Sendels bija notriekts. Viņš apvēlās apkārt un mēģināja piecelties, tomēr sekundantu spalgie saucieni nogaidīt skaitīšanu atturēja viņu. Viņš palika tupam uz viena ceļa, gatavs celties, un gaidīja, kamēr tiesnesis stāvēja, noliecies pār viņu, un skali skaitīja sekundes viņam ausī. Pie «deviņi» viņš piecēlās cīņas stājā, un Toms Kings, stāvēdams pretī, varēja tikai nožēlot, ka sitiens nav ķēris collu tuvāk zoda smailei. Tad tas būtu bijis pilnīgs nokauts — un viņš varētu pārnest mājās trīsdesmit mārciņu sievai un bērniem.
Trīsminūšu raunds turpinājās, un Sendels pirmo reizi sāka respektēt pretinieku, bet Kinga kustības bija tikpat gausas un acis miegainas kā līdz šim. Kad raunds tuvojās beigām, ko Kings noskārta, redzēdams sekundantus ārpusē pieliecamies, gatavus lēcienam caur virvēm, viņš vadīja cīņu tuvāk savam stūrim. Un, kad nodārdēja gongs, viņš nekavējoties varēja atsēsties jau gaidošajā krēslā, kamēr Sendelam vajadzēja iet pa visu kvadrāta diagonāli līdz savam stūrim. Tas bija sīkums, bet sīkumu kopsummai jau ir nozīme. Sendels bija spiests noiet vairāk soļu, iztērēt vairāk enerģijas un zaudēt daļu no dārgās atpūtas minūtes. Katra raunda sākumā Kings no sava stūra virzījās ārā visai laiski, tā spiezdams pretinieku veikt lielāko daļu distances. Katra raunda beigās Kings pamanījās pretinieku iemanevrēt savā stūrī, lai pats bez kavēšanās varētu apsēsties.
Pagāja vēl divi raundi, kuros Kings skopojās ar piepūli, bet Sendels šķiedās ar to. Pretinieka cenšanās pēc strauja cīniņa Kingam kļuva diezgan nepatīkama, jo krietna daļa no neskaitāmo sitienu biruma tomēr lika sevi manīt. Taču Kings iecirtīgi palika pie sava gausuma, nevērodams jauno karstgalvju saucienus, lai tak šis reiz izkustoties un sākot kauties. Sestajā raundā Sendels atkal uz mirkli kļuva nevērīgs, un atkal Toma Kinga briesmīgā labā roka zibenīgi ķēra viņa žokli, un atkal Sendels varēja nogaidīt, kamēr noskaita deviņas sekundes.
Septītajā raundā Sendela pašpārliecība bija noplakusi un viņš sāka pielāgoties cīņai, kura, kā pats saprata, būs smagākā no visām līdz šim piedzīvotajām. Toms Kings gan bija vecs, tomēr sīkstākais vecis, ar kādu viņš līdz šim sastapies, — vecis, kurš nekad nezaudēja galvu, kurš prata izveicīgi pretoties, kura sitieni trāpīja kā smagas rungas belzieni un kurš gan ar labo, gan kreiso roku spēja dot nokautu. Tomēr Toms Kings neuzdrošinājās sist bieži. Ne mirkli viņš neizlaida no prāta savus satriektos krum- šjus un apzinājās, ka katram belzienam jātrāpa, citādi krumšļi neizturēs līdz cīņas beigām. Kamēr viņš sēdēja savā stūrī, raudzīdamies pāri uz pretinieku, viņam iešāvās prātā doma, ka viņa pieredze, vienota ar Sendela jaunību, gan dotu pasaules smagsvara čempionu boksā. Bet te jau bija tā nelaime. Sendels nekad nekļūs par pasaules čempionu. Viņam trūka pieredzes, un vienīgā iespēja to iegūt bija — nopirkt to ar savu Jaunību; un, kad viņam šī pieredze būs, tad Jaunība būs iztērēta tās pirkšanai.
Kings izmantoja katru priekšrocību, ko deva pieredze. Ne reizi viņš nepalaida garām izdevību doties klinčā, un pēc iespējas bieži viņa plecs šajos klinčos sparīgi triecās pretinieka ribās. Pēc ringa filozofijas, triecienam ar plecu ir tāds pats efekts kā belzienam ar dūri, pat vēl krietni lielāks, ja ņem vērā spēku ietaupījumu. Klinčos Kings ar visu svaru balstījās pret pretinieku, tikai ļoti negribīgi laizdams to vaļā. Tiesnesis bija spiests iejaukties un atraut tos vienu no otra, pie tam Sendels ikreiz viņam cītīgi palīdzēja, jo vēl nebija mācījies atpūsties. Viņš nespēja valdīt tieksmi laist darbā savas brīnišķīgi straujās rokas un atsperīgos muskuļus, un, kad pretinieks metās klinčā, bliezdams ar plecu pret ribām un balstīdams galvu zem viņa kreisās rokas, Sendels gandrīz ikreiz vēzēja ar labo sev aiz muguras un trieca tur pabāztajā sejā. Tas bija prasmīgs sitiens, ko publika ļoti apbrīnoja, tomēr nebija bīstams un pie tam prasīja lielu spēka patēriņu. Tomēr Sendels bija nenogurdināms un ^nepazina taupību, bet Kings tikai smīnēja un panesīgi pacieta.
Sendels ar labo roku trakā sparā dauzīja Kinga ķermeni, un tas radīja iespaidu, it kā Kings saņemtu neskaitāmus belzienus, bet tikai vecu vecie ringa lauvas prata novērtēt Kinga kreisā cimda veiklos grūdienus pret pretinieka bicepsu mirklī, pirms sitiens ķēra viņu pašu. Tiesa gan, Sendela sitiens ikreiz trāpīja, tomēr ikreiz tas bija zaudējis sparu no šā grūdiena bicepsā. Devītajā raundā trīs reizes vienā minūtē Kinga saliektā labā roka no sāniem drāzās pret Sendela žokli; un trīs reizes Sendela ķermenis visā smagumā nogāzās uz paklāja. Katru reizi
viņš izmantoja atļautās deviņas sekundes un atkal piecēlās kājās — gan sadauzījies un apdullis, taču arvien vēl stiprs. Viņš bija zaudējis daudz no sava ātruma un mazāk šķiedās ar spēkiem. Viņš cīnījās sirdīgi, tomēr nemitīgi centās izmantot savu lielāko bagātību — Jaunību. Kinga lielākā bagātība bija pieredze. Kad viņa dzīves- spēks piegura un sparīgums notrula, viņš tos aizstāja ar viltību, ar ilgu gadu cīņās dzimušu gudrību un ar rūpīgu savu spēku saudzēšanu. Viņš bija iemanījies ne tikai neizdarīt nevienu lieku kustību, bet arī pavedināt pretinieku veltīgi tērēt spēkus. Atkal un atkal, izdarīdams maņu kustības gan ar kāju, gan roku, gan visu ķermeni, viņš lika Sendelam lēkt atpakaļ, pieliekties vai ieņemt aizsardzības pozu. Kings pamanījās atpūsties, bet nekad neļāva atpūsties Sendelam. Tā bija Vecuma stratēģija.
Desmitā raunda pašā sākumā Kings sāka kavēt otrā brāzmainos uzklupienus, dodams ar kreiso taisnus belzienus sejā, un Sendels, jau kļuvis piesardzīgs, atbildēja, atvilkdams kreiso roku, tad nolaizdams to un gāzdams ar saliektu labo slaidu sānisku sitienu pa galvu. Ķēra tas pārāk augstu, lai nopietni apdraudētu; tomēr, kad šis sitiens trāpīja Kingu pirmoreiz, viņš juta, ka izsenis pazīstamais, melnais nemaņas šķidrauts nolaižas pār viņa apziņu. Uz acumirkli, pareizāk sakot, uz sīku acumirkļa daļiņu viņš paģība. Sajā brītiņā no viņa apredzes izgaisa pretinieka figūra uz balto, saspringto seju fona; nākamajā brīdī viņš jau atkal redzēja kā pretinieku, tā seju veidoto fonu. Šķita, it kā viņš uz brītiņu būtu piemidzis un tūdaļ atkal atvēris acis, taču nesamaņas mirklītis bija tik mikroskopiski īss, ka viņš nepaspēja pat nokrist. Publika tikai ievēroja, ka tas sagrīļojas un ceļi tam sagumst, un tad atkal redzēja to atgūstamies un ievelkam zodu dziļāk kreisā pleca aizsegā.
Vairākas reizes Sendels atkārtoja šo sitienu, turēdams pretinieku daļēja apdulluma stāvoklī, un tad Kings izstrādāja savu aizsardzības paņēmienu, kas reizē bija arī pretsitiens. Izdarīdams māņu sitienu ar kreiso roku, viņš paspēra pussoli atpakaļ, vienlaikus gāzdams, cik spēka, ar labo roku no apakšas. Sitiena laiks bija tik precīzi aprēķināts, ka dūre triecās Sendelam sejā tieši tai brīdī, kad viņš strauji liecās lejup; Sendels uzlidoja gaisā un kūleniski novēlās uz muguras, atsizdamies pret paklāju ar pakausi un pleciem. Divreiz Kingam tas izdevās, tad viņš kļuva paviršāks un iegāza pretinieku virvēs. Viņš nedeva Sendelam izdevību ne atpūsties, ne atjēgties, bet trieca sitienu pēc sitiena, līdz visa publika bija kājās un gaisu pildija nepārtraukta sajūsmas rēkoņa. Tomēr Sendela spēks un izturība bija apbrīnojama, viņš arvien vēl turējās uz kājām. Nokauts jau šķita drošs, un kāds policijas virsnieks, satrūcies par šausmīgo dauzīšanu, pieskrēja pie ringa, lai pārtrauktu cīniņu. Gongs nozvanīja raunda beigas, un Sendels stīvām kājām aizsteberēja uz savu stūri, cenzdamies virsniekam iegalvot, ka jūtoties spirgts un spēcīgs. Lai to pierādītu, viņš divreiz pārmeta gaisā atmu- gurisku kūleni, un policijas virsnieks atstājās.
Toms Kings, vaļīgi atlaidies savā stūrī un smagi elpodams, pārdzīvoja vilšanos. Ja cīņa būtu pārtraukta, tiesnesis, bez šaubām, izšķirtu iznākumu viņa labā un naudas zutnis piederētu viņam. Pretēji Sendelam viņš necīnījās ne slavas, ne karjeras dēļ, bet gan par trīsdesmit mārciņām. Taču šajā atpūtas minūtē Sendels atkal atgūsies.
Jaunība ņem savu tiesu — šis teiciens uzliesmoja Kinga smadzenēs, un viņš atcerējās pirmo reizi, kad to bija dzirdējis, — vakaru, kad bija notriecis Staušeru Bilu. Šos vārdus teica frants, kas pēc cīņas bija pienesis tam glāzi viskija un uzplikšķinājis uz pleca. Jaunība ņem savu tiesu! Tam frantam bija taisnība. Un tovakar, sen senis, viņš pats bija Jaunība. Šovakar Jaunība piederēja tam, kas sēdēja pretējā stūrī. Bet viņš — viņš jau bija cīnījies veselu pusstundu, un viņš bija vecs vīrs. Ja viņš cīnītos tā kā Sendels, viņš nebūtu izturējis pat piecpadsmit minūtes. Bet galvenais — atpūta viņu vairs nestiprināja. Izspīlētās artērijas un sāpīgi pārpūlētā sirds vairs neļāva viņam atgūt spēkus raundu starpbrīžos. Un pietiekama stipruma viņam bija trūcis jau pašā cīņas sākumā. Kājas smagi nokārās zem ķermeņa, tās sāka raustīt krampji. Viņam nebūtu vajadzējis iet kājām šīs divas jūdzes pirms cīņas. Un tad vēl tas gabals gaļas, pēc kura viņš salka jau no paša rīta. Viņa sirdī pamazām cēlās dziļš, šausmīgs naids pret miesniekiem, kuri atteikušies dot viņam uz parāda. Vecam vīram tik grūti doties cīņā, ja viņš nav kārtīgi paēdis. Un gabals gaļas taču ir tīrais nieks, tas maksā, ja daudz, dažus penijus; tomēr viņam tas nozīmēja trīsdesmit mārciņu.
Līdz ar gongu, kas pasludināja vienpadsmito raundu, Sendels strauji drāzās cīņā, izrādīdams savu spirgtumu,
kāda tam īstenībā vairs nebija. Kings it labi zināja, kas tas ir — acu apmānīšana, tikpat veca kā pats šis cīņas veids. Viņš metās klinčā, lai pasaudzētu sevi, tad atbrīvodamies ļāva Sendelam ieņemt cīņas stāju. Tieši to jau Kings kāroja. Viņš izdarīja māņu sitienu ar kreiso, saņēma tam atbilstošo slaido apakšējo sānsitienu no pietupiena, tad paspēra pussoli atpakaļ, belza no apakšas tieši sejā un kūleniski nogāza Sendelu uz paklāja. Pēc tam viņš ne brīdi neļāva pretiniekam atelsties, gan pats saņemdams smagus sitienus, tomēr dodams tos daudz vairāk, triekdams Sendelu pret virvēm, bērdams pār viņu visdažādākos belzienus gan no sāniem, gan apakšas, atraudamies, ja pretinieks centās doties klinčā, vai ar sitienu gāzmu atvairīdams klinča mēģinājumus un ikreiz, kad Sendels jau krita gar zemi, uztverdams viņu ar vienu roku no apakšas, kamēr ar otru tūdaļ trieca sāncensi virvēs, kur viņš vairs nevarēja novelties.
Šoreiz publika pilnīgi trakoja, un nu šī publika piederēja viņam, jo vai ikviena balss rēca: «Sadod, Tom!» — «Gāz viņam! Gāz!» — «Nu viņš tev rokā, Tom! Nu viņš ir rokā!» Tagad varēja gaidīt viesuļainu finišu, un šāda skata dēļ tad arī ļaužu bars ap ringu maksā savu naudu.
Un Toms Kings, iepriekšējo pusstundu saudzīgi glabājis savus spēkus, tagad izspieda no sevis visu, ko varēja, — visaugstāko piepūli, kādu vien apzinājās sevī. Tā viņam bija vienīgā izdevība — tagad vai nekad! Viņa spēki strauji zuda, un viņš 'paļāvās tikai uz to, ka paspēs nogāzt pretinieku galīgi, pirms izsīks pēdējā spēka lāsīte. Un, nemitīgi sizdams un trenkādams pretinieku, ar vēsu prātu apsverot savu belzienu smagumu un iedarbību, viņš atskārta, cik grūti tomēr dot Sendelam nokautu. Līdz malām to pildīja Jaunība un izturība, neizšķiests spars un Jaunības izturība. Sendels noteikti bija austoša zvaigzne. Spējas viņam bija. Veiksmīgs cīnītājs veidojas vienīgi no šādas izturīgas šķiedras.
Sendels gan grīļojās, gan streipuļoja, bet Toma Kinga kajas rava krampji un krumšļi kļuva vārīgi. Tomēr, zobus sakodis, viņš gaza savus ugunīgos belzienus, kaut gan katrs sitiens sāpēs stindzināja viņa pārmocītās rokas. Kaut arī pašlaik Kings īstenībā nesaņēma neviena sitiena, viņš tomēr gura tikpat strauji kā pretinieks. Visi viņa sitieni trapīja nemaldīgi, bet tos vairs netrieca spēkpiina roka,
ikviens sitiens prasīja ārkārtīgu gribas sasprindzinājumu. Kājas likās smagas kā svins, visiem bija redzams, ka tās tikko spēj pavilkt viņa ķermeni; un Sendela piekritēji, šo pazīmju iepriecināti, sāka saukt uzmundrinājumus savam mīlulim.
Tas saskubināja Kingu uz vistrakāko piepūli. Viņam palaimējās dot pēc kārtas divus triecienus — ar kreiso roku mazlietiņ par augstu, pa saules pinumu, un ar labo—- šķērsām pār žokli, šie sitieni nebija nekādi smagie, tomēr Sendels jau bija tik nomocīts un apdullis, ka nogāzās un raustīdamies palika guļam. Tiesnesis stāvēja, pārliecies par Sendelu, un kliedza tam ausī liktenīgo sekunžu skaitu. Ja viņš nepiecelsies, pirms izsaukta desmitā sekunde, viņš cīņu būs zaudējis. Zālē iestājās bezelpas klusums. Kings atpūtās, balstīdamies uz trīcošajām kājām. Viņu tina nāvīgā pārguruma reibonis, acu priekšā viļņaini cēlas un grima seju jūra, bet tiesneša skaitīšana skanēja ausīs ka no inilziga tāluma. Tomēr viņš bija pārliecināts, ka cīņa uzvarējis. Nav taču iespējams, ka tā sadauzīts cilvēks vel varētu piecelties.
Vienīgi Jaunība spēj piecelties, un Sendels piecēlās. Ceturtajā sekundē viņš pārvēlās uz mutes un akli taustījās pēc virvēm. Septītajā sekundē viņš bija uzrausies ceļos un tā atpūtās, kamēr galva ļengani zvalstījās uz pleciem. Kad tiesnesis izkliedza: «Deviņi!» — Sendels jau stāvēja kājās nevainojamā aizsardzības stājā, ar kreiso elkoni aizklājis seju, bet ar labo sargādams vēderu. Tā aizsedzis visvārīgākās vietas, viņš uzmanīgi virzījās Kingam tuvāk cerībā, ka izdosies mesties klinčā, lai tā gūtu vairāk laika.
Tajā mirklī, kad Sendels cēlās kājās, Kings jau metās tam klāt, tomēr abi viņa sitieni noslīdēja gar aizsardzībai saliektajām rokām. Nākamajā brīdī Sendels jau bija klinčā un izmisīgi turējās, pieķēries pie pretinieka, kamēr tiesnesis pūlējās atraut abus vīrus vienu no otra. Kings pats palīdzēja atsvabināties. Viņš zināja, cik ātri Jaunība spēj atgūt spēkus, un zināja, ka Sendels būs pieveikts, ja vien viņš, Kings, spēs aizkavēt šo atgūšanos. Ar vienu vienīgu sparīgu triecienu viss būtu galā. Sendels jau piederēja viņam, neapšaubāmi viņa guvums. Viņš bija izsūknējis tā spēkus, izgurdinājis to cīņā, galīgi iznīcinājis to. Sendels grīļodamies atlaidās no klinča, par mata tiesu svārstīdamies starp sakāvi un izturēšanu. Viens trāpīgs belziens liktu viņam gāzties, un viņš būtu beigts un pieveikts. Un Toms Kings pēkšņā sarūgtinājuma uzplūdā atkal pieminēja gabalu gaļas, vēlēdamies, kaut jel būtu tādu ēdis, pirms jādod izšķirīgais trieciens. Viņš saņēma dūšu šim belzienam, tomēr tas neizdevās ne tik smags, ne tik ašs, kā vajadzētu. Sendels saļodzījās, bet nekrita, jo atmuguriski atstreipuļoja līdz virvēm un pieturējās. Kings streipuļoja tam pakaļ un šausmīgā izmisumā, kas jau līdzinājās nāves bailēm, sita vēlreiz. Tomēr ķermenis atteicās klausīt. Viss, kas viņam atlicis, bija tikai apzinīga cīņas kāre, tā pati vārga un trula aiz galīga spēku izsīkuma Sitiens, kas bija tēmēts pa žokli, nesniedza augstāk par plecu. Ar visu gribasspēku viņš mērķēja augstāk, tomēr pārgurušie muskuļi nespēja klausīt. Un pats no sava belziena spara Toms Kings atsprāga atpakaļ, tikko nepakriz- dams. Viņš gāza vēlreiz. Šoreiz sitiens nogāja pavisam sānis — un galīgā pārgurumā viņš atkrita pret Sendela ķermeni, saķerdamies klinčā, un turējās pie pretinieka, lai nesabruktu uz grīdas.
Kings pat nelūkoja atbrīvoties. Viss pulveris bija izšauts. Viņš bija pagalam. Un Jaunība ņēma savu tiesu. Pat atrazdamies klinčā, Kings pilnīgi izjuta, kā Sendels atkal pieņemas spēkā, balstīdamies pret viņu. Kad tiesnesis atvilka tos vienu no otra, Kings savu acu priekšā skatīja Jaunības atjaunošanos. Ik ar mirkli Sendels kļuva stiprāks. Viņa triecieni, sākumā vēl vāji un nedroši, tapa stingri un trāpīgi. Toma Kinga apmiglotas acis redzēja cimdoto dūri drāžamies pret viņa žokli un griba skubinaja aizsargāt to ar priekšā izceltu elkoni. Viņš saskatīja briesmas un gribēja darboties; taču roka bija par smagu._ Likās, ka tai piekārts simtmārciņu svina gabals. Ta necēlas, kaut viņš visiem dvēseles spēkiem centās pacelt to. Tad cimdotā' dūre trāpīja. Viņš vēl izjuta skaudru triecienu kā no elektriskās dzirksteles, un tai pašā mirklī viņu apņēma nesamaņas melnais šķidrauts.
Kad Toms atkal atdarīja acis, viņš atradās savā stūrī un dzirdēja publikas spalgās klaigas, kas atgādināja Bondi piekrastes bangotnes dārdoņu. Pie pakauša kāds viņam spieda slapju sūkli, un Sids Salivens rasināja auksta ūdens spirdzinošās strūkliņas pār viņa seju un krūtīm. Cimdi jau bija novilkti, un Sendels pieliecies spieda tam roku. Kings nejuta nekādu sarūgtinājumu pret šo cilvēku, kas viņu uzveicis, un atbildēja tā rokas spiedienam tik sirsnīgi, ka sadauzītie krumš|i iesmeldzās. Tad Sendels izgāja ringa vidū un publika pieklusināja ellišķīgo rēkoņu, lai noklausītos, kā viņš pieņem jaunā Pronto izaicinājumu un ierosina paaugstināt iemaksu līdz simt mārciņām. Kings apātiski raudzījās uz priekšu, kamēr sekundanti nosusināja pār viņu izlaistīto ūdeni, noslaucīja viņam seju un sagatavoja viņu aiziešanai no ringa. Viņam gribējās ēst. Tas nebija parastais kņudinošais izsalkums, bet milzīgs vārgums, tāda kā raustīšanās kaut kur vēdera dziļumā, un tā izstrāvoja pa visu ķermeni. Atmiņa izstaigāja nesenā cīniņa gaitu līdz pat brīdim, kad viņš bija nodzinis Sendelu tiktāl, ka tas ļodzījās un grīļojās par mata tiesu no sakāves. Ak jā, šis gabals gaļas būtu to panacis! Tieši tā viņam pietrūka pirms izšķirošā trieciena, un talab viņš visu zaudēja. Viss tikai gaļas gabala dēļ.
Sekundanti pa pusei stiepa viņu, gribēdami palīdzēt izlīst caur virvēm. Viņš atsvabinājās no tiem, nebalstīts izrāpās starp virvēm un smagi nolēca uz grīdas, cieši sekodams sekundantiem, kas lauza viņam ceļu pa pārblīvēto vidus eju. Kad Kings pēdīgi atstāja ģērbtuvi, lai dotos uz ielu, pie halles ieejas kāds jauns puisis viņu uzrunāja.
— Kāpēc jūs nezvēlāt šim un nenogāzāt no kātiem, kad šis jau bij tikpat kā jums rokā? — jauneklis vaicāja.
— Ek nu, ej ellē! — Toms Kings atcirta un nokāpa pa kāpieniem uz trotuāra.
Restorāna durvis ielas stūrī bija plaši atvērtas, viņš redzēja spuldzes un smaidošās bārdāmas, dzirdēja daudzas balsis spriežam par šo cīniņu un saklausīja tīkamo naudas džinkstoņu uz letes. Kāds viņam uzsauca, lai nākot uzņemt uz krūti. Viņš brīdi šaubās vilcinājās, tad atmeta ar roku un aizgāja savu ceļu.
Kabatā viņam nebija ne vara gabaliņa, un divas jūdzes garais ceļš mājup šķita bezgala garš. Viņš nu tik tiešām ir kļuvis vecs. Iedams pāri rātslaukumam, Kings pēkšņi atkrita uz sola, jo spēkus atņēma doma, ka sieva mājās sēž nomodā un gaida, lai uzzinātu cīņas iznākumu. To panest bija grūtāk nekā jebkuru nokautu, un viņam likās, ka šai tiešamībai stāties pretī nav iespējams.
Viņš jutās gurds, visa miesa smeldza, un sāpes satriektajos krumšļos brīdināja, ka pat tādā gadījumā, ja viņam laimētos atrast darbu, paies vismaz nedēļa, pirms viņš spēs turēt rokā laužņa kātu vai lāpstu. Izsalkuma krampji vēdera dziļumā raustīja arvien negantāk. Paša sabrukuma apziņa spieda Kingu pie zemes, un acīs negribot sariesās miklums. Viņš aizsedza seju ar rokām un, raudādams rūgtas asaras, atcerējās Staušeru Bilu, kā tas tajā sen pagājušajā vakarā bija viņam palīdzējis ņemt savu tiesu. Nabaga vecais Staušeru Bils! Tagad Toms spēja saprast, kālab Bils toreiz raudāja savā ģērbtuvē.
[2] vienmēr tas pats. (Latiņu v.)