Bet ieleja vērtās arvien, arvien šaurāka,
Un vakars kļuva tumšāks un aukstāks.
<rŅurduļa medības»
1948. gadā Jaunzēlandē tika izdarīts atklājums, kas satricināja visas pasaules ornitologus, gluži neticamā kārtā izraujot viņus no ierastās miegainības, proti, bija atrasts (pareizāk — no jauna atklāts) kāds putns, kuru jau pirms piecdesmit gadiem uzskatīja par izmirušu. Sī putna nosaukums ir kalnugrieze jeb takahe (Notornis mantelli), un viņa vēsture ir viena no interesantākajām ornitoloģijas annālēs.
Pirmā kalnugrieze tika atklāta 1850. gadā un satrauca pat tā laika mierīgos, nosvērtos naturālistus.
Maori labi pazinuši kalnugriezi, tiesa gan, Ziemeļsalā atrasti vienīgi šā putna kauli. Dienvidsalā, kā maori stāstīja, kalnugriezes lielos daudzumos bijušas sastopamas, it sevišķi divu lielu šļūdoņa ezeru — Teanau un Manapouri krastos. Tur šo putnu bijis tik daudz, ka maori ik gadus ziemā rīkojuši kalnugriežu medības, — šajā sezonā dziļie sniegi putnus no kalniem nodzinuši zemākās vietās, kur tie mekleja barību, taču ap to laiku, kad te ieradās eiropieši, viņi atrada vienīgi kalnugriezes kaulus. 1849. gadā Rezolūcijas salā, Daskija līcī, grupa roņu mednieku noķēra pirmo dzīvo kalnugriezi, bet šie ļaudis izrīkojās ar viņu tā, kā cilvēki parasti rīkojas šādos apstākļos, — viņi to apēda. Divus gadus vēlāk tika atrasta vēl viena kalnugrieze, kuru, domājams, piemeklēja tāds pats liktenis,- taču, par laimi, abu putnu ādas ieguva kāds džentlmenis, vārdā Mantels, kurš tās nosūtīja Dabas zinātņu muzejam Londonā. Pēc tam uz divdesmit astoņiem gadiem kalnugrieze pazuda tikpat noslēpumaini, kā bija uzradusies. 1879. gadā tika noķerts vēl viens eksemplārs Teanau ezera tuvumā, un 1898. gadā kāds suns šajā pašā apkārtnē atkal uzgāja vienu kalnugriezi.
Pagāja piecdesmit gadi, un šajā laikā kalnugriezes vairs netika manītas, tāpēc valdīja pārliecība, ka kalnugrieze patiešām izmirusi, līdzīgi citam nelidojošam putnam — dodo.
Tomēr kāds zinātnieks — doktors G. B. Orbels neticēja, ka kalnugriezes piemeklējis dodo liktenis, un 1948. gadā viņš sarīkoja ekspedīciju, lai atrastu kalnugriezi. Zinātnieks izvēlējās kādu senu šļūdoņa ieleju augstu kalnos Teanau ezera rietumu krastā. Ekspedīcijai nebija panākumu, jo Orbels bija redzējis tikai nenoteiktus pedu nospiedumus un saklausījis kaut kādus neparastus putnu kliedzienus, taču ar to vien nepietiek, lai droši varētu apgalvot, ka kalnugriezes nav izmirušas. Orbels tomēr nezaudēja cerības — pēc septiņiem mēnešiem viņš vēlreiz atgriezās senajā ielejā, un šoreiz viņam laimējās atrast nelielu nenotveramo kalnugriežu koloniju. Par šādu atklājumu sapņo ikviens naturālists, un es saprotu un apskaužu doktoru Orbelu par to lielo prieku un sajūsmu, kādu viņš izjuta, pirmoreiz ieraudzījis* īstu, dzīvu kalnugriezi. Nākamajā dienā pēc unikālā atklājuma visas pasaules avīzes ar plašiem virsrakstiem ziņoja par kalnu- griezes brīnišķīgo atrašanu, un, tā kā mazajā ielejā tagad bija sagaidāms liels zinātnieku ornitologu, naturālistu un citu interesentu pieplūdums, kas apdraudētu kolonijas eksistenci, Jaunzēlandes valdība ar atzīstamu operativitāti pasteidzās ieleju un tās apkārtni apmēram septiņsimt kvadrātjūdžu platībā izsludināt par rezervātu; līdz ar to retie putni beidzot varētu justies drošībā, jo ieeja rezervātā bija atļauta tikai speciāli komandētiem zinātniekiem un naturālistiem — un arī tad tikai valdības un Dabas resursu aizsardzības pārvaldes stingrā kontrolē. Tā kalnugriezes (skaitā trīsdesmit četrdesmit putnu) ieguva pašas savu rezervātu.
Drīz pēc mūsu ierašanās Velingtonā es iepazinos ar biologu Gordonu Viljamu, kurš bija darbojies Jaunzēlandes Dabas resursu aizsardzības pārvaldē tajā laikā, kad no jauna tika atrastas kaļnugriezes. Viņš man pastāstīja putna vēstures nākamo daļu, kas man likās pat vēl ievērojamāka par iepriekšējo.
Kā izrādās, retie putni savā tālajā ielejā nebūt neatradās drošībā, kaut arī ieleja un tās apkārtne bija pasludināta par. rezervātu un nepiederošas personas tajā netika ielaistas. Vispirms jāuzsver: kalnugriežu skaits bija tik mazs, ka nejauša sermuļu un zebiekstu iekļūšana rezervātā varēja koloniju pilnīgi iznīcināt; tas pats jāsaka par ievestajiem oposumieni vai briežiem, kuri posta kokus un līdz ar to pārveido vidi kalnugriežu dzīvesvietās. Tādējādi vel vienam Jaunzēlandes putnam draudēja briesmas no eiropiešu ievestajiem savvaļas dzīvniekiem. Ar patrulēšanu nebija iespējams pilnīgi nosargāt ieleju, lai tajā neiekļūtu plēsēji, brieži vai oposumi, tāpēc atlika tikai viens ceļš, kā nodrošināt kalnugriezes turpmāko eksistenci, — radīt šo reto putnu vaislas koloniju nebrīvībā, taču tas nebija tik viegli izdarāms, kā varētu likties. Pirmām kārtām vajadzēja sameklēt šim nolūkam piemērotu vietu, līdzīgu tai mazajai ielejai, kurā kalnugriezes tika atrastas; bez tam bija nepieciešams noskaņot eksperimentam par labu sabiedrisko domu, jo daudzi godīgi cilvēki, kas gribēja putniem palīdzēt, nespēja izprast sarežģītās problēmas, saistītas ar kalnugriežu saglabāšanu, un tāpēc nenovērtēja tām draudošās briesmas; šie cilvēki uzstājās pret putnu ievietošanu hiiros. Pirmais uzdevums tika atrisināts, atrodot kalnu- griezēm piemērotu turēšanas vietu Brūsa kalnā," jūdzes astoņdesmit no Veiingtonas; arī sabiedrības atbalsts bija iegūts, jo cilvēkus izdevās pārliecināt, ka iecerētais pasā- kūms naks putniem par labu. Tika izplānota un sāka realizēties operācija «Kalnugrieze»,
Pēc tam, kā Gordons Viljams paskaidroja, sākās pats grūtākais. Tajā laikā, lai sasniegtu mazo ieleju, no Teanau ezera krastiem, pārvarot neiedomājamus šķēršļus, vajadzēja rāpties, pa stāvām, mežainām nogāzēm divtūkstoš pēdu augstumā līdz kādai šaurai aizai, kas veda uzjeleju. Uzkāpšana un nokāpšana šādos apstākļos ir ļoti grūta (par to pārliecinājās iepriekšējās ekspedīcijas) pat tad, ja jūsu nolūks ir vienīgi filmēt vai vākt zinātniskus datus, bet, ja jānokļūst kalnu ielejā, lai savāktu dzīvas kalnugriezes, un šie retie putni pēc tam jānogādā lejā, — šāds uzdevums var nobiedēt pat vispieredzējušāko dzīvnieku kolekcionāru. Te nevārēja būt runa par pieaugušo putnu sagūstīšanu un transportēšanu, jo kaut ko nogādāt uz zināmo kalnu ieleju vai no tās nonest varēja vienīgi ar nastu nesējiem dzīvniekiem, bet tādā gadījumā radās bažas, vai pieaugušie putni ceļojumu izturēs; atlika tikai viena iespēja — iegūt mazos putnēnus. Sis lēmums izraisīja jaunas problēmas, un viena no tām bija — sagādāt kalnugriežu mazuļiem audžumāti; kā izrādījās, šim nolūkam visnoderīgākā bija pundurvistiņa, visiem pazīstamais, domesticētais putns. Taču pat visflegmātiskākā pundurvistiņa nebūs apmierināta, ja tai piepeši zem spārniem tiks pabāzti kalnugriezes cāļi un viņai vajadzēs tos sildīt. Tātad jāsavāc kalnugriežu olas, bet tad, kā tika aizrādīts, pat visgodīgākā pundurvistiņa, pārplūzdama mātes mīlestībā, nespētu cieši nosēdēt uz olām, ja visu ceļu lejup no kalnugriežu ielejas tiktu nepārtraukti kratīta un grūstīta. Operācijas «Kalnugrieze» iniciatorus pārņēma bezcerība un izmisums, — tā vien likās, retos putnus neizdosies aizgādāt no ielejas drošībā. Tad kāds (es domāju — pats Viljams, jo viņš bija iecerētā pasākuma liels entuziasts) ieteica pakļaut grupu pundurvistiņu psiholoģiskai apstrādei — tas nozīmē, iemācīt viņām cieši sēdēt uz olām jebkuros apstākļos. Cerību uz panākumiem bija gaužām maz, tomēr tika nolemts pamēģināt; sākās rūpīgs pundurvistiņu atlases darbs. No apmēram simt vistām tika izraudzīta neliela grupa tādu, kuras no pārējām atšķīrās ar flegma- tismu vai pat pilnīgu trulumu. Ar šiem putniem tika veikti intensīvi treniņi, it kā tie būtu nākamie gaisa desantnieki. Izvēlētās pundurvistiņas tika iesēdinātas kartona kastēs un viņa m paliktas apakšā vairākas olas; kad vistiņas bija cieši uzsēdušās uz tām, kastes sāka visādi grūstīt un kratīt, lai viņas iemācītos noturēties uz olām arī tad, kad tiks nestas augšā uz ieleju un sēdošas uz kalnugriezes olām pa ārkārtīgi grūto, nelīdzeno ceļu nogādātas atpakaļ, lejā. Kastes meta zemē, svaidīja un tricināja, veda automašīnās pa grambainiem ceļiem, pārvadāja ātrgaitas kuteros un lidmašīnās. Pamazām neizturīgākās, nervozākās pundur- vistiņas cita pēc citas sāka pamest olas, un eksperimenta beigās uz olām sēdēja tikai trīs pašas stiprākās. No tām galu galā izvēlējās vienu — pavisam vienkārša iemesla dēļ: kamēr pundurvistiņa sēdēja uz olām kartona kastē, kas bija novietota uz automašīnas jumta, kāds zems koka zars norāva kasti ar visu tās saturu zemē, bet šāds vingrinājums treniņu programmā nebija paredzēts. Kaste, paripojusi vairākus jardus, apstājās ar dibenu uz augšu, un, kad tā tika atvērta, atklājās, ka pundurvistiņa drūmā apņēmībā joprojām sēdēja uz olām un neviena no tām nebija saplīsusi; acīmredzot perētāja ar savu ķermeni bija tās pasargājusi no triecieniem.
Tā ārkārtīgi svarīgā uzdevuma izpildei tika izraudzīta šī uzticīgā pundurvistiņa, līdz ar to viņa kļuva par operācijas «Kalnugrieze» pašu svarīgāko locekli.
Varu iedomāties, cik daudz satraucošu brīžu nācās pārdzīvot šī pasākuma dalībniekiem. Vispirms nebija droši zināms, vai pundurvistiņa, kas tik priekšzīmīgi bija uzvedusies treniņos, t;īda pati būs arī tur augšā, kalnu ielejā, un ikviens pasākuma dalībnieks skaidri apzinājās, ka varbūtējas neveiksmes gadījumā sentimentāli noskaņotā sabiedrības daļa sarīkotu īstu skandālu, kas padarītu neiespējamu eksperimenta atkārtojumu. Operācijas dalībniekiem par lielu prieku un atvieglojumu, viss norisa bez traucējumiem. Tika sadabūtas kalnugriezes olas, un pundurvistiņa sēdēja uz tām nesatricināma kā klints; drošības labad nogaidījuši vēl kādu dienu, ekspedīcijas dalībnieki uzsāka sarežģīto atpakaļceļu pa slidenajām nogāzēm uz Teanau ezeru. Tur gaidīja ātrlaiva, kas viņus līdz ar dārgo kravu aizrāva līdz tuvākajam ceļam, kur pundurvistiņa ar kalnugriezes olām tika ievietota automašīnā un nogādāta Pjķtonā, pēc tam iekrauta lidmašīnā un aizvesta uz Velingtonu; sekoja vēl viens autobrauciens, un beidzot uzticamā perētāja ar olām atradās drošībā — kalnugriežu jaunajā rezervātā Brūsa kalnā. Pēc drosmīgās, satraucošiem pārdzīvojumiem bagātās ekspedīcijas tās dalībniekiem tagad atlika vienīgi gaidīt, kad no olām izšķilsies jaunie putnēni, un lūgt dievu, lai olas nebūtu vanckari. Paredzētajā laikā tomēr izšķīlās divi kalnugriežu cālēni, un ekspedīcijas dalībnieki līdz ar perētāju pat mazliet lepojās ar šo sasniegumu. Beidzot viņi bija guvuši panākumus. Bet tad gluži negaidot radās jauni sarežģījumi. Audžumāte pundurvistiņa, protams, izturējās pret kalnugriezes cālēniem kā pret pašas bērniem. Viņa vadāja tos apkārt, sparīgi kašņājās pa zemi un sapuvuša- jām lapām, uzknābādama visu, ko tur atrada ēdamu, pārliecināta, ka kalnugriezes cālēni, līdzīgi pundurvistiņas cāļiem, sekos viņas piemēram, bet kalnugriezes mazuļi nebija pundurvistiņas cāļi, viņi gan staigāja,nopakaļus mātei, uzstājīgi čiepstēdami pēc barības, bet neprātā baroties kā vistas cāļi. Nebija šaubu, kalnugriezes māte baro savus mazuļus un nemāca viņiem pašiem uzlasīt no zemes ēdamo, kā to dara vista. Turklāt atklājās, ka mazie putnēni netur knābīti atvērtu, kā dara vairums putnu mazuļu; barība atrodas mātes knābī, un mazie to satver, stāvēdami iesānis. Galu galā tika izdomāts gluži apmierinošs barošanas paņēmiens: kalnugriezes mazuļus baroja ar līķmu- šām un citiem līdzīgiem gardumiem, ko uzsprauda uz no-, asināta zīmuļa. Ar šādi nokārtotu barības padevi un mātes mīlestību, un siltumu, ko tiem naktīs dāvāja pundurvistiņa,' kalnugriezes mazuļi sekmīgi auga un attīstījās.
Neatkarīgi no tā, ka kalnugrieze ir ārkārtīgi rets putns, mūsu interese par viņu pieauga vēl jo vairāk pēc tam, kad bijām uzzinājuši viņas satraucošo dzīvesstāstu; "mums viņa katrā ziņā bija jāredz, tāpēc tūlīt pēc ierašanās Velingtonā es griezos ar lūgumu pie attiecīgajām iestādēm, lai mums atļauj apmeklēt kalnugriežu ieleju, kur mēs varētu aplūkot putnus viņu dabiskajā vidē, protams, Braiena pavadībā, lai būtu pilnīga drošība, ka mēs neno- čiepsim kalnugriezes olas vai promejot nepaslēpsim kādu putnu pārīti zem apģērba. Beidzot, man par neizsakāmu prieku, atļauja tika saņemta, un mēs devāmies uz Teanau ezeru. Senāk, kā jau tiku uzsvēris, uzkāpšana līdz ielejai bija saistīta ar lielām grūtībām, tagad turpretim uz turieni var nokļūt samērā ērti. Pie Teanau ezera jus iesēžaties mazītiņā hidroplānā, kas jūs uznes vairāk nekā divtūkstoš pēdu augstu līdz ielejai, tur hidroplāns nolaižas mazā ezeriņā, kas aizņem ielejas lielāko daļu. Braiens bija mums pasūtījis lidmašīnu, bet uz to vajadzēja^ gaidīt divdesmit četras stundas; šajā laikā mēs uzturejamies greznā viesnīcā Teanau ezera krastā — šis ezers atgādināja ļoti lielu Skotijas ezeru; viesnīcā bija visas iedomājamās ērtības: pirmklasīga virtuve, lieliski vīni un nevainojama apkalpošana. Pēc sliktajām Jaunzēlandes viesnīcām, kurās tikām uzturējušies līdz šim, šis valstij piederošais luksushotelis mums likās sevišķi patīkams.
— Ņemiet visu, ko vien vēlaties, — Braiens mani pamācīja, ieklausīdamies, kā es ar galveno viesmīli apsprie- dos par vīniem un izvēlējos savu iemīļoto šatobriāna marku, — tur augšā, ielejā, mūs vairs neviens nelutinās un mums neklāsies viegli.
So brīdinājumu es ņēmu vērā un divu vīna pudeļu vietā pasūtīju trīs.
Nākamais rīts mums atnesa divus nepatīkamus pārsteigumus. Pirmkārt, mēs uzzinājām, ka mazajā namiņā kalnugriežu ielejā apmetusies neliela grupa briežu mednieku, tā ka Džekijai tur vairs nepietiks vietas, un, otrkārt, bija jāšaubās, vai mēs vispār varēsim izlidot, jo virs Teanau ezera bija savilkušies melni mākoņi un redzamība šādam lidojumam likās pārāk vāja. Visu rītu mēs staigājām šurpu turpu gar ezera krastu, lādēdami tumšos mākoņus. Ap lenča laiku sāka mazliet skaidroties, tomēr īsta uzlabojuma nebija. Tad parādījās Braiens, kas pa telefonu bija nepārtraukti sazinājies ar hidroplāna bāzi, viņa sejā laistījās apmierināts smaids.
— Gatavojieties lidojumam, — viņš sacīja. — Nesīsim mantas uz piestātni. Apmēram pēc pusstundas lidmašīna būs klāt.
— Lieliski! — iesaucās Kriss. — Vai laiks lidošanai tagad ir okei?
— To nu gluži nevar teikt, — Braiens bezrūpīgi attrauca, — bet viņi domā: labāk riskēt tagad nekā nogaidīt, kamēr mākoņi savelkas tik biezi, ka iekļūt ielejā vairs nebūs iespējams. Pilots uzskata, ka pašlaik vēl var lidot.
— Brīnišķīgas izredzes, —» Džims sacīja Džekijai. — Vai tev nav žēl, ka tu nevarēsi lidot ar mums, mana dārgā? Padomā tikai — mēs uzlidosim tur augšā, tajos mākoņos, un no turienes lūkosimies uz ieleju, kuru nevarēsim ieraudzīt, un, kad galu galā būsim tur nolaidušies, sāksim meklēt kādu putnu un arī to mēs nevarēsim saskatīt. Viss šis ceļojums no sākta gala ir viena vienīga izprieca. Es to nemainītu pret visas pasaules labumiem.
Kad ekipējums jau bija nogādāts piestātnē, Braiens paziņoja, ka hidroplāns ir ļoti mazs un spēj uzņemt tikai divus pasažierus.
— Nu labi, — noteica Kriss, — tādā gadījumā tu, Džim, lidosi pirmais kopā ar aparatūru …
— Kāpēc man allaž jābūt visur pirmajam? — Džims dusmīgi iejautājās. — Vai tad starp mums neatradīsies neviens brīvprātīgais?.
— Papūlies nofilmēt pēc iespējas vairāk, — Kriss turpināja, laizdams gar ausīm Džima iebildumus, — un, kad būsi nolaidies, uzstādi kinokameru tā, lai vari uzņemt hidroplānu un mūsu ierašanos.
— Bet, ja nu notiek tā, ka mani izsēdina tur augšā, ielejā, un hidroplāns vairs neatgriežas? Vai par to tu esi padomājis? Es tad būšu viens, iesprostots tajā tuksnesīgajā ielejā, kur mīt plēsīgi putni… bez pārtikas.,, bez biedriem, un tad varbūt pēc gadiem desmit jūs tur miglā pastaigādamies atradīsiet manus izbalējušos kaulus … te ir vecais Džims, jūs sacīsjet… bija lāga zēns… varbūt aizsūtīsim ziņu viņa sievai. Ak, jūs bezsirži gatavie!
— Nesūrojies, mīļais Džim, — Džekija-viņu mierināja.
— Ja tu uzlidosi pirmais ar visām mūsu mantām, tavā rīcībā paliks Džerija iegādātās viskija pudeles.
— Nu, tā jau ir cita runa, — Džims priecīgi attrauca.
— Ja tur vēl būtu kaut kas ēdams, esmu ar mieru arī mazliet pagaidīt.
Drīz vien kļuva dzirdama tāda kā dusmīga zumēšana: pie debesīm parādījās mazītiņš hidroplāns, visādā ziņā līdzīgs uzbudinātai spārei. Lidaparāts līgani nosēdās uz ezera, apgriezās un lēni piepeldēja'pie piestātnes. Karrter mēs iekrāvām tajā ekipējumu, Džims apjautājās pilotam, kurš no brāļiem Raitiem viņš ir un vai viņš domā, ka lidmašīna jelkad spēs aizvietot zirgu. Beidzot mēs iespiedām hidroplānā arī Džimu, kurš visu laiku protestēja, un vērojām, kā lidaparāts aizslīd pa ūdens virsu un tad paceļas gaisā, atstādams aiz sevis baltu putu sliedi un sīkus ņirbu vilnīšus. Pēc pusstundas lidmašīna atgriezās, un šoreiz bija Kriša kārta lidot, ņemot līdzi atlikušos filmēšanas piederumus. Pilots pastāstīja, ka šobrīd vēl iespējams nolaisties ielejā, kā arī lidot atpakaļ uz Teanau ezeru, bet laiks pasliktinās, tāpēc mums jāpasteidzas. Kriss ar atlikušajām mantām aizlidoja pie Džima, kamēr mēs ar Braienu norūpējušies staigājām gar piestātni, vērodami tumšos mākoņus, kas ar katru mirkli arvien vairāk sabiezēja. Beidzot hidroplāns atgriezās, mēs ar Braienu steidzīgi ieņēmām vietas, un lidmašīna šāvās projām pa ezeru.
Teanau ir garš ezers, un mēs kādu laiku slīdējām pa ūdens virsu, vērodami stāvos, ar biezu mežu apaugušos kalnus tā krastos. Mežs sastāvēja galvenokārt no dienvidu dižskābaržiem, lapas tiem ir tumši zaļas, tāpēc kālni, kas slējās stāvus pret debesīm, izskatījās drūmi un draudīgi. Pilots izdarīja virāžu, un hidroplāns tuvojās kādai nogāzei, kura tagad izskatījās vēl stāvāka un draudīgāka. Uz lidojumu es reaģēju kā jebkurš normāls cilvēks, tas nozīmē: allaž man likās, ka pilots kritiskā brīdī var nomirt ar sirdstrieku vai arī lidmašīnai pacelšanās bfīdī, pusceļā vai nosēžoties var nolūzt, abi spārni, — tas viss, protams, nāk prātā, lidojot lielā lidmašīnā. Mazā lidaparātā es jūtos samērā drošs: starpība ir apmēram tāda pati kā braucot lieljaudas automobilī vai ar velosipēdu. Ja gadās nokrist no velosipēda, jums liekas, ka nekas ļauns ar jums nevar notikt; tā arī es ar smieklīgu apmierinājuma izjūtu allaž esmu domājis, ka mazas lidmašīnas avārija gandrīz nebūs jūtama, varbūt dabūšu pāris zilumu — tas arī viss. Bet, kad mūsu pilots vadīja hidroplānu arvien tuvāk stāvajai nogāzei, man piepeši uzmācas šaubas: vai mazas lidmašīnas avārija īstenībā ir tik bezsāpīga, kā esmu iedomājies? Un pēkšņi notika tas, no kā es tiku baidījies gadiem ilgi:/ pilots likās zaudējis kontroli pār lidaparātu. Viņš izdarīja spēju virāžu, un hidroplāns drāzās tieši pretī kalnu sienai. Sākumā man šķita, ka mēs lidosim tai pāri, taču lidmašīna necēlās augstāk, bet turpināja ceļu taisni uz priekšu. Jau bija skaidri saskatāmas atsevišķu koku galotnes, — tās tuvojās draudīga ātrumā. Nācās samierināties ar domu, ka apstulbušais pilots mūs dzen nāvē, kad piepeši nogāzes sienā pavīdēja šaura sprauga (citādi to nevar nosaukt) — un laja mēs iedrāzāmies. Tā bija šaurā aiza, kas veda uz kalnugriežu ieleju un savienoja augšējo ezeru ar Teanau. Aizu no abām pusēm ieskāva augstās, ūdens sadeldētās klintis, biezi noaugušas ar dižskābaržiem, un tā izskatījās — bet tikai izskatījās! — tieši tik plata, lai tur ievietotos mūsu hidroplāns. Kādā vietā koku zari gandrīz aizskāra mūsu lidmašīnas spārnus, un man likās — vajag tikai izliekties ārā un saraut kušķi lapu. Par laimi, aiza ii bija gara, un pēc pusminūtes mēs laimīgi izlidojām no l.is; mūsu priekšā gulēja kalnugriežu ieleja.
Sī ieleja ir apmēram trīs jūdzes gara, ovālas formas, no visām pusēm to ieslēdz stāvas nogāzes, apaugšas ar dižskābaržu mežu. Ielejas dibens ir pārsteidzoši līdzens, un tā lielāko daļu klāj rāmais un seklais Orbela ezers. Sis ezers, protams, atrodas ielejas galā, tuvāk aizai, no kuras mēs tikko bijām izniruši; otrā galā plešas līdzenas pļavas ar sniegazāli. Lidojumā virs ezera mums atklājās šīs vietas pasakainais skaistums: tālumā pret tumšajām, negaisu vēstījošām debesīm slējās Mērčisona kalnu grēdas augstākās virsotnes, un katra no tām bija greznota ar robotu sniega vainagu; kalnu nogāzes, kas izgāja uz ieleju, bija tumši zaļas, dažuviet ar gaišākiem pelēkzaļiem ielāpiem; ezers laistījās sudrabainā spīdumā, kā nolakots, un pļavu smilgas mainīgajā saules gaismā, kas reizumis izlauzās cauri tumšajiem padebešiem, izskatījās te zeltainas, te koši zaļas.
Lai varētu nosēsties uz ezera, mums vispirms nācās lidot līdz ielejas otram galam un tad pagriezties. Hidroplāns šāvās lejup, ātri tuvojās sudrabotais ūdens klaids, un šajā .brīdī pilots, laikam nospriedis, ka man nepieciešama sīkāka informācija, lakoniski paziņoja: ezers esot tūkstošdivsimt jardu garš — tātad tikko pietiekamā garumā, lai uz tā varētu nosēsties hidroplāns (protams, ja nosēšanās izdosies bez kļūmēm). Mazākā pārrēķināšanās — un lidmašīna slaidi aizlīgos līdz ezera viņam galam un taisni aizā iekšā — tai pašā aizā, no kuras tikko bijām izlidojuši.
Es sev dzīvi iztēlojos, kas ar mums varētu notikt, kad lidmašīna piepeši pieskārās ūdenim un aizjoņoja pa to, atstādama aiz sevis ņirbu vilnīšu trijstūri, kas auga arvien lielāks; hidroplāns apstājās ielejas viņā galā, pēdas simt no krasta. Pilots, izslēdzis motoru, pār plecu mums uzsmaidīja.
— Esam atlidojuši, —. viņš sacīja. — Tā ir kalnugriežu ieleja.
Viņš atvēra kabīnes durvis, un mani pārsteidza dziļais, absolūtais klusums, kas valdīja šajā ielejā. Ja nebūtu dzirdama ūdens šļakstināšanās gar hidroplāna pludiņiem, es nudien nodomātu, ka piepeši esmu kļuvis kurls. Sis klusums bija absolūts, tāpēc es vairākkārt skaļi norīs- tijos pārliecībā, ka no augstuma man aizkritušas ausis. Krastā, divsimt pēdu attālumā no lidmašīnas, Džims filmēja mūsu ierašanos, un mēs dzirdējām kinokameras dūkoņu tik skaidri, it kā viņš stāvētu mums līdzās. Neierastais klusums atstāja uz mums dīvainu iespaidu: mēs instinktīvi sākām runāt pusbalsīs, un, kad tika izkrauts ekipējums, katrs niecīgākais troksnītis mūsu ausīs simtkārt pastiprinājās. Vienīgā iespēja, kā dabūt mūsu man- tibu krastā, bija novilkt zābakus un zeķes, uzrotīt bikses un celt nastas mugurā. Izkāpšana no hidroplāna astoņpadsmit collas dziļā ūdenī bija tāds piedzīvojums, ko es labprāt nevēlos atcerēties; nekad nebūtu domājis, ka ūdens, nepārvēršoties ledū, varētu būt tik auksts. Mēs ar Braienu divreiz bridām ar mantārrfuz krastu, un pa šo laiku manas kājas no ceļgaliem uz leju bija sastingušas," es tās vairs nejutu, it kā kājas būtu amputētas. Viens zābaks iekrita ūdenī, un man kļuva vēl nelāgāk ap dūšu. Kriss ar izmocītas lamas izskatu stāvēja aiz Džima un kinokameras.
— Pakl-au, Džerij! — viņš man uzsauca. — Varbūt tu nostaigāsi šo gabaliņu vēlreiz? Es neesmu gluži apmierināts, kadrs jāuzņem citā rakursā.
Klabošiem zobiem es pablenzu uz viņu.
— Labs ir, es nemaz neļaunojos, mīļais draugs, mākslas dēļ esmu gatavs- upurēties, — es sarkastiski atteicu. — Vēl labāk būtu, ja tu liktu man izģērbties kailam un peldēt pāri ezeram, ko? Saki vien, nekautrējies. Ar tagadējām jaunajām zālēm plaušu karsoni izārstēt esot tīrais nieks.
— Šoreiz soļo mazliet lēnāk, — Džims pasmaidīdams sacīja. — Nu tā, it kā gājiens tev sagādātu prieku.
Es parādīju viņiem dūri, un mēs ar Braienu, savākuši nesamos, bridām atpakaļ uz lidmašīnu. Beidzot Kriss bija apmierināts, un mēs drīkstējām iziet krastā. Pilots pamāja atvadu sveicienu, aizcirta kabīnes durvis, un lidmašīna aizšāvās uz ezera otru galu, lai pēc mirkļa no jauna dārdinātu uz mūsu pusi. Ap septiņdesmit pēdu hidroplāns lidoja virs mūsu galvām, tad nozuda aizā; motora troksnis arvien vairāk noklusa, līdz beidzot noslāpa starp koku lapotnēm; mūs atkal apņēma dziļš klusums; piepeši ieleja šķita ļoti vientuļa un pamesta.
Otrpus ezera, tieši iepretī tai vietai, kur mēs stāvējām pie mantu kalna, bija redzams mazs, rievots namiņš, tik liels kā dārznieka būdiņa, kurā tiek glabāti darbarīki; namiņš atradās meža malā, pie ezermalas smilgotajām pļavām.
— Kas tas ir? — Džims ieinteresēts vaicāja.
— Tā ir mūsu būda, -<- paskaidroja Braiens.
— Tu gribi teikt — tas ir tas namiņš, kurā mums nāksies dzīvot? — Džims neticīgi jautāja, — Tur jau nepietiek vietas vienam, kur nu vēl četriem.
— Šonakt mēs tajā būsim septiņi, — Braiens sacīja. — Tu laikam aizmirsi briežu medniekus.
— Jā, starp citu, kur tad viņi ir? — es painteresējos, jo namiņš šķita gluži pamests un no garā skārda skur- stenīša (tas izskatījās kā patapināts no pašām pirmajām tvaika mašīnām) nestīdza ne sīkākā dūmu grīstīte.
— Tagad viņi droši vien atrodas kaut kur kalnos, — Braiens atteica. — Vakarā viņi, domājams, atgriezīsies.
Kad mēs, apgājuši apkārt ezeram, galu galā nonācām pie būdas, atklājās, ka tā ir ap astoņu pēdu plata un divpadsmit pēdu gara. Būdas vienā galā bija redzamas divas atbaidoša izskata koka lāviņas, kas likās nočieptas mazpazīstamā, toties jo briesmīgākā koncentrācijas nometnē. Vienā malā vīdēja plats spoguļstikla logs — pārsteidzoša greznība! — no kura pavērās lielisks skats uz visu ieleju; būdas otrā galā, iepretī lāviņām, atradās pavards. Pirmajā brīdī, kad mājiņā bija ienestas visas mantas, tā vien šķita — mums pašiem būs jāguļ ārpusē, arī briežu medniekiem. Taču pēc karstiem strīdiem un pūliņiem izdevās ekipējumu izvietot tā, ka lāviņas un vēl neliels grīdas laukumiņš palika brīvs. Tomēr septiņiem cilvēkiem gulēt šādā šaurībā, maigi izsakoties, būtu ļoti neērti. Mednieki bija piesprauduši pie galda zīmīti, kurā apsveica mūs ar ierašanos un paziņoja, ka mūsu vajadzībām ir "sagādāts kurināmais un ūdens, par ko mēs jutāmies viņiem ļoti pateicīgi. Kamēr Džims un Kriss noņēmās ar kinokamerām un skaņu ierakstu aparatūru, mēs abi arBraienu izvilkām virs pavarda auklu, uz kuras izkārām žāvēties samirkušos apģērba gabalus, iekūrām uguni un uzlikām vārīties tējas katliņu.
Debess kļuva arvien melnākā un melnāka, ieleja pamazām satumsa, virs ezera parādījās plānas miglas strēles. Mēs iededzām lampas un to maigajā, dzeltenīgajā gaismā sākām gatavot vakariņas. Drīz vien izdzirdām balsis, izklausījās, it kā to īpašnieki atrastos tepat aiz būdas durvīm, bet, izgājuši ārā, pustumsā ar grūtībām sazīmējām triju cilvēku stāvus, kas tuvojās no ezermalas, ap ceturtdaļjūdzi atstatu no būdas. Mēs sakliedzāmies draudzīgiem sveicieniem, tad atgriezāmies būdā un uzlikām vārīties tējas katliņu atnācējiem; pēc piecpadsmit minūtēm viņi ieradās.
Spriežot pēc cilvēka izskata vien, būtu aplam apgalvot, ka viņš ir tipisks savas zemes iedzīvotājs, jo vienā un tajā pašā zemē var būt daudzi atšķirīgi cilvēku tipi, tomēr šie trīs vīri, vismaz, manā uztverē, patiešām bija tipiski jaunzēlandieši. Viņi bija liela auguma, ļoti muskuļoti, vēja un saules ārdētām, sarkanām sejām un rokām, ģērbušies biezos kreklos, korda biksēs un smagos zābakos, saburnītās platmales uzmauktas dziļi uz acīm, plecos karājās šautene; no šiem spēcīgajiem vīriem dvesa drosme un sīkstums. Viņi neatnesa sev līdzi asiņainu medījumu, bet es par to nebrīnījos, jo Braiens bija man stāstījis, ka nošautie brieži tiekot atstāti turpat guļam. Lai kaut cik samazinātu briežu un oposumu skaitu, Dabas resursu aizsardzības pārvaldei vajadzētu algot veselu armiju profesionālu mednieku, bet šādiem izdevumiem trūkst līdzekļu. Tomēr ir daudz tādu cilvēku, kuru vaļasprieks ir medības, un no šiem ļaudīm Pārvalde izvēlas vajadzīgos medniekus, sedz viņiem visus izdevumus un ļauj medīt tajās vietās, kur četrkājaino meža postītāju ir visvairāk. Tikko notikušās briežu medības (acīmredzot ne visai sekmīgas, jo bija nomedīti tikai sešpadsmit brieži) bija devušas divējādu labumu: cilvēkiem tika dota iespēja pamedīt, bet viņi savukārt samazināja briežu populāciju tuvākajā apkārtnē, lai pār tiem nezustu kontrole un netiktu apdraudēta kalnugriežu eksistence.
Pēc tam kad bijām iebaudījuši sātīgu maltīti un krietni sadzērušies tēju, visi atlaidāmies uz grīdas rūcošās uguns priekšā (jo nakts bija ļoti auksta), un es atkorķēju vienu no līdzpaņemtajām viskija pudelēm.
Nākamajā rītā stīvi un līki no neērtās gulēšanas uz grīdas piecēlāmies un vārījām brokastis. Ārā visa ieleja bija tinusies miglā, tā ka dažu pēdu attālumā no būdas durvīm vairs neko nevarēja redzēt, taču Braiens bija pārliecināts, ka reizē ar saullēktu migla izklīdīs. Pēc brokastīm briežu mednieki mūs atstāja un smagi brida cauri miglai uz aizu, kas izgāja uz Teanau ezeru; tur viņus gaidīja laiva. Pabūt kopā ar viņiem bija patīkami, tomēr mēs priecājamies, kad viņi gāja projām, jo tagad būdā būs mazliet vairāk telpas un kļūs viegiāk elpot,
Braiena pareģojums piepildījās: ap pulksten astoņiem migla sāka celties augšā un kļuva redzama lielākā daļa ezera un daži apkārtējie kalni. Varēja pat cerēt, ka būs jauka diena, un tā mēs lieliskā noskaņojumā uzsākām gājienu gar ezermalu uz lielo, ar sniegazāli noaugušo pļavu, kur, pēc Braiena stāstījuma, tjkušas uzietas pirmās kalnugriežu ligzdas. Kā jau teicu, mums bija lielisks noskaņojums, jo pienainajā rīta gaismā ezers rādījās mazāks, nekā bijām domājuši, un mūsu ceļamērķis — tikai kādas pusstundas gājiena attālumā. Itin drīz mums nācās atzīt, ka kalnugriežu ieleja ir maldinoša. Daudzo gadu laikā, kopš nodarbojos ar dzīvnieku vākšanu visās pasaules malās, es neatceros jelkad juties tik neomulīgi kā tad, kad tiku uzturējies kalnugriežu ielejā. Jau pati pirmā še pavadītā diena uzskatāmi parādīja, ar kādiem neparedzētiem šķēršļiem jāsaduras ikvienam kalnugriežu medniekam. Vispirms par mākoņiem: tie pārslīdēja pāri kalnu mugurām un uz brīdi ielūkojās ielejā; atraduši tur sev piemērotu atpūtas vietu, mākoņi nesteidzīgi kā lēns vilnis vēlās lejup, ietīdami cilvēkus un visu ainavu un izmērcēdami viņus līdz ādai. Tas vēl būtu viens no mazākajiem ļaunumiem.
Sniegazāle, kas auga lielos, līdz jostasvietai augstos, dzeltenīgos puduros, līdzīgi sūkļiem kāri uzsūca ūdeni un, kad nācās lauzties tiem cauri, bagātīgi apšļāca jūs ar šo uzkrāto veldzi. Visiem jau pieminētajiem jaukumiem vēl pievienojās kūdrassūna. Biezā, spilgti zaļā sūna kā dārgs, plūksnots paklājs nosedza zemi starp sniegazāles puduriem un šķita tik gluda kā spēļu laukums un tikpat ērta un patīkama iešanai. Jā, šis sūnu paklājs bija biezs, vietām pat līdz sešām, astoņām collām, kāja tajā iegrima kā lielā dūnu kaudzē, un sūnas to vairs nelaida vaļā, tikai ar pūlēm izdevās kāju izvilkt, lai spertu nākamo soli. Staigāt pa sūnu paklāju bija vēl jo grūtāk tāpēc, ka sūnas auga tieši uz ūdens, tā ka, sperot soli, zābaki piesmēlās pilni, bet guldzošais plunkšķis, kas radās, kājai atbrīvojoties no sūnu pinekļiem, gluži kā šautenes šāviens skaļi atbalsojās visā ielejā. Manuprāt, pēc pusjūdzes noiešanas piecdesmit jūdžu rādiusā neatrastos neviena kalnugrieze, kas nebūtu brīdināta par mūsu klātbūtni un tālākvirziša- nos. Jardu pēc jarda mēs lauzām sev ceļu gar ezermalu cauri piemirkušajai sniegazāles pļavai.
Reizumis mēs iegriezāmies dižskābaržu mežā, jo tajā laikā, kad kalnugriezes neperē, viņas vislabprātāk uzturas mežmalā. Tumšie, pelēkzaļie koku stumbri un mazās, nespodrās lapas bija slapjas. Šur tur no zariem nokarājās garas ķērpju šķipsnas, līdzīgas brīnumainiem koraļļu veidojumiem. No pirmā acu uzmetiena liekas, ka ķērpji ir balti, no tālienes daži koki pat izskatās kā nosniguši, taču, aplūkotas tuvāk, filigrānās šķieznas bija maigā, bāli pe- lēkzaļā krāsā. Dienas atlikušo daļu mēs lauzāmies cauri slapjajiem sniegazāles puduriem un drūmajām dižskābaržu audzēm ar ķērpju apsēstiem kokiem. Nosalām un izmirkām līdz ādai, redzējām daudz ko, tikai ne kalnugriezes. Kādā vietā mēs uzdūrāmies svaigiem mēsliem un pētījām tos ar tādām pašām jūtām kā Robinsons Kruzo, atradis slavenos pēdu nospiedumus; uzgājām vietas, kur kalnugriezes bija nesen barojušās, plucinādamas ar knābi garos sniegazāles stiebrus; mēs pat atradām zemē tukšas ligzdas, savītas no smilgām un rūpīgi noslēptas zem nolī- kušajām zālēm. Vienubrīd Braiens teicās saklausījis kalnugriezes kliedzienu, bet, tā kā tuvojās vakars un ielejā bija tik kluss, ka varētu dzirdēt pat adatu nokrītam, mes nodomājām, ka viņš to sacījis, vēlēdamies mūs uzmundrināt. Beidzot mākoņi bija noslīdējuši tik zemu, ka vājajā gaismā vairs nebija iespējams fotografēt, pat ja būtu bijis kaut kas fotografēšanas vērts. Mēs jau bijām nokļuvuši līdz ielejas tālākajam galam, un Braiens ieteica griezties atpakaļ, jo, kā viņš jautri paziņoja, mākonis var piepeši nolaisties ielejā, tad mēs nomaldīsimies uri visu nakti arvien šaurākiem lokiem riņķosim pa ezermalas pļavu, kur slapjā sniegazāle sniedzas līdz viduklim. Tik drausmīgas izredzes mūs nobiedēja, un mēs ar nepatiku uzņēmām smago atpakaļceļu pa pašu atstātajām pēdām pāri pļavai ūn gar ezermalu. Kad sasniedzām būdu, kuru iepriekšējā dienā bijām noniecinājuši, jutāmies tik piekusuši, nosaluši un nomākti, ka tagad mums šī pieticīgā mītne šķita īsta greznība. Nomest piemirkušo apģērbu cm sēdēt pie pavarda, kurā sprēgādamas deg malkas šķilas, un dzert karstu tēju, kas spēcināta ar viskiju, — jā, tā nudien bija svētlaime, un drīz vien mums likās, ka neveiksmīgi aizvadītā diena bijusi izņēmums. Nospriedām, ka sliktā laikā kalnugriezes ir grūtāk pamanāmas. Toties nākamajā dienā, mēs sevi drošinājām, ieleja mudžēs no šiem retajiem putniem, tā ka nebūs vairs kur kāju spert.
Mūsu optimisms nedaudz noplaka, kad Džima slapjās zeķes (rūpīgi pakārtas uz auklas virs pavarda žāvēties) iekrita tieši zupas katlā, ko tajā brīdī domīgi maisīja Braiens.
Tiesa gan, šī nejaukā piedeva nesabojāja zupas labo garšu, bet Džimam atkal bija iemesls gremzties, un to viņš. darīja ar jaunu sparu.
No rīta laiks rādījās vēl sliktāks nekā iepriekšējā dienā, tomēr mēs ' drebinādamies vilkām mugurā vēl mitrās drēbes un no jauna soļojām projām gar ezermalu. Atkal pienācām pie pļavas un iegrimām sniegazāles un kūdras- sūnas slapjajās skavās, atkal manījām kalnugriežu pēdas, bet nedabūjām redzēt pašu putnu. Pēcpusdienā laiks vēl vairāk pasliktinājās, un mūs pārņēma vismelnākā bezcerība, Nākamajā dienā mums ieleja jāatstāj, tāpēc gluži neciešama likās doma, ka veltīgi esam mērojuši tālo ceļu, saluši un mirkuši ezermalas pļavās. Turklāt nevarēja apgalvot, ka putnu nebūtu: sapluinītie zāļu stiebri bija vēl pavisam svaigi, tāpat arī putnu mēsli. Sasodītās kalnugriezes acīmredzot spēlēja ar mums paslēpes, bet šajā vietā un pašreizējā drūmajā noskaņojumā mums nepavisam nenesās prāts uz spēlēm. Kārtējo reizi es paslīdēju un smagi ievēlos sevišķi lipīgās sūnās, un te pēkšņi Braiens pacēla roku, brīdinādams mūs izturēties klusu. Mēs stāvējām, tikko iedrošinādamies elpot, kamēr mūsu kājas lēnām, neapturami grima arvien dziļāk sūnās.
— Kas tur ir? — es beidzot čukstus pajautāju.
— Kalnugrieze, — atteica Braiens.
— Vai esat pārliecināts? — es atkal ievaicājos, jo pats neko nebiju dzirdējis, izņemot smago būkšķi un šļakstoņu, kas pavadīja manu kritienu.
— Jā, — sacīja Braiens. — Ieklausieties, un jūs viņas dzirdēsiet.
Ap šo laiku mēs atradāmies jardus divdesmit no piekalnes, pa kuru dižskābaržu mežs sāk stāvo kāpienu augšup; te sniegazāles puduri izskatījās kuplāki un auga ciešāk kopā nekā tajās vietās, kuras bijām pārmeklējuši līdz šim. Stāvējām un klausījāmies — pilnīgi klusi un nekustīgi, no mums pilēja ūdens, un mēs trīcējām no aukstuma. Piepeši pa kreisi starp dižskābaržiem izdzirdām troksni, kuru pir- māk bija saklausījis Braiens. Tā bija dobja dunoņa, ļoti līdzīga vekas bungošanai, kuru bijām dzirdējuši Kapiti salā, tomēr daudz spēcīgāka, ar tādu kā sulīgu kontralta tembru. Mēs izdzirdām septiņus astoņus īsus rībienus, tad uz brīdi iestājās klusums, pēc tam sekoja jauna rībienu virkne, tagad jau mazliet tālāk. Mūsu priekšā starp zāļu puduriem bija manāma kustība, arī pie dižskabaržu meža kaut kas kustējās. Nelikdamies zinis par Krišu un Džimu, kuriem ar kameru un trijkāji bija sevišķi grūti lauzties uz priekšu, mēs ar Braienu lēnām slīdējām uz tām vietām, kur bija manāma kustēšanās. Es saku: slīdējām, jo mēs patiesi vēlējāmies slīdēt, bet manām pārāk jutīgaj-ām ausīm troksnis, ko sacēla mūsu kājas, grimstot kūdrassūnās, likās tikpat stiprs kā tas, kuru varētu radīt sevišķi liels bars nīlzirgu, soļojot pa milzīgu biezputras katlu. Pamazām virzījāmies arvien tuvāk un tuvāk mērķim, tad sniegāzāle no jauna iedrebējās, un mēs sastingām uz vietas. Pēc brīža piesardzīgi gājām tālāk, jo sakustēšanās bija jaušama tikai pēdas divdesmit atstatu. Atkal notrīcēja zāles, es mazliet pagriezos sānis. Tad, pilnīgi negaidot, aiz liela zāļu pudura parādījās kalnugrieze.
Tas, ko es ieraudzīju, mani galīgi apstulbināja, jo līdz šim es biju redzējis vienīgi melnbaltas kalnugriezes fotogrāfijas un iedomājos šo putnu tik lielu kā Anglijas ūdensvistiņu, ar tumšu, punktotu apspalvojumu, līdzīgu vekai, taču te manā priekšā stāvēja dzīva kalnugrieze prāva tītara lielumā, tikai apaļāka; uz dižskābaržu tumšzaļo lapu un dzeltenbālās sniegazāles fona putns lāsmoja kā dārgakmens. Viņam bija spēcīgs knābis (tāds kā žubītei) spilgti sarkanā krāsā un tādas pašas kājas, galva un krūtis košā Vidusjūras zilumā, mugura un spārni dūmaini zaļi. Putns stāvēja starp smilgām, kājas izpletis, galvu piešķiebis uz manu pusi, rībinādams savu dziesmu. Es lūkojos uz viņu ar apbrīnu, un viņš vērās man pretī ar dziļām aizdomām. Beidzot, pietiekami mani nopētījusi, kalnugrieze papurināja galvu un, lēnām, cēlā gaitā apgājusi apkārt kādam zāļu pudurim, piepeši nozuda. Man, protams, vajadzēja palikt nekustīgi stāvam, un viņa droši vien būtu parādījusies no jauna, bet es tik ļoti baidījos izlaist no acīm šo krāšņo putnu, ka paspēru dažus soļus sānis, cerēdams viņu ieraudzīt. Ar to viss bija sabojāts. Kalnugrieze piepeši iznira, aši pavērās pār plecu un izgrūda zemu trauksmes skaņu, tad neveikliem, bet žigliem soļiem steidzās uz tuvējo skābaržu mežu, kur bija rodams drošs patvērums. Bēgle nozuda koku krēslā, un mēs dzirdējām vienīgi noslēpumainu brīkšķēšanu un dobjus, satrauktus rībienus; lai cik uzmanīgi zagāmies uz priekšu, mums vairs neizdevās ieraudzīt nevienu putnu.
Pa to laiku mākoņi bija nolaidušies tik zemu, ka Braiens pieprasīja, lai mēs nekavējoties atgriežamies būdā, un tā nosaluši un slapji, tomēr apmierināti, ka beidzot esam guvuši panākumus — kaut arī ļoti pieticīgus —, mēs devāmies atpakaļ cauri smilgām uz ezermalu.-
Līdz ezera viņam galam bija atlicis pavisam maz ko iet — tikai apmēram pusjūdze šķīra mūs no būdas siltuma (mēs redzējām, kā no tievā skursteņa, mūs sveicinot, stīdz augšup dūmu grīste), kad Braiens piepeši pagriezās un pavērās pār plecu.
— Skatieties, — viņš sacīja, — no tā es jūs gribēju pasargāt.
Ielejas pašā tālākajā stūrī pavisam zemu virs mežainajiem kalniem iznira liels, pelēks mākoņu blāķis. Kamēr mes stāvējām un vērojām, tas apliecās ap kalnu virsotnēm un tad neticamā ātrumā vēlās zemē. Dažās sekundēs vairs nebija sazīmējamas tās vietas, kur tikām manījuši kalnugriezes, vēl pāris mirkļu — un sniegazāles pļavas ielejas tālākajā galā bija ietinušās pelēkā, slāpējošā autā; tad mākonis izpletās virs gludās ezera virsmas un vēlās uz mūsu pusi, apņemdams visu ieleju. Kad pienācām pie būdas durvīm, ap mums sāka tīties un vīties pirmie miglas taustekļi; ar apmierinājuma izjūtu mēs atvērām durvis un palūkojāmies atpakaļ: visa kalnugriežu ieleja bija nozudusi, it kā tās tur nekad nebūtu bijis, — mūsu priekšā slējās vienīgi vienmuļa, kustīga, pelēka miglas siena. Galu galā visi .bijām vienis prātis, ka mums ārkārtīgi laimējies, jo migla būtu varējusi mūs pārsteigt tad, kad vēl atradāmies ielejas otrā galā; kamēr pelēkais mākonis aiz loga rūts dvesa aukstumu, mēs sakrāvām pavardā kaudzi sausas malkas un sakūrām lielu uguni, pēc tam gulšņājām liesmu sārtajā gaismā, sūkdami, tēju pusi uz pusi ar viskiju; mēs izjutām neparastu apmierinājumu, jo bijām redzējuši kalnugriezi un piemānījuši stihiju.
— Nu tā, — beidzot ierunājās Braiens, — rīt kāpsim lejā uz Teanau un no turienes dosimies uz Brūsa kalnu. Tur jums būs iespēja uzņemt labus kadrus ar kalnugrie- zēm. Brūsa kalnā tās kļuvušas ārkārtīgi drošas, gluži kā mājputni.
— Es tomēr nekādi nespēju saprast, — sacīja Džims, — kādēļ mēs uzreiz negājām uz Brūsa kalnu, bet blandījāmies apkārt šajā ielejā, riskēdami saķert plaušu karsoni.
— Tas nebūtu pareizi, — Kriss stingri noteica. — Mūsu nolūks bija parādīt putnus viņu dabiskajās dzīvesvietās,., likt izjust vidi.
— Jāsaka, es patiešām esmu labi izjutis šo vidi, — Džims atkal ierunājās, izspiezdams no slapjajām zeķēm apmēram tasi ūdens.
No rītā migla bija izklīdusi, un visa ieleja kristāldzidra margoja saules staros. Mēs savācām mantas un agri devāmies ceļā, jo mums bija jāveic garš, grūts kāpiens lejup uz Teanau ezeru, kur mūs gaidīs laiva.- Kamēr mēs lauzāmies cauri slapjajam dižskābaržu mežam, klupdami un slīdēdami uz biezā sapuvušo lapu paklāja, es atkal no jauna apbrīnoju to cilvēku pacietību, izturību un veiklību, kuri bija rāpušies augšā pa stāvu klinšu nogāzi, nesdami uz muguras pundurvistiņu, lai izglābtu kalnugriezes. Novēlies no kājām trešo reizi un. slīdēdams lejā uz dibena savas simt pēdas, es klusībā vēlējos, kaut pasaulē būtu vairāk tādu cilvēku, kuri nežēlotu ne laiku, ne spēkus, lai paglābtu tās dzīvnieku sugas, kurām draud iznīcība.
Tagad, kad bijām redzējuši kalnugriezi viņas pašas ielejā, man vēl jo vairāk gribējās, lai Braiens aizvestu mūs .uz Brūsa kalnu, kur dzīvo ar tādām pūlēm izaudzētie kalnugriežu pēcnācēji, šis rezervāts, protams, atrodas valsts pārziņā, un tajā ietilpst prāvs, zālains zemes gabals, rūpīgi norobežots ar žogu un apstādīts ar sniegazāli. Te kalnugriezes, nu jau pieauguši putni, dzīvoja pilnīgi netraucēti. Kad mēs iegājām iežogotajā laukā, sākumā nekur nemanīja nevienu kalnugriezi, bet, tikko putni izdzirda mūsu balsis, viņi izlēca no brikšņiem un skrēja mums pretī noliektu galvu, ar platajām pēdām rībinādami 2emi. Kalnugriezes sastājās mums apkārt, grūstīja un bakstīja mūs, grasījās rāpties mums klēpī, tiekdamās pēc banāniem, ko bijām paņēmuši līdzi. Tuvumā šie putni izskatījās vēl krāšņāki, nekā es biju iedomājies, viņu zīt dainās, iezaļgani zeltainās un purpursārtās spalvas saulē mirdzēja žilbinošā spožumā. Tā bija brīnišķīga, necerēta izdevība, ka mēs varējām barot no rokas kalnugriezes, kuras sadrūzmējās ap mums gluži kā mājputni, bet mūs gaidīja vēl lielāki prieki.
Vienā kalnugriežu aploka stūrī stāvēja liels aviārijs, kuram bija pusmēness forma. Mēs bijām tik ļoti aizņemti ar putniem, ka es tam netiku pievērsis īpašu uzmanību - un tikai pavirši biju tajā ielūkojies. Zemē gulēja žagariņi un daudzi zāļu kušķi, cita nekā es tur neredzēju, tāpēc nodomāju, ka aviārijs ir tukšs. Vēlāk, ar pūlēm atbrīvojies no uzmācīgajām kalnugriezēm, kurām likās, ka man vēl ir kaut kur noglabāti banāni, es pajautāju Braienam, vai aviārijs ticis uzbūvēts kalnugriezēm,~kad tās vēl nebija pieaugušas.
— Nē, —ar lepnumu balsī atbildēja Braiens, — tas ir kakaporiums.
— Kas tas ir — kakaporiums? — es piesardzīgi apvaicājos.
— Tā ir tāda vieta, — Braiens paskaidroja, — kur tiek turēti kakapo.
Sis paziņojums mani ietekmēja tā, it kā Braiens nejauši butu pieminējis, ka viņam ir pilns stallis ar daudzkrāsainiem degunradžiem, jo kakapo ir ne tikai viens no retākajiem, bet arī viens no pašiem neparastākajiem Jaunzēlandes putniem, un, kaut gan es biju ilgojies ieraudzīt dzīvu kakapo, man allaž likās, ka tas nav iespējams.
— Jūs gribat teikt, — es turpināju, — ka aviārijā ir kakapo, un jūs man par to neesat neko stāstījis?
— Tā ir, — Braiens smaidīdams apstiprināja. — Tas ir pārsteigums.
— Aizvediet mani pie"šl putna, — es lūdzos, drebēdams nepacietībā, — vediet mani tūlīt!
Uzjautrināts un apmierināts par manu satraukumu, Braiens atvēra aviārija durvis, un mēs iegājām iekšā. Kaktā rēgojās liela kaste, virs tās bija sakrauta kaudze sausu viršu. Piesardzīgi mēs piegājām pie kastes, mazliet pašķīrām viršus, un es skatīju īstu, dzīvu kakapo no ap- -mēram astoņpadsmit collu atstatuma.
Kakapo mēdz dēvēt arī par pūčpapagaili, un šis nosaukums viņam labi piedien, jo pat profesionāls ornitologs pirmajā brīdī kakapo var noturēt par pūci. Kakapo ir liels putns — lielāks par plīvurpūci, apspalvojums viņam ir skaistā, dūmaini pelēkzaļā krāsā ar melniem punktiņiem. Viņa «seja» ir plakana un plata kā pūcei, no tās jums lūkojas pretī divas ļoti lielas, tumšas acis.
Sis eksemplārs cieši vērās manī ar tik ļaunprātīgu skatienu kā pavecam pulkvedim, kuru klubā pamodinājis piedzēries jaunākais virsnieks. Līdzās neparastajai ārienei kakapo piemīt vēl divas īpatnības. Pirmkārt, kaut gan šis putns spēj neveikli lidot, viņš to reti dara, parasti skraida apkārt pa zemi, kas nepavisam nesaskan ar papagaiļu paradumiem, un, otrkārt — it kā ar šīm savādībām vēl nebūtu diezgan —, viņš ir naktsputns. Savvaļā kakapo savos nakts klejojumos iemin takas, tā ka, lūkojoties no augstuma, viņa dzīvesvieta liekas viscaur celiņu šķērsota. Kamēr mēs filmējām dusmīgo putnu, Braiens pastāstīja: savvaļā kakapo turpmākā eksistence ir ārkārtīgi apdraudēta, un var gadīties, ka šis ir pēdējais dzīvais kakapo. Tā ir bēdīga ziņa, kas var satraukt ne tikai tos cilvēkus, kuri īpaši interesējas par putniem, jo ir zināms, ka kakapo nav pasaulē vienīgais putns, kuram draud izmiršana, uz iznīcības robežas atrodas arī vēl daudzas zīdītāju un rāpuļu sugas.
Droši vien kalnugriezēm un kakapo vienīgā cerība izglābties ir rezervātos, un, jo vairāk pasaulē tiks ierīkoti tādi rezervāti kā Brūsa kalnā, jo būs labāk.
Kalnugriezes nu bija uzfilmētas, un atlikušās pāris dienas mēs nolēmām pavadīt Velingtonas tuvākajā apkārtnē, filmējot to, kas mums liksies interesants. Tomēr šoreiz pats liktenis, maza vīreļa izskatā ienākdams kādā bārā, izjauca mūsu plānus.
Kopš mūsu ierašanās Jaunzēlandē Krišam nedeva mieru un pastāvīgi bojāja garastāvokli, pirmkārt, neveiksme ar skaņu ierakstiem: tikko aparatūra sagatavota un uzstādīta, dzīvnieks aizbēg vai garām brauc automašīna, vai virs galvas lido lidmašīna, vai arī saceļas stiprs vējš, — isi sakot, atgadās visādi traucējumi, kas neļauj kvalitatīvi ierakstīt skaņu. Un otrkārt: kur vien mēs Jaunzēlandē ieradāmies, cilvēki mums vaicāja, ko esam uzfilmējuši, un, kad mēs viņiem pastāstījām, viņi bija pārsteigti: «Kā tā — jūs taču neesat uzņēmuši keas!… Raidījums par Jaunzēlandes faunu nebūs pilnīgs bez keām… Keas ir sniegoto kalnu klauni… un viņas var viegli uzņemt… keas ir ļoti drošas un sastopamas itt visur.»
Var jau būt, ka citi cilvēki redzējuši šos lielos, izskatīgos papagaiļus it visur, bet mēs līdz šim nebijām nevienu sastapuši, un tas Krišu bezgala kaitināja. Tāpēc tovakar, kad bārā mazais vīrelis pajautāja, ko mēs līdz šim esam uzfilmējuši, un es sāku uzskaitīt, Kriša sejā atkal parādījās jau pazīstamā lamas izteiksme.
— Ko? — iejautājās mazais vīrelis. — Jūs neesat uzfilmējuši nevienu keu?
— Nē! — atcirta Kriss, šajā īsajā vārdā iesveldams tik daudz aukstuma, ka tā pietiktu nelielam leduskalnam.
— Jums derētu aizbraukt uz Kuka kalnu, — mazais vīrelis sacīja, nenojauzdams, ka spēlējas ar uguni. — Es nupat tur biju, šo putnu tur papilnam. Neko nevar atstāt bez uzraudzības, tūlīt metas zemē un sarauj gabalos. Keas ir īsti komedianti… nudien viņas vajadzētu uzfilmēt.
Es steidzīgi piepildīju Kriša glāzi.
— Labi, mēs pamēģināsim, — es sacīju.
— Jā gan, — Kriss piepeši skaļi, apņēmīgi piebalsoja, — rit mēs dodamies uz Kuka kalnu.
Vienā rāvienā viņš iztukšoja glāzi un sirdīgi vērās mūsu pārsteigtajās sejās.
— Tas nav iespējams, — iebilda Braiens. — Mums atlicis pārāk maz laika.
— Es atsakos braukt projām no Jaunzēlandes, iekams neesmu uzfilmējis keas, — Kriss kā skaldīt noskaldīja, un kornes varējam iesākt, nostādīti šāda ultimāta priekšā? Mes braucām uz Kuka kalnu. Tur apmetāmies vēl vienā valstij piederošā, grezni iekārtotā viesnīcā ar lielisku skatu uz Kuka kalnu un Tasmana šļūdoni un drudžaini sākām meklēt keas. Ikviens mums apgalvoja, ka tas bļišot' pavisam viegli, jo ar šiem putniem esot pilnas visas ielejas. Pat .atstat mašīnu esot bīstami, tūlīt uz tās uzlaidīšoties kāds desmits papagaiļu un sākšot to sadalīt sastāvdaļās, gluži ka apskurbuši mehāniķi.. Mums tikai mazliet jā- pabraukājot pa apkārtējiem kalniem un vienalga kurā vieta japasauc «kea… kea… kea!», un acumirklī no visām debespusēm bariem vien pie mums lidošot keas. Tā mēs ari darījām. Jau pirmajā dienā braucām apkārt un apkārt Kuka kalnam, saukdami «kea… kea.,. kea… kea», kā bijām mācīti, bet kailajās klintīs nemanījām nevienu keu. Tajā vakarā, par spīti lieliskajam vīnam un garšīgi izceptajai forelei, Kriss bija un palika līdzīgs neapmierinātam kamielim, kas aizmirsis ceļu uz tuvāko aku.
Nākamajā rītā neparasti agrā stundā, drūmi klusēdami, braucām uz Tasmana šļūdoni Kuka kalna pakājē, lai atsāktu neveiksmīgos meklējumus. Ceļš, kas ved uz šo nemājīgo vietu, kura stipri vien atgādina stūrīti uz Mēness, izskatās līdzīgs izžuvušas upes gultnei,_ tas izbeidzas pie klinšu kraujas, zem kuras redzams lielais ledājs, bet jums virs galvas balsnī Kuka kalna sniegotā virsotne. Sajā vietā ledājs bija plats, masīvs bieza ledus slānis, kas, līdzīgi augļu tortei, pildīts ar visu to, ko tas savā ceļā paņēmis līdzi, — ar lieliem un maziem akmeņiem, koku stumbru atliekām un, protams, neskaitāmām sasalušām keām. Stāvēdami virs šļūdoņa, mēs dzirdējām, kā tas čīkstēdams, krakšķēdams un brikšķēdams milimetru pa milimetram virzījās uz ieleju, lai satiktos ar jūru.
Cauri šim vienmuļajam troksnim kailajā, vientuļajā ainavā skanēja mūsu skaļie kliedzieni «kea.,. kea… kea…», un mēs klausījāmies mānīgajās, izsmejošajās atbalsīs, kas plūda atpakaļ pie mums. Tad gluži negaidot no kaut kurienes atlidoja īsta kea un nosēdās uz klints smailes filmēšanai neaizsniedzamā attālumā. Kriss satraukumā izbolītām acīm rausās augšā klintī pie putna, aizsmakušā balsī saukdams «kea, kea!». Bet kea, mirkli nolūkojusies uz izspūrušo radījumu, kas likās izkāpis no šļūdoņa, izgrūda baiļpilnu, trauksmainu kliedzienu un steidzīgi aizlaidās.
Kad bijām cik necik atguvušies no mūsu nepiedienīgajiem smiekliem, sev par brīnumu atklājām, ka Kriss it nemaz nav zaudējis dūšu, tieši otrādi, viņš ir pilns entuziasma, jo ir redzējis keu viņas dabiskajā dzīvesvietā. Kriss tagad zināja, ka vistuvākajā laikā uzfilmēs keu, tikai vispirms jāuzņem ievadkadri. Ar ievadkadriem jāsaprot lend- rovera piebraukšana pie ledāja, mūsu izkāpšana un putnu saukšana un, beidzot, dažādi apvidus skati. Pēc tam uzņemsim tuvplānā keas un visu samontēsim. Filmējot bieži nākas rīkoties ačgārni — vispirms jāuzņem aizbraukšana, un tikai tad tiek filmēta ierašanās. Mēs_ izkrāvām no mašīnas uzņemšanas iekārtu un uzstādījām kameras, bet, tā kā mums bija nepieciešama skaņa, Kriss svinīgi izņēma no futrāļa skaņu ierakstu aparātu un uzlika uz akmeņu kaudzes. Pēc ilgākas skraidīšanas šurpu turpu ar mikrofoniem un vadiem viņš beidzot paziņoja, ka ir visu sagatavojis un mēs varam sākt. Mūsu uzdevums bija vienkāršs: jāaizbrauc lendroverā līdz norādītajam punktam, jāizkāpj un jāsauc keas, pa to laiku kinokameras uzņems mūsu kustības, bet skaņu ierakstu aparāts iemūžinās nākamībai mūsu balsis, kā arī atbalsis no kal-, niem. Kā jau teicu, grūti būtu atrast vēl drūmāku, vientulīgāku vietu par šo. Tuvu un tālu neviena cilvēka, nevienas ļaužu mītnes, pat nevienas dzīvas radības, tāpēc liels bija mūsu pārsteigums, kad, izkāpuši no lendroverā un pāris reižu uzsaukuši «kea, kea!», piepeši izdzirdām briesmīgu žvadzoņu, kas vedināja uz domām, it kā vienā no Forda fabrikām kaut kas sagājis grīstē. Neticami skaļi čīkstēja, spiedza un krakšķēja pārmocītās mašīnas un mehānismi. Neviens no mums nespēja iedomāties, kas tas par troksni un no kurienes tas ceļas. Mēs redzējām vienīgi Krišu, kas sēdēja pie sava aparāta ar mocekļa izteiksmi sejā, uzlicis radioaustiņas.
Tad aiz krustu šķērsu sakritušo klinsbluķu kaudzes parādījās milzīgs spēkrats — visu buldozeru ciltstēvs; kaut kas tik liels kā pusmāja dārdēdams un žvadzēdams vēlās uz mūsu pusi, un šī milzeņa pašā augšā uz maza sēdek- līša bija uzmeties sirms vīrelis, kas, acīmredzot centās mašīnu novaldīt. Viņš mums laipni māja. ar roku, kad briesmīgā mašīna kratīdamās nāca arvien tuvāk. Kriss sašutumā norāva radioaustiņas un, pieskrējis pie spēkrata sāniem, dusmīgi vicināja rokas.
— Izslēdziet motoru, — viņš kliedza, — mēs te gribam pierakstīt kādu skaņu.
— Ko-o? — ieaurojās vīrelis, ar griezīgu, asinis stindzinošu čerkstoņu parslēgdams ātrumu.
— Mēs filmējam… vai jūs nevarat izslēgt? — Kriss bļāva, sarkans aiz niknuma.
— Runājiet skaļāk.,, nevaru sadzirdēt, — mazais vīrelis paskaidroja.
— Izslēdziet to sasodīto dārdoņu… Izslēdziet! — satraukti žestikulēdams, brēca Kriss.
Mazais vadītājs viņu domīgi uzlūkoja un izvilināja no ātrumkārbās vēl vienu īsu, toties jo neciešamāku melodiju, tad pieliecās uz priekšu, nospieda kādu pogu, un milzīgā mašīna apklusa.
— Ko jūs tur teicāt? — viņš jautāja. — Nevarēju lāgā sadzirdēt, lūdzu mani atvainot… tas troksnis ir par lielu,
Kriss nepacietībā dziļi ievilka elpu.
— Vai jūs nevarētu to… nu to jūsu mašīnu uz kādu brīdi izslēgt? Redziet, mēs te filmējam un gribam pierakstīt skaņas.
— Ak jūs taisāt filmu, ko? — mazais vīrelis ieinteresēts pārjautāja. — Zināms, es varu izslēgt, ja ir vajadzīgs.
— Paldies, — Kriss drebošā balsī sacīja un atgriezās pie skaņu ierakstu aparāta. Tikko viņš no jauna bija uzlicis radioaustiņas un padevis mums signālu, kad kolosālā mašīna atkal' iesāka darboties, tikai šoreiz mazais vadītājs to ar kādas burvestības palīdzību bija palaidis atpakaļgaitā, un žvadzošais briesmonis lēnām nozuda aiz akmeņu kaudzes, pie kuras pirmāk bija parādījies. Kriss, kura seja bija kļuvusi tik sarkana kā pārgatavojies persiks, nosvieda zemē radioaustiņas un, neskopodamies ar sulīgiem teicieniem, kādus droši vien nezina neviens Bī-Bi Sī producents, sekoja milzu mašīnai aiz akmeņkaudzes. Pēc mirkļa iestājās svētsvinīgs klusums, un Kriss nāca atpakaļ, slaucīdams pieri.
— Tagad, — viņš sacīja aizsmakušā balsī, — pamēģināsim visu no sākuma.
Šoreiz mums kadrs izdevās, tomēr atgadījums ar buldozeru bija nelabvēlīgi iedarbojies uz Kriša nervu sistēmu, un dienas atlikušo daļu viņš lēca augšā pie mazākā troksnīša gluži kā ietramdīts briedis. Tajā dienā mums vairs neizdevās ieraudzīt nevienu keu, un tas vēl vairāk pasliktināja viņa jau tā nelāgo garastāvokli; viesnīcā mēs atgriezāmies drūmi un nospiesti. To bija ievērojusi mūsu jaukā maoru istabene un laipni apjautājās, kas noticis. Aiz prieka, ka mums radies līdzjutējs, mēs sākām runāt visi reizē. Kad balsu kņada bija kaut cik aprimusi un istabene sāka apjaust, ko mēs stāstām, viņa ar izbrīnu noraudzījās uz mums.
— Keas? — meiča pārsteigta iejautājās. — Jūs mēģinājāt uzfilmēt keas? Kāpēc jūs man to agrāk neteicāt?
— Kāpēc mums tā būtu vajadzējis darīt? — Kriss aizdomīgi noprasīja.
— Man ir piecas savva]as keas, kuras katru rītu nolaižas še, viesnīcas pagalmā, — viņa sacīja. — Es tās baroju ar sviestmaizēm. Ik rītu viņas ir klāt.
Neko labāku mēs nevarējām vēlēties.
Nākamajā rītā mazā gaismiņā mēs klaiņājām pa pagalmu, apbruņojušies ar kinokamerām, magnetofoniem un lielu daudzumu sviestmaižu, ar kurām nez kāpēc allaž tika notriepta aparatūra un mūsu apģērbs.
Maoru istabene bija teikusi taisnību — tikko sāka izklīst migla un parādījās Kuka kalns ar rīta saules staros nosārtušo virsotni, aiz viesnīcas nogāzes pakājē mēs izdzirdām skaļas putnu klaigas, kas atbalsojās starp klintīm. Klaigāšanai bija kaut kāda līdzība ar tiem kliedzieniem, ar kuriem mēs, riskējot saslimt ar laringītu, tikām mēģinājuši putnus pievilināt, tomēr viņu balsis bija skanīgākas, spēka un līksmes pārpilnas, un tās pilnīgi atdarināt mums nekad neizdotos.
Drīz vien parādījās visas piecas keas, uzlaidās uz viesnīcas jumta, pastaigājās pa to šurpu turpu un visu laiku mūs vēroja, ik pa brīdim izkliegdamas savu «kea… kea… arrarl». Putnu kokainā gaita, ārišķīgā uzpūtība, kā arī bieži atkārtotie, uzmācīgi vienveidīgie kliedzieni neviļus atsauca atmiņā nelielu grupu, fašistu. No pirmā acu uzmetiena keas izskatījās ļoti līdzīgas tiem nestorpapa- gaiļiem, kurus bijām redzējuši Kapiti salā, bet, kad uzlēca saule, es ievēroju, ka pēc ķermeņa formas keai patiesi ir līdzība ar brūngano nestorpapagaiļi, tikai krāsojums tai ļoti atšķirīgs. Keas spalvu pamatkrāsa ir zaļa, sākot no zāles zaļa līdz zaļganpelēkam, ar violetu lāsmojumu, tā ka no tālienes putns izskatās tumšs. Spārnu apakšmala ir apbrīnojami skaistā, ugunīgi oranžā krāsā, un, kad putns tos izpleš vai sāk lidot, tā vien liekas, viņš uz brīdi aizdegas gaišās liesmās.
Kad nu keas beidzot atradās filmēšanai pieņemamā attālumā, viņas mums sniedza brīnišķīgu izrādi. Sie putni notiesāja lielu daudzumu sviestmaižu, skraidīja gar viesnīcas jumta notekcauruli, klaigādami nokarājās ar galvu uz leju, katrs pēc kārtas slidinājās lejup pa jumta slīpumu, gluži kā bērni slidkalniņā. Viņi kliedza un tērgāja, rija sviestmaizes vēl un vēl un tad varonīgi, tomēr nesekmīgi pūlējās noraut lendroverā brezenta jumtu. Galu galā noņemšanās ar tehniku putniem apnika, un divi no viņiem, pacēlušies spārnos, laidelējās gar viesnīcas guļamistabu logiem, skaļi, griezīgi kliegdami «kea!», kamēr pārējie ņēmās ārdīt kādu burvīgu kartona kārbu kaudzi, ko bija ieraudzījuši sētā aiz viesnīcas. Keas bija neapvaldīti, trokšņaini, nekaunīgi, tomēr ļoti jauki putni; divi no viņiem, nozieduši knābjus ar sviestu un maizes drupačām, uzboztiem cekuliem cīnījās par pirmtiesībām slidināties; viņi skaļi rājās un sitās ar spārniem un, saulē mirdzinā- dami oranžās spalvas, drīzāk atgādināja jautri sprēgājošus ugunskurus. Tad es sevī nodomāju: cik žēl, ka kea, šis pievilcīgais putns, Jaunzēlandē daudziem liekas neciešams un tiek uzlūkots par ienaidnieku. Tam par iemeslu ir keas kāre uz aitas taukiem.
Kea, atradusi aitas ādu vai pat līķi, katrā ziņā pamielosies ar taukiem, bet fermeri apgalvo, ka kea darot ne tikai to_ — lai tiktu pie taukiem, viņa uzbrūkot arī dzīvai aitai. Tādi gadījumi ir konstatēti, taču neviens vēl nav zinātniski izpētījis, vai tā rīkojas visas keas, un, ja tā būtu, vai viņu nodarītie zaudējumi patiešām ir tik ievērojami, kā cenšas iestāstīt fermeri. Bet pamēģiniet par to ieminēties parastam aitu fermerim, turklāt vēl piemetinot, ka ir vērts zaudēt pāris aitu, lai ap jums būtu šie jaukie, interesantie putni, un viņš jūs uzlūkos par garīgi nepilnīgu, kuram nepieciešama steidzīga ārstēšana. Un tomēr kea — šis lielais, skaistais, trokšņainais, draiskulīgais un stūrgalvīgais putns — iemieso sevī Jaunzēlandes mežonīgo kalnieni. Tas ir jautrs, negants klauns — tāds putns, ar kuru varētu lepoties. Taču īstenībā notiek tā — kā nereti mēdz notikt ar to, kas rotā mūsu dzīvi, — keas tiek nežēlīgi vajātas un iznīcinātas, kur vien tās parādās.
Atvadām no Jaunzēlandes sniedzu jums šādu neaizmirstamu ainu: tālumā blāzmo Kuka kalna siluets ar apdriskātu sārtu sniega cepuri, gar nogāzēm rāmi blāvo rīta miglas vāli, mīksti apņemdami klintis un brūces akmenī; ko izrāvuši nesenie nogruvumi, bet uz šo kalnu fona strauji, aši kā bultas saulē vizmojošiem spārniem lido bariņš keu, priecīgi saukdamas «kea… kea… kea!», un viņu skanīgās klaigas atbalsojas sirmajās klintīs.