, komanda sviedriem vaigā darbojās pie enkura vinčas, velkot augšā enkura tauvas. Jūras dibens pie Akras bija tik klinšains, ka ik dienu vajadzēja pārbaudīt, vai tauva nav saplūksnājusies. Taču, lai gan mēs visi strādājām, galvas nepacēluši, kapteinis izsunīja pirmo stūrmani visas komandas priekšā par to, ka tas nebija devis pavēli palaist svilpes, godinot kapteiņa atgriešanos uz kuģa. Ikviens saprata, cik tas netaisni, jo „Carefree", par spīti savam jaukajam vārdam, bija vienkāršs vergu tirgotāju kuģis, nevis karakuģis, lai cik ļoti Batervērts to vēlējās.
Taču tā nu reiz bija iznācis - visiem vergu tirgotāju kuģiem bija skanīgi nosaukumi un ievērojami, augsti aizbildņi - sākot ar grāfiem un kardināliem un beidzot ar pašu Svēto Jaunavu. Un nenoliedzams bija fakts, ka šie kuģi vagoja jūras ar paša pāvesta svētību. Man gadījies redzēt kuģu žurnālus uz tiem kuģiem, ko mēs aplaupījām; tajos varēja izlasīt nebeidzamus pateicības vārdus Dievam par visu iespējamo: par labu ceļavēju, drošu un laimīgi paveiktu okeāna šķērsošanu, par apspiestiem dumpjiem un labām cenām izsolēs. Vienā šādā žurnālā bija atzīmes, ka ik dienu nomiris pa vergam, bet Dieva žēlastība bijusi tik liela, ka vēlāk izsolē cenas turējušās pietiekami augstas, lai dzēstu visus zaudējumus.
Pēc pirmā stūrmaņa pārmācīšanas Batervērts sasauca visu komandu uz klaja un paziņoja mums laimīgo vēsti, ka šogad mēs Akrā esam ieradušies pirmie, ka cietokšņa pārzinātā vergu nometne esot pārpildīta, tātad nedēļas laikā varēšot uzlādēt pilnu kravu un uzņemt tiešu kursu uz Senttomasa salu.
- Lai slavēts Dievs! - viņš pabeidza uzrunu ar vārdiem, kādi bija sagaidāmi.
- Sasodīta cūkas laime! - iesaucās Marins, kas stāvēja man blakus. - Ja šinī bedrē vajadzētu nonīkt trīs mēnešus, gaidot kravu, tad gandrīz droši varētu paredzēt dumpi. Esmu tādas lietas jau piedzīvojis.
Marinam bija taisnība. Nepārprotami varēja manīt, ka Batervērta jaunā ziņa lielā mērā mainījusi komandas noskaņojumu. Visapkārt redzamas bija tikai smejošas sejas un skanēja jūsmīgas klaigas. Pat Rodžers Bols šķita aizmirsis visu, kam sakars ar gaidāmo sacelšanos. Droši vien viņš iztēlē jau redzēja apaļīgas bordeļmeitas un lētu rumu Rietumindijā, un tādiem kā viņš ar to pilnīgi pietika, lai iestātos līksmība. Vienīgi Skademors izskatījās tikpat vienaldzīgs kā parasti. Es apčamdīju kabatu, kur drošībā noslēpts gulēja nozvērināto dumpinieku parakstītais papīrs. Viņi savā tuvredzīgajā aizrautībā to droši vien jau aizmirsuši. Bet nekur viņi no sacelšanās neglābsies, tas bija droši kā āmen baznīcā. Man ne prātā nenāca riskēt ar savu tikko no jauna uzaudzēto ādu tāpēc vien, lai pārvestu dažus nožēlojamus nēģerus pāri okeānam.
Vīriešu dzimuma vergus sāka iekraut kuģī nākamajā rītā. Tie nabaga velni izskatījās pilnīgi sairuši, kad to vilnainās galvas parādījās virs treliņiem. Par to vispār nekas nebija sakāms. Viņi bija pa diviem saķēdēti kopā ar kāju dzelžiem, kaili no galvas līdz papēžiem, ar iededzinātām zīmēm kā lopi.
Mēs abi ar Skademoru viņus saņēmām un pamatīgi apskatījām, vai kādam nav manāmas bakas vai triperis. Pirmajā gadījumā viņi pa ceļam apmirtu kā mušas, otrā - kļūtu nevērtīgi. Varu droši »ipgalvot, ka nevienam no pārbaudāmajiem nesākās erekcija, kad Skademors sāka tos pārbaudīt. Taču Skademors bija īsts lietpratējs. Ar garajiem, slaidajiem pirkstiem viņš iztaustīja un izspaidīja vergu sēkliniekus tā, ka uz erekciju nebija ilgi jāgaida un bija iespējams visu vajadzīgo konstatēt.
Lai piespiestu vergus stāvēt mierīgi, mums palīgos bija piekomandēti divi ļoti spēcīgi, ar musketēm un mačetēm apbruņoti jūrnieki. Taču ar tiem nepietika. Vienam kopā savažotam pārim izdevās pārlēkt pār treliņiem pa to caurumu tīklā, pa kuru tie tika uzvesti uz kuģa. Tūliņ pēc pāris pirmajiem kliedzieniem tie jau bija haizivju saplosīti driskās. Haizivis parasti turējās vergu kuģu tuvumā. Žēl kļuva, iedomājoties, ka jau pēc pāris dienām es, Džons Silvers, būtu devis tiem iespēju cīnīties par savu un arī manu dzīvību.
Taču mans sašutums bija nieka vērts salīdzinājumā ar to, ko pārdzīvoja abu vergu īpašnieks, priesteris Feltmens, melnsvārcis, kas grasījās ceļot līdzi kā pasažieris. Viņš veda personiskām vajadzībām duci pagānu, kam par pazīšanas zīmi bija licis iededzināt krustu, lai tie nesajauktos ar citiem vergiem šajā kravā.
Feltmens plosījās kā sajucis, kad viņam paziņoja, ka divus viņa ar iededzināto krucifiksu iezīmētos vergus Dieva nemaldīgā griba izraudzījusi haizivju pabarošanai. Nevienu svētvārdu vai lūgsnu viņš nenoskaitīja abu aizgājēju dvēselei un piemiņai, toties viņš kliedza, lamājās un lādējās tā, ka nepaliktu kaunā neviena jūrnieka priekšā. Abiem apsardzes matrožiem viņš sasolīja visdrošāko cep-šanos ellē, tad, plīvojošos amata svārkus kopā saņēmis, devās pie Batervērta noskaidrot, vai solījumu nevar izpildīt jau tagad un šeit pat uz vietas.
Batervērts viņu uzklausīja gan, bet tas arī bija viss. Kapteinis ne visai mīlēja garīdzniekus. Vispār nebija daudz tādu kapteiņu, kas turētu labu prātu uz priesteriem, jo Dievs nozīmēja izaicinājumu kapteiņu visvarai. Daži pat izvairījās uzņemt melnsvārčus uz kuģa. Uz klāja valdīja kapteinis, neviens cits Kungs. Tieši tāpēc Batervērts jutās spiests abus matrožus sodīt. Nākamreiz varbūt kādiem kuģa kravas vergiem ienāks prātā lēkt pār bortu, un tas nebija lāgā, jo par kravas vergiem viņš saņēma dividendes.
- Par katru vergu, kas turpmāk pārlēks pār bortu un būs pagalam, jūs maksāsiet no savas algas, - viņš strupi noteica.
Vairāk nekas nebija sakāms. Divu pieaugušu vīriešu dzimuma vergu vērtība ievērojami pārsniedza summu, ko kvalificēts jūrnieks var nopelnīt vesela gada laikā.
Dienu pēc dienas, visu laiku gandrīz vai verdošajā, neveselīgajā karstumā mēs abi ar Skademoru stāvējām uz sveloši karstā klāja. Dēļi karstumā izkalta, salaiduma vietās izsvīda sveķus, kājas lipa pie dēļiem. Es palūdzu divus darbus, kurus izpildīju apzinīgi un ļoti cītīgi. Viens mans uzdevums bija pārbaudīt afrikāņu acīs aklumu vai sastrutojumu, bet otrs - nogriezt kaklā pakārtot amuletus, kas viņus padarot neievainojamus vai aizsargājot no dažādām slimībām, kā arī no nelaimēm, no visa ļauna, izņemot balto cilvēku vājprātu.
Kad sāku raut viņiem nost šo vienīgo ietērpu, ja neskaita iededzināto zīmi, es, tikai apmēram pēdas atstatumā stāvēdams un viņiem acīs skatīdamies, sastapos skatienā ar tik kvēlu naidu, ka dažs cits manā vietā patiešām būtu nobijies un atkāpies. Taču skatieni pārvērtās, kad es slepus iespiedu nolaupītos krikumus tiem atpakaļ rokās. Nu viņi raudzījās uz mani, it kā es būtu glābšanas laiva uz grimstoša kuģa. Tomēr par visiem to nevarēja sacīt. Un gadījās arī tādi, kas jau sasnieguši galējo iekšējās deģenerācijas pakāpi, un tiem bija gluži vienalga, kas apkārt notiek. Tos neinteresēja vairs itin nekas.
Kad mēs ar Skademoru savu darba daļu bijām paveikuši, vergus pārņēma citi - sāka tos nogādāt lejā kravas telpās. Šo darbu pārraudzīja pirmais stūrmanis. Lai apgrūtinātu un mazinātu sacelšanās iespējas, viņš skatījās savos papīros, nodrošinādamies, ka vienas cilts ļaudis vari tādi, kas runā vienādā valodā, netiktu kopā. Šāda pasākuma nepieciešamību stūrmanim bija iemācījusi pieredze. Nešaubījos - ja vien vergus nevajadzētu barot, lai uzturētu pie dzīvības, tiem noteikti aizšūtu arī mutes.
Kad visi vīriešu dzimuma vergi bija nogādāti uz kuģa, uzradās trīs gara auguma, majestātiska izskata vīrieši, kam kājas nebija saslēgtas dzelžos. Tie pavērās visapkārt, nicīgi atgrūda manas un Skademora rokas, kad gribējām tos aptaustīt, un ar skatienu meklēja vienīgi pirmo stūrmani, acīmredzot, lai pieteiktos tam.
- Vergu uzraugi! - Skademors iesaucās.
- Viņi neizskatās pēc vergiem, - es piebildu.
- Vergi viņi tomēr ir. Redzi, Silver, baltie cilvēki nav gluži tik stulbi, kā to dažkārt varētu domāt. Pietiek izraudzīties dažus cilšu ķēniņu dēlus vai citus līdzīga ranga puišus, kas paši iedomājas, ka ir labāki par citiem, iemācīt tiem dažus vārdus angliski - tā, lai tie saprastu kapteiņa pavēles, iedot rokā pātagu, ļaut brīvi pastaigāties pa klāju un -hei, prestol - viņi lieliski uztur kārtību savējo vidū. Un es varu galvot, ka viņi to nedara pāris nožēlojamo priekšrocību dēļ vien. Nē, Silver, melnie ir uz mata tādi paši kā mēs, ne par matu labāki, ne sliktāki.
Kad visi vīriešu dzimtas vergi bija novietoti uz kuģa, kārta pienāca sievietēm un to jau piedzimušajiem un vēl nedzimušajiem bērniem. Sievietes, tāpat kā vīrieši, bija kailas un ar iededzinātām zīmēm, bet dzelžos nesaslēgtām kājām.
- Vai sievietēm atļauts staigāt bez kāju pinekļiem?
- Jā, protams. Kāpēc neatļaut?
- Vai nav riskanti ļaut viņām pārvietoties nesaistītām?
- Silver, - Skademors pārsteidzoši draudzīgi sacīja, - tu esi pieredzējis jūrnieks, bet vēl tev daudz jāmācās.
Ar kārīgām acīm viņš noraudzījās lejup uz laivu, kur spilgtajā saules gaismā vizēja kaili sieviešu ķermeņi.
- Vai esi kādreiz izmēģinājies ar sievišķi, kas saķēdēta kopā ar otru? - viņš smiedamies jautāja. - Neteikšu, ka tas ir absolūti neiespējami, tomēr ellīgi grūti.
- Man šķita, ka tas aizliegts.
- Jā, kaut kas tamlīdzīgs ir pieminēts rēderu norādījumos kapteiņiem. Bet ko tas līdz? Kuģa virsnieki ir tādi paši jākļi kā matroži. Un vai tu domā, ka atradīsies kāds, kas par to ziņos? Varbūt verdzenes pašas? Vai tām kāds noticēs vairāk nekā baltajam jūrniekam, un kaut vai tas būtu kuģapuika? Nē, Silver, zaļā pļava ir vaļā, un mums abiem - tev un man - izvēlē būs pirmā roka.
Skademors, runādams par jākļiem, nebija pārspīlējis, jo, tiklīdz uz klāja parādījās sievietes, komandas vīri savairojās visapkārt kā sēnes pēc lietus. Viņu ņirdzīgie viepļi, plikšķināšanas citcitam pa muguru, kārīgās acis, kas kavējās visur, tikai ne pie sieviešu sejām, piebriedušās bikšupriekšas, tas viss piešķīra viņiem tik neganti iekārīgu izskatu, kādu man vēl nekad nebija gadījies redzēt.
Un kā ar mani pašu, vai es neizskatījos tāds pats kā viņi? Velns viņu sazina! Stingra un vingra sievietes miesa, dabiski, tīksmināja ari mani, būtu muļķīgi to noliegt. Bet kas no tā? Kas paliek pāri no satraukuma, kad esi dabūjis visu, ko kārojis? Nē, es nebiju tāds kā tie citi, kas neapjēdza, ko dara, kad tika klāt. Protams, ar Elīzu arī es juku prātā, un kas no tā iznāca? Arī es tad vairs nebiju es pats.
Batervērts baurodams un lādēdamies trieca matrožus atpakaļ pie kārtējā darba. Bet arī viņam pašam grūti nācās atraut acis no sapņu tēliem, ko mēs ar Skademoru inspicējām uz pakaļējā klāja,- Nu ir mana kārta, Silver, - Skademors noteica un piesauca klāt vienu no vergu uzraugiem.
- Pasaki sievietēm, ka mums jāizdara veselības pārbaude, un pēc tam vācies prom no klāja! - viņš nokomandēja,
- Tas viņas parasti nomierina, - Skademors paskaidroja, - un mēs varam pakavēties ilgāk.
- Ar ko pakavēties?
Viņš iesmējās.
- Es kavēšos lejgalā, - viņš atbildēja. - Un tu skaties acīs kā līdz šim Tā mēs par abiem izdibināsim derīgās un tās paturēsim sev.
Nometies ceļos kā priesteris, viņš sāka pieskarties sievietēm dažādās vietās - rimti un metodiski, jā, tāds tips viņš bija - pieskārieni bija pat maigi, man nācās atzīt. Viņš noslidināja slaidos, gludos pirkstus gar sieviešu gurniem, saspieda Venēras kalniņu, iebāza garo vidējo pirkstu vagīnā. Un ko es darīju, kamēr Skademors nopūlējās, cenzdamies sakairināt sievietes?
Es stāvēju un skatījos viņām acīs, meklēdams lipīgas slimības, no kurām varēja iestāties aklums. Bet man likās, ka šajās acīs es redzēju izpaužamies visu, ko vien acis šai pasaulē spēj atspoguļot, kamēr Skademors urķējās pa viņu ģenitālijām kā zeltracis, kas meklē zelta āderi.
Pasaki, ja ieraugi kādu, kura izskatās tā, ka gribētu vairāk, -Viņš ik pa brīdim ieteicās. - Tās es tad pievākšu.
Taču es nebildu ne vārda, līdz pēkšņi ieskatījos tādu acu pārī, kuras likās, ielūkojās man līdz pašai dvēselei. Skademors darbojās ap viņai blakus stāvošo sievieti un mani neievēroja.
- Ja kāda piederēs man, - es viņai sacīju, - tā būsi tu.
Viņa, acis nepamirkšķinājusi, sastapās ar manu skatienu, nebli-sinādama kā pārējās. Es biju stingri pārliecināts, ka viņa zināja, kāds es esmu, ka viņa pat saprata, ko tiku viņai sacījis. Mirkli vēlāk pierāpoja Skademors ar saviem lipīgajiem pirkstiem un pieskārās ar tiem sievietes gurnam. Es stāvēju blakus, nevarīgi ļaudams tam notikt, bet tad ieraudzīju viņas acīs uzviļņojam spīvu naidu.
- Nepieskaries šitai ar saviem noķērnātajiem pirkstiem! Šī ir mana!
Skademors acīm redzami sarāvās. Un es, ārkārtīgi izbrīnījies, atskārtu, ka viņš nobijies.
- Protams, Silver, - viņš atsaucās, glaimīgi pasmaidīdams. - Protams, šī ir tava. Man jau savākts pārpārēm. Ar kaudzi, kā mēdz teikt.
Un tomēr viņš nespēja atturēties, nepārbaudījis sievieti no galvas līdz kājām, pareizāk sakot, no kakla lejup.
- Pie visiem svētajiem ellē! - viņš iesaucās. - Man nebija ne jausmas, ka tu esi tāds sieviešu pazinējs. Un piedevām vēl mulate! Stāvi blakus kā mēms, visu laiku ne vārda, līdz sagaidi īsto brīdi.
- Aizveries! - es nikni uzbrēcu. Un viņš patiesi aizvēra muti kā menca.
Nu arī es ciešāk paraudzījos uz sievietes augumu, un - lai mani vai nelabais parauj! - viņam bija taisnība. Kā mākslinieka izcirsta kuģa priekšgala nāras skulptūra. Arī bikla viņa nebija. Tiesa gan, es nodomāju - šī nav tāda kā tās citas.
Kā gan es - kuģapuika, nenozīmīgākais komandas loceklis, varēju uzdrošināties iekārot viņu sev vienam? Taču par to es lauzīju galvu bez vajadzības. No kuģa pakaļgala strauji tuvojās Batervērts un pienācis, sagrāba sievieti aiz delma.
- Man viena vajadzīga, kas izmēž kajīti, - viņš sacīja. - Mans kajītes puika aizvakar nomira, kā tev zināms.
Tas tiešām bija noticis. Nomiris dažas dienas pēc tam, kad bija nospodrinājis Batervērta misiņa pogas, izdarījis pēdējo labo darbu savā īsajā mūžiņā. Batervērta kārīgās acis bija tā pielipušas pie sievietes zeltainbrūnās miesas, it ka tā būtu pārklāta ar šķidru darvu.
Un es? Ko es izdarīju? Pateicu, lai neķeras tai klāt. Pirmajā mirklī viņš it kā sarāvās, un man pat likās, ka arī viņš ir mazliet %\[rūcies, taču tūdaļ atcerējās, kas ir viņš un kas esmu es.
- Ak tā tu saki, Silver? Grūti noticēt, ka Džons Silvers atkal sadomājis neievērot manas pavēles. Man liekas, ka pēc četrām Āfrikas ūdeņos pavadītajām nedēļām mūsu kuģa rumpis būs tā apaudzis kā koraļļu rifs.
- Nē, ser, - es aši attraucu, ar mokām paguvis apvaldīties. - Man vienkārši bail par jūsu veselību, ser, jo liekas, ka tai sievietei ir bakas.
- Laba atbilde, Silver! Tev ir apķērīgs prāts, tikai diemžēl tu noproti to pareizi lietot. Tici man, ka savu mūžu neesmu redzējis Veseligāku sievišķi par šo - branga un stingra kā tikko kauts teļš. Un es nebraucu pa šo maršrutu pirmoreiz, tāpēc māku spriest par slinibam daudz labāk nekā tāds nepraša kā tu. Gluži otrādi -šitenā man darīs tikai un vienīgi labu.
Viņš pameta augstprātīgu skatienu visapkārt, iekams aizveda sievleti sev līdzi. Es noskatījos viņai pakaļ un iedomājos, ka viņas skatiens palicis kavējamies pie manis. Un tad redzēju viņu pasmaidām, bet tas bija smaids, no kura ikvienam iedrebētos ceļgali - aiz iztrūcināšanās un bailēm. Taču Batervērts bija tā pārņemts no gaidāmās laimes priekšsajūtas, ka to pat nepamanīja. Es jutu, ka Skademors stingri satver mani aiz delma.
Neizdari nu atkal kādu muļķību! - viņš ieteicas tada balsī, it kā patiesi runātu manis glābšanas labā. - Sieviete nav balta svītra uz klāja. Sieviešu te būs, cik uziet.
Ko tu, velns parāvis, par to sajēdz? - es attraucu un izrāvu rokul no viņa tvēriena. - Ja tu iedomājies, ka es ļaušu sevi piesiet pie ķīļa sievietesdēļ, tad tu maldies.
-tieši to es gribēju dzirdēt, - viņš noteica, izskatīdamies atvieglots. - Es negribu, lai ar tevi kaut kas atgadītos. Ja kuģis nonāks labās rokās, tad tev vismaz jāzina, ka es piederēju pie tiem, uz ko var paļauties. Un tagad varbūt noiesim lejā pazemē pie saviem aizsargājamiem. Paraudzīties, kā tie jūtas. Sagatavojies uz visļaunāko.