Esmu nodzīvojis garu mūžu. Tur neviens nevar ne ko pielikt, ne atņemt. Visi, ko reiz pazinu, ir miruši, bet dažiem pats esmu palīdzējis nokļūt citā pasaulē, ja tāda ir, bet kālab lai būtu? Es no visas sirds ceru, ka nav, jo tad mēs ellē atkal visi satiktos - aklais Pjū, Izraels Hendss, Billijs Bounss, stulbais Morgans, kas uzdrošinājās man piespēlēt melno traipu, un visi pārējie, pat Flints, lai Dievs žēlo viņa dvēseli, ja Dievs ir. Un viņi mani tad sveiktu, locītos un klanītos, un apgalvotu, ka viss būs atkal kā senajās dienās. Un tai pašā laikā viņi tomēr izstarotu bailes -tik sveloši karstas kā dienasvidus saule virs rāmas jūras. Bailes - no kā, par ko? Tā es sev jautāju, neprazdams atbildēt. Ellē taču viņi nudien nevarētu bīties no nāves. Pēc kā gan tas izskatītos?
Nē, no nāves viņi nekad nav baidījušies, jo īstenībā viņiem bija gluži vienalga - dzīvot vai nomirt. Toties no manis viņi baidītos pat ellē. Kāpēc? - es jautāju. Turklāt visi, pat Flints, kas jebkurā citādā ziņa bija visdrosmīgākais cilvēks, kādu jebkad esmu sastapis, baidījās no manis.
Par spīti visam, esmu pateicīgs savai laimes zvaigznei par to, ka neatradām Flinta bagātības. Es skaidri zinu, kas pēcāk būtu noticis. Pārējie būtu dažās dienās izkleķerējuši vispēdējo šiliņu. Un tad būtu meklējuši roka veco garo Džonu Silveru, vienīgo prātīgo galvu, ar kuru tie varēja lepoties, un sākusi lūgties un diedelēt, lai šiem kaut ko atmet. Izmācami viņi nebija. Vienu ko skaidri esmu apjēdzis. Ir cilvēki, kas neapzinās, ka dzīvo. Gandrīz tā, it kā nesajēgtu, ja viņi vispār atrodas pasaule Tas, lūk, ar mani ir citādi. Es vienmēr visiem spēkiem cenšos saglābt no savas ādas to mazumiņu, kas atlicis. Ja mums ļauts izvēlēties, tad labāk tikt notiesātam uz nāvi, nekā pašam pakārties.
Vai tas mani padarījis atšķirīgu no visiem citiem? Tas, ka pratu dzīvot? Vai tāpēc, ka apzinājos labāk par visiem pārējiem: proti, mums dota viena vienīga iespēja nodzīvot mūžu šaipus kapam? Vai ar to es viņus biedēju līdz neprātam - visus, gan labākos, gan pašus ļaunākos no viņiem? Vai tiešām viņus biedēja tas, ka es ne pliku grasi nedevu par dzīvi pēc nāves?
Varbūt. Bet viens man ir skaidrāks par skaidru: neesmu nevienam atvieglojis iespējas kļūt par manu līdzinieku vai sabiedroto. Mani saukā par Bārbekjū* [Barbecue(angļu val) piknikā uz uguns vai restēm cepta gaļa]kopš tās dienas, kad zaudēju kāju, un zināms pamats tam ir. Ai, ja manā mūža ritumā ir kaut kas, ko atceros, tad tas - kā pazaudēju kāju un tiku pie iesaukas. Kā es būtu varējis to aizmirsi? Tas man tiek atgādināts ik mīļu reizi, kad pieceļos, lai nostātos.