaž jūtama.
Kādu laiku mūsu ceļš veda gar jūras krastu, un te mums dažuviet atklājās mežonīga krāšņuma pilni skati ar varenām bangām, kas lauž sev ceļu uz krastu, kur kārtu kārtām saguluši pelēki, dīvaini klintsbluķi, līdzīgi akmens grāmatām kāda milža bibliotēkā. Uz dažiem zvilnēja Jaunzēlandes kotiku grupiņas, dzīvnieki gulēja un sauļojas, piespiedušies cits pie cita, vai arī lēca no klintīm rēcošo ūdeņu vērpetēs, tik straujās un plosīgās, ka bija jābrīnās, kā viņi tajās uz akmeņiem nedabū galu.
Otagas pussala atrodas Danīdinas pilsētas tuvumā, un tas pats tālākais gals ir Taiaroa zemesrags. Mēs iebraucam Danīdinā, lai paņemtu līdzi Stenu Klārku, albatrosu rezervāta uzraugu, un tad devāmies tālāk uz pussalu. Otagas pussala aizņem samērā lielu cietzemes daļu, pēc izskata tā atgādina apgāztu laivu, no visām pusēm to ieslēdz stāvas klintis.
Pussalas paugurainā virsma bija apaugusi ar garu, ķerainu zāli, un te, šajā kailajā, vēju neaizsargātajā vietā, karaliskie albatrosi — vieni no krāšņākajiem jūrasput- niem — bija nodibinājuši savu valstību.
Albatrosu rezervātam ir interesanta vēsture, un Stens, laipns, nosvērts liela auguma cilvēks, ar lepnumu mums pastāstīja, kā tikuši izglābti karaliskie albatrosi.
Sie putni parasti ligzdo vētrainu jūru tālās, vientujās salās, kur tiem nedraud briesmas no plēsoņām, tai skaitā no paša ļaunākā — cilvēka, bet laikposmā starp 1914. un 1919. gadu karaliskie albatrosi bija redzēti lidojam virs Otagas pussalas un nolaižamies Taiaroa zemesragā, it kā lai izpētītu, vai šajā vietā būtu iespējams izperēt viņu karaliskos pēcnācējus. 1919. gadā tika atrasta pirmā ola, kas ornitologos radīja lielu satraukumu, jo šis bija pirmais zināmais gadījums, kad karaliskais albatross ligzdojis vienā no galvenajām Jaunzēlandes salām. Kāds doktors Ričdeils kopā ar Karaliskās ģeogrāfijas biedrības Otagas nodaļu darīja visu iespējamo, lai pasargātu putnus no divējādām briesmām: no tādiem ļaudīm, kas zog olas, izposta ligzdas un nosit ar akmeņiem pieaugušos putnus (šādu primitīvu cilvēku pasaulē vēl arvien ir pārsteidzoši daudz)', un no tā saucamajiem dabas mīļotājiem, kuri klejo pa zemesragu, lai papriecātos par perējošiem putniem, olām un mazuļiem, nesaprazdami, ka traucē putnus un tie var no pussalas aizlidot. Ne tikai cilvēki — arī kaķi, suņi un seski iznīcināja labu daļu jauno putnēnu, to pašu var teikt par trušiem, kuri bez tam vēl ar savu klātbūtni atvilināja uz zemesragu plēsoņas un arī paši postīja veģetāciju; taču, par spīti visam, 1938. gadā no Taiaroa zemesraga aizlidoja pirmais jaunais karaliskais albatross. Nu sarosījās Otagas ostas pārvalde un Iekšlietu ministrija — abas iestādes nolēma rezervātam palīdzēt, bez tam Danīdinas iedzīvotāji pēc Rotari kluba1 iniciatīvas saziedoja 1250 mārciņas sarga algošanai; šajā darbā tika pieņemts Stens. Bija absolūti nepieciešams nožogot karalisko albatrosu ligzdošanas zonu, lai tajā neiekļūtu nepiederošas personas, kaut arī tas nebija pa prātam daudziem cilvēkiem, kuri bija palīdzējuši rezervātu nodibināt.
' Rotari klubs — starptautiskas komersantu apvienības (Rotarg Internationalj vietējā organizācija.
Pamazām pieauga ligzdojošo pāru skaits, un šodien Taiaroa zemesragā ligzdo jau divpadsmit karalisko albatrosu pāru. Ja putni tiks pēc iespējas mazāk traucēti, kolonija augs arvien lielāka, un, kad tā būs pietiekami izaugusi un putni pieraduši uzticēties cilvēkiem, tad arī apmeklētāji drīkstēs to apskatīt. Šobrīd vēl ir par agru atļaut lielām ļaužu grupām ienākt rezervātā, jo putnus var aizbaidīt un tādējādi iznīcināt daudzu gadu pacietīgu darbu.
Stens atvēra vārtus, kuri bija aizslēgti ar iespaidīga izskata priekškaramo atslēgu, un veda mūs tālāk pa šauru taciņu, kas līkumoja starp zāļu ceriem gar pašu klintāja malu. Tālu lejā zem mums bija jūra, tēraudpelēka, vēja sakrunkota un saburzīta, un pa tās nemierīgajiem ūdeņiem slīdēja veseli pulki jūrasputnu — kaijas, lielās laupītājkaijas, dažādu sugu kormorāni. Pamazām taka sāka vīties- pa nogāzi uz zemesraga augstāko vietu, te zāļu ceri bija kuplāki un garāki, bet starp tiem vīdēja laukumiņi ar pavisam īsu zālīti. Piepeši Stens apstājās un rādīja ar roku: takas malā, dažu jardu atstatumā no mums, zemē tupēja kaut kas, ko pirmajā brīdī varēja noturēt par lielu, pūkainu kamolu. Aplūkots tuvāk, kamols, kā izrādījās, bija albatrosa mazulis, kas lepni-sēdēja uz žagaru kaudzītes, kura karaliskajam putnam aizvieto ligzdu. Mazulis bija nobarota tītara lielumā, viscaur klāts smalkām, sniegbaltām pūkām, starp kurām skaisti izcēlās viņa lielās, tumšās acis un banāndzeltenais knābis. Putnēns cieši tupēja ligzdā un blenza uz mums kā saniknota pūderslotiņa. Kad mēs pienācām viņam tuvāk, viņš kļuva, nemierīgs, ar milzu piepūli nostājās uz lielajām, plakanajām pēdām, izpleta spārneļus un sāka klabināt knābi gluži kā kastaņetes. Mums vajadzēja ļoti rūpīgi noteikt pareizo attālumu, lai varētu viņu nofilmēt un nofotografēt, jo, pienākuši pārāk tuvu, mēs dabūtu sev virsū melnu, smirdīgu, eļļainu vēmekļu šalti, kas notrieptu arī viņa balto krūtežu — tā karaliskais albatross mēģina aizsargāties no ienaidniekiem.
Beidzot mēs atstājām putnēnu mierā un kāpām tālāk augšup pa taku, kamēr līdzenā, zālainā laukumiņā, lielu akmeņu aizsegā uzgājām otru ligzdu. Tās iemītnieks bija vel flegmātiskāks par iepriekšējo — viņš tikai īsi pavērās uz mums un nesatricināmā mierā pildīja tālāk grūto uzdevumu, kuru pats sev bija uzlicis. Viņa vecāki, ierīkojot ligzdu, bija izmētājuši visapkārt daudz sīku zariņu, un mazulis tagad īsināja sev laiku, tos uzlasīdams; viņš to darīja, nepiecēlies kājās, izliekdamies no ligzdas, cik tālu vien iespējams; savāktos žagariņus mazulis pievienoja ligzdai.
Acīmredzot mazais albatross labu laiku bija vācis sīkos žagariņus, jo ligzdas tuvākā apkaime jau bija gluži kaila; arvien tālāk un tālāk viņš liecās pāri ligzdai un kuru katru brīdi draudēja izvelties no tās kā pūkaina futbolbumba.
Es nogūlos zemē tādā atstatumā, lai būtu drošs no viņa vēmekļiem, un vēroju mazā celtnieka pūliņus; .drīz vien, grozīdamies uz visām pusēm, mazulis pārliecinājās, ka tiešā ligzdas tuvumā zariņu vairs nav un tālākos viņš nespēj aizsniegt; tagad viņš iesēdās ligzdā ērtāk un vērās tālumā, it kā ko svarīgu pārdomādams. Es sadabūju pagaru žagariņu un, uzmanīgi paliecies uz priekšu, pastiepu to pretī mazajam albatrosam. Mazulis brīdi cieši lūkojās manī, tad pats izliecās no ligzdas un klīrīgi satvēra zariņu knābī, gluži kā aristokrāte, kas saņem saburnītu puķu pušķi no puņķaina lauku puišeļa. Mirkli viņš to paturēja knābī, tad rūpīgi iebāza vienā ligzdas pusē,-kas, viņaprāt, prasījās pielabojama. Mazā albatrosa augstprātīgās laipnības iedrošināts, es sameklēju vēl vienu zariņu, paliecos vēl tālāk uz priekšu un sniedzu to mazajam celtniekam. Viņš to tūlīt paņēma un izskatījās ļoti iepriecināts. Vispirms iebāza žagariņu vienā ligzdas stūrī, tad laikam nosprieda, ka tas tur lāgā neiederas, un iesprauda kaut kur citur. Pēc diviem trim mēģinājumiem mazais albatross beidzot bija apmierināts un cerīgi palūkojās manī: lai cik atbaidošs es viņam varētu likties, kā žagaru vācējs es tomēr biju noderīgs. Desmit minūšu laikā viņš bija iespraudis ligzdā vēl pāris žagariņu; putnēns atļāva man nogulties dažu pēdu atstatumā no viņa un neiespļāva man acīs. Pēc pusstundas mēs jau bijām labi draugi, un viņš pat neiebilda, kad es pārkārtoju dažus zariņus, kas bija iespraudušies nevietā (vienu viņš bija aiz pārskatīšanās pabāzis sev zem spārna). Vērojot šo apaļo, viscaur pūkām klāto putnēnu, kas tik cītīgi laboja savu ligzdu, man šķita neticami, ka viņš kādreiz pārvērtīsies par lielu, baltu putnu ar melniem spārniem un dzeltenu knābi un ka šis putns viegli, bez piepūles lidināsies virs viļņiem, un viņa vareno spārnu izpletums sasniegs desmitarpus pēdas. Paies deviņi gadi, un viņš (varbūt tā bija viņa?) būs pieaudzis, tad viņš sameklēs sev draudzeni un kopā ar to atgriezīsies Taiaroa zemesragā, lai ierīkotu sev ligzdu un
Izaudzētu paši savu pūkām klātu mazuli. Abi vecāki pa kārtai perēs olu un rūpēsies par bērnu, bet, kad tas būs pietiekami liels, lai gādātu pats par sevi, viņi aizlidos jūrā un atgriezīsies pēc diviem gadiem, un viss atkal sāksies no jauna. Karaliskā albatrosa pāri paliek kopā visu dzīves laiku, pašam vecākajam putnam šajā kolonijā bija trīsdesmit pieci gadi, bet šo putnu gausā augšana, ilgais perēšanas laiks (vienpadsmit nedējas, kas ir sava veida rekords!) un tas, ka tiek izperēts tikai viens mazulis reizi divos gados, uzskatāmi parāda, ka albatrosu kolonijas radīšana noris ārkārtīgi lēni un šajā darbā vajag daudz pacietības.
Negribot mums nācās šķirties no jaunā albatrosa, un, kāpdami lejā pa taku, mēs ieraudzījām vienu no viņa vecākiem: tālumā, gandrīz pie paša apvāršņa, virs pelēkās, jūras lidinājās melnbalts krusts, tas cēlās un krita, slīdēdams gaisā tik viegli, kā nomests akmentiņš slīd pa ledu, putna varenie spārni bija pilnīgi nekustīgi, tikai ķermenis reizēm, līgani noliecās te uz vienu, te uz otru pusi, palīdzot spārniem labāk iekļauties gaisa strāvās. Mēs stāvējām, apbrīnodami nepārspējamo albatrosa lidojumu, kamēr putns pilnīgi izzuda skatieniem un pat ar binokli to vairs nevarēja ieraudzīt, tad, vēlreiz p"amājuši sveicienu mazuļiem, atstājām rezervātu.
Pēc tam mēs braucām gar pussalas piekrasti uz kādu vietu, kur Stens mums apsolīja parādīt lielāko dzeltenacu pingvīnu koloniju. Sis pingvīns ir viens no skaistākajiem savas kārtas pārstāvjiem, kādreiz tas bija plaši izplatīts piekrastes rajonos, kur tam bija piemēroti dzīves apstākļi, bet visur, kur parādījās cilvēki, pingvīni sāka izzust. Dzel- tenacis ligzdo tālāk no jūras — mežā vai krūmos; pingvīns izvēlas līdzenu laukumiņu pie krituša koka vai akmens un savij ligzdu no žagariņiem un asas zāles. Bet cilvēki izcirta mežu un krūmus, lai to vietā augtu zāle viņu dārgajiem lopiem; līdz ar to tika iznīcinātas daudzas pingvīnu ligzdošanas vietas, un pingvīnu skaits gāja mazumā. Tas ir tikai viens no daudziem līdzīgiem piemēriem visā pasaulē, kur bez jebkāda attaisnojuma tiek iznīcināts simtiem pilnīgi nekaitīgu putnu, zīdītāju un rāpuļu sugu. Stens mūs bija ievedis lielas aitu fermas teritorijā, ko no juras norobežoja augstas klintis, bet šajā pussalas daļā daudzās vietās starp klintīm bija palejas ar tādiem krūmājiem, kuros labprāt ligzdo pingvīni. Fermeris (droši vien pats izglītotākais visā Jaunzēlandē)' bija ar mieru atstāt palejas neizcirstas, lai tās pārvērstos par sava veida pingvīnu rezervātu, un turklāt — viņš turpat tuvumā dzīvoja — uzņēmās šī rezervāta sabiedriskā uzrauga pienākumus.
Pirms šī svarīgā, humānā pavērsiena dzeltenacu pingvīnu populācija bija jau sarukusi līdz dažiem simtiem, bet pēc pāris gadiem, kad putni rezervātā sajutās drošībā, to skaits sāka pieaugt, un tagad šajā populācijā ir ap divtūkstoš pingvīnu. Stens bija mazliet noraizējies — diezin vai mēs redzēšot kādu pingvīnu, jo pieaugušie putni pēc mazuļu izperēšanas lielāko dienas daļu pavada jūrā, ķerot zivis, bet mēs par to nebēdājām un, nokāpuši vienā no palejām, drīz vien atradāmies plašā liedagā, kas bija piebārstīts jūras nogludinātiem akmeņiem, pie kuriem karājās zaļas aļģu bārkstis. Mēs gājām tālāk starp akmeņiem, uzmanīgi vērodami gan palejas, gan jūru, jo mums nebija zināms, kur šobrīd atrodas pingvīni.. Pagāja pusstunda, un mēs vēl neko nebijām ieraudzījuši, izņemot dažas kaijas un kormorānus, kas aizlidoja garām; es jau sāku domāt, ka pirmoreiz Jaunzēlandē mums nelaimēsies atrast to, kas vajadzīgs mūsu filmai. Tad Stens, stāvēdams uz liela akmens, piepeši norādīja uz jūru,
— Tur viens ir, — viņš priecīgi paziņoja, — peld uz krastu.
Braiens un es steidzīgi rāpāmies uz slidenā akmens pie Stena.
— Jā, ir gan, — Braiens pārliecināts iesaucās, — putns izkāps krastā jardus piecdesmit no šejienes.
Es cerīgi lūkojos uz jūru — bet kur man ņemt Braiena un Stena acu gaišumu! — neko neredzēju, iekams nebiju ielūkojies binoklī. Tad es ieraudzīju pingvīna galvu, no tālienes tā atgādināja mazu salmu kūlīti, kas ātri slīd pa ūdens virsu uz krasta pusi.
Mēs pacietīgi gaidījām uz lielā akmens, kamēr pingvīns iepeldēja seklumā un pēc tam brida malā pēdas piecdesmit atstatu no mums, kā Braiens bija paredzējis. Putns izskatījās ļoti nopietns, uz plakanajām pēdām gāzelīgā gaitā steberēdams kras-tā; paklausot Stena padomam, mēs nolēmām viņu netraucēt, iekams viņš nebūs uzkāpis maza paugura virsotnē, aiz kura varēja nokļūt palejā. Šķērsojis liedagu, pingvīns pienāca pie lielu un mazāku akmeņu kaudzes, kas veidoja jau pieminēto pauguru, aiz kura sākās lēzena nogāze, apaugusi ar zāli un krūmiem. Es iedomājos, ka pingvīns tālāko ceļu izvēlēsies starp lielajiem akmeņiem, bet viņš apstājās pie pirmā klifltsbluķa, sakopoja spēkus un uzlēca uz tā, brīdi pastāvēja, triumfāli šūpodamies, tāds kā apreibis. Pēc tam putns ar skatienu nomērīja attālumu līdz nākamajam akme'nim un lēca vēlreiz, bet, jādomā, nokļuva uz tā vairāk labas veiksmes nekā precīza aprēķina dēļ. Tā viņš ar drosmīgiem lēcieniem virzījās arvien tālāk no akmens uz akmeni; reizēm gadījās arī kļūdīties: nolēcis uz nākamā klintsbluķa, putns mirkli šūpojās saceltiem spārniem, pūlēdamies saglabāt līdzsvaru, tad līgani nošļūca zemē pa akmens sāniem un izzuda skatieniem. Bet drīz viņš atkal parādījās, vīrišķīgi lauzdams sev ceļu augšup, un viss sākās no gala. Es nekādi nesaprotu, kāpēc pingvīns izvēlējās šo sarežģīto, nogurdinošo pārvietošanās ceļu, jo, iedams starp akmeņiem, viņš būtu sasniedzis mērķi daiidz ātrāk,, bez pazemojošiem starpgadījumiem. Tagad viņš atradās pietiekami tālu no jūras, tā ka, mūs ieraudzījis, vairs nepagūtu aizbēgt, tāpēc es steidzīgi uzrāpos paugura virsotnē un četrrāpus aizlīdu pa zāli un krūmiem līdz kādai vietai, no kurienes putns vislabāk būtu saskatāms. Tur es plakaniski nogūlos zālē, cenzdamies saplūst ar apkārtni.
Es cerēju ieraudzīt pingvīnu paugura virsotnē, apmēram divdesmit pēdu atstatu no tās vietas, kur biju nogūlies.
Sāku gaidīt, cieši lūkodamies kādā punktā, kur, manuprāt, viņam jāparādās, un gudroju, kā vislabāk dzeltenaci sagūstīt, lai pēc tam nofilmētu tuvplānā, kad piepeši pēdas četras atstatu starp zāļu ceriem iznira viņa galva. Nezinu, kurš no mums abiem bija vairāk pārsteigts. Pingvīns blenza manī, it kā neticēdams savām acīm, es savukārt skatījos uz viņu, muti iepletis, jo līdz šim biju redzējis viņu vienīgi no tālienes un nevarēju iedomāties, ka dzel- tenacu pingvīns ir tik skaists putns. Galvvidū viņam bija spilgti dzeltenas spalvas ar melnu šķērsjosliņu, ap acīm spīdīgi, zaļgandzelteni ielāpiņi, kas savienodamies veidoja platu joslu visapkārt pakausim, knābis iebrūns ar zilganpelēkiem lāsumiem; acis citrondzeltenas. Es gulēju nekustīgi cerībā, ka putns mani noturēs par akmeni vai krūmu, lai gan pats šādai iespējai īsti neticēju. Dzeltenacis vēroja mani labu laiku, piešķieba galvu te uz vienu, te uz otru pusi, it kā pārbaudīdams savus iespaidus, un galu galā laikam nosprieda, ka esmu mazliet neparasts, tomēr pilnīgi nekaitīgs, no jūras izskalots koka gabals. Pēdējais spēku sasprindzinājums — un pingvīns pārmetās pāri klints malai un aizelsies, vicinādams spārnus, palika stāvot. Tagad es ievēroju, ka pingvīnam ir zilganpelēka mugura, spārni melngani, ar-dzeltenu apmali, bet krūtis tik žilbinoši baltas, .neaptraipītas, ka, redzot šādu skatu, ikviens mazgāšanas līdzekļu ražotājs aiz prieka apraudātos. Viņa lielās, plakanās pēdas bija iesārtā krāsā, apbruņotas ar spēcīgiem, brūniem nagiem, kas viņam droši vien palīdzēja rausties augšā lejā pa klintīm. Pietiekami atpūties un atvilcis elpu, pingvīns apņēmīgā, gāzelīgā gaitā nokāpa palejā. Es klusām piecēlos kājās, ar pāris steidzīgiem soļiem viņu panācu un grābu. Ar vienu roku no mugurpuses sažņaudzu pingvīna kaklu, jo man bija pamats domāt, ka skaistais knābis dzeltenacim ir ne vien rotājums, bet arī bīstams ierocis. Sakampts dzeltenacis pagrieza galvu un pārbīlī lūkojās manī, izgrūzdams satrauktus kliedzienus. Es viņu mīļi uzrunāju un labināju, tad pasitu padusē un.— arvien vēl stingri turot viņa kaklu — devos atpakaļ uz liedagu, kur gaidīja mani biedri.
Pēc tam kad par gūstekni visi bij-ām gana izpriecājušies un ieguvuši vajadzīgos fotoattēlus, mēs cerējām, ka mums izdosies ar viņu uzņemt dažus kadrus arī topošajai filmai. Bijām nofilmējuši viņu tajā brīdī, kad viņš nāca ārā no jūras, šķērsoja liedagu un rāpās paugurā, bet šais kadros viņš būtu redzams no tālienes, mums tomēr ļoti gribējās iemūžināt dzeltenacu pingvīnu tuvplānā, lai parādītu viņa drosmīgos lēcienus no akmens uz akmeni. Mums par lielu izbrīnu, pingvīns uzvedās priekšzīmīgi. Mēs nolikām viņu zemē, smiltīs, dažu pēdu attālumā no akmeņainā paugura, un viņš tūlīt apņēmīgi devās turp. Apmēram piecas minūtes mēs viņu filmējām, kad viņš lēca pa akmeņiem; un, kaut gan pats pingvīns droši vien sajutās tik veikls kā kalnu kaza, viņam tomēr reizēm gadījās paklupt un novelties uz vēdera vai arī nogāzties atmuguriski un, izmisīgi vicinot spārnus, iekrist kādā spraugā.
Kad bija iegūts viss mūsu filmai nepieciešamais materiāls, mēs nolēmām, ka būtu nepiedodami pēc tik oriģināla, nogurdinoša kāpiena likt nabaga pingvīnam mūsu dēļ visu atsākt no gala, tāpēc es viņu vēlreiz pasitu padusē un, sasniedzis paugura virsotni, nonesu labu gabalu palejā — tajā virzienā, kurp viņš bija gājis. Noliku viņu zālē, un viņš jautājoši pavērās manī; tad es uzmundrinoši papliķēju pa viņa muguru; nu viņš gāzelēdamies pagāja pāris soļu un atkal palūkojās atpakaļ, it kā šaubīdamies, vai vērts iet tālāk — varbūt es viņu atkal sākšu vajāt un noķeršu, bet, tā kā es nekustējos, pingvīns laikam nosprieda, ka tagad viņš ir drošībā, un steidzīgi soļoja projām, pīdamies augstajos zāļu ceros, līdz izzuda skatienam. Raugoties viņam nopakaļus, es 3evī brīnījos, kā cilvēki var būt tik cietsirdīgi un nogalināt šos jaukos, labestīgos putnus vai iznīcināt viņu ligzdošanas vietas, taču man bija arī neliels mierinājums: te, šajā neskartajā liedagā un kokiem apaugušajās palejās, kas sākas-aiz krasta klintīm, pingvīni var justies drošībā,
Mēs atgriezāmies Danīdinā, izsēdinājām Stenu pie viņa mājas, tad apgriezām lendroveru un vēlreiz braucām tajā virzienā, no kurienes bijām ieradušies. Mūsu turpmākais ceļamērķis bija Piktona — osta pašā Dienvidsalas galā — no turienes mēs gribējām apmeklēt Brāļu salas.
Ieradušies Piktonā, nākamajā rītā gājām uz piestātni un meklējām kuģi, kuram vajadzēs mūs nogādāt Brāļu salās. Kā izrādījās, šis kuģis bija nepievilcīga izskata kuterītis ar kapteiņa kabīni sērkociņu kārbiņas lielumā-. Džims, apkāries ar aparātiem gluži kā ziemassvētku eglīte, skatījās uz mazo kuterīti ar lielu neuzticību.
— Vai mēs brauksim šajā te čaumalā?
— Jā. Kas tai vainas? Mazs, jauks kuģītis, — sacīja Džekija, un es redzēju, ka kutera kapteinis saviebās.
— Bet tas ir tik mazs! — izsaucās Džims. — Un nav nevienas kajītes.
— Brauciens ilgs tikai dažas stundas. Kam tev vajadzīgas kajītes?
— Cilvēkam kaut kur jāieiet, kad viņam kļūst slikti, — Džims cienīgi paskaidroja.
— Ja kļūst slikti, laid pāri malai, — cietsirdīgi attrauca KriSs.
— Tādās reizēs man nav vajadzīgi skatītāji, — Džims atkal iebilda.
— Nu, tad apklāj galvu ar žaketi, — Kriss nerimās.
— Pasteidzieties, pasteidzieties, laiks doties ceļā! — skubināja Braiens, skraidīdams šurpu turpu un vākdams kopā mūsu mantību. Mēs iekrāvām pēdējos iekārtas priekšmetus un tad paši ierausāmies kuterī. Kapteinis atdeva galus, iedarbināja motoru, un mēs aiztraucāmies pa Karalienes Šarlotes līci, mazais kuterītis kratījās un lēkāja ūdenī kā rotaļīgs kucēns, ķerstīdams mātes asti.
Līča ūdens bija tik gluds kā bāli zils spogulis, un tajā no abām pusēm atstarojās pakalnu virkne ar zaļgandzeltenu, it kā izkaltušu veģetāciju. Iekārtojušies uz mazītiņā klāja kutera priekšgalā, mēs gozējāmies bālajā saulē un uzmanījām, vai kaut kur neparādīsies putni. Te Braienam atkal bija iespēja demonstrēt savu fenomenālo redzi, jo viņš spēja saskatīt putnus un noteikt to sugas jau ilgi pirms tam, iekams mēs bijām kaut ko ieraudzījuši virs zīdainā ūdens starp bāli zilajiem vizuļiem. Par laimi, vairums pamanīto putnu bija samērā droši un ļāva piebraukt sev tuvu klāt, iekams pacēlās spārnos un izklīda. Vispirms mēs ieraudzījām straujos jeb tumšos vētrasputnus (to arī bija visvairāk), nelielus, gleznus putnus ar melnbrūnu muguru un baltu apakšpusi, pelnu pelēkiem lāsumiņietn uz galvas. Vētrasputni peldēja pulciņos pa četriem pieciem un ļāva laivai sev pietuvoties līdz divdesmit pēdām, tad cēlās spārnos un ašiem zigzagiem lidoja virs ūdens, ātri kustinot spārnus, — no šāda lidojuma viņi arī ieguvuši savu nosaukumu.
Mēs grasījāmies uzfilmēt pāris labu kadru ar vētrasput- niem, kad Braiens vērsa manu uzmanību uz kādu apaļīgu priekšmetu, kas šūpojās virs ūdens,
— Pingvīns, — viņš īsi noteica.
Es neticīgi vēros uz šo apaļumu — tam nebija ne mazākās līdzības ar kādu no tām putnu sugām, kuras pazinu. Piepeši apaļā bumba pagriezās, un es redzēju, ka tai ir knābis. Tagad vairs nešaubījos — tas patiesi bija pingvīns; putns peldēja, ķermeni iegremdējis ūdenī, vienīgi galva rēgojās virspusē kā zemūdenes periskops. Kad kuteris piebrauca pingvīnam tuvāk, mēs ieraudzījām dzidrajā ūdenī viņa ķermeni iramies uz priekšu ar kājām un spārniem — peldspurām.
Manā priekšā bija pundurpingvīns, pats mazākais šis neparastās putnu kārtas pārstāvis, ar kuru es jau sen biju vēlējies sastapties. Sī resnuļa augstums no zemes ir tikai sešpadsmit collas, krūteža neiedomājami balta, mirdzoša, pārējais ķermenis skaistā tumšzilā krāsā, spārnu ārmalā balta josliņa. Pundurpingvīns, kuram mēs sekojām, nebija tik ļoti bailīgs, cik piesardzīgs, jo viņš pielaida laivu sev klāt līdz divdesmit trīsdesmit pēdām, tad pēkšņi ienira un šāvās projām kā torpēda, atstādams aiz sevis virs ūdens sudrabainu burbulīšu virkni. Krietni tālāk pingvīns no jauna uzpeldēja virspusē un ar interesi mūs vēroja, kamēr laiva atkal pienāca pavisam tuvu klāt. Drīz viņam pievienojās vēl seši vai septiņi pingvīni, un viss bars kā goda eskorts pavadīja kuteri vairākas jūdzes. Tie bija brinum jauki mazi putni, un, jo ilgāk mēs viņos lūkojāmies, jo vairāk viņi mums iepatikās, kaut §rī viņu tuvums dažreiz var būt traucējošs, par ko mēs drīz vien dabūjām pārliecināties.
Pēc stundas brauciena ieraudzījām savā priekšā līča vārtus. Te atklātā jūrā sākās Kuka šaurums. Tālāk ūdens vairs nebija gluds un gaiši zils, bet spilgtā pāvu zilumā, ar baltām putu joslām un lāsumiem.
— Tā vien rādās, dabūsim krietni pašūpoties, — jautri iesaucās mūsu kapteinis.
Džims, kas līdz tam bija atlaidies guļus un aizvērtām acīm svētlaimīgi smaidījis, pie šiem vārdiem pietrūkās sēdus un lūkojās uz priekšu.
— Debess augstā, — vai mēs tur brauksim iekšā?
: — Mani dara nemierīgu kas cits: vai lielajos viļņos mums būs iespējams izcelties malā pie Baltajām Klintīm un vienā no Brāļu salām, — ierunājās Braiens.
— Mani tas neuztrauc, — atteica Džims, — ne mazākā mērā. Griezīsimies atpakaļ un filmēsim pingvīnus.
— Tie jau nav lieli viļņi, — kapteinis mierīgi sacīja.
Sajā brīdī mēs izbraucām no klusā līča Kuka jūrasšau-
ruma vētrainajos ūdeņos.
Kuteris kā tramīgs zirgs tajā pašā mirklī sāka slieties stāvus, un uz klāja, kur mēs sēdējām, nolija bagātīgas šļakatu šaltis. Visi steidzīgi pielēcā.m kājās un sablīvējāmies mazajā kabīnītē, kur cerējām rast patvērumu.
— Tas ir neprāts, ko mēs darām, galīgs neprāts, — izmisis atkārtoja Džims, pūlēdamies noturēties līdzsvarā un pasargāt kinokameras objektīvus no jūras ūdens.
— Tas tikai tāds mazs pūtieniņš, — kapteinis uzjautrināts sacīja, — taču var gadīties, ka mums būs mazliet pagrūti izsēsties malā pie Baltajām Klintīm.
— Bet kā mēs tur nokļūsim? — Džims atkal nobažījies jautāja.
—- Sajā pašā laiviņā, — kapteinis atteica.
Džims palūkojās atpakaļ pāri kutera pakaļgalam un ieraudzīja buksējamā virvē piesieto laiviņu kārtējo reizi nozūdam aiz viļņa.
— Mazliet pagrūti, — Džims domīgi atkārtoja kapteiņa vārdus. — Nekad vēl neesmu dzirdējis tik aplam zemu novērtējam briesmas.
Katram, kas radis braukt mazos kuģīšos, šādi viļņi ir tīrais nieks, turpretim tam, kuru moka jūras slimība, var likties, ka visapkārt plosās taifūns. Es spēju kapteini saprast: izcelties malā uz gandrīz stāvas klints, pie kuras nav iespējams noenkuroties, šādos viļņos patiešām būtu pagrūti. Tikai pēc tam, kad sāļā ūdens nobalsinātajos iluminatoros parādījās Baltās Klintis, es īsti sapratu, cik sarežģīts ir mūsu uzdevums. No jūras slējās augšup vidēja lieluma piramīda ar paugurainu virsotni. Klints augšdaļa bija balta no daudzu paaudžu jūrasputnu mēsliem, un tas piešķīra salai slikti izveidotas un ar neglītu glazūru pārklātas ziemassvētku kūkas izskatu. Kapteinis, apmetis līkumu, tuvojās Baltajām Klintīm no tās puses, kur vīdēja neliela niša, ko pat ar labu gribu nevarētu nosaukt par līcīti. Te viņš, cik vien iespējams, samazināja gaitu, un viņa palīgs pievilka laivu cieši līdzās zvalstī- gajam kuterim. Pārkāpt no kuģa laivā, kad jūra tik nemierīga, allaž ir grūti, bet, ja vēl jānes smaga, ļoti jutīga aparatūra, tad nudien cilvēkam vajadzīga gibona veiklība, un man bija skaidrs: Džims paklups, viņš uz galvas iegāzīsies jūrā -un izzudīs skatieniem, jo smagā nasta vilks viņu dibenā. Cits pēc cita — Džims, Kriss, Braiens un es tikām izcelti malā klints pakājē uz šaura liedaga vidēja ēdamgalda lielumā; mēs četri ar savām mantām to visu piepildījām, tā ka vēl kādam cilvēkam te vairs nebūtu vietas.
Kā Braiens paskaidroja, karalisko kormorānu ligzdošanas vieta esot uz maza, līdzena laukumiņa, pašā Balto Klinšu virsotnē, un, lai tur nokļūtu, mums vajadzēs rāpties augšā pa šo pašu klinti, zem kuras mēs stāvam. Džims palūkojās uz gandrīz vertikālo akmens sienu un pacēla acis uz debesīm. īstenībā uzkāpšana nevarēja būt pārā"k grūta, jo klints virsa bija vējā un lietū sadrupūsi, un tajā bija izveidojušies neskaitāmi iedobumiņi roku un kāju atbalstīšanai. Rāpšanās klintī tomēr, izrādījās, bija bīstama, jo ieži bija trausli un drupani kā biskvīta kūka, tā ka lielus akmens gabalus it viegli varēja atlauzt kailām rokām; šī iemesla dēļ katra atbalsta vieta iepriekš bija jāpārbauda un vairākkārt jāizmēģina. Vējš turklāt, darbodamies kā tecila, bija uztrinis izciļņus asus kā bārdas nažus, tā vēl vairāk palielinot bīstamību. Ar pūlēm mēs uzkāpām klintī, un virsotnē vējš mūs šaustīja ar tādu spēku, ka gandrīz iepūta jūrā ar visām mūsu mantām. Klints kore, pie kuras mēs tagad turējāmies, pacēlās apmēram simt piecdesmit pēdu virs ūdens līmeņa. No mums pa labi virs viļņiem bija pārkārusies akmens plātne zārka formā, pa kreisi apmēram divsimt pēdu garumā stiepās klints robotais skausts, kas izbeidzās pie samērā līdzena,
ap piecdesmit reiz divdesmit pēdu plaša laukuma; tajā bija izvietojusies karalisko kormorānu kolonija. Uz klints starp ligzdām tupēja savi divi desmiti kormorānu, bet, tikko mūsu galvas iznira virs klints, putni lumpačoja uz pretējo malu, cēlās spārnos, riņķoja un virpuļoja ap mums, un katram uz muguras kā automašīnas prožektori zibsnīja divi balti aplīši. Mezdami arvien lielākus lokus, kormorāni cēlās augstāk un augstāk, līdz beidzot viss bars kā sīki punktiņi izzuda zilajās debesīs. Braiens apgalvoja, ka viņi drīz atgriezīšoties, un Džims, acumirklī novērtējis, fotografēšanas iespējas, aizlīda līdz zārkveidīgajai pārka- rei no mums pa labi; mēs viņu brīdinājām, ka akmens ir trausls un zem viņa svara var atlūzt un no simt piecdesmit pēdu augstuma iegāzties jūrā, bet viņš uz mums neklausījās. Džimam tas ir ļoti raksturīgi: viņš nemitīgi cenšas jums pierādīt, ka ir pēdējais gļēvulis, bet, tikko paņem rokās kinokameru, tūlīt ir gatavs uzņemties tādu risku, no kura asinis stingst dzīslās. Tā mēs sarāvušies čurnējām klints korē, cenzdamies pēc iespējas pilnīgāk saplūst ar akmeni, un gaidījām atgriežamies karaliskos kormorānus. Es pavērsu binokli uz ligzdošanas vietu un ņēmos pētīt ligzdas. Tās bija apaļas formas, pēdas divas diametrā un apmēram deviņas collas augstas, veidotas no dažādiem sauszemes augiem un jūras aļģēm, sacementētas ar putnu mēsliem; virs vecajām ligzdām katru gadu tika celtas jaunas, tāpēc dažas bija ievērojami augstākas par pārējām. Uz Baltajām Klintīm, protams, nav nekādas veģetācijas, tās ir tik kailas kā biljarda bumbiņa, tāpēc, lai savāktu nepieciešamo celtniecības materiālu, putniem jālido uz citām tuvējām salām. Dažādie augi, no kuriem kormorāni vij ligzdu, var likties aizgūti no Luīsa Kerola pasakas: taupata zariņi, cingotu zāle un mezembriantemums.
Kormorāni nesteidzās atgriezties, un Braiens jau sāka kļūt nemierīgs, jo laiks pasliktinājās un mums būtu jāatgriežas mājās, neko nenofilmējušiem, vai arī pēc kutera aiziešanas jāriskē palikt' uz Baltajām Klintīm. Pēdējā iz- redze nevienu no mums nevilināja, jo pavadīt te nakti nevēlētos pat visrūdītākais spartietis; bet tad mēs ieraudzījām kormorānus atgriežamies; putni riņķoja debesīs, un uz viņu melnajām spalvām žilbinoši balti vizēja mazie, apaļīgie «prožektori». Kormorāni laidās arvien zemāk un zemāk, līdz viens no viņiem, pats drošākais, metās stāvus lejup un nosēdās ligzdošanas laukumā. Dažu minūšu laikā, viņa iedrošināti, uz klints nolaidās arī pārējie putni.
Kamēr nemitīgi dūca Džima kinokamera, man bija papilnam laika pavērot putnus caur binokli. Viņi bija ziemeļu nirējpelikāna lielūmā, bet ar kormorāniem tipisku taisnu stāju, mugura viņiem bija skaistā, zilganzaļā krāsā, ar metālisku spīdumu, krūtis baltas, kailā āda ap knābja pamatni un acīm spilgti oranža un zila. Plivinādami spārnus, putni steberēja starp ligzdām, katrs savējā iespieda pa jūrasalģu gabaliņam un reizumis nekautrējās nočiept kādu stiebriņu no kaimiņa ligzdas, kamēr tas neredzēja. Kādā ligzdošanas laukuma stūrī krietni paaudzies jaunulis, vēl arvien klāts dzeltenpelēkām cāļa spalvām, spārneļus plivinādams, cītīgi steberēja nopakaļus savam barības devējam un žēli čiepstēja. Galu galā mātei laikam bija apnikusi nemitīgā vajāšana, viņa apstājās, atpleta knābi, un jaunulis, sajūsmā j>palgi iekliedzies, dziļi iebāza tajā galvu un daļu kakla. Ēzdams viņš tik spēcīgi sitās ar spārneļiem, ka mātei tikai ar pūlēm izdevās noturēties kājās. Tā vien likās — viņš sašķaidīs barības devējai visas iekšas. Beidzot, pārliecinājies, ka māte atrijusi visu uzņemto barību, jaunulis negribīgi izvilka galvu no viņas rīkles dziļumiem, aptupās un klabināja knābi, sevī apmierināti krekstēdams un čiepstēdams. Māte ar redzamu atvieglojumu pagājās nostāk un steidzīgi izrāva jūrasalģu gabaliņu no citas ligzdas, tad ņēmās ar to pielabot savējo.
Pa to laiku vējš bija pieņēmies spēkā, un tālu lejā mēs redzējām, kā, riņķodams ap klintīm, viļņos šūpojas un mētājas mūsu kuteris."Viss vajadzīgais nu bija nofilmēts, un mēs zinājām, ka mums steidzīgi jādodas projām no šejienes, kamēr tas vēl ir iespējams. Nokāpt no Baltajām .Klintīm, izrādījās, bija daudz grūtāk nekā tajās uzrāpties, taču galu galā nobrāzušies, aizelsušies, tomēr sveiki un veseli mēs atkal stāvējām šaurajā liedagā. Kad bijām sakāpuši kuterī un devāmies jūrā, no klints pacēlās neliela grupa karalisko kormorānu, putni palidoja virs mums, uz- virpuļoja augstu gaisā, pēc tam atkal nosēdās uz klints. Es domās sev jautāju: cik ilgi vēl šie brīnišķīgie jūras- putni spēs paglābties no iznīcības; visā pasaulē ir tikai divas karalisko kormorānu ligzdošanas vietas, un viena no tām ir uz Baltajām Klintīm, bet šī saliņa nekādā ziņā nav uzlūkojama par izdevīgu karalisko kormorānu dzīvesvietu, jo skarbie vēji un jūra gadu no gada kādu klints gabalu atlauž. Jaunzēlandē sastopamas dažādas kormorānu sugas, dažas no tām, pēc zvejnieku apgalvojumiem, nodarot zaudējumus zivsaimniecībai, tādēļ atsevišķās vietās tos atļauts atšaut, un viena no šādām vietām ir Balto Klinšu tuvumā. Parastais zvejnieks nav naturālists, viņš dažkārt neatšķir karalisko kormorānu no pārējiem — un galu galā viņu tas interesē vismazāk. Viņš saprot, ka visi kormorāni ēd zivis, tāpēc tie jāšauj; karaliskā kormorāna nākotne līdz ar to, labākajā gadījumā, paliek nezināma.
Apmēram pēc pusstundas brauciena caur putu apšļākta- jiem kapteiņa kabīnes iluminatoriem mēs pamanījām pie apvāršņa divus klinšu kuprus — vienu lielu, otru mazu — līdzīgus kamieļa kupriem. Es izgāju uz klāja, lai palūkotos uz mūsu ceļamērķi caur binokli; mazākais no abiem kupriem nebija nekas vairāk kā vientuļa, kaila klints, ko atdzīvināja vienīgi bangu mežģīnes, klādamās gar tās pamatni; uz lielākā kupra es tomēr saskatīju kaut kādu veģetāciju, un vienā klints galā pret debesīm iezīmējās bākas siluets. Tātad šīs klinšainās saliņas bija Brāļi, un te (ja mums izdosies izcelties krastā) es cerēju ieraudzīt kādu rāpuli, ko pazīst ar nosaukumu Sphenodon puncta- tus jeb tuatara. Braiens bija nosūtījis telegrammu Ala- nam Raitam, kurš ar diviem palīgiem apkalpoja bāku, ar lūgumu paziņot, vai mums būtu iespējams uz dažām dienām apmesties salā un vai viņi Varētu sagūstīt dažus tuataras eksemplārus. Pēdējam lūgumam bija nopietns iemesls, jo mūsu uzturēšanās laiks Jaunzēlandē gāja uz beigām un mēs varējām atļauties pabūt Brāļu salā tikai dažas dienas; gluži dabiski, atlikušo dārgo laiku nevēlējāmies šķiest, ar kinokameru dzenoties nopakaļus izvairīgajām tuatarām, lai varētu tās nofilmēt. Drīz pienāca atbilde. Alans Raits ziņoja, ka var mūs izvietot un arī parūpēties par tuataru sagūstīšanu; savukārt viņš lūdza Braienu uzlikt desmitnieku par un pret rikšotāju, vārdā Vētrainais Prieks, kura izredzes uzvarēt tuvākajos skrējienos tiek vērtētas apmēram ar simt pret vienu. Braienu saņemtā atbildes telegramma pilnīgi apmierināja, bet man ne visai patika tās nenopietnais tonis, ko es uzlūkoju par ļaunu zīmi. Lai nu kā —..atbraukuši bijām, un mums atlika vienīgi gaidīt, kas notiks tālāk.
Tuvojoties lielākajiem no abiem Brāļiem, mēs redzējām, ka tas slejas stāvus ārā no jūras un tā augstums sniedzas līdz divsimt pēdām. Pašā kraujas virsotnē uz līdzena laukumiņa čurnēja tāds kā rotaļu celtnis, kas, līdzīgi visiem- celtņiem, stipri vien atgādināja sirreālistisku žirafi, Kuteris stūrēja pretī klintij, uz kuras stāvēja celtnis; mēs ieraudzījām tās pakājē trīs cilvēkus, viņi sparīgi māja mums ar rokām, un mēs mājām viņiem pretī.
— Cik var noprast, kravas salai tiek piegādātas ar šo celtni, — es ieminējos Braienam,
— Jā, tieši šādā veidā viss tiek nogādāts, — viņš paskaidroja.
— Viss? — jautāja Džims. — Kā to saprast?
— Nu tā, ja vēlies nokļūt uz salas, tev jāļauj, lai celtnis tevi tur nogādā. Pa klintīm uz augšu ved taciņa, bet šādā laikā nav iespējams izsēsties krastā. Pēc brīža tiks nolaists tīkls, un — viens divi — mūs uzcels augšā,
— Tu gribi teikt, ka viņi mūs nogādās uz klints tīklā? — jautāja Džims.
— Jā, — atbildēja Braiens,
Tieši šajā brīdī kapteinis samazināja gaitu, un mēs dreifējām zem klints pa zilganzaļajiem viļņiem, vērodami, kā pēdas divdesmit piecas tālāk pret roboto klinti putodamas plīst krasta bangas. Augstu virs mūsu galvām parādījās celtņa strēle, un no tās šķietami ļoti tievas kabeļ- tauvas galā nokarājās kaut kas līdzīgs milzum lielam, smalkam tīklam. Celtnis sāka čīkstēt, žvadzēt un dārdēt, turklāt tik skaļi un griezīgi, ka bija dzirdams cauri vēja auriem un jūras krākšanai; tīkls lēnām slīdēja lejup. Džims uzmeta man mokpilnu skatienu, un, jāatzīstas, man bija viņa žēl. Arī es slikti panesu augstumu, un man, tāpat kā Džimam, nav ne mazākās vēlēšanās tikt celtam augšā uz klints tīklā, kas piesiets pie celtņa, kurš, spriežot pēc briesmīgās čīkstoņas, jau ir laika zoba saēsts un gadiem nav ticis eļļots. Kriss, vīstīdamies vilnas mētelī, šobrīd vairāk nekā jebkad līdzīgs neapmierinātam Velingto- nas hercogam, acumirklī ņēmās visu kārtot un organizēt, acīs viņam dega tāda. pati fanātiska uguntiņa kā Braienam līdzīgās situācijās.
— Džim, es gribu, lai tu uzbrauc augšā pirmais un uzstādi kameru līdzās celtnim, no kurienes tev būs jānofilmē Džerijs un Džekija, kad viņi celsies augšup, — Kriss rīkoja. — Pēc tam braukšu es un no tīkla uzņemšu mūsu kuteri; Džerijs un Džekija mums sekos ar pārējām mantām. Okei?
— Nē, — atteica Džims. — Kāpēc man jāpaceļas pirmajam? Ja nu visa tā ierīce salūst tajā brīdī,_ kad es tuvojos virsotnei? Vai esi pamanījis, kādi te lejā ir akmeņi?
— Nu, ja tā notiks, mēs zināsim, ka celtnis nav drošs, un brauksim atpakaļ uz Piktonu, — Džekija jautri sacīja.
Džims apveltīja viņu ar iznīcinošu skatienu, negribīgi kāpdams iekšā tīklā, kas pa to laiku jau bija nolaidies uz - kutera mazītiņā klāja. Kapteinis pamāja ar roku, atskanēja baismīga, samocīta metāla čīkstoņa un kaukoņa, un . Džims, izmisīgi ieķēries tīkla acīs, lēnām, majestātiski cēlās gaisā, griezdamies apkārt un apkārt.
— Ja nu viņam pēkšņi uznāk jūras slimība? — atkal ierunājās Džekija.
— Noteikti uznāks, — Kriss cietsirdīgi sacīja. — Cik man zināms, viņam piemetas jūras slimība it visun jūrā, vilcienā, automašīnā, lidmašīnā un pat mājās,'tāpēc būtu brīnums, ja viņam nekļūtu nelabi arī tīklā.
Džims tagad atradās pusceļā uz klints virsotni, arvien vēl griezdamies apkārt un apkārt; viņa bālā seja caur tīkla acīm lūkojās lejup uz mums.
— Mēs visi esam traki, — viņš auroja cauri bangu krākšanai un celtņa ellišķīgajai čīkstoņai un žvadzoņai. Džims lādēdamies izkliedza uz mums vēl citus apvainojumus, tad tīkls piepeši nozuda aiz klints malas. Pēc mirkļa tas atkal parādījās un tika nolaists uz kutera klāja, kur stoiskā mierā tajā iekāpa Kriss. Viņš izbāza degunu un kinokameras objektīvu caur tīkla acīm un tai pašā brīdī, kad tīkls atrāvās no klāja, iesāka filmēt. To darīdams, Kriss cēlās arvien augstāk un augstāk, bet tad pusceļā starp kuteri un klints virsotni tīkls piepeši apstājās. Minūtes piecas mēs norūpējušies vērojām, kas tagad notiks, bet nekas nenotika, izņemot to, ka tīkls riņķoja arvien mazākiem apļiem.
— Kas tur varētu būt atgadījies? — ierunājās Džekija,
— Nezinu. Varbūt Džims kaut ko saķīlējis, lai atriebtos Krišam.
Tikko es to biju pateicis, celtnis atsāka darboties un Kriss turpināja savu cēlo lidojumu, līdz nozuda pāri klints malai. Vēlāk mēs noskaidrojām, ka Džims bija nostādījis trijkāji ar kinokameru tādā stāvoklī, ka Alans Raits nespēja pagriezt celtņa strēli, un, tā kā Alans iedomājās, ka operatoram jāatrodas tieši šajā punktā, viņš atstāja Krišu karājamies gaisā. Tikai pēc tam, kad Džims, atgājis nost no kameras, sameklēja sev ērtāku akmeni, uz kura apsēsties, izvilka no kabatas šokolādes tāfelīti un sāka ēst, Alans sapratis, ka gluži veltīgi licis Krišam kā pasaku fejai šūpoties gaisā; trijkājis tika pagriezts sānis, un Kriss,
uzlidojis klints virsotnē, skali pieprasīja paskaidrojumu, kāpēc viņš tik ilgi turēts gaisā.
Tīkls tika nolaists lejā trešo reizi, mēs abi ar Džekiju tajā iekrāvām aparatūru un negribīgi iekāpām paši.
— Man nemaz nepatīk sēsties šajā tīklā, — Džekija nopietni sacīja.
— Ja uznāk bailes, aizver acis.
— Ne jau augstums mani biedē, — viņa turpināja, lūkodamās augšup, — es baidos, ka tauva var pārtrūkt.
— Par to nav ko uztraukties, — es jautri attraucu,
— man liekas, šī tauva cēlusi kravas gadiem ilgi.
— Tieši tāpēc kaut kas var atgadīties, — viņa sadrū- musi piebilda.
— Tagad ir par vēlu bažīties, — es filozofiski noteicu, kad celtnis atsāka ellišķīgo čīkstoņu un žvadzoņu; mēs strauji atrāvāmies no klāja un ātri cēlāmies augšā, gluži kā modernā liftā. Tīkla platās acis radīja nepatīkamu sajūtu, it kā mēs lidotu gaisā bez jebkāda atbalsta, un, griežoties tīklā apkārt un apkārt, mēs redzējām tālu lejā pret robotām klintīm plīstošās bangas. Kuteris no šejienes izskatījās tik mazs kā rotaļlietiņa, bet, paveroties augšup, klints virsotne mums rādījās labu tiesu augstāka par Everestu, taču galu galā mēs sasniedzām klints augšējo malu, strēle pagriezās, un mēs tikām neceremoniāli izmesti uz akmeņiem.
Kamēr ar visu ekipējumu rausāmies ārā no tīkla, celtņa vadītājs, plecīgs vīrs, pienāca pie mums sasveicināties. Viņam bija vasarraibumaina seja, zilas, izteiksmīgas acis un rudi mati.
— Esmu Alans Raits, — viņš stādījās priekšā.
— Priecājos ar jums iepazīties.
— Dažu labu brīdi, — es sacīju, lūkodamies uz celtni,
— man radās' šaubas, vai mums vispār iznāks iepazīties.
— Ko nu par to — celtnim nav nekādas vainas, — Alans smiedamies sacīja, — tas vienīgi tā skaļāk pačīkst, kad ir pielādēts.
Augšup pa pēdējo slīpumu līdz bākai mūsu ekipējums tika nogādāts vagonetē, ko vilka vinča ar trosi. Mani biedri nosprieda iet kājām, bet es iedomājos, ka būtu itin jauki pavizināties šādos ratos, un uzlīdu uz aparātu kaudzes. Pusceļā pa nogāzi uz augšu es palūkojos atpakaļ un piepeši atskārtu, ka šāds pārvietošanās veids ir tikpat bīstams kā pacelšanās tīklā, jo, trosei pārtrūkstot, vagonete zem kravas svara pa sliedēm drāzīsies atpakaļ lejā un kā raķete aizšausies pāri -klints malai. Es atviegloti uzelpoju, kad mana kariete beidzot apstājās pie bākas.
Ekipējums bija kārtīgi novietots koka namiņā, kas mums kalpos ne vien par noliktavu, bet arī par guļamtelpu; es ar nepacietību griezos pie Alana.
— 'Sakiet, lūdzu, — vai jums izdevās noķert mums pāris. tuataras eksemplāru?
— Nu zināms, — viņš nevērīgi attrauca, — viss kārtībā!
— Brīnišķīgi! — es priecīgi iesaucos. — Vai es varu tām uzmest acis?
Alans mani uzjautrināts uzlūkoja.
— Labs ir, — viņš sacīja. — Nāciet man līdzi!
Viņš aizveda Džekiju, Krišu un mani pie maza šķūnīša, kas atradās mums atvēlētā namiņa tuvumā, atslēdza un atrāva vaļā durvis; mēs visi ielūkojāmies šķūnītī.
Man nereti nācies piedzīvot zooloģiskus pārsteigumus, bet tas, ko ieraudzīju mazajā šķūnītī Brāļu salā, mani tik ļoti samulsināja, ka es kļuvu mēms aiz brīnumiem. Biju cerējis tur ieraudzīt pāris tuataru, bet, kā izrādījās, ar tām, burtiski, bija noklāta visa grīda. Tur bija dažāda lieluma un garuma rāpuļi, sākot ar divas pēdas gariem vecvectēviem un beidzot ar dažu collu gariem mazuļiem. Alans, palūkojies manā sejā, kur mainījās izbrīns ar sajūsmu, laikam nodomāja, ka esmu pārbijies.
— Cerams, es nebūšu pārcenties, — viņš norūpējies sacīja. — Jūs nepaziņojāt, cik lielas tuataras jums vajadzīgas, tāpēc es drošības labad savācu tā pavairāk.
— Dārgais draugs, — es čukstus izdvesu, — jūs pat nevarat iedomāties, kādu prieku esat man sagādājis. Es domāju, varbūt man laimēsies redzēt vienu tuataru, un jūs man te esat sagādājis veselu leģionu. Grūti pat noticēt. Vai noķeršana prasīja daudz laika?
— Nē, nepavisam. Visu šo baru es sagūstīju vakarnakt. Ķeršanu atliku līdz pēdējam brīdim, jo negribēju rāpuļus pārāk ilgi turēt iesprostotus. Es ceru, jūsu filmai ar šo ievākumu pietiks, vai ne?
— Cik tad viņu te ir? — iejautājās Kriss.
— Apmēram trīsdesmit, — Alans atteica.
— Jā… nu tad varbūt ar šiem trim desmitiem mēs kaut kā izlāpīsimies, — Kriss visžēlīgi piekrita.
Iepriecināti atgriezāmies bākā un ieturējām lielisku lenču. Pēc tam gājām atpakaļ uz mazo šķūnīti, lai no daudzajām tuatarām izvēlētos nepieciešamās «zvaigznes». Tupēt pustumsā uz šķūnīša grīdas starp šiem vērtīgajiem rāpuļiem man likās bezgala interesanti. Visas jauniņās tuataras bija šokolādes brūnā aizsargkrāsā, kas viņām saglabājas, līdz tās ir pilnīgi pieaugušas, bet mani pārsteidza un sajūsmināja nobriedušo tuataru krāsojums. Agrāk es biju redzējis pāris nožēlojamu eksemplāru dažādu zooloģisko dārzu rāpuļu mājās, kur tās tika turētās telpās ar pastāvīgu astoņdesmit piecu grādu temperatūru — tādu temperatūru, kas tām ir ne vien galīgi nepiemērota, bet dzen tās postā, tā ka nabaga nelaimīgie radījumi aiz bēdām iegūst netīri brūnu krāsu. Tagad manā priekšā bija tikko sagūstīti eksemplāri, tie izskatījās tā, kā tuatarām jāizskatās, un man viņas likās ļoti skaistas. Pamatkrāsa bija zaļganbrūna ar zaļgandzelteniem un zaļganpelēkiem lāsumiņiem un svītriņām; kā tēviņam, tā mātītei uz muguras bija «sekste», bet tēviņam tā bija augstāka un platāka nekā mātītei. «Sekste» sastāvēja no trīsstūrveidīgiem baltas ādas gabaliņiem, kas pēc konsistences atgādināja pabiezu papīru; šie ādas gabaliņi stiepās no pakauša līdz astes pamatnei. Pati aste izgreznota ar tādas pašas formas cietiem dzeloņiem tādā pašā krāsā, bet «sekste» uz muguras tik balta kā tikko-izbalināta. Tēviņiem bija masīva, majestātiska galva un tumšas, lielas acis — tik ļoti lielas, ka drīzāk atgādināja pūces acis. Brīdi apspriedušies, mēs" izvēlējāmies trīs tuataras: vienu karaliska izskata tēviņu, vienu mazuli un vienu ņipru mātīti ar iezīmīgu krāsojumu. Pārējās tuataras atstājām rūpīgi ieslēgtas šķūnītī —• vispirms tāpēc, ka tās nevarēja palaist brīvībā pirms nakts iestāšanās, un arī tāpēc, lai mums būtu pie rokas vajadzīgie «dublieri», ja kādai no «zvaigznēm» filmēšanas laikā labpatiktos aizbēgt. Par laimi, nekas tamlīdzīgs nenotika, visas tuataras kameras priekšā uzvedās nevainojami un darīja visu to, kas mums bija vajadzīgs.
Nezinātājs tuataru bez šaubīšanās noturēs par lielu iespaidīga izskata ķirzaku, un viens no iemesliem, kāpēc naturālisti, viņu vidū arī es pats, tik ļoti jūsmo par tuatarām, ir tas, ka tuatara nemaz nav ķirzaka. Pēc ķermeņa uzbūves tā tik maž līdzinās ķirzakai, ka tad,' kad to atklāja, radās nepieciešamība nodibināt jaunu apakšklasi Rhļ/nchocephalia, kas tulkojumā nozīmē «knābjgalvji». Tuatara interesē naturālistus ne tikai tāpēc, ka tā pieder pie īpašas apakšklases, — zinātnieki noskaidrojuši, ka tuatara ir īsts, dzīvs, elpojošs aizvēsturisks, dzīvnieks. Tas
ir vienīgais dzīvais kādreiz _plaši izplatītas dzīvnieku grupas pārstāvis; šādi aizvēsturiskie dzīvnieki bija sastopami Āzijā, Āfrikā, Ziemeļamerikā un pat Eiropā. Vairums atrasto skeletu, attiecas uz triasa periodu pirms apmēram divsimt miljoniem gadu, un pēc tiem var spriest par tālaika «knābjgalvju» lielo līdzību ar tagadējām tua- tarām. Cauri desmitiem un pat simtiem miljonu gadu nonākt līdz mums praktiski bez pārmaiņām — tik konservatīvas laikam spēj būt vienīgi tuataras. Sie skaistie radījurhi piesaista uzmanību vēl ar to, ka tiem ir «trešā acs» — tā saucamā paura acs, kas novietota galvas vidū starp abām īstajām acīm; par šo tuataras īpatnību tiek pārāk daudz nevajadzīgi Spriests un runāts, jo tuatara nav vienīgais dzīvnieks, kuram ir paura acs, tāda ir arī vairāku sugu ķirzakām un vēl dažiem citiem dzīvniekiem. Tuataras mazulim pēc izšķilšanās deguna galā ir «knābis» (tas palīdz pārplēst pergamentam līdzīgo olas čaumalu)', un paura acs galvas vidū ir labi redzama. Paura acs ir kailas ādas laukumiņš, no-visām pusēm apņemts ar zvīņām, kas sakārtotas starveidīgi, kā puķes ziedlapiņas. Pamazām paura acs apaug ar zvīņām, un pieaugušiem eksemplāriem tā vairs nav redzama. Ir veikti daudzi eksperimenti, lai noskaidrotu, vai paura acij ir kāda nozīme: tā apstarota ar dažādas frekvences' stariem, mēģināts pārbaudīt, vai. tā reaģē uz siltumu, taču visu šo mēģinājumu rezultāti bijuši negatīvi. Tā tuatara joprojām mierīgi dzīvo ar savām trim acīm, mulsinādama biologus un priecēdama tos naturālistus, kuriem laimējas viņu ieraudzīt. Agrāk šie rāpuļi bija atrodami ari abās galvenajās Jaunzēlandes salās, bet tur tie tika pilnīgi iznīcināti un šodien nelielā skaitā dzīvo vienīgi dažās piekrastes zonas salās, tādās kā abas Brāļu salas, kur šie unikālie rāpuļi atrodas valsts aizsardzībā.
Ap to laiku, kad beidzām filmēšanu, saule tuvojās rietam, un mēs piepeši ievērojām, ka Brāļi nav tikai puskailas klinšu saliņas, ko apdzīvo vienīgi bākas uzraugi un tuataras. Nezin no kurienes nelielos bariņos uzradās mazi pingvīni, viņi lēca augšup pa klintīm uz savām ligzdalām, reizumis apstādamies, lai pamestu atpakaļ galvu un izgrūstu spalgu kliedzienu, līdzīgu maza, bet- ļoti jūsmīga ēzeļa brēcienam. Tad sāka ierasties rēgainie vētrasputni — mazi, glezni, bezdelīgām līdzīgi putni. Interesanti atzīmēt, ka starp šiem putniem un tuatarām nodibinājusies draudzīga kopdzīve: rēgainie vētrasputni izrok alu, kur iedēj olas, un tuataras ievācas tajās un dzīvo ar putniem, kā liekas, pilnīgā saskaņā. Tas iespējams tāpēc, ka šie vētrasputni dienas lielāko daļu pavada jūrā zvejojot un alu izmanto galvenokārt tikai naktī, protams, tā notiek tajā laikā, kad putni neperē. Tuataras savukārt izlien no alas vakarā, lai dotos vaboļu, circeņu un citu kukaiņu medībās. Tad nu iznāk tā: kad prioni (dienas maiņa) ap saulrietu lido mājup, tuataras (nakts maiņa) atstāj alu. Tā ir 'apbrīnojama, kaut arī mazlief neparasta sadraudzība. Tuataras pašas spēj sev izrakt alu (viņas nereti to arī dara), bet rēgainajiem vētrasputniem acīmredzot nav nekas pretī, ka šie rāpuļi dzīvo viņu ligzdās. Vēl nav īsti noskaidrots, kā tuataras izturas pret šo putnu olām un mazuļiem; nav izslēgts, ka daļa olu un mazuļu tiek apēsta, — tā nepateicīgās tuataras atalgo viesmīlību, jo rāpuļi nav sevišķi godprātīgi.
Kad saule bija noslīdējusi līdz apvārsnim, krastā veseliem bariem sāka atgriezties mazie pingvīni, bet rēgainie vētrasputni slīdēja gaisā kā caurspīdīgas ēnas un apmetās zemajos brikšņos, lai no turienes neveikli kā svīres iešļūktu savās ligzdalās. Tikko putni bija nozuduši pazemē, gaisu piepildīja viņu sarunas: skaļa rūkoņa, krācieni, svilpieni, spiedzieni un tāda kā baložu dūdošana. Tā kā līgzdalas atradās tuvu līdzās cita citai, vienlaikus bija dzirdamas divdesmit trīsdesmit rēgaino vētrasputnu sarunas, kurām pa vidu jaucās pingvīnu brēcieni, un mums bija tāda sajūta, ka no šī nemitīgā trokšņa dreb visa sala. Tuvāko putnu balsis, protams, bija visskaļākās, bet, uzmanīgi ieklausoties, varēja dzirdēt, kā no šī pazemes kora sala vibrēdama skan ka milzum liela arfa.
Beidzot saule iegrima jūrā, debesis kļuva asinssarkanas, šo krāsu ātri nomainīja zvaigžņota tumsa; lēnām apkārt un apkārt sāka griezties dzeltenais, modrais bākas stars. Pēc sātīgām vakariņām noguruši, bet apmierināti ar dienas darbu mēs devāmies pie miera uz mazo koka namiņu. Kamēr mani biedri apspriedās, kur katrs gulēs, es paņēmu kabatas bateriju un izgāju paklejot gar kraujas malu. Rēgainie vētrasputni un pingvīni vēl arvien klaigāja, cik jaudas, un piepeši baterijas gaismas stars krita uz tuataru. Tas bija liels tēviņš, uz muguras tam vīdēja stīvi iz- slējusies balta «sekste»; galvu pacēlis, tas ņēmās mani pētīt savām milzum lielajām acīm. Tuataru pamanījis, es acumirklī izslēdzu gaismu, jo mēness spīdēja pietiekami spoži, lai es viņu varētu labi aplūkot. Dažas minūtes viņš
stāvēja nekustīgi, tad sāka lēnām, ļoti cienīgi čāpot cauri briksnājam. Man visapkārt gaiss trīcēja no putnu vītero- šanas, brēcieniem, spiedzieniem un krākāšanas, un tuatara kā pūķis cēli soļoja cauri savai mēnessgaismas pielietajai karaļvalstij.
Tad rāpulis no jauna apstājās, manī augstprātīgi nolūkodamies, — starp citu, ne pārāk augstprātīgi, jo daba tuatarai muti iezīmējusi pussmaidā, — un nozuda brikšņos.
Es lēnām gāju atpakaļ uz namiņu, savus biedrus atradu, jau ieritinājušos saliekamajās gultās.
— Ā, tas esi tu, Džerijt — iesaucās Džims, pabāzis galvu no daudzo segu apakšas. — Tu interesējies par putniem, vai nav tiesa, Džerij? Tev par prieku varu pavēsti!, ka zem būdas grīdas sev mājokli ierīkojis ari kāds pingvīnu pāris.
Tikko Džims to bija izteicis, zem mūsu kājām piepeši atskanēja nežēlīga brēkšana un ķērkšana. Sis troksnis bija tik skaļš, ka mēs vairs nevarējām sarunāties, un, ja mēs nejustos tik ļoti noguruši, arī iemigt mums neizdotos, jo pingvīni skandēja savas dziesmas visu cauru nakti, ik pēc apmēram piecām minūtēm, bet es, uzlicis spilvenu uz galvas, nodomāju: arī to var paciest, ja esi redzējis tuataru tēvaini karaliskā nevērībā pret cilvēku cēlā gaitā aizsoļojam cauri brikšņiem pa salu — savu paša salu.