Domas par redzēto sievieti, kā arī sacelšanos sakūla manā galvā īstu orkānu. Šajā brīdī es biju dzīves prieka un alku pārpilns.
Taču nevaru noliegt, ka tās mazliet pieplaka, kad iegāju kravas telpā, izdzirdu balsis kunkstam un vaidam, degunā man iesitās asas, kodīgas smakas - smirdēja pēc sviedriem, urīna un izkārnījumiem. Stāvēju blakus Skademoram mazajā brīvajā laukumiņā pie kāpnēm. Vārgajā gaismā, kas ieplūda pa plaisu vienā no atvērtajām lūkām, samanīju rindās guļam kailus cilvēkus, kas raudzījās uz mums bezcerīgām acīm. Kunksti un vaidi pieklusa, kad sejas pavērsās pret mums. Sākumā tuvākās, tad rindu pa rindai aizvien tālāk līdz pašam kuģa pakaļgalam. Iestājās smags klusums. Likās, ka gulētāji kaut ko no mums gaida.
- Nu tu pats redzi, - Skademors sacīja klusā balsī, ja gadījumā kāds no vergiem saprastu angļu valodu, - trīssimt divpadsmit augstākās šķiras vergu, neskaitot sievietes un bērnus. Krietns cilvēku dzīvsvara daudzums septiņdesmit reiz divdesmit pēdu platībā. Mums laimējies, ka neesam saņēmuši pilnu kravu; Batervērts pieder pie vistrakākajiem sastūķētajiem. Viņš pieder pie tiem, kas pavēl vergiem gulēt uz sāniem, lai telpā varētu iespiest lielāku skaitu. Šo sablīvētāju princips ir vienkāršs: jo lielāku skaitu sākumā iekrauj, jo lielāks skaits viņā galā ti"ks izkrauts. Bet tādam aprēķinam nav jēgas. Esmu braucis kopā gan ar sablīvētājiem, gan ar tādiem, kas ļauj justies maķenīt brīvāk. Pirmējie nenopelna vairāk kā otrie. Vienīgā atšķirība ir tā, ka tādiem kā mēs ar blīvē-tājiem jāizcieš gatavā elle. Lieki pieminēt, ka šādos apstākļos mirst daudz vairāk. Tu nevari soli paspert, nenostumjot malā kādu līķi, vismaz ne, iekams Pļāvējs nav rindas kārtīgi izretinājis. Un tad vēl ir tie - plauktos.
Es nemaz nebiju pamanījis, ka gar abām sienām izvietotas guļam-lāvas divos stāvos. Uz tām rindās gulēja vergi.
- Kā gan, ellē, viņi iedomājas, ka mums te būtu iespējams strādāt. Pamēģini sasniegt tos tur… Plaukti ir trīs pēdu augstumā viens virs otra, tie nabaga velni pat apsēsties nevar, lai kā gribētu. Bez lam uz šejieni jānāk basām kājām, lai tos nabagus nesabradāt u. Bet vai tu domā, ka melnie prot to novērtēt? Vairums ir neganti un nepateicīgi. Vienīgā iespeja paglābties ir notriept kājas ar viņu ekskrementiem. Tad viņi vismaz tev nekož.
Viņš iesmējās.
- Tas ir mans izgudrojums. Ne pārāk patīkams, bet efektīvs. Vai redzi tur tās pusmucas? Tajās viņi kārto savas vajadzības. Sievietes nokārtojas uz klāja, taču izlaist tur arī vīriešus ikreiz, kad tiedomājas nodarīt ko nu kuro reizi, būtu pārāk liels risks. Tavs darbs ir aizstiept mučeles uz klāja un iztukšot.
Viņš kā jautādams pavērās manī. - Es tevi brīdināju, - viņš sacīja, - bet tu negribēji manī klausīties. Tagad ir par vēlu savas domas mainīt.
- Vai tu domā, ka esmu stulbs? - es noprasīju. - Pēc dažām dienām viss būs beidzies, un mēs būsim brīvi ļaudis.
Nē, Silver, es nepavisam nedomāju, ka tu esi stulbs. Ne uz to pusi, Bet vai tu vienmēr skaidri zini, ko uzsāc? Šeit tu pašreiz tu atrodies tik tuvu ellei, cik vien tuvu iespējams piekļūt. Pāris dienas šinī darbā var salauzt jebkuru cilvēku. Tev vajadzētu redzēt, kā te izskatās pēc vētras. Vairums melno pirms tam nav ne uz viena kuģa bijuši. Viņiem piemetas jūrasslimība. Tās mucas plūst pāri, un tad viņi visu dara turpat, kur guļ. Un kas ir zem plauktiem? Tie, kas augšā, met visu zemē, apakšējiem tieši virsū. Un smirdoņa ir
neizturama. Ja lūkas ciet, tad ne elpas ievilciena svaiga gaisa. Smirdoņa te lejā ir tik bieza, ka lāgiem pat lākturi apdziest. Un kliegšana, gaudas un dīkšana! Ellē nevar būt ļaunāk kā šeit, Silver. Tu, draugs, esi uzņēmies uzturēt tīrību ellē.
- Bet pasaki man vienu, - es viņam jautāju, - ja tas viss ir tik šausmīgi, kā tu stāsti, kālab pats esi sapinies ar šito darbu, kaut arī tev tieši mēsli nav jāšķūrē?
- Ko citu dzīvē gan var iesākt izglītots cilvēks, ja tam nav labu sakaru? - Viņš nevarīgi paplēta rokas. - Tad atliek vienīgi šādā veidā saglabāt cilvēkiem dzīvību.
Viņš paraudzījās uz nēģeriem, kas vēl joprojām gulēja klusēdami. - Un nopelnīt maizes donu no citu nelaimes un posta, - viņš piebilda. - Tieši tā, kā to dara jebkurš cits.
Viņš pieķērās pie kāpnēm.
- Nu, tagad tev vienam pašam vajadzēs tikt galā, kā pratīsi. Es ierodos divreiz dienā, un tad tu varēsi man palīdzēt izsniegt zāles un ko nu kuroreiz vajadzēs. Tev pašam iedos kādu palīgu, kad vajadzēs izsniegt dubļu strēbienu, kā viņi te dēvē nēģeru ēdienu. Bet ņem vērā, ka daudzi atteiksies no ēšanas. Tādiem mēs palīdzam ar īpašiem instrumentiem. Un tos, kam būs vajadzīgs iziet uz klāja ieelpot svaigu gaisu, turp aizvedīs apsargi. Tev tikai vajadzēs ievērot secību. Visu pārējo tu darīsi viens pats.
Pirms rāpties augšup pa kāpnēm, viņš vēlreiz pagriezās un sacīja: - Uzklausi manu padomu un aizmirsti to sievišķi, ja negribi, lai tevi vēlreiz piesien pie ķīļa. Es tev godīgi saku, ka tās, ko es izrau-dzījos, nemaz nav sliktākas, un man viņu ir pietiekami daudz -mums abiem.
Jau pēc minūtes lūka bija ciet un es palicis viens pats kopā ar trīssimt divpadsmit acu pāriem.
- Labi! - es norēcos pilnā rīklē. - Šitai ellei drīz pienāks gals! Vai šeit ir kāds, kurš prot kādu citu valodu, ne tikai savējo?
Joprojām klusums, tad no kaut kurienes atskanēja balss.
- Jā, ser, - kāds tumsā atsaucās.
Es uzsāku gājienu pār guļošajiem ķermeņiem, kas, man par pārsteigumu, centās izbrīvēt ceļu. Klaudzēja un skanēja kāju dzelži, kad gulētāji kustināja kājas. Man pretī pavērās daža draudzīga seja, dažs smaids. Rokas pastiepās, lai man pieskartos. Un tas viss, es nodomāju, tikai tāpēc, ka atdevu viņiem dažus nenozīmīgus amuletus un skatījos acīs.
- Un kas tu būtu? - jautāju, kad biju pienācis pie pēdējiem pāriem kuģa pakaļgalā.
- Andrianamboaniarivo.
- Vai tu mani gribi apcelt?
Nēģeris neizpratnē nolūkojās manī. Nē, laikam negribēja vis apcelt.
- Vai tu ņemtu ļaunā, ja es tevi sauktu par Džeku?
- Nē, ser, - viņš, plati pasmaidīdams, atteica.
Tātad tam puisim nemaz nebija slapjš aiz ausīm.
- Un neuzrunā mani „ser", es uz šitā kuģa esmu kuģapuika, nekas vairāk, un mans pienākums ir savākt jūsu pametumus un uzturēt šito elles caurumu iespējami tīru.
- Paldies, paldies, - sacīja Džeks.
- Par ko? - es smiedamies jautāju. - Vai par to, ka izmēzīšu meslus? Jums par prieku es to nedaru.
- Nē, ne par mēsliem. Par to, ka atdevāt…
Viņš neprata priekšmetus nosaukt vārdā, bet pacēla roku pie kakla, kur karājās kaut kas līdzīgs krokodila zobam.
- Par velti mīlēts, draugs. Šitādi nieciņi jums nepalīdzēs, kad pienāks brīdis glābt ādu. Nē, kad sāksies cīņa uz dzīvību un nāvi, labāk uzticieties man, ko sauc par Džonu Silveru. Es esmu vērtīgāks nekā simt jūsu krokodilu zobi vai koraļļu drumslas.
Džeks blenza uz mani pilnīgā neizpratnē.
- Vai gribat tikt ārā no šejienes? - es jautāju. - Tikt atpakaļ uz mājām?
Viņš saprata, ko saku. To nešaubīgi apliecināja naids, kas viņam gailēja acīs.
- Tagad palauzi galvu par to, ko sacīju. Ja nesaprati, jautā. Tas ir svarīgi,
Džeks neatbildēja.
- Tev tak ari jāprot palocīt galvu, kaut ari tu esi melns, - es sacīju un pats palocīju galvu. - Tas nozīmē „jā", ja gadījumā tu to vēl nezināji.
Galu galā nevarēja droši zināt, vai viņiem ir tāda pati bezvalo-das signalizācija kā mums. Bet Džeks palocīja galvu un piedevām pasmaidīja. Tātad nemaz nebija dumjš. Viss sāka izskatīties cerīgāk.
- Pēc dienas vai divām dienām šitais kuģis būs sagatavots, lai jūs visus aizvestu uz elli. Vai tu zini, kas ir elle?
Džeks vairākkārt palocīja galvu un pameta zīmīgu skatienu visapkārt.
- Labi, - es smiedamies atteicu. - Par to nu mēs būtu vienojušies. Tālāk tev jāsaprot, ka vergi - tādi kā jūs - nav izredzēti Dieva bērni kapteiņa acīs. Šitente kapteinis ir kungs un valdnieks, un pret valdniekiem tādi ļaudis kā jūs var sacelties. Un, ja jums ir patikšana, var tos nosist un apēst.
Džeks papurināja galvu.
- Tātad ne? Arī labi. Nē, tiešām diezgan ticams, ka jums nepatiktu iecirst zobus tādā siekstā kā Batervērts, pat ja jūs būtu kanibāli. Lai būtu ka būdams, Baterverts, tas ir kapteinis, netic, ka jūs gribētu kuģot kopā ar mums pāri okeānam, ja vien jums ļautu brīvi izvēlēties. Tālab viņš nolēmis pacelt enkuru šeit Akrā nakts vidū, kad jūs visi gulēsiet. Kad otrā rītā pamodīsieties, zeme vairs nebūs saožama, un jums visapkārt būs vienīgi milzīgais okeāns, nekas cits tik ilgi, kamēr nokļūsim viņā krastā. Bet tad, mīļais draugs, būs par vēlu, jo tur - Rietumindijā - mūs sagaidīs kareivji ar musketēm, un tie nodrošinās, lai tādi dārgumi kā jūs bez briesmu nokāptu krastā. Vai tu visu to saprati? Ja mēs nedarīsim kaut ko tagad tūliņ, būs par vēlu, un tad gaidama vēl briesmīgāka elle vai arī būs jākļūst par haizivju barību. Nekas cits tādiem kā jūs nav gaidāms.
- Es saprotu - elle, - Džeks ļoti nopietni pateica. - Kā nokaut kapteini? - viņš jautāja, nolūkodamies uz saviem un blakus pieķēdētā biedra kāju dzelžiem. Arī biedrs, šķiet, ar lielu interesi noklausījās mūsu plānos.
Tikai tad ievēroju, ka vēl joprojām valda pilnīgs klusums. Es pieklusināju balsi un izskaidroju visus sagatavošanās darbus, pastāstīju par ieroču krājumu, par zvērinātajiem dumpiniekiem, kas gatavībā gaidīs uz klāja, par lielgabaliem uz klāja, par izzāģētajiem caurumiem un vispēdīgi izsniedzu viņam atslēgu uz brīvību.
Varu saderēt, ka acis viņam iepletās tik platas kā šaujamlūkas.
- Kāpēc?-viņš jautāja.
- Kas tas par - kāpēc?
- Tu - balts vīrs. Ne melns, ne vergs.
- Vai nav vienalga? Kad tikai jūs tiekat brīvi.
Viņš palocīja galvu, bet joprojām šķita aizdomu pilns. No tā galu galā nekāds ļaunums necēlās.
- Vai tev būs saprotams, ja teikšu? - es sacīju, negaidīdams nekādu atbildi. - Kad redzu tādus kā jūs, es vienmēr iedomājos, ka drīz pienāks mana kārta.
Džeks paskatījās man acīs tā, it kā tiešām saprastu, ko saku.
- Tu un es - mēs brāļi, - viņš sacīja. - Mani ļaudis - sakalava nepadodas nevienam.
- Nevienam? - es pārprasīju. - Tad kāda vella pēc tu atrodies šeit?
Tas viņu apklusināja.
- Nu tev būs, par ko padomāt, vai ne? - es lūkoju runāt, cik priecīgi spēju.
- Mēs - brāļi, - Džeks stūrgalvīgi atkārtoja.
- Kā vēlies, - es augstsirdīgi noteicu. - Tik ilgi, kamēr tu darīsi visu, ko tev pieteicu. Un vēl kaut kas, pirms neesmu aizmirsis: nodrošinies, lai vergu uzraugi atrodas priekšgalā, kad jūs izlauzīsieties uz pakaļējā klāja.
Džeks sacēla uzacis - tāpat, kā to darām mēs.
- Tiešām tā, - es sacīju, - kā vairogi. Tas būs taisnīgi,
Džeks atplauka, un es nodomāju, ka esam viens otru ļoti labi sapratuši, labāk, nekā es biju cerējis un jelkad būtu varējis iedomāties un vēlēties.
- Vai tu pārējiem varēsi to izskaidrot? Vai tu kādas citas cilts valodu proti?
- Dažas, - Džeks atteica, - bet nebūs grūti izskaidrot.
Viņš nodemonstrēja kustību ar pirkstiem, ko saprastu ikviens: pārvilka ar pirkstu pār rīkli, norādot, ka dažiem tiks pārgrieztas rīkles. Es pagriezos, satvēru pirmo atejas mucu, kas gadījās tuvāk pie rokas. Stumjot to tālāk uz kuģa pakaļgalu, es dzirdēju aiz muguras satrauktu murmināšanu un nesaprotamu tērgāšanu -mana ziņa izplatījās strauji kā meža ugunsgrēks, vienalga, vai valodā vai bez valodas.
Man nebija jāraizējas, domājot, vai mans vēstījums apstaigās visu kravas telpu. Ikreiz, kad nokāpu lejā pēc nākamās mucas, redzēju, kā mainās viņu sejas izteiksme. Vienalga, uz kuru pusi pagriezos, sastapos ar sejām, kas pauda draudzīgumu, pateicību, cieņu un apņēmību. Iedomājoties par nīgrajiem, sīkmanīgajiem dumpiniekiem, ar kuriem biju saistījies, man gandrīz kļuva žēl, ka neesmu palūdzis nēģerus, lai pārlādē pār bortu visu balto rasi, izņemot, protams, mani.
Kad biju sagāzis jūrā pēdējās mucas ar smaržīgo saturu, paliku brīdi kavējamies aiz karstuma virmojošā, tomēr tīrajā gaisā atpūsties. Bet jūs tiešām drīkstat iedomāties, ka tādiem tipiem kā Batervērts acis ir arī pakausī, jo kam gan piederēja sarkastiskais ģīmi», kas iznira man blakus, ja ne viņam?
- Vai tev maiņa beigusies, Silver? - skanēja pirmā uzruna.
Es neatbildēju.
- Tad lasies atpakaļ zem klāja, kur tev jābūt! - viņš uzkliedza. - Vispār, - viņš turpināja, gandrīz nepieklusinādams balsi, - pienācis laiks man inspicēt kravu. Mēs šonakt braucam laukā. Ej pa priekšu, Silver.
Šonakt! Es noklumburoju lejā un pagaidīju, kamēr Batervērts tiek man blakus. Tikko vergi mūs ieraudzīja, murmuļošana apklusa. Batervērts izvilka mutautu un aizsedza ar to degunu un muti. Viņš neuzdrošinājās patālāk iebrist starp melnajiem ķermeņiem. Kad es iegāju dziļāk, tumsā no jauna atskanēja tērgāšana, un vajadzēja būt sevišķi neattapīgam, lai nesadzirdētu balsīs dzīvīgumu. Arī es pacēlu balsi.
- Šis ir kapteinis Batervērts, mūsu kuģa valdnieks. Mums būs jāpateicas viņam un Dievam, kad laimīgi sasniegsim krastu. Murmuļošana kļuva skaļāka, un es zināju, ka Džeks manus vārdus vergiem pārtulkojis. Tā bija labi, nu viņi zināja, kā izskatās velns dzīvā miesā.
- Kāda nelabā pēc tu viņiem to visu stāsti? - Batervērts jautāja. - Vai tu iedomājies, ka šitie saprot civilizētu ļaužu valodu?
- Ne tāpēc, ser. Bet tāpēc, ka svarīgs ir tonis, kādā ko saka. Gluži tāpat kā ar suņiem, ser. Vai nekad neesat uzrunājis suni? Jūs pats redzat, ka viņi izskatās itin apmierināti un mundri.
- Varbūt, - viņš nomurdēja. - Vispār te izskatās kārtīgi. Un tā ir tava laime. Es tevi vēroju, Silver.
- Jā, jā, ser. Bet es zinu, kā jāapietas ar cilvēkiem.
- Kā tad, tikai pats ar sevi acīmredzot netiec nekādā jēgā, - viņš noskaldīja, strauji pagriezās un devās atpakaļ augšā.
Tiklīdz viņš bija projām, es sāku ātri rosīties. Pateicu Džekam, ka tam jānotiek tūdaļ, šonakt, bet lai paliek saslēgti dzelžos tik ilgi, kamēr beigsies Skademora apgaita un būs izsniegtas vakariņas. Ar Tompkinsu palaidu ziņu pārējiem. Līdzko dumpis sāksies, lai viņi visi ir uz klāja pie masta, bet nekustina ne pirkstu un gaida signālu no manis. Tā bija vienīgā iespēja parādīt nēģeriem, kam uzbrukt, kam ne.
Kad Skademors ieradās apgaitā, es viņam pateicu, kas gaidāms, nn devu padomu turēties nomaļus un neiet masta tuvumā, ja grib pieredzēt rītdienas saullēktu. Viņš man pateicās par informāciju, I neizrādīja ne sevišķu interesi, ne sajūsmu. Es to arī negaidīju.
Pusnaktī vergi saka slēgt vaļā savus kāju dzelžus. Viņu sejās, kad tie sacēlās sēdus un berzēja potītes, bija skats, ar ko varēja iepriecināt dievus. Arī mani.
Četrus zvanus vēlāk - pulksten divos, stāvēdams pie lūkas, es dzirdēju pirmo stūrmani klusā balsī nokomandējot matrožus pie takelāžas. Steigšus nokāpu atpakaļ lejā, kur kāpņu galā pilnā gatavībā mani sagaidīja Džeks. Pie pakaļējā klāja starpsienas stāvēja visi trīs vergu uzraugi, bailīgi vērdamies apkārt un gaidīdami, kam jānotiek. Lielā dūša bija izkūpējusi, un tieši tā bija labi.
Es pamāju Džekam ar galvu, un tanī pašā mirklī lielā cilvēku gūzma sakustējas. Man pašreiz vairāk nekas nebija darāms, atlika vienīgi gaidīt. Atgūlos uz vienas no lāvām un aizvēru acis. Izdzirdu pirmos šāvienus un sāpju kliedzienus un nopriecājos, tad pēkšņi man acīs viss satumsa un es zaudēju samaņu.
Kad atguvos, vēl aizvien bija tumšs. Nebiju vēl aizvēris acis, kad sajutu, ka viss nav gluži tā, kā vajadzētu būt. Ne tāpēc vien, ka galva neganti sāpēja, likās, teju teju tā pārsprāgs, arī ne tāpēc, ka saodu tuvumā siltus ķermeņus, arī ekskrementu un citādas smakas, ko uzreiz nevarēju noteikt, nedz arī tāpēc, ka dīvainā kārtā nejutos viens pats, kaut arī nedzirdēju nekādas cilvēciskas skaņas, izņemot klusus kunkstus, bet gan tāpēc, ka mēs bijām jūrā un peldējām - tas bija tikpat droši, kā mani sauc Džons Silvers. „Carefree" ar pilnām burām līgojās viļņos vai nu atplūstošā vai uzplūstošā paisumā. Mēs neatrastos tādā situācijā, ja sacelšanās būtu veiksmīgi izdevusies. Kas bija noticis, un kur es atrados? Lūkoju piecelties sēdus, taču viena kāja nebija izkustināma, jutos kā skrūvspīlēs. Un, iekams paguvu uzslieties sēdus, galva atsitās pret kaut kādu baļķi un iesāpējās divtik stipri. No pieres sāka līt siltas, pretīgas asinis, protams, manējās; tās tecēja lejup pa pieri gar degunu līdz pat zodam. Pēkšņi sapratu, kas tā bija par smaku, ko sākumā nespēju atpazīt. Tā bija asiņu smaka, nekas cits. Es strauji pavilku kāju, kas bija it kā iesprūdusi, bet tad mazliet padevās. Tuvu blakus izdzirdu gurdu balsi.
- Mierīgi gulēt, ser! Nu viss ir beidzies.
Es pastiepu roku un sajutu blakus kailu ķermeni. Nelabā priekšnojautā aptaustīju savu kāju un satvēru ap potīti saslēgtu dzelzs riņķi.
- Kas, ellē, tas tāds? - iesaucos pilnā balsī.
- Ikviens var būt vergs, - dzirdēju to pašu balsi nosakām, un man likās, ka tā skan kaut kur no pazemes, - sakalava, baltais cilvēks.
Atslīgu atpakaļ uz kailajiem dēļiem. Nekāda matrača, tik vien kā niecīgā tauku kārtiņa, bez kuras neviens nav. Samanīju, ka arī es esmu kails. Es esmu vergs, Dievs, palīdzi man un esi nolādēts!
Pārvērsts par vergu, es, Džons Silvers, kas vienmēr bijis brīvāks par jebkuru cilvēku, ko esmu sastapis!
Man uznāca īsta trakuma lēkme, un es kliedzu, kā uz iesma uzdurts. Tad jutu, kā mani kāds satver un sāk purināt.
- Nevajag! Tu nav viens pats, - sacīja tā pati pirmītējā balss, taču daudz noteiktāk.
- Mēs tagad brāļi. Tu un es. Tu ari.
Vārdi man ausīs noskanēja kā pātagas cirtieni.
- Ko tu nupat teici? - es kaismīgi iesaucos.
- Tu vergs, es vergs, mēs vergi, mēs vienādi. - Tas bija Džeks, jo tas bija viņš, kas gulēja man līdzās.
- Es neesmu vergs. Dieva vārds, neesmu! Paturi to prātā!
- Pagaidi un paskaties! - Džeks atteica.
Ko viņš gribēja ar to sacīt? Pūlējos iedarbināt domas. Vismaz biju dzīvs. Vissvarīgāk vienmēr ir palikt dzīvam. Sacelšanās bija apspiesta, par to nevarēja vairs būt nekādu šaubu. Jautājumi kā un kāpēc nav steidzami, lai paliek uz vēlāku laiku. Es, jādomā, esmu dabūjis pamatīgi pa galvu ar kādu smagu priekšmetu. Tad sasiets un lidz turpmākajam novietots šeit. Es, protams, likos aizdomīgs, jo vienīgais atrados kravas telpā zem klāja, kad sākās sacelšanās. Tātad mana aizturēšana bija gluži dabiska rīcība, es iestāstīju pats sev un nopriecājos, ka laimīgā kārtā neesmu parakstījis apaļo sarakstu. Tātad nav nekādu pierādījumu tam, ka esmu to visu sagatavojis. Gan jau pratīšu savu reputāciju aizstāvēt, lielā mute man vienmēr ir palīdzējusi, ja vien būšu atjautīgs un neļaušu vaļu jūtu izvirdumiem. Bet kālab esmu noģērbts pliks līdz ādai?
- Džek, - es ierunājos, - kas īsti notika?
- Notika? - viņš neizteiksmīgi atkārtoja.
- Ja, tieši tā - notika. Kāpēc mēs guļam šeit, bet neatrodamies tur, kur mums vajadzēja atrasties? Kāpēc notikumi neiegrozījās pareizi?
Man vajadzēja viņu pierunāt un mudināt uz runāšanu, tik nomākts viņš bija. Mūs noteikti kāds nodevis. Viss bija nokārtots lielgabalu pārņemšanai, kam tūdaļ būtu sekojis signāls pārējiem, kuri, saspiesti ka sardīnes, gaidīja. Tiešām tika pieļauts, lai trīs vergu uzraugi un vēl divi tiek pie lielgabaliem. Ar to arī bija aizskaidro-jami šāvieni un kliedzieni, ko es vēl dzirdēju, pirms zaudēju samaņu. Tas pārējiem skaidri parādīja, kas ar tiem notiks, ja spers kaut soli uz priekšu. Citi komandas locekļi tai pašā laikā aizturēja tos, kas līda uz klāja pa izzāģētajiem caurumiem. Tas nebija grūts darbs, jo vairāk par diviem uzreiz izlīst nevarēja. Džeks domāja, ka mani kāds sadauzījis bez žēlastības, kamēr biju atgūlies. Izrādījās, ka apjukuma laikā Džeks panācis, lai mūs abus saķēdē kopa.
- Bet kā bija iespējams, ka viss tik ātri beidzās? - es brīnījos. - Vēl joprojām ir tumšs, turklāt mēs esam jūrā un braucienā?
- Otrā nakts, - Džeks atteica.
Paskat, kā. Es tātad esmu bijis nesamaņā veselu diennakti.
- Un tagad, - Džeks sacīja, - ir tikai elle. Tieši, kā tu teici.
Laimīgs viņš neizskatījās, to es varēju droši apgalvot.
- Es vēl neesmu ar visu galā, tik tiešām, kā mani sauc Džons Silvers, - es noteicu un atšļuku atpakaļ guļus uz nāras. Nodomāju, ka man jāsavāc vienkop vispēdējā spēka lāsīte tam, kas tagad notiks. Un, sasodīts, man bija taisnība, tikai ne gluži tā, kā biju izprātojis es.