, kas noraudzījās manī bez vismazākās cilvēcisku izjūtu izpausmes.
- Tu itin viegli ap šo laiku varētu jau gulēt beigts, - viņš lietišķi paziņoja.
- Tā nebūtu pirmā reize, - es pikti atcirtu. - Bet esmu dzīvs kā vienmēr. Gādā, lai tieku vaļā no tā riebīgā dzelzs pinekļa man ap kāju, un atnes kādu skrandu, ko uzģērbt mugurā. Nevaru tak te gulēt šitādā modē.
- Man žēl tev to sacīt, bet tas ir vienīgais, ko tu vari darīt.
- Ko tu, vellos, domā, tā runādams?
Skatījos viņam cieši acīs, tomēr nekas nenorādīja, ka mans skatiens būtu viņu nobiedējis.
- Kapteiņa Batervērta pavēle, - Skademors sacīja, un man likās, ka viņš smīkņā.
- lai velns rauj kapteini Batervērtu! - es ierēcos. - Viņam nav nekādu tiesību izturēties pret mani kā pret suni. Esmu pieredzējis, apmācīts jūrnieks un gribu, lai ar mani apietas pieklājīgi.
- Šķiet, ka Batervērts ir tieši pretējās domās, - Skademors atteica un nu ņirdza jau pār visu ģīmi.
Viņa platais smaids darīja mani piesardzīgu.
Un ar ko viņš pamato savus uzskatus? - es apvaicājos jau krietni rāmākā garā.
- Labi, pateikšu, ja tu gribi zināt, - Skademors atteica. - Gan ar šo, gan ar to. Vienā tavā kabatā viņi atraduši apaļo sazvērnieku sarakstu.
- Tad nu gan viņi ir muļķi, - es iesaucos. - Man gribētos redzēt Batervērta nešķīsto fizionomiju, kad pateikšu, ka biju nolēmis to papīru nodot viņam, lai novērstu plašu sacelšanos.
- Man gan neliekas, ka tas būtu gudri darīts, - Skademors iebilda.
- Ne? Kāpēc ne?
- Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tur virsū ir tavs vārds.
- Ne vella, tur tā nav! - es ieķērcos, cik spēka. - To Batervērts samelojis, lai man piesietu bumbu.
- Nē, - Skademors lēnām noteica, - šoreiz nav vis. Viņš to papīru mums parādīja. Un uz tā pašā augšā - pāri visiem - lieliem, skaidriem burtiem uzrakstīts „Džons Silvers". Tas no tavas puses bija stulbi darīts.
- Ko? - neko vairāk dusmās un sašutumā nespēju izteikt. - Es neesmu parakstījis nevienu papīru.
- Kā jau teicu - šajā jautājumā valda atšķirīgas domas.
- Bet tev taču gan vajadzētu zināt, - es pamazām atguvu spēju parunāt, - ka neesmu tik liels muļķis, lai parakstītu pats sev nāves spriedumu.
- Kā gan es to varētu zināt? - viņš nevainīgā balsī pavaicāja.
- Tas ir viltojums, un es to varu pierādīt, tikai man jātiek augšā uz klāja, lai varu parunāt ar to augstdzimušo mēslu personiski. Viņš pats tur uzrakstīja manu vārdu vai arī kāds, kas katrā ziņā grib mani iegāzt.
Man pēkšņi iešāvās prātā doma.
- Tas noteikti ir Rodžers Bols! - es iesaucos. - To izdarījis viņš, kas mani ienīst kā melno mēri.
- Tas ļoti iespējams. Taču viņš nav vienīgais. Diemžēl Džonam Silveram uz šī kuģa nav pārāk laba slava.
- Bet es tev saku, ka neesmu uzrakstījis savu vārdu uz tā papīra. Sagādā man spalvu un papīru, un es tev pierādīšu!
- Ak tā - un reizē ar to aizsūtīsi astoņus citus uz karātavām? Batervērtam vajadzīgs katrs komandas loceklis, ko viņš var sadabūt, un tādā situācijā kā pašreiz viņš ir "ar mieru pieciest tevi un
nelikties ne zinis gar to, ko pārējie izdarījuši. Viņš pat tevi netaisās nogalināt - starp citu, pateicoties manai aizrunāšanai. Nē, nav nekādas vajadzības pateikties. Es nedarīju to tevis labad. Nav labi uz kuģa piebeigt kādu balto jūrnieku, ja kuģis pilns ar nēģeriem. Agrāk vai vēlāk viņi to noteikti uzzinās un sāks vēl domāt, ka nav nemaz tik neiespējami pārgriezt kādam baltajam rīkli, piemēram, dakterim, kas nāk pie viņiem iedot zāles un citādi palīdz noturēt dvēseli miesā. Batervērtam es ieteicu ne tik dramatisku risinājumu, lurklāt daudz efektīvāku visiem ieinteresētajiem dalībniekiem un tev, mans draugs, tas varbūt dos iespēju palikt dzīvam. Mans ieteikums bija vienkāršs: novietot tevi šeit kopā ar pārējiem, kamēr būsim ceļā, un, kad tiksim galā, nodot tevi tiesai.
Es izdarīju vienīgo, ko spēju: savācis mutē krietnu spļāvienu, notēmēju un triecu to Skademoram ģīmī. Trāpīja tieši pa pieri. Viņš sarāvās, tomēr tūliņ apvaldījās un noslaucījās mutautā.
- Es saprotu, ka esi saniknojies, - viņš mierīgi sacīja, tomēr acīs paspīdēja neuzticēšanās. - Bet es tev ieteiktu saglabāt ar mani labas attiecības - tavās paša interesēs.
- Manās interesēs? - es nošņācos tik ņirdzīgi, cik spēju.
- Tieši tā. Ja tev vajadzēs tiesas priekšā galvot, ka neesi bijis sacelšanās musinātājs un rīkotājs, tev būs nepieciešams cilvēks, kas ticami liecinās tavā labā. Uz kuģa ir astoņi vīri ar Rodžeru Bolu priekšgalā, kas pie Bībeles un mirušās mātes svētās piemiņas apzvērēs, ka sacelšanās vadonis biji tu un neviens cits, nemaz nepieminot faktu, ka tas tiešām atbilst patiesībai. Viņi grib redzēt tevi karājamies, lai paši paglābtos no pakāršanas. Es esmu vienīgais kurš var liecināt kaut ko citu un kura liecībai arī ticētu.
- Kāpēc? - es jautāju, vēl joprojām kūsādams niknumā, tomēr sākdams domāt. - Kāpēc lai tādai čūskasmēlei kā tavējā kāds ticētu?
Tāpēc, ka es biju tas, kas Batervērtam atklāja plānoto sazvērestību. Mana laimes zvaigzne nekad nav spīdējusi tik spoži kā patlaban.
- Tu? - Es biju pārāk satriekts, lai kliegtu, spļautu vai žņaugtu. Man vienkārši nebija vārdu.
- Tu tak neiedomāsies, -Skademors turpināja, - ka esmu galīgs muļķis un likšu visu uz vienas kārts. Vienalga, kā beigtos sacelšanās,
man nekas nekaitētu. Dzīvē allaž jācenšas palikt pareizajā pusē. Tev turpmāk to aizvien derētu turēt prātā, tas tev vēl jāiemācās. Nevis tentērēt apkārt kā apstulbušai vistai, nevis lēkāt pār baltām svītrām, kurām, ja nepieciešams, it viegli var apiet apkārt. Tev ir mugurkauls, Silver, to es labprāt atzīstu, taču ikvienu mugurkaulu var salauzt. Es sastāvu no dzīslām un muskuļiem, kas stiepjas un lokās, tomēr turas kopā.
- Tu esi gļēvs un negodīgs, blēdīgs maita tu esi, - es atteicu.
- Tā varētu būt, bet kāds tev ir labums būt citādam? Atbildi man uz šito jautājumu.
Šos vārdus viņš izteica strīdīgā un bīstamā tonī. Slīpēts, nelietis.
- Labi, - viņš turpināja, - tev ir laiks un iespēja visu pārdomāt, pirms tu atkal izlēksi ar kādu muļķību. Dzīve ir spēle, Silver. Es spēlēju gudri un apdomīgi un vinnēju. Tu liki visu uz vienas kārts un zaudēji. Tā nu tas reiz ir. Mums ir vajadzīgi tavi astoņi cīņas biedri, lai šito tupeli aizvadītu pāri okeānam uz otru krastu un noturētu melnos padevībā un pie dzīvības. Es visu laiku saņemšu savu parasto piemaksu. Un, ja tu sāksi vervelēt par viltotiem parakstiem, es tiklab te, kā arī tiesā pastāstīšu, kurš izzaga man no instrumentu somas rīkus, ar ko izzāģēt caurumus klāja starpsienā, kurš pievāca kāju dzelžu atslēgu, lai izgatavotu dublikātu. Ar to pietiktu, lai tu nošūpotos karātavās ne vienu reizi vien. Ceru, ka šo valodu tu saproti.
- Jā, - es atteicu uzsvērti un pazemīgi, jo galu galā Skademoram bija taisnība visā, ko tas sacīja.
Viņš pagriezās un aizgāja. Svina smagums man iegūla miesā un dvēselē, un visā nopietnībā man sāka likties, ka cilpa jau žņaudzas ap kaklu. Mana plānā, smalkā jaunā āda uz muguras, es izmisis domāju, juzdams neēvelētos dēļus graužamies miesā, bet tad sajutu kādu roku uz pleca.
- Brāļi? - jautāja Džeks, un viņa balsī skanēja it kā lūgums.
Es pagriezos uz viņa pusi.
- Vismaz vergi noteikti, - es atbildēju. - Šis ir sākums.
Un nudien, jā, nudien, viņa seja, šķiet, iestarojās, it kā tam pašreizējos apstākļos būtu jelkāda nozīme.