, kur mani sagaidīja Danns un Elīza. Viņi abi sēdēja cieši blakus pie ugunskura, un, kaut gan mēs ar Eiīzu bijām tuvi, man tomēr uzmācās nepatika par pārspīlēto bažīgu mu viņu sejās, kad viņi vēroja mani. Viņi bija izglābuši man dzīvību. Vai ar to nepietika? Vai vajadzēja nospiest mani vēl zemāk? Vai es nebiju cilvēks, kas spēj ieņirgt nāvei ģīmī? Es gluži labi varētu iztikt bez viņu nemitīgās raizēšanās manis labad.
Elīza atdzīvojās, redzēdama, ka man nav atgadījies nekas ļauns. Bet jau nākamajā mirklī seja viņai no jauna apmācās, un viņa blenza uz maniem lieliem, it kā nekad nebūtu tos redzējusi.
Kas vainas?-es pavaicāju.
Tev uz biksēm ir asinis, - viņa klusu noteica.
Es paraudzījos lejup un konstatēju, ka Varendera jaunkundzes pēdējā rīcība sabojājusi manas pēdējās krastā valkājamās bikses, ko Danns man bija uzdāvinājis.
Vai tev nekad neko tamlīdzīgu nav gadījies redzēt? Smaids viņas sadrūmušajās acīs atgriezās. Brītiņu es viņus
pakacināju, padarīju ziņkārīgus, bet tad vārdu vārdā atstāstīju, cik tuvu biju spiests noskatīties jaunas sievietes pāragrā nāvē, un visu, ko biju piedzīvojis. (Cereju, ka man būs izdevies ar savu stāstu uzlabot viņu noskaņojumu, bet kļūdījos.
Tev gan neklājās smieties par sievieti, kas tik dziļi izmisusi, ka pati laupa sev dzīvību.
Kālab ne? - es jautāju. - Kas var būt vēl smieklīgāk par to?
Es palūkojos uz viņiem abiem pēc kārtas, bet viņi manam skatienam neatsaucās.
Iedomājies, ka to būtu izdarījusi es, -Elīza ieteicās.
Tu? - es izbrīnījies jautāju. - Kālab lai es kaut ko tādu iedomātos? Pirmkārt, būtu gan joks redzēt, kā Danns nošauj savu sargpostenī aizmigušo znotu. Un, otrkārt, tu nudien manis dēj nelēktu zemē no augsta mūra.
Kā tu to vari zināt? - Elīza jautāja.
Jā, - Danns ieteicās, - un kas var zināt, ko es darītu, ja znots padarītu manu meitu nelaimīgu.
Neskaties uz mani tā! - es iesaucos. Bet tieši to viņš darīja.
Ja esmu pareizi sapratis, - Danns sacīja, - tad tu tam virsniekam nosauci īsto vārdu - nometi kā izaicinājuma cimdu.
Jā, to es izdarīju. Un darītu atkal, ja apstākļi to prasītu.
Tieši tas mani biedē, - Danns noteica.
Neraizējies taču tik traki manis dēļ! - es jautri uzsaucu.
Nē, to es tiešām nedaru, - Danns sacīja. - Ja raizējos, tad tikai tāpēc, ka domāju par Elīzu.
Es neviļus pasmaidīju.
Ja vispār kāds ir spējīgs dzīvē par sevi parūpēties, tad tā ir viņa, - es teicu.
Un tā bija mana visdziļākā pārliecība, un tādā mutē kā manējā tā bija nepārprotama uzslava. Bet es nesagaidīju atsaucību.
Džon, - Danns sacīja. - Tu man patīc. Un Elīzai, jādomā, ari. Manai patikai nav nekā kopēja ar to, ka gadījās izglābt tev dzīvību. To es darītu jebkura slīcēja labad.
Pat ģenerālgubernatora Varendera dēļ? - es pavaicāju.
Pat kapteiņa Vilkinsona dēļ, - Danns atteica.
Es gandrīz nespēju noticēt pats savām ausīm.
Jā, darītu, bet es neprasu, lai tu to saprastu vai būtu ar mani vienisprātis. Pašreiz mēs runājam pavisam par ko citu. Mēs devām tev pajumti, aprūpējām tevi. Ir grūti neturēt labu prātu uz tevi,
Džon, vienalga, ko tu par to domā, vienalga, ko domājam un jūtam mēs. Tu izvēlējies kļūt par manu partneri, un lai nelabais mani parauj, ja mana meita nav nolēmusi padarīt tevi par manu znotu. Tas nav nekāds noslēpums. Un tad tu piepeši sadomā un palaid visu vējā, izkliedz pasaulei, ka esi Džons Silvers, ne mirkli nepadomādams, ka tieši to kapteinis Vilkinsons vēlas dzirdēt trakāk par visu. Nudien, biju domājis, ka tev ir vairāk veselīgas sajēgšanas.
Es vienkārši izteicu to, kas man iešāvās prātā.
Jā, patiesi, - sacīja Danns, - tieši to tu izdarīji. Un kā tev šķiet - kas notiks, ja nāks gaismā, ka mēs ar Elīzu esam pieturējuši tādu dumpinieku kā tu?
Es neatbildēju. Man nebija, ko teikt ne sevis aizstāvēšanai, ne apsūdzībai. Biju izkliedzis savu vārdu, lai atkal mazliet justu vēju burās, lai atkal būtu es pats. Tas bija viss.
Mūs pakārtu, - Danns turpināja. - Tāpat kā tevi.
Nu tad jau mēs sēžam vienā laivā, - es sacīju, - un paliekam kopā, lai nāk labs vai ļauns.
Visdrīzāk ticams, ka ļauns, - noteica Elīza.
Vēlāk, gultā, viņa mani apstrādāja tā, it kā mūsu pēdējā stundiņa nupat jau bīitu klāt. Beigās man vajadzēja lūgties žēlastību. Žēlastību? - viņa atsaucās. - Tu lūdzies žēlastību - liels spēcīgs puisietis, kas spēj visu pasauli pievārēt? Vai tu maz jēdz, ko tas vārds nozīmē?
Jā, - es sacīju, - tas nozīmē, ka es vairs nespēju.
Elīza iesmējās skadriem bezprieka smiekliem, nekad nebiju dzirdējis viņu tā smejamies.
Tu vairs nespējot! - viņa noteica reizē nicinoši un skumji. - Es ceru, Džon Silver, ka pienāks diena, kad tu, uz kailiem ceļiem nometies, lūgsies žēlastību. Kā cilvēks.
Kas tad es tagad esmu?
Viņa neatbildēja. Es nesapratu. Kālab viņa nepateica, ko domā, kā allaž mēdza darīt - tieši un skaidri? Un, lai kļūtu vēl nejēdzīgāk, viņa sāka raudāt.
Kas noticis? - es jautāju. - Varbūt es tiešām neapdomājos, pirms runāju. Bet es paliku es pats. Vai tad tieši tas tev manī nepatīk visvairāk? Tas, ka esmu tāds, kāds esmu? Ja gribi, lai eju projām, lai jūs ar Dannu varētu mierīgi dzīvot, tad pasaki, bet nepinkšķi kā klēpja bērns.
Varen man palīdzēja šis padoms - viņa sāka raudāt vēl gaužāk.
Vai tu nevarētu man pateikt, kur vaina? - es neatlaidos.
Jā, varu pateikt, - viņa beidzot sacīja. - Vaina ir tā, ka tu nesaproti.
Nākamajā dienā izbraucām ar „Danu" jūrā un uzņēmām kursu uz Franciju. Danns un Elīza šķita atviegloti, ka bija jūrā, un nekas, izņemot varbūt kādu retu slēpu skatienu, neatgādināja iepriekšējo dienu. Ceļavējš bija labs, un „Dana" traucās uz priekšu tā, ka tīrais prieks. Sakultajās ūdens šļakatās mirdzināja sīkas varavīksnītes. Saules atspīdums zeltojās ūdens lāsēs uz sarkanajām kokvilnas burām. Spirgtais gaiss notrauca no mums visas nelāgās jūtas un nesaderīgās domas, vismaz man tā likās.
Kad jau varēja saredzēt Kesantu, mēs ievilkām buras un nogaidījām, līdz sabiezēs kontrabandistu krēsla, tad izslīdējām caur Legulē, garām Brestai un iebraucām Olnes upē, kur izmetām enkuru. Tiklīdz atausa pirmā gaismiņa, uzvilkām kuģīša pakaļgalā Francijas karogu.
Vai nav ērmoti, - Danns ieteicās, - ka ļoti daudzi mums līdzīgie iekrita tik vienkārša iemesla dēļ? Taču vairums, it īpaši oficiālie kuģotāji tā sasviluši uz savu karogu, ka tiem ne prātā neienāk mūsu metode - mainīt karogus, cik bieži vien iegribas.
Līdz Šatolenai mēs savu jollu palaidām pa straumi, lai nevajadzētu airēt. Vizinājāmies, it kā izbraukuši svētdienas eskursijā. Iegriezāmies krodziņā „Le Coc\', un Elīza pasūtīja sarkanvīnu mums visiem pieciem, jo līdz ar mums brauca divi Danna parastie biedri - Edvārds Inglends, par spīti ērmīgajam vārdam, tomēr īrs, un viens pusfrancūzis, franču prostitūtas - negribu teikt neviena ļauna vārda par šo cienījamo profesiju - un nezināmas cilmes savedēja ārlaulības sakara produkts, klausīja uz vārdu Devāls. Man toreiz nebija ne bālākās nojausmas par to, cik liela nozīme šiem cilvēkiem vēlāk būs manā piedzīvojumiem bagātajā dzīvē.
Mēs bijām jautra sabiedrība. Dannam un Elīzai no iepriekšējiem braucieniem netrūka šeit draugu - tie bija spēcīgi bretoņi sarkanām sejām; asprātīgi, ar labu humoru apveltīti vīri. Darījumi tika apstiprināti ar rokasspiedienu, paukšķot pudeļu korķiem un austerēm glumi slīdot pa rīkli uz leju. Šeit jokoja un zobojās par likumdevējiem un citādiem šīspasaules dižvīriem, nesaudzīgi un kodīgi, kā tas parasts jūrnieku sabiedrībā, tomēr labsirdīgāk, vairāk velkot uz jocīgo pusi. Sarunās apgrozījās nostāsti par muitniekiem, kas ar
riskantiem un viltīgiem manevriem bija ievilināti dziļumā. Cik daudzus aizraujošus piedzīvojumus es dzirdēju atstāstām, kāda pārgalvība un nāves nicināšana skanēja šajos nostāstos, tikai es visu nesapratu valodas dēļ un biju atkarīgs no tā, ko Danns, Elīza un pat Devāls man pārtulkoja.
Iekrāvām konjaku un, sagaidījuši bēgumu, aizslīdējām garām Brestas arsenālam, tad tālāk pa Šaneldefūru līdz Ebervračai un pa lo tālāk. Gaismai austot, mums pavērās skats uz ūdeņu plašumiem, pa kuriem Danns mūs bija izstūrējis. Tur bija vienīgi radzes, kuras, no ūdens izcēlušās, vai zemūdens klintis un zemesragi. paisuma laikā tie gandrīz visi atradās zem ūdens.
Raugoties uz to gurdenām, miegainām acīm, es nevarēju vien nobrīnīties, ka mēs vēl esam dzīvi. Bet Danns nakti pēc nakts pierādīja ka Dieva žēlastība gan nav tas, uz ko viņš paļaujas. Mēnesgaisma, dažkārt tikai zvaigžņu mirga, lote, kompass un laga - nekas vairāk viņam nebija vajadzīgs.
Sasodīts, kur tu esi iemācījies par tik varenu navigatoru? - es apbrīnas pilns viņam jautāju, kad mēs ceturto nakti slīdējām pa ! i Trije upi cauri atvariem, kas virda kā raganu katli, pa viļņiem, kas ceļas ap zemūdens klintīm Trijē upē, kur briesmas draudēja uz katra soļa, un tā bija visos ceļos, pn kuriem burājām. - Ir taču ari Vitālākas iespējas nopelnīt dienišķo maizi.
Ir, tīroši vien ir, - Danns atteica,-ja dienišķā maize ir viss, ko savā dzīvē vēlies, Bet ne tad, ja tev gribas mazliet ari jautrības.
Es drīz vien atklāju, ka viņam taisnība. Tā tiešām bija dzīvošanas vērta dzīve. Satraukumi un piedzīvojumi, kam nepieciešama veikla izdarība un viltība. Laiks pagāja smieklos un jokos, vienīgie nopietnie brīži'bija atkarīgi no vēja un citiem laika apstākļiem, vienīgā ticība un cerība bija dzīvam un sveikam atgriezties mājās līdz ar mazumiņu braucienā nopelnītās naudas. Pirmoreiz mūžā es jutos patiesi brīvs un pats savas laimes kalējs. Tā bija izdevība, ko ne par kādu naudu negribēju palaist garām neizmantotu. Visiem spēkiem pūlējos būt noderīgs uz klāja. Kamēr Danns stāvēja pie stūres, es uzņēmos divu maiņu sardzi, lai iemācītos, cik iespējams, vairāk, kā
vadīt kuģi pa šauriem ūdensceļiem, kā arī garākos braucienos, kad Dannu nomainīja Inglends.
Tu varēji gan likties kādu brīdi uz lāviņas pagulēt. - Inglends viņu mudināja. - Tu laikam gribi mūs visus trakus padarīt ar savu enerģiju. Kā neraujos tev līdzi, tā man metas nelāga sirdsapziņa.
Izgulēties pietiks laika tad, kad būsim veci, - es atteicu, kā jaunībā mēdz runāt, pats neapzinoties, ko sarunā.
Tu esi jauns, - bilda Inglends, kas arī pats nebija nekāds vecais. - Klausi labam padomam un atpūties, kamēr tev ir iespēja to darīt. Nekad nevar zināt, kad atkal tāda gadīsies.
Edvards Inglends zināja, ko runā. Viņš, kā pats stāstīja, bija tādu vecāku bērns, kuri piedalījās jebkurā, kaut vissīkākajā, pret angļiem vērstā akcijā un līdz ar to, gluži saprotamā kārtā, pazaudēja visu, kas tiem piederēja, arī savu pusaugu dēlu, kam līdz kaklam bija apriebusies nebeidzamā bēguļošana - nekad neiznāca divas naktis pārgulēt vienā un tai pašā vietā, nekad nedabūja pieēst pilnu vēderu, neviena drauga, ar ko padraiskoties. Tajā dienā, kad vecākus apcietināja kādā Viklova kalnu alā un viņu pašu grasījās aizsūtīt uz nabagmāju, viņš aizbēga uz Korku. Tur viņš iecerēja pūlēties sūrā darbā un kļūt par fermeri, lai, kā pats teica, iegūtu stingru pamatu zem kājām un uz visiem laikiem tiktu ārā no muklāja, kādā bija piedzimis un uzaudzis. Bet kas notika? Laukos dzīvodams, viņš tiešām varēja nostiprināties uz vietas, taču, jo ilgāk viņš tā dzīvoja, jo spēcīgāk sāka izjust, ka stieg arvien dziļāk dubļos un mēslos. Tā arī viņam nebija dzīve. Viņš juta, ka klaidu dzīve iegūlusi kaulos un asinīs, un tikko grasījās palikt mierīgi sēžam, pēdas sāka kņudēt. Un viņš devās uz Kinzeilu, lai nodarbotos ar sveju, dzīvotu brīvo jūrasvīra dzīvi, kā to dēvēja ļaudis, kas nekā labāka nebija redzējuši. Un sākās grūts un vienmuļš darbs, diendienā viens un tas pats - zvejā un krastā, turp un atpakaļ, nekādu pārmaiņu, izņemot dienas, kad laika apstākļi neļāva izbraukt darbā. Un arī tad vienmuļība - jāapsargā tauvas, jāstāv enkura sardzē! Arī tā nebija dzīve. Tikai pēc tam, kad viņš sāka kuģot kopā ar Dannu, draņķīgajai dzīvei uzradās jēga. Uz Danna kuģīša nebija steigas, vismaz, ja rīkojās saprātīgi, lai pārāk bieži neiekultos nepatikšanās. Tieši otrādi - vajadzēja kārtīgi izgulēties, lai nepieļautu muļķīgas kļūdas un aiz noguruma nepaliktu nepamanīta muitas kutera bura pie apvāršņa. - Tāpēc, biedri, - Inglends sacīja, - tev derētu ieklausīties manā padomā un aiziet uz lāviņas nosnausties.
- Es zinu, ko spēju turēt, - es atcirtu.
Un man šķiet, ka pārējie nevarēja vien nobrīnīties par manu izturību. Gulējis vai negulējis, allaž biju jautrs, smēju un jokoju, tāds es biju, un šīs īpašības kopā ar bailēm bija ierakstītas manā karogā visu mūžu.
Kad mēs tuvojāmies Sentmalo jūras vārtiem un mēnesnīcā iznira Kapfrēelas apveidi, es stāvēju pie vienas stūres, Danns un Eliza pie otras. Danns mani bija priekšlaikus informējis par krasta Iezīmēm un kursu, un es jutos, it kā tas būtu gatavības pārbaudes brauciens. Lieki būtu pieminēt, cik lepns un pašpārliecināts biju, kad iebraucu, nesaņēmis nevienu Danna aizrādījumu… līdz tam brīdim, kad Elīza atgrieza mani atpakaļ zemes virsū, kur man pienācās būt.
Tiešam ērmoti, ka tāds nepraša kā tu tik ātri spēj visu iemācīties.
Viņa to izteica maigi, tomēr manas lepnās ausis tādi vārdi skrāpeja. Kalab viņai vajadzēja sapostīt man tik tīras, lielas laimes bridi? Bet varbūt viņa gluži vienkārši baidījās, ka tāds tips kā es katra ziņa grib iet tikai savu ceļu, nenogriežoties neviena cita ceļa jo galu galā bija pieradīts, ka esmu spējīgs sadumpoties. Bet patiesībā es nekad neesmu liedzies iekļauties laba pasākumā, proti, tādā kas nāk par labu man. Izņemot Elīzas vārdus, braucienā bija vēl tikai viena disonanse, un tā allaž ieskanējās Devāla dēļ. Kad ievilkām enkuru tauvu, viņš nejaudāja to noturēt un sāka ritināt tikai tad, kad biju to izvilcis uz klāja. Buru uzvilkšanā viņš bija tik gauss, ka īstenībā tikai jaucās pa kājām. Buras uzvilkt un rēvēt biju iemācījies, kalpodams uz „Lady Many"Piestājot krastā, es jūrnieku mezglus sasēju ar vienu roku, bet Devāls prata sasiet tikai vienu pašu mezglu-un tikai vienā virzienā. Kad jollu vajadzēja izcelt uz dāvita Devāls tik tikko bija izmocījis priekšgalu ārā no ūdens, kad man laivas pakaļgals jau bija pie treliņiem. Nē, nudien, ja sāka mūs abus salīdzināt, tad viņš man ne tuvu netika.
Apvaicājos Inglendam, kālab Danns pietur tādu nejēgu darbā.
Uz visu var skatīties no divām pusēm, - Inglends atteica, jau toreiz parādīdams izpratni, ar kuru vēlāk kļuva slavens. - Tam, ka uz klāja strādā francūzis, ir diezgan liela nozīme.
Bet var taču atrast kārtīgāku puisi.
Mūsu aprindās ne, - Inglends atteica. - Vai tu pazīsti daudz jūrnieku, kas krastā spēj sarunāties vēl kādā citā valodā kā vien savējā.
Uz to nemācēju atbildēt. „Lady Mary" komandā bija dažādās valodās runājoši jūrnieki, izņemot franču un spāņu valodu - kara dēļ; pamatā mums bija pašiem sava valoda, nežēlīgs dažādu valodu mikslis. Bet kurš gan varēja, tādā runādams, uz sauszemes gaidīt, ka viņu kāds sapratīs? Neviens.
Bez tam… - Inglends vilcinājās tad turpināja: - Bez tam savus tuviniekus neviens neizvēlas, laikā mēs to gribētu.
Tuviniekus? - es atkārtoju. - Ko tu ar to gribi sacīt?
Nezinu, vai man vajadzētu tev to teikt. Bet tu man patīc, un es ceru, ka varu uz tevi paļauties un ka tu turēsi muti.
Uz Džonu Silveru var paļauties, lai parauj mani nelabais, ja tā nav.
Devāla māte ir arī Elīzas māte. Viņi ir pusbrālis un pusmāsa - Elīza un Devāls. Jaunās dienās Danns Francijā piestaigāja vienā bordelī, kā mēs visi to mēdzam. Nākamajā gadā, atkal tur iegriezies, viņš uzzināja, ka kļuvis par tēvu, cik nu meitumājas palaistuvei var ticēt, bet sanāca tā, ka Elīza bija izskatā izpļauta Danns kas Danns. Danns nevilcinājās. Tas bija viņa bērns. Un - tici vai netici, viņš gribēja to pievākt. Viņš neparko nepielaida domu, ka viņa skuķēns varētu uzaugt priekamājā, ja vien viņam iespējams to novērst. Iespējams bija - tu pats zini, kāds viņš ir, bet par kādu cenu! Tā slampa bija ar mieru bērnu par zināmu summu atdot, bet piedevām pieprasīja, lai Danns rūpējas ari par viņas otru pēcnācēju - Devālu.
Devāls Elīzai pusbrālis! Divas atšķirīgākas būtnes nebija iedomajamas.
LaiDie's nedod! - Neko citu es nespēju pateikt.
Jā, - Inglends noteica. - Danns ir viscienījamākais cilvēks, kādu man nācies sastapt. Bet ikvienam mums ir savas vājās vietas.
Tanī mirklī uz klāja iznāca Danns. Viņš aizgāja pie treliņiem, apstājās un palika stāvam, lūkodamās tumsā. Inglends uzmeta man brīdinošu skatienu.
Viss kārtībā, Edvard, - Danns, atpakaļ nepagriezies, ierunājās. - Man pašam vajadzēja viņam to pastāstīt. Bet laikam kaunējos.
Kaunējies? - es noprasīju. - Par ko tev būtu vajadzējis kaunēties?
Par burāšanu kopā ar neprašu. Un tāds viņš ir, tur nav divu domu. Bet esmu devis vārdu, tāpēc nekas nav līdzams.
Ņem to vārdu atpakaļ, un beigta balle, es nodomāju, bet turēju muti.
No otras puses, - Danns turpināja, - esmu nosolījies, ka Elīza nekad neuzzinās, kur cēlusies. Viņa to nezina. Un viņš arī nezina. Tāpēc es jūs lūdzu, kungi, paturiet to vienmēr prātā. Tev es to neatgādināšu, Edvard, tu pats zini. Mums visiem ir savas vājās vietas. Mana vājā vieta ir Elīza. Nu arī tu to zini, Džon.
Darīšu, kas manos spēkos.
Es gribu, lai Elīza ir laimīga, - Danns noteica tādā balsī, kas daudz neatšķīrās no Vilkinsona balss.
Viņš spēji pagriezās un aizgāja atpakaļ lejā uz savu guļvietu, kur viņam bija pilnas tiesības atrasties, jo viņš bija maiņu beidzis.
Es nesaprotu cilvēkus, - Inglends pēc brītiņa klusu noteica. - It ai'viSķi vecākus. Vai zini, kāpēc man vaida Inglends? Tāpēc, lai es nekad neaizmirstu mūsu zemes apspiedējus un lai brūku tiem virsū kaut kailām rokām, ja citādi nevar. Vai tu spēj to aptvert un tam noticēt?
Viņš uz īsu brītiņu apklusa un kļuva domīgs, iekams atkal ierunājās: - Bet vienu zinu droši: lai cik dziļi es cienu Dannu, neparko negribētu būt viņa znots.
Es sāku prātot, ka viņa vārdos laikam ir kāds patiesības grauds. Pilnīgi neatkarīgi no tā, ka biju iemīlējies tiklab Elīzā, kā brīvajā dzīvē uz kontrabandas kuģīša jūrā, un tā likās tik jauka un tīkama un vispiemērotākā dzīve tādam kā es.
Kālab visam jābūt tik nejēdzīgi sarežģītam? - es pukojos. - Mēs te dzīvojam tik brīnišķīgu dzīvi, ka labāku nevar vēlēties. Izņemot tc ērmu Devālu, kas piepūšas par to vien, ka man viss vedas labāk nekā viņam. Un neko mēs nevaram grozīt. Nevaram to draņķi par pārmest pār bortu.
Nekurni un negaudies, - Inglends jautri atsaucās. - Varētu būt daudz ļaunāk.
r
Kā tad - visam taču ir divas puses, vai ne?
Jā, tā nu viņš ir.
Man bija sadota viela pārdomām, tas nu skaidrs. Bet es negribēju ļauties nobiedēšanai, un man nenāca ne prātā šķirties no Elīzas, ja vien viņa neliedza man būt pašam, kāds esmu. Viena doma tomēr nedeva man mieru: ar kādu mērkoku Danns mērī Elīzas laimi? Un no kā tā sastāv? Lai viņa biežāk kā reizi mēnesī nebūtu jāraud? Lai viņa vienmēr izskatītos laimīga? Lai runā tik daudz, cik paradusi, vienmēr aizķerot mani? Vai Danna acīs, piemēram, esmu vainīgs, ja Elīza kļūst skumja par to, ka, viņasprāt, es daudz ko nesaprotu? Vai Danns mani par to apsūdzētu? Un lā tālāk, un tā joprojām, līdz apguru, uzdodams sev jautājumus, uz kuriem nespēju atbildēt, vismaz ne īsti godīgi.
Par Devāla dusmu izvirdumiem es neuztraucos. Tieši otrādi - piespiedos izturēties pret viņu draudzīgi, jo zināju, ka viņš, lai cik tas nepatīkami, uz kuģa paliks. Mana laipnība nesa bagātīgākus
augļus, nekā tiku gaidījis. Ap to laiku, kad izmetām enkuru zem Sentmalo granīta mūriem, mana draudzīgā attieksme viņu bija aizvedusi tālāk, nekā biju cerējis vai gribējis. Viņš bija kļuvis padevīgs kā suns un droši vien būtu man nolaizījis roku, ja vien es palūgtu. No tā es, protams, sargājos, tāpat jau bija pietiekami nejauki.
Dannam bija jākārto darīšanas ar Sentmalo turīgajiem rēderiem, kas ar visu vajadzīgo ekipējumu apgādāja visdažādākos kuģus, sākot ar vienkāršiem mencu zvejas kuģiem, turpinot ar korsāru kuģiem un nobeidzot ar lielajiem karakuģiem un tirdzniecības transportu. Elīzu viņš paņēma līdzi, lai netiktu apšmaukts, kas šāda veida darboņiem vedās viegli un veikli. Inglends ierosināja, ka mums, trim komandas locekļiem, pienāktos godam nopelnīts brīvs vakars. Bez sievišķiem un kapteiņiem, kā viņš šo vēlēšanos formulēja.
. Tā mēs, trīs braši, jautri jūrasbraucēji, devāmies ceļā pa cilvēkiem pilno Rue de la Soif- Izslāpušo dzērāju ielu, kur no vienas vietas, cieši cits pie cita rindojās krogi, mājvietas, bufetes, aluszāles un citādi traktieri. Mēs klīdām no kroga uz krogu, nogaršodami visus iespējamos dzērienus visās varavīksnes krāsās un vēl košākus, lādējāmies un smējāmies, rēcām un aurojām, dziedājām dažādas piedauzīgas dziesmas, stāstījām jocīgus notikumus par visiem ķēmīgajiem tipiem, ko bijām sastapuši ostās vai uz kuģa, lielījāmies ar varoņdarbiem stiprās vētrās uz rājām vai uz sauszemes bordeļos; Uzšāvām krogameitam pa dibenu, saņēmām par to pretī sāpīgas pļaukas, izkāvāmies ar četriem sarkanmatainiem holandiešiem, īsi sakot, dzērām dzīvi pilniem malkiem, lai arī paši spētu apzināties, ka esam dzīvi - līdz vispēdīgi pārguruši, bezspēcīgi, neko lāgā Vairs nesaredzēdami, ielauzīti pie miesas un dvēseles, tomēr laimīgi un apmierināti ar gūtajiem panākumiem, iegriezāmies vienā zaņķī, kas lepojās ar izkārtni „Libertj Bar" un noslīgām pār sasiluša alus kausiem. Mūsu spēki un brašums bija galā un notērēti, un, kā allaž mēdz notikt ar jūrniekiem tik vēlā nakts stundā, noskaņojums pārsitās sentimentalitāte, ilgās pēc mājām, sevis žēlošanas un apraudāšanas, atiniņas par ikvienu piedzīvotu vilšanos.
Pat Inglerids, kas nekad neizrādīja tendences šādos virzienos, sāka dziļā melanholijā rakņāties savā parasti visai vienkāršajā dvēselē.
Velna būšana, - viņš sūkstījās, - skaidrs, ka man nekad nevajadzēja iet jūrā! Tas slikti beigsies, to es jūtu visos kaulos. Vajadzēja palikt uz stingras zemes, to kopt un apstrādāt.
Kā tad - un noslīkt govs mēslos un vircā, - es viņam uzknābu. - Vai tas tev būtu labāk gājis pie sirds?
Devāls sāka gaudulīgi slienāties pēc dārgās zaudētās māmiņas, kas, pēc viņa izteikuma, nomirusi jau pirms viņa pasaulē nākšanas, apraudāja pats savu nevērtību, to, ka neviens gar viņu neliekas zinis, lai gan viņš nekad mūžā nekā ļauna nav nodarījis, lai būtu pelnījis tādu apiešanos.
Cilvēki, skatīdamies uz tevi, ierauga paši sevi un laikam nav iepriecināti par to, ko ieraudzījuši.
Vai tā tiešām ir? - Devāls pārjautāja un likās pat priecīgs, ka viņa niecībai dzīvē piešķirta jauna nozīme.
Un kā ar tevi pašu? Vai tu ari redzi pats sevi, kad skaties uz mani?
Nē, Die's pasarg! Es tad pakārtos pirmajā kokā, kas pagadītos ceļā.
Pēc šādas atbildes Devāls piespieda saeļļoto galvu man pie pleca un atbilstoši savai iedabai noraudāja pāris asaru.
Džon, es gribu būt tavs draugs.
Devāl, esi, kas vien vēlies būt, tikai nejauc mani tanī padarīšanā!
Klaigādami un nesakarīgi muldēdami, klupdami krizdami izgājām no Libertibāra, apdzertajos prātiņos juzdamies kā īsteni sirdsdraugi. Bet vienu es skaidri zināju, otrā rītā pamodies ar tādu sajūtu, ka lukturi man teju teju izvelsies no dobumiem, proti: man nebija nekādas jēgas piedzerties, cerot, ka aizmirsīšu to, ko gribu aizmirst. Man, kā reiz jau pieminēju, nekad nekas svarīgs neieskrien pa vienu ausi iekšā un pa otru, nekur neaizķēries, ārā. Un tas nav mainījies visā dzīves gājumā. Citi dzerdami slīcināja bēdas, bet es tās atcerējos - protams, viņējās.
Danns, situāciju izprazdams, nākamajā dienā atklāti smējās mums acīs, Elīza tik uzjautrināta nešķita. Viņa sūdzējās, ka mēs esot gaisu tā piesātinājuši ar alkohola dvingu, ka viņai no tā sāpot galva, bet mēs visi trīs tādu iespēju stūrgalvīgi noliedzām. Ar diezgan lielu piepūli beidzām uzņemt kravu, kas bija paredzēta slāpju dzesēšanai patērētājiem Kanāla otrā krastā. Danns ar Inglendu mazliet paspriedelēja par kravu, kamēr gaidījām iestājamies paisumu, kas mūs aiznesīs jūrā - šeit tas sakāpa līdz trīsdesmit piecām pēdām, bet es viņu valodās nepiedalījos un arī neklausījos. Man gar karu nebija nekādas daļas.
Tuvojoties Īrijas krastam, mēs nogulējām reidā un zvejojām kopā ar pārējiem, pilnīgi iejukdami zvejnieku barā. Pret vakaru uzvilkām buras un gatavojāmies mājup braucienam kopā ar pārējiem uz Kinzeilu, pirms tam izlaidām Elīzu krastā Laiskajā līcī.
Tumsas aizsegā izkrāvām kuģi un sastapām Danna draugus, kas palīdzēja caur Nikolsgeitas posteni visu netraucēti ievest ostā. Sargposteņi parādīja mums zīmi, ka ceļš brīvs, jo zināja, ka saņems dāsnu atlīdzību, ja izliksies neko neredzam. Nikolsgeitas postenis bija tik iekārots, ka ne Karalim, ne Kinzeilas ģenerālgubernatoram, nedz angļu iestādēm nebija izdevies sargposteņus padarīt par ziņotājiem. Pēc krietni ilga laika es vēlāk uzzināju no kāda Kinzeilas zvejnieka, kas piebiedrojās Inglenda grupai, ka Nikolsgeita beigu beigās vienkārši aizmūrēta ciet un kopš tā laika iedēvēta par Aklo Vārtu posteni, kā liek saukta vēl šobaltdien.
Es saprotamā kārtā vilcinājos spert kāju krastā tādā vietā, kur uzturas kapteinis Vilkinsons. Taču Danns apgalvoja, ka risks esot pārāk niecīgs, lai par to uztrauktos. Atrados kopā ar draugiem, kas bija raduši rosīties pa pilsētiņas šaurajām ieliņām tā, ka nebija ne redzami, ne dzirdami. Tā nu kopā ar tiem aizgāju uz „ Tapta vernu"- krodziņu, kas piederēja kalēja sievai un ko bieži apmeklēja tādi īru godavīri ar tik stingru stāju kā Danns, kas tā prata iebiedēt angļu zaldātus, ka tie ne acis tuvumā nerādīja.
Es savā mūžā esmu sabijis daudzās tavernās - tas, kā mēdz teikt, piederēja pie aroda - un esmu visu par tām aizmirsis, tikai ne „tapta vernu", jo tā nebija līdzīga nevienam citam krogam. Mērija
un viņas dēls Braiens, vaļējais pavards, kurā dejoja liesmas, melnie kaķi - viens bija nokristīts par Kromvelu tā paša iemesla dēļ, kāpēc Inglendu sauca par Inglendu viskija mērtrauki labas krūzītes lielumā, kas karājās pie griestos iedzītiem āķiem (paša kalēja zeļļa pārbaudes darbs), mazītiņas pudelītes, kas aiz bāra letes bija izcīnījušas sev vietu starp lielām mucām, līdz spīdumam nosēdētie soli gar sienām, dzeramie kausi ar iegravētiem pastāvīgo viesu vārdiem uz osām, sūkņu rokturi no spoža misiņa — tas viss nomierināja un atslābināja ikvienu - pat tādam kā es tas ļāva justies kā mājās, cik jau nu man līdzīgie vārēja kādreiz cerēt uz mājām.
Nebija grūti uzminēt, ka Mērija zināja visu par ikvienu Kinzeilas iedzīvotāju - tiklab par pastāvīgajiem, kā par ieklīdeņiem, kā, piemēram, par mani. Ar pētīgajām acīm un dzīvīgo muti, kas prata gan pavērties siltā, visu aptverošā smaidā, gan nikni un nelaipni uzsaukt, viss atkarībā no tā, uz ko viņa skatījās vai ar ko runāja. Savā vietā aiz bāra letes viņa bija nostiprinājusies tā, ka tika galā ar visiem un visu. Tagad es saprotu, ka, tieši pateicoties Mērijai, es vēlāk nācu uz domām nopirkt savu tavernu „ Tālskatis" Bristolē. Kālab man būtu vajadzējis klumburot uz savas vienīgās kājas nezin kur apkārt, lai savāktu informāciju par to pašu cūku Billiju Bounzu, ja, tāpat kā Mērija, stāvēdams aiz letes, nekur neizkustējis, varēju uzzināt visu, kas bija nepieciešams.
Tā nu „Danas" nelielā komanda pacēla kausus, lai nosvinētu savu pirmo, nule beigto veiksmīgo braucienu. Bijām saņēmuši maksu par atvesto preci, un man kabatu vilka uz leju četrpadsmit sovrini. Tie gauži tīkami atšķīrās no nožēlojamās algas, ko biju saņēmis uz „Lady Manj", ja vispār saņēmu kādu algu, kaut arī daļa no šiem četrpadsmit būs jāiegulda nākamajā braucienā. Biju izpircis vienu riņķi dzeramā un pēc tam dāsni saņēmis to pašu atpakaļ no pārējiem, kā Īrijā parasts, un viss būtu ritējis jauki tālāk, ja neatvērtos durvis un neienāktu kāds cilvēks, kas pārlaida ašu skatienu apmeklētājiem un tad nāca taisni klāt pie mums. Pamājis Dannam sveicienu, viņš pievērsās man. - Vai tevi nesauc Džons Silvers? - viņš noprasīja tādā tonī, it kā tas būtu visbriesmīgākais, kas ar cilvēku var notikt.
Un ja nu tā būtu? - es atjautāju.
Ja tā būtu, - svešais sacīja, - tad es tev ieteiktu ņemt kājas pār pleciem un kā velna trenktam laisties projām. Jaunais forta ģenerālgubernators izsūtījis ķērājus tevi meklēt rokā.
Ģenerālgubernators? Ko tas varētu gribēt no tāda nieka jūrnieka kā Džons Silvers? Vai viņš būtu izdarījis ko ļaunu?
Ienācējs pavērsās pret Dannu, kura seja bija satumsusi kā negaisa mākonis. Man likās, ka tas ir tiešām aizkustinoši.
Angļi saka, ka viņš esot bīstams spiegs, ka izlūkojot Francijas labā. Pirms dažām dienām viņš esot zagšus slaistījies ap fortu.
Danna seja satumsa vēl vairāk, ja vien tas bija iespējams.
Tas, protams, nevar būt tiesa, - svešais steidzās piebilst. - Bet īstenība ir tāda, ka viņi noteikti grib Džonu Silveru pakārt. Bet ko gan…
Viņš plaši paplēta rokas.
Ak tā gan, tad tā viņi domā! - es apskaities iesaucos, nespēdams ilgāk ciesties. - Lai mani nelabais parauj, ja es nepasteigšos pirmais! Viņi grib mani pakārt tāpēc, lai neviens neuzzina, kas viņu priekšzīmīgajā fortā notiek, fortā un viņu disciplinētajās galvās! Bet to prieku viņi no manis nesagaidīs tik tiešām, kā mani sauc Džons Silvers!
Un es ņēmos vēlreiz no gala visu izstāstīt, kā noticis, runāju pilnā balsī, lai visi dzird. Mērija saspicēja ausis, un ikviens, kam acis pierē, to redzēja, tātad nebija šaubu, ka mans stāstījums izplatīsies tik ātri kā meža ugunsgrēks. Tomēr tā bija visai vārga atriebība.
Un vai man, nevainīgam jūrasbraucējam, būtu par to jākarājas pie kāķa? - es jautāju. - Vai tas ir godīgi? Vai taisnīgi?
Dzirdēju no visām pusēm murminām atbalstu.
Bet vai jūs domājat, ka ar to pietiks? Nekā nebij! Tagad, kad rsmu izmazgājis viņu netīro veļu, viņi mani pakārs kā spiegu, lai neviens neuzdrošinātos ticēt, ka esmu stāstījis patiesību. Tā, raugiet, šī pasaule ir iekārtota - Dieva un karaļa vārdā. Pakar par patiesības runāšanu un arī par to, ja jums par kaut ko ir pašam savas domas, un jūs to atklāti pasakāt. Bet aizejiet uz fortu un pasakiet, ka vēlaties satiki ģenerālgubernatoru Varenderu vai viņa meitu, tad redzēsiet, ko jums atbildēs. Vai pajautājiet pēc sera Trevora Ešhērsta, apvaicājoties, vai tas miegamice nu ir izgulējies un kājās.
Es jutu, ka man kāds apliek roku ap pleciem. Tas bija Inglends.
Nomierinies, Džon, - viņš sacīja.
Nomierināties? Kāda nelabā pēc man būtu jānomierinās? Pasaki, kādēļ!
Ja ne citādi, tad sevis paša dēļ, - Inglends sacīja.
Šoreiz Inglends vismaz zināja, kā atrast vājo vietu.
Ja tu turpināsi ālēties, kā esi sācis, tad sarkanmundierotiebūs klāt kā saukti un pakārs tevi tuvākā koka zarā tik veikli, ka tu ne pēdējo lūgšanu nedabūsi noskaitīt. Bez tam…
Zinu… - es viņu pārtraucu. - Bez tam varēja būt daudz ļaunāk. Es, piemēram, varēju būt pagalam. Par vienu lietu tu vari būt drošs, un to es tev pateikšu - nekad es īrus nesapratīšu. Bet varbūt tev taisnība. Ko tu iesaki darīt?
Runājot man ienāca prātā, ka to vajadzēja pajautāt Dannam, nevis Inglendam. Taču Danris mani vēroja ar tādu skatienu, ka man pārskrēja tirpas un uzmetās zosāda.
Vislabāk būtu aizvest tevi uz Franciju un atstāt tur, kamēr te pārskrien pārskrien pirmais karstums, - Inglends atbildēja.
Mierīgi un nosvērti. Viņš uzlika roku Dannam uz pleca tieši tāpat, kā bija uzlicis man, it kā nekas nebūtu noticis. Nu jā, bet viņu neviens netaisījās pakārt.
Ko tu par to visu domā,, Dann? - Inglends jautāja. - Protams, iznāk varbūt par biežu, un mēs nebijām plānojuši Korkas iedzīvotājus noslīcināt konjakā, bet, ja aizvedīsim Džonu atpakaļ, iepirksim vēl vienu kravu. Jādomā, ka arī to izpārdosim.
Danns nopurināja Inglenda roku no pleca.
Un Elīza? - viņš pikti noprasīja.
Un es vēl iedomājos, ka viņš satraucas manis dēļ un baiļojas par mani! Kā mums gan patīk pašiem sevi mānīt. Man gauži gribējās pateikt, ka pāris smilšu graudiņi, kas Elīzai kurpē grauztu varžaci uz burvīgās kājas, gan ir nieks salīdzinājumā ar to, kas notiktu ar mani, ja cilpa man aizžņaugtu kaklu.
Kālab tu viņas dēļ raizējies? - Inglends, kā daždien saprātīgs cilvēks, apjautājās. - Tu tikpat labi zini kā es, ka viņa teicami prot rūpēties par sevi. Viņa mūs sagaidīs Laiskajā līcī. Kālab lai viņai tieši šovakar uzbruktu kāda liksta? Kavēdamies šeit un zaudējot dārgo laiku, mēs neko panākt nevarēsim, - viņš nobeidza teicamo tādā balsī, ka jutos pārsteigts, jo neticēju, ka viņš tā spēj runāt.
Tūliņ pēc tam viņš pārņēma komandu un izstūrēja mūs ārā no kroga. Kad grasījāmies jau aizvērt durvis, es uztvēru Mērijas skatienu un redzēju, ka viņa jūt man līd zi un nodarīs savu tiesu. Nebūs vēl gaisma ataususi, kad visa pilsētiņa jau zinās par abiem Varenderiem - tēvu un meitu, kā arī par znotu seru Trevoru, un ka aplamās aizdomās turētā Džona Silvera loma šajā bēdulugā bijusi pavisam nenozīmīga. Pārāk vēlu man pēkšņi ienāca prātā, ka gandrīz vai tikpat ātri vēstis sasniegs arī kapteiņa Vilkinsona ausis. Bet kāda gan tam nozīme? Ir taču vienalga, par ko pakar! Es pats nejūtu nekādu atšķirību, vai mani pakar kā spiegu vai kā dumpinieku. Un tik daudzus tak pakar vēl par krietni sīkākiem grēkiem. Tāds pats sods tiek piespriests tam, kas nozadzis maisu puspuvušu īru kartupeļu, kā tam, kas pārgriezis rīkli kuģa kapteinim. Kālab lai gaužos par savu likteni? Kaut kāda taisnība jau manā pakāršanā būs, kaut arī visi iegansti sameloti no sākuma līdz galam.
Inglends dzina mūs ar Dannu uz priekšu, it kā mēs būtu aitas, pa tām pašām šaurajām ieliņām, pa kurām bijām atnākuši. Devāls kumuroja mums aiz muguras.
Nu tev ir iespēja, Devāl, - es viņam sacīju, - nu tu vari pierādīt, ka esi mans draugs, kāds gribēji būt, ja es pareizi atceros. Palīdzi man tikt ārā no šitām ķēpām, un būsi kļuvis par Džona Silvera draugu - ne vairāk un ne mazāk.
Džon, - Devāls atsaucās aizkustinājumā pārņemtā balsī, - tu vari uz mani pilnīgi paļauties.
Par spīti pašreizējiem apstākļiem, es tikai ar grūtībām apvaldīju smieklus, lai gan zināju, ka neviens nesaprastu, kas šajā situācijā ir tik komisks.
Mēs netraucēti nokļuvām zvejas ostā. Paņēmām jollu, un tikai tad, kad krastā rnūs vairs nevarēja sadzirdot, Inglends paskaidroja, ko izplānojis. Tu ar Dannu jollā taisnā ceļā aizzēģelēsi uz Laisko līci. Mēs ar Devālu sagatavosim „Danu" braucienam un sekosim, cik drīz vien spēsim. Nolaidīsim enkuru, nepiebraucot pie krasta, un sagaidīsim Džonu. Vai arī jūs visus trīs, galu galā varam atkal doties braucienā ar komandu pilnā sastāvā.
Mēs abi ar Elīzu paliksim šeit, - Danns sacīja. - Tev jāsaprot, ka mēs nedrīkstam pazust kopā ar Džonu. Pagaidām mēs vēl netiekam uzskatīti par viņa līdzzinātājiem, bet, ja tagad aizbrauksim, tad būsim par tādiem kļuvuši. Un kas tad notiks ar Elīzu?
Tev taisnība, Dann, - es sacīju. - Laidīšos ceļā viens. Jau tad, kad pirmoreiz tikāmies, es teicu, ka negribu braukt līdzi par balastu. Tu taču to atceries, vai ne? Džons Silvers nekad negribēs kļūt citiem par apgrūtinājumu.
Danns neatbildēja. Man tiešām likās, ka viņa acīs esmu beidzis pastāvēt līdz tam brīdim, kamēr viņš uzzinās, vai Elīzai nav noticis kas ļauns. Tas bija rēgains brauciens īrētā jollā nakts miglā, smīlājot sīkam lietutiņam; abās pusēs baigie forta apveidi un tieši pretī Laiskais līcis kā melna, biedējoša aiza. Vienīgais mierinājums bija vēja piepūstās buras skaņa no „Danas", kas sekoja mūsu ķīļūdenī.
Tiklīdz piestājām, Danns skriešus metās pa līkumoto celiņu uz māju. Man pietika sajēgas vismaz izvilkt laivu krastā sausumā un, iekams steigties viņam nopakaļ, pārbaudīt, vai esmu paņēmis pistoli, ko viņš man iedeva, un to pielādēt.
Un tas bija prātīgi darīts, jo, kad iegāju istabā, viņš stāvēja pie pavarda, turēdams rokā baltu drēbju skrandu - man likās, tā bija no tā paša apģērba, ko tiku redzējis tik skaisti kļaujamies ap Elīzas augumu, kad pirms dažām nedēļām viņa, saules apspīdēta, gāja mājā iekšā un ārā. Bet tagad dziestošajā pavarda atblāzmā redzēju baltajā drānā sarkanus plankumus. Pametu ātru skatienu visapkārt. Istabā valdīja briesmīga nekārtība. Lādes bija atvērtas vai atlauztas, to saturs izkaisīts pa grīdu.
Kad Danns redzēja mani ienākam, ja vispār mani redzēja, seja viņam bija nejauki izvaikstīta.
Viņš ir traks, es nodomāju. Zaudējis prātu aiz uztraukuma un raizēm, taču ne manis dēļ, tas bija skaidrs.
Tu esi viņu nogalinājis! - viņš iebrēcās. - Noslepkavojis!
Ne vella! - es kliedzu. - Es to neesmu darījis, un tu to zini tikpat labi kā es.
Bet viņš, protams, to nezināja. Redzēju viņa roku aizšaujamies aiz muguras, un nākamajā mirklī ieraudzīju viņam rokā pazibam asi uztrīto jūrnieka nazi. Ārprātā, kas viņu bija pārņēmis, viņš metās man virsū mežonīgā ātrumā uz dzīvību un nāvi. Vispēdējā sekundē es pacēlu pistoli un iešāvu viņam krūtīs. Jādomā, viņš nomira uz vietas, tomēr straujajā gaitā - dzīvs vai miris, aizķerdams mani ar nazi, pāršķeļot bikses un nedaudz skarot kāju tuvu pie gūžas. Tad viņš smagi nogāzās uz cieti noblietētā īru zemes klona man pie kājām, un, kad viss bija pilnīgi apklusis un aprimis, es sapratu, ka īstenībā neesmu nogalinājis Dannu, bet ar šo pašu šāvienu nonāvējis Elīzu, ja viņa vēl dzīva.
Nekā, par ko priecāties, šajā domā nebija, tas viens, kas tiesa. Taču vienlaikus es arī sapratu, ka nevaru palikt stāvam tur, kur biju atnācis, ja gribēju dzīvot to vienīgo dzīvi, kas man dzīvojama. Ko es teikšu Inglendam un Devālam? Protams, ne patiesību. Devāla apgalvojumam, ka viņš ir mans draugs, nebija nekādas vērtības. Viņu varēja nopirkt jebkurš par šņaucieniņu laipnības. Ar Inglendubija pavisam citādi. Likās, ka viņu nekas īsti dziļi neskar, tātad attieksmē ar viņu nekas nebija droši zināms. Viņa uztverē vienmēr varēja būt vēl ļaunāk, turklāt katrai lietai ir divas puses. Kā gan uzticēties šādam cilvēkam? Tātad, lai justos drošībā, vajadzēs kaut ko sagudrot, teikt, ka kaut kas noticis. "Bet ko teikt? Ka te mums uzglūnējuši angļi, sagaidījuši, nošāvuši Dannu, bet man izdevies izbēgt? Tas izklausījās diezgan ticami. Taču nevarēja būt tā, ka angļi izšāvuši tikai vienu vienīgu reizi. Tāpēc pielādēju pistoli no jauna un nodimdinājis vēl pāris šāvienu, devos atpakaļ uz krastu pie jollas. Iestūmis laivu ūdenī un pats ievēlies iekšā, airēju, cik spēka, pārtraukdams vienīgi, lai Vēlreiz izšautu. Šāvienu raidīju pret ūdens virsmu, cerēdams, ka tas trāpīs pa „Danas" korpusu, tā padarot manu stāstu ticamāku. Likās, ka es dzīvoju uz parāda. Sākot ar šo brīdi, uz visiem laikiem. Mana mierīgā, burvīgā dzīve krastā bija beigusies. Un varbūt tā bija pat labak, jo tik līdzena, sakārtota dzīve neder tādiem kā es.
Airēju nosvīdis, seja tvīka kā ugunīs, un brūce stipri asiņoja. Tumsā pavīdēja „Danas'' apveids, necaurredzamajā tumsā tik spocīgs kā Skrejošais holandietis, divu cilvēku augumi nolīkuši pār treliņiem, sagatavojušies uzvilkt mani uz klāja. Es ļāvu jollai ar būkšķi piesisties pie „ Danas" borta un ar pēdējiem spēkiem pieķēros pie treliņiem, cerot, ka nebūšu pārspīlējis, kad sajutu Inglenda spēcīgās rokas, kas izcēla mani uz klāja, gluži kā kasti ar konjaka pudelēm.
Laid projām - ātrāk! - es noelsos. - Angļi nāk.
Piestiprini jollu kuterim pakaļgalā! - Inglends pavēlēja Devālam, man tālāk vairs neko nejautādams. - Uz klāja to uzvilksim vēlāk.
Savā tālredzībā, kas vienmēr izpaudās īsti vajadzīgos brīžos, Inglends bija nolaidis enkuru, bet visu laiku dreifējis tā, ka es jau drīz vien dzirdēju glābiņu - ūdens viļņošanos zem korpusa, kad slīdējām projām.
Taču tikai tad, kad ritmiskais viļņojums sāka mūs līdzeni šūpot, es ar mokām piecēlos sēdus un izstāstīju, ko esmu piedzīvojis. Priecāties viņi, ne Devāls, ne Inglends, par jaunajām ziņām nepriecājās. Tomēr viņi man noticēja; un tā es iedomājos, ka viena nodaļa beigusies un drīz sāksies jauna manas dzīves stāstā, kam būtu grūti noticēt, ja es pats nebūtu to visu pārdzīvojis. Uz to varēja skatīties no divām pusēm, kā mēdza sacīt Inglends; tomēr ne mirkli nebija garlaicīgi atrasties visu to notikumu mutulī. Es, protams, nevaru apgalvot un nespēju arī aizmirst, cik patīkami un interesanti bija būt ar Dannu, Elīzu vai Devālu, nedz arī viņus aizmirst. Bet viņu nelaimes bija un palika viņu nelaimes. Kāpēc lai es apgrūtinātu sevi ar viņu nedienām? Man pietika pūliņu tikt galā pašam ar savām problēmām, atstājot viņējās viņu pašu ziņā.
Bet kā tad ar Elīzu, vai ar viņu bija tāpat? Tā doma man nedeva mieru visu laiku, kamēr neizzuda Oldhedas bākas uguns mirgojums pie apvāršņa un es stāvēju, lūkodamies atpakaļ. Varbūt Elīza galu galā tomēr bija pūlējusies dāvāt man kaut ko tādu, kā man trūka, bet ko es nesapratu un nemācēju iekļaut savā dzīvē. Neviens mani nevarēja piespiest uzņemties vainu par to. Es visā nopietnībā centos sev iestāstīt, ka daudzo miljonu sieviešu vidū, kuras apdzīvo šo pasauli, ir vēl citas tādas sievietes kā Ellza. Droši vien, ka ir, bet, lai mani vai nelabais parauj, man savā garajā mūžā negaidījās nevienu no tām sastapt.