Viņi to ,meklēja rūpīgi un neatlaidīgi, Viņi to medīja ar dakšām un cerībām.
«Ņurdula medibas>
Visi kā viens mēs iemīļojām Austrāliju pašā pirmajā brīdī un no visas sirds. Ja man kādreiz vajadzētu — pasarg dievs! — svešā zemē apmesties uz pastāvīgu dzīvi, tad viena no nedaudzajām vietām, kuru es izvēlētos, biitu Austrālija,
Mēs braucām no- Sidnejas uz Melburnu zem spilgti zilām debesīm, izrakstītām ar gleznu mākoņu strēlēm. Visapkārt pletās viļņota, saules izdedzināta zālaine, ku
rai vietumis spīdēja cauri sarkanrudā zeme. Sur tur pulciņos auga eikaliptu koki, kuru baltie, saulē vizošie stumbri pa gabalu atgādināja balojošus kaulus. Eikalipti ir ļoti skaisti, to stumbri un zari izvijas un sagriežas gluži neticamās pozās, tā ka liekas — koki piedalās kādā fantastiskā baletā. Dažiem vecākajiem eikaliptiem lobījās nost miza un garās, bārdai līdzīgās šķipsnās nokarājās gar stumbru; zem tās jaunā miza, tuvumā aplūkota, izskatījās maigi rožaina, it kā viss koks būtu veidots no miesas un asinīm.
Otrās dienas vakarā mēs apstājāmies, lai padzertu tēju. Plašajā, zeltainajā zālainē bija nokaltušu eikaliptu puduris, mirušo koku stumbri un zari saulē laistījās žilbinoši balti kā koraļļi, starp tiem bija redzams līkumotais, grambainais ceļš, pa kuru bija atbraucis rnūsu lendrovers. Rietošā saule ietina ainavu maigā, dzeltenīgā dūmakā, un piepešf no kaut kurienes atlidoja seši sārtie kakadu; putni metās no debesu augstumiem stāvus lejā, lai nosēstos mirušajos kokos virs mūsu galvām, šajā apgaismojumā uz žilbinoši balto stumbru fona kakadu izskatījās neizsakāmi skaisti: balti cekuliņi, pelnu pelēki spārni un palsi rozā ķermenis un galva. Papagaiļi tipināja pa zariem, mazliet atgādinādami rāpuļus — to pašu var teikt par visiem papagaiļu kārtas putniem! — un izslietiem cekuliem blenza lejup uz mums, kaut ko sevi purpinādami. Tā kā mēs nekustējāmies, bet sēdējām gluži kā apburti, viņus vērodami, sārtie putni laikam nosprieda, ka no mums nav jābaidās, pēkšņi uzvirmoja pelēkrozā spalvu jūklis, un tie kā rožu ziedlapiņas nolaidās uz sarkanīgās zemes. Grīļīgā gaitā kakadu lēnām virzījās uz to pusi, kur dziļā, automašīnas izbrauktā sliedē spīdēja ūdens; te viņi krietni padzērās. Tad viens papagailis zāļu cerā atrada kādu garšīgu uzkodu, un tūlīt viņu starpā izcēlās apkaunojošs kautiņš. Putni vaļējiem knābjiem klupa cits citam virsū, griezās apkārt un apkārt, plivinādami pelnu pelēkos spārnus. Beidzot visi sārtie kakadu pacēlās gaisā un, krūtīm mirgojot zilajās debesīs, straujā lidojumā šāvās projām.
Sārtais jeb galā kakadu, kā viņu šeit dēvē, ir viens no mazākajiem, bet arī visskaistākajiem kakadu; vērodams šo putnu lidojumu pret spoži zilajām debesīm, es sevī brīnījos, kā cilvēkiem ceļas roka viņus šaut, un tomēr es zināju, ka dažuviet papagaiļi tiek uzlūkoti par kaitniekiem un ik gadus lielos daudzumos nošauti.
Tuvojoties Melburnai, laiks kļuva aizvien vēsāks, bet ap to laiku, kad mēs iebraucām pilsētā, jau bija tik auksts kā Mančestrā drēgnā novembra dienā. Kā par nelaimi, es nebiju rēķinājies, ka Austrālijā var būt arī šāds laiks. Nezin kāpēc biju iedomājies, ka te vienmēr spīdēs saule, taču vajadzēja tikai iemest acis kartē un izdarīt nelielus aprēķinus, lai saprastu, cik aplams bijis mans priekšstats par šo zemi. Par laimi, mums bija līdzi pietiekami daudz siltu .apģērbu, kas bija domāti Jaunzēlandes untumainajam klimatam, un tagad tos varējām likt lietā.
Mēs ļoti gribējām redzēt un, ja iespējams, uzfilmēt divus šejienes dzīvniekus: lirasti un somamo vāveri. Lirastis pieder pie visneparastākajiem Austrālijas putniem, un es zināju, ka Melburnas Dabas resursu aizsardzības pārvalde ir tam nodibinājusi rezervātu Sērbrukas mežā, taču pat tad, ja kādam dzīvniekam" ir ierīkots rezervāts, tas nepavisam nenozīmē ka viņu būs viegli ieraudzīt vai uzfilmēt. Misters Bāčers, Dabas resursu aizsardzības pārvaldes- priekšnieks, domāja, ka mums paveiksies, un iepazīstināja mūs ar mis Airu Votsoni, kura bija pētījusi lirastus un labi pazina viņu dzīvesvietas. Aira bija pasūtījusi mums istabas mazā viesnīcā pie paša rezervāta, un kādā aukstā, skaidrā rītā, savākuši visu nepieciešamo ekipējumu, mēs devāmies ceļā uz Sērbrukas mežu. Diemžēl ap to laiku, kad bijām iekārtojušies viesnīcā un izsaiņojuši mantas, visa pasaule bija ietinusies pelēkā miglā, smidzināja sīks lietus un gaisa temperatūra droši vien bija nokritusies zem nulles. Drebēdami no aukstuma, negribīgi cēlām plecos ekipējumu un gājām Airai līdzi uz mežu meklēt lirastus.
Sajā mežā auga milzum lieli, veci eikalipti, izlocījušies dīvainās formās, un katrs koks bija ietērpts plūksnainas mizas skrandās. Starp eikaliptiem auga varenas kokveidīgās papardes, no kuru brūnajiem, matainajiem stumbriem šāvās ārā zaļi plūksnotu lapu fontāni. Mežs bija drūms un krēslains, miglas caurausts, tajā katra skaņa atbalsojās kā katedrālē.
Pa šauru, līkumotu taku Aira mūs izveda uz platas meža stigas, kur auga kokveidīgās papardes un zemi krūmi. Te, kādā klajākā vietā, mēs sakrāvām kaudzē ekipējumu un sākām meklēt lirastus.
Siern putniem nav nekāds skaistais apspalvojums, drīzāk var teikt, ka viņi ir bezkrāsaini, līdzīgi noplukušam
pāvu mātītēm. Lirasta krāšņums ir viņa aste, kas sastāv 110 divām baltām, garām, glezni izliektām spalvām, kuru kopējais apveids atgādina senlaicīgu liru. Lai ilūzija Initu pilnīga, telpu starp abām garajām spalvām piepilda ažūra ornamentā sakārtotas baltas, smalkas spalviņas, līdzīgas liras stīgām. Tuvojoties kāzu laikam, lirastu gailis mežā izvēlas nelielu klajumiņu, ko pārvērš par deju laukumu. Ar spēcīgajām kājām viņš rūpīgi notīra zemi, kritušās lapas sarauš kaudzē laukuma centrā, un rodas kaut kas līdzīgs skatuvei. Tagad gailis var sākt savas dižmanīgās kazu spēles, un, jāsaka, tas patiesi ir lielisks, aizraujošs skats. Aste un balss — tie ir divi ieroči, ar kuriem lirastu gailis cenšas savaldzināt ikvienu lirastu dāmu, kas vien spēj viņu sadzirdēt, un pat lad, ja krāšņā aste viņas neiejūsminātu, diezin vai viņas spētu vienaldzīgi klausīties gaiļa dziesmā.
Lirastis prot lieliski atdarināt skaņas, viņš labprāt uzņem savā repertuārā citu putnu dziesmas — un ne tikai tās, bet it visas skaņas, kuras viņš dzird un kuras viņam iepatīkas; varētu likties, ka tik daudzu dažādu skaņu savirknējums radīs īstu kakofoniju, tomēr nē — tas ir brīnišķīgs, aizkustinošs priekšnesums.
Ilgāku laiku klīzdami pa mitro krūmāju, mēs redzējām papilnam zīmju — mēslus un kritušajās lapās ievilktās nagu švīkas —, kas norādīja uz lirastu klātbūtni, un tas mums deva cerības ieraudzīt arī pašus putnus. Drīz uzgājām kādu dejas laukumu, un mani pārsteidza tā lielums, jo laukums varēja būt ap astoņu pēdu- diametrā un kaudze tā centrā vairāk nekā divas pēdas augsta.
— Tas ir Vecā Spotija dejas laukums, — sacīja Aira. — Viņš pats ir viens no vecākajiem un drošākajiem šejienes lirastu gaiļiem. Es ceru, ka mums izdosies viņu sameklēt, arī filmēt viņu būs vieglāk nekā jebkuru citu gaili.
Mes gājām tālāk starp kokveidīgajam papardēm, bet no Spotija vai citiem lirastiem nebija ne miņas. Drīz pienācām pie mazas palejas, kur papardes auga starp lieliem, ar zaļu sūnu klātiem akmeņiem. Palejas dibenā burbuļodams irdza strautiņš, tā līkumos šur tur vīdēja šauras baltu smilšu josliņas. Iedami gar šo strautiņu, ieraudzījām pirmo lirasti. Aira, kas soļoja visiem pa priekšu, piepeši apstājās un pacēla roku. Ļoti piesardzīgi mēs piegājām viņai klāt, un viņa norādīja uz kādu smilšu
josliņu, pēdas piecdesmit atstatu. Tajā stāvēja lirastis, mazliet pašķiebis galvu uz sāniem, un raudzījās uz mums lielām, tumšām, valkanām acīm, aiz viņa kā sa- stīvinātu mežģīņu ūdenskritums izplūda milzīgā aste. Brīdi mūs vērojis, lirastis laikam nosprieda, ka no mums viņam briesmas nedraud, viņš atstāja mazo smilšu lie- dadziņu un vieglā, graciozā gaitā soļoja projām starp resnajiem paparžu'stumbriem, reižu reizēm apstādamies, lai ar spēcīgajām kājām pakašņātos kritušo lapu paklājā. Kādu laiku mēs viņam sekojām cerībā, ka viņš uzies uz stigas; palejā bija pārāk krēslains, lai varētu fotografēt, taču lirastis, meklēdams "barību, devās arvien dziļāk meža biezoknī. Lai nu kā — mums tomēr bija laimējies redzēt lirasti, un par to mēs ļoti priecājāmies; uz stigas atgriezāmies daudz labākā noskaņojumā. Sasildījušies ar karstu kafiju, izretinājāmies un sākām pētīt mežmalu abpus stigas. Mēs domājām' vienīgi par lirastiem un meklējām viņus tik cītīgi, ka, sastapuši citus meža iemītniekus, jutāmies gaužām pārsteigti. Vispirms, mūsu ceļā gadījās trīs jauni, resni kukaburas jeb smieklu zivjdzenīši, kā šos lielos zivjdzenīšus sauc Austrālijā. Visi trīs jau- nuļi tupēja rindā uz zara, pašapmierināti dižodamies ar šokolādes brūnajām un pelēkajām spalvām un koši zilajiem spārnu ielāpiņiem. Tumšo spalvu josliņa šķērsām pāri acīm atgādināja masku un vērta putnēnus smieklīgi līdzīgus trim maziem, resniem puišeļiem, kuri spēlē bandītus. Mēs bijām ļoti pārsteigti, kad putni, mūs ieraudzījuši, spalgi kliegdami, laidās lejā un nosēdās uz takas dažas pēdas atstatu. Viņi lēkāja šurpu turpu, ķērca, plivināja spārnus un diedelēdami vārstīja platos knābjus. Aira, labi pazīdama Sērbrukas mežu, tā iemītniekus un viņu vajadzības, mierīgi izvilka no kabatas lielu siera gabalu, un mēs sākām to izbarot ķērcošajiem putniem. Krietni saēdušās (un pārliecinājušās, ka mums vairāk nekā nav), kukaburas beidzot pacēlās spārnos un lidoja atpakaļ uz pirmītējo novērošanas punktu, lai gaidītu citus pienācējus.
Nākamais meža iemītnieks mums sagādāja vēl lielāku pārsteigumu nekā kukaburas. Es stāvēju krūmāja malā un noraizējies gudroju, uz kuru pusi doties meklēt lirastus, kad piepeši nokrakšķēja zariņš un no brikšņiem izčāpoja pelēks, tukls dzīvnieks prāva buldoga lielumā. Es tūlīt pazinu vombatu, jo agrāk (kad strādāju Vipsnei- das zooloģiskajā dārzā) biju sirsnīgi iedraudzējies ar kādu no šiem dzīvniekiem un kopš tā laika nespēju būt pret viņiem vienaldzīgs. Pirmajā mirklī vombatu var noturēt par koalu jeb lāčsomaini, tomēr vombats ir daudz druknāks un pēc ķermeņa uzbūves tuvāks lācim, jo piemērojies dzīvei uz zemes. Sim zvēriņam ir īsas, spēcīgas, mazliet greizas kājas un lāča gorīgā gaita, bet galvai ar apaļajām pogu acīm, ovālo, plīša ielāpiņam līdzīgo degunu un izpluinītajām bārkstiņām ausu galos ir vairāk līdzības ar koalas galvu. Vombats, iznācis no krūmiem, brīdi palika stāvot un ar melanholisku sejas izteiksmi skaļi nošķaudījās. Tad zvēriņš nopurinājās un lēnā, lempīgā solī nāca man pretī — īsts rotaļu lācītis, kas apzinās, ka bērni viņu vairs nemīl. Es stāvēju nekustīgi, un dzīvnieks pamanīja mani tikai tad, kad bija pienācis pāris jardu atstatu no manām kājām. Es ļoti izbrīnījos, ka viņš nemetās atpakaļ mežā, pat nepalēnir nāja soli, bet pienāca man klāt un redzami ieinteresēts sāka aplūkot manas bikses un zābakus. Tad viņš vēlreiz nošķaudījās, izgrūda sirdi plosošu nopūtu, nevērīgi paspraucās man garām un aizgāja tālāk pa taku. Kādu laiku es viņam sekoju, līdz vombats novirzījās sāņus un nozuda mežā; tā es viņu pazaudēju. Es apjautājos Airai, vai viņa pazīst šo vombatu, un uzzināju, ka tas jau gadus desmit tiekot uzlūkots par šī meža patriarhu. Diena viņu varot bieži sastapt, kas nepavisam nav rak- sturīgi nakts dzīvniekam, kāds ir vombats, un pret visiem apmeklētajiem viņš izturoties tikpat vienaldzīgi kā šobrīd pret mani. Vombatu šādi ciemiņi acīmredzot neuztrauc — ja kādiem neveikliem, cilvēkveidīgiem radījumiem labpatīk bradāt pa viņa mežu, meklējot kaut kādus trokšņainus putnus, lai bradā vien, tikai viņu lai atstāj mierā.
Visu pēcpusdienu mēs veltīgi klīdām pa mežu, meklēdami lirastus fotografēšanai piemērotās vietās. Redzējām ne mazumu šo reto putnu, bet tie visi uzturējās krēslainos biezokņos. Viesnīcā atgriezāmies īgni, nosali! un izsalkuši. Nākamajā dienā — tā bija svētdiena — laiks bija nedaudz uzlabojies, un mēs ar jaunam cerībām devāmies mežā. Aira mūs mazliet nobiedēja, pastāstīdama, ka svētdienās rezervātā esot sevišķi liels cilvēku pieplūdums un putni būšot bailīgāki nekā citās dienās. Mūsu pavadone arī tagad apgalvoja, ka mums jāsameklē Vecais Spotijs, jo viņš filmēšanai esot vispiemērotākais; tā mēs devāmies uz vienu no Vecā Spo- tija labākajiem dejas laukumiem, kuru bijām atraduši meža klajumā līdz jostasvietai augstos brikšņos. Ja lirastis savam priekšnesumam izvēlētos šo laukumu, mūsu mērķis būtu sasniegts. Tieši tā arī notika — tikko bijām apmetušies dejas laukuma tuvumā, parādījās Vecais Spo- tijs. Tomēr viņš neko nedarīja, tikai nekustīgi stāvēja un dažas minūtes truli blenza uz mums, tad atkal nozuda mežā. Tas atkārtojās sešas reizes, un sešas reizes mēs grābām aparātus un turējām gatavībā, un trīcēdami gaidījām ka terjeri pie žurkas alas, bet visi mūsu pūliņi bija veltīgi. Septītajā reizē Vecais Spotijs pienāca mums klāt un visžēlīgi paknābāja sieru, bet, tikko mēs ierunājāmies, ka viņš varētu mums kaut ko parādīt, lepnais lirastis cēlā gaitā aizsoļoja projām. Mums garām pa taku pagāja ekskursanti — vecākas lēdijas, jauni pāri, skautu grupiņas —, visi viņi devās dziļāk mežā cerībā ieraudzīt lirastu dejas. Iepriecināts es domāju: cik labi, ka pastāv šāds rezervāts, kur tik daudzi pilsētnieki var iziet ekskursijā un no dažu pēdu atstatuma pavērot vienu no visneparastākajiem putnu priekšnesumiem. Cilvēki nesa sainīšus ar sviestmaizēm, fotoaparātus, un visi mums padeva labrītu, interesēdamies, kurā vietā šodien redzētas lirastu dejas. Mēs viņiem negribīgi atbildējām, ka paši to labprāt gribētu uzzināt. Nogaidījām krietni ilgu laiku, bet no Vecā Spotija arvien vēl nebija ne vēsts. Tad mežā kaut kas nokrakšķēja — parādījās vecāks garīdznieks ar piebāztu mugursomu un apbružātu panamas cepuri galvā. Mūs ieraudzījis, viņš apstājās, sakārtoja bezietvaru brilles un mīlīgi pasmaidīja, tad ziņkārīgi tipināja mums klāt, lai aplūkotu līkumu līkumos savītos vadus, skaņu ierakstu aparātus un kameras, kas naidīgi zibsnīja uz trijkājiem kā kaut kādi briesmoņi no citas planētas.
— Vai jūs gribat uzfilmēt lirastus? — viņš griezās ar jautājumu pie mūsu sadrūmušā pulciņa.
— Jā, — mēs atteicām, sevī sirdīdamies par viņa ziņkārību.
— Tur tālāk mežā viņu ir liels daudzums, — garīdznieks sacīja, pavadīdams savus vārdus ar plašu žestu, — nudien vesels pulks… neatceros jelkad redzējis tik daudz lirastu. Tajā vietā jums vajadzētu būt… tas ir tur.
Kad garīdznieks, paveicis šai dienai paredzēto labo darbu, bija attālinājies, Džims smagi nopūtās.
— Ja tuvumā parādīsies vēl viens lirastis, es pats savām rokām apgriezīšu tam kaklu, — viņš sacīja un vēl piebilda:
— To pašu es varu teikt par garīdzniekiem.
Pagāja vēl viena stunda. Kriss tagad pastaigājās
šurpu turpu, izskatā gaužām līdzīgs Velingtonas hercogam Vaterlo kaujas priekšvakarā. Piepeši gandrīz vienlaicīgi atgadījās divi notikumi. Mežā jardus trīssimt četrsimt tālāk iedziedājās lirastis, un Džims, pusbalsī nolamājies, pielēca kājās, paķēra vienu no kamerām un joza turp. Tikko viņš bija nozudis, parādījās Vecais Spotijs un apņēmīgi devās uz savu dejas laukumu.
— Žigli, žigli, — satraukti iesaucās Kriss, pagrābdams otru kameru, — tev vajadzēs ierakstīt skaņas.
Viņš aizjoņoja cauri brikšņiem līdz dejas laukumam un sāka steidzīgi uzstādīt kameru, es viņam sekoju, pī- damies vados, kas vilkās pa zemi .mums līdzi. Mums laimējās sakārtot aparatūru, pirms dejas laukumu bija .sasniedzis Spotijs. Mēs stāvējām sešas pēdas atstatu no lapu kaudzes — Vecā Spotija skatuves, tuvāk pieiet neuzdrīkstējāmies, lai putnu neaizbaidītu. Kriss nospieda pogu, kamera iedūcās, un tajā pašā mirklī, it kā gaidījis uz šo signālu, Vecais Spotijs iznāca no papardēm dejas laukumā. Brīdi viņš pastāvēja, nomērīdams mūs ar augstprātīgu skatienu, tad uzkāpa uz lapu kaudzes, lai sāktu izrādi.
Es biju sagatavojies redzēt un dzirdēt kaut ko izcilu, bet Vecā Spotija priekšnesums, kā izrādījās, bija tik lie-, lisks, ka man aiz sajūsmas bija grūti koncentrēties savam tiešajam uzdevumam — skaņu ierakstīšanai. Vispirms S.potijs uzņēma dažus flautas skaņām līdzīgus ievadtoņus, lai uzskaņotu balsi, tad mazliet nolaida spārnus, izlieca virs muguras asti kā baltu spalvu ūdenskritumu, atmeta atpakaļ galvu, un viņam no rīkles izplūda tik brīnišķīga, virtuoza dziesma, ka tās skaistumu nav iespējams aprakstīt. Līdzās trilleriem un fioritūrām, un zemiem, sulīgiem kontralta toņiem es- Spotija dziedājumā saklausīju arī kukaburas griezīgos, ķērkstošos smieklus, Austrālijas «tarkšķēs» dziesmu (līdzīgu gana pātagas šmīkstēšanai) un vēl tādu skaņu, kāda rodas, ripinot pa akmeņainu nogāzi skārda kannu, pilnu ar oļiem. Lai cik tas liktos savādi, visas šīs dīvainās, nemelodiskās skaņas tik meistarīgi un saskanīgi iekļāvās lirasta pamat- dziesmā, ka to nevis sabojāja, bet vērta vēl jo krāšņāku.
Es biju pamanījies pakārt mikrofonu (un pats par to nopriecājos) apmēram jarda attālumā no tās vietas, kur dziedāja Vecais Spotijs, bet, pametis skatienu skaņu ierakstu aparātā,, ar šausmām nodomāju, ka tas var pārplīst no spēcīgajām skaņām, kas ieplūda mikrofonā. Ar satrauktiem, izteiksmīgiem žestiem pūlējos paziņot Krišam par iespējamām kļūmēm, runāt es baidījos, jo mana balss varētu nonākt uz skaņu celiņa. Ir absolūti nepieciešams, es dedzīgi pūlējos darīt zināmu, lai .mikrofons tiktu pārvietots mazliet tālāk nost no Vecā Spotija. Kriss, savukārt pametis baiļpilnu skatienu uz aparātā dejojošo adatu, piekrītoši pamāja ar galvu.
Tagad man nācās rīkoties sevišķi piesardzīgi, lai, netraucējot Veco Spotiju, pārvietotu mikrofonu, bet pats neiekļūtu kadrā; tas varētu izdoties tikai tad, ja es kā indiānis četrrāpus līstu pa zemi un nokļūtu zem kameras. Uzmanīgi nolaidies uz vēdera zemē, es sāku līst, un man bija tāda sajūta, it kā man par spīti šai niecīgajā zemes platībā būtu savākušies vienkopus visi Austrālijā atrodamie dzelkšņainie augi. Par Veco Spotiju es biju velti bažījies. Kā īsts aktieris viņš bija tik ļoti iedziļinājies savā priekšnesumā, ka droši vien, pats to nemanīdams, būtu atļāvis man izraut skaistās astes spalvas, taču varēja arī gadīties, ka šis Narciss[1] piepeši pamostas no transa stāvokļa un izrāde pārtrūkst. Tāpēc es centos virzīties uz priekšu ļoti lēnām un nemanāmi. Tieši šajās minūtēs es atklāju vienu no dzīves pamatpatiesībām: ja jūsu miesā dzelonis ieduras lēnām, tas sagādā nesalīdzināmi lielākas sāpes nekā tad, ja tas iecērtas strauji. Beidzot man tomēr izdevās aizgādāt mikrofonu līdz tādam attālumam, kur Spotija varenā balss tam nevarēja kaitēt. Abi ar Krišu, sakņupuši neveiklās pozās, mēs pacietīgi gaidījām apmēram stundas ceturksni, kamēr Spotijs izdziedāja savas dvēseles ilgas. Priekšnesumu viņš nobeidza ar košu kontralta trilleri, tad nolaida asti, pāris reižu paplivināja spārnus un atstāja dejas laukumu, pazuzdams brikšņos.
Kriss pagriezās un lūkojās manī tāds kā izbrīnījies, it kā neticēdams mūsu panākumam, — šāda sejas izteiksme viņam allaž rodas pēc tam, kad viss laimīgi nokārtojies.
Atbrīvodams vēdera ādu no Austrālijas dzelkšņaino augu paraugiem, es piecēlos kājās un ar interesi viņā noraudzījos.
— Jā, manuprāt, viss būs okei, — es sacīju. — Protams, būtu vēl daudz labāk, ja mēs ar Veco Spotiju varētu noslēgt kontraktu un paņemt viņu līdzi uz Bristoli, kur viņš savu priekšnesumu atkārtotu televīzijas studijā.
Kriss uzmeta man iznīcinošu skatienu, un mēs savācām ekipējumu, lai dotos atpakaļ uz stigu.
—Vai jums izdevās kaut ko uzfilmēt? — Džekija norūpējusies vaicāja.
— Kaut kas mums ir, — atbildēja Kriss, šajā brīdī atgādinādams vecāku valstsvīru, kurš negrib sev atzīties, ka nedz viņš pats, nedz viņa partija īsti neizprot savu politiku, — bet vēl nevar droši zināt, vai tas būs labs vai slikts.
— Tā bija spēle uz kauliņiem, — es sacīju Džekijai,
— un mums tajā rādījās vājas izredzes. Mūsu vienīgā priekšrocība bija tā, ka mēs atradāmies četru pēdu atstatumā no pamuļķā gaiļa, kurš mums sniedza savu labāko priekšnesumu. Vēl tuvāk pieiet mēs neuzdrīkstējāmies, baidīdamies, ka dziedonis neaprij mikrofonu; protams, to var arī uzlūkot par filmēšanu uz labu laimi.
Kriss nikni pablenza uz mani, tomēr nepaguva neko atcirst pretī, jo šajā brīdī, jautri, bet nemuzikāli svilpodams, no krūmiem iznāca Džims.
Viņš mums sirsnīgi uzsmaidīja, nolika zemē kameru un mīļi apglaudīja.
— Katrs cilvēks kādreiz paveic dižus darbus, — viņš sacīja, — nebēdā, Kris… tas ir nostrādāts, kā nākas… es viņus visus uzņēmu … Džimam tu vari ticēt.
— Ko tad tu uzņēmi? — aizdomīgi jautāja Kriss.
— Visus lirastu dzīves noslēpumus', — Džims mundri attrauca. — Viņi joņoja šurpu turpu, dauzīja ar kājām zemi, uzvedās kā jukuši. Kaut ko tamlīdzīgu esmu redzējis vienīgi Deju pili Slanā.
— Bet ko tu uzfilmēji? — Kriss dusmīgi viņu pārtrauca.
— Es jau tev teicu — visu! — Džims paskaidroja.'
— Kā lirasti skraida apkārt un krata astes cits pret citu. Kamēr jūs nez kur blandījāties, es iegāju tepat krūmos — un tur viņi bija. Mūsu filma ir izglābta. Tomēr no televīzijas saņemto godalgu esmu ar mieru dalīt ar jums līdzīgās dajās.
Tikai vēlāk mēs sīkāk uzzinājām no Džima, ko viņš uzfilmējis; un izrādījās, ka šie kadri ir paši vērtīgākie, kādus esam uzņēmuši šajā ekspedīcijā.
Līdzšinējās neveiksmes ar lirastiem Džimu bija sarūgtinājušas, tāpēc viņš, izdzirdīs šo putnu kliedzienus, bija meties iekšā brikšņos un tur ieraudzījis tādu skatu, kādu laimējas redzēt tikai retam, izredzētam cilvēkam, nemaz nerunājot par iespēju kaut ko tamlīdzīgu uzņemt filmā. Kādā palejā ar filmēšanai pietiekamu apgaismojumu viņš piepeši pamanījis lirastu gaili, kurš, pārkāpdams stingri novilkto robežu, iegājis kādam citam gailim piederošajā teritorijā. Tur tikai bijis ko redzēt!
Teritorijas īpašnieks, izpletis virs galvas baltam mākonītim līdzīgo asti, ar kājām dimdinādams zemi un purinādams galvu, gāzelīgā gaitā drāzies virsū sāncensim. Sīs lirastu gaiļa izdarības stipri vien atgādināja indiāņu kara deju. Otrs gailis, saprazdams, ka ir ielauzies svešā teritorijā, tomēr gribēdams paglābt savu godu, arī izpletis virs galvas asti, sācis dauzīt kājas un šūpoties no vienas puses uz otru. Abi pretinieki apmainījušies skaļiem, griezīgiem un neapšaubāmi aizvainojošiem kliedzieniem. Platās astes gandrīz nosegušas pašus putnus, tā ka tie izskatījušies kā divi čalojoši, vizuļojoši ūdenskritumi, kuriem apakšā pierīkotas kājas, bet krāšņo spalvu švīkstoņa atgādinājusi vēja čabināšanos rudens lapās. Beidzot iebrucējs, juzdamies gandarīts, ka nav kritis kaunā, atstājis svešo teritoriju, bet Džims līksmodams atgriezies pie mums.
Par spīti nebeidzamām lietavām un aukstumam, kādu esam izjutuši vienīgi Patagonijā, mums tomēr bija izdevies uzfilmēt lirastus.
Nākamais uzdevums bija atrast un mēģināt iemūžināt filmā vāverposumu. Tas ir mazs, jauks dzīvnieciņš, kas gluži negaidot bija vai vismaz likās nozudis no zemes virsas. Pirmoreiz vāverposums tika atklāts 1867. gadā? vairāki muzeji ieguva šo zvēriņu ādas, tad dzīvnieciņš piepeši pazuda, un, tā kā viņa izplatības rajons bija ļoti ierobežots, valdīja uzskats, ka vāverposums izmiris. 1948. gadā, visiem skeptiskajiem naturālistiem par lieiu izbrīnu, eikaliptu mežā, netālu no Melburnas tika uzieta pavisam maza vāverposumu populācija. Tās konkrētā atrašanās vieta tika turēta slepenībā, baidoties, ka tur var ierasties pārāk daudz ieinteresēto naturālistu un ekskursantu, kuri dzīvniekus traucētu un līdz ar to apdraudētu niecīgās populācijas turpmāko eksistenci. Tāpēc ir gluži dabiski, ka tad, kad es ieminējos misteram Bāčeram par mūsu vēlēšanos filmēt vāverposumus, viņš palūkojās manī ar aizdomām un līdzjūtību. Viņš paskaidroja, ka rajons, kurā dzīvo vāverposumi, aptuveni esot zināms, tomēr neesot noteiktas ne šī areāla robežas, ne arī dzīvnieku skaits tajā, tāpēc varot gadīties, ka mums jāklīst nedēļām ilgi pa mežu, nesastopot n; vienu vāverposumu. Es vēl arvien jutu kaulos Sērbrukas meža ledaino drēgnumu, tomēr, drošsirdīgi pasmaidījis, atteicu, ka mūs nekas nebiedē, ja vien ir kaut niecīgākā cerība ieraudzīt šo nenotveramo somaini. Protams, es vēl piebildu, mēs neizpaudīsim dzīvnieku konkrēto atrašanās vietu, bet, ja mums izdotos uzfilmēt kaut pāris kadru ar vāverposu- miem, mēs to uzlūkotu par lielu sasniegumu un nenovērtējamu ieguvumu mūsu topošajai filmai, kuru veltām faunas aizsardzībai. Mēs būtu ar mieru, es sacīju (nerēķinādamies ar Džekiju, Krišu un Džimu), caurām naktīm bradāt pa mežu, lai tikai uzmestu acis šim retajam zvēriņam, ja vien misters Bāčers uzticētos mums un atklātu, tieši kurā vietā meklējami vāverposumi.
Mana apsēstība vai arī uzticība pienākumam — varbūt kā viena, tā otra — bija ietekmējusi misteru Bāčeru, jo, smagi nopūties, viņš paziņoja, ka nosūtīšot mūs uz vāverposumu apdzīvoto rajonu kopā ar kādu jaunu zinātnieku, vienu no tiem, kuri otrreiz atklājuši šo unikālo zvēriņu, taču par rezultātiem viņš — Bāčers negalvojot. Varot gadīties, ka plānotā iecere mums sagādāšot vilšanos, tāpēc, ja vien mēs gribētu, viņš labprāt parādītu mums kaut ko interesantu. Tā misters Bāčers ieveda mūs Pārvaldei piederošā plašā laboratorijā, kas bija pilna ar spirtā konservētu dzīvnieku burkām, kartēm, diagrammām un citiem zinātniskam darbam nepieciešamiem piederumiem. Mēs apstājāmies pie neliela, vertikāla būra, kas atgādināja skapīti ar stiepļu durtiņām. Atvēris durtiņas, misters Bāčers iebāza roku mazā guļamnodalī- jumā un, man par neizsakāmu pārsteigumu, izcēla no turienes divus tuklus, lielacainus un bezgala mīlīgus vāverposumus.
Es nespēju ticēt savām acīm, mans prieks bija tik liels, it kā man būtu atnests dzīvu dodo pāris vai dinozaura mazulis. Vāveres, mīkstas un samtainas, tupēja manās plaukstās, kustināja austiņas, raustīja deguntiņus un lūkojās mani lielām, tumšām, it kā aizmiglotām acīm, jo negaidot bija izrautas no saldas pēcpusdienas snaudas. Abi dzīvnieciņi bija apmēram bušbēbija lielumā, ar gludu, mik- stu, kurmjādai līdzīgu kažociņu, ko izraiboja glītā rakstā sakārtotas melnas, baltas un pelnu pelēkas svītriņas, kustīgās astes vilniņa likās tik smalka kā stikla vates šķiedriņas. Viņiem bija apaļīgi, paplati, ļoti mīlīgi purniņi un sīkas, gleznas ķepiņas. Kad posumi bija pilnīgi pamodušies, viņi lēni attupās uz pakaļkājām un ar augstprātīgu laipnību pieņēma no mums cienastam pasniegtos miltu melnuļa kāpurus. Misters Bāčers pastāstīja, ka tad, kad šie jaukie radījumi tikuši atklāti otrreiz, zinātniekiem licies, ka būtu lietderīgi sagūstīt kādu pariti un mēģināt turēt nebrīvē — gadījumam, ja ar mazo koloniju atgadītos kas ļauns.
Gana izpriecājušies par mīlīgajiem somaiņiem, mēs beidzot apžēlojāmies par viņiem un ielikām viņus atpakaļ mazajā guļamtelpā, lai turpina pārtraukto diendusu. Tad misters Bāčers iepazīstināja mūs ar Bobu Vanerku, jaunu austrālieti, kas varēja būt pēdas septiņas garš un izskatījās tik plats kā šķūņa durvis. Bobs bija pētījis vāverposumus un ar prieku apņēmās aizvest mūs uz viņu tagadējo dzīvesvietu, bet arī viņš nebija cieši pārliecināts, ka mums izdosies kādu no šiem dzīvniekiem ieraudzīt. Mēs atbildējām, ka varam to saprast un rēķināmies ar visām varbūtībām, jo ar līdzīgām problēmām mums nācies saskarties arī agrāk.
Tajā vakarā, kad ieradās Bobs, lai mus aizvestu pie vāverposumiem, mēness nespīdēja un bija ļoti auksts. Mēs ierausāmies lendroverā, apģērbuši visas drēbes, kādas vien varējām sadabūt, un tomēr mums no aukstuma klabēja zobi. - Sekodami Boba mašīnai, mēs izbraucām .no Melburnas; kādu laiku ceļš veda pa samērā līdzenu, atklātu apvidu, tad sāka vīties kalnup, un mēs iebraucām lielā, biezā eikaliptu mežā; prožektoru gaismā koku stumbri izskatījās vēl dīvaināk izlocījušies nekā dienā. Jo augstāk kalnos mēs pacēlāmies, jo vaiiāk salām.
— Apmeklējiet saulaino Austrāliju, — domīgi ierunājās Džims, — tā rakstīts prospektos. Tur termometrs ēnā rādot deviņdesmit grādus. Kādas'blēņas!
— Jā, Anglijā cilvēki tā domā, — es piekritu. — Man nekad nebūtu ienācis prātā, ka te var būt tik auksts.
— Tagad mums noderētu dažas pudeles ar karstu ūdeni vai elektriskais sildāmais, vai kaut kas tam līdzīgs, — no aitādu kažokjakas dziļumiem atskanēja Džekijas slāpētā balss.
Uz bridi iestājās klusums, kamēr es pūlējos atcerēties, vai neesmu kaut kur iebāzis viskija pudeli.
— Man reiz no matu žāvētāja aizdegās gulta, — Džims piepeši ierunājās.
Dziļā klusumā mēs pārdomājām dzirdēto, un ikviens no mums pūlējās iedomāties Džimu šai kļūmīgajā situācijā. Galu galā — ko tur var izdomāt, ar Džimu viss iespējams.
— Kā tas gadījās, Džim? — es ievaicājos.
— Tas notika tad, kad tikko biju apprecējies. Mēs ar sievu bijām noīrējuši mēbelētu istabu. Mūsu saimniece, izrādījās, bija īsta veca ragana — nu saprotiet paši: to nevar, to nedrīkst un Jā joprojām.., No viņas nekur nebija glābiņa. Istabā mēs ļoti salām, un vienīgā iespēja sasildīt gultu bija ar manas sievas matu žāvētāju. Tas mūs lieliski pasargāja no aukstuma. Gultas sānos sakrauj spilvenus, vidū ieliek žāvētāju, pārsedz ar segu <— un darīts, pusstundas laikā gulta ir jauki sasilusi,
Džims apklusa un smagi nopūtās.
— Tad kādu nakti, — viņš turpināja, — kaut kas nogāja greizi. Pirms mēs to apjēdzām — ak vail — visa gulta bija aizdegusies. Liesmas, dūmi, spalvas lidoja uz visām pusēm! Visvairāk mēs baidījāmies, ka par notikušo neuzzina saimniece un nakts vidū neizmet mūs uz ielas. Dzēsdams uguni, es lēju gultā ūdeni, un tad jūs varat iedomāties, kāda tā izskatījās. Puse nakts pagāja tīrīšanā un uzkopšanā, atlikušās stundas mēs pavadījām, sēdēdami uz krēsliem. No rīta man kaut kā vajadzēja pamanīties izmest ārā matraci un nopirkt jaunu. Kopš tā laika neatzīstu nekādus elektriskos sildītājus. Tagad lietoju tikai pudeles ar karstu ūdeni.
Mēs bijām pacēlušies krietni augstu kalnos, dziļi mežā, jūdzēm tālu no Melburnas. Beidzot Boba mašīna nogriezās no galvenā ceļa uz grambainu lauku ceļu, kas, tā vien likās, ievedīs pašā meža sirdī, bet, nobraukuši vēl pāris simtu jardu, ieraudzījām izcirtumu, kurā stāvēja maza būdiņa. Te mēs apstājāmies, izkāpām un krāvām ārā ekipējumu. Bobs bija paņēmis līdzi medību lukturīšus, un mēs tos sev uzlikām (lukturītis ar siksniņu tiek piesprādzēts uz galvas, baterija, kas to baro, piekārta pie jostas). Kad pārējā aparatūra bija sagatavota, devāmies zosu gājienā pa taku tālāk mežā. Gājām lēni, mierīgi, reizumis apstājāmies un ieklausījāmies, zibinādami lukturīšus, lai izpētītu apkārtni. Mežā valdīja pilnīgs klusums. Mums bija tāda sajūta, it kā eikaliptu koki, nupat vēl griezdamies straujā, mežonīgā dejā, mūs ieraugot, aizdomu pilni sastinguši uz vietas. Šādā klusumā varētu dzirdēt pat kniepadatu nokrītam? vienīgā skaņa bija viegla lapu čaboņa zem mūsu zābakiem. Tā mēs su- ļojām apmēram ceturtdaļstundu, un mums piepeši likās, ka atrodamies alā pašas zemes dzīlēs, kur eikaliptu vietā ap mums slejas brīnumaini stalagmīti. Beidzot Bobs palika stāvot un pamāja man ar roku.
— Apmēram jūdzi atstatu no šejienes ir tā vieta, kur it!T's parasti sastopam vāverposumus, — viņš čukstēja un vēl rezignēti piebilda, — ja vien mums vispār laimēsies kādu ieraudzīt.
Mēs lēnām virzījāmies tālāk; pēc nedaudz jardiem Bobs piepeši apstājās, spīdinādams gaismu uz meža zemes pēdas divdesmit no mums. Mēs stāvējām nekustīgi, elpu aizturējuši. Mazliet tālāk krūmos kaut kas klusītiņām, tikko dzirdami čabinājās. Bobs nekustējās no vietas, spīdinādams lukturīša gaismu uz visām pusēm, gluži kā bāka. Labu brīdi nekas nenotika', tomēr sīkais troksnis nerimās, tad piepeši lukturīša gaismas starā parādi i ās viens no visneparastākajiem mazajiem zvēriņiem, kādus man jelkad gadījies redzēt. Viņš bija apmēram tik liels kā trusis, ar. garu, tievu, šņākājošu degunu, mazām, spožām ačelēm un smailām meža gariņa ausīm. Kažociņš šim radījumam bija no rupjas, asas vilnas dzeltenbrūnā krāsā, aste kā žurkai. Zvēriņš ložņāja pa nobiru- šajām lapām, cītigi ošņādams, reizumis apstājās, lai pa- kārpītu zemi ar mazajām, glītajām ķepiņām, droši vien viņš meklēja kukaiņus.
— Kas tas ir? — čukstus jautāja Džekija.
— Tas ir gardeguna bandikuts, — es tāpat čukstus paskaidroju.
— Nedzen jokus, — viņa nošņāca, — es gribu zināt.
— Neesmu vainīgs, ka viņam ir tāds nosaukums, — es dusmīgi atteicu, — tā viņu sauc — un cauri.
Pa to laiku gardeguna bandikuts, nenojauzdams, ka mana sieva apšauba viņa eksistenci, ar garo degunu kā ar neparastas formas buldozeru izrakņāja lapu kaudzi, pēc tam negaidot apsēdās un kādu bridi dziļā nopietnībā sparīgi kasījās. Beidzis šo tīkamo nodarbību, bandikuts mirkli sēdēja kā sastindzis, pēc tam skaļi nošķaudījās un, ar degunu ārdīdams lapas, nozuda krūmājā.
Piesardzīgi mēs pagājām pāris simtu jardu tālāk un nonācām mazā pļaviņā; te mēs vēlreiz pārliecinājāmies, ka mežs nepavisam nav tik tukšs un pamests, kā mums sākumā bija licies. Ar lukturīšiem izgaismojām eikaliptu galotnes, un_ piepeši gaismas starā kā milzum lieli rubini iekvēlojās četras acis. Lēnām iedami apkārt kokam, atradām izdevīgāku novērošanas vietu, no tās bija redzami dzīvnieki, kuriem piederēja šīs acis. Pirmajā brīdī viņi atgādināja divas lielas, melnas vāveres ar garu, gludu asti, abi bija pa pusei izlīduši no dobuma, kas radies stumbrā tādā vietā, kur nolūzis liels zars. Gaisma dzīvniekus traucēja, viņi atstāja dobumu un uzrāpās zarā; tagad mēs varējām viņus pienācīgi aplūkot. Pēc ķermeņa formas viņi patiešām izskatījās līdzīgi vāverēm, bet tā arī bija vienīgā līdzība. Siem zvēriņiem bija matainas lapasveidīgas ausis un apaļš deguntiņš; gar abiem sāniem stiepās ādas plēve, kas tagad, dzīvniekiem sēžot, vaļīgās krokās nokarājās uz ribām, gluži kā aizkars. Es tūlīt atskārtu^ ka tie ir kaut kādi vāversomaiņi, bet nezināju, tieši kādi.
— Kas tie par dzīvniekiem? — es čukstus pajautāju Bobam,
— Lidvāverposumi, — viņš tāpat čukstus atbildēja. — Paši lielākie lidvāverposumi… te viņu ir diezgan daudz. Pagaidiet, varbūt es viņus piespiedīšu lidot.
Bobs pacēla no zemes sprunguli un tuvojās koka stumbram. Zvēriņi viņu ar interesi vēroja. Piegājis pie koka, viņš pāris reižu uzsita pa to, un tūlīt zvēriņu labestīgo ziņkāri nomainīja panika. Viņi skraidīja pa zaru šurpu turpu, kaut ko viens otram stāstīdami, — gluži kā divas vecmeitas, pamanījušas zem gultas vīrieti. To, ka viņi atrodas pēdas septiņdesmit virs Boba, tātad pilnīgā drošībā, šie zvēriņi acīmredzot neapjēdza. Bobs joprojām dauzīja koka stumbru, un lidvāverposumi satraucās arvien vairāk, tad viens no viņiem, izgrūdis tādu kā kaķa ņaudienu, piepeši palēcās un atradās gaisā. Tajā mirklī, kad lidvāverposums atrāvās no zara, viņš iztaisnoja visas četras ķepas, tā ka ādas plēve ķermeņa sānos bija stingri nostiepta un varēja aizvietot spārnus, pats dzīvnieks pieņēma gandrīz taisnstūra formu, ja neievēro, ka tam vienā galā rēgojās galva, otrā plīvoja gara aste. Ar pārsteidzošu veiklību, pilnīgā klusumā izdarot sarežģītas virāžas, lidvāverposums pārslīdēja pāri pļaviņai un ar apbrīnojamu vieglumu — kā prasmīgi pagatavota papīra šautra — nolaidās uz kāda cita koka stumbra, pēdas astoņdesmit no pirmā. Otrais zvēriņš drīz vien sekoja savam biedram, tāpat riņķodams un virpuļodams viņš nosēdās uz tā paša koka, tikai nedaudz zemāk. Nu abi bija atkal kopā un uzrāpās pa stumbru līdz pašiem augstākajiem zariem, pēc tam nozuda biezajā lapotnē. Mazo dzīvnieciņu planējums bija atstājis uz mani spēcīgu iespaidu, it īpaši es biju pārsteigts par lielo attālumu, kādu viņi tika pārvarējuši, bet Bobs paskaidroja, ka tas esot samērā īss lidojums, jo esot atzīmēti gadījumi, kad lidvāverposumi ar vienu palēcienu nolidojuši simt divdesmit jardu, bet ar sešiem — pat pieci simti deviņdesmit jardu lielu attālumu.
Kaut arī līdz šim redzētie dzīvnieki bija ļoti interesanti, mums tomēr vēl nebija izdevies izsekot galveno medījumu, tāpēc devāmies arvien dziļāk mežā. Mēs virzījāmies uz priekšu tik lēnām, ar gaismekļiem līkumodami starp krūmiem, ka mums likās, it kā būtu noietas daudzas jūdzes, bet īstenībā aiz muguras bija palikusi tikai apmēram ceturtdaļjūdze. Kāds no mums pamanīja kokā mazo lidvāverposumu un nevietā sacēla trauksmi; d^c izmēriem un ķermeņa formas lukturu gaismā šis zvēriņš patiešām izskatījās pēc meklētā somaiņa, taču mazais radījums pats parādīja, kas viņš ir īstenībā: palēkdamies zvēriņš atrāvās no zara un planēja gaisā starp koku zariem kā pelnu plēne virs ugunskura. Pulkstenis tagad rādīja pirmo nakts stundu, un,es tik briesmīgi salu, ka rokas un kājas bija kļuvušas nejūtīgas. Ar ilgošanos domāju par degošu kamīnu un karstu tēju ar viskiju, bet Bobs piepeši apstājās, spīdinādams luktura gaismu zemā eikaliptu ataugā, netālu no mums, pēc brīža viņš pakāpās dažus soļus sānis pa labi un no jauna sāka izgaismot lapotni. Pēkšņi luktura gaismas stars apstājās pie kāda zara, pēdas divpadsmit atstatu, kur mierīgi sēdēja resns, pūkains vāverposums.
Lai gan es jau biju redzējis dzīvus šos somaiņus Melburnā Dabas resursu aizsardzības pārvaldes laboratorijā, tas it nemaz nemazināja martu prieku tin sajūsmu, ieraugot vienu no šiem retajiem dzīvniekiem starp eikaliptu lapām viņa dzimtajā mežā. Nepārtraukti turēdams zvēriņu luktura gaismas starā, ņēmos viņu pamatīgi izpētīt. Viņš sēdēja uz zara sāniski no mums, blisinādams lielās, tumšās acis, it kā likdams saprast, ka luktura spožā gaisma viņu traucē; pēc brīža viņš lūkoja uzslieties pakaļkājās un sapost ūsas, bet zars šādam manevram bija par tievu, un zvēriņš nogāzās, tikai pēdējā acumirklī viņam izdevās pieķerties pie tā ar priekšķepām. Dzīvnieks palika zarā karājoties, pūlēdamies uzdabūt uz tā arī pakaļkājas; šajā brīdī viņš stipri atgādināja paresnu, diletantisku akrobātu, kuram trūkst jebkādas pieredzes darbā uz trapeces. Galu galā viņam tomēr izdevās nokļūt atpakaļ uz zara, un, atņēmis elpu, viņš sāka lēnām pa to staigāt; tad, pavisam negaidot, ar tik druknam dzīvniekam neparastu veiklību un ātrumu pārlēca uz citu zaru, pēdas sešas tālāk, nosēzdamies uz tā tik viegli kā dzelkšņu pūciņa. Te, mums visiem par lielu prieku, viņam pievienojās otrs posums — acīmredzot viņa draudzene. Tā izskrēja no lapotnes, un abi apsveica viens otru sīkiem, spiedzīgiem pīkstieniem. Pēc tam mātīte attupās un ņēmās post sava pavēlnieka kažoku, k,:i- mēr viņš rāmi sēdēja un izskatījās gaužām pašapmierināts. Lukturu gaisma un mūsu klusā saruna viņus šobrīd laikam netraucēja, bet tad es neuzmanīgi uzkāpu uz sausa zara, kas pārlūza ar mazītiņa lielgabala šāvienam līdzīgu troksni. Abi vāverposumi sastinga savā mīlīgajā apskāvienā, tad zibeņātri pagriezās un ar trim gracioziem lēcieniem nozuda meža tumsā. Es nolādēju savu muļķīgo rīcību, bet arī mierināju sevi ar domu, ka mums ļoti laimējies, jo esam dabūjuši redzēt šos mazos, ārkārtīgi retos dzīvniekus, turklāt vēl desmit minūtes ilgi ielūkojušies viņu personiskajā dzīvē.
Mēs devāmies atpakaļ uz izcirtumu, kur bija oaliku- šas mūsu mašīnas, un iegājām mazajā būdiņā. Tur sakūrām lielu uguni no smaržīgām eikaliptu pagalēm un paši sasēdāmies tai apkārt; mēs baudījām karstu ūdeni ar viskiju un lielu daudzumu cukura, lai ātrāk sasildītos.
Kad mūsu rokas un kājas šķita atguvušas dzīvību un mums pašiem bija kļuvis karsti, sēdāmies atkal lendroverā, lai sāktu tālo atpakaļbraucienu uz Melburnu. Tas bija neaizmirstams vakars, kuru es nemainītu ne pret ko visā pasaulē.