- jāteic gan, savā izpratnē. Ikviens taču sapratīs - vai ne, mister Defo, - ka pēc tādas augšāmcelšanās Džons Silvers nevar vienkārši turpināt darbu un izlikties, it kā nekas nebūtu noticis. Turklāt es dzirdēju un uzzināju daudz interesantu jaunumu, kamēr gulēju uz vēdera, jo visa mugura bija saplosīta lupatu lēveros. Batervērts bija aizliedzis vīriem nr mani sarunāties, it kā es būtu apsēsts ar kādu lipīgu kaiti, bet tie cits pēc cita nozagās lejā slimnieku kajītē apliecināt savas simpātijas. Un allaž no jauna, nezin kuro reizi man nācās noklausīties brīnumaino stāstu par manu izglābšanos. Es, proti, nezināju, ka, ar Hērakla spēku tauvu vilkdams, biju pārvilcis vienu no matrožiem, kas pakaļējā klājā tauvu turēja, pār bortu, tas iekritis jūrā, kur nākamajā mirklī to gabalos bija saraustījušas manu asiņu smakas pievilinātās haizivis. Mani otra borta vīri nekavējoties bija uzvilkusi aUgšā, nemaz negaidot Batervērta pavēli. Viņš, protams, plīsis vai pušu aiz niknuma, tomēr nav uzdrošinājies iejaukties. Pat tāds āmurgalva saprata, cik viegli varētu sākties sacelšanās, ja viņš ļautu haizivīm mani apēst, jo tas neietilpa viņa soda pavēlē. Es nešaubījos, ka daudzi komandas locekļi ir manā pusē. Manu satrutojušo brūču sasmirdinātajā gaisotnē tika kaldināti dažādi plāni, ko nedrīkstēja celt dienasgaismā. Dzirdēju, ka vairāk nekā puse komandas būtu ar mieru sacelties, ja es uzņemtos vadību. Lai netiktu uzskatīts par vājprātīgu, es padižojos, ka balto svītru pārkāpu tādēļ, lai izrādītu Batervērtam pretestību, un man noticēja, kaut gan būtu lieki piebilst, ka īstenībā nemaz tā nebija. Bet visā, kas attiecās uz sacelšanos, cietu klusu. Es savu tiesu biju nodarījis, man bija nopietni jādomā par nokļūšanu Rietumindijā. Muļķību biju sastrādājis diezgan. Taču viendien pie manis atnāca Leisijs un pastāstīja, ka Bater-vērts licis manus asiņu traipus pārvilkt ar balto krāsu, tiklīdz tie izžuvuši. Un tad ieradās Skademors, kuģa dakteris, ar vēl sliktākām ziņām. No viņa uzzināju, ka „Ccirefree" nemaz nedodas taisnā ceļā uz Rietumindiju.
- Vai tu neesi sadzirdējis namdarus uz klāja klaudzinām un dimdinām?
- Nē, - es atbildēju nemelodams.
- Bet viņi to dara, - Skademors turpināja. - Uz klāja būvē žogus un būdas komandai. Mēs uzņemsim kravā melno ziloņkaulu. Pēc nedēļas piestāsim Āfrikā.
Vergus! Protams. Kā gan es varēju būt tik stulbs un pirms iestāšanās darbā interesēties vienīgi par brauciena galamērķi, neuzzinot maršrutu! Atcerējos kapteini Bārlovu, kas tika mani brīdinājis tieši par to. Un es vēl cik reižu esmu plātījies ar savām iegaumēšanas spējām un ar to, ka man nekas neieskrien pa vienu ausi iekšā, lai tūlīt izskrietu pa otru ārā. Ja tu gribi dabūt galu, Bārlovs toreiz sacīja, tad vergu tirdzniecības kuģi ir labākā vieta, kur sākt. Vergi, protams, krīt kā mušas, bet komanda daudz neatpaliek. „Pārsviediet kapteini pār bortu, sāciet sacelšanos, dariet jel ko, lai no tā paglābtos!" toreiz man sacīja kapteinis Bārlovs.
Kopš tā brīža es sāku ieklausīties uz netiešiem mājieniem, kā arī uz to, ko man iečukstēja ausī. Daudzi no komandas gribēja sākt dumpi nekavējoties, pirms kuģis būs uzņēmis vergus ar visām drudža un citām sērgām, kas nāks tiem līdzi. Es biju gluži pretējās domās.
- Vispirmām kārtām, - es sacīju Mandonam, Tompkinsam un Leisijam, kas bija sastājuši ap manas guļvietas galvgali, - mēs nevaram sākt dumpi, kamēr es vēl nēesmu pilnīgi uz kājām, lai rīkotos. Otrkārt, domāju, ka smago darbu vajadzēs atstāt nēģeriem. Jādomā vispirms pašiem par savu ādu.
- Kā tu vari tā runāt? - čukstus iebilda Tompkinss, kam bija gaiša galva uz pleciem atšķirībā no abiem pārējiem, kas lāgā pat neapjēdza, ka viņiem tā vispār ir. - Kāda velna pēc tad tu kāpi pāri tai strīpai?
- Neviens! - es asi atcirtu. - Atceries, Tompkins, neviens neieteiks Džonam Silveram, ko darīt, ko ne.
- Es neko ļaunu nedomāju, - Tompkinss aši attrauca.
- Protams, es zinu, ka neko ļaunu.
Tālākajā runā ļāvu balsij skanēt draudzīgi un pieļāvīgi.
- Vai jūs domājat, ka tupētu te pie mans gultas un apspriestos par sacelšanos, ja es nebūtu pārkāpis pār to balto švīku? Vai iedomājaties, ka esmu galīgi traks kāpt pāri tādai strīpai par baltu neko?
- Va vellos… - ieteicās Leisijs un klusu iesvilpās.
- Bet kļūdījos, - es turpināju. - Biju iedomājies, ka uz kuģa ir vīri ar vīru dūšu. Bet nekā - gļēvuļi vien. Pat pirkstu neviens nepakustināja, kad es sacēlos pret Batervērta pavēli. Bet nu jūs sanākat apkārt un sakāt, ka vajagot dumpoties. Protams, es saku. Bet šoreiz es būšu tas, kurš noteiks, kas jādara. Skaidrs? Vispirms ejiet un aprunājieties ar visiem, uz kuriem var paļauties. Vispirms pajautājiet, , vai viņi tic Dievam. Ne vārda par sacelšanos. Tas nāks vēlāk.
- Kur tu ņemsi tādus jūrniekus, kas tic Dievam? - Tompkinss nicinoši iesaucās.
- Lieciet viņiem to apzvērēt, - es sacīju. - Lieciet zvērēt pie Bībeles, ka netic Dievam, tad redzēsiet, cik būs tādu, kas dziedās jusu meldiņā, kad lieta kļūst nopietna. Esmu redzējis vecus jūras-vilkus, uz ceļiem krītot, lūdzamies par savu dzīvību, kad pa īstam sametas karsti.
Visi trīs mulsi saskatījās un acīmredzot prātoja, vai paši uzdrošinātos pie Bībeles apzvērēt, ka netic Dievam,
- Mēs darīsim tā, - es turpināju, - jūs sapulcējiet visus, cik varat, no mūsu lietai uzticīgiem un turieties gatavībā. Ikvienam jāzvēr pie Bībeles un jāpievieno savs vārds apaļajā robiņā.
- Kas tas tāds? - Leisijs svētā nevainībā noprasīja
- Nu, lai mani kaut nelabais aprauj, lai es nolādēts, ja spēšu noticēt, ka tu esi pieredzējis jūrnieks! - es iesaucos. - Prātā var sajukt, iedomājoties, ka esmu sasējies ar tādiem stulbeņiem kā jūs. Visiem vel slapjš aiz ausīm.
- Nomierinies, Džon, - sacīja Tompkinss. - Mēs varbūt neesam tik mācīti kā tu, bet neesam arī ar pliku roku ņemami, kad lietas kļūst nopietnas.
- Tas bija labi, Tompkins. Tieši to es vēlējos dzirdēt
Redzēju, kā viņam lepnumā iespīdējās acis.
- Apaļais robiņš, - es turpināju, draudzīgi paskaidrodams, - ir vienkārši piesardzības solis. No vienas puses, ikviens, kas gatavs piedalīties, paraksta deklarāciju, tātad atkāpšanās vairs nav, kad sāk iet karsti. No otras puses, šitais papīriņš aizved tiešā ceļā pie karātavām, ja nonāk aplamās rokās. Bet, tā kā sarakstā pirmo parasti uzskata par dumpja musinātāju un organizētāju, tad parakstīšanās notiek aplī, lai nevar uzzināt, kurš ir pirmais.
- Va vellos, cik labi izdomāts, - Leisijs noteica.
- Ir, ir. Jūs tikai dariet visu, kā likts. Pēc dažām dienām es arī būšu atkal kājās, un tad negribu būt vienīgais, kas jutīs, ka ir dzīvs.
Tik tālu nu būtu, es nodomāju, kad atkal paliku viens. Tā vietā, lai droši un mierīgi aizkuģotu jaunā dzīvē uz Rietumindiju, esmu uzkrāvis sev plecos gatavošanos jaunam dumpim, šoreiz es vismaz zināju, ko daru. Piemēram, nerādīšos uz klāja, pirms visi nebūs parakstījuši riņķveida līgumu par sazvērestību. Man prātā nenāca pastiept kaklu cirtienam un riskēt ar tikko atgūto jauno ādu, kas sāka klāties man pār muguru, pirms nebūšu noskaidrojis, no kuras puses vējš pūš.
Kad pēc dažām dienām Skademors mani atzina par nevainojami veselu un es nedrošām kājām izsteberēju uz klāja, mirkšķinādams acis spožajā saulē, es kuģi gandrīz vairs nepazinu. Baltās svītras vietā tagad bija uzcelti divi stingri žogi šķērsu pāri visam klājam. Abos galos tie kādu ass tiesu sniedzās pāri bortam, lai neviens nēģeris nevaretu gar žogu galu aizspraukties garam. Pakaļējā klāja žogā divās šim nolūkam atvēlētās spraugās bija iebraukti divi lielgabali šaušanai ar parastajām skrotīm un dzelzs skrotīm. Tie bija pavērsti uz vīriešu kārtas vergiem paredzēto kuģa daļu starp abiem žogiem.
Pārsteigts ieraudzīju, ka daži komandas locekļi nostiepj gar kuģa sānsienām smalku tīklu. Tā parasti mēs darīt uz karakuģiem, gatavojoties kaujai. Tīklus piepilda ar segām un citādiem mīkstiem materiāliem, lai tie aizturētu pa gaisu lidojošas, šāvienu atšķeltas koka skaidas un šķēpeles. Kādam nolūkam to darīja šeit? Vai atkal kads Batervērta militārs untums?
- Vai mums gaidāma kauja? - es apvaicājos Skademoram, kas patlaban stāvēja, atspiedies pret treliņiem.
- Paskat, tas taču Silvers! - viņš priecīgi iesaucās. - Cik patīkami atkal ieraudzīt tevi stingri uz kājām!
- Kāpēc? - es jautāju.
Viņš viltīgi pamirkšķināja un pameta zīmīgu skatienu uz pirmo stūrmani, kas stāvēja netālu un varēja mūsu sarunu sadzirdēt.
- Tāpēc, ka tas ir mans darbs, - viņš atbildēja, - no jauna sastiķēt kopā tādus ļaužus kā tu. Par to man maksā algu. Kad melnie sanāks uz klāja, mums komandā būs vajadzīgas ikvienas rokas.
Vai Skademors arī būtu viens no dumpiniekiem? Man ienāca kaut kas prātā.
- Tas tev būs īsts daktera darbiņš - pārsimt nēģeru, par ko rūpēties.
- To tu, sasodīts, vari gan iedomāties,-viņš viebdamies atteica.
A r tiem nav viegli tikt galā.
- Varbūt tev vajadzēs kādu palīgā? - es ieminējos. Ko tu ar to gribi sacīt?
- Nu paklausies, dakter, ko es sacīšu. Es nupat esmu novilcis ādu ka čūska un esmu nežēlīgi jutīgs no galvas līdz kājām. Neticu, ka drīzumā varēšu rāpaļāt pa takelāžu kā mērkaķis. Vēl krietnu brīīdi ne. Vai nevari iemest kādu labu vārdu Batervērtam, lai ļauj man strādāt tev par palīgu?
Par Skademora pārsteigumu nebija ne mazāko šaubu.
- Tu? Man par palīgu? Vai tu maz apjēdz, ko runā? Tur lejā būs tāds biezums, ka jārāpo uz visām četrām, kamēr var izvilkt laukā pietaisītās mucas, saslaucīt vēmekļus un izsniegt barību. Tādiem darbiem mēs izmantojām kuģupuikas.
- Es zinu, ko daru. Protu satikt ar cilvēkiem. Tā būtu labāk mums visiem.
Skademora sejā uzplaiksnīja izpratne. Viņš būs kopā ar mums, par to es vairs nešaubījos.
- Labi, Silver. Palūkošu, kas darāms.
- Paldies, Skademor. Zināju, ka ar tevi varēs sarunāt. Bet ko tie tīkli nozīmē - putnu ķeršanai, vai?
- Tie domāti nēģeru aizturēšanai - lai nelec pār bortu.
- Vai tad šie ir jukuši? Tur taču viņi uzreiz pārvērtīsies haizivīm par uzkodu, un beigas būs.
- Bet tieši to viņi darīs, Silver. Nepateicīga mežoņu suga. Daudzi no tiem labāk grib dabfit galu nekā dzīvot.
- Stulbeņi! - es noelsos.
- Bet viņiem, redzi, ir tāda ticība, ka nomirstot viņi atkal satiksies ar savējiem. Taču, kamēr vēl var saost zemi, vairums pūlas nezaudēt dzīvību. No otras puses, tieši tas ir brīdis, kad visvairāk jāuzmanās, lai nesākas dumpis. Viņi krīt izmisumā, Silver, ja saož, ka kuģis attālinās no zemes. Tāpēc visiem vergu kuģu kapteiņiem pavēlēts pacelt enkuru nakts melnumā, lai nēģeri nemana, kas notiek, un atjēdzas tikai tad, kad jau ir par vēlu.
- Ak tā tas notiek? - es atsaucos, apsvērdams, ko nupat tiku dzirdējis. - Un kad, pēc tava aprēķina, tas notiks? Proti, kad mēs pacelsim enkuru?
- Atkarībā no tā, cik vergu būs savākts pārdošanas punktos. Dažkārt var uzreiz saņemt pilnu kravu, bet iznāk arī gaidīt mēnešiem, un tas vairs nav nekāds joks. Tad no slimībām nevar izbēgt.
- Tik ilgi mēs nevaram gaidīt.
- Ko gaidīt?
- Gaidīt, kamēr nomirstam no karstumguļas vai purvu drudža.
Es pagriezos, lai ietu projām.
- Ir vēl kaut kas, ko der zināt, - Skademors piebilda. - Daži melnie ir vareni kaujinieki. Viņiem ir amuleti, un viņi cieši tic, ka tie viņus padara neuzveicamus. Kamēr viņiem tāds brīnums karājas kaklā, viņi ir bīstami pretinieki. Tāpēc tos amuletus nekavējoties norauj un turpat viņu acu priekšā iemet jūrā. Tas viņus uzreiz padara bezspēcīgus, un viņi sanīkst kā rudens lapas, ja tu saproti, ko es, tā teikdams, domāju.
Skademors atkal zīmīgi piemiedza aci. Droši vien viņš iedomājies, ka esam vairāk nekā tikai domu biedri, ka esam īsti draugi vai kaut kas tamlīdzīgs.
- Skademor, - es teicu, uzsizdams viņam uz pleca, - tu esi atsverams ar tīru zeltu pilnā svarā.
- Tā gan, - tas nerrs atsaucās.
Viņš izpildīja manu lūgumu un aizmeta Batervērtam dažus vārdus manā labā, un tas savukārt bez vilcināšanās izpildīja, ko biju vēlējies. Batervērts, bez šaubām, cerēja, ka es drīz vien saķeršu kaut kādu piemērotu kaiti, jo nāvējošāku, jo labāk, un atbrīvoja mani no matroža pienākumiem. Vienlaikus viņš mani pārskaitīja kuģapuikas algā, bet ko gan citu es būtu varējis no viņa gaidīt? Desmit dienu pagāja, iekams ieraudzījām Akru un līdz ar to arī
dāņu balto cietoksni Kristiansborgu. Šajā laikā es, kuģupuikas brīvību izmantodams, ellišķīgi centos izpalīdzēt ikvienam un visur, jaucos pa malu malām, sarunājos ar visiem un izošņāju visus kaktus, ievēroju, kur atrodas pulvera noliktava, kur glabājas ieroči, kādas starpsienas būs jānojauc, lai novietotu vergus uz kuģa. izzagu Skademoram no somas vergu kāju važu atslēgu un izgatavoju kopiju. Par tādiem sīkumiem manās izdarībās neviens neinteresējās.
No Skademora iemācījos šādas tādas dziedniecības iemaņas, kaut gan, jāteic, daudz tas nebija. Tādi dakteri kā Skademors prata it labi tikt galā ar brūcēm un rokas vai kājas varēja amputēt kaut aizsietām acīm. Ar adatu, kaulu zāģi un piededzināmo dzelzi viņš tikpat veikli un prasmīgi ka mēs ar tauvam un takelāžu. Bet visa pārējā dziednieciba,,, Dēles, asiņu nolaišana, aukstas vai karstas kompreses, daži kampara pilieni brendijā vai brendijs bez kampara, ja kādam vēders neizgāja, citas zāles, lai apturētu pārliecīgu iziešanu, un vairāk nekā. Bet vai no tādas ārstēšanās bija kāds labums?
- Kādu tur labumu meklēt? - Skademors noteica, slaidi pārlaizdams spļāvienu pār treliņiem. - Man nekad nav gadījies jel kādu atšķirību ieraudzīt. Vienā tūrē es vispār nedarīju nekā cita, kā šos tikai pabaroju un parūpējos, lai šie tiek pie tīra gaisa. Un vai gribi zināt, kas iznāca? Kad izkāpām krastā un sākās izsoles, nēģeru nebija ne mazāk, ne vairāk kā jebkurā citā reizē, ja nu varbūt kādu nieku vairāk. Es saņēmu to pašu algu un tās pašas dividendes kā citkārt, kad biju notriecies un nomocījies līdz nāvei. Es zinu, ko tu gribi sacīt - tā, protams, varēja būt sagadīšanās, varbūt tu iedomājies, ka man vajadzēja noviltot ierakstu kuģa žurnālā, pierakstot klāt nedarītu darbu, jo kurš gan algos kuģa ārstu - tādu kā es - kas mācījies Edinburgā un tamlīdzīgi, lai vienkārši nosistu laiku un neko nedarītu? Ne, Silver, lai mēs darītu ko darīdami, tas viss nav nekādā vērtē, tas ir tikpat nederīgs darbs kā pašu nēģeru burvestību pesteļi. Un, runājot par brūču ārstēšanu un amputācijām, es teikšu, ka ikviens buru meistars vai galdnieks to izdarītu tikpat labi kā es. Drīz jau tu pats redzēsi, cik briesmīgs muļķis esi bijis, pieteikdamies man par palīgu.
- Nu jau vairs nebūs sevišķi ilgi, - es sacīju.
- Nebūs, ja viss notiks tā, kā vajadzētu un kā tu vēlies. Bet vai vienmēr tā notiek?
Skademors skatījās man cieši acīs.
- Ko, vellos, tu gribi sacīt? - es klusā balsī noprasīju. - Vai kāds ir palaidis muti?
- Tā kā nebūtu vis dzirdējis, - Skademors pavīpsnādams atteica. - Bet man gadījās redzēt to papīru. Un tur, cik mācēju saskatīt, trūka vismaz viena vārda - piemēram, tavējā. Tā, it kā varbūt kāds neuzdrošinātos savu kaklu pastiept cilpai pretī, teiksim - tu pats.
Es pūlējos, ko mācēju, izskatīties pārsteigts un izlikties, ka nesaprotu, par ko viņš runā.
- Nebīsties! - viņš sacīja, uzsizdams man pa muguru. - Es arī protu pagriezt buras pa vējam un piegriezt svārkus pēc auguma. Neesmu tāds muļķis, lai bez vajadzības bāztu galvu cilpā. Esmu izglītots vecis - tāpat kā tu.
Kad sasniedzām Akru, uz kuģa viss sagriezās ar kājām gaisā. Enkuru izmetām reidā un izšāvām salūtu - deviņas zalves no mūsu četrmārciņu dižgabala, cietoksnis mums atbildēja ar to pašu. Laivas sāka kursēt starp cietoksni un kuģi abos virzienos. Sākām pakāpeniski izlādēt vedumu - vispirms vēstules, depešas un naudu, kas tika nogādāta uz krastu stingrā apsardzībā. Pēc tam kārta pienāca precēm. Batervērts, protams, izcēlās krastā, izgreznojies kā pāvs. Viņa kajītes puikam divas dienas esot vajadzējis berzt un spodrināt viņa misiņa pogas. ,
Kamēr Batervērts ciemojās krastā un kārtoja kravas nodošanu, bet virsnieki bija aizņemti, pārraugot izkraušanas darbus, es izmantoju izdevību un aizgāju uz iežogojumu starp kravas novietni un pakaļējo klāju. Namdaris Doukss bija lupata, kas klausīja visām pavēlēm, tātad uz viņu nevarēja paļauties, tāpēc man vajadzēja Iztikt ar darbarīkiem, kādi atrodami ķirurga somā. Ar tiem darbs veicās gausāk, vispirms ar trepanācijas urbi, pēc tam ķēros pie kaulu zāģa un izzāģēju divus caurumus plecu platumā. Pārsteigts dl skars tu, ka strādājot esmu sācis paklusām svilpot. Šis darbs tātad bija tīkams laika kavēklis tādiem kā es.
Tovakar sapulcēju visus sazvērniekus uz kauliņu spēli. Daži jau bija pamatīgā kunga prātā. Acis tiem spīdēja viltus drosmē, un prāts bija kašķīgs. Rums un šņabis bija viņu amuleti un fetiši. Šai ziņā mūsu jūrnieki ar spalvām apaugušu krūti un rētās saplēstām rokām nebija ne par matu labāki kā nēģeri.
- Es saprotu, ka jums nepieciešams iedzert, - es draudzīgi uzrunāju sapulcējušos. - Būtu es jūsu zābakos - ja vien jums tādi ir, sen jau būtu nodzēries līdz nāvei.
- Jūsu zābakos? - uzkliedza Rodžers Bols, kas vēlāk, kalpodams Robertsa komanda, mēģināja pats sevi uzspridzināt, lai netiktu sagūstīts. Kas tad; ellē, tu īpaši tāds esi? Tu neesi nekas vairāk kā jebkurš no mums, Silver. Ko tu tēlojies tāpēc vien, ka tev laimējās palikt dzīvam, kad biji piesiets pie ķīļa?
- Tev pilnīgi taisnība, Bol, - es piekritu. - Faktam, ka man laimējās palikt dzīvam, kad biju piesiets pie ķīļa, nav nekādas nozīmes. Esmu pārliecināts, ka arī tu ar savu biezo ādu būtu izturējis un palicis dzīvs. Tādu vērsi kā tu nekas un neviens lēti pie zemes nedabūs. Vai nav tiesa, puiši? Rodžers Bols tak ir viens velna pulveris!
Daži dedzīgi māja ar galvu, jo gribēja saglabāt labas attiecības ar Bolu, kas varen ātri iedegās dusmās un patiesi bija stiprs kā vērsis. Un pēc nevainīgās noskaņas manā valodā viņi sprieda, ka ik vārds man nāk no sirds. Vēroju, ka vienīgi Tompkinss saprot, ka galavārdu es vēl neesmu pateicis.
- To tu pareizi saki, - Bols pašapmierināts apstiprināja un tīk-smīgi iesmējās. To smieklu man traki gribējās iegrūst viņam atpakaļ rīklē. - Pareizi sacīts, - viņš atkārtoja, - un tāpēc neviens man neteiks priekšā, ko darīt, ko ne - ne Silvers, nedz arī kāds cits.
Viņš pārlaidā pašpārliecinātu skatienu visiem. Bet tā allaž ir bijis - uz katra kuģa atrodas kāds Bolām līdzīgais - tie ir tik pārpilni ar augstprātību un spēku, ka nekam citam to biezajos pauros vietas neatliek. Un kas vēlāk no tiem iznāca? Lielgabalu gaļa, haizivju barība un karātavu materiāls.
- Atkal pareizi runāts! - es rāmi atsaucos. - Tev galva strādā, tikai vajadzētu to biežāk un vairāk darbināt.
- Ko tu, vellos, gribi ar to sacīt? - viņš draudīgi uzsauca.
- Vienīgi to, biedri, - es ierunājos balsī, kādu reizēm iemantoju, tā uzradās negaidot kā debesu dāvana, - ja šitenais stiprais, brašais un drosmīgais puisis grib izvirzīt prasības, tad viņam vajadzēja būt tam, kas pārkāpj pār aizlieguma strīpu. Viņam vajadzēja izaicināt Batervērtu un ierosināt dumpi, nevis man. Bet vai Rodžers Bols kaut ko tādu ir mēģinājis darīt?
Klusums.
- Liela mute tev varbūt ir, Bol, bet, cik man izdevies redzēt, tu esi no paklausīgajiem, izpildi pavēles, ne aci nepamirkšķinājis.
Bols sažņaudza dūres un vai aizrijās aiz niknuma. Taču pat viņš prata saskatīt, ka atbalstītāji ir manā, nevis viņa pusē. Paņēmu kauliņus un izmetu uz galda.
- Uzkāpdams uz tās strīpas un pāriedams tai pāri, es liku uz spēli savu dārgo, vienīgo dzīvību, - es sacīju, kad kauliņi bija apvēlušies un beiguši ripot. - Tas man piešķir tiesības būt pārākam. Ja kādam ir iebildumi, lai pasaka to tūliņ tagad. Klusēšana runāja pati savu valodu.
- Tompkins, vai tev ir klāt sazvērnieku saraksts?
Tompkinss izvilka noslēptu, ar eļļu notriepu papīra lapu un nometa to uz galda, it kā būtu pirkstus apdedzinājis. Paskatījos uz to, salocīju un iebāzu to kabatā.
- Jūs visi to esat parakstījuši, visi esat nodevuši zvērestu. Jūs zināt, ko tas nozīmē. Ja tā papīra lapele nonāks nepareizās rokās, jūs paši būsiet piesprieduši sev karātavas vai divdesmit gadus Ņiūgeitā. Tāpēc neviens vairs nevar atkāpties un gaidīt, lai citi riskē ar galvu viņa vietā.
- Kāpēc tu to neesi parakstījis, Džon? - Tompkinss piesardzīgi ievaicājās.
Es paskatījos uz viņu.
- Es gaidīju, ka gan jau kāds to pajautās. Es cerēju, ka tev būs pietiekami ass prāts, lai to izprastu:, Tompkins. Man ir noteikts pamats, kāpēc esmu pasaudzējis savu ādu. Ja visi būtu tādi, uz kuriem var paļauties, es būtu parakstījis ar lielāko prieku, un mums vispār nebūtu ievajadzējies tā apaļā saraksta. Es labprāt biltu uzņēmies visu atbildību un sarakstā pašā augšā ar lieliem, trekniem burtiem uzrakstījis Džons Silvers. Bet paraugies vien sev visapkārt! Puse drosmīgo dumpinieku jau pamatīgi iestiprinājušies, lai iegūtu maķenīt drosmes. Vai tā viņi domā aizstāvēt tiklab savu, kā arī manu ādu? Nekā, šņabis tikai aptumšo jums prātu un padara jūs neaprēķināmus. Vai jums pašiem nešķiet saprotams, kāpēc vienmēr izgāzušies jūsu varenie plāni? Tāpēc, ka vienmēr ir pagadījies jūsu vidū kāds, kas pirms laika iedomājas uzvarējis, pielicies pilns kā mārks, sācis bļaustīties, palaidis muti un pazaudējis galvu. Tāpēc es to papīru neparakstīju un tāpēc arī tagad pievācu. Un tagad teikšu jums šādus vārdus: līdz tam brīdim, kamēr šim kuģim vēl nebūs ievēlēta kapteiņa un brīvu, godīgu vīru komandas, lai vairs nebūtu nekādas dzeršanas! Ne piliena, vai dzirdat? Un, ja vien ieraudzīšu kādu buldurējam pillā ar pudeli rokā, es šito papīru personiski iesniegšu Batervērtam.
Viens otrs gan pamurdēja, parūca, bet tas nebija nekas nopietns. Neviens negrasījās man iegāzt pa galvu un atņemt papīru tāpēc vien, lai būtu iespēja atkal iedzert.
- Kad viss šitais būs galā, - es uzmundrinot sacīju, - jūs varēsiet dzert, cik ādā lien, kaut vai aizdzerties uz viņpasauli, ja jums citu vēlēšanos nebūs.
- Lai paliek, Džon, - Tompkinss iejaucās. - Vairāk sprediķu mums nevajag. Kas jums vēl sakāms, biedri?
Tompkinss bija nekaunīgi atklāts, tomēr ar pareizo pieeju. Vismaz viens, kas pilnā mērā saprata, cik augsta ir likme. Pārējie rāmi piekrita, pat Bols, kaut gan acis viņam vēl draudīgi zibsnīja.
- Kāds ir plāns? - jautāja Leisijs, un arī viņa balsī skanēja noteiktība.
- Uzņemsim nēģerus uz kuģa. Es tos palaidīšu brīvībā un sadošu tiem visus vajadzīgos ieročus, lai tie spētu pārņemt varu uz kuģa. Mums nevajadzēs ne pirkstu pakustināt. Kad melnie būs nokopuši pakaļējo klāju, uzradīsimies mēs un nogādāsim tos krastā, vairāk taču viņi neko nevēlas. Ko jūs par to teiksiet, kungi? Mēs būsim uzrīkojuši sacelšanos, paši pat pirkstu nepielikdami. Mums tiks dots labs kuģis, un mūs par to nevarēs pat pakārt. Paņēmu no jauna saujā kauliņus un izmetu. Uzripoja divi sešnieki.
- Vai kāds uzmetis vairāk? - jautāju un iesmējos savu lielāko smieklu.