Atšķirot putnus, kuriem ir spalvas un
kuri knābj,
No ūsainajiem, kas skrāpē ar nagiem.
«Ņurduļa medības*
Labais, drošais kuģis «Vanganella», ar kuru mēs atbraucām no Jaunzēlandes, bez šaubām, ir viens no pašiem burvīgākajiem kuģiem, ar kādiem man nācies ceļot. Padomājis es nospriedu, ka to droši vien projektējusi kāda skopulīga filmsabiedrība, gribēdama apvienot uz viena kuģa iespējami daudz dažādu stilu un laikmetu, sākot ar Elizabetes laiku un beidzot ar mūsu gadsimta divdesmitajiem gadiem, kad nāca modē pilnīgi gludas mēbeles (aizmirsti ar sliktiem paraugiem nebija arī dažādi laikposmi, kas nes franču karaļu un angļu Edvardu vārdus). Kur vien pagriezies — visur uz durvīm plāksnīte ar uzrakstu «Tjudoru atpūtas istaba» vai «Palmu stūrītis», un, kā par brīnumu, atverot durvis — tur patiešām izrādās «Tjudoru istaba» vai «Palmu stūrītis». Bija vērts braukt ar šo kuģi kaut vai tāpēc vien, lai redzētu ēdamsalona mozaīkas pīlārus, kas izskatījās apburoši tieši ar savu dižmanīgo vulgaritāti. Uz šī kuģa, kas interjera speciālistam varētu parādīties vienīgi murgainā sapnī, mēs iepazināmies ar Gertu.
Paēduši pusdienas un beiguši apbrīnot mozaīkas pīlārus, devāmies dzert kafiju uz tādu kā Šekspīra laiku bibliotēku, pilnu ar ozolkoka sijām un izbalējušiem žurnālu komplektiem.
Malkodami kafiju, mēs ar pieredzējušu aci vērojām apkārtējos pasažierus, jo, vairākus gadus pēc kārtas ceļojot kuģos, bijām attīstījuši sevī kaut ko līdzīgu sestajam prātam, kas palīdzēja noteikt, kuri no pasažieriem var kļūt citiem par apgrūtinājumu, kuri centīsies jūs iesaistīt dažādās kuģa spēlēs, un tā joprojām. Pēc ilgākas rūpīgas nopētīšanas es griezos pie Džekijas.
— Te ir tikai viens cilvēks, ar kuru vērts uzņemt sakarus, — es pārliecināti sacīju.
— Kurš tad? — iejaucās Kriss, viņam šajā ziņā vēl trūka vajadzīgās pieredzes.
— Tas, kurš tur viņā pusē sēž zem Tjudoru apsildīšanas ierīces.
Kriss un Džekija, nopētījuši šo atradumu, pārsteigti mani uzlūkoja. Viņus varēja saprast, jo sieviete, kuru es biju noskatījis, pirmajā mirklī šķita līdzīga vidēja lieluma nīlzirgam; viņa bija ģērbusies rozā kleitā, galvā tik spilgti dzeltena parūka, kas atstātu kaunā pat pārgatavo- jušās labības lauku. Sievietes mazās rokas ar tuklajiem pirkstiem, kuros mirdzēja gredzeni, bija aptvērušas pilnu glāzi ar dzērienu, domājams, džinu; viņa lūkojās sev priekšā apaļām acīm, kas bija tik uzkrītoši izskaistinātas ar skropstu tušu, ka to īpašniece atgādināja lelli.
— Tu esi jucis, — Kriss nešaubīgi sacīja.
— Viņam ir vājība uz blondīnēm, vienalga, resnām vai tievām, — Džekija paskaidroja.
— Es jums pierādīšu, ka neesmu maldījies, — es sacīju un devos pie sava atraduma, kas vēl arvien saīdzis vēroja ozolkoka sijas.
— Labvakar, — es sveicināju, — atvainojiet par traucējumu, — varbūt varat man izlīdzēt ar uguni?
— Kāda velna pēc jums tas vajadzīgs? — viņa ieinteresēta jautāja. — Pirms piecām minūtēm es redzēju, kā jūs ar šķiltavām iededzinājāt savu draņķīgo cigareti.
Viņai bija zema, dobja bals, kādu iegūst, gadiem ilgi aplaistot balss saites ar džinu. Es atskārtu, ka esmu nepietiekami novērtējis šīs lēdijas modrību.
— Jūs man iepatikāties, — es atzinos, — un man gribējās kopā ar jums iedzert.
— Ak tu tētīt! Piebraukt man — manos gados, nu ziniet, jūs esat gatavais nekauņa! — viņa uzjautrināta izsaucās.
— Neuztraucieties, — es steidzīgi iebildu, — es neesmu viens, tepat sēž mana sieva.
Viņa mazliet pagrozīja resno dibenu un izstiepa kaklu,, lai labāk varētu saskatīt mūsu galdiņu, ko aizsedza sevišķi neglītas aspidistras platās lapas.
— Lai notiek, — viņa sacīja, dāvādama man negaidīti jautru, mīlīgu smaidu. — Labprāt iedzeršu ar jums… jūs vismaz izskatāties pēc dzīva cilvēka… te uz kuģa tikai tādi mirlas vien,,.
Dāma rozā tērpā uzrausās kājās un man pa priekšu gāzelēdamās aizlīgoja pie mūsu galdiņa; pēc savstarpējas iepazīšanās viņa ne bez grūtībām iespiedās vienā no mīkstajiem krēsliem un apburoši pasmaidīja. Kad tika atnesti dzērieni, viņa satvēra glāzi un turēja paceltā rokā.
— Uz jūsu veselību! — viņa iesaucās, ierāva krietnu malku, apspieda klusas, sievišķīgas atraugas, tad noslaucīja muti' mežģīņota kabatlakata stūrī un tik' dziļi un ērti iegrima krēslā, ka, manuprāt, vienīgi eksplozija spētu viņu no turienes izcelt.
— Cik patīkami, kad ir sava kompānija, — viņa sacīja pietiekami, skaļi, lai būtu dzirdams arī pie blakus galdiņa. — Man tā vien likās — uz kuģa ir tikai vīzdeguņi un franti, un tad pienācāt jūs .,,
Sajā brīdī man bija skaidrs, ka mūsu brauciens uz «Vanganellas» būs ļoti patīkams, jo Gerta izrādījās tieši tāda, kādu es viņu biju iedomājies, — viņa pat pārspēja manas cerības. Trīsreiz precējusies, tagad atraitne, ilgus gadus dzīvodama Austrālijā, viņa bija izmēģinājusi roku vai visās iedomājamās profesijās, to vidū arī divās tik nesaderīgās kā medmāsa un bufetniece. Bufetnieces darbā viņai bija ļoti paveicies — viņa to arī pelnījusi! — un tagad viņai pašai pieder krogs kādā nomaļā Austrālijas stūrī. Taču mūsu interesi visvairāk piesaistīja viņas spējas un zināšanas medicīnā. Nelaimīgo ārstu, pie kura Gerta bija strādājusi, viņa droši vien būs novedusi līdz nervu sabrukumam, būdama cieši pārliecināta, ka viņš neprot pareizi diagnosticēt un ka visi viņa nozīmētie ārstnieciskie pasākumi balstīti uz aplamām diagnozēm un nepietiekamām zināšanām par to, kas noris cilvēka organismā. Gertas valoda bija bagātinājusies ar daudziem vietā un nevietā lietotiem vārdiem, arī medicīniskiem terminiem, kurus viņa bija iemācījusies no sava nopulgotā maizes devēja.
— Viņš nevarēja uz sevi paļauties — tur tā vaina, — Gerta mums stāstīja. — Viņš bija trakoti lādzīgs, bet bez paļāvības. Es allažiņ viņam teicu: «Dakter, jūs nevar uz sevi paļauties, savus sirdzējus jūs uzveļ citiem kaklā.» Nu, teiksim, ierodas pie viņa sieviete, kas iekļuvusi ķeza. Parasts gadījums, kas tur liels, bet mans dakteris ņem un nosūta viņu pie ģeologa.
— Pie kā? — mēs visi reizē vaicājām, jau iepriekš izbaudīdami Gertas atbildi.
— Nu, pie ģeologa… jūs zināt…pie viena no tiem pārgudrajiem, kuri iedomājas, ka zina visu par sievišķa iekšām… paspaida olnīcas — un piecas ginejas maksa ragā.
Gerta bija lietas kursā par visu, kas skar medicīnu.
Tā ar Gertas un kuģa izmeklētā dekora palīdzību mūsu jūrasbrauciens izvērtās gandrīz tikpat patīkams kā Alises ceļojums Brīnumzemē, līdz beidzot «Vanganella» ar lielu pompu iepeldēja Sidnejas ostā. Nokāpjot no kuģa, Gerta mūs uzjautrināja ar vēl vienu izlēcienu. Kāda nenoteikta vecuma sieviete visu ceļojuma laiku ar saviem sievišķīgajiem jaukumiem bija centusies piesaistīt vīriešu uzmanību, par ko Gerta viņu dziļi nicināja.
Sagadījās tā, ka sieviete ar acīs krītošajiem apaļumiem, kāpdama lejā pa trapu, piepeši atradās mums priekšā. Tajā brīdī Gertas sārtā pilnmēness seja parādiias virs reliņa, lai uzsauktu mums ardievas, un viņas skatiens krita uz tik izšķērdīgi (no dabas vai mākslīgi) apveltīto sievieti; vērojot šīs dāmas pretenciozo nokāpšanu, Gertas seja nepatikā saviebās. Mūsu ceļa biedrene palūkojās uz mums un pamāja.
— Tādas gumijas bumbas Austrālija vēl nebūs redzējusi! — viņa smiedamās nokliedza.
Teicamā noskaņojumā mēs spērām kāju uz Austrālijas zemes.