, lai kļūtu par pakāršanas liecinieku. Plaši bija zināms, ka ties'nesis Džefrijs mēdzot tur iegriezties, lai ar kausu vai paris kausiem alus aizskalotu nelabās atmiņas par nule piespriestajiem nāvessodiem, pats netiekot iejaukts parastajā pūli Eksekūcijas dokā, kur karātavas slējās rindā kā putnubiedēkļi, lai iedzītu bailes tādiem kā es. Kad es tur ierados, trijās karātavās šūpojās trīs notiesātie un sodītie. Tie bija izkāruši sazilējušās mēles vai, pareizāk sakot, to, kis no mēlēm atlicis pēc tam, kad tur bija mielojušies kovārņi, vārnas un kaijas, blenza manī tukšiem acu dobumiem. Bariem ap pakārtajiem sīca zilās mēslu mušās, varēja redzēt pat skudras pa tiem tekalējam. Miesa bija izžulgusi un asu knābju saplosīta. Šī nu tiešām ir nāve, es nodomāju, droši un neapšaubāmi. Tie vīri - gan mūsējie, gan pretinieki, kas zaudēja dzīvību uzbrukumos un sadursmēs uz „Walrus", bija vēl silti un cilvēciski, kad mēs tos pārmetām pār bortu vai aprakām smiltīs. Daži līķi, kas par tādiem bija kļuvuši no naža dūriena mugurā, tikpat labi varēja būt dzīvi, kā miruši. Bet šeit, Dieva vārds, kā mēdz teikt, būtu lieki jautāt, vai pienācis laiks pēdējam svaidījumam, pat ja mirējs būtu to vēlējies. Garām ejot, parāvu vienu līķi aiz kājas, gaiss bija biezs no mušām un citiem kukaiņiem, un pakārtais sašūpojās kā svērtenis perpetum mobile mašīnā. Zemē nolija smirdīgs dzeltens šķidrums, kuram mušās sakrita virsū kā zils mākonis. Laikam taču tā skaitījās sevišķa delikatese. Es samīdīju pāris simtus mušu un tīrā prieka pēc aizbiedēju putnus, es taču arī esmu tikai cilvēks, nospriedu, kaut gan ļoti daudzi par to ir citādās domās.
- Lai Dievs jūs svētī, - man aiz muguras ieskanējās piesmakusi balss.Es pagriezos un ieraudzīju grumbainu, sačervelējušos veču.
- Brīnums gan, par ko Dievam vajadzētu to darīt?
- Par to, ka jūs aizbiedējāt putnus un mušas, - veča atbildēja.
- Tas gan ir par maz, lai izpelnītos svētību, - es sacīju, pūlēdamies runāt draudzīgi, bet viegli man tas nevedās. - Ja jums būtu dzīvē allaž tā laimējies kā man, jūs zinātu gan, ka tā ir Dieva neizdibināmā griba ļaut putniem un kukaiņiem baroties ar pakārtu grēcinieku miesām. Un es ar savu rīcību esmu pārkāpis Dieva gribu.
- Mans dēls nebija apgrēcīgs! - vecā sieviete atcirta.
Es sekoju viņas skatienam un pavēroju ciešāk vienu no pakārtajiem, tomēr īstu, drošu līdzību nespēju atklāt.
- Ko viņš tik ļaunu sastrādāja, ka piedzīvoja beigas šeit?' - es jautāju.
- Viņš hercoga zemes īpašumā šāva trušus. Mēs bijām badā. To es jums varu apzvērēt, ser.
- Kas par trakumu! - es iesaucos. - Vai tiešām šinī zemē cilvēkus var pakārt par katru nieku?
Var, noteikti var, šī man nebija pirmā reize to dzirdēt. Vai daudzi nav kļuvuši par pirātiem tikai tāpēc, kā citādi šādas vai tādas vainas dēļ būtu pakārti, kaut parasti tie bija nenozīmīgi sīkumi? Vai klejojumos pa Londonu nebiju pats savām acīm redzējis un izlasījis visur izkārto jauno Likumu par veikalu apzagšanu? Tur melns uz balta bija rakstīts, ka zādzībās, kur nozagtā prece vērtībā pārsniedz piecus šiliņus, sodāmas ar nāvi. Tā vismaz varēja uzzināt, cik vērta ir cilvēka dzīvība. Piecus šiliņus! Kur nu vēl par trušu nogalināšanu, kaut arī tie vairojas ātrāk, nekā var spēt tos apšaut! Labu brīdi es nostāvēju pie trim pakārtajiem, lai ļautu skatam pamatīgi iespiesties atmiņā, tā, lai neaizmirstas nekad. Galu galā taču tieši to es biju gribējis redzēt - nāvi bez-izrotājumiem un iztēles piedevām nostāstos. Nu man vairs atlika tikai noskatīties tieši soda izpildījumu, dzīvē novērot pakāršanu un izprast pašu nāves mirkli, to, no kā es visvairāk baidījos. Neba no pašas nāves, tā bija nenozīmīga, bet no neatvairāmās apziņas, ka tāds kā es, kas vēlas dzīvot par katru cenu, ļoti drīz būs pārvērties par trūdošu līķi ar izkārušos mēli un rādīs to visiem, turklāt no tā nebūs nekāda labuma ne tiem, ne man. Pamāju ar galvu sveicienu večiņai, kas, apsēdusies un rokas salikusi, skaitīja lūgšanas, diemžēl par vēlu, kā man šķita, un nogriezos uz Eņģeļkroga pusi. Uz kroga durvīm kādam bija ienācis prātā uzgleznot eņģeli, kurš dabūja belzienu pa degunu ikreiz, kad durvis vēra kāds nabaga izslāpis velns, kā, piemēram, es pats. Par kroga iekšieni nekas zīmīgs nebija sakāms, izņemot pašu krodzinieku, kas nudien izskatījās pēc īsta ercenģeļa. Šim brīnumam pasūtīju kausu alus un paraudzījos visapkārt. Parastais sortiments - daždažādi dzērāji - kalsni vai kārni, bet visi izslāpuši. Tikai viens vienīgs ļoti atšķīrās no pārējiem: viņam galvā bija parūka, vāji pūderēta un varbūt pat noplūksnājusies, nevīžīgi uzmaukta galvā. Priekšā uz galda gulēja vesela kaudze papīru. Viņš uzmanīgi vēroja mani dzīvām, pētīgām acīm, sēdēdams pie loga ar skatu uz karātavām. Galds bija liels, tāpēc es droši gāju klāt un laipni, kā man pašam šķita, apvaicājos, vai viņam nebūs iebildumu, ja apsēdīšos pie viņa galda, galvenokārt skata dēļ, es paskaidrodams piebildu. Piekrītot pamājis, viņš nekautrēdamies, gluži atklāti turpināja mani vērot, kamēr dzēru alu un neatņēmies skatijos uz pakārtajiem - tagad pa gabalu.
- Redzu, ka jūs interesējaties par šāda veida nāvessodiem, -viņš ierunājās, sekodams manam skatienam. Es piesardzīgi palocīju galvu, Jūs šai ziņā neesat vienīgais, - viņš turpināja. - Jums vajadzētu atnākt tieši sodīšanas dienā. Ļaužu tad šeit ir tikpat daudz, cik mušu ap līķiem pāris dienu vēlāk. Bet kādēļ? Vai esat par to kādreiz padomājis? Kas gan ir tik vilinošs, ka visi steidzas uz šejieni, lai kļūtu par lieciniekiem citu cilvēku nelaimei? Vai tā būtu cerība pamanīt aizlidojam dvēseli ceļā uz debesīm vai uz elli? Ikviens droši vien cer, ka uz elli, jo kā gan izskatītos, ja tie, kurus mēs sodām, savu gaitu beigtu paradīzē? Bet es teikšu, ka viss ir daudz vienkāršāk. Cilvēki grib redzēt, kā notiesātie, vēl dzīvi būdami, reaģēs paši uz savu nāvi, lai tad varētu nonicināt vārgos, kas lūgsies žēlastību, un apbrīnot stipros, kas iet nesaliekti. Vai, un tas ir vēl slavējamāk, ja kāds iet pretī nāvei smiedams. Tas, ser, ja kāds skatās nāvei acīs smiedamies, skatītājus sajūsmina visvairāk. Tie, kas smejas vai smaida, saņem slavinājumus un drošinājumus, tiem pat aplaudē. Cilvēki gauži vēlas ticēt, ka nāve nav nekas nopietni ņemams: citādi nemaz nebūtu iespējams padzīvot. Ticiet man, ka solījumi par dzīvi paradīzē vai debesu valstībā, ar kuriem priesteri neskopojas, šiem ļaudīm ir visai vienaldzīgi. Likumdevēji un citi priekšnieki iedomājas, ka ļaudis sanāk soda vietās, lai nicinātu noziedzniekus un par tiem paņirgātos, tātad aiz cienības pret likumu. Vai arī iedomājas, ka dažādi noziedznieki atnāk noskatīties biedinošā piemērā, lai labotos un pārtrauktu noziedzīgās gaitas. Kur nu - drīzāk gan otrādi. Katrs muļķis zina, ka ikreiz, kad pie karātavām sapulcējas daudz ļaužu, tad arī kabatas zagļu ir tā, ka čum un mudž. Ko gan citu varētu gaidīt? Tā ka man šai ziņā ir zināma pieredze, uzdrošinos teikt, ka cilvēka dabas pazīšana nav tiesnešu un citu likumsargātāju stiprā puse un nekad nav tāda bijusi. Kālab lai noziedznieki no brīva prāta ļautos tik nepatīkamam piedzīvojumam - noskatīties dzīves beigās, kādas it viegli var piemeklēt arī viņus? Ko jūs pats, piemēram, par to domājat? Ar ko tik dīvaina pārdrošība būtu izskaidrojama?
- Noskatoties dažreiz kādu pakāršanu, var rasties zināmas pārdomas, - es atbildēju. - Nav viegli dzīvot karātavu ēnā, ja gribas izdzīvot un dzīvi turpināt.
- Vai jums tā liekas? - viņš jautāja, nepārprotami draudzīgi pasmaidīdams un apveltīdams mani ar apmierinātu un varbūt pat viltīgi zinošu skatienu. - Ļoti interesanta doma. Es to atzīmēšu, lai neaizmirstu, ja jums nav iebildumu?
- Kālab lai es kaut ko iebilstu?
- Nu, tā tomēr bija jūsu doma. Taču man piemīt nelāgs niķis pārvērst citu domas par manējām. Esmu ievērojis, ka daži cilvēki to ņem ļaunā. Bet ja jūs atļaujat…
- Dieva'dēļ, ņemiet tak, ko gribat!
Un tomēr jāatzīstas, ka jutos diezgan pārsteigts, redzot, ka viņš tiešām paņem spalvu un pieraksta manu izteicienu melnu uz balta.
- Es tikai atzīmēju, - viņš paskaidroja, kad bija pabeidzis. - Neesmu vairs nekāds jaunais, kā jūs pats redzat. Uz atmiņu vairs nevaru paļauties. Un pasaulē ir tik daudz, tik neaptverami daudz, kas jāatceras.
īsu brītiņu viņš aizklīda pats savas domās, tad atkal pievērsa uzmanību man.
- Un kā ir ar jums? - viņš jautāja. - Kas jums šķiet pakāršanas skatā tik neatvairāms?
Jautājumu viņš izteica ar gaužām nevainīgu ģīmi, taču es uzreiz droši sajutu, ka viņš mani apceļ, kaut gan darīja to ļoti draudzīgi. Bet es pēkšņi sapratu, ka nespēju viņam vairs tieši atbildēt, vienlaikus neatzīstoties, ka pats piederu pie tiem, kas dzīvo karātavu ēnā, un pie platā ceļa gājējiem, par kuru runasvīru nupat biju uzstājies. Bet varbūt viņš jau kopš paša sākuma redzēja man cauri, kaut kas manā valodā vai apģērbā viņam bija licies neparasts, un nu viņš ar gudru ziņu lūkoja panākt, lai es pats sevi nododu. Kas viņš diezin īstenībā ir un ko cenšas panākt? Viņš, kaut arī tikai uz mirkli, bija aizsitis man muti, un tas līdz šim bija izdevies tikai nedaudziem.
, - Ceru, ka neesmu jūs kaut kā aizskāris, - viņš ieteicās, it kā nolasījis manas domas. - Negribēju kļūt uzmācīgs, ievēroju vienīgi, ka jūs izrādāt zināmu interesi par tiem trim nabaga velniem tur ārā, un kļuvu ziņkārīgs. Arī tā ir viena no manām nelāgajām īpašībām.
- Tad mums ir šis tas kopīgs, - es atvieglotu sirdi atteicu un nopriecājos, ka varu atkal valodu iegriezt, kā man likās, vēlamā gultnē. - Man patiesi būtu interesanti uzzināt, kā jūs, kungu kārtas cilvēks, cik māku spriest, esat iegadījies šeit, Eņģeļkrogā, jūrnieku rajonā, un, nolicis papīru priekšā, cenšaties izspiegot tādus vienkāršus ļautiņus kā es.
- Izspiegot? - viņš pārjautāja un iegruģinājās. - Jūs neuzminēsiet, cik trāpīgu vārdu esat izteicis. Izspiegot - jā, to es patiešām daru un esmu darījis kopš tā laika gala, kopš vien spēju atcerēties. Taču ne tikai vienkāršus ļautiņus, pie kādiem, esmu pārliecināts, jūs nepiederat, bet visu un visus bez izņēmuma, nešķirojot - augsts vai zems, likumam pakļāvīgs vai ārpus likuma, labs vai ļauns, esmu kļuvis par mūsu laika arhivāru. Pacēlu roku, rādīdams, ka vēlos runāt, bet viņš mani pārprata.
- Jūs man neticat? Paskatieties uz šo!
Viņš piebāza man papīra lapu pie deguna.
- Mēnešiem esmu strādājis, šito vākdams. Mēnešus no sava mūža notērējis, lai saskaitītu visu to, kas te pieminēts.
To visu viņš pateica, it kā žēlodamies, taču īstenībā vai plīsa aiz pašapmierinātības.
- Vai nav ērmoti, ka neviens, izņemot mani, nezina, kas šinī skudru pūznī, ko sauc par Londonu, atrodas. Esmu aptaujājis karali un parlamentu, mēriju un maģistrātus, un nevienam, vai spējat iedomāties - nevienam pašam nav nekāda pārskata par kopainu. Tā man nācās uzskaitīt un saskaitīt visu, sākot ar gaļas tirgiem, kuru Londonā, kā šeit redzat, ir četrpadsmit, un beidzot ar cietumiem, kopskaitā divdesmit septiņiem, kas, manuprāt, ir tik daudz, cik pārejās Eiropas kontinenta galvaspilsētās kopā. Es domāju, jus sapratīsiet, ka tāda cena mums jāmaksā par priekšrocību dzīvot valstī, kas lepojas, ka tajā valda lielāka brīvība nekā jebkur. Esmu saskaitījis tiklab mirušos un apbedītos, kā dzīvos un kritušos, slimos un izārstētos slimnīcās, ubagus un aizturētos klaidoņus, notiesātos un brīvē palaistos. Visu un visus esmu saskaitījis. Baznīcas arīdzan. Paskatieties šeit! Londonā ir trīssimt septiņas baznīcas un vēl piecdesmit tiek projektētas no jauna; vēl jāpieskaita disidentu lūgšanu nami, kuru eksistenci likuma burts nav atzinis. Padomājiet jūs arī - vai Dievam nepieciešams tāds daudzums baznīcu - trīsreiz vairāk nekā skolu un piecpadsmit reižu vairāk nekā slimnīcu? Uz to, ser, cik man redzams, atbildes nav. Gribas domāt, ka lielajam baznīcu daudzumam nav dziļas ietekmes, ja paskaita nenormāli daudzos cietumus, vispirms jau īstos, tad parādnieku cietumus, kur brīvprātīgi piesakās un apmetas turīgi ļaudis, un nodzīvo tik ilgi, līdz viņu parādi nolīdzināti vai dzēsti; un nav jāpiedzīvo kauns tikt iespundētiem parastā cietumā. Jā, tādi apstākļi pastāv un nav grūti atklājami, ja vien papūlas paskatīties apkārt jeb paspiegot, ja vēlaties tā izteikties, ja visu saskaita un kļūst par dzīves grāmatvedi. Vai tas jūs nepārsteidz? Vai varat iedomāties, un jūs droši vien nevarējāt to zināt, ka pastāv desmit šādas privātas iestādes, kurās par uzņemšanu jāmaksā un kur cilvēki no brīva prāta ļauj sevi ieslodzīt? Lai tikai izbēgtu no kauna, vai varat iedomāties?
- Nē, - es strauji, nemaz neapdomājies, iesaucos. - Lai zibens mani sasper, nevaru!
Taču, tikko to izteicis, redzēju, ka atkal esmu bez vajadzības sevi atsedzis. Vecais nebija atbildējis uz manu jautājumu par to, kas viņš ir un ko dara, bija vien triecis, aizrautīgi un lielā pašpatikā stāstījis par saviem aprēķiniem un tad pēkšņi, bez brīdinājuma uzdevis jautājumu, kas attiecas tieši uz mani. Man atlika vairs tikai paklanīties, pievilkt kāju un noziedēt. Tā bija vienīgi spēle, nekā vairāk es tur nesaskatīju.
- Tādas aizdomas man jau bija, - viņš sacīja un pasmaidīja.
- Kādas aizdomas? - es piesardzīgi apvaicājos.
- Tādas, ka jūs nepiederat pie tās sugas ļaudīm, kas piemaksās, lai tiktu iespundēti aiz restēm un atslēgas, tik vien kā gribēdami Izbēgt no apkaunojuma.
Es grasījos iebilst kaut ko pretī, bet viņš pasteidzās man pa priekšu.
- Lūdzu, neņemiet ļaunā - es atvainojos. Šodien tā jau ir otrā reize, kad lūdzu jums piedošanu. Bet, kā būsiet ievērojis, man piemīt šādi tādi nelabi paradumi. Visu mūžu esmu studējis un pētījis cilvēkus un nespēju atturēties no vēlēšanās pārbaudīt savas zināšanas un iegūto pieredzi, pārliecināties par to vērtību. Esmu atklājis,ka mēdz būt daži cilvēki, tādi kā jūs, ser, kas rada ap sevi brīvu telpu. Jūsos, ja atļausiet man tā sacīt, un esmu pārliecināts, ka atļausiet, jūsu stājā un uzvedībā, ir kaut kas no jūraslaupītāja, no pirāta, nedomāju parastu matrozi, kas par Fortūnas džentlmeni kļuvis tādēļ, lai paglābtos no pletnes un citām pārmācibām vai pēc zaudētas kaujas bijis spiests izvēlēties vai nu šo amatu, vai nāvi, nē, to teikdams, es domāju par slaveniem vīriem: Deivisu, Robertsu un Morganu. Tie bija vīri, kas zināja, ko grib, un bija iztukšojuši brīvības dzēriena kausu līdz dibenam un bez brīvības nespēja padzīvot. Vai man taisnība?
Vecais skatījās manī ar cerīgām acīm, un es laikam, viņa skatiena nomākts, kļuvu maķenīt nemierīgs. Piesardzīgi vairījos no tiešas atbildes - tik briesmīgs muļķis nebiju - un izlīdzējos ar pasmiešanos, kas gan neizklausījās pārāk īsta.
- Jūs, jācer, neiedomāsieties, - sacīju, - ka es jums, kas varētu būt gan prokurors, gan muitas ierēdnis vai vēl nezin kas, teikšu, ka esmu pirāts, kaut arī šajā gadījumā tas būtu neticami.
- Man šķiet, jūs esat mani pārpratis, - viņš atteica, rādīdams to pašu labestīgo, tomēr viltīgo smaidu kā sākumā. - Gluži neatkarīgi no tā, ka neesmu neviena jūsu pieminētajiem likuma pagarinātajām rokām, man ne prātā nenāca apsūdzēt jūs piratērijā un nekādā ziņā šeit, kur paveras drausmīgais skats. Es vienkārši aiz tīras ziņkāres ieprātojos, vai neesat kaut kādā veidā tiem līdzīgs.
- Kā man to zināt?
- Jūs varbūt labāk gribētu, - vecais nesatricināmā mierā turpināja, - nelīdzināties nevienam citam cilvēkam, bet būt unikāls. Nelaimīgā kārtā tādu cilvēku netrūkst, sevišķi tas vērojams dižciltīgo aprindās, taču es no visas tiesas domāju un arī pieredze man to parādījusi, ka tā īstenībā ir tikai iedomība un augstprātība. Būt tādam pašam kā citi cilvēki - tas aristokrātiem ir smagāks grēks par visiem citiem grēkiem, kopā saņemtiem, to varu jums apgalvot droši. Pirmais bauslis ir pilnīgi pārprasts. Dievam, kā jūs zināt, nav līdzinieka, un viņš arī nepieļauj nevienu līdzinieku. Vai pirmais bauslis neliecina par iedomību un augstprātību? Pats Dievs nav rādījis labu priekšzīmi. Pazemību Dievs savā karogā nav ierakstījis, un tāpēc mēs, ser, cenšamies pacelties augstāk, pacelties pāri savām spējām, savam stāvoklim, pāri visiem citiem. Mēs esam kā ietiepīgi bērni, allaž gribam izrādīties vislabākajā gaismā un nekad nelīdzināties citiem, jo tad kļūstam par neko.
- Man Dievs nekad nav gājis pie sirds, - es asi noteicu.
Vecais vīrs pasmaidīja.
- To es bez pūlēm varu iedomāties. Un bez iebildumiem piekritīšu, ka jūs, vai nu pirāts vai ne, neesat tāds kā citi.
- Tagad, šķiet, jūs esat pārpratis mani, es neesmu sacījis, ka man līdzīgi nav atrodami.
- Nē, varbūt tiešām ne. Bet tas, ko jūs runājat, mani pārsteidz, un es savā garajā mūžā daudzus esmu dzirdējis runājam, varat man ticēt. Un tagad man nekas nesagādā lielāku prieku kā tikt pārsteigtām. Vai tādā sakarā es drīkstu ar vislabākiem nodomiem, bez jebkādām saistībām, izņemot lūgumu turpināt šo man tik patīkamo sarunu, piedāvāt jums kausu alus? Arī es nebiju mazāk pārsteigts. Nesapratu, ko iesākt ar šo pieklājīgo, asprātīgo cilvēku, kuram līdzīgu man vēl nekad nebija gadījies sastapt, kurš turklāt tik nepārprotami interesējās par mani, bet par kuru es nezināju nenieka. Turpretī viņš ar saviem jautājumiem šķita uzzinājis par mani jau diezgan daudz. Ja mūsu sarunas turpināsies, kā bija sākušās, baidījos, ka viņš izvilinās no manis vairāk, nekā biju ar mieru izpaust. Uzsākt strīdu ar veco vīru nebija nekāda iemesla, nedz arī man citādi bija interese par viņu; ja vien varētu uzzināt, ar ko esmu sarunājies.
- Man šķiet, - es sacīju visai nopietni, - tā kā jūs, ser, esat mani iztaujājis par dažādām lietām, protams, ne ļaunos nolūkos, kā esmu pārliecināts, tomēr man ir pamats domāt, ka jums vai kādam citam ir visai nopietna interese par manu necilo personību, tad, ja gribam sarunu turpināt, mums vajadzētu iepazīties.
- Katra ziņā, - viņš atsaucās. - Mans vārds ir Džonsons. Un jūsējais?
- Longs, - es sacīju. - Un pie viena varam darīt zināmas ari mūsu profesijas.
- Grāmatvedis,-viņš sacīja
- Tirgotājs,-bildu es
Taču tai pašā mirklī mūsu nevainīgie, godīgie skatieni sastapās, abi reizē sākām no visas sirds skaļi smieties tā, ka vecajam vīram pat parūka sašļuka greizi.
-Man šķiet, - viņš sacīja, - labāk būtu, ja mēs vēlreiz sāktu no gala. Pilnīgi diskrēti, protams, no abām pusēm.
Viņš man pastiepa pretī roku.
- Mans vārds ir Defo, - viņš sacīja, - varbūt nav gluži nepazīstams, pat jums. Bet dažkārt visai neērti valkājams, it īpaši tagad, kad esmu parādos līdz ausīm. Profesija: rakstnieks. Un jūs?
- Džons Silvers. Ne tik slavens kā jūsu vārds, bet vieglāk valkājams. Profesija…
- Stūrmanis pie Edvarda Inglenda, pašlaik, jādomā, bez darba, jo Inglendu pie Madagaskaras izsēdināja krastā, - Defo sacīja tik klusu, ka tālāk krogā mūs nevarēja sadzirdēt. - Priecājos ar jums iepazīties - priecājos vairāk, nekā jūs spējat iedomāties.
Viņš mierinot pameta ar roku.
- Nebrīnieties tik gauži! Lieta tāda, ka es rakstu grāmatu par pirātiem, tas būs pirmais pilnīgais apraksts par viņu noziegumiem un ļaundarībām. Jā, jau agrāk es mazliet paniekojos šajā virzienā, uzrakstīju izrādāmu lugu par kapteini Everiju, diemžēl tai panākumu nebija. Tad publicēju grāmatu par kapteiņa Singltona dzīvi. Tā piedzīvoja labāku likteni - iznākusi vairākos izdevumos. Varbūt arī jūs esat to lasījis?
- Nē, - es sacīju, - diemžēl man nav bijusi tāda laime. Bet Kruzo, protams, gan. Kurš gan nav lasījis Kruzo?
- Paskat - dēkainis grāmatu lasītājs. Jā, zinu, ka tādi ir. Robertss tāds bija. Brīnišķīgs, veikls rakstnieks savas proklamācijās. Man šķiet, ironija viņam bija otra daba.
Defo izvilka grāmatu no somas, kas stāvēja viņam blakus.
- Te ir „Kapteinis Singltons". Vai drīkstu jums to piedāvāt? Es ļoti augstu novērtētu jūsu atsauksmi par stāsta ticamību un patiesumu. Šeit, Anglijā, cilvēki ir pārlieku lētticīgi un viegli apmānāmi, liekas, tie slimo ar drudžainu nepieciešamību ticēt visam uzrakstītajam. Lasītāji ir svēti pārliecināti, ka tāds kapteinis Singltons patiesi ir dzīvojis. Avīzes pat rakstīja, ka viņš esot Nīlas avotu atklājējs. Es toreiz savā nodabā gardi nosmējos. Stāsts ir manis sacerēts no sākuma līdz galam. Bet ne tikai vienkāršie ļaudis, arī mācītie varītēm grib noticēt, ka viss tur uzrakstītais ir svēta patiesība. Tādi lasītāji man nav mēraukla. Bet tāds cilvēks kā jūs būtu spējīgs spriest, vai man izdevies pareizi uztvert pirātu dzīvi un būtību. Vai jūs būtu ar mieru uzņemties šādu uzdevumu manis labad?
- Protams, - es nekavēdamies atbildēju.
- Un vai es drīkstu arī cerēt, ka jūs man mazliet piepalīdzēsiet pie tās grāmatas par pirātiem. Šeku, stāsts par Eiveriju man, tā sakot, uzdzina apetīti. Nudien, pats Dievs jūs man atsūtījis, turklāt īstajā laikā.
- Drīzāk ticams, ka velns, - es sacīju, - saskaņā ar tās baznīcas likumiem, kas valda pasauli.
- Vienalga, kurš, mīļo cilvēk, vienalga, kurš. Mums ir vēl daudz kas pārrunājams, un man īsti vienalga, kas jūs sūtījis, ja vien jūs man gribat sagādāt tādu godu un prieku. Taču papriekš vajadzētu kaut ko slāpju dzesēšanai. Ja jūs būtu tik laipns un pasūtītu pa kausam alus vai pa glāzei ruma mums abiem uz mana rēķina, pēc jūsu izvēles. Nekas cits man nesagādātu tādu prieku, kā pacienāt tik daudz ceļojušu cilvēku kā jūs.
Piecēlos, aizgāju līdz letei un pasūtīju mīklasģīmim divus kausus alus un divas glāzes ruma, vislabākās šķirnes, protams, un lūdzu to pierakstīt mistera Džonsona rēķinā.
- Vajadzēs vien sableķot pašam, - krodzinieks noņurdēja. - Ši-tente uz krīta neviens nedzer. Cik nebūtu tādu, kas nodzertos līdz nāvei, nepaguvusi samaksāt rēķinu.
Pagriezos atpakaļ, un lai man neviens nepūlas iestāstīt, ka neredzēju veco Defo man mīļi uzsmaidām. Atkal viņš bija mani izvazājis aiz deguna. Lai spēle, kur spēle, bez atmaksas es tomēr negribēju viņu palaist, un tāpēc izšķīros par citādu pasūtījumu. - Dodiet divus kausus alus un divas glāzes rumfūzeļa, - es sacīju, un tas radījums ar mīklasģīmi atplauka saprotošā smaidā, kad sajauca alu ar džinu un šeriju.
- Piepurini kādu nieku arī no šā, - es sacīju, nolikdams uz letes mazu kulīti ar šaujampulveri.
Krodzinieks it jūsmīgi palocīja galvu, un smaids mīklas ģīmī Iepletās krietni platāks. Viņa rīcība nemaldīgi pierādīja, ka viņam lr laba pieredze klasisko pirātu dzērienu jaukšanā. - Tā, - es noteicu, kad viņš bija galā, iemetis pa šņaucienam pulvera katrā kausā un saturu spēcīgi samaisījis. - Kurš kuģis un kāds kapteinis?
- „Queen Annes Revenge"*(karalienes Annas atriebe.) - viņš atbildēja, - un kapteinis bija Tīčs.
- To man uzreiz vajadzēja zināt, - es sacīju. - Melnbārdis un, jāteic, riebīgs velns. - Izvilku no kabatas zelta monētu.
Krodzinieks raksturojumu uzņēma kā komplimentu. Es norādīju uz monētu. - Tas būs mans un mana drauga Džonsona kredīts. Un kas tev vārdā?
- Hendss, ser. Izraels Hendss.
- Labs ir, Hends. Redzu, ka tu esi vīrs, uz ko var paļauties. Mēs abi ar misteru Džonsonu gribam palikt netraucēti, lai visi ziņkārīgie un runīgie liek mūs mierā.
Viņš uzmeta man, kā pats domāja, viltīgu skatienu, bet es aizsteidzos viņam priekšā, teikdams - zinu, kas tev prātā. Neesmu gluži vakarējais. Tu gribi, lai par pakalpojumiem tev samaksā. Bet neaizmirsti vienu: vai zini, cik tev jāmaksā, lai paliktu ārpus aizdomām, draugs? Hendss pamāja ar galvu, un es ar dzērieniem devos pie Defo galda.
- Tas džentlmenis aiz letes, ja drīkstu viņu tā godāt, ir atvēris mums kredītu un, pēc mana lūguma, rūpēsies, lai mūs neviens netraucē.
Defo acis iedegās.
- Vai viņš arī?…
- Viņš ir pirmšķirīgs liecinieks, - es atbildēju uz neizteikto jautājumu. - Tāds viņš ir gan, bet jums vajadzēs skaidrā naudā maksāt par katru vārdu, ko viņš izteiks. Jā, katrs vārds jums būs jānopērk, turklāt bez garantijas, ka dzirdēsiet kaut ko vairāk par neskaidru murmuļošanu, vienalga, cik būsiet par to maksājis.
- Un ko jūs, ser? - Defo satrauktā balsī jautāja un izskatījās kā bērns, kas sasniedzamā tuvumā ieraudzījis konfekšu turzu, bet nejūtas drošs, vai tiešām tiks tām klāt un varēs bāzt tās mutē. - Vai arī jūs prasāt lielu naudu?
- Es? - atjautāju un sāku smieties viņam tieši ģīmī. - Mani nevar nopirkt par visas pasaules zeltu.
- Ir tik daudz, ko es kāroju uzzināt, - Defo sacīja.
- Iedzersim uz to! - es jautri uzsaucu, un Defo pacilātā garā nodzēra krietnu malku no salaistījuma, ko dēvē par rumfūzeli un kam bez tam vēl bija pievienota prīzīte šaujampulvera.
Reti man bija gadījies redzēt tik strauji pārvēršamies cilvēka seju krāsā, gan izteiksmē. Acis viņam sāka asarot, un asaras lauzās pa grumbām uz leju, atstājot līkumainus celiņus baltsārtajos vaigos. Tā bija mana atriebība par viņa mēģinājumu pūst man miglu acīs. Kad viņš bija izklepojies un atguvis parasto sejas izteiksmi, es sirsnīgi un draudzīgi paskaidroju, ka tas pieder pie stāsta un ka šādu rumfūzeli pirāti lāgiem dzer, lai parādītu, ka ir negantākie no negantajiem.
- Noskalojiet to ar alu, - ieteicu, - tā es parasti mēdzu darīt. droši var teikt, ka tas rumfūzelis garšo pēc vella.
- Patiesākais vārds, ko esmu dzirdējis, - Defo ar mokām izdvesa un, tikko atkal spēja bez trīsām noturēt rokā spalvu, sāka kaut ko pierakstīt, tomēr joprojām bija tik satraukts, ka tinte uzšļācās uz aprocēm.
— Jūs tātad atļausiet, ka uzdodu jums dažus jautājumus par visādām lietām? - viņš apprasījās, it kā vēl arvien neuzdrošinādamies ticēt, ka es esmu viņa labais eņģelis, kas uzradies, lai darītu viņu laimīgu. Un galu galā to itin labi varēja saprast.
- Jāteic, - viņš turpināja, - nemaz nav viegli tādam kā es tikt pie sarunas ar tādiem kā jūs. Lāgiem var gadīties, ka nedabū ne apskatīties, kad jūs jau šūpojaties - šeku, vienās no tām karātavām tur ārā Apklusināts man un nākamajām paaudzēm, vai arī noslēpjaties aiz pieņemta sveša vārda un ietērpjaties patapinātās drēbēs. Un neviens neņemsies apgalvot, ka šitās sugas avantūristi būtu ļoti norūpējušies par savu slavu pēc nāves. Viņu moto laikam skan: pēc mums kaut grēku plūdi! Bez tam - es, protams, nevaru gribēt, lai jūs to būtu pamanījis, bet man tomēr jādomā arī par savu reputāciju . Nē, nepārprotiet tikai mani atkal, runa nav par manu labo vārdu, jo man jau diezgan sen tāda vairs nav. Dažreiz dēvēju sevi par Džonsonu vai Druriju, reizēm par kapteini Singltonu vai pulkvedi Džeku. Varat ticēt vai neticēt, bet nesen es uzrakstīju franču kveikera Menažēra memuārus, lai gan šis cilvēks vēl joprojām sveiks un vesels dzīvo Francijā! Man labprāt gribētos redzēt, kādu ģīmi viņš rādītu, ja ieraudzītu manu grāmatu! Vai nav joks? Nē, ser, savu īsto vārdu esmu ieķīlājis un ne tikai parādu dēļ vien, drīzāk gan uzskatu un atziņu dēļ, ko domājos ieguldām cilvēces labā, neprasot un nesaņemot ne šiliņa atlīdzības. Tieši otrādi, mani, kā jums varbūt ir zināms, iespundēja cietumā un visādi apkaunoja, es klīstu apkārt kā noziedznieks, kas notiesāts par domu. Defo nav nekas vairāk kā ēna, vārds, kas ikvienam mutē, izņemot mani pašu, tik tikko nojaušams, tik tikko sadzirdams čuksts sabiedrībā; pats savas ģimenes klēpī es nedrīkstu rādīties kreditoru dēļ. Jā, tā nu viss ir; bet kāpēc es te noņēmos, jums to stāstīdams un žēlodamies? Tas nepavisam nebija mans nolūks. Taču man ļoti gribējās, lai jūs saprastu, ka arī tādi kā es lāgiem spēj sajust cilpu ap kaklu -ne tāpēc, lai mani pakārtu, bet lai es zinātu, ka virvi var pievilkt tik cieši, ka manām smadzenēm nepieplūstu gaiss. Lūdzams, nedomājiet jel, ka es ļaunā nolūkā gribu jūs kaut kur ievilināt. Es jūs lūdzu, ceļos krizdams, kaut arī man ceļi sadiluši, nopūloties dienišķo maizi nopelnīt, neaizmirstiet, ka netrūkst ļaužu, kas no visas sirds to vien vēlas, lai varētu apgalvot, ka esmu pirātu draugs un līdzgaitnieks to noziegumos, tad pēdīgi būtu rasta iespēja mani ieslodzīt cietumā un apklusināt uz visiem laikiem. Iedomājieties to ļaunīgo līksmību, kas saceltos, ja mūsu avīzēs parādītos neliels sludinājums: „Daniels Defo vēlas iepazīties ar pirātu informācijas un pieredzes apmaiņai, kas būtu noderīga abām pusēm/' Defo ciniski pavīpsnāja un novilka rādītājpirkstu gar rīkli, lai parādītu gala iznākumu.
— Tā, redzat, man rokas un kājas sasaistītas, un esmu par vecu, lai kāptu uz kuģa un vērotu pirātus viņu ikdienas dzīvē. Bet gluži bez uzkrājumiem neesmu. Šite, Eņģeļkrogā, es sēžu ne tikai tādēļ, ka te neviens kreditors mani nemeklēs, bet arī tādēļ, lai vērotu nāvessodus un klausītos jūrnieku valodās. Lielu tiesu tieši tādēļ. Esmu noklausījies visas pirātu prāvas, kādas Londonā notikušas. Esmu lasījis tādu prāvu protokolus, kas notikušas tālākās kolonijās; esmu izlasījis dažādus kuģa žurnālus. Tie ir diezgan interesanti, bet - vai ir pilnīgi? Ne tuvu. Pirāti nav no tiem ļaudīm, kas visu sīki aprakstīs, jāteic gan, ka ir daži izņēmumi, piemēram, Dampjē, Ekskemelīns un Veifers. Bet vai uz viņu ierakstiem var paļauties? Džons Loke un citi Dienvidjūras sabiedrības izmeklēšanas komisijas locekļi paļāvās. Un kas no tā iznāca? Ko viņi no tā ieguva? Neizdevušās ekspedīcijas, nekam nederīgu tirdzniecību. Nē, vai zināt, Silver… gribēju teikt - Long, ja grib izzināt patiesību, tad nepieciešami pavisam citādi avoti. Ja grib pasaules iekārtu vienā vai otrā virzienā pamainīt, nedrīkst paļauties uz to, kas uzrakstīts ka vissvētākā patiesība. Gaužām labprāt es bagātīgi atalgotu jūs par informāciju, kādu gatavojaties man dot, bet… - Viņš pameta zīmigu skatienu uz letes pusi. - Jūs pats redzējāt, bet bijāt pārāk smalkjūtīgs, lai par to runātu, mani līdzekļi ir tik ierobežoti… -Viņš nevarīgi paplēta rokas un ievilka malku no fūzeļa kausa, šoreiz pat nesaviebdamies. - … lai neteiktu, ka to vispār nav. Uzliku galdā divdesmit zelta sovrinu un piestūmu tos tuvāk Defo.
- Ņemiet šitos! - es sacīju. - Jums nav jālauza galva par atdošanu. Ne tagad, ne vēlāk. Gluži otrādi, es labprāt samaksāšu par iespēju noklausīties jūsu atziņās. Esmu paskolots un uz kuģa piederu pie tiem, kas prot izlasīt ne tikai darba līgumu un kuģa noteikumus. Bet esmu izpratis, ka zinu pārāk maz. Tādi laimes mednieki kā es pārāk maz zina par pasauli un tās iekārtu. Mēs dzīvojam, pārtikdami no baumām, akli kā vistas un, ja jūs man jautātu, arī nedaudz gudrāki par tām. Un tomēr ceram, ka izdzīvosim. Es par sevi varu sacīt, ka esmu iemācījies: nav iespējams nosargāt sev drošu aizmuguri, ja nezina, kā pasaule iekārtota un kā tā darbojas. I n jums tatad varu izstāstīt visu, kas saistās ar pirātu parasto dzīvi, bet jūs savukārt varat izstāstīt man visu par stāvokli Anglijā. Jūs esat daudz ko sīki izspiegojis un saskaitījis un, bez šaubām, varat mani apgādāt ar visu, kas man nepieciešams. Tā būs no jūsu puses pieliekama samaksa. Ārpus tā man ir tikai viena prasība.
- Un kāda tā būtu? - Defo jautāja, ļaudams manām desmit mārciņām nozust kabatā tik dabiski, ka prieks. - Uzskatiet, ka tā jau ir izpildīta.
- Jūs rakstot grāmatu par pirātu ļaundarībām un varbūt - kālab gan ne? - arī šo to par viņu labajiem darbiem, kas pirātiem dažkārt atgadījušies, lielākoties gan aiz pārskatīšanās. Jūs, protams, rēķināties ar to, ka grāmata tiks izdota un lasīta.
- Katrā ziņā. Citādi nebūtu nekādas jēgas to rakstīt.
- Mana vēlēšanās tātad ir, lai es, Džons Silvers, šajā grāmatā nebūtu pieminēts ne ar pušplēstu vārdu.
- Mister Long! - Defo atsaucās. - Jūs mani pārsteidzat bez mitas.
Es paņēmu rokā savus ādas cimdus.
- Braucot jūrā, valkāju ādas cimdus, tādus kā šos, kopš apmēram piecpadsmit gadu vecuma nekad no tiem nešķiros, - es paskaidroju. - Tie pasargāja manas rokas no skrambām un visādiem ievainojumiem, kas uzreiz nodod jūrnieka rokas. Jūs taču noteikti negribēsiet mani apzīmogot ar tik drošu zīmi, kas mani taisnā ceļā novestu pie karātavām.
- Jūsu lūgums ir nopietns un smagā vērtē. Jūs gribat, lai es mainu faktus un novēršos no vēsturiskas patiesības.
- Nav vajadzības pēc tik augstiem vārdiem. Jums nav jādara vairāk nekas, kā esat darījis jau līdz šim - vienkārši jāizliekas, ka es neesmu eksistējis, gluži tāpat, kā esat izlicies, ka dažas jūsu personas ir eksistējušas, piemēram, Singltons un Kruzo. Vai man taisnība? Vai vieni ir labāki par otru?
- Es nezinu, - Defo nomākts atteica un izskatījās sāpīgi aizskarts. - Varbūt jums taisnība, ka vārdu pasaulē viena tēla nāve var nozīmēt otra dzīvību. Tas ir iespējams. Nozogot kādam dzīvību, piemēram, vecajam Selkirkam, un nododot to citam, proti, Kruzo, jūs sagādājat tam iespēju dzīvot mīīžīgi uz pirmāk minētās personas rēķina. Vai tā ir pareizi? Jūs varbūt nezināt, ka pirms kāda laika pie manis ieradās sieviete, kas sacīja, ka viņa, kuģim grimstot, izmesta uz Kruzo salas un kļuvusi par viņa likteņa biedri, vēlāk holandiešu kuģis viņus izglābis. Tagad viņa kopā ar Piektdieni dzīvojot Londonā, un es esot nozadzis viņas stāstu, ko tagad uzdodot par savējo. Turklāt es esot viņu nogalinājis, apklusinājis uz visiem laikiem, ne ar vārdu nepieminot viņu sava stasta. Nu -vai tas bija pareizi vai aplam? Vai varat man uz to atbildēt?
- Nē, - es sacīju. - Tā ir neatminama mīkla. Bet mani vienkārši nepieminiet savā grāmatā, tas ir viss, ko lūdzu.
- Apsolu, dodu savu vārdu, - viņš atteica, bet ar redzamu nepatiku - ja esmu viņa balss noskaņu pareizi iztulkojis.
Lūk, cik vienkārši bija izdzēst Garo Džonu Silveru no stāsta, es nodomāju. No Admiralitātes arhīva viņš bija izsvītrots, vēstures grāmatās norakstīts, it kā nekad nebūtu dzīvojis.
Es atliecu muguru taisni un uzliku roku vecajam vīram uz pleca.
- Neņemiet to tik traki pie sirds, - es sacīju. - Ja jums tik vien ir 11z sirdsapziņas, ko gan jūs teiktu, ja ieraudzītu manējo?
Nezinu, vai šie vārdi līdzēja, bet viņš kļuva priecīgāks, un, kad lajā pirmajā dienā šķīrāmies, šķita paliekam vislabākajā garastāvoklī. Arī es jutos pacilāts un iedevu sovrinu arī tizlajai večai, kas ārā vēl joprojām vāķēja sava dēla līķi un purpināja lūgsnas.
- Dievs lai jūs svētī! - viņa noteica kā papagailis, kam iemācīts tikai viens vienīgs teikums.
- Lai velns Viņu rauj! - es atsaucos, pieļaudams nelielu variāciju.