, Danns piegāja pie vienas no jūrnieku lādēm, kas pēc vajadzības pildīja galdu un krēslu uzdevumu. Viņš atgriezās ar konjaka pudeli rokā.
Taisnā ceļā no Francijas, - viņš sacīja, nolikdams uz citas lādes pudeli un trīs glāzes.
Vai tad mēs ar Franciju nekarojam? - es ieprasījos.
Kādi - mēs? - Danns atsaucās. - Es savu vārdu ne zem viena kara pieteikuma neesmu parakstījis. Tādas tās lietas ir, man labāk patīk šad tad iedzert pa glāzei vīna vai konjaka. Un es neesmu vienīgais tāds-ne Īrijā, ne Anglijā.
Un varbūt tādu ir tik daudz, lai tev iznāk nopelnīt dzīvošanai?
Varbūt. Angļi Kinzeilu un Korku uzskata par kontrabandistu perekļiem. Tomēr iesākt neko pret mums nejēdz. Es nemaz nebrīnītos, ja vienā jaukā dienā mums vispār aizliegtu zvejot un turēt iputfumā pašiem savas laivas. Es tev, Džon, varu skaidri teikt, ka iMītflu acīs Īrija nav nekas labāks kā viņu kolonijas Āfrikā vai Indijā. Mum vectēvs piedalījās 1601. gadā lielajā Kinzeilas kaujā. Seštūkstošpiecdesmit īru O'Nīla vadībā un tūkstoš spāniešu cīnījās pret četriem tūkstošiem angļu, kas trīs mēnešus noturēja Kinzeilu aplen- kumā izšķirošā kauja sakas Ziemassvētku priekšvakarā negaisā un negantā lietusgāzē. Trijās stundās mēs pazaudējam visu: godu, ticību paši sev, savas .senās tradīcijas, savu dzīvesveidu. Ja O'Nīlam būtu izdevies sakaut Mountdžoju, visa dzīve tagad būtu citāda.
Mans tēvs bija īrs,-es sacīju.
Es zinu, - Danns atteica un pasmīnēja par manu pārsteigto ģīmi. - Tikai saproti mani pareizi. Es neesmu staigājis apkārt izošņādams, bet, kad tu nosauci savu vārdu un pirms tam biji teicis, ka no tēva esi mantojis kontrabandistu naudu, kas atrodas tavā jostā, man daudz kas kļuva skaidrs. Kobā bija viens Silvers, kas braukāja uz Franciju. Slavens pārgalvīgs dēkainis. Mans tēvs arī dažus gadus brauca ar viņu kopā. Es pats toreiz biju par jaunu, lai visu sīki atcerētos. Bet to gan atminu, ko tēvs sacīja - ka labāku par Silveru būtu grūti atrast.
Danns un Elīza skatījās uz mani tā, it kā priecātos, ka man ir tāds tēvs, ar kuru var lepoties. Būtu viņi zinājuši, ka es uz tēvu allaž tiku noraudzījies no augšas gan vārda tiešā nozīmē, gan vispār.
Viņš ir miris. - Vairāk es neko neteicu, tikai piebildu: - Viņš, kā mēdz teikt, nodzērās līdz nāvei.
Tas ir bēdīgi, - Elīza noteica.
Es vairāk neko nebildu.
Bet pašreiz jautājums skan: ko mēs darīsim ar Džonu Silveru? - Danns ķērās pie lietas, jo, liekas, saprata, ka jāmaina temats. - Kādu laiku tev vajadzēs turēties nomaļu', kamēr Vilkinsons aizvāksies no Kinzeilas.
Es paskatījos uz Elīzu, un Danns sekoja manam skatienam. Viņš papurināja galvu.
Man šķiet, vajadzēs vien darit tā, kā gribēs Elīza, - viņš sacīja, - tā notiek vienmēr, tomēr prātīgākā izeja tā nav. Es nebrīnītos, ja Vilkinsons nolīgtu vīrus, lai meklē tavu līķi, tad viņš justos drošs, ka neviens nav palicis dzīvs. Proti, ja no komandas kāds būtu izglābies,, tad es gan negribētu būt Vilkinsona ādā.
Danns spēji apklusa. Droši vien viņam un, jāteic, mums visiem trim vienlaikus, ienāca prātā, ka es esmu viens dzīvajos palikušais un ka man ir pilnas tiesības uz atriebību tiklab Dieva, kā arī visu šāspasaules soģu priekšā. Lai viņš dzīvo, - es sacīju. - Viendien viņš uzzinās, ka Džons Silvers ir izglābies. Ar to viņš būs pietiekami sodīts, jo pēc tam dzīvos vienās nebeidzamās bailēs, ka patiesība var nākt gaismā.
Redzēju abiem sejās atvieglojumu.
Tas ir labi, - noteica Danns. - Man pilnīgi pietiek ar to, ka mana meita ieskatījusies dumpiniekā.
Es varu aiziet pats savu ceļu, - sacīju. - Džons Silvers nebūs tas vīrs, kas brauks līdzi par balastu.
Tas nu gan skan visai ērmīgi tavā lielajā mutē, - ieteicās Elīza.
Nerunāsim vairs par to, - Danns sacīja. - Man ir braucamais. Neliels kuterītis, un es maķenīt nodarbojos ar tirdzniecību, tā sakot, piepelnos. Labs, stingrs Kinzcilas kuģītis, nosaukts par „Danu", ātrāks par daudziem citiem, kā radīts biežiem braucieniem uz Morlē, Brestu vai Sentmalo. Tev vajadzētu redzēt: griež Atlantijas okeāna viļņus kā sviestu, kā tas ceļas un nolaižas, kad iegulst visā garumā. Pavisam citāds kā Gelvejas kuteri, kas stingrākos viļņos ihipojas kā korķi. Kinzeilas kuteri ir darināti atklāti jūrai, un, jo vairāk tajos iekrauj, jo labāk tie kravu nes. Tīrais prieks ar to braukt. N u, ko teiksi, Silver?
Neparko nevarēju saprast, uz ko viņš tēmē un ko grib panākt. līdz šim nekad nebiju dzirdējis kādu runājam par kuģi ar tādu aizrautību un mīlestību. Kuģojot ar „Lady Mary", runas allaž grozījās ap zārkiem, grabažspaiņiem, malkas grēdām, miroņkuģiem, peldošām ellēm, cauriem sietiem, lopkautuvēm, slampīgām iele- uent, vecām tupelēm, gliemežvākiem un ļaunāk.
Es tev piedāvāju vietu uz kuģa, vai tu nesaproti? - Danns mazliet nepacietīgi noprasīja. - Spiest tevi nespiežu, - viņš pie- bilda, -Turklāt vari izvēlēties, kā saņemt maksu vai līdzdalībā no peļņas vai līgt uz stingru algu.
Līdzdalībā - kā pie pirātiem?
Varbūt. bet var ari teikt - kā senāk mēdza darīt. Agrākos laikos neviens jūrniekiem algu nemaksāja - visiem bija līdzdalība peļņa, citiem lielākā, citam mazāka, sākot ar kuģapuiku uz augšu pat kapteinim,Dažkārt peļņu un zaudējumus dalīja vienlīdzīgās daļās, dažkārt pēc noteiktiem samēriem. Nekādu starpnieku vai aģentu nebija, neviens netika ar varu piespiests. Bet laiki šai pasaulē mainās. Ja esi ar mieru ieguldīt „Danā" četrdesmit mārciņu, tad iegūsti tiesības uz desmit procentiem un piedevām, - viņš, mirkli kavējies, piebilda, - pieciem procentiem Elīzas tiesu.
Nu man atkal pārsteigumā palika mute vaļā. Biju sastapies ar tēvu, kas grasījās man samaksāt par to, ka izmantoju viņa viesmīlību un meitu, ja vien nebija otrādi - varbūt viņš gribēja man atlīdzināt par to, ka biju nokļuvis Elīzas varā.
Nesēdi sastindzis kā bluķis, - Elīza iejaucās sarunā.
Piekritu piedalīties ar četrdesmit mārciņām, ja man tās vēl būs,-es atteicu.
Elīza staroja pār visu ģīmi.
Kālab tu nosarki? - viņa jautāja.
Neesmu nosarcis, - es atbildēju.
Tad iedzersim uz partneru sadarbību, - Danns aicināja. - Tev tas nebūs jānožēlo.
Nē, kālab lai es to nožēlotu? Mans moto ir: kas darīts, tas padarīts, atpakaļceļa nav.
Atliek vēl tikai viens darbiņš, - Danns piebilda. - Mums jāapbedī Džons Silvers.
Vai nepietiks ar vienkāršu krustā piesišanu, lai droši zinātu, ka sekos augšāmcelšanās?
Tev katrā ziņā nepieciešams jauns vārds, - sacīja Danns.
Kā būtu ar Jēzu? - Elīza ierosināja. - Es Portugālē pazinu vienu jūrnieku, kuru sauca par Jēzu, bet viņš izskatījās pēc velna un at:iecīgi arī uzvedās.
Ko tu teiktu par Džonu Longu? - Danns jautāja. - Džonu ir pilna pasaule, par to nebūtu ko bīties. Un uzvārds Longs neko sevišķu neizsaka.
Elīza priecīgi sasita plaukstas.
Lai tā notiek! - viņa iesaucās manā vietā. - Džons Longs skan pavisam labi. Un es varēšu arī uz priekšu tevi saukt par Džonu. Longs neskan slikti. Turklāt tu nemaz tik garš neesi, izņemot tur, kur tas ir svarīgi. Tādu kursu uzņēma mana dzīve. Elīzas rokās es biju vienkārši miklas pika, nekas vairāk, viņa mani mīcīja, kā vien pašai patika. Kad patveras viņas siltajā augumā, jutos pārvēršamies par citu cilvēku. Jaunradītajam Džonam Longam bija visai maz līdzības ar jūrnieku Džonu Silveru, kurš pavisam tieši bija ieskatījies acīs savai nāvei. Tik daudz par mani. Bet nu par Elīzu, kam bija visašākā, nekautrīgākā un asākā mēle, kādu jelkad biju dzirdējis runājam. Ar dažiem vārdiem viņa prata nolaupīt cilvēkam lepnumu, iedomību, to noplicināt tā, ka tam sāka drebēt ceļi, radās nejēdzīga sajūta, it kā vajadzētu no jauna mācīties staigāt. Tā bija izrāde, ko vērts noskatīties. Man likās, ka es varu ar viņu saprātīgi aprunāties. Ne tāpēc, ka viņa mani pastāvīgi turēja pie vārda, bet tāpēc,, ka nebija manos spēkos viņu piemuļķot, pat ja būtu gribējis to darīt.
Visu apsverot, nodomāju, ka viņa saderas ar mani, der man tikpat labi kā mīkstie, ieeļļotie ādas cimdi, kas nu vairs nebūs nepieciešami, lai iezīmētu mani dzīvei, nevis nāvei. Likās, ka es tiešām esmu iemantojis jaunu dzīvi visās jomās. Es biju Džons Longs, jūrnieks, Danna partneris un viņa meitas Elīzas saderētais līgavainis, nesen atgriezies no kolonijām. Tā es tiku iepazīstināts Laiskajā līcī. Tātad mīkstie cimdi man vairs nebija vajadzīgi. Taču es pastāvīgi vilku tos rokā, kad palīdzēju Dannamuz kuģīša. To darīju Elīzas dēļ! Vai cilvēka muļķībai vispār var novilkt robežu?
Turējos pa gabalu no kapteiņa Vilkinsona, par kuru runāja, ka viņš nemaz nesteidzoties atgriezties Glāzgovā. Laikam cerēja, ka tomēr katastrofā kāds paglābies dzīvs, kuru, noticot kapteiņa liecībai, varētu notiesāt un pakārt par dumpošanos. Tikai tad Vilkinsons varētu droši atgriezties, staigāt paceltu galvu, saņemt jaunu kuģi un paglābties no dzīves krastā, ko tik dziļi ienīda.
Tā es biju kļuvis par Laiskā līča gūstekni. Tikai jūdzi tālāk uz ziemeļiem man ceļu aizsprostoja Čārlza forts, kur mita piecsimt darbīgu, neapmācītu angļu rekrūšu un aizdomu pilnu, augstprātīgu virsnieku, kas ikvienu īru uzskatīja par nodevīgu ienaidnieku, kā tas tiešām ari bija. Kopš 1601. gadā notikušās Kinzeilas kaujas visa apkārtne bija pilna ar angļu kareivjiem, jo šī bija vislabākā dziļūdens osta spāņu un franču karakuģiem, lai uzbruktu Anglijai no aizmugures.
Jā, man spārni bija apcirpti un es pats biju iesprostots kā ievainots putns. Sāku ilgoties pēc izbraukšanas jūrā kopā ar Dannu, lai vējš man izpurinātu spalvas. Bet, kad nedēļas aizritēja burvīgā, mīļā dzīvošanā, nebiju vairs tik dziļi pārliecināts, vai vēlētos, ka ari Elīza brauktu līdzi. Es, protams, domāju par viņu visu laiku, izpildīju visas viņas vēlēšanās un iekāri. Viņas labestība, gādība un uzmanība man tā sakāpa galvā, ka brīžiem jutos pilnīgi apreibis, nebiju vairs nemaz es pats. Un dažkārt man sāka likties, ka viņa man sasaista rokas un kājas, it kā viņas mīla man būtu kā valgs ap kaklu.
Sākumā tas mani nemaz neuztrauca, jo galu galā vēlēšanās saskanēja, mēs darījām to, ko paši visvairāk vēlējāmies. Taču pamazām sāku viņu klusībā vainot par to, ka viņa aizņēma tik lielu daļu manās domās. Es neko neņēmu ļaunā, un viņa man nekļuva vienaldzīgāka. Viņa bija tāda, kāda bija, bet gadījās brīži, kad es lāgā vairs nejutu, vai pats vispār eksistēju savās cilvēciskajās tiesībās, likās, ka viņa pilnīgi pārņēmusi mani savā īpašumā. Man prātā jau sāka rādīties ainas - vesels garš mūžs šādā veidā, kad jāiztiek pašam bez sevis.
Es skaidri jutu, ka daži izbraukumi kopā ar Dannu divatā izārstētu visas šīs kaites. Bel, tikko ierunājos par izbraukumu jūrā, Elīza kategoriski paziņoja, ka braukšot līdzi. Daļēji, kā viņa pati sacīja, lai neizlaistu mani no acīm, jo es varot pēkšņi izgaist un pazust kā nebijis. Es piederot pie tādiem vīriešiem, kas lēti spēj pazust, ja tos stingri neuzrauga. Un daļēji, lai uzmanītu tēvu, kurš nespējot pats par sevi parūpēties. Bet kāds nu viņš esot, tāds esot, un tieši tāpēc tā viņu mīlot vairāk par visu pasaulē, bet ticot visiem, kas vien viņam draudzīgi pastiepjot pretī roku; viņš vērtējot cilvēkus pēc izskata.
- Turklāt viņš spēj spriest un nepavisam nav muļķis, kā tu pats būsi ievērojis, ja tev ir galva uz pleciem. Dieva laime, ka neesmu mantojis tādu labu sirdi, kāda ir viņam, jo ar tādu ir ļoti grūti dzīvot.
Šai ziņā viņai bija taisnība: ar tik labu un maigu sirdi, kāda bija Dannam, dzīve šinī pasaulē nav viegla, protams, ja grib saglabāties cilvēka kārtā. Ja ne, tad viss vienalga.
Iemācījos burāt ar „Danu". Tiešām vārda īstajā nozīmē burāt, kam nebija nekā kopēja ar senāko dzīvi uz „Lady Mary" par matrozi. Te vajadzēja prasmīgi rīkoties ar stūri, lai kuģīti iegrieztu pareizajā vējā, pagriezt seju pret vēju, lai izjustu tā stiprumu, pareizi noteikt dreifu - īsi sakot vajadzēja domāt un lemt pašam. Tas drīz vien pārvērta mani par prieka devēju, kāds es vēlāk uz kuģa vienmēr spēju būt. Arī tagad es ar acu kaktiņiem vēroju; kā Danns un Elīza saskatās, un redzēju viņu skatienā prieku - par to, ka nu esmu viņiem rokā, gan ne abiem vienādā veidā.
Viendien Danns mani samudināja braukt tālāk dienvidu virzienā - garām Austrumu ragam un tā sauktajai Bulmana klintij.
Tev jāiepazīst jūras pulss, burājot nelielā kuģītī, - viņš sacīja. - Tas ir citādi nekā uz liela, smaga tirdzniecības kuģa. Un bez tam gribu parādīt kaut ko tādu, kas tev liksies interesants.
Vispirms iebraucām Pitā - Smilšlīča vārtos, tur izmetām enkuru un paēdām, Danns pa to laiku izskaidroja visu vajadzīgo par vēju, vieglā vējā mēs aizslīdējām garām Oldhedai. Danns parādīja orientēšanās punktus krastā un paskaidroja, kā atrast vārtus tumsā vai vētrā. Brīze bija viegla, gaiss skaidrs.
Man gribas, lai tu labi iepazīsties ar vidi, - Danns sacīja. - Tā- diem ļaudīm kā mēs jāprot dzīvē iegrozīties, jābūt vērīgākiem un veiklākiem par muitu. Mūsu nodrošinājums ir zināšanas un viltība.
Tev tas īsti nav piemērots dzīvesveids, - Elīza noteica.
Vai redzi tur to mazo līcīti laivai aiz muguras? - Danns jautāja. - To sauc Cuis un Dnine Bhaite-par Slīcēju līci. Tie, kas tuvumā dzīvo, stāsta, ka ikreiz vētrā dzirdot slīkstošo palīgā saucienus.
es saspringu. Danns, protams, nedomāju neko ļaunu, bet varēja gan viņam ienākt prātā. Tādiem ļautiņiem kā es nav nekāds mierinājums, ja tik skaidri izstāsta, cik viegli apraujas dzīves gājums.
To lielo līci sauc par Bulenbeju,- Danns turpināja, nelikdamies nr zinis par maniem pārdzīvojumiem. - Tur var izmest enkuru, ja pūš rietenis vai dienvidrietenis, bet dienvidu galā jāuzmanās no zemūdens klintīm. Notām var izvairīties, ja stūrē tur pretim, redzi, tur to apaļīgo zemesragu, ko sauc par Dibenragu.
-un sauc tāpēc-Elīza papildināja stāstījumu, - ka tas izskatās pēc augšup pavērstas plikas pēcpuses. Un es tad vienmēr iedomājos redzam angļu zaldātu ar nolaistām biksēm. Tāda iedoma palīdz, kad, mājup braucot, acis aiz noguruma līp ciet.
Pabraucām garām mazai saliņai un ieslīdējām nākamajā līcī.
šis ir Holopenas līcis - labākā enkurvieta visā gabalā no dienvidrietumiem līdz ziemeļrietumiem. Citreiz tu vari šeit mierīgi nolikt tējas krūzi uz galda, kad zemesragam otrā pusē trako vētra. Te tikai mazliet uzviļņo. Es tev parādīšu, kā tas izskaidrojams.
Danns piestūrēja mazliet tuvāk pie klintīm, un es sapratu, ko viņš gribēja teikt un parādīt. Klintī - tieši klintī - bija caurums, pa kuru varēja redzēt, kā otrā pusē saule slīd jūrā.
Redzi, kā jūra izlauzusies cauri klintij tieši pa vidu, - Danns rādīja.-Pilnā paisumā tu vari izbraukt tur cauri ar laivu.
Es neteicu nekā. Galvā man griezās karuselis, krūtis lūza vai pušu. Reiz biju redzējis sevi mirstam, un man likās, ka ar to pietiks visam mūžam, bet nu es redzēju, ka nekad nevar apnikt skatīties pašam savai nāvei acīs un noticēt, ka tāda reize bijusi, un es tomēr esmu dzīvs. Tā bija Elīza, kas man likusi aizmirst, ka katram ir tikai viena āda, ko izglābt, kamēr dzīvība vēl turas.
Nav neiespējams, ka cilvēks, izpeldot pa šo, var izglābties un netikt satriekts pret klintīm otrā pusē, - Danns turpināja. - Esmu daudz par to domājis, Džon. Un man liekas, ka tieši tā ir noticis - tu vari pateikties augstākajām varām, ka šādā veidā paliki dzīvs.
Un kam lai pateicos par tiem citiem, kas nepalika dzīvi? - es skarbi attraucu.
Neba to es domāju, - Danns rimti noteicu. - Tev jāiemācās sadzīvot ar faktu, ka tu vienīgais izglābies un paliki dzīvs un ka tev nekas nav sev jāpārmet.
Jā, - es sacīju, - laikam tā vajadzēs. Es un kapteinis Vilkinsons.
Visu atpakaļceļu biju drūms, pat Elīzai neizdevās padarīt mani
priecīgāku, bet es teicu viņiem abiem, lai neliekas gar manu garastāvokli ne zinis un ka bija labi parādīt, lai palūkojos vēlreiz uz vielu, kur man būtu bijusi lemta priekšlaicīga nāve, un es drīz pilnīgi aizmirsīšu domāt par to, ka vispār bijusi tāda iespēja pazust uz visiem un mūžīgiem laikiem. Āmen. Nesapratu vienīgi to, ka tas bija tikpat, kā runāt pret sienu. Viņi domāja, ka varēs man iemācīt dzīvot no jauna. Viņi nesaprata, ka tāda gandrīz nomiršana ir laba skola un man nevajadzēja neviena visā pasaulē, kas atgādinātu, ka esmu dzīvs.
Kad atgriezāmies Laiskajā līcī, es viņiem pateicu, ka gribu pabūt viens, un aizgāju uz forta pusi. Nonācis līdz augstajiem, slīpajiem sienu mūriem, ieraudzīju pret mūri kareivjus sarkanos formas tērpos. Iedomājos viņiem pamāt sveicienu, bet atbildi nesaņēmu. Laikam viņiem tas aizliegts. Atcerējos Danna teikto, ka fortā ģenerālgubernators Varenders esot īsts dekrētu un reglamenta brīnums, ka dzīvē tam esot viens vienīgs likums un viena vienīgā reliģija: disciplīna un vēlreiz disciplīna.
- Jūs esat šeit tāpēc, lai iemācītos paklausīt nedomājot, - tie allaž esot pirmie vārdi, ar kādiem viņš saņēma jaunos rekrūšus, kas ierodas uz apmācībām, iekams tiek aizsūtīti - tik paklausīgi un izdresēti kā reti kāds pasaulē - uz kolonijām vai iedalīti karaflotē, kur bija vienīgie uz kuģa, kas paklausību uzskatīja par godalietu.
Apgāju fortam gar rietumu pusi apkārt un, apsēdies uz kādas klintsradzes, atspiedu muguru pret nocietinājuma sienu. Saule bija nogrimusi aiz Kompasa kalna, bet vēl bija gaišs un laiks tik maigs, cik vien var būt Īrijā agrā vasaras pievakarē. Man liegtā Kinzeilas pilsētiņa atradās tieši pretī. Aizmugurē pavērās aina uz Atlantijas okeānu, kas rieta saulē laistījās tumšā rubīna sarkanumā. Labajā pusē zaļoja pakalnos noslēpušās mājas. Zāle tik koša un lekna, ka neviļus radās vēlēšanās būt piedzimušam par govi vai aitu. Skaisti - īsts dzejnieku skaistums, par kādu tie raksta, kad noguruši no cilvekiem, ko nav grūti saprast, ja jūs man jautājat - un ar uzraktīto atvieglo dzīvi pat tādiem kā es.
Laikam biju iekritis īsā, trulā snaudā, kāda mēdz uzmākties, kad domas vairs nedarbojas. Bet man tāds atslodzes brīdis nebija novēlēts, jo mani no snaudas izrāva musketes šāviena troksnis. Sa- spicēju ausis, sākumā neko nedzirdēju, tad pāris rejošu komandu, pēc tam viss apklusa. Drīz vien klusumu pārplēsa gari stiepts spalgs sievietes kliedziens, tik briesmīgs, kādu vēl nekad nebiju dzirdējis; man gandrīz mati saslējās stāvus. Un tūliņ jauns, citāds troksnis lika man pacelt galvu un palūkoties augšup uz apcietinājuma mūra virsotni. Ieraudzīju kaut ko pilnīgi neiedomājamu - jauna sievietē baltā līgavas tērpā ar diadēmu matos grasījās mesties pāri nocietinājuma augšmalas margām1 Nezinu, vai viņa pēdējā neprāta mirklī vilcinājās vai viņai bija aptumšojies prāts, bet tas nekādā ziņā nebija izveicīgs, prasmīgs lēciens. Viņa neveikli, it kā klupšus, pārmetās pār margām, izgrūda kliedzienu, kas mani sastindzināja līdz kaulu smadzenēm, un gāzās lejup no trīsdesmit pēdu augstā mūra.
Es pietraucos kājās un palēcu nost tikai mirkli, pirms sieviete nonāca pie zemes ar dobju atsitienu, kauliem lūstot un asinīm pašķīstot. Mūra augšgalā parādījās sejas, atskanēja lāsti, vaidi, kliedzieni un raudas. Es piegāju pie dāmas baltajā tērpā, pietupos un pataustīju tai pulsu. Pagalam gan - tikpat beigta kā klints, uz kuras tā nogāzusies.
Es lāgā nezināju: laisties projām vai palikt uz vietas. Bet nepaguvu izšķirties, kad dzirdēju strauji tuvojamies soļus un man blakus iznira vīrietis sarkanā formas tērpā, pēc uzplečiem un citiem rotājumiem spriežot, virsnieks.
Kā ar viņu ir? - tas asā balsī noprasīja.
Nemāku teikt. Bet nav ne mazāko šaubu, ka viņa ir pilnīgi beigta.
Virsnieks dziļi ierāva elpu.
Kāda nelaime! - viņš iesaucās. - Tas gan ģenerālgubernatoram būs trieciens!
Kāpēc tieši viņam? -es jautāju.
Tā ir viņa meita.
Piesteidzās divi kareivji un sveicināja virsnieku, neuzmetot ne skatienu mirušajai sievietei. Acīmredzot viņi, nesaņēmuši pavēli, neuzdrošinājās to darīt.
Lūdzu informējiet majoru Smitu, ka Varendera jaunkundze ir mirusi, - virsnieks sacīja. - Palūdziet, lai viņš atsūta divus kareivjus ar nestuvēm. Varat iet!
Abi aizelsušies kareivji atkal salutēja un strauji pazuda.
Negribētos gan būt ģenerālgubernatora ādā, kad viņš to uzzinās, - virsnieks ierunājas, raudzīdamies lejup uz mirušo jauno sievieti.
Kas tad īsti ir noticis?
Gandrīz neiespējami noticēt, ka tas vispār ir noticis, - virsnieks atbildēja un izskatījās pagalam apmulsis.
Ja mēs nebūtu abi tikko notikušās traģēdijas liecinieki, virsnieks tā nerunātu ar svešu pieklīdeni, tādu kā es, bet pašlaik viņš laikam juta vajadzību izkratīt sirdi.
Šī ir Varendera jaunkundzes kāzu diena, - viņš sacīja. - Priekšpusdienā viņu salaulāja ar infantērijas kapteini seru Trevoru Ešhērstu. Pēc pusdienām viņi admredzot bija izgājuši pastaigāties gar Velna cietokšņa sienu, un pēc šī notikuma nosaukums būs attaisnojies. Mūra pakājē Varendera jaunkundze, nu jau bija jāsaka Ešhērsta kundze, ieraudzīja puķes, kas tai iepatikās. Ešhērsts, pēc dabas īsts džentlmenis, apsolīja sagādāt viņai veselu pušķi. Ieteicis viņu uzgaidīt ģenerālgubernatora mājās, viņš aizgāja. Tad palūdza vienam no sargkareivjiem, kas dežurēja bastionā, aiziet un saplūkt krietnu pušķi, bet pats pārņēma dežūru. Atsēdies uz sola, viņš, laikam no kāzu dienas pārdzīvojumiem mazliet saguris, siltajā saulē iesnaudās. Un, kā par nelaimi, pats ģenerālgubernators bija iznācis kārtējā inspekcijas apgaitā, jo neuzskatīja meitas kāzu dienu par tik sevišķu notikumu, lai to nedarītu, ieraudzīja seru Ešhērstu aizmigušu un nošāva savai meitai tikko pielaulāto vīru.
Es nespēju noticēt savām ausīm.
Bet kā gan, ellē…
Kad runa ir par disciplīnu, ģenerālgubernators ir nepielūdzams. šai ziņā neviens visā Britu armijā nespēj ar viņu mēroties.Tāpēc visus jaunos rekrūšus atsūta šurp, iekams tie var stāties dienestā kolonijās vai karaflotē.
Pienākums paliek pienākums. - Es jutu savu dzīvotprieku atgriežamies. - Bet paša meitas kāzu dienā?…
jā- apstiprināja virsnieks, noraudzīdamies uz jaunlaulāto līķi. Bet dārgi viņš par to ir samaksājis. Meita vīru mīlēja stiprāk nekā tēvu. Par to es nebrīnos, - atteicu. - Bet kāpēc viņa tēvu nenošāva? Es, viņas vietā būdams, būtu to izdarījis.
Virsnieks uzmeta man pētīgu skatienu un jau pavēra muli atbildei, kad izdzirdējām šodien otru šāvienu fortā. Vispirms tam sekoja īss klusuma brīdis, tad no jauna sacēlās troksnis - kliedzieni, saucieni, nekārtīgas pavēles un komandas, īsi sakot - juceklis. Augšā mūra virsotnē pie margām parādījās cilvēks.
Ģenerālgubernators pagalam! - pienācējs kliedza lejup. - Iešāva sev galvā.
Nē! Ak, nē! -noelsās virsnieks.
Bet es jutu atveramies visus vārtus. Nodomāju: pieņemts, ka šinī pasaulē visam jānotiek tā, kā prasa likums, pēc likuma jārīkojas visiem, man jāklausa pavēlēm, vienalga, vai esmu jūrnieks, kareivis vai vienkārši pilsonis. Kāpēc, kā labad?
Sāku smieties. Nespēju smieklus novaldīt. Jutu, ka šie smiekli notīra visus sārņus, kas apskapstējuši ap mana kuģa ķīli kopš brīža, kad uzkāpu uz „Lady Mary" klāja.
Es, zināms, nepamanīju pārmaiņas virsnieka sejas izteiksmē un ari neiedomājos, ka viņa apjukums un nevarība meklēs kādu izeju.
Kas jūs, velns parāvis, vispār esat? - viņš nikni noprasīja, kad es vismaz ārēji pūlējos apvaldīt savu prieka uzplūdu.
Un es, kā daždien muļķis, lai gan beigu beigās ne tik pārāk dumjš, atteicu: - Džons Silvers, saukts par Garo, profesionāls jūrnieks, apmācīts, priecīgs jums pakalpot, ser, - to pateicis, pagriezos un devos projām, un krūtīs man ar varenu skaņu gavilēja prieka kāzu zvani.