Ir diezgan grūti pateikt, vai tas bija gluži patiess. Man tanī laikā pārāk nestāvēja prātā tādi jēdzieni kā patiesība. Viens gan ir skaidrs kā āmen baznīcā: es viņam neizstāstīju sīki un smalki, kā Inglends ar manu laipnu iejaukšanos kļuva par laimes mednieku, jo pilnā mērā es Defo godaprātam neuzticējos. Viņš taču netika neko vairāk solījis kā vien to, ka viņa sacerējumā neparādīsies mans vārds. Ja nu es tiešām kaut ko nevēlējos, tad tas bija beigt mūža gaitas kā kaut kāds Selkirks vai - vēl ļaunāk - kā kaut kāds Kruzo. Taču, ja būtu kāda debesvalstība un jūs, mister Defo, par spīti saviem meliem un blēdībām, būtu dabūjis atļauju tur ieiet, apmesties un varētu sadzirdēt, ko mēs, nabaga grēcinieki, te, zemes virsū, domājam, tad gan es jums pastāstītu, kā īstenībā bija ar Inglendu un mani. Tad, mums abiem sēžot Eņģeļkrogā, jūs būtu zaudējis vienu vai divas no savām dārgajām dienām. Bet es pieņemu un jūsu labā arī ceru, ka tur, kur tagad atrodaties, jūs vairs tik traki, tik drudžaini nesteidzaties, it kā būtu jārok pašam savs kaps. Un kā gan tas debesīs izskatītos? Un kālab lai jūs rakstītu paradīzes iemītnieku audzināšanai domātas grāmatas? Tātad jums netrūktu ne laika, ne pacietības klausīties manī. Diemžēl jāatzīstas, ka man pēdējā laikā dažbrīd no stāstiem rodas tāda kā tukšuma, pat īsta bezjēdzības sajūta - arī pašam no saviem stāstiem. Kādreiz atkal gribētos, lai kāds uzklausa to, kas man sakāms, lai uzraksta un lai es tanīs rakstos nebūtu tik nolādēti vientuļš. Bet kurš man pateiks, kas iznāks, ja es pa īstam sākšu? To jūs man neesat izpaudis. Tātad Sentmalo es uzkāpu uz labā kuģa „Carefree". Kā jums droši vien būs zināms, ja tur augšā valda cik necik jēdzīga kārtība. Kapteinis uz tā kuģa bija anglis - Batervērts, viens no tiem karaflo-tes kapteiņiem, ko atvaļināja, karam beidzoties, un kam nu vajadzēja meklēt citu darbu. Taču viņš nelikās to manām un darīja visu, kas viņa spēkos, lai pārvērstu „Carefree " par īstenu karakuģi. Tālab nebija nekāds brīnums, ka lielākā daļa dāņu komandas pameta darbu, tikko kuģis bija noenkurojies Londonā. Darbā tika pieņemta angļu komanda. Līdz Kesanta bija palikusi mums aiz muguras, Batervērts sāka mūs apmācīt kaujai.
- Vīri, - viņš sacīja, - karš beidzies, lai slavēts tas Kungs. Tautu starpā pasaulē atkal valda miers. Bet, tikpat labi kā es, arī jūs zināt, ka pirāti un citādi marodieri turpina uzbrukt un laupīt, kaut arī dzīvojam miera laikā. Viņi neievēro likumus, slepkavo un zog. tāpēc mums jāspēj pašiem sevi aizstāvēt un būt gataviem ziedot dzivību par brīvību. Mums uz kuģa ir divdesmit četri lielgabali.Kad būšu beidzis jūs apmācīt, mēs būsim gatavi uzsākt kauju ar jebkuru pretinieku.'
Batervērta uzrunai sekoja gan murmuļošana, gan skaidri izrādīta nepatika. Batervērtam derēja paturēt prātā, ka uz „Carefree" viņa rīcībā nebija karaflotes matroži, kas turētu komandu paklausībā un, runājot par komandu, vismaz puse karstāk par visu vēlējās tikt sagūstīti, lai kļūtu par pirātiem un visu atlikušo mūžu būtu tikpat brīvi kā tie. Par sevi varu teikt, ka tikai ar vienu ausi klausījos Batervērta uz runā, mani viņa vārdi nenokaitināja. Es biju iestājies darbā tikai uz vienu braucienu līdz Rietumindijai, un man ne prātā nenāca apdraudēt savu drošo braucienu ar dumpošanos pret kapteini. Taču biju savu aprēķinu noslēdzis par ātru - bez Batervērta un arī pats bez savas ziņas. Vienu rītu izgāju uz klāja. Rīts bija brīnum jauks, bijām iekļuvuši Portugāles ziemeļvējā. Batervērts bija licis ar baltu krāsu novilkt svītru masta garumā. Es patlaban grasījos pārkāpt pār svītru, kad pirmais stūrmanis mani apturēja un paskaidroja, ka neviens matrozis nedrīkst pārkāpt šo svītru bez īpašas, paša kapteiņa dotas, atļaujas. Pagriezos uz papēža un ausīs man sāka džinkstēt, it kā es būtu ar smagu nūju pa galvu dabūjis. Viens no matrožiem, vārdā Marins, kas savulaik bija dienējis karaflotē, man pastāstīja, ka uz karakuģiem šādas baltas svītras esot visai parastas un sods par pavēles pārkāpšanu esot piecdesmit sitieni ar deviņastaino kaķi. Baltā līnija uz „Carefree" klāja man lika aizmirst visas labās apņemšanās. Norādīt tādu robežsvītru, kas mani šķīra no viņiem, bija tikpat kā nomest izkāmējušam bezpajumtes sunim priekšā gardu, gaļīgu kaulu un piekaut plušķi līdz nāvei, ja tas tik vien kā pakustēsies uz kaula pusi. Skaidrs, ka beigu beigās es pār to strīpu pārkāpu. Lai arī tas bija muļķīgi un pilnīgi bez apdoma, es gribēju tikt pie tā kaula. It kā man būtu jānomirst badā, ja to neiegūšu. Vai jūs spējat to saprast, mister Defo? Jūs, kas esat tik pamatīgi izzinājis cilvēkus, spiegojis un skaitījis? Es noteikti biju pirmais, kas šo līniju pārkāpa, nemaz nedomādams par dumpību, vienkārši aiz pārgalvības un spīta, kā nu tas reiz bija manā dabā. Tas, protams, neko nelīdzēja un mani neglāba.
- Ko tu vari teikt, lai aizstāvētos? - Batervērts ķērca, piesarcis ģīmī kā trauksmes lāpa, kad pirmais stūrmanis mani grūšus iegrūda viņa kajītē.
- Aizstāvētos? - es patiesā izbrīnā pārprasīju. - Par ko, ser?
- Tu to gaužām labi zini.
- Nē, ser. Lūdzu, piedodiet, ser.
- Ko, tu vēl iedomāsies par mani ņirgāties? Tu esi liedzies pakļauties manai stingrajai pavēlei, to tu esi izdarījis. Tā ir dumpošanās, ja gribi zināt.
- Dumpošanas, ser? Nekad un nekāda ziņa! Iestājos darba tikai tāpēc, lai nokļūtu Rietumindijā. Tas bija viss.
Batervērta ģīmis saviebās niknā ņirgā.
- Ak, tas bija viss! Tu laikam gribēsi, lai es tam noticu? Esmu saticis ne vienu vien no tavas sugas. Tādi kā tu krastā kļūst par lielceļa laupītājiem, bet uz jūras - par pirātiem. Neizdosies tev mani pataisīt par muļķi!
- Ser, es mūžam neko tādu neiedomātos pat mēģināt.
Batervērts pievērsās pirmajam stūrmanim.
- Vai redzat, ar kādu subjektu mums darīšana? Nekaunīgs velna izdzimums, kam jāsaņem mācība. Sagatavojiet viņu pievilkšanai pie ķīļa!
- Bet, ser… - ierunājās pirmais stūrmanis.
- Nekādus bet! Es to mēslu varētu likt nošaut uz vietas. Taču došu viņam iespēju sevi apliecināt.
Pievilkt pie ķīļa! Tikai tad, kad atgriezos ārā saules gaismā, es beidzot pilnībā aptvēru, cik neizmērojami stulbs esmu bijis.
- Neiedomājos par to strīpu, - sāku pielabināties pirmajam stūrmanim, - nemaz to nepamanīju.
- Ej nu ej, Silver, tu tikpat labi kā es zini, ka tev nekas cits prātā nestāvēja kā tā baltā strīpa. To redzēja visi.
- Es nespēju noturēties, ser. Tā bija kļūda.
- Par to tev vajadzēja padomāt maķenīt agrāk.
- Bet es negribu mirt, ser. Vai jūs nevarētu parunāt ar kapteini? tas nekad vairs neatkārtosies, ser. Dodu jums vārdu, ka ne.
Es lūdzos un diedelēju, un pazemojos līdz pēdīgajam. Man vairs nebija lepnuma, kad sākās runa par manu ādu. Kāds labums no lepnuma, ja esi beigts?
- Norunāsim, Silver, tā. Līdz šim tu esi krietni kalpojis, - stūrmanis sacīja. - Pateikšu puišiem, lai nesavelk virves pārāk cieši. Neko vairāk es nespēju darīt. Tas vismaz bija kaut kas un nomierināja mani tiktāl, ka spēju atkal domāt. Nu viss būs atkarīgs no tā, kāds ir „Carefree" korpusa dibens, iztēlo es to redzēju aplipušu ar juras zvaigznēm, kuru stari ir asi kā bārdasnaži, kas manu muguru sašķērēs sloksnēs ar tādu vieglumu, kā nazis sagriež sviestu. Matrožiem nevajadzēja daudz laika, lai mani sasaistītu. Mani nostādīja kuģa priekšgalā un sasēja pie potītēm un delnu locītavām. Es paraudzījos apkārt. Dažā sejā pamanīju satraukumu un dusmas -tie droši vien bija tādi, kas spēja aizdomāties līdz ainai, kā būtu, ja paši atrastos manā vietā. Citu sejās turpretī pamanīju ziņkārīgu interesi. Tie, jādomā, slēdza derības, vai es izdzīvošu vai ne. Tiem kāda biedra piesiešana pie ķīļa bija izrāde, patīkama pārmaiņa jūras-brauciena vienmuļībā, tikpat kā krastā uzvilkšana pie karātavām. Tie divi, kas turēja virves pie labējā borta, smīkņāja un sabakstijās ar elkoņiem. Ikviens varēja redzēt, ka viņi necentīsies sevišķi ievērot pirmā stūrmaņa norādījumu par virvju vājāku pievilkšanu. Tajā brīdī uz pakaļējā klāja iznāca Batervērts. Es viņu nevarēju redzēt, jo stāvēju ar muguru pret klāju, sagatavots nolaišanai pār bortu: ar kājām pa priekšu es guļus tikšu vilkts no pakaļējā borta līdz ķīlim visā „Carefree" korpusa garumā, un tas bija ne vairāk, ne mazāk kā deviņdesmit sešas pēdas. Tas, ka tikšu pie ķīļa piesiets nevis šķērsu, bet līdzteku korpusam, skaitījās vieglākais soda veids.
- Te jūs redzat jūrnieku, - Batervērts ierēcās, - kas liedzās izpildīt manu pavēli. Jūs zināt tikpat labi kā es, ka man bija likumīgas tiesības, varbūt pat pienākums, likt viņu nošaut par sacelšanās mēģinājumu. Taču arī es spēju būt žēlsirdīgs. Došu šim cilvēkam iespēju nožēlot un laboties. Jums tas lai ir par biedinājumu! Nākamreiz žēlastības vairs nebūs! Dažādās kuģa vietās atskanēja neapmierināta ņurdoņa. Dumpja materiāls, es paguvu iedomāties, pirms Batervērts norēca komandu un es tiku nolaists putās sakultajā ūdenī. Visiem spēkiem es cīnījos pret šausmām, kas mācās virsū un tiecās mani sagrābt aiz rīkles. Atgādināju sev, ka reiz jau esmu izcīnījis kauju ar nāvi un palicis dzīvs. Pie Oldhedas Kinzeilā. Tas nebūs noticis veltīgi. Man jādzīvo, un es dzīvošu! Darīju to, ko Čīzpīkā man bija iemācījis vecais indiānis - kā rīkoties, kad jāienirst ūdenī uz ilgāku brīdi: pāris reižu dziļi ievilku elpu, lai piepildītu plaušas ar svaigu gaisu, pirms aizveru muti. Mana pēdējā doma bija, ka nedrīkstu iekliegties. Viens vienīgs īss sāpju kliedziens, un tā būs pēdējā skaņa, ko izdošu šaipus kapa. Mani apņēma zaļie ūdeņi, virves stiepās augšup, un mans ķermenis berzās gar kuģa korpusu. Nebiju vēl daudz pēdu aizslīdējis uz priekšu, kad jau jutu asumus griežamies miesā un sāpes iecirta dziļas brūces manā dzīvotgribā. Viens man jau tagad bija skaidrs: deviņdesmit pēdu šādā pašā gaitā, un no mana dārgā ķermeņa būs atlikušas tikai saplosītas miesas ļerpatas, tā novedot galā stāstu par Garo Džonu Silveru. Spārdījos resno virvju galā kā muša zirnekļa tīklā. Bet ko gan es ar sasietām rokām un kājām varēju iesākt? Rokām! Šī doma man pazibēja prātā, kad dibenā ieķērās asa skabarga un es automātiski norāvu rokas gar sāniem un tūdaļ sajutu atslābumu labās puses borta virvēs. Vaļīgāk, vēl mazliet vaļīgāk! I .abi. Tātad šā borta matroži uzklausījuši stūrmaņa vārdus un virves cieši nav savilkuši. Vēl vaļīgāk! Tūliņ tie pie otra borta, kuriem Džons Silvers nebija ne plika vērdiņa vērts, uzzinās, kas ir kas. Sagrābu viņu virves tādā spēka uzplūdā, kāda man nekad agrāk nebija bijis un kāda nekad vairs nebūs. Krūtis, likās, tūdaļ pārsprāgs, ausīs brāzmoja orkāna troksnis, bet pirms iegrimu melnā nemaņā, jutu, ka otra borta puses troses pilnīgi atslābst. Es biju brīvs. Kad atkal atvēru acis, drudžaini cīnīdamies pēc elpas, es aiz pakaļējā borta trosēm biju uzvilkts atpakaļ līdz klājam. Tātad biju dzīvs, un, kad palīdzīgas rokas cēla mani pāri treliņiem, es savu prieku izbauroju ar-tādu spēku, ka ikviens saprata: uz klāja atgriezās dzīvība, kaut varbūt arī bez sajēgas un prāta. Es atvairīju rokas, kas pūlējās mani noturēt kājās, un nogāzos uz klāja kā amorfa kaudze. Es lādējos, spļaudījos un sprauslāju, bet tomēr uzmocījos kājās, cieši pieķēries pie grotmasta. Grotmasts! Paraudzījos lejup uz kājām. Kā tad! Nolādētā baltā svītra! Es atkal bez kapteiņa atļaujas atrados tai aplamajā pusē. Man no muguras gar kājām lejup irdzēja asinis - tieši uz baltās strīpas, pārgriežot to šķērsu ļuišu. Pacēlis galvu, pūlējos uztvert Batervērta skatienu. Pirms no jauna saļimšu, gribēju viņu piespiest paraudzīties man acīs, ja vien viņš uzdrošināsies. Viņš stāvēja uz pakaļējā klāja stīvs, kā mietu norijis, un nespēja atraut acis no manis.
- Džons Silvers, ser, gatavs stāties darbā! - es aizelsies nosēcos un atiezu zobus vieplī, ko ar grūtībām varētu nosaukt par izsmējīgu smaidu.
Tikai tagad pamanīju, ka uz klāja valda pilnīgs klusums. Komandas locekļi stāvēja, acis iepletuši, kā nekad nebiju redzējis; izteiksmē jukujukumis apkopojās apbrīns, bailes un bijība. Es vēlreiz paskatījos uz Batervērtu, kurš beidzot novērsa skatienu.
- Pietiek! - viņš samocītā balsī noteica, strauji apgriezās un pazuda lejā savā kajītē.
Tādus brīžus bez mazākajām šaubām var nosaukt par svētlaimi. Tā bija mana pēdējā doma, pirms visi spēki izsīka un pasaule ap mani satumsa.