Ja stāstos par pirātu kapteiņiem dažkārt attēloti notikumi un pavērsieni, kas tiem piešķir romāniem raksturīgu noskaņu, tad jāatgādina, ka tie nepavisam nav sacerēti vai konstruēti šādā nolūka, bet gan radušies tāpēc ka autoram, pašam tos tuvāk reiepazinušam, tie šķituši pievilcīgi un viņš iedomājies, ka arī lasītāji tos uzņems ar līdzīgām izjūtām.
Godīgā dienestā ir liess uzturs, maza alga un sūrs darbs, šajā turpretī -bagātība un pārpilnība, izpriecas un vaļa, brīvība un vara, un kurš gan neizšķirsies par šādu dzīvi, ja ļaunākajā gadījumā vienīgais drauds ir pāris nīgru skatienu, kad tieci vilkts pie kāķa. Nē, mans moto ir un paliek: jautri nodzīvot īsu mūžu.
Bilst Viljams ļoti nopietni: „ Jā teic, draugs, ka man gaužām žēl tev sacīt šādus vārdus: tie, kas nekad nedomā par nāvi., bieži nomirst, par to pat neiedomādamies."
Es, turpinādams sarunu, ko pa jokam biju uzsācis, sacīju: ,, Lūdzams, nerunā par miršanu, kā gan mēs varētu zināt ka jelkad mirsim?" - un iesmējos.
„Nav man vajadzības tev uz to atbildēt," saka Viljams, „un neklājas izteikt tev pārmetumus, jo esi mans kapteinis, taču par nāvi tomēr derētu citādi runāt. Nāve ir viena riebīga būšana."
„Saki man droši, ko vien vēlies, Viljam," es atteicu. „Neko neņemšu tev ļauna." Sāku justies par šo sarunu dziļi aizkustināts.
Viljams asarām pār vaigiem lāsojot, atteic:,,Tāpēc, ka cilvēki dzīvo tā,it ka viņiem nekad nebūs jāmirst, un daudzi nomirst, nezinādami, ka ir dzīvojuši."
Bārbekju nav nieka vīrs. Jaunībā viņš labi paskolots un, ja labā prātā, tad runā ka no grāmatas; un drosmīgs - lauva nav nekas salīdzinājumā ar Garo Džonu.
Visi zināja, ka tev reizēm prāts nesās uz pātarošanu, bet bija citi, kas prata rīkot un stūrēt tikpat labi kā tu; tiem tomēr patika šad tad pajokot, tie nebija tik bargi un spīvi kā tu un darīja darāmo jautrā prātā kā daždien labi biedri.
Ap to laiku es dzīvoju tādās šausmās par viņa neģēlību, divkosību un varu, ka gandrīz nespēju apslēpt trīsas, kad viņš uzlika roku man uz delma.
Fortunas džentlmeņi neuzticas cits citam un pareizi dara, par to neviens nešaubīsies. Man šai ziņā ir pašam sava pieeja. Ja kāds biedrs - protams, tāds, ko es labi pazīstu, - pašauj pa kreisi, tad viņam ilgs mūžs vienā pasaulē ar veco Džonu vairs nav lemts. Bija tādi, kas baidījās no Pjū, citi baidījās no Flinta. Bet Flints visā savā godībā baidījās no manis. Baidījās,bet lepojas ar mani.
Par Silveru neesam vairs neko dzirdējuši. Vecais baigais jūrasbraucējs ar vienu kāju beidzot pilnīgi un galīgi pazudis no manas dzīves. Iespējams, ka atradis savu veco nēgerieti un vada mierīgas dienas kopā ar to un kapteini Flintu vismaz jācer ka tā, jo izredzes uz patīkamu, ērtu dzīvi citā pasaulē viņam ir gluži niecīgas.