. Nekādu prieku tas nesagādāja, jo sarkanums debesīs solīja lietu, bet rietumos aiz kalniem samilzušie zilmelnie mākoņi droši vien sakuls spoguļgludo jūru bargās, kā kalni augstās pelēkās bangās.
Pirmā iecere man bija ķerties klāt un turpināt stāstu no tās vietas, kur vakar to pārtraucu, bet lad sāku prātot, vai tā nav domas nabadzība, kas mani novedusi līdz tam, ka sāku pārstāstīt savu dzīvi tik hronoloģiskā secībā, jā, gandrīz vai ar hronometra precizitāti. Vai tad uzreiz nebiju iedomājies, ka dzīve, kuru es uzskatu tiešām par savējo, ir tā pati, kas man nemitīgi jaucās pa galvu un grozījās, uz kuru pusi vien papūta atmiņu vēji? Un vai es neatskārtu, ka viss šajā dzīvē būs nerimtīgs virpulis, kur viens notikums pārsegs otru - vispirms kāja, tad Devāls, pēc tam Danns un varbūt pat Edvards Inglends, kas beigu beigās mani pamudināja atcerēties Planteinu - kādas laimīgas atmiņas! - un tās savukārt noveda pie Defo, un tā aizvien tālāk līdz bezgalībai, kamēr būšu iztukšots galīgi sauss? Bet ko es? Uzrakstīju, ka esmu dzimis, pilnīgi lieks konstatējums, man šķiet, un pēc tam notikumus straujā secībā citu aiz cita. Vai tā bija domu nabadzība? Jā, varbūt, taču arī ziņkāre, it kā mana dzīves gaita piederētu pie interesantajiem stāstiem, kādus gadās dzirdēt uz kuģa. Es brīnīdamies jautāju sev: kā varēja gadīties, ka viss izvērtās un notika tieši tā, kā" notika? Varbūt es sāku saprast, ka šī otra dzīve, šis atmiņu zibšņu savirpinātais mudžeklis vispār nav uzrakstāms, šī dzīve nav patiesāka par to pirmējo, kas sākas ar piedzimšanu vai kaut ko līdzīgu, jo galu galā abas dzīves, kā viena, tā otra pastāv manā prātā. Tātad par visu, kas attiecas uz šo dzīvju patiesīgumu, esmu pilnīgā neizpratnē.
Vai Defo būtu varējis man izlīdzēt, ja arī viņš ķērās pie rakstīšanas, lai izbēgtu pats no savas dzīves? Man gribas atbildēt, ka nevarētu vis. Viņš panāca, ka citi viņa teiktajam noticēja, bet vai viņš atpazina sevi to simtu vārdu vidū, ko sev piešķīra, gribēdams būt brīvs? Viņa amatam piederējās pūst cilvēkiem miglu acīs. Viņš vienlaikus bija slepenais aģents un brīvais žurnālists. Kas gan varēja būt vēl labāk? Ko cilvēks vairāk no dzīves var vēlēties? Ak mister Defo, mēs nebijām labs pāris, un arī mūsu sastapšanās Eņģeļkrogā Londonā nebija nekas ievērojams. Jūs rakstījāt piratērijas vēsturi, bet es biju izcils pirmās pakāpes liecinieks.
Tanī laikā es kopā ar Inglendu dažus gadus pasiroju pa Kārību jūru un Indijas okeānu. Mēs ar „Fancy" guvām krietni lielāku laupījumu nekā mūsu amata brāļi, turklāt gandrīz vienmēr bez kaujas, par ko nav jābrīnās, jo komandā parasti bija ap simt piecdesmit spēcīgu vīru. Kurš tirdzniecības kuģis, kam uz kāja nekad nebija vairāk par trīsdesmit matrožiem, būtu uzsācis ar mums kauju? Kurš būtu gribējis ar tik varenu pārspēku cīnīties līdz pēdējais asins lāsei, lai aizstāvētu kuģu īpašnieku mantu un savu nožēlojamo aldziņu? Gadījās tomēr arī stulbi kapteiņi, kas, savu godu saglabāt gribēdami, pavēlēja pretoties un samaksāja par to divkārši, pirmkārt, ar kuģi un kravu un, otrkārt, ar asinīm un nāvi. Kam no tā tika labāk? Un, protams, bija arī kapteiņi, kas cīnījās gluži vienkārši par kailo dzīvību, tirāni, kas itin labi zināja, ka nav ko gaidīt žēlastību, tiklīdz karogs būs nolaists un tiks kārtoti rēķini. Edvardam Inglendam bija savas vājās puses, un, ja noteikšana būtu piederējusi viņam vienam, tad daudzi kapteiņi, kravas pārziņi un mācītāji būtu palikuši dzīvi, gan aplaupīti līdz ādai, bet dzīvi. Taču kuģa padomē Inglends tika pārbalsots, ja beigās vispār bilda kādu vārdu, un rezultāts vienmēr bija eksekūcija. Kaut arī spriedumu izteica komanda, tas tomēr tika izpildīts it kā Inglenda vārdā. Tāpēc arī notika tas, kam bija jānotiek. Inglendu atcēla ar visu balsīm, izņemot manējo. Viņš paglābās Madagaskarā, atrada drošu patvērumu pie Planteina un mierīgi nodzīvoja līdz tam brīdim, kad vajadzēja nolaist pašam savu karogu. Pēc viņa atcelšanas es kādu laiku kopā ar savu jauniegūto papagaili pastrādāju uz Teilora kuģa, bet nejutu ne prieku, ne sajūsmu. Bagātīgie laupījumi, ko ieguvām ar „Kasandru", un milzīgā izpirkuma maksa par Goas vicekarali lielākajai komandas daļai pārvērtās par dzīvu indi. Ikviens pēkšņi bija ticis pie bagātības, par kādu visu mūžu sapņojis, šķita sasniegta dzīves kulminācija. Bet kas īstenībā notika? Vairums vīru uzvedās kā galīgi prātu zaudējuši. Mētājās ar naudu, it kā tā viņiem dedzinātu plaukstas, žūpoja, kā pēdējo stundiņu gaidīdami. Laupījuma tiesa naudā un dārgakmeņos bija vienīgais, par ko tie domāja, kad sākotnēji izbrauca jūrā. Tagad, kad nu beidzot bija saņēmuši pietiekami daudz, lai mestu mieru, tie vairs nesaprata, ko paši ar sevi iesākt. Bija nožēlojami un kauns uz tiem noskatīties. Noglabāju savu tiesu drošā vietā un steigšus devos uz Renter-beju, kolīdz uzzināju, ka Inglends vēl dzīvs. Un nokļuvu tur īstā laika. Paliku pie viņa, kamēr viņš nomira, un parūpējos, lai galā viss norisētu godam. Cik nu godam, ja ņem vērā nebeidzamos pašpārmetumus, ko viņš sirdsapziņas ēdās sev uzkrāva, pirms nolaida karogu uz visiem laikiem. Viņa pašpārmetumi saērcināja arī manu apziņu, un es labu laiku vairs nejutos īsti kā savā ādā. Sāku prātot, kāda izvēle mums bijusi. Vai vērts būt Garajam Džonam Silveram šaipus kapa? Kāda vērtība dzīves haosā ir tādiem kā mēs? Vai vispār būtu jelkāda atšķirība - dzīvoju vai nomirstu kā jebkurš cits cilvēks? Kurp galu galā novedīs šis ziediem kaisītais platais ceļš, pa kuru man tagad laikam nolemts iet, kamēr kustēšu? Vai tiešām vairs nav nevienas tversmes vietas dzīvē tādiem kā es? Tamlīdzīgi jautājumi virpuļoja man galvā, laupot sparu un spēku. Atpakaļ īstajā kursā mani atgrieza Metjūsa soda ekspedīcija, kas bija sarīkota pēc speciālas pavēles sagūstīt.un nogādāt Anglijā pakāršanai vienu nožēlojamu tipu - Plenteinu, sīkformāta bukenieri, kurš sen bija aizgājis atpūtā un dzīvoja kopā ar baru dažāda i ranga un izskata prostitūtām. Kādēļ? Es sev jautāju un sasparojos,tā vēzēdams zobenu mūsu abu dzīvības glābšanai kā vēl nekad mūžā. Kādēļ vajadzēja trenkt kara flotes jūrniekus apkārt puspasaulei, pakļaut viņu dzīvību briesmām tikai tāpēc vien, lai salašņu pūlis varētu noskatīties, kā pakar Plenteinu? Droši vien taču notrūka karātavu putnu tuvāk pie mājām? Es sāku atskārst, ka man daudz kas jāierauga un jāiegaumē, jāsaprot, kas notiek pasaulē, ja gribu nodzīvot pilnīgāku dzīvi, pirms miršu. Es biju likumpārkāpējs, stāvēju ārpus likuma, par manu galvu bija izsolīta prēmija, bet pret ko lai es cīnos, no kā lai piesargos un uzmanos? Man vajadzētu Londonā noskatīties kādā pakāršanā, būt klāt un dzirdēt pūļa kliedzienus, ieskatīties bendes sejā, sargu acīs, ar paša jutekļiem uztvert visu eksekūcijas gaitu, skaņas un smakas, izjust notiekošo uz savas ādas, par kuru es tik gauži rūpējos. Pastāvīgi biju kā no mēra vairījies uzlūkot karātavas. Met vai ar tām nemēro dzīvi tādiem cilvēkiem kā es un Plenteins? Es domāju, ka esmu drosmīgs, kad, zobenu atvēzējis, pirmais metos uz ienaidnieka kuģa klāja. Taču īstenībā būt drosmīgam nozīmē turēt acu priekšā karātavas un zinot, ka nāvessods ir vienīgais mērkoks tādai dzīvei kā manējā. Ja dzīvoja izsludināta nāvessoda ēnā un ar virvi ap paša kaklu, nav nekāda pamata nodoties šaubām vai bezcerībai. Tad varēja apzināties savu vērtību. Kaut vai tikai iedomātu. Toreiz nolēmu izmantot pirmo izdevību, lai nokļūtu Londonā redzētu un mācītos. Djego Suaresā es nolīgu par nemācītu iesācēju uz vienas brigas, kas veda jēlcukuru uz Londonu. Ja pareizi atce ros, uzdevos par flāmu uzvārdā Zēvijks. Tik smagi cietis laikan nebiju nekad mūžā. Neviena cilvēka valodas skaņa neatskanēja no manas mutes, es tikai ņurdēju, murkšķēju vai smējos kā plānprā tiņš - ar to mans saziņas līdzekļu reģistrs bija izsmelts. Tā es ieman toju jaunu atziņu: ellē, ja tāda pastāv, ikviens runās savā indiVidu ālajā valodā. Taču es savu runīgumu noslēpu tik viegli un tik varonīgi pārvarēju vēlēšanos parunāt, ka nevienam nemodās ne vismazākās aizdomas par to, kā tūkstoš vārdu manī laužas uz āru un līdz sāpēm tvīkst izkļūt dienasgaismā. Redzēju, ka esmu izraisījis apbrīnu kuģa virsniekos ar savu prasmi kuģa darbos, paklausību un atturēšanos no iedzeršanas, toties komanda mani neieredzēja - tieši to pašu iemeslu dēļ. Man bija vienaldzīga tiklab vienu, kā otru attieksme. Kālab lai tās būtu mani skārušas? Neviens nezināja, kas es esmu un kas man padomā. Tā mēs turpinājām ceļu uz Londonu un piestājām ostā, bez kā misters Džons Silvers būtu ieteicis kaut pušplēstu vārdu cilvēku valodā, pats pa to laiku jau nonācis līdz vājprāta robežai. Saņēmu savu nožēlojamo algu, izrakstījos no komandas un ļāvos, lai mani ierauj Londonas smirdošās, verdošās, mutuļojošās dzīves virpulis. Mēs noenkurojāmies Pūlā - viena platvēderaina briga tūkstošiem citu kuģu vidū, kas visi bija saveduši bagātības, lai vēl dāsnāk piepildītu Anglijas kases, kas jau tā bija piepūtušās, ka gandrīz vairs nespēja vēl ko uzņemt. Tas gan bija skats, kas varētu priecēt dievus, ja tiem būtu acis, ar ko redzēt, es nodomāju. Tūkstošiem mastu slējās augšup kā mežs rudenī, kad visas lapas nobirušas, no neskaitāmiem kuģiem - piekrastes kuģīšiem, prāmjiem, lihteriem, baržām un tamlīdzīgiem kravu pārvadātājiem, kas ostā tika gan piekrauti, gan izkrauti. Jūrnieki, krāvēji, ūdensnesēji strādāja, sakliedzās, lādējās, arī smējās - gan ne gluži tik bieži, jo darbs uz to sevišķi nerosināja, tērgāja kā vārnu bars, cēla nastas, stiepa nastas, lāgiem klupa vai pakrita, paši atkal slējās augšā, dažkārt arī ne, ja spēki bija galā. Bilinsgeitas dokā uz enkura stāvēja simtām ogļuvedējas baržas. Tur bija arī tā sauktie sausie doki un kuģubūvētavas. Aiz planku žogiem rēgojās korpusu skeleti, malu malās klaudzēja āmuri, dziedāja zāģi. Garaiņi cēlās no tvaika katliem, kur kokus mērcēja liekšanai. Verdošas darvas smaka koda acīs, kairināja nāsis un rīkli. Gar piekrasti stiepās pārdotavas un darbnīcas, kur rosījās kuģu aprīkotāji, buru audēji, takelāžas meistari, virvju vijēji - tie visi bija darboņi, bez kuriem kuģi uzbūvēt un aprīkot nav iespējams. Nekad mūžā nebiju redzējis tik milzīgu jūras transportlīdzekļu kolekciju. Neizsmeļami šķita krājumi, kas gaidīt gaidīja, lai tos izlaupa. Un kuģi jau nestāvēja Londona vien. Pats savām acīm biju skatījis Bristoli un Glāzgovu. Bez tam taču vēl bija Portsmuta, Sauthemptona un visas citas ostas kaut Anglijā vien. Cik kuģu varētu būt Atlantijas okeāna šai pusē? Trīsdesmit tūkstoši? Un cik bija laimes mednieku, Fortūnas džentlmeņu? Saskaitīju visus, par kuriem biju dzirdējis, tos dažus gadus kuģodams ar Inglendu. Vienlaikus varbūt divdesmit. Mušu izmetu mi, odiņi - tie mēs bijām, nekas vairāk. Kā varēja notikt, ka vienu laiku mēs puslīdz bijām paralizējuši tirdzniecību ar Rietumindiju? Ne tāpēc, ka mēs būtu izputinājuši kuģīpašniekus, to es tagad redzēju un sapratu. Viņiem vēl atliku likām bija citi kuģi, kas ar peļņu, ko deva atvestās kravas, nosedza visus zaudējumus. Nē, to droši vien panāca bailes. To panāca mūsu reputācija. Gatavais joks, iedomāties, ka savulaik esam spējuši apturēt tirdzniecību ar to vien, kas par mums bija sastāstīts, bieži vien tikai nenoteikti apgalvojumi un neprātīgas fantāzijas. Kāds uzmundrinājums tādiem kā es! Visi šie desmitiem tūkstošiem kuģu, un tiem pretī patiesība, ka mūsējo nebija vairāk kā neliels odu bariņš - tas nudien nebija apvienojams ar cilvēku bailēm un šausmām. Vairākas dienas noklaiņojos pa burzguļojošo Londonu, visu laiku aplūkodams un iepazīdams. Redzēju bagātākās, treknās iestādes, kas apgādāja ar kapitālu kuģu īpašniekus un viņu kuģus. Brīnīdamies nostāvēju ārpuse pie apdrošināšanas sabiedrībām - „Royal I whange" un „London", kas apdrošināja visu, izņemot komandu. Ar vaļā muti apbrīnodams, nolūkojos uz lielo rēdereju ēkām -/east Indian", „Sauth Sen" un „Royal African", nespedams atskatīties vien to greznībā un krāšņumā. Kļuvu uzmanīgs un piesardzīgs, vērodams Muitas kanceleju ar tās tūkstošiem darbinieku, kas to vien gaidīja, lai nogrābtu kādu man līdzīgo. Ak, ja es vispār kaut ko toreiz iemācījos, tad, lūk, ko: cik maz visi tādi ka es zinām par pasaules iekārtu un kā pasaulē viss tiek darīts. Mums nebija ne mazākās nojausmas par tām milzu summām, kas tika ieguldītas, riskējot iegūt vai zaudēt. Kā gan citādi mēs būtu varējusi izdzīvot un piedevām vel iedomāties, ka esam neuzvarami kā, piemēram, Robertss, Deiviss un pārējie, kas ar savām proklamācijām izaicināja visu pasauli? Nē, vispirmām kārtām pašam jāmeklē sava laime, jo pārāk liels ir risks tikt samītam, ja būsi ods vai kuģa ķirmis. Tāpēc arī es beigu beigās devos uz Admiralitāti, uzdevos par muitas kontrolieri misteru Pauelu un palūdzu izziņu par nekrietno pirātu Džonu Silveru.
-Vai mums ir kādas ziņas par viņu? - es jautāju.
-Viņa vārds mums ir atzīmēts, - atbildēja rakstvedis, kura mīklai līdzīgā sejas āda šķita tuvojamies sairumam, tik gauži vīnam trūka svaiga gaisa. - Tas bija dumpinieks uz „Lady Mary", kas nogrima Oldhedā pie Kinzeilas. Informācija iegūta no kapteiņa Vilkinsona ziņojuma. Tas ir viss. Neviens nezina, kur viņš palicis.
- Man tas ir zināms, - es priekšnieka balsī atteicu, kaut iekšķīgi ar nepatiku. - Džons Silvers ir beigts. Viņš zaudēja galvu, turklāt vārda tiešajā nozīmē, kad Metjūss nesen atklāja pirātu perēkli Sentmarī. To salašņu jūs varat mierīgi izsvītrot savos sarakstos. Ar tīru sirdsapziņu. Mīklasģīmis izdarīja, kā viņam ieteicu, un līdz ar to es aizgāju no šīs pasaules. Un ar daudz vieglāku sirdi aizgāju arī no tās nešķīstās iestādes. Galu galā man ierasties tur bija tikpat kā iebāzt galvu lauvam rīklē. Un tomēr es, Džons Silvers, biju izdarījis kaut ko tādu, kas man ka personai sagadaja zināmu respektu, kad es, atgriezies Rietumindijā, visai drīz pārgāju uz Flinta kuģi. Taisnību sakot, tāda mānīšanās un izlikšanās man vedās visai viegli un it labi patika, jo man tas laikam bija asinīs. Taču, ja es arī iepriekš to nebūtu zinājis, tad tagad Londonā uzzināju: vienīgais, kas šaipus kapam svarīgi, ir panākt, lai citi notic tavam godīgumam. Ar tādu avansu tu vari atļauties daudz ko un paveikt brīnumus. Bet tur Londonā iemācījos arī kaut ko citu: iedams allaž atceries palūkoties pār plecu atpakaļ, lai neļautu citiem tevi vazāt aiz deguna. Par maz ir būt apveltītam ar veiklu valodu. Tikpat nepieciešamas ir arī acis pakausī.