lāgiem klājas, kad jādzīvo tādu cilvēku vidū, kas ne ar ko neatšķiras no citiem cilvēkiem. Reizumis man liekas, ka viss mans mūžs pagājis, cīnoties vest cilvēkus pie prāta. Bet vai galu galā esmu ar to kaut ko panācis? Lai taču viņi vaino paši sevi, ka nav ieklausījušies. Vai tā mana vaina, ka esmu palicis pāri pats pēdējais? Vai savas vainas dēļ es kvernēju te uz vientuļas klints kā izmirušas sugas pēdējais pārstāvis?
Neliegšos, ir visādi gājis. Un nav nekāda prieka apliecināt, ka tādā dzīvē kā manējā bijušas gan neveiksmes, gan lielākas ķibeles. Un tad pēkšņi ienāk Džeks un viņam līdzi viens manis brīvībā izpirktais vergs ar savu sievieti. Visi trīs skatījās uz mani tik nešķīstā padevībā, ka tas manu omu nepavisam neuzlaboja.
- Kas, ellē, jums vajadzīgs? - es īsi un skaidri noprasīju.
Pāris uzmeta skatienu Džekam.
- Mums ar tevi jārunā, - Džeks atteica - ja spriežu pareizi, tad visai negribīgi.
- Vai tev šķiet, ka es pats to neredzu? Nu, speriet vaļā! Man ir arī citi darbi.
Bet šie tikai mīņājās un urbās ar acīm zemē.
- Kas, velns parāvis, ar jums noticis? - es vēlreiz noprasīju.
- Lieta tāda, - Džeks iesāka, - ka šie abi grib atgriezties atpakaļ savā ciltī. Vecāki ir veci, un šie negrib ļaut tiem nomirt pamestībā, un šie abi ir vecākie ģimenē.
- Un kāda man tur būtu daļa?
- Viņi gribētu saņemt tavu atļauju.
- Un kāpēc tad pie viena arī ne manu svētību, ja jau tu esi sācis par to runāt? - es saldā balsī jautāju.
- Andrianjakam nenācās viegli par to izšķirties un aiziet no tevis pēc tik ilga laika, - Džeks atbildēja. - Pāris vārdu no tavas puses viņiem būtu zināms atvieglojums.
- Pāris vārdu ceļamaizei! Ko tu iedomājies - vai es esmu kāds nolāpīts melnsvārcis? Lai viņi iedzer ceļakāju, un beigta balle. Iedod viņiem mučeli ruma, lai uz vecāku bērēm piedzeras.
- Bet…-Džeks iebilda.
- Nekādus „bet"! - es noteicu, jo saruna man bija apnikusi. - Cik reižu man vēl būs tev jāskaidro, ka tu esi brīvs cilvēks, brīvs kā putns, brīvs kā vējš. Vai ir tik briesmīgi grūti to saprast? Es jums nopirku brīvību tāpēc, ka man bija vajadzīga jūsu palīdzība. Jūs man palīdzējāt, un paldies jums par to. Bet lieciet taču mani mierā, es negribu, ka man uzmācas padevīgu vergu bars, kam vajag manas atļaujas un manas svētības.
- Džon! - Džeks ierunājās iecietīgajā balsī, kāda viņam pietika dūšas runāt, kad viņš domāja, ka es gvelžu muļķības. - Mēs esam sakalavas cilts ļaudis. Esam nokāvuši daudzus, kas kāroja mūs apspiest, un nokausim vēl daudzus, ja mēģinās atkal. Mēs palikām pie tevis tāpēc, ka tu atdevi mums brīvību un atvedi mūs atpakaļ uz mūsu zemi. Mēs esam gatavi ar savu dzīvību aizstāvēt tavējo.
- Bet?…
Džeks ļoti skumji pasmaidīja.
- Bet nu vairs nav tā, kā bija agrāk. Tu kļūsti vecs, tikai sēdi un raksti un droši vien pavisam mierīgi nomirsi. Mēs visi vairs neesam tev vajadzīgi.
Man likās, ka par to vēl būtu jāpastrīdas, taču nezināju, ko īsteni pateikt.
- Tu netiksi pamests viens, - Džeks turpināja. - Vienmēr te būs daži mūsējie, kas par tevi rūpēsies.
Es kļuvu mēs aiz niknuma. Kā gan tāds kā viņš uzdrošinājās izradīt līdzjūtību tādam kā es?
- Dodu jums savu svētību. - Nekā cita es neatjēdzu pateikt. - Un lai velns jūs parauj!
Džeks atplauka. Droši vien viņš iedomājās, ka esmu vārdus rūpīgi izraudzījis, kā parasti mēdzu darīt.
- Paldies, - viņš pateicās. - Ja tu nebūtu devis svētību, viņi būtu palikuši tepat.
Vai es plēsu matus? Zināms, ka plēsu. Ko citu lai darītu, redzot tādu stulbumu! Tiesa, neviens nebija nekad pakļāvis lepnos saka-lavas cilts karotājus. Neviens, izņemot mani.
Noskatījos, kā viņi aiziet. Saule bija ceļā uz rietu aiz kalnu smailēm vakarpusē. Raugoties sarkanajā lodē, es apžilbināts varēju neskatīties viņu atvadu sveicienos dziļi lejā. Viņi esot uzticami un uzticīgi, tā sacīja Džeks. Un kas no tā, ka viņi ir tādi? Kāds tam sakars ar mani?
Nostāvēju līdz krēslai, noraudzīdamies nevis pakaļ aizgājējiem, bet gan uz jūru un nepārtraukto apvārsni, pret ko nekas necēlās. Un, par spīti visam, es ilgojos atgriezties tajā dzīvē bez ierobežojumiem, kādu biju dzīvojis, dzīvē, kam bija rītdiena, bet, likās, nebūs gala, nebūs beigu pieturzīmes, vienīgi pa komatiņam šur vai tur, pa īsai atelpai, bet visu pārējo laiku darbība un satraukums.