. Un nu jau ir par vēlu. Savu noslēpumu tu paņēmi līdzi kapā. Vakarvakarā, kad biju uzrakstījis, kā mēs pirmoreiz satikāmies, es uzaicināju vienu no sievietēm pārgulēt ar mani. Viņa ieradās ar smaidu sejā, it kā priecātos par to, ka ir uzaicināta, noģērbās, atsegdama melno augumu man acu priekšā, un ļāvīgi atgūlās gultā. Arī es noģērbos kails visā savītušajā, iesarkanajā, izkaltušajā baltumā un apgulos viņai līdzās. Palūdzu, lai viņa pagriežas uz sāniem ar muguru pret mani, un tad piekļāvos viņai ar visu augumu, izņemot vienu kāju. Jutu ieplūstam viņas siltumu manā stingajā, saltajā līķarumpī, un domāju par tevi, Dolores, līdz aizmigu un nogulēju augu nakti.
Kad rīta gaismā pamodos, sieviete bija piecēlusies un vilka mugurā savus nedaudzos apģērba gabalus. Uz viena pleca un gurna vēl bija redzamas mana krampjainā tvēriena pēdas. Viņa paraudzījās uz mani ar jautājošu un, šķiet, arī līdzjūtīgu skatienu, bet tam nebija nekādas nozīmes.
- Es tev pateicos, - sacīju viņai pašas dzimtajā valodā, un viņas seja iestarojās sajūsmā.
Tad man ienāca prātā, ka šī bija pirmā reize, kad viņa no manas mutes dzirdēja šādus vārdus.
Jums vajadzēs atvainot manu emocionālo izvirdumu, mister Defo, bet es esmu pielīdzinādams vecam kompasam, kas jānoregulē no jauna. Es spēju tikt galā ar novirzēm, protu tās pieļaut un iekalkulēt, bet tās nemitīgi mainās atkarībā no kuģa kursa, kravas un nestabila balasta. Gribēju rakstīt par Edvardu Inglendu - pastāstīt visu, ko nepateicu toreiz, kad mēs runājāmies Eņģeļkrogā. Taču manai atmiņai diemžēl nav noviržu tabulas. Kursu es uzņēmu, bet nezinu, kā izstūrēt pretvējā, un drīz vien vairs nejūtos drošs par situāciju. Kuģa vadīšanu tikai pēc lagas un kompasa, mister Defo, dēvē par aklo aprēķinu. Vai jums tas zināms? Bet tā tiešām ir, un mans dzīves stāsts nav citādi nosaucams kā par navigāciju pēc aklā aprēķina. Jūs zināt, kur atrodaties, bet, jo vairāk attālināties no sākotnes, jo stāvoklis kļūst nedrošāks. Aplis, pa kuru jums pieklātos būrāt, kļūst plašāks. Un ko jūs tad darāt? Jūs nostādāt divkāršu sardzi skatu tornītī, cerot ieraudzīt zemi, iekams būs par vēlu. Vēlreiz tiek pārskatīts kuģa žurnāls, apsvērti ieraksti, salīdzināti, nostādīti cits pret citu, novērtētas vēja un straumju iespaidā radušās kļūdas, apsvērts, vai stūrmaņi tumsā burājuši par ātru vai par lēnu. Bet vai jelkad var justies īsti drošs? Nē, tieši otrādi. Gudrs ir tas navigators, kas aizvien paplašina apli, vēršot to lielāku un lielāku, navigators, kas zina, ka nedrošība ir vienīgā iespējamā drošība.
Es pašķīru kuģa žurnālu atpakaļ, lai redzētu, kur atrodos, bet izrādās, ka neesmu darījis nekā cita, kā vien mērījis sava burājuma apli, Tomēr nekad neesmu uzstādījis sardzi skatu tornītī, jo biju pietiekami saprātīgs, lai zinātu, ka tā ir tikai ilūzija, iedomība un ilgošanās noticēt, ka visu mūžu esmu burājis pa dzīvi, pastāvīgi redzot zemi un peilējot nemaldīgi. Nē, mana dzīve pagāja navigācijā pēc aklā aprēķina. Bet varbūt - kas zina? - man tomēr izdosies nodrošināt pozīciju, pirms kuģis nogrims.