ar visiem pārējiem aizveda uz Senttomasa fortu. Mūs sadzina lielā noliktavas telpā, kur saņēmām bagātīgās devās ēdienu - ar biezu cukura kārtu pārkaisītu biezputru, svaigu gaļu ar speķa maliņu, dārzeņus un zemas kvalitātes rumu, ko melnie sauca par „vellanāvi", tādā nolūkā viņi to arī lietoja -piebeigt nelabo viņu dzīves ellē.
Skademors vēl žigli apstaigāja visus, lai pārliecinātos, vai nevar uz ātru roku kaut ko pielabot un tā palielināt savu peļņas tiesu. Trīs vergus, kam bija caureja, viņš izārstēja, aizbāžot tiem pēcpusi ar tauvas plūksnām, tas bija vecs un pārbaudīts paņēmiens.
Četras dienas mēs tikām uzbaroti, mazgāti, eļļoti. Pa to laiku salas plantāciju īpašniekiem padeva ziņu, ka pienācis kuģis ar jaunu vergu kravu, tos pārdos izsolē svētdien pēc dievkalpojuma.
Dienu pirms šī festivāla Skademors paveda mani sāņus.
- Silver, - viņš sacīja, - man ir sāpīgi redzēt tevi visu pārējo vidū, kaut arī tu esi līgumstrādnieks un tev mugurā pāris kankaru. Tava baltā āda aizvaino acis. Nēģeriem vēl var ienākt prātā, ka starp viņiem un mums nav nekādas atšķirības.
- Tā tiešām nav mana vaina, - es atteicu.
- Vēl tev ir laiks nožēlot.
- Lai pēc tam mani aizved tiesas priekšā un pakar? Nē, pateicos. Ja kādreizējie dumpinieki priecājas, redzot, ka tieku pārdots kā
līgumstrādnieks, tad dodu priekšroku tam, nevis tiesai, kur iespējams tikai viens iznākums.
- Tu aizmirsti manu liecību.
- Nekādā ziņā neaizmirstu, - es atsaucos. - Zinu, cik ļoti tu man vēli labu. Taču Batervērts ir miris, un viņš bija vienīgais, kas varēja apstiprināt tavus vārdus. Tu būtu viens dakteris pret sešiem pieredzējušiem jūrniekiem. Tas ir risks, ko es nedz gribu, nedz iedrošinos uzņemties.
Protams, es viņam nepateicu, ko īstenībā domāju, proti, ka vislielākais risks būtu paļauties Skademora vilinājumam - stāties tiesas priekšā, kur viņš nodotu tādu liecību, pēc kuras es šķirtos no šīs pasaules uz visiem laikiem. Viņš baidījās, ka tādi kā es paliek dzīvi, kaut vai verga kārtā. Man šķiet, beigās viņš saprata, ka es neesmu tik viegli paķerams. Dzīve nav tāda spēle, kādu grib notēlot Skademors, jo spēlei ir noteikumi. Bet dzīvības un nāves norisēm šai pasaulē noteikumu nav. Tāpēc pienāk laiks, kad vairs neatmaksājas tāda blēdīšanās, ar kādu nodarbojas Skademors un viņam līdzīgi izglītoti cilvēki.
Izsoles dienā mūs izveda ar žogu apjoztā laukumā. Satraukti, ziņkārīgi cilvēki bija pārliekušies pār žogu vai pulciņos stāvēja visapkārt. Dūca neskaidras sarunas, pirksti norādot stiepās uz mūsu pusi. Skanēja gan jautri, gan nekautri, piedauzīgi izsaucieni, pēdējie bija tēmēti galvenokārt uz mani. Es neapšaubāmi šajā gaļas tirgū biju speciālnumurs.
Pametu skatienu'visapkārt, meklēdams ieraudzīt sievieti, kas man tik ļoti bija iepatikusies. Viņa stāvēja viena pati nomaļus, atturīgi augstprātīgā izskatā, it kā viņai nebūtu ne daļas, ne intereses gar mums pārējiem. Es izgāju cauri pūlim un paliku stāvam viņai pretī. Ieraudzīju to, ko biju vēlējies redzēt, - viņa nepakļāvās nevienam, arī man ne. Bet manam skatienam viņa atbildēja ar skatienu un pavisam vieglu smaidu.
Tas ari bija viss, jo piepeši atskanēja bungu rīboņa, vīrietis ar kruzuļotu kreklu mugurā panācās uz priekšu un paziņoja, ka izsole tūliņ sāksies. Turējos sievietei tiešā tuvumā, jo zināju, kas gaidāms. Mums bija paskaidrots, ka šī izsole notiks tā, kā šeit ierasts: rīkojās viens pārdevējs, visas tirgošanās vadītājs. Kompānija bija noteikusi stingru cenu par vienu vergu, un par šo cenu plantators varēja nopirkt tos vergus, kam uzlika roku.
Atskanēja signāls. Es satvēru sievieti pie rokas, un viņa neizrādīja nekādu pretestību. Mana doma bija tāda, ka mums vajadzētu turēties kopā, lai tiekam kopā nopirkti, gluži tāpat, kā sievietes turēja cieši klāt piespiestus bērnus, lai tie netiktu atšķirti. Taču tas gandrīz nekad nelīdzēja. Bērni kliedza, kad tika atrauti no mātēm.
Plantatori barā metās mums klāt, skanēja kliedzieni un lāsti. Kad pircēji grūdās cits citam virsū, dažkārt vairāki sagrāba vienu un to pašu vergu, sākās cīkstiņš. Dažiem pietika prāta apskatīt tuvāk un pavērtēt pērkamo vergu, bet daži, satraukti un pietvīkuši, ķēra un grāba, rāva, kur vien varēja pieķerties. Viens tāds ar riebīgu smīkņu saķēra un rāva sev klāt sievieti, kas stāvēja man blakus, es ļāvos, lai rauj mani līdzi, bet tūliņ saņēmu belzienu krūtīs.
- Ej ellē! - vīrietis man uzsauca manā valodā. - Visādi nelieša nodevēji man nav vajadzīgi.
- Es esmu vergs, - lūkoju pieklājīgi iebilst.
- Vācies ratā! - saņēmu īsu atbildi.
Acīmredzot valodas par mani bija paklīdušas. Kā tad - pamanīju cilvēku barā ārpusē aiz žoga Rodžera Bola cūkas šņukuru. Viņš rādīja uz mani un kaut ko sacīja apkārtstāvētājiem. Viņš runāja skaļi, lielīgi, smiedams zviedzīgus, rupjus smieklus. Daudz netrūka, ka es būtu zaudējis sajēgu, meties turp un pārlauzis viņam sprandu. Taču pa šo laiku biju iemācījies, cik dārgi jāsamaksā par šādu sajēgas zaudēšanu, un apvaldījos.
Pamazām trakākās jukas bija pāri. Plantatori nosvīduši, aizelsušies stāvēja jauniegūto vergu vidū. Redzēju Džeku vienā grupā ar manu sievieti un vēl trim vīriešiem no viņa cilts - sakalavas. Tas viņam bija veiksmīgi izdevies - labāk nemaz nevarēja cerēt. Redzēju arī tos trīs, kam Skademors vakar bija pakaļas aizbāzis ar pakulām. Jā, arī tie bija pārdoti. Atlicis biju vienīgi es un vēl divi nēģeri, kuriem bija triperis un kurus tādēļ neviens negribēja.
Vīrietis rišainajā kreklā plaši pavēzēja roku un nobēra veselu tirādi dāniski. Acīmredzot viņš gribēja mūs trīs ieslavēt pirkšanai.
Pie viņa piegāja labi ģērbies vīrietis, un viņi sāka līgt par abiem slimajiem. Acīmredzot tas bija vietējais dakteris, kam ar ātro iztirgošanu pagājusi secen izdevība savākt slimos vergus, ko varētu padakterēt un tad pārdot. Abus nēģerus viņš aiziedams aizveda līdzi.
Nu es biju palicis viens pats - es, Garais Džons Silvers. Izsoles vadītājs vēcināja rokas vēl aizrautīgāk, uzteikdams, cik vērtīgs var būt fiziski spēcīgs un garā saprātīgs strādnieks, ja ar to pareizi apietas. Taču laukumā neviens neatsaucās, izņemot Rodžeru Bolu, kas bauroja: - Nu tu saņem, ko esi pelnījis, Silver! Pats velns ar nokaitētām dakšām tev neķersies klāt!
Pūlī dažs ieklukstējās īsos smieklos. Izsoles vadītājs izmisis paraudzījās visapkārt un kaut ko uzsauca ārpusē stāvētājiem, varbūt -man iešāvās prātā - viņš tagad piesola mani par velti, lai tikai kāds savāc. Un nu drīz vien no pūļa iznāca cilvēks ar sirmu galvu. Bet tikai tad, kad viņš iznāca klajā, ieraudzīju un sapratu, kas viņš ir - gara auguma melnā tērpā - melnsvārcis. Lēnā, staltā gaitā viņš pārsoļoja pār laukumu un pienāca pie manis. Ko, vellos, tas nozīmēja? Vai man paredzēts pēdējais vakarēdiens un grēksūdze pirms pakāršanas? Vai beigu beigās visi mani ir izvazājuši aiz deguna?
- Nāc līdzi, mans dēls! - viņš tēvišķīgā balsī ierunājās lauzītā angļu valodā.
- Kāpēc? - es jautāju.
- Kāpēc? - viņš -atkārtoja. - Protams, lai stātos darbā misijas plantācijā.
Ak, protams! Kāda gan cita iemesla dēļ? Šī tātad bija vieta, uz kuru mācītājs Feltmens veda ar iededzināto krustu iezīmētos vergus, Nu man arī ienāca prātā, ka netiku tos redzējis atklātajā izsolē. Un kā tad ar mani? Vai tīrais skopums un alkatība priesteri pamudināja apžēloties par mani? Viņam beigu beigās pat nevajadzētu griezt mani pie pareizas ticības, jo esmu baltais cilvēks, kristīgais - tātad atrodos uz pareizā ceļa, lai arī pats par to domāju, ko domādams.
Tēvs, - es ierunājos, - esiet žēlsirdīgs pret nabaga grēcinieku!
Būšu, būšu, - viņš atteica, nepagriezdamies atpakaļ.
Pēkšņi es vairs nespēju savaldīties un sāku pilnā kaklā smieties. Laikam visi apkārtējie nodomāja, ka mācītājam nebūtu vis vajadzējis pirkt tādu vājprātīgo kā es. Es arī pats tā domāju. Tas, ka es kļuvu par vergu pie Dieva bijātāja, droši vien nozīmēja kādu sevišķu Tā Kunga gribas izpausmi. Es apvaicājos priesterim pašam un uzzināju, ka viss ir tieši tā, kā biju iedomājies: viņš mani dabūjis par velti un pieņēmis vienīgi aiz žēlsirdības. Līgums paredz trīs darba gadus. Pēc tam būšu brīvs un varēšu strādāt, kur un ko pats gribēšu.
Šai brīdī man uzreiz ienāca prātā ienāca Inglends un Devāls - ne tāpēc, lai justu līdzi viņu liktenim, bet gan tāpēc, ka nolādēju pats savējo. Šai brīdī atskatījos uz visu nodzīvoto dzīves posmu un neatradu tur nekā, ar ko būtu varējis pa īstam palepoties, pat sirds dziļumos ne. Nūjā, un tagad es par to tikšu sodīts.
Mani novietoja kopā ar lauka nēģeriem. Lai tiktu par mājā nodarbinātu vergu, vajadzēja būt uzticamam, bet es tāds nebiju, turklāt diezgan pamatoti. Būcenī, kur mani novietoja, priekšā bija kādi divdesmit nēģeri. Tie varen iepleta acis, redzēdami mani iesoļojam. Es no Džeka biju iemācījies dažus vārdus vairāku afrikāņu cilšu mēlēs, ar kuriem pietika, lai sasveicinātos un pateiktu kādu laipnību. Bet šeit es nevarēju savas zināšanas izmantot, šie nēģeri runāja dāniski. Par laimi, gadījās divi, kas bija nopirkti no Jamaikā dzīvojošiem angļiem pēc tur notikušās lielās sacelšanās. Tie nu kļuva par maniem tulkiem un runasvīriem.
Ļāvu nēģeriem mani noblīnēt, cik vien tiem patika. Skatieni bija naidīgi, daļēji tāpēc, ka es balts, daļēji tāpēc, ka biju bussal - niecība, vārds, kādā tie dēvēja ikvienu no jauna pienākušo vergu. Tiešām, pat beztiesīgo vergu pulkā pastāvēja rangu subordinācija un es tur atrados viszemākajā pakāpē. Tādu pārliecību es nolēmu izkniebt pumpurā, pieklājīgi, ievērojot vajadzīgo bijību, apjautādamies, kurš ir viņu priekšnieks. Man norādīja uz to, kas izskatījās vispašapzinīgākais, piegāju tam klāt, sagrābu to aiz rīkles un cieši saspiedu pirkstus, tad vēl ciešāk, vienlaikus teikdams, lai runasvīri pārtulko manus vārdus, ka es, Džons Silvers, varu būt vergs un bussal, bet esmu neaizskarams, neievainojams, esmu tabu, ka man ir dvēsele, un vēl šo to tādā pašā garā.-Kad visi, ieskaitot pašu ievēlēto uzraugu, bija teikto uzklausījuši un sapratuši, es likos gulēt uz salmu klājiena, kas šķita kā dūnu pēlis pēc skabargainajiem lāvas dēļiem „Carefree" kravas klājā. Pirms aizmigšanas nodomāju, ka pienācis laiks izbeigt visus puskoklēcienus, jāķeras pie īstiem darbiem. Un man šķiet, ka šajā brīdī es pacēlu sarkano karogu, melno biju pacēlis jau sen.
Nākamajā rītā, gaismai austot, mani pamodināja kājas spēriens; kāja bija ieauta priestera zābakā, kas pavīdēja zem melnā amata tērpa.
- Slienies augšā! - aicināja priestera balss.
Pat viņš prata dažus vārdus angliski. Izglītots cilvēks.
- Die's pasarg, par ko jūs mani spārdāt? - es jautāju. - Es darīšu visu, kas jādara, visu, kas no manis tiks prasīts. - Priestera acs cieši vērots, piesvempos kājās, un mēs devāmies taisnā ceļā uz plantāciju. Mēs gājām pa priekšu, priesteris mums sekoja ar pātagu vienā un pamatīgu bozi otrā rokā. Ik pa brītiņam viņš nošmīkstināja pātagu, it kā mēs būtu vēršu aizjūgs. Jādomā, ka priesteri vairāk paļāvās uz sevi un savu Dievu nekā citi plantāciju īpašnieki, jo neturēja vergu uzraugus.
Tiklīdz varējām saredzēt rokas acu priekšā, mums iedeva kapļus, ar kuriem vajadzēja cirsties cietajā, sausajā mālzcmē. Mēs rakām iedobes, neko citu kā vienīgi tās. No ausmas līdz vakara krēslai bez atpūtas un atelpas. Iedobes citu aiz citas garās rindās. Nežēlīgā saule jau ap pusdienlaiku bija sacepinājusi manu muguru, bet plaukstās kaplis uzberzis milzīgas ūdens tulznas. Drīz pirms mums trešoreiz vajadzēja saņemt cukurūdeni un rumu - mums paredzēto degvielu spēka uzturēšanai, es sāku palikt iepakaļ, gandriz vairs nespēju noturēt kapli rokās. Taču nepaguvu ne attapties, kad izdzirdu pātagu nošvīkstam un cirtienu iegriežamies miesā. Man vajadzēja saņemt visus spēkus, lai nepagrieztos un nenosistu priesteri turpat uz vietas, bet tik dumjš nebiju, lai nesaprastu, ka tāds puspliks, ar sašaustītu muguru un jēlām plaukstām nekur tālu netikšu. Tāpēc pievērsos viņam. - Dieva mīlestības vārdā, tēvs, rādiet žēlsirdību!
- Tādiem kā tu gan neklātos ņemt Dieva vārdu savā netīrajā mutē. Jūs te strādājat mūsu labā, lai mēs varētu strādāt par godu Dievam.
- Bet es esmu kristietis, tēvs, pie kristības saņēmis svēto ūdeni, visu, kā pienākas. Man likās, ka kristīgu cilvēku nedrīkst cienāt ar pātagu.
- Tad tev aplam licies. Vienīgais, kas mūsu noteikumos aizliegts, ir tas, ka nēģeris nedrīkst pacelt roku pret balto cilvēku. Viss pārējais ir atļauts. Un mēs stingri turamies pie noteikumiem.
Šo tēvu iežēlināt nebija iespējams. Vēlāk uzzināju, ka Holts, tāds bija viņa vārds, ir visnežēlīgākais, viscietsirdīgākais no visiem plantatoriem, kaut arī, kā runāja, šai ziņā neviens nebija uzskatāms par labu Dieva bērnu. Bet Holtam sāncenšu nebija. Nesen viņš kailām rokām bija nositis divus gadus vecu zēnu; bērnus viņš pēra ar pātagu, kas bija savīta no zīda, lai gan tāda atļauta vienīgi pieaugušo sodīšanai. Holta neslava skanēja visā salā.
Tāpēc iekodu lūpā, kaut arī iekšķīgi manī viss kūsāja un brēca; saplosītās rokas nespēja noturēt kapli. Par to, ka es paglābos no turpmākajiem pātagas cirtieniem, man bija jāpateicas citiem, kuri, redzēdami, kas notiek, stipri palēnināja kaplēšanu, tieši tik daudz, cik uzdrošinājās riskēt, cerot, ka Holts to neievēros. Vēlāk viena sieviete sajauca kaut kādu ziedi, ar ko iezieda manu muguru un rokas. Rokas sadzija tā, ka nepalika nekādas zīmes, pat ne rētas, kad viņa trīs dienas pēc kārtas bija tās apkopusi. Es ļoti nopriecājos par rokām, ko biju tik rūpīgi glabājis un kopis kopš senās sarunas ar kapteini Bārlovu.
Vienu nakti es aizrāpos pie viņas, lai pateiktos par ārstēšanu. Bet, tikko mēs bijām sagūluši kopā ciešā tuvībā, mani atrāva nost no viņas un ar vairākiem kājas spērieniem izgrūda no būceņa.
Nākamajā rītā mūs visus nostādīja rindā kapelas priekšā. Sievietei bija jāizcieš Dieva vārdā piespriests sods par netiklību, proti, jāsaņem simt piecdesmit pītās pātagas cirtieni.
Nekur citur šajā salā sievietes par kārībām netika sodītas. Mācītājiem, protams, bija pašiem savas sievas, ko tiem, neredzētas un neiepazītas, atsūtīja no Kopenhāgenas, no draudžu trūcīgo neprecēto sieviešu rezervēm, gaužām nevienādas tiklab gados, kā
izskatā. Un tā bija iznācis, ka galvenajam mācītājam Mārtiņam kaklā karājās sešdesmit piecus gadus veca čabata, uz kuru viņš nespēja paskatīties, pat Dieva vārdu piesaukdams, ne. Nē, mani nepavisam nepārsteidza, ka priesteri lika pātagot kairinošus jaunu sieviešu ķermeņus, kad vien radās iespēja. Pieskarties viņi tiem nedrīkstēja, jo tad tika izslēgti no baznīcas un dabūja visu atlikušo mūžu ciest elles mocības.
Bija iedibinājusies kārtība, ka sodu izpilda vergi. Kad senāk ar pātagu vai nokaitētu dzelzi bija rīkojušies baltie, nēģeri bija sākuši trakot, nevis jutušies iebiedēti un padevīgi. Tagad turpretī valdīja zināma kārtība. Vai tāds stulbums vispār ir iespējams?
Mēs cits pēc cita izgājām no rindas, Šautām un bijām spiesti klausīties sievietes kliedzienus, līdz tā zaudēja samaņu. Kad es piekto lāgu švīkstināju pātagu, sievietes mugura bija noplūdusi ar asiinīm kā kautuvē. Es no visas sirds cerēju Dieva vārdā-ja Viņš ir, ka kāda no pārējām pratīs sataisīt dziedinošo ziedi.
Man, zināms, nav jāsaka, ka nepavisam nejutos laimīgs, nonācis savā ceļnjumā līdz galam. Sāku meklēt saskarsmi ar virsmācītāju, kas salīdzinājumā ar pārējiem tomēr bija saprātīgāks. Viņš, piemēram ļoti drīz pamanīja, ka man ir zināmas dotības valodās un salasāms rokraksts. Lāgiem viņš aizņēmās mani no cukurniedru plantācijas, kad vajadzēja kaut ko pārrakstīt vai pat uzrakstīt no jauna Es vel tagad atceros kāda tikko nokristīta verga vēstuli misijai Vēstulē viņš pauda pateicību par glābšanu, tai pašā laikā atvainodamies, ka nevar pats vēstuli uzrakstīt, jo viņam neesot ne roku, ne kāju tāss nocirstas, sodot par bēgšanu.
Vai vispār iespējams iedomāties, ka pasaulē kāds var būt tik drausmīgi stulbs?
Mana pirmā doma bija visai vienkārša; tikt no šejienes projām, nozagt laivu un bēgt. Lūkoju visādā veidā būt noderīgs, taču allaž gadījās kāds nēģeris, kam uzticēja allierigo uzdevumu un kas saņēma atļauju atrasties uz ceļa, kad vajadzēja saņemt pārtikas pievedumus. Mācītāju labā jāatzīst, ka tie nebija viegli un vienkārši piemuļķojumi, kad runa bija par paļaušanos uz tādiem kā es.
Neatlika nekas cits kā uzticēties providencei - citiem vārdiem sakot - jāpaļaujas pašam uz sevi. Vēlreiz mūžā es ķēros pie nemiera uzkurināšanas, redzot neganto naidu, kas gailēja tiem acīs, sabikstīju to vēl spīvāku, un drīz vien tie liesmoja. Es viņiem solīju zaļus mežus un zeltu, kas parasti tādās reizēs jāsola, un pēc divām nedēļām vajadzēja vairs tikai piešaut niecīgu dzirkstelīti, lai sāktu degt, un tas jāsaprot vārda tiešā nozīmē, jo es pielaidu mācītāju mājai uguni.
Kamēr melnsvārči šaudījās apkārt kā apjukušas vistas, aizmirsuši visas lūgšanas, es kapelā vācu kopā viņu ieročus. Savai vajadzībai paņēmu trīs pistoles, pārējos ieročus sadalīju melnajiem, kaut gan labuma bija maz, jo vairums no viņiem nejēdza, kā šaujamo no jauna pielādēt. Lai paātrinātu notikumu gaitu, labā tēmējumā es nokniebu vienu mācītāju. Nezinu, kurš tas bija, un tas arī galu galā, sastopoties ar mūžību, nebija svarīgi. Bet bez efekta notikums nepalika, jo mācītāji tūdaļ pameta mājas dzēšanas darbus un drāzās uz kapelu.
Mēs izdzirdām sirdi plosošus izmisuma brēcienus, kad melnsvārči ieraudzīja izlaupīto kapelu, kur vairs nebija neviena ieroča, un klusumā, kas sekoja, tie laikam apspriedās, kā Dievs varētu viņus glābt šā brīža briesmīgajā nelaimē. Dzīvojamā māja drīz vien bija pilnīgi liesmu pārņemta. Liesmu atspīdumi dejoja uz kapelas sienām. Es saviem vīriem pieteicu, lai bliež virsū, tiklīdz ierauga kaut kur pavīdam kādu melnsvārci, bet pats devos uz kapelas aizmuguri, iepriekš vēl piemetinājis: ja kaut kas sāk iet aplam, lai jož pilnā sparā uz kalniem, jo par šādu darbu viņus, ja tiks notverti, pakārs. Bet, es pašaizliedzīgi piebildu, tie, ja vēlas, var mēģināt mācītājus pārliecināt, ka visā bijis vainīgi vienīgi es. Tādu iespēju viņi negribēja ne dzirdēt, sacīja, ka labāk došoties mežonīgo bēgļu gaitās.
Atvadījos no viņiem mazliet ceremoniāli, tas allaž ir derīgi, paliks labā atmiņā, ja nāksies vēl kādreiz tikties. Pēc tam uzmanīgi pielavījos kapelai no aizmugures un pa gala logu palūrēju iekšā. redzēju vienu nometušos ceļos un lūdzamies, laikam tāpat vien drošības labad, kamēr citi apspriedās. Šķita, ka Holts tika izvēlēts doties kaut kur meklēt palīdzību, jo viņš piegāja pie kapelas durvīm un piesardzīgi tās pavēra, taču tūdaļ nodārdēja trīs šāvieni. Lodes ieurbās sienā. Holts spēji aizrāva durvis ciet, tā, ka troksnis atbalsojās kapelā, un bija skaidri redzams, ka viņš ir pārbijies kā diegs. Nu, kad viņam vairs nebija aizstāvībai ne pātagas, ne Dieva, viņš nemaz tik varonīgs nelikās.
-Mēs esam pagalam! - viņš ķērca. - Nemūžam mēs netiksim no šejienes ārā, un uz palīdzību mums nav ko cerēt.
-Tiešām gan, es nodomāju, jūs sēžat slazdā kā žurkas, jo kapelai ir tikai vienas durvis.
-Hei, jūs tur iekšā! - es pilnā balsī uzsaucu, un visi salēcās kā dzelti pat dievlūdzējs pietraucās kājās.,
-Tas esmu es, Džons Silvers!
Holtu tāds paziņojums nemaz nenomierināja.
-Man laimējās atkratīties no tiem sasodītajiem nēģeriem, - es sacīju.
-Tie apņēmušies sašaut kā sietus visus baltos, kas gadīsies ceļā Es varētu aiziet un sameklēt palīgus. Iedodiet tikai līdzi kādu papīru, lai man notic.
-Vai tiešām tu to varētu?-jautāja Martins.
-Jā, visa piekraste ir vaļā. Nēģeri satupuši slēpņos ap durvīm un gaida, kad jūs nāksiet ārā. Man nav bīstami pakļūt tiem garām,varat man ticēt, tikpat droši kā mans vārds ir Džons Silvers.
Martins un viņa ticības brāļi vilcinājās, jo sevišķi tad, kad Holts kaut ko nopurpināja, kas noteikti man neglaimoja.
-Pasteidzieties! - es mudināju. - Jums nav laika te visu nakti kvernēt, ja gribat rit redzēt sauli uzlecam.
Tikai vēlāk man atausa gaisma, ka varbūt tas nebija pats piemērotākais bridis pārliecināt tādus kā viņi, kam nodrošināta bezr5ūpīga nākotne debesīs. Martins tomēr uz papīra strēmeles uzkricelēja vajadzīgos vārdus.
-ja tu mums izlīdzēsi, Silver, mēs būsim tev mūžam pateicīgi.
-Mēs visi lūgsim Dievu par tevi.
-Lūdzami, dariet to! es priecīgi atsaucos un paķēru papīru - Aizmetiet debesīs labu vārdu par mani! Es jums neko ļaunu nespēju nodarīt. Es jau laižos. Jūs paliekat drošās rokās, brāļi!
Es atkāpos nostāk, tomēr nebiju vēl gluži ar tiem galā. Nogaidīju dažās minūtes, tad zagšus pielavījos atpakaļ pie loga atvērtnes. Redzēju, ka visi notupušies ceļos un lūdzas par savu dzīvību. Notēmēju, iešāvu Holtam galvā, un devos projām, dzirdēdams baiļu kliedzienus un nēģeru uz labu laimi raidītos šāvienus.
Beidzot, es domāju, iedams projām un klausīdamies, kā izgaist šāvienu trokšņi, varēju justies apmierināts ar sevi. Neba tāpēc, ka biju atbrīvojis pasauli no Holta, tāds muļķis nebiju, jo zināju, ka vienmēr atradīsies jauni, kas zēģelēs tālāk viņa ķīļūdenī, gluži tāpat, kā jebkura galu dabūjuša kapteiņa vietā ar Dieva ellišķo žēlastību nostājas cits, turklāt tik drīz, ka jūs vispār nesaprotat, kur atrodaties. Nedz arī tāpēc, ka būtu gribējis Holtu taisnīgi sodīt par visiem pātagas cirtieniem, ko viņš tik dāsrti dalīja. Kas zina, varbūt viņš jau sagaidīts un uzņemts debesīs, un kāda vairs tad jēga no mana soda? Nedz arī tāpēc, ka biju mācītājiem sagādājis bezmiega nakti vai ļāvis tiem noprast, ka nēģeri nemaz nav tik dumji kā aitas. Nē, es jutos apmierināts tāpēc, ka biju visus piemuļķojis - vienlīdz gan priesterus, gan nēģerus - un darīju to vienīgi pats savā labā.
Ar drošības vēstuli kabatā mierīgi devos uz ostu, pilnā mērā izjuzdams rāmo, maigo zvaigžņoto nakti, kad visapkārt sīca odi un čirkstēja cikādes. Nakts melnumā mierīgi paslīdēju garām forta apsardzei un nonācu krastmalā, kur piesieta šūpojās vienam no ostā noenkurotajiem tirdzniecības kuģiem piederoša neliela buru laiva. To es pārņēmu savā ziņā, un, izmantojot kuģa enkurgaismas par vadugunīm, man izdevās izstūrēt laivu ārā no līča un iegriezt kursu uz austrumiem.
Lai neviens neiedomājas, ka tas bija viegls brauciens - vienam pašam novadīt laivu četrsimt jūrasjūdžu. Tikko aiz muguras palika līča aizvējš, man virsū sāka velties brāzmaini viļņi, putas šķiez-dami, un likās, ka bargajai viļņošanai nekad nebūs gala. Man vajadzēja ar vienu roku stūrēt, ar otru valdīt buras, un tā turpinājās vairāk nekā veselu diennakti, iekams es varēju iestūrēt kādā no vējiem aizsargātā līcī, izmest enkuru un izgulēties.
Vēl ļaunāk kļuva pēc nedēļas, kad es sasniedzu Austrum-hispaniju, vienu no visstiprāk nocietinātajiem Spānijas fortiem. Dienu man vajadzēja nogulēt mangrovju slīkšņās, lai ceļu turpinātu naktī, mēncsgaismā. Šajos nolādētajos un drausmīgajos apstākļos no manis bija palikuši tikai ar ādu apvilkti kauli, kad beidzot jutu, ka esmu izkļuvis no pāvesta piekritēju teritorijas. Mati, sākotnēji sajukuši pinkās, tagad no sālsūdens bija stīvi kā saru suka. Lūpas izkaltušas un saplaisājušas tā, ka tikko spēju izteikt kādu vārdu. Āda man bija izkaltusi kā kosa un dega elles ugunīs. Sēdēt es gandrīz nespēju, jo pēcpuse bija noberzta jēla. Un, tā kā naktīs gulēju laivas dibenā, slēpdamies iebraucis krasta biežņā, tad mani bija apstrādājuši dažādi asinssūcēji lidoņi, notērēdami pie dzīvām miesām. Jā, uz Džonu Silveru dieviem nepatika noraudzīties, nekāds jaukais skats nebija, kad viņu beidzot pusdzīvu atrada daži vecās skolas bukenieri un nolēma padarīt par savējo.