? Te nu es gulēju, es, Garais Džons Silvers, saukts arī par Bārbekjū, ko vēlāk gan cienīja, gan bijās, notiesāts būt par vergu, pats savas muļķības un citu atriebības tieksmes dēļ sasaistītām rokām un kājām. Nekad mūžā nebiju tik zemu grimis.
Neliegšos, ka pirmajās dienās man nebija interese ne par ko. Es atteicos no ēšanas, ne tāpēc, ka vēlējos nomirt vai gribētu izrādīt pretošanos, bet gan tāpēc, ka biju zaudējis ēstgribu. Atteicos iet augšā uz klāju ieelpot svaigu gaisu, atkal ne tāpēc, ka būtu nolēmis tur lejā satrupēt, bet gan tāpēc, ka nesaskatīju tādā rīcībā jēgu. Es vairs nebiju cilvēks, ja kādreiz biju tāds bijis.
Tas, ka es beidzot atžirgu un atjēdzos, bija caurcaurēm Džeka nopelns. Kamēr es atteicos iet augšā uz klāja, Skademors nelaida Džeku vienu pašu augšā. Skademors bija izdomājis, ka būs labi, ja liks Džekam manis dēļ ciest. Viņš laikam cerēja, ka melnie sāks mani neieredzēt un padarīs man dzīvi par elli.
Pēc pāris dienām Džeks gluži pamatoti sāka ar mani strīdēties, un teica, ka gribot mazliet paelpot svaigu gaisu. Viņš man uzkliedza un pāris reižu pamatīgi uzbelza pa galvu, kas bija pilnīgi pareizi darīts. Beidzot es sāku sajust sāpes savā apdullinātajā, notirpušajā galvā, Un man uzkrita bailes no nāves. Vienalga, vergs vai ne, bet vēl biju dzīvs. Atcerējos ainu, ka kapteinis Vilkinsons ar cirvja triecienu pārlidināja bezcerīgo dievlūdzēju Boulzu pār bortu. Vai es tiešām neesmu nemaz labāks par činkstīgo Boulzu? Vai manī vairs nav ne kripatiņas kauna, es sev jautaju.
- Tu esi uzvarējis, - es pēdīgi sacīju Džekam.
Viņš uzlika man roku uz pleca, un es to nenopurināju.
- Tas ir labi, - viņš sacīja. - Mani ļaudis nekad nepadodas. Nepaceļ baltu karogu kā tu. Bet tu esi līdzīgs mums.
- Kā tu, sasodīts, vari zināt, kādā veidā es esmu kopā salikts? -es strīdējos pretī.
- Kālab tad guli te? Kopā ar mums?
Es pēkšņi atskārtu, ka nēģeris man blakus bija trāpījis naglai uz galvas. Tiešām - vai kāds jelkad bija dzirdējis, ka baltais cilvēks saslēgts dzelžos kopā ar vergiem? Pat noziedzniekus, ko angļi sūtīja uz kolonijām, turēja atšķirtus no vergiem, ja visi sagadījās uz viena kuģa. šī doma bija mierinājums manai samocītajai dvēselei un palīdzēja man tikt atpakaļ uz grauda.
Nākamajā dienā es atvēru muti un sacīju Skademoram, ka labprāt izietu kopā ar citiem izvēdināties.
- Ja tas iespējams, - es piebildu tik laipni, cik iespējams.
- Paskat vien, - Skademors sacīja, - mironis sāk atdzīvoties.
- Manam biedram tas gaiss esot vajadzīgs, - es atteicu.
- Tavam biedram? - Skademors atbalsoja. - Tad tik tālu gan, ko?
- Kā ir, ar to jāiztiek.
Tūliņ pēc pusdienām mēs noslīdējām no lāvas, cik labi spējām. Es, daudz nedomājis, devos uz priekšu, taču nākamajā mirklī sabruku zemē. Džeks bija apstājies, kad ietriecās ar galvu baļķī.
- Tu un es brāļi, - viņš sacīja. - Brāļi visu dara kopā.
- Pareizi, - es piekritu. - Man aizmirsās. Mēs būsim brāļi, kamēr elle mūs izšķirs.
Un viņam bija taisnība, kaut gan bija nolāpīti grūti pie tā pierast. Katra niecīgākā kustība - pagriešanās, savu vajadzību nokārtošana, rāpšanās augšup uz klāja, visu vajadzēja iepriekš apdomāt un stingri saskaņot ar pārinieku. Visu, izņemot elpošanu un domas; pēkšņi es biju divkāršojies, biju divreiz es. Es nevarēju vien nobrīnīties, ka vairumam nēģeru pāru tas laikam nesagādāja nekādas grūtības, tie nesajuka prātā, nedz ari sakāvās līdz asinīm.
Rāpšanās augšup pa redeļkāpnēm bija visīstākais kumēdiņš. Batervērts bija pavēlējis neatšķirt mūs arī pastaigājoties pa klāju. Sacelšanās mēģinājums bija viņu pamatīgi nodrebinājis. Uzrāp-šanās līdz klājam mums prasīja trīs piegājienus, un pat tad mums piepalīdzēja no lejas vergu uzraugi ar spērieniem un pātagām. Rāpšanās pa kāpnēm augšup bija tik sarežģīta, ka, augšā nokļuvuši, ņirdzām pār visu ģīmi.
- Esi gan tu gatavais lempis, - es bāros.
Un tikai tad ievēroju, ka mums visapkārt valda klusums. Nedzirdēja ne klaigas, ne izsaucienus, ne lādēšanos, ne sarunas, vienīgi viļņu šļakstus un takelāžas un kuģa korpusa žēlo čīkstoņu. Visa komanda bija salasījusies un, acis neatraujot, blenza uz manu kailo, spokaini balto, kārno augumu. Pat Batervērts nespēja apvaldīt ziņkāri, tomēr stāvēja nomaļus uz pakaļējā klāja, stīvi izslējies, ar vēlīgu vīpsnu ģīmī. Pat pie abiem lielgabaliem man par godu bija apkalpe.
- Ko jūs, velns parāvis, blenžat? - es uzbrēcu. - Vai nekad vēl neesat vergu redzējuši?
Tad ieskatījos visiem pēc kārtas sejā, neizlaižot nevienu, un redzēju, kā daži parāvās atpakaļ, daži novērsa skatienu sāņus, un es atkal sāku justies kā cilvēks.
Taču, pagriezies apkārt, ieraudzīju Džeku raugāmies augšup debesīs. Kā tad - zem lielās rājas karājās trīs nēģeru ķermeņi, apstrādāti, kā parasts: rokas un kājas nocirstas, bet ar sāli, pipariem un pelniem ieberztie kaunumi gailēja sarkani kā tomāti.
- Nu tev lielā mute reiz ciet, draņķa plukatas vergam! - kāds iekliedzās spalgā balsī. Tas bija Rodžers Bols.
Drīz vien atskanēja vēl citas balsis - zobgalīgas, ņirdzīgas, ļaunas. Visi kliedza vienu un to pašu vārdu: „vergs" - un tā palika arī turpmāk: Vergs, tas man kļuva par vārdu, it kā neviena cita verga uz kuģa nebūtu. Likās, ka pat pret nēģeriem, izņemot Džeku, sāk izturēties mazliet labāk. Tā es dabūju līdz mielēm izjust visu, ko īstam vergam pienākas saņemt.
Kamēr bira lamu krusa, es paskatījos augšup uz trim pakārtajiem nēģeriem, taču pagāja brīdis, pirms atpazinu līķu sejas: tie bija trīs pirmējie vergu uzraugi. Tas, es nodomāju, gan ir visīstākais karātavu humors, un es sāku pilnā kaklā smieties. Izsmējies pamanīju, ka mani smiekli apklusinājuši ķengāšanos. Ārprātīgi smiekli, tādi kā manējie tobrīd, laikam bija visus neganti pārbiedējuši. Ieraudzīju viņu pārsteigtos, apmulsušos skatienus.
Tikai vēlāk, kad mēs ar Džeku atkal bijām iestūķēti atpakaļ savā nolādētajā plauktā kā sardīnes, mani sāka mākt šaubas. Man tiešām bija izdevies apklusināt gan komandu, gan kapteini, radīt nelielu apjukumu un nedrošību, varbūt pat mazliet baiļu viņu prātos, bet vai tas bija labi? Nē, jo šādi ļaudis tamlīdzīgos brīžos pārtrauc domāšanu un belž - vienalga, uz ko, kas vien patrāpās tuvāk pie rokas, lai nomierinātu savu duļķaino sirdsapziņu. Bija zināma robeža, tēlaini runājot - svītra, ko es nedrīkstēju pārkāpt, ja gribēju saglabāt savu dārgo ādu uz dzīvas miesas. Es, protams, varēju izrādīties par plānprātīgu ākstu, jo tādus parasti nesit - kam gan sagādā prieku iekaustīt plānprātiņu? No otras puses - tādus bieži vien pievelk pie kāķa, vienkārši tāpēc vien, lai no tiem atbrīvotos. Tātad arī tas nebija derīgs paņēmiens, kā man paglābties no dvēseles mokām.
Tā es paliku savā nomāktībā, kad mēs divas dienas kūlāmies pa vētru. Jāteic, ka īsta vētra tā gan nebija, tikai stingrāks vējš, kas kuģi šūpoja kā svērteni no viļņa uz vilni, kuri vēlās šurp no kādas tālīnas bangotnes. Lūkas tomēr vajadzēja aizdarīt, un tad sākās tā elle, ko bija pareģojis Skademors.
Melnie bez mitas vaimanāja un gaudoja, jo viņu vairums bija sauszemes žurkas, un viņi nešaubīgi ticēja, ka nupat jāmirst. Grūti saprast, bet viņu vidū bija daudzi, kas vēlējās labāk nomirt, nekā dzīvot. Bija arī tādi, kas liedzās ēst, laikam gribēdami nāvei saīsināt ceļu. Tomēr, tiklīdz sākās vētra, šie paši mirēji gaudoja vai vēl skaļāk par pārējiem. Un visi sirga ar jūrasslimību un vēma, un darīja visu pārējo turpat, kur gulēja. Man šķiet, mēs ar Džeku bijām vienīgie, kas pūlējāmies regulāri izmantot atejmucas, ne tāpēc, ka Džekam to tiešām būtu gribējies darīt, bet tāpēc, ka es piedraudēju viņa paša sūdu sagrūst rīklē, ja viņš nedarīs to, ko viņam likšu darīt. Nedz arī tam uz ilgāku laiku bija sevišķa nozīme, jo mēs bijām ar pārējiem saķilēti kopa ka klaja grīdas plankas, un pārejiem bija gluži vienalga, vai tie gulēja savos vai cita ekskrementos.
Beidzot es tai gaudu ielejā vairs nespēju novaldīties un ierēcos tanī savā balsī, kas laikam sastindzināja asinis un smadzenes un aizskanēja sešdesmit pēdu garajā kravas telpā līdz pēdējam kaktiņam: - Izbeidziet nolādēto gaudošanu, velns lai jūs rauj! Nekāds gals jums nedraud no tā vien, ka uzpūš stingrāks vējš!
Un Džekam es uzkliedzu: - Vai tu nevari šitiem sūdabrājiem un āmurgalvām ieskaidrot, ka mēs uz grunti nenoiesim?
- Viņi neklausa, - Džeks nevarīgi atsaucās. - Viņi domā, ka nāve ir tuvu.
- Sasodīta zeme! - es brēcu. - Ja tu iedomājies, ka es samierināšos ar to visu un piecietīšu, tad tu rūgti maldies! Un tagad dari tā, kā saku. Pastāsti viņiem, ka kuģis ir labs un stiprs, ka no tādām vētrām kā šī nevienam nav jābaidās. Es tādā laikā kā šis esmu atradies simtām reižu un, kā viņi paši redz, joprojām esmu dzīvs, kaut arī ne pie īsti labas veselības. Tas nav nekas īpašs, ja jūtas draņķīgi no sākuma, kad kuģis sāk šūpoties. Tas pāries. Un neviens no tā nenomirs, vienalga, gribēs vai negribēs.
Džeks nepavisam nevarēja iejusties manos uzskatos, tomēr beigu beigās man izdevās viņu pārliecināt, ka runāju tīru patiesību, un drīz vien es dzirdēju, ka viņš sāka kaut ko purpināt tuvākajiem kaimiņiem abās pusēs. Bet tāda ziņu izplatīšana bija pārāk vārga.
- Grūti iedomāties, ka tu esot sakalava, - es nicīgi noteicu.
Nākamajā mirklī jutu divas rokas vārgi satveram manu kaklu.
- Ej nu, ej, - es pasmiedamies sacīju, - vai tu patiesi gribi nožmiegt pats savu brāli?
Rokas atlaidās, un nākamajā mirklī es izdzirdu tumsā klusu ieklukstēšanos. Lai es vai izputu, ja viņš neiesmējās! Un es jutos mazdrusciņ lepns par to, ko spēju panākt savos labākajos brīžos. Rosināt cilvēkos vēlēšanos dzīvot vienmēr ir piederējis pie maniem stingrākajiem centieniem. Taču dzīvi es nevienam vieglu nepadarīju. Nav iespējams panākt vienu bez otra, to arī pats esmu allaž teicis, ja vien gadījās kāds, kas gribēja klausīties.
Kad Džeks ierunājās no jauna, viņš vismaz papūlējās, lai viņu sadzirdētu. Laiciņš pagāja gan, tomēr gaudas pieklusa tiktāl, ka tas bija izturams.
Mana labā oma sāka atgriezties, un es uzsitu Džekam, kā pašam likās, pa muguru, tomēr izrādījās, ka esmu trāpījis saules pinumā, un viņam aiztrūka elpa.
- Piedod, biedri, - es augstsirdīgi uzbildu. - Tagad, man šķiet, varam ķerties pie darījumiem ar šito komandu.
- Darījumiem? - Džeks izbrīnījies pārjautāja.
- Vispirms jāparūpējas, lai šitais bars saprot, ko mēs runājam. Ja mēs gribam noturēt šņukuru virs ūdens, tad mums mute jāizmanto kaut kam vairāk nekā tikai ēšanai. Klusēšana ir tikpat kā nāve, jo tu man vari ticēt. Ja mēs spētu panākt tikai to vien, ka saprastu cits citu, mēs šitam kuģim vellu parādītu un atriebtos šiem. To viņi pilnā mērā pelnījuši.
Mana sajūsma beidzot sāka aizraut arī Džeku, un viņš ņēmās izplatīt jautājumus un rīkojumus uz abiem klāja galiem.
Pagāja veselas divas dienas, līdz izdevās nodibināt kārtību zem-klāja haosā. Varat man ticēt, ka viegls uzdevums tas nebija. Paturēt pārziņā turpat trīssimt vergu bez viena rakstu galiņa varēja likties pilnīgi neiespējami. Svarīgi bija atrast tos, kas saprata vismaz vienu no abām lietotajām valodām. Daži bija krituši gūstā kaujas laukā un nokalpojuši pie uzvarētāja verdzībā vairākus gadus, līdz beidzot cilts virsaitim ienāca prātā, ka var ar tiem nopelnīt, pārdodot tos baltajiem. Nudien, šai ziņā melnie nebija ne drusku labāki par mums.
Apvaicājos Džekam, vai uz kuģa ir vēl kādi viņa neuzvaramie ciltsbrāļi, un viņš nosauca vairākus desmitus. Visiem bija tādi vārdi, ko nevarēja izrunāt, neizmežģījot mēli. Bet tie bija sakalavas, un, kad uzzināju, ka Džeks ir kāds viņu virsaiša pēctecis, es uzreiz sapratu, ka tie uz viņu raudzīsies ar zināmu bijību un paklausīs viņa rīkojumiem, kā tas mēdz notikt gandrīz ar visiem cilvēkiem. Ar šiem sakalavām es sāku organizēt savu lielo pārgrupēšanu, vispirms jau tādēļ, lai sarūgtinātu dzīvi Skademoram.
Skats bija vienreizējs, ne ar ko salīdzināms. Nēģeri līda un rāpoja viens otram klāt, apkārt, pāri un virsū. Aizķērās cits aiz cita, krita cits pār citu, aizvien pa nesadalāmam pārim. Viss gāja itin ciešami, ja abi rīkojās vienisprātis un lauza ceļu kopīgi. Citādi bija tad, ja kādam vajadzēja nojēgties ar otru kā ar nekustīgu masu vai arī ja partneris bija tik vārgs, ka pats vairs šādā veidā pakustēt nevarēja: tāpat bija ar tiem, kas bija zaudējuši vispēdējās cerības, kaut arī nemaz nebija slimi, ja vien slimība nebija iesēdusies tiem galvā. Vairāki vienkārši bija pagalam, tikai nebija vēl pārmesti pār bortu.
Daži ievaimanājās vai vaidēja visos kaktos, no tā izvairīties nevarēja, tomēr biju panācis ar lielām pūlēm viņiem ieskaidrot, ka beigs savu mūžu tāpat kā tie trīs uzraugi, ja vien kāds uzzinās, ar ko mēs nodarbojamies.
Pret rītausmu mēs visi, mani ieskaitot, bijām tik pārguruši, ka visa krava gulēja krākdama. Es ar vispēdējiem spēkiem vēroju Skademora ģīmi, kad viņš nokāpa lejā savā rīta apgaitā. Vēlāk vēl ilgi pēc tam nespēju šo skatu aizmirst. Viņš noteikti tūliņ pēc ierašanās pamanīja, ka kaut kas ir citādi, jo kāpņu pakājē apstājās.
- Viņi ir aizmiguši! - viņš iesaucās, uzrunādams Timu Elisonu, visjaunāko komandas locekli, kas bija pārņēmis manu netīkamo darbu - uzturēt ellē kārtību.
- Bet ko citu tie varētu darīt? - Tims visai saprātīgi apvaicājās.
- Viņi ir kā kaķi, Tim - guļ ar vaļā acīm un saspicētām ausīm. Un uzreiz ir nomodā, kad izdzird mūsu soļus. Viņi baidās, ka mēs varētu viņus noslepkavot, kamēr viņi aizmiguši. Taču pašreiz guļ kā bluķi. Esi uzmanīgs, Tim. Ar šiem nekad nevar justies drošībā.
- Jā, ser.
Skademors paspēra dažus piesardzīgus soļus uz priekšu un noliecās aplūkot savu pirmo invalīdu.
- Velns un elle! Kas te notiek?
- Kas ir, ser?
- Kas ir? - Skademors atkārtoja, it kā pats sev jautādams un nespēdams noticēt. - Šitais vakar bija uz miršanu, drudža galīgi nomocīts. Es vairāk vai mazāk biju viņu jau norakstījis. Un nu viņš Ir cieši aizmidzis, tikpat vesels kā tu vai es.
- Tas ir labi, ser. Jūs esat viņu izārstējis.
- Varbūt, - Skademors domīgi noteica. - Varbūt.
Ne mazāk pārsteigts savā melnajā dvēselē viņš jutās, kad pārbaudīja citus slimnieku sarakstā atzīmētos. Tā vien likās, ka visi pēc kārtas vienā naktī atveseļojušies. Tims sāka runāt par brīnumiem, bet Skademors nebija tāds muļķis. Viņš metās skraidīt pa visu klājienu un itin drīz atrada vairākus pusdzīvus guļam pavisam citā vietā. Viņš murdēdams lādējās, jo vajadzēja sākt no gala un vēlreiz ikvienu pārbaudīt. Ar to pagāja gandrīz visa priekšpusdiena, un, kad bija pabeidzis, viņš bija tik apjucis un pārguris, ka es sāku par viņu smieties. Mana jautrība bija tik neapvaldīta, ka viņš drīz vien apstājās virs manis, un viņa seja nevēstīja nekā laba.
- Pēc kā, ellē, tu šodien izskaties? - es jautāju. - Būsi ar kreiso kāju no gultas izrāpies, vai?
- Silver, - viņš caur zobiem izspieda, - nezinu gan, kas te būtu tik jocīgs, ka jāsmejas. Labāk padomā pats par sevi un neaizmirsti, ka dzīvo no žēlastības, no manas žēlastības.
- Neesmu to aizmirsis, Skademor. Esmu uz mūžu tavs parādnieks, un tu to zini.
- Neāksties, Silver! Mani tu nepiešmauksi!
- Nē, Skademor, tas man ir skaidrs. Šai ziņā tu esi neuzvarams.
- Vai tu sagudroji šito spēlīti?
- Kādu spēlīti? - es nevainīgi apvaicājos.
- Paslēpes ar melnajiem
- Nu, lūdzams, atvaino, Skademor, bet es tiešām nesaprotu, par ko tu runā.
- Nesaproti?
- Nē,Skademor, goda vārds…
- Tavs gods… - viņš aizsmacis iesmējās. - Par to es gan daudz nedodu.
- Tas arī nav pārdodams, - es atteicu. - Ja tu man netici, tā ir tava darīšana. Es piedevām pie visa, par ko tieku sodīts, nevaru uzņemties atbildību arī par tavu muļķību.
Viņš uzmeta man ļaunīgu skatienu, strauji pagriezās un aizgāja. Mans pirmais labais darbs būs satracināt Skademoru un, ja iespējams, pilnīgi sajaukt viņam prātu. Zināmus panākumus mani pūliņi guva, jo abus menešus, kamēr ilga brauciens, mēs ik nakti, tiešām ik nakti pārvietojām slimos, līdz beidzot viņš vairs nespēja izturēt un lūdza kapteinim, lai papildus kāju dzelžiem mūs pieķēdē tieši pie kuģa, turklāt, ja notiktu pēc viņa prāta, tad uz visiem laikiem. Taču mirstība vergu vidū bija zemāka par vidējo, tāpēc pirmais stūrmanis neredzēja nepieciešamību ķerties pie tik drastiskiem līdzekļiem un daktera lūgumu noraidīja. Un patiesi, šoreiz aizgāja bojā mazāks skaits nekā parasti. Bet tas nepavisam nebija Skademora nopelns. Nekārojot godu, es pieticīgi varu teikt, ka zināmā mērā to panāca jūsu pazemīgais kalps, kam izdevās visai lielu skaitu nēģeru pārliecināt, ka ir vērts padzīvot vēl kādu brīdi ilgāk.
Turpretī Batervērts nenodzīvoja šo braucienu līdz galam, un neviens gan nebūtu ņēmies apgalvot, ka viņa nāve būtu diezin cik varens zaudējums; būtībā jau to pašu var teikt par jebkuru aizgājēju; izņemot, protams, mani pašu. Viņš savā nāvē pats bija vainoja ms, pie gala viņu noveda miesaskārība, un viņam iznāca pietiekami daudz laika nožēlot grēkus, pirms izlaida garu. Mēs bijām divas nedēļas kā atstājuši Akru, kad es no Tima uzzināju šo stāstu visos sīkumos, un manam priekam nebija gala. Timu es bez lielām pūlēm biju padarījis par savu uzticības personu. Viņam bija manis fcol, un es mierīgi ļāvu viņam noticēt, ka tam ir nopietns pamats. Un īstenībā taču bija arī. To, ka jutos garā spirgts, es viņam neizrādīju.
Tims, lejā nokāpis, skriešus - cik tas bija iespējams starp guļošo rokām un kājām, metās pie manis un bez elpas nobēra, ka Batervērts guļot uz miršanu.
- Nerādi tik izmisušu ģīmi, puis, - es sacīju, redzēdams, cik briesmīgi bēdu pārmākts viņš izskatījās.
- Es labprāt mainītos vietām ar Batervērtu, labāk būtu nomirt, nekā te trupēt. Ja tu zinātu, cik bieži man gribējies aizmigt uz mūžu.
Bet Tims bija no sava pārdzīvojuma tā apmāts, ka nemaz nedzirdēja, ko saku.
- Mister Silver, - viņš šļupstēja, - tas ir kaut kas šausmīgs.
- Nomierinies! - es asi uzsaucu. - Viens kapteinis vairāk vai mazāk, nav liela bēda. Kapteiņu ir, cik uziet.
- Ne jau par to, mister Silver, nē! Kapteinim Batervērtam nokosts viņa daikts.
- Ko? - es iesaucos, gandrīz vai mēms aiz pārsteiguma un sajūsmas.
- Es pats redzēju. - Tims, šņukstus apspiezdams, turpināja. - Kapteinis man pavēlēja stāvēt sardzē pie kajītes durvīm un nevienu pašu nelaist iekšā, lai nāk kas nākdams. Tad es izdzirdēju iekšā vienu baigu bļāvienu, bet labi nezināju, ko darīt. Durvis vērt vaļā bez pavēles nebij brīv. Bet tad tās uzreiz atvērās un man garām paskrēja viena nēģeriete - tik ātri, ka es nepaspēju viņu saķert. Pabāzu galvu kajītē, jo dzirdēju, ka tur kāds nelabi vaid. Un tad es viņu ieraudzīju, mister Silver. Viņš sēdēja uz krēsla, kājas līdz pašai augšai plikas. Viņš bāls kā mironis, it kā pa īstam jau būtu pagalam, un turēja rokā to stumbenīti. Un asinis kā gāzās, mister Silver, tieši kā no tilpnes pumpja. Ak, tik briesmīgi, nemaz nevaru pateikt.
Puika vairs neturējās kājās, bet sabruka zemē pie manam kājām. Es kopā ar Džeku pacēlos pussēdus un tēvišķīgi paplikšķināju Timām pa pakausi.
- Neraizējies tik traki, - es sacīju. - Tā dzīvē kādreiz gadās. Bet ar laiku pie tā pierod. Padomā par kara jūrniekiem flotē. Tie katrā kaujā mirkst asinīs. Kā gan būtu, ja viņi pie katras skrambas laistu dūdu vaļā?
- Bet tas taču bij viņa… - Timām aizrāvās balss. - Tas bij…
Neko vairāk nabaga puika drebošām lūpām izteikt nespēja.
- Bet nu gan saņemies! - es sacīju. - Debesīs, cik man zināms, viņam tā manta vajadzīga nebūs. Tur nekas tāds nav atļauts.
Zēns paraudzījās uz mani lūdzošām acīm.
- Sapurinies! - es uzsaucu jau stingrāk. - Nēģeri nodomās, ka tu apraudi kapteini Batervērtu. Mēs te, lejā, un viņš tur, augšā, nebijām labi komandas biedri.
- Nē, nē, - Tims atsaucās, galvu purinādams, - man ar' viņš nepatīk, bet…
- …bet tev ir laba iztēle. Tu droši vien iedomājies, kā justos, ja pats būtu tā apstrādāts. Bet tā nav. Tev viss ir pie vietas. Un ievēro, ko tev teikšu, Tim, nevienam nenāk par labu iedomāties sevi cita ādā. Tad jau nonāk tik tālu, ka bez vārda runas jāmetas pār bortu. Nevajag, esi ziķeris un izdari savam draugam Džonam Silveram pakalpojumu. Uzkāp augšā uz klāja un izdibini, kas īsti ir noticis un vai tas maitasgabals no kapteiņa ir dzīvotājs vai mirējs. Un kā ar to sievieti? Vai tu ievēroji, kura tā bija?
- Nē, - zēns atteica, un viņa nobālušos vaigos pamazām atgriezās sārtums. - Es viņu gandrīz nemaz neredzēju, un viņas jau visas izskatās vienādas.
- Neizskatās vis, ja tev ir acis pierē, Tim.
- Man vajadzēja skriet pēc Skademora, - viņš aizbildinājās, vienlaikus izskaidrodams un atvainodamies.
- To tu ļoti pareizi izdarīji! - es ar uzsvaru noteicu.
Nekas nespēj tādu satriektu un nomāktu junkuriņu kā Tims drīzāk dabūt atkal uz kājām kā neliela uzslava. Un tiešām - viņš piecēlās un devās projām, gan mazliet nedrošā gaitā, kā man likās.
Es atlaidos atpakaļ guļus un pastāstīju Džekam, kas noticis. Džeks pasmaidīja un iegrūda man dunku vēderā, gluži kā es aiz pārskatīšanās biju izdarījis viņam, un tikai pēc tam nedaudzos, droši vien labi izraudzītos vārdos padeva ziņu tālāk. Jau pēc dažiem mirkļiem es izdzirdu skaņas, ko varēja nosaukt vienīgi par prieka Izpausmi. Melnie, ar kuriem man bija kopīgs liktenis, lāgiem uzvilka tādus karogus, kādu manā signālkarogu kodā trūka, bet kuru nozīme nebija pārāk grūti izprotama, ja prata vērīgi ieklausīties. Jāteic, ka šoreiz pagānu dievi un pesteļu burvestības bija krietni pārspējuši Visvareno un nospieduši Viņu uz ceļiem.
Vēlāk tanī pašā vakarā Tims atkal bija klāt.
- Keptens ir pagalam, - viņš paziņoja, neizskatīdamies pārāk satriekts.
Viņš jau bija paguvis aizmirst, kas tad īsti tik briesmīgi viņu tika satraucis.
- Ko tu gribi sacīt? - es noprasīju. - Lai es vai izputu! Vai tad mūsu gudrais, spējīgais dakteris nemācēja tikt galā ar tādu nieku -
noamputēt, kas amputējams, un pēc tam ar piededzināmo dzelzi apturēt asiņošanu?
- Viņš nedabūja pat pamēģināt. Kapteinis neļāva, lai Skade-mors viņam pieskartos. Un, kad viņš beidzot zaudēja samaņu, bija jau par vēlu kaut ko darīt.
- Dieva vārds, Tim, es teiktu, ka saprotu kapteini.
Tims jautājot uz mani palūkojās.
- Kā tad, - es paskaidroju. - Kurš gan labāk nenolaidīs karogu, nekā ļaus Skademoram ap sevi ķēpāties? Es tev droši varu teikt, ka viņš ir īsts sodomists un pats briesmīgākais pagāns. Viņam nekas nav svēts. Esi arī tu uzmanīgs un piesargies no viņa!
Tims palocīja galvu un šķita sapratis manu vārdu nopietnību.
- Un tā sieviete? - es itin vienaldzīgi apjautājos.
- Dievs viņu zin! - Tims grūstin izgrūda. - Es vienīgais viņu redzēju un tomēr neredzēju. Pie visa vainīgs esmu tikai es.
- Vainīgs - tu? Kādā ziņā?
- Tādā ziņā, ka nu mēs nevaram viņu sodīt par to, ko viņa izdarījusi!
- Sodīt? - es pārprasīju. - Viņu vajadzētu apbalvot, ja gribi dzirdēt manas domas. Vai kāds domā, ka zina, kura tā bijusi?
- Nē. Batervērtam bija daudzas, tik daudzas, ka tā varēja būt jebkura no visām. Un viņš to slēpa. Viņš pats gāja tām pakaļ un domāja, ka neviens neredz. Tāpēc, ka tas nav atļauts.
- Tad jau arī viņš vienīgi pats ir vainojams, vismaz es tā domāju. Un neviena netiks sodīta.
- Kādas desmit dabūs ar pātagu, bet vairāk neko. Un, kamēr tiksim līdz ostai, viss jau būs sadzijis.
Tātad neviens netiks pakārts, pat ne tā sieviete, kas prata tik labi kost kā īsts vīrs, ja gribat zināt manas domas. Es biju pilnīgi pārliecināts - tā bijusi sieviete, kuru Batervērts nozaga man acu priekšā; tā pati arī nodarīja viņam galu. Un šī apziņa, ko izjutu dziļā apmierinājumā, uzpaloja manī kā varena upe, kas pārrāva visus aizsprostus, tā bija īstā sieviete, kas atbilda manai gaumei un manai dabai - tas bija tikpat droši kā mans vārds ir Džons Silvers.
Bet kaut ko es nezināju - proti, ka Batervērta kaunpilnā nāve bija drausmīgi pārbiedējusi visu komandu - tik drausmīgi, ka laupījusi tiem skaidro saprašanu vai vismaz iekāri. Neticami īsā laikā „Carefree" kļuva par vistikumīgāko kuģi Trīsstūra jūrasceļā. Visvairāk man patika, ka ari Skademors aiz bailēm laikam apvaldīja savas nešķīstās kārības. Jau pēc dažām dienām visa komanda sāka līdzināties drūmiem kapračiem, jo sievietes bija viņu vienīgā kārdinošā izprieca, izņemot rumu, bet ruma patēriņš tika normēts. Nudien, laikam tālāk ritot, es jutos labāk, gulēdams šeit, kur atrados. Par spīti smirdoņai, kāju dzelžiem, nēģeru gaudām un slimo stenešanai, par spīti fatālistiem, kas nevēlējās dzīvot, par spīti nejēdzīgajai grūbu virai, kas būs mūsu vienīgā pārtika, līdz sasniegsim krastu, ekskrementiem, kas nokļuva visur, kad pat visvieglākajā jūras viļņojumā šļakstījās ārā no mucām, par spīti lamām, kas nobira pār mani ikreiz, kad parādījos uz klāja - jā, tas man patika labāk, jo nevis tie augšā uz klāja, bet es te lejā darīju kaut ko vērtīgu. Tomēr nekautrēšos atzīt, ka apskaudu sievieti, kas tik vienkārši un, kā mēdz teikt, nesāpīgi novilka uz „Carefree" vajadzīgās robežlīnijas.
Es pats darīju visu, kas manos spēkos, lai cik necik pakliedētu drausmīgo pesimismu, kas valdīja kravas telpā zem klāja. Uzmundrināju gūstekņus, kādiem vārdiem prazdams. Sākumā, daudz nedomādams, spēru ārā visu, kas vien ienāca prātā. Taču, kad mēs ar Džeku labāk iepazinām viens otru, man prātā sāka veidoties noteikts rīcības plāns. Gribēju darīt visu, lai vergu tirgotāji, kas iepirks vergus no šīs kravas, dabū skaustā pašu nelabo.
Tā es visiem, kas gribēja klausīties, sāku stāstīt visu, kas man pašam bija zināms par elli, kādā viņi nokļūs, kad izkāpsim okeāna otrā krastā. Mēģināju, kā mācēju, izskaidrot, piemēram, ka galvenais, ko gribēs panākt no tādiem kā viņi, būs noderīgums un ka baltie cilvēki nepērk vergus, lai tos sodītu, bet gan, lai tie piepildītu balto naudas lādes.
Taču nēģeriem teiktais diemžēl tikpat ātri, kā pa vienu ausi iegājis, pa otru izskrēja lauka, neatstājot nekādas pēdas. Viņi kļuva pat ļoti skeptiski, kad es pastāstīju, ka viņiem vajadzēs smagi strādāt cukurniedru plantācijās - rakt, sēt, novākt ražu, ravēt. Jā, daži sāka smieties, to dzirdēdami, un nosprieda, ka tik dumji nedrīkstētu būt pat baltie - likt vīriem strādāt sieviešu darbus. Viņi bija paraduši, ka zemes darbos rakņājas sievietes, vīru tiesa ir medīt un karot. Visi pārējie darbi aizskar viņu cieņu. Es viņiem atteicu, ka man viņu cieņa ir pavisam vienaldzīga, bet plantāciju īpašniekam tā būs vēl mazākā vērtē nekā man.
Maniem vārdiem ticēt viņi sāka tikai tad, kad es ņemos uzskaitīt visu, kas ar viņiem notiks, ja viņi nestrādās, līdz krīt, vai pat iedomāsies, ka var aizbēgt un paslēpties kalnos, mesties mežoņu gaitās, kā to mēdz dēvēt. Senttomasa salā viņi neapmierinās ar godīgu četrastaino kaķi - pātagu ar četrām virvēm - vai vienkāršu pieklājīgu pakāršanu. Nē, viņiem ir pašiem savi sodīšanas paņēmieni: nocirst kāju vai roku, uz rata salauzt locekļus, iededzināt zīmi pierē, ieslēgt nokaitētos dzelžos, nogriezt ausis un citas nelielas, svarīgas ķermeņa daļas.
Vispēdīgi, kad biju šo to no nēģeru domāšanas veida uztvēris, pastāstīju, ka nelīdzēs arī nomirt pēc simt piecdesmit pātagas cirtieniem vai kaut kā vēl ļaunāka, jo arī tad viņi nevares atgriezties dzimtenē un pie savējiem, vismaz ne vienā gabalā. Proti, ja kāds pakaras vai citādi padara sev galu, viņa līķi sakapā gabalos un uzkar kokos, lai mirušais, gribētu vai negribētu, atrastos pārējo vidū.
Šādi un līdzīgi vārdi prātos iegūla, tas tiesa, tomēr nevar sacīt, ka uz kuģa tie būtu uzlabojuši noskaņojumu. Malu malās skanēja vaimanas un žēlabas. Pat Džeks sāka murdēt, ka es viņos nokaujot vispēdējo dzīvotgribu, ka viņi nedrīkst palikt bez vismazākās cerības.
- Zini, varu tev droši apgalvot, ka pasaulē ir milzums cilvēku, kas dzīvo bez cerības. Tomēr tie nedara paši sev galu kā daži no šitiem gļēvuļiem, ar kuriem mums jānoņemas te uz kuģa. Nē, vispirmām kārtām ir jāapzinās, ka esi dzīvs, pēc tam var sākt kaut ko domāt un darīt.
Taču bez Džeka palīdzības man nebūtu bijis iespējams piespiest nēģerus saskatīt jelkādu jēgu. Viņš bija ne vien virsaiša mazdēls, bet melnie uzskatīja viņu arī par tādu, kam ir dvēsele. Man nebija viegli izprast, ko tas varētu nozīmēt, bet ciltsbrāļiem Džeka vārds bija likums, un viņam tie klausīja akli. Jā, šai ziņā viņš tālu pār-sniedza Dieva iecelta kapteiņa autoritāti, kuram bija jāķeras pie tādiem līdzekļiem kā četrastainais kaķis vai piesiešana pie ķīļa, dūrēm un citām varmācībām, lai turētu savus ļaudis paklausībā. Piedevām Džeks bija pietiekami pavērojis baltos, lai saprastu, ka tiem nekas nav svēts vai arī vienīgi tas, kas nāk pašiem par labu. Viņš prata apieties ar šauteni un zināja, kādu postu divpadsmit-inarciņu lielgabala šāviņš spēj nodarīt, ja trāpa iezemiešu barā.
Tomēr pat Džeks nespēja atdarīt acis tiem vienaldzīgajiem, ko es biju nosaucis par fatālistiem. Tādu bija pāris desmitu. Skademors savā žargonā to dēvēja par hronisku melanholiju. Beidzās šis stāvoklis parasti ar nāvi, par ko nevajadzēja brīnīties, jo šie cilvēki v ienkārši gulēja, lai nomirtu. Viens tāds man bija blakus. Viņš gulēja nekustīgi un bija kluss kā kaps, es pat nebūtu viņu īsti samanījis, ja Skademors nesāktu pievērst tam uzmanību. Tuvāk apskatot, redzēju, ka tas ir vairs tikai ar ādu pārvilkts ģindenis un drudžainu, valgu acu pāris.
-Tas nelietis nedēļu nav ēdis ne kripatiņas, - teica Skademors.
- Kas viņam kait?-es jautāju.
-Vaina galvā. Viņš apņēmies uz visiem laikiem atstāt šo pasauli.
Un ko tu par to domā? Ko iesāksi? Vai ļausi viņam vaļu?
- Vai tu jucis? Visādā citādā ziņā viņš ir pilnīgi vesels.
Skademors izvilka no kabatas instrumentu, kas man atgādināja cirkuli, tam vidū krustisks veidojums ar tādu kā korķuviļķi galā. To sauc par speculum oris - mutes atvērēju. Skademors paplēta nēģera biezās lūpas un centās iespiest abus cirkuļa galus starp zobiem. Neģeris tos cieši sakoda, un es redzēju, kā saspringa viņa žokļu muskuļi. Skademors nedomāja tik viegli atteikties no sava nodoma. Viņš tikai piespieda stingrāk, līdz divi zobi izkrita un nu varēja smailes iebīdīt dziļāk.
Lai paiet kāds bridis, tad zobi vairs tik cieši nesaslēgsies, -viņš mierīgi noteica. Svarīgi ir nepiespiest tik stingri, ka smailes izurbjas cauri līdz rīklei.
- Vai neviens no viņiem vēl nav to triku uzķēris?
- Kādu triku?
- Sakost zobus, ciesties un pēkšņi atraut žokļus vaļā tad, kad tu to vismazāk gaidi. Tādā mode viņi varētu nomirt, cik ātri paši vēlētos.
Skademors ar apbrīnu pavērās manī.
- Nē, - viņš sacīja un izskatījās, it kā nupat būtu piedzīvojis atklāsmi.
Viņš pagrieza cirkuļa skrūvi tā, ka abas cirkuļa kājas papletās un pavēra nēģera muti. Tad viņš sāka tam liet mutē riebīgo virumu, un nēģeris to patiešām norija, kaut arī būtu varējis ļaut, lai viņu noslāpē. Gadu gaitā esmu nonācis līdz izpratnei, ka pašnāvība un ceļš uz to nav vienkārši procesi, dažas metodes tiek uzskatītas ļaunākas par nāvi. Bet nēģeris bija nolēmis izmuļķot gan Skademoru, gan mani, jo, tiklīdz Skademors pagrieza muguru, viņš atgrūda visu atpakaļ pār mani. Par to dabūja no manis belzienu pa galvu. Vai tiešām vēl nepietika ar to, ka man te jāguļ un jānoskatās viņa labprātīgajā nāvē? Vai viņš iedomājās, ka piedevām pie visa drīkst uzvesties, kā ienāk prātā? Sasodīts, varēja gan izturēties maķenīt godprātīgāk.
Nākamajā dienā atkārtojās tie paši kumēdiņi, tikai šoreiz viņš atgrūda barību atpakaļ uz otru pusi. Skademors apskaitās aizvien trakāk.
- Pajautā viņam, - es sacīju Džekam, - kālab viņš kā apsēsts grib nomirt.
Džekam nācās jautāt diezin cik reižu visu laiku vienu un to pašu, līdz beidzot viņš sagaidīja kaut ko līdzīgu atbildei. Bet piedabūt spītnieku pie runāšanas būtu tas pats, kā atgriezt viņu dzīvē. Tas būtu zināms gribas apliecinājums. Taču atbilde neko daudz nepauda. Viņš esot nelaimīgs un gribot uz mājām. Skaidrs, ka viņš jutās riebīgāk par riebīgu.
Teicu, lai Džeks viņam pajautā, kas tad tieši viņa stāvoklī ir tik ļauns. Kāpēc tad mēs visi negrasāmies padarīt sev galu, ja viņam taisnība un apstākļi ir tik drausmīgi neciešami? Vai viņš nesaprot, ka ar savu depresiju mums sit pļauku ģīmī, visiem tiem, kas ar pēdējiem spēkiem cenšas saglabāt gara možumu, mokoties šajā bodu un asaru ielejā?
Un tā dienu pēc dienas. Es viņam mieru nedevu. Bet vai tas līdzēja? Vai viņš klausījās?
Likās, ka dzirdēja gan šo to no tā, ko sacīju. Vienu dienu es viņam izskaidroju triku ar mutes atvēršanas instrumentu, teikda ms, ka tā viņš vismaz ātri var tikt pie gala un man nebūs jāpiecieš blakus tāds gļēvs kverkulis. Un lai es putēdams izputu, ja viņš netika to ņēmis vērā, jo, kad Skademors nākamajā reizē spēcīgi stūma cirkuli nēģerim mutē, tas spēji atvēra muti tā, ka žokļi nokrakšķēja un cirkulis iedūrās rīklē. Skademors lādēdamies izrāva Instrumentu nēģerim no mutes un kakla. Pa muti izplūda asiņu straume. īsā mirklī „Carefree" kļuva par vienu nēģeri nabagāka un ' Skademors zaudēja attiecīgo dividendes daļu.
Viņš trakā niknumā pablenza uz mani, it kā es būtu vainīgs.
Pie visiem elles gariem! Es priecājos, ka viņa vairs nav, - no-teicu un tiešām tā ari domāju. - Viņš man briesmīgi bendēja nervus.
Tu viņu samācīji tā darīt! - Skademors kā spļautiņ izspļāva. - Tu viņu nogalināji!
- Nē, Skademor, nu tu gan šauj pār strīpu! Kā gan es varētu kaut ko ieskaidrot nēģerim no Angolas? Es būtu varējis izteikties latīniski, bet vai tas nēģeris būtu sapratis? Un kurš, ja drīkstu jau-tāt rīkojās ar to instrumentu? Es, vai? Nē, met vien to nejēgu jūrā. Tieši pēc tā taču viņš ilgojās. Un nerādi tik drūmu ģīmi, Skademor. Viens nēģeris vairāk vai mazāk tik garā ceļojumā tiešām neko sevišķu nenozīmē. Pat tavam makam ne.
Skademors burkšķēdams aizgāja, un, jāteic, viņam tiešām sākās sūras dienas. Situācija tā saasinājās, ka viņš lāgā neuzdrošinājās nukāpt kravas telpā gluži vienkārši aiz bailēm - ka var tikt piekauts vai sakosts līdz nāvei. Tas mani varēja iepriecināt un tiešām iepriecināja. Tomēr mani kaitināja apziņa, ka nespēju dzīvi apnikušos atgriezt pie saprašanas. Bet tādiem ir gluži vienalga, ko un kā ar tiem runa. Viņi neklausās. Un dzird vienīgi atbalsi savās tukšajās galvās. Viņiem ir gluži vienalga, vai es tāds esmu vai neesmu, runāju vai norunāju. Tā nu bija, un tur neko novarēja līdzēt.
Kad brauciens tuvojās beigām, komanda un jaunais kapteinis atdzīvojās. Mūs uzveda augšā uz klāja, lika citam citu nomazgāt un ieberzēt ar eļļu. Pirmo reizi mūsu ēdiens bija tāds, kādam tam saskaņā ar noteikumiem vajadzēja būt. Dabūjām pat rumu, jo nu bija redzams, ka krājumu nepietrūks. Bijām atceļojuši labi. Zaudējumos ierakstāmi sešdesmit pieci vergi un astoņi jūrnieki. Kravas tilpnes tika izberztas ar salpetra šķīdinājumu un izkvēpinātas ar kadiķiem. Visas lūkas bija atvērtas, un pa tām ieplūda silts, bet svaigs gaiss. Pat neēvelēto dēļu uzberztās skrambas sāka sadzīt, un jaunais kapteinis nelaida kuģi pilnās burās, gribēdams, lai mēs, iebraucot ostā, izskatītos iespējami spirgti un veseli.
Un es turpināju savus nostāstus un skaidrojumus. Likās, ka visā mūžā neesmu tik daudz runājis. Kad pabeidzu, visi, kas bija klausījušies, zināja, kā pielādēt musketi, kā sabojāt lielgabalu, kā iegrūst dunci krūškurvī no apakšas uz augšu tā, lai dūriens būtu efektīvs; tās visas bija sīkas, lietderīgas gudrībiņas, ko biju savācis ostās un desmit gadu ilgajā kuģošanā ar kapteini Vilkinsonu. Par vienu es nu biju drošs: ar „Carefree" atceļojušie vergi saviem nākamajiem īpašniekiem sakurs karstu elli un izvērtīsies par dārgu pirkumu, radot tiem krietnus zaudējumus, kādus tie līdz šim nebūs pieredzējuši. Ja vergi agrāk vai vēlāk nesadumposies, tad bēgs un sabiedrosies ar iepriekš izbēgušajiem „mežoņiem" kalnos. Tas viss bija droši kā āmen baznīcā, un atriebība paliek atriebība, tā vienmēr ir salda. Un, ja es ar kaut ko savā dzīvē lepojos, tad ar to, ka esmu melnos atkal nostādījis uz kājām, zināmā mērā nodrošinājis pret šādām tādām nejaušībām, kaut arī viņiem nav ne ar ko riskēt, nedz ko zaudēt.
Man pat neatlika laika ciešāk padomāt par savu situāciju, un es atjēdzos tikai tad, kad pirmais stūrmanis dažas dienas pirms piestāšanas krastā nokāpa lejā kravas telpā.
- Silver, - viņš sacīja, - manuprāt, tu savu sodu esi izcietis.
- Ser, - es atteicu ar vajadzīgo respektu balsī, - mans paraksts sazvērnieku robiņā ir viltots.
- Tādas baumas esmu dzirdējis. To varēs izlemt tiesa. Ja ir tā, kā tu saki, tu droši vien tiksi atbrīvots. Bet es gribu tevi atbrīvot
tagad. Neizskatās labi izcelties krastā ar balto cilvēku melno vergu vidū.
- Ser, - es sacīju, likdams lietā visu pārliecināšanas spēku, - man uz kuģa ir pārāk daudz ienaidnieku. Ja lieta nonāks tiesā, maniem vārdiem pretī stāsies tie pārējie. Nebūs labi, ser, mani pakārs. Vai tiešām nepietiek, ka esmu bijis piesiets pie ķīļa un divus mēnešus pavadījis šinī ellē?
Pirmais stūrmanis brītiņu klusēja.
- Un kāds ir tavs plāns? - viņš beidzot jautāja.
- Pārdodiet mani izsolē augstākas likmes solītājam par līgumstrādnieku - kopā ar pārējiem.
Viņš manī noraudzījās ārkārtīgi izbrīnījies.
- To es nevaru, - viņš sacīja, - tu esi baltais un kristīta dvēsele.
- Līgumstrādniekus pārdod izsolēs neatkarīgi no tā, cik tie balti.
- Jā, bet ne kopā ar melnajiem.
- Bet vai jūs nesaprotat, ser? Tā man ir vienīgā iespēja samierināt tos, kas mani ienīst. Nekas tiem nesagādātu lielāku patiku, kā redzēt mani pārdodam verdzībā. Viņi jutīsies gandarīti, ja redzēs mani pazemotu, tāpat kā tad, kad redzēja mani rāpojam mēslos.
Pirmais stūrmanis ilgi un cieši nolūkojās manī.
- Jūs esat vienīgais uz šī kuģa, ser, ar ko var runāt, - es piebildu.
Jums jāredz, kā viss ir patiesībā.
- Lai notiek pēc tava prāta, Silver, - viņš iesaucās, - bet lai es nolādēts, saprast es tevi nespēju.
- Tas nav nepieciešams, ser. Sirsnīgi pateicos, ser. Tādas lietas es neaizmirstu. Uz Džonu Silveru jūs mūžam varēsiet paļauties.
- Jā, - viņš atteica, - maz ticams, ka tu varētu to aizmirst, dažus gadus nostrādājot plantācijā. Ko lai saku - visā vaino tikai pats sevi.
- Jā, ser, jā, man nekad neienāktu prātā domāt citādi.
Jūrasbrauciens bija ildzis divus mēnešus, kas pēc visiem standartiem uzskatāms par normālu un veiksmīgu ceļojumu. Piektā daļa kravas bija zaudēta - to bija paņēmušas bakas, hroniska melanholija un citas kaites, tādam sablīvētajam kā Batervērts tas
nebija slikts rezultāts, un viņa ģimene, ja vien viņam tāda ir, varēs pateikties Dievam par labo peļņu. Un ne tikai tāpēc, ka tā ierakstīts kapteiņu darba instrukcijā; īpašā dievkalpojumā jāpateicas Dievam par laimīgi paveiktu vergu transportu.
Zaudēta bija arī trešdaļa komandas, arī par to nebija jāsēro. Dzīves spēlē viņi neko nebija varējuši ieguldīt, un tāpēc arī šķiroties varēja zaudēt tikai to vienīgo, kas tiem piederējis - savu dzīvību. Arī par to Dievam pienākas pateicība, jūs teiktu, ja būtu kuģa īpašnieks vai kapteinis; - pateikties, protams, vajadzētu, bet klusībā. Mājupceļā tik liela komanda kā vergu transportā nemaz nebija vajadzīga, un šādi komandas skaitliskā samazināšana notika visdabiskākajā veidā. Kā par brīnumu, zaudēto jūrnieku vidū nebija neviena no sazvērnieku saraksta. Tiem vajadzēja paciesties, līdz tie, kalpojot Robertsa komandā, tika pakārti kopā ar četrdesmit sešiem citiem, to vidū arī Skademoru, Keipkorso forta, ka pieņemts -zem paisuma iezīmes tā Kunga 1722. gadā.
Šo braucienu tātad varēja uzskatīt par veiksmi tie, kas nekā labāka nezināja, bet tādās domās nepavisam nebija pirmais stūrmanis, kas pēc Batervērta bija pārņēmis kuģa vadību, nedz Skademors, kas atviegloti uzelpoja, kad uz kuģa sanāca kareivji un atbrīvoja viņus no turpmākām rūpēm par nēģeru labklājību. Senttomasas iedzīvotāji laikam pirmoreiz redzēja tādus vergus, kādi nokāpa no labā kuģīša „Carefree".
Atvestie vergi skatījās visapkārt, čaloja paši savās mēlēs un uzvedās gandrīz tā kā visi parastie cilvēki. Viņi zināja, kas viņus sagaida. Nebaidījās vairs, ka tiks apkauti kā lopi, tieši otrādi, saprata, ka šeit pastāv zināma interese saglabāt tos iespējami ilgāk pie dzīvības, saprata arī to, ka viņiem, izņemot šo dzīvību, nav nekā cita, ko varētu zaudēt.
Soļodams kopa ar pārējiem, tikpat kails kā tie, tikpat labi ieeļļots un spīdīgs, lai apmānītu izsolē pircēju acis, es ar lepnumu nodomāju, ka tas ir mans nopelns. Es, Džons Silvers, kails, kā lilija balts, augsti apmācīts jūrnieks, biju izmantojis savu veiklo mēli un dāvājis tiem kaut ko tādu, kas palīdzēs izturēt dzīvi ellē. Pat Batervērts, kamēr vēl bija dzīvs, nebija spējis to novērst. Viņš mani pārvērta par vergu, tātad pats vien pie visa vainīgs. Tagad te atveduši pārdot nemierniekus - ne vairāk un ne mazāk.
Mums aiz muguras lamzāja „Carefree "apkalpe - izkāmējuši, īgni, slimīga izskata vīri, izmisīgi kārodami piedzerties, lai aizmirstu savu nožēlojamo dzīvi. Viņi izskatījās tieši tādi, kā daždien izskatās ikviena kuģa komanda, kas pārcietusi vergu transportu. Viņos nebija itin nekā, kur acij pakavēties, ne cerības stariņa. Viņi neapzinājās dzīves vērtību, nojēdza vienīgi, ka tas ir kaut kas tāds, kas jānoslīcina degvīnā. Arī tā bija zināma atriebība, kaut es nebiju nopelnījis tiesības izjust gandarījumu.