. „Dana" atkal devās ceļā uz Franciju ar } v nenogurdināmo komandu uz klāja. Mēs sev mieru nenovēlējām. Nebija jau nekādu lauru, uz kuriem gulēt. Nebija iedomājams, ka Inglends un Devāls varētu atgriezties Īrijā un dzīvot neslapstīdamies. Un man atgriešanās nozīmētu to pašu, ko, atceroties nesenus notikumus, kādam bija nozīmējusi dažu puķīšu dēļ iemigšana, sēžot postenī.
Tātad, protams, uz Franciju. Tādā veidā mēs cerējām iegūt dažas kārtis turpmākai spēlei. Lai kompensētu citus trūkumus, Devāls varēja mums noderēt par tulku, ja vien viņš kādreiz izprastu, ko mēs - Inglends vai es - pateicām, gribēdami; lai pārtulko. Inglends kopā ar Dannu bija daudzos braucienos apmeklējis dažādas vietas Bretaņā. Turienes ūdeņus viņš pazina kā savu kabatu, tāpēc neapšaubāmi bija kapteinis. Es, kaut arī augsti kvalificēts, biju un paliku vienkāršs matrozis, juzdamies ar to pilnīgi apmierināts. Ar to lepoties vai plātīties labos vai sliktos laikos nebija manā dabā. Es kāroju izlemt tikai savu kursu, nevis noteikt to citiem. Nevienam nebūs Džonu Silveru pazemināt, visu noteikšu pats. Tomēr drošības labad ierosināju sastādīt kuģa padomi, kas izlems visus svarīgos jautājumus par dzīvi un darbu uz kuģa, kaut īstenībā runa bija vienīgi par to, kur, kad un kā mēs liksim uz spēles savu vienīgo dzīvību, lai kādu nieku nopelnītu.
Ceļojuma pirmajā naktī Devāls līdz pat rītam nosūta uz lāviņas, kamēr mēs ar Inglendu darījām visu nepieciešamo, lai glābtu mūsu visu triju ādu un stūrētu kuģi, apmainītu karogu un nosaukumu. Devāls apraudāja Danna nāvi. Par to nebija jābrīnās, jo Danns vienīgais izrādīja Devālam kaut cik laipnības un sirsnības, uz ko katram cilvēkam esot tiesības - diezin, kur viņš to bija ķēris? Es augstprātīgi atļāvu Devālam noguldīt galvu man uz pleca un kārtīgi izraudāties, vienīgais, ko pašreizējos apstākļos varēju viņa labā darīt. Kad viņš bija izraudājies, es skarbi viņam uzsaucu, lai lien atpakaļ migā. Mums vajadzēja, lai viņš būtu izgulējies un ar skaidru galvu, kad nokļūsim Bretaņā. Bez viņa mēs tiešām nebūtu varējuši iztikt. Mani pareizi izraudzītie vārdi iedarbojās uz viņu kā pieši uz zirgu, un viņš veikli pazuda kajītē.
Mēs abi ar Inglendu palikām uz klāja, un mums visapkārt nakts.
Esam gan iekūlušies elles putrā, Džon! - Inglends noteica un palaida pamatīgi garu spļāvienu pār bortu jūrā.
Protams, viņš tagad bija kapteinis ar tiesībām laist arī strūklu pa vējam, ja vēlējās, bet spļaut pret vēju gan nebija nekādās jēgas, jo spļāviens apmeta gaisā loku, atgriezās un nokrita viņam pašam uz kajas. Viņš paskatījās vispirms lejup, tad uz mani.
Bet… - viņš iesāka, un es, zinādams, kas sekos, pabeidzu teikumu: -.. .varēja būt vēl ļaunāk.
Neko daudz, - viņš padrūmi atteica. - Kā tad vēl ļaunāk?
Tie spļaudekļi varēja trāpīt tev ģīmī.
- Džon, - viņš sacīja, ne drusciņ nepasmaidījis, - es Dannu vērtēju ļoti augstu.
• Kurš gan, vellos, to nedarīja? - es pikti atcirtu.
Viņam, zināms, bija arī pa kādai vājībai, - Inglends turpināja ta, kā varēja gaidīt. - Un viena no tām bija viņa meita. Vai
nezini, kas ar to noticis?
Es sarāvos. Elīzu biju aizmirsis savā stāstā pieminēt. Neņem nu ļaunā, - Inglends piesardzīgi uzbilda. - Pat es saprotu, ka tev nav viegli par to runāt.
ļ - Nav gan, - es lēnam atteicu, tulkodams to pats savā valodā. * Nezinu, varu vienīgi iedomāties, ka angļi viņu nogrābuši pirms mūsu ierašanās. Bet jāpiebilst, ka tas nebūs noticis bez cīņas, jo Danns pacēla vienu apģērba skrandu.
Cūkas gatavie! - Inglends iesaucās. - Ja viņi kaut matiņu tai aizskāruši, velns parāvis, kā tikšu klāt…
Viņš aprāvās. Es ar interesi gaidīju paskaidrojumu, kā viņš savus draudus īstenos. Ko gan viņš, nabags, spētu iesākt pret veselu nāciju?
…karošu pret angļiem, vienalga, kādā pasaules malā tos sastapšu.
Tāpat kā tavi vecāki? - es jautāju.
Jā. Velns lai viņus rauj! Viņiem taisnība. Cita ceļa nav. Un tu, Džon, ko tu darīsi?
Kādā ziņā?
Pēc Inglenda sejas izteiksmes es redzēju, ka man jābūt uzmanīgākam, ja gribu, lai man notic.
Es, protams, runāju par Elīzu, - viņš atteica, kā gluži labi biju sapratis, tikai vienu acumirkli par vēlu.
Ko gan es varētu darīt? Neba jau viņai angļi dzenas pa pēdām.
Man drīzāk bija bail par to, ko viņa darīs, kad uzzinās, ka Danns
ir miris. Ja Elīza noticēs, ka Dannu nošāvuši angļi, viss būs labi un kārtībā. Zināms, ne angļiem, ne viņai pašai. Ja viņa iedomāsies, ka tas esmu bijis es?… Sāku sevi pārliecināt: kālab lai viņa domātu uz mani, godavīru ar mīkstām, maigām rokām, kuru viņa galu galā bija visai stingri iemīlējusi?
Inglends manu klusēšanu piedēvēja emocionālam pārdzīvojumam.
Tagad nerunāsim par to, - viņš, man par lielu atvieglojumu, noteica. - Kad viss būs cik necik norimis, padosim viņai ziņu, ka esam dzīvi, sveiki un veseli un par „Danu" rūpējamies kā par miesīgu bērnu. Un viņa var ierasties jebkuru brīdi un saņemt savu ienākumu daļu un savu saderēto piedevām. Tā būs labi un kārtīgi.
Tomēr lielajā sajukumā, es nodomāju, nedrīkstētu aizmirst, ka Danns visā nopietnībā bija nolēmis mani nogalināt, tā neatsaucami darot galu mani pastāvēšanai uz šīs zemes.
Jā, - es noteicu, - tas ir, ja vien mums būs kādas daļas, ko piešķirt.
Pareizi, Džon, - Inglends sacīja. - Diezin kā mums vispār izdosies nopelnīt dienišķo maizi? Un pie tās piedevām kādu lāsi vīna un ruma? - Viņš nogrozīja galvu. - Kā jau sacīju, Džon, ellišķīgā putrā tu esi mūs iesēdinājis. Tikai nepārproti mani, es tevi nevainoju, prātā man nenāk tevi vainot. Biju tikai iedomājies, ka esmu atradis īsto vietu - ar jautru padzīvošanu un piedzīvojumiem un tomēr ar tik dziļu mieru kā akā. Man pat izdevās atrast smuku, apaļu meičiņu Kinzeilā, kurai tētiņš ir miesnieks. Vai vari iedomāties vēl patīkamāku ainu vieglai dzīvei?
Viņš izmisis paplēta rokas.
Nu man vajadzēs sākt visu no jauna, - viņš turpināja. - Un viss tevis dēļ, Džon Silver. Tu man patīc, un tu to zini. Bet tu esi bīstams sabiedrotais, vismaz man tā šķiet.
Mums visiem ir savas vājās vietas, - es ieteicos.
Tu vismaz ieklausies, - viņš sacīja, nu beidzot mazlietiņ pasmaidīdams, un piebilda: - Mums tiešām katram ir sava vājā vieta.
Un kas ir tavējā? - es noprasīju.
Nu, - Inglends noteica un pieklusa, pamezdams skatienu uz burām. - Man kādreiz rodas grūtības saprast atšķirību starp pareizo un aplamo. Starp priekšējo un pakaļējo klāju, starp augšu un apakšu, starp saprātu un muļķību, ņem, kādu pāri gribi, man visi var sajukt, un es vairs netieku gudrs.
Un kā tev ir ar dzīvību un nāvi? - es jautāju.
Parasti varu pateikt atšķirību. Vismaz lielākoties.
Tad tu domā, ka par pirātiem mēs nederam?
Inglends skaļi iesmējās.
Šinī kuģī? Trīs vīru komandā? Es šo to spēju paciest, bet izrādīties par vēl lielāku muļķi, nekā esmu, tas neiet tanī skaitā. Vai tu nevari iedomāties, kā ņirgāsies jūrnieki pat uz mazajiem kuģīšiem, ja mēs tiem draudēsim ar uzbrukumu - trīs vīri, viens no tiem Devāls. Nē, es iesaku kontrabandas vešanu, bet varbūt uz citu vietu - Bristoli. Varbūt - uz Glāzgovu.
Glāzgova man nepatiktu, - es atteicu. - Un Bristole arī ne.
- Ak tā, protams. Man piemirsās. Bet uz kurieni, ellē, lai tad mēs braucam?
īstenībā man negribētos atstāstīt visu turpmāko, taču patiesības labad nav iespējams to kaunīgi noklusēt. Mēs laikam bijām visstul- bākie kontrabandisti, kādi jelkad Lamanšā ar šo lietu nodarbojušies, padarījām par apsmieklu profesiju un pagalam apkaunojām veco „Danu". Inglends kuģi vadīt prata un ar gadiem kļuva aizvien prasmīgāks, tas, ka viņam lāgiem juka priekšējais un pakaļējais klājs, neizvērsās tik graujoši, ka nezinātājs to varētu pamanīt, pagāja pusmūžs, kamēr viņš pilnīgi tika pie skaidrības. Lielos jūras braucienos, kur jāorientējas pēc kompasa, viss gāja, kā nākas, bet šaurās, līkumainās iebrauktuvēs vai straujā manevrēšanā viņam viss sagāja grīstē. Ar laiku viņš kļuva slavens kā kuģa vadītājs, kas vienmēr un visur rīkojas tikai pats pēc sava prāta.
Neslēpšu, ka dažkārt tas bija zināmā mērā izdevīgi. Es droši vien nespētu saskaitīt, cik muitas kuteru Inglends savulaik aizvedis maldu ceļos, pats to ne domādams, ne zinādams.
Nav pat nepieciešams īpaši pieminēt, ka Devāls nekam nebija derīgs; viņš gandrīz pārvērtās par pastāvīgu melanholiķi un pinkšķētāju, it sevišķi tad, kad gadījās kāda lāse, ko iedzert. Viņš nemitējās apraudāt Danna nāvi un viņa meitas Elīzas pazušanu, jo tie abi bija izturējušies pret viņu sirsnīgi. Man prātu aizvien vairāk sāka kņudināt doma, ka palaistuves bandubērnu vajadzētu nogādāt atpakaļ pie palaidnīgās mātes. It kā man nenāktos pietiekami grūti aizmirst Elīzu uz visiem laikiem, piedevām nenoklausoties pinkšķēšanā un gaudu dziesmās. Bet Inglends no tādas iespējas kategoriski atteicās. Bez tam viņš stingri pastāvēja uz to, ka līdz „Danas" pēdējai dienai ceturtā daļa pieder Elīzai un ka viņa nekad nebūtu ar mieru, ja mēs pamestu Devālu sausumā. Es brītiņu paviļāju prātā domu pats novākt Devālu, bet zināju, ka Inglends droši vien redzēs man cauri, lai arī kā viņš cilvēkiem uzticas.
Kad viss bija pateikts un norunāts, „Dana" palika vienīgā un arī labākā tādiem kā es dzīvot piemērotu dzīvi tā laika apstākļos. Lai pieklusinātu Devālu, es, Inglendam aiz muguras, daļēji atklāju viņa izcelsmi - ka viņš ir meitumājas paklīdenes dēls, un tā viņu pārdevusi Dannam par vienīgajiem pakalpojumiem, kādus tā varēja sniegt, Danns vēlāk bija pārāk labestīgs, lai puiku padzītu.
Devāls kļuva bāls kā dvielis un neparko negribēja man ticēt, līdz es, mazliet piepušķodams, izklāstīju notikušo visos sīkumos. Kopš tās dienas viņš vairs nevaimanāja par Dannu un Elīzu, tomēr man nepiedeva to, ko biju pastāstījis. Mūsu dzīvē uz „Danas" visļaunākais bija tas, ka nevienam no mums nebija dotības uz darījumiem. Vai nu mēs palaidām neizmantotu izdevību, kas rēgojās, kā mēdz sacīt, degungalā, vai ari mūs daudzkārt apšmauca. Pārdot un uzpirkt, līgt un kaulēties, saskaitīt un atskaitīt, pierunāt pircējus un lielīt preci - tās visas mums bija svešas un nesasniedzamas izdarības. Varu droši apgalvot, ka tam mēs bijām pārāk godīgi. Bet vai laikus to atjēdzām?
Pats par sevi saprotams, ka es gribēju izvairīties no burāšanas uz Angliju. Bet, ja gribējām izvilkt dzīvību, tad citas izvēles nebija. Pusi no saviem līdzekļiem ieguldījām dažādās precēs, ko mums kā visizdevīgākās mantas kontrabandai ieteica Edvards Inglends: tēju, cukuru, tabaku, mežģīnes un, protams, konjaku. Visu vedām nelielos daudzumos. Devāmies uz Bidfordu un Kornvolu. Enkuru izmetām Landijā, un, kāju pirmoreiz uz šīs salas sperot, es pārdzīvoju zināmas emocijas, jo te esot kādreiz uzturējies mans tēvs, tas pats, kas ostā noslīka. Bet, ja gaidītu, ka viņš te atstājis kādas pēdas, man būtu nācies vilties. Ko gan tādi kā viņš var atstāt dzīvē par zīmi no sevis, izņemot tukšas pudeles un slavu vai neslavu par sevi?
Rieteņa aizvējā aiz Landijas mēs sastapām citus kontrabandistus, kas gaidīja labāku ceļavēju un sliktāku laiku, lai paceltu buras atceļam uz Franciju." No tiem uzzinājām vajadzīgo cilvēku uzvārdus, kādi krastā jāmeklē. Bet, kad sastapām misteru Džemisonu, apaļīgu, jautru tirgoni, un pastāstījām tam, ko esam atveduši, tas tikai ar grūtībām noturējās, nesācis pārāk skaļi smieties. Izpriecājies viņš paplikšķināja sev pa gurniem un sacīja:
- Kungi, es negribu būt nelaipns, nopirkšu no jums konjaku un samaksāšu labu cenu, lai jūs varat atgriezties Francijā, neciešot pārāk lielus zaudējumus.
- Zaudējumus? - es, gandrīz mēms aiz pārsteiguma, noprasīju.
- Bet kā ar tabaku, cukuru un mežģīnēm? - Inglends jautāja.
- - Tās visas ir augstākā labuma preces. Es zinu, - Džemisons atbildēja, - tas viss man ļoti labi zināms.
- Kā jūs to varat tik droši apgalvot? - es jautāju, jo jutu mostamies aizdomas.
- Tur nav nekā dīvaina vai noslēpumaina, - tirgonis atbildēja, sākdams no jauna sirsnīgi smieties. - Tabaku es pats nesen aiztransportēju uz Franciju ar jums līdzīgiem aģentiem. Un man šķiet, es pārāk nekļūdīšos teikdams, ka cukurs un tēja Francijā nokļuvuši pa tādu pašu ceļu.
Mēs neticīgi raudzījāmies cits citā.
- Kungi, - Džemisons sacīja, - redzu, ka jūs šajā profesijā esat iesācēji, šīs preces tiek sūtītas no Anglijas uz Franciju, nevis otrādi. Varu dot jums tikai vienu padomu: zēģelējiet aši atpakaļ uz Sentmalo un pārdodiet visu par to pašu cenu, par kādu nopirkāt.
- Šitajā spēlē iejaukts pats nelabais! - Tnglends ierēcās un iebelza dūri otras rokas plaukstā.
Kad pēc kontrabandas preču divkārtējās aprites saskaitījām savus naudas līdzekļus, izrādījās, ka mūsu kapitāls ir tāds pats, kāds bija pirms brauciena uz Angliju - ne vairāk, bet ari ne mazāk, tik tikko varējām atlicināt ikdienas tēriņiem. Vēl pāris tādu braucienu, un cauri ar mums būtu.
Nākamajā braucienā - uz Folmutu - aizvedām krietnu kravu ar konjaku un vīnu. Veiksmīgi ieslīdējām Helfordas upē un pārdevām visu kravu par labu cenu un saņēmām maksu zelta naudā. Taču nepaguvām ipnaksu vēl kabatā iebāzt, kad tirgotājs mums uzsūtīja muitniekus, un mums galvu pa kaklu vajadzēja laisties lapās.
Un tāda garā turpinājās… Brīva dzīve jau tā bija, bet peļņas gan nekādas. Pēc sešiem braucieniem mums,"Atskaitot nost dzīvošanai izdoto naudu, bija palicis pirmējais kapitāls. Pēc septītā brauciena - vairs tikai puse, un tad es uzsaucu: diezgan! Man likās - ja mēs tiešām gribam dzīvot, tad jādara kaut kas vairāk, nekā nodoties apsmieklam un piedzīvot vilšanos pēc vilšanās. Jāiemanto vismaz jelkāds prieks par visu, un tā nemaz nebija nepieticīga vēlēšanās.
Tāpēc sasaucu kopā trīs vīru kuģa padomi, kas nebija grūti izdarāms, un pastāstīju savas ieceres. Teicu, ka, manuprāt, mums jāņem viss, ko varam dabūt, nevis jārēķina un jāprāto par to, kas jau zaudēts. Ierosināju strādāt uz personisku ieguldījumu un līdzdalību. Daudz mums nevienam vairs nav atlicis, ko zaudēt. Jebkurš jauns pasākums būtu labāks nekā tas, kā strādājam pašreiz.
- Un kurp tas mūs novestu? - Devāls jautāja, un tas bija atjautīgākais, ko viņš jelkad savā mūžā izteicis.
Viņam es neatbildēju, bet pievērsos Inglendam.
- Un kādas ir tavas domas? - es viņam jautāju. - Ka varētu būt vēl ļaunāk?
- Jā, - viņš atbildēja, - varētu.
Apsaukāju viņus visos vārdos, kādus vien varēju ātrumā atcerēties, bet tas neko nelīdzēja.
- Tu varētu vienkārši aiziet, - Inglends sacīja.
Viņš teica taisnību, es, protams, jebkurā mirklī varēju aiziet savus ceļus.
Tomēr daudz laika man nebija. Gar visu piekrasti sāka klīst baumas par iespējamo kara izbeigšanu. Par to runāja visās Bretaņas piekrastes pilsētiņās, un tādiem kā mēs tas nozīmēja peļņas zudumu. Kontrabandas vīna un citu preču cenas noslīdēs vai līdz zemei, arī jūrnieku algas kritīsies, kā allaž notiek, kad daļa kara- flotes tiek demobilizēta, un arī mani pašu varēja nogrābt likuma garā, āķīgā roka, pārāk drošs nejutos.
Un, kad miers beidzot ipstājās - ar fanfarām un publiskām uzru nām - un oficiāli tika proklamēts visās mazajās pilsētiņās gar krastu, Inglends sāka runāt par to, ka gribot ar „Danu" doties atpakaļ uz Īriju pie Elīzas. Tas man uzdzina šermuļus pār visu miesu. Sastapt Elīzu man nozīmētu izrakt pašam sev kapu vienā vai otrā nozīmē.
Piesardzīgi, lai nemodinātu Inglenda vai pat Devāla aizdomas, pūlējos tiem ieskaidrot, cik tāda rīcība būtu nepārdomāta, kā mūsu atgriešanās apdraud manu brīvību un dzīvību. Es centos viņus pārliecināt, pierunāt, lūdzos, taču bez panākumiem. Manas pierunāšanas spējas nesniedzās tik tālu, lai pārvarētu Inglenda uzskatus par godu un godīgumu. Ari ar Devālu nekur uz priekšu netiku. Biju viņam nolaupījis to pašu mazumiņu goda un godprātības, kas viņam bija piemituši.
Tā iznāca, ka man nebija citas izejas, kā pašam izšķirt savu likteni. Es uz viņiem ļaunu prātu neturēju, vienkārši neesmu no tādiem cilvēkiem. Nevarēju taču pēkšņi ar viņiem sanaidoties tāpēc vien, ka viņi domāja citādāk nekā es. Ja mērītu ar tādu mērauklu, tad man vajadzētu saiet naidā ar pusi cilvēces. Es vēlējos vienīgi novirzīt šos abus citā kursā uz pāris tuvākajiem gadiem, līdz daudz kas būs aizmirsts un daudz kas mainījies. Tieši tanī laikā Sentmalo ostā stāvēja kuģis, kas gatavojās ceļā uz kolonijām. Pa visu pilsētu bija izkārti paziņojumi ar vilinošiem piedāvājumiem: ceļš par brīvu un materiāla palīdzība dzīves uzsākšanai apvidū ar labvēlīgu klimatu, un pasakainas iespējas tikt pie turības ar vienu vienīgu noteikumu: trīs gadi jānostrādā plantācijās. Trīs gadi bija labak nekā pieci, labāk, nekā palikt Anglija, bet, strādādams uz ,,Lady Mary", biju pieredzējis, ka tas notiek īstenībā. Brauciens ar kuģi bija vienkāršs un viegls, bet darbs - visīstākā verdzība, un plantatoriem bija neskaitāmas iespējas pagarināt nolīgumus. Baltais ligumstrādnieks bija vismaz tikpat vērtīgs kā melnais vergs, varbūt pat vērtīgāks, jo baltais bija pats parakstījis savu verdzības līgumu. Tāpēc bija lielāka drošība, ka tas neaizbēgs vai nesadumposies. Taču šajā pilsētā es uzzināju, ka franču līgumstrādnieki pēc trim nokalpotiem līgumgadiem tiešām tiek brīvi. Frančiem patiesi bija nepieciešami ļaudis, kas iekoptu zemi, apprecētos, radītu pēcnācējus, apbruņotos un darītu visu citu, kas vajadzīgs, lai kolonijā uzturētu dzīvību. No Francijas un salām tika aizsūtīti veseli kuģu lādiņi sieviešu, lai tās atturētu vīriešus no atgriešanās. Agrākais Tortugas gubernators Ožerons piedzīvoja savai zvaigžņu stundu, kad sarīkoja sieviešu izlozi, tās bija galvenokārt prostitūtas vai sievietes ar apšaubāmu reputāciju, bet izturīgas, sīkstas, atjautīgas. Un šīs laulības, kam nebija nekāda sakara ar Svēto garu, bet gan ar laimīgu lozi, laika pārbaudi izturēja tikpat labi kā jebkura cita laulība. Par šo tematu es labprāt būtu aprunājies ar Defo, cilvēku, kas uzrakstījis četrsimt lappušu biezu grāmatu, lai pierādītu, cik brīnišķīgas un cildināmas ir kristīgās laulības. Jautājumu izšķīra fakts, ka franči savus līgumstrādniekus pēc nokalpotā laika atlaiž brīvē. Sameklēju vienu aģentu, piesolīju tam piecdesmit livras, ja tas izkārtos, lai Inglends un Devāls būtu kā nolīgti strādnieki uz „Sentpjēra" klāja tanī dienā, kad kuģis dosies jūrā. Nebija mana daļa, kā viņš to izdarīja, bet, kad vienā jaukā vasaras dienā, kad pūta spirgts rīta vējš un „Sentpjērs" uzvilka buras, viņi abi bija uz klāja. Redzēju viņus stāvam pie treliņiem un noraugāmies uz „Danu", meklējot ar skatienu mani; viņiem nebija ne mazāko aizdomu, ka es varētu būt arī kas cits kā vien labs biedrs uz kuģa, kāds es arī spēju būt, ja biju attiecīgā noskaņojumā. Ja varēju noticēt tam, ko sacīja aģents, naudu saņemdams, tad abiem aizceļotājiem nebija ne jausmas, ka man varētu būt jelkāds sakars ar viņu laimīgo daudzsološo nākotni apvidū ar labvēlīgu klimatu un pasakainām iespējām tikt par bagātiem vīriem. Viņi jēru nevainībā bija padevušies tīksmei iebaudīt liķieri un konjaku, kad aģenta palīgs tos pacienāja un, beigās tiem sirsnīgi paspiedis roku, uzmānljis tos uz kuģa. Tā es atbrīvojos no Devāla un Inglenda, kā man šķita, uz krietni ilgu vai vēl ilgāku laiku.
Dažas dienas vēlāk es pārdevu „Danu", atdabūju atpakaļ savas simt livras, kas arī bija visa mana bagātība un tad sāku nopietni domāt pats par savu dzīvi un piedzīvojumiem. Vietā, kur atrados, es palikt nevarēju, jo līdz ar miera iestāšanos Īrijas, Anglijas un Francijas sakari izveidojās visai draudzīgi. Saklausījies visu, ko varēju uzzināt bāros un tavernās, izsecināju, ka Rietumindija varētu būt pati piemērotākā vieta, kur tādi kā es cer meklēt laimi un izmēģināt roku! Pēc pāris mēnešiem, kad regate ar Dānijas karogu parādījās ostā un bija ceļā uz Rietumindijas salām, es pieteicos darbā. Kapteinis pēc tautības bija anglis un, kā vēlāk izrādījās, demobilizēts no karaflotes. Kuģa nosaukums bija „Carefree"* brauciena galamērķis - patiesi Rietumindijas salas. Bet pirms tam iegriešanās Gvinejā iepirkt vergus. Es par to, protams, nekā nezināju, kad ar visu savu laicīgo mantu simt livru svarā uzkāpu uz kuģa, lai tā Kunga 1714. gadā kā brīvs cilvēks pasaules plašajās Jūrās sāktu jaunu dzīvi - savu trešo pēc skaita.