. Es neliedzos un labprāt to atzīstu. Bet cena - kas to maksās? Tagad es sirds dziļumos pūlos izdibināt, uz kā rēķina esmu dzīvojis. Biju dzīvē iesūcies kā dēle, bet bez tam jāatzīst arī ka esmu vienam otram pamatīgi nolaidis asinis. Tanī laikā es sevi pārliecināju, ka tie ir īslaicīgi aizdevumi, investīcijas Džons Silvera darījumos un tiks atmaksāti, kad būšu bagāts. Bet nekad neviens nenieka nedabūs atpakaļ, un es tagad te sēžu kā bagāts vīrs ar milzum daudz dzīvju, kas paliks neatklātas kā apslēpta manta, pie kuras neved neviena karte.
Mirkļa karstumā es nošāvu Dannu, par to nedomādams. Vispār neko nedomādams. Danns izglāba man dzīvību. Bet, aplūkojot no otras puses, viņš neizglāba tieši manu dzīvību. Viņš bija gatavs izglābt jebkuru dzīvību - manu vai kapteiņa Vilkinsona dzīvību, ja vien kāda dzīvība bija jāglābj. Tātad - vai es viņam maz biju kaut ko parādā? Vai man vajadzēja vienkārši stāvēt un ļaut, lai viņš mani piebeidz - tāds galīgi nojūdzies un traks, kāds tobrīd bija - ļaut, lai ar vienu naža dūrienu padara jauno nodaļu manā dzīvē arī par pēdējo? Nē, to gan nevajadzēja.
Patiesībā es ar vienu šāvienu ne tikai nošāvu Dannu, bet arī izdzēsu Elīzu no savas dzīves. Ar to man nav ko lepoties, bet nav ari par to jākaunas. Es, zināms, varētu patiesību sagrozīt pēc sava prāta, varētu pateikt, ka biju piespiests pie'sienas, bet kāds labums man no tā tiktu? Es taču skaidri zinu, ka stāvēju vaļējās durvīs un aizmugure man bija brīva, un vairāk par to nekas nav sakāms.
Un tas vēl nemaz nav pats ļaunākais. Ja nošaut Dannu ir bijis ļauns darbs, tad jāteic, ka esmu vainīgs daudzos vēl ļaunākos, un tomēr spēju mierīgi gulēt veselīgā miegā. Nē, mani no visas tiesas satriec atklājums, uzrakstīts melns uz balta, ka šis Džons Silvers, kas, pēc visa spriežot, esmu bijis es pats, šķiet, visu mūžu nodzīvojis no rokas mutē, pēc principa, ka jārīkojas, kā vējš pūš, tverdams katru salmiņu - gan tos, kas tika piedāvāti, gan tos, kas tika liegti. Vai viņam vispār bija kompass un noteikta vieta, kurp viņš vēlējās nokļūt? Vai viņš vispār domāja par to, kurp iet vai ko grib panākt? Viņš, kas allaž lepojās ar savu pareizumu un uzskatīja sevi par labāku tāpēc, ka dzīvoja īstu dzīvi, bet citi visu mūžu neapzinājās, ka dzīvo.
Jā, zinu, ko biju iedomājies, proti, ka šī mana patiesā dzīves stāsta uzrakstīšana man saglabās skaidru prātu un normālu saprašanu kādu brīdi ilgāk, nekā tieši nepieciešams, un citas blēņas tādā pašā garā. Gatavās muļķības, es saku, nekas vairāk, ne mazāk. Tas tiešām ļauj man apzināties, ka esmu dzīvs, bet Dieva vārds, ja Viņš ir, dzīve nepavisam nav pagājusi tā, kādu biju to iedomājies. Bet varbūt es drīkstētu cerēt, ka būs vieglāk satikties ar atmiņām aci pret aci un pēc tam pārmest tās pār bortu, kā mēdz pārmest lieku balastu - pēc tam, kad tās būs nosauktas vārdā un saliktas rindā, un izspiestas sausas. Vai tādā veidā parasti nebeidzas mūsu dzīve zemes virsū? Ja vien netiekam pakārti.