laiks viņiem šķita apstājies. Tie bija sentimentāli veci velna puikas, kas vēl aizvien sapņoja par lielajām ekspedīcijām uz Panamu un Kartagenu un nespēja saprast, ka viņu laiks pagājis. Viņi visnotaļ runāja par labajiem vecajiem laikiem, par Morganu Nodevēju, L'Olonē Asiņaino, Monbāru Iznīcinātāju, Gramontu Bezdievi, Leroku Brazīlieti un van Hornu, kam nebija iesaukas, bet kas kaujas laikā kā neprātīgs joņoja pa klāju un nošāva katru, kurš izrādīja kaut visniecīgākās gļēvuma pazīmes. Viņi stingri turējās pie vecajām paražām un rituāliem un kopumā bija diezgan pieņemami. Viņiem bija padomes un notika vēlēšanas. Visu dalīja vienlīdzīgās daļās, un viss bija kopīpašums. Uzvārdu viņiem nebija, cits citu uzrunāja priekšvārdā vai iesaukā. Tātad cilme vai vieta, no kurienes uzradušies, nevienam nenāca ne par labu, ne par ļaunu.
Viņi bija nepārspējami mednieki un lieli pavārmākslinieki, prata izgatavot šokolādi, kas bija spāniešu dziļais noslēpums, un zināja, ka ar aprikoziem barotai mežacūkai ir gardāka gaļa nekā parastu barību dabūjušai, mērkaķu gaļai viņi piešķīra gardu garšu ar rupju, nemaitu sāli un prata tos nekrietneļus nošaut, pirms bija apmētāti ar mērkaķu ekskrementiem. To mērkaķi prata lieliski. Paturēja sev plaukstu zem dibena, nokārtojās un tad šķieda to no visa spēka medniekam virsū. Ticiet vai ne, es pats esmu redzējis mērkaķus to darām. Nebija viegli kokā nošaut mērkaķi, un trāpījumam vajadzēja būt nāvējošam, jo ievainoti tie palika karājamies zarā, kur turējās aiz rokas vai kājas, gaidot, kad ciltsbrāļi piesteigsies palīgā un ievainoto aiznesīs, visu laiku nelabi spiegdami un ķērkdami tā, ka ausis krita ciet.
Ēst vajadzēja, bez ēšanas neiztikt, un vecie bukenieri šai ziņā bija izcili lietpratēji. Es krietni daudz pavārmākslā iemācījos un ievingrinājos, būdams kopā ar viņiem. Viņi mācēja sagatavot ēdienu tā, ka mums jau no smaržas vien tecēja siekalas kā suņiem. Vēlāk es tās, gudrības izmantoju savā krogā „Tālskatis" Bristolē un uz „Hispaniola", tā nolādētā kuģa, kas tik tikko neizvērtās par manu nelaimi. Bija arī šis tas cits, grūtāk panesams un izturams. Šitie velna pulveri bija traki dievbijīgi, skaitīja galda lūgšanas un lasīja Bībeli. Es saņēmos un neļāvu neko nomanīt, jo man bija nepieciešams nodzīvot ar viņiem draudzīgi, kamēr atgūšu bēgšanā zaudētos spēkus. Bet neņemšos gan apgalvot, ka man tas patika. Dabūju noklausīties un līdz apnikumam atklausīties mūžsenu nostāstu par bukenieru, kurš vienā enkurvietā notvēris mācītāju un lūdzis to aiziet uz kuģa noturēt dievkalpojumu, teikdams, ka šiem ilgi neesot bijis dievvārdu. Uz klāja steigšus saposts provizorisks altāris, un mācītājs sācis pātarus. Zvana, kas ieskandina dievkalpojumu, un mūzikas, kas pavada dziedāšanu, nav bijis. Taču Daniels pratis izlīdzēties - licis izšaut ar lielgabalu. Viss gājis itin labi līdz dievgaldam. Taču tad viens no komandas locekļiem salējis iekšā vīna pudeli Kristus asiņu un sācis lādēties. Daniels šim nodevis sutu un pavēlējis uzvesties kārtīgi. Bet, kad apskurbušais liedzies paklausīt, Daniels izrāvis pistoli un iešāvis tam galvā. „Neraizējies par to, viņš sacījis iztrūcinātajam mācītājam. „Tāds nejēga, negribēja saprast, kā vajag Dievu bijāt. Es viņu nosodīju, pamācīju, lai atgriežas uz šaurā taisnības ceļa. Turpini tik vien tālāk'
Mani bukenieri šito stāstu atsāka allaž no jauna un paši rēca lielos smieklos. Man tas nemaz tik jocīgs nelikās, jo varat iedomāties' kā pusē es nostājos - tak jau tā nabaga jūrnieka pusē, kas kāroja piedzerties ar Kristus asinīm.
Taču mani - kā tas gadījās, kā ne - viņi uzņēma savā vidū, un es viņiem pat iepatikos. Ak, pasaulē ir notikušas vēl ērmotākas lietas.
Viendien, kad biju pie viņiem nodzīvojis jau vairākus mēnešus un brangi atkopies, viņu ievēlētais vadonis pienāca pie manis un paaicināja mani sāņus. Tas bija liela auguma vīrs ar kazas bārdai līdzīgu bārdu un tādām pašām matu pinkām. Cik varēju spriest, par vadoni viņš bija ievēlēts drīzāk rupjā spēka nekā gaišas galvas dēļ. Viņš vēlīgi mani uzlūkoja un aplika roku man ap pleciem, it kā mēs būtu visīstenākie draugi.
- Tu nu trīs mēnešus esi nodzīvojis kopā ar mums, - viņš svinīgi iesāka. - Esi iemācījies šaut kā īsts vīrs, proti sadalīt kautķermeni un izcept kazu uz iesma. Tev, zināms, piemīt šādas tādas ērmotības, un tu izdari vienu otru muļķību, tomēr visu laiku esi bijis labs biedrs, gluži kā viens no mums. Tu zini, ka mēs ievērojam taisnīgumu, līdzīgi sadalām visu, kas mums pieder, un neviens netiek turēts pārāk par citiem. Mēs saūcam sevi par Piekrastes brāļiem, un tas nevaid tukšs vārds. Mēs patiešām esam brāļi, viena liela ģimene. Ko tu teiksi, Džon? Vai esi ar mieru mums piebiedroties? Dzīve ir grūta, bet veselīga un brīva. Bagāts tu, no šīspasau-les šķiroties, nebūsi. Bet cik tad mums līdzīgo mirst bagāti? Man šķietas, tu nenožēlosi.
To pateicis, viņš apklusa un deva man laiku pārdomām. Es toreiz sapratu, ka nekāda lielā domāšana nav nepieciešama. Runāšana par brāļiem un brālību mani dziļi neskāra. To biju uz „Carefree" un no melnajiem atklausījies tādā mērā, ka pietika visam mūžam. Tie arī bija gribējuši mani padarīt par vienu no viņiem, it kā varētu apmainīt arī manu ādu. Un tagad šie Piekrastes brāļi gribēja uzņemt mani savā kopībā, grasījās likt man apzvērēt mūžīgu uzticību un tamlīdzīgas būšanas, apsolīt, ka uzvedīšos, kā pieklājas. Labi, lai notiek, ja viņiem tas sagādā prieku. Zvēresti un solījumi galu galā nav nekas vairāk kā tikai vārdi.
Bez tam tolaik man nebija nekādas skaidrības, ko iesākt dzīvē un pasaulē. Es jau tagad biju putna brīvībā, ārpus likuma daudzās un dažādās vietās. Lai ietu pa kuru ceļu iedams, man visur bija japiesargās, kur kāju spert. Man nepiederēja gandrīz nekas. Manu naudu Batervērts un viņa pēctecis bija patvaļīgi pārskaitījuši savā īpašumā. Mans šaujamais un pat apģērbs nepiederēja man, tie saskaņā ar šeit pastāvošajiem noteikumiem piederēja jebkuram kopienas loceklim. Es mierīgi varēju palikt, kur esmu, līdz tam brīdim, kad radīsies iespēja uz kaut ko ienesīgāku visādā nozīmē.
- Lai notiek! - sacīju Pjēram Labajam, kā viņu šeit dēvēja. - Piebiedrošos jums. Taču ar vienu noteikumu.
- Un kā tas skan? - viņš visai ziņkārīgi ievaicājās.
- Lai man ļautu neskaitīt galdalūgsnas.
Pjērs Labais nebija par dievbijīgu, lai nesāktu smieties tik pamatīgi, ka bārda kratījās.
- Man liekas, to tev neviens neuzstās.
Kad atgriezāmies nometnē, viņš paziņoja jauno vēsti apmēram tā, it kā nupat pasaulē būtu nācis viņu pirmdzimtais; sekoja ap-sveikumi, dauzīšana pa pleciem un muguru; ģīmji staroja priekā. Ja es visu šo laiku nebūtu bijis aizņemts, pūloties atgūt veselību un spēkus, tad varbūt būtu pamanījis, ka tik brīnišķīgi viss nemaz nav. Pieredze mani izmācījusi, ka tā bieži mēdz būt ar cilvēkiem, kas cieši zvērējuši cits citam uzticību, kamēr nāve tos šķirs. Vai arī nemirt nekad.
Nu tika nolemts sarīkot lielu mielastu par godu manai ienākšanai brālībā. Pārdesmit bukenieru un viņu šokolādes krāsas sievietes, un apmēram tāds pats daudzums parastu vergu sāka gatavot ēdienus un dzērienus. Tika nokauta īpaši nobarotā mežacūka -arī man par godu.
Mielasta sākums bija paredzēts pēcpusdienā. Līdz saulrietam Visi būs pilni kā mārki, tad sāksies moskītu uzbrukums un padarīs dzīvi par elli.
Nometnē bija uzcelta stabila kūpinātava. Tā bija astoņas pēdas augsta, griestos salikti šķērskoki, uz kuriem sakāra iepriekšējā vakarā ar rupju sāli ieberzēto gaļu. Apakšā iekūra uguni no izkaltētām mežacūku ādām un kauliem. Šāda uguns gaļu nokūpināja gardāku un piešķīra tai tādu smaržu, kāda nebija iegūstama, kurinot ar malku. Un tiešām - gaļa bija tik maiga un sulīga, ka tai nekāda tālāka sagatavošana vairs nebija vajadzīga. Bez tam tādā apkūpinājumā to varēja saglabāt mēnešiem. Nav brīnums, ka bukenieriem tas bija vistīkamākais produkts. Atlika vienīgi to pirms ēšanas pamērcēt pimentādē - mērcē, ko sagatavoja no kausētiem mežacūku taukiem, divu citronu sulas un vairākām citām garšvielām.
Kad gaļa bija gatava un dzeramais no kopējiem krājumiem iepildīts traukos, bukenieri nopenterēja sasodītās galdalūgsnas, pateikdamies Dievam par ēdienu, ko paši sviedriem vaigā bija sarūpējuši. Kad bija paēsts, tika izceltas pīpes, daži, pārņēmuši spāņu paražu, satina no tabakas lapām tā sauktos cigarillos. Kad smēķi bija aizkūpināti, Pjērs Labais atkal teica runu, apsveikdams manu iestāšanos brālībā. Viņam atradās daudz sakāmā par uzticību un biedriskumu, par vienību un palīdzīgām drauga rokām, par dalīšanos visā, kas pieder, par turēšanos kopā ne vien tad, kad smaida laime, bet arī gluži pretējos apstākļos, gan priekos, gan nelaimē, kā mēdz sacīt. Mani nudien nepārsteigtu, ja es uzzinātu, ka viņš citos laikos bijis mācītājs.
Pēc šīs oficiālās runas es sēdēju un sūcu pīpi un nekas ļauns man nebija prātā, kad Pjērs Labais ar eņģelīgu smaidu vaigā atveda sīka auguma kumpainu, izkaltušu bukenieri. Tas izskatījās sauss un ciets kā krams, no tādiem, ar kuriem labāk jokus nedzīt. Vīreļa kaulainais ģīmis savilkās tādā kā smaidā, kam vajadzēja likties draudzīgam.
- Šis, - sacīja Pjērs, - ir Toms, saukts par Trāpīgo. Viņš ir viens no mūsu vislabākajiem šāvējiem. Pajautā pārējiem. Tie vingrinās šaušanā, pūloties trāpīt zarā augošam apelsīnam, bet Toms pāršauj kātiņu, nesabojājot apelsīnu.
Toms, to dzirdēdams, izskatījās milzīgi pašapmierināts.
- Pirms mēneša spānieši nomaitāja Toma biedru, kad mēs viņu teritorijā dzināmies pakaļ mežacūku baram. Pavisam negaidot sadūrāmies ar veselu matadoru un montero baru. Tie, kā parasts, bija zirgos un apbruņojušies ar gariem šķēpiem, tāpēc mums ar savām šautenēm no tādiem nav jābaidās, bet mēs bijām pakliedēti, un tiem neliešiem izdevās nodurt Janu, pirms mēs paguvām piekļūt. Toms draugu tomēr atrieba. Vakars vēl nebija pienācis, kad viņš jau bija noguldījis astoņus spāniešus, par spīti viņu zirgiem un suņiem.
- Vajadzēja vairāk, - Toms nikni piebilda. - Jans bija vismaz divdesmit to varmāku vērts. Viņš bija labākais pāris, kāds man jebkad bijis.
- Pāris? - es ievaicājos.
- Jā, - Pjērs Labais apstiprināja, - tā ir viena no mūsu paražām.
- Kas tā ir par paražu?-es jautāju.
- Sabiedroties pa pāriem, un pāris ir nešķirams, tas dalās itin visā.
- Visā?
- Jā gan, visā, - Pjērs atbildēja. - Mēs to saucam par matelotāžu(jūrnieka sieva), un tā esam dzīvojuši, kopš pastāvam. Tas ir tikpat kā būt precētiem, nekas vairāk.
- Nekas vairāk? - es atkārtoju kā atbalss. - Vai jūs visi te esat sodomītu bars?
Par to šie abi sāka smieties rēkdami.
- Nē, lai Dievs mūs pasargā! - Pjērs iesaucās. - Kāds prieks gan mums varētu būt no tā? Redzi, Džon, mēs dalāmies pat sievietēs, Ind nevar iznākt ne kašķis, ne kautiņi. Piemēram, tu un Toms - jūs abi satiksiet skaistu sievišķi, vienalga, uz jūras vai sauszemes. Ko mes darām? Pametam gaisā naudiņu un paskatāmies, kuram būs viņu apprecēt. Pēc tam jūs gulēsiet ar viņu pa kārtai. Mēs taču dalāmies visā, vai ne?
- Ak tā, - es noteicu, izjuzdams vispilnīgāko bezjēdzību, - bet kālab tad vienam no mums vajadzētu viņu apprecēt, ja tikpat nav nekādas atšķirības?
- Lai neviens trešais neko neuzdrīkstētu iedomāties.
Ko jūs par to teiksiet, mister Defo? Jūs esat pētījis cilvēkus, iedziļinājies dažādās nosliecēs, bet vai esat kādreiz dzirdējis kaut ko tik ģeniālu? Mani nolēma salikt pārī matelotāžā kopā ar to sakaltušo subjektu, kuru sauca par Tomu Trāpīgo un kura vienīgā vērtīgā īpašība bija spēja no trīsdesmit Soļu attāluma pāršaut apelsīna kātiņu.
No šā brīža es zināju, ka mans ar bukenieriem kopā pavadītais laiks apritējis un beidzies, pirms bija pa īstam sācies.
Tomēr tā diena glabāja vēl citus pārsteigumus. Toms paņēma manu roku savā sasvīdušajā plaukstā un aizveda mani uz savu būdu. Šī nu būšot tā vieta, kur mums kopā dzīvot, līdz nāve mūs šķirs, paskaidroja Toms Trāpīgais, un pēc viena nāves otrs mantošot šauteni, būdu un vergus, vienīgo lietu, kas mums pieder visā kopīpašumā.
- Bet būda gandrīz neskaitās, - viņš paskaidroja, - nēģeriem piepalīdzot, divās dienās var uzsliet jaunu. Zemes iestrādāšana arī neprasīs vairāk par dažām nedēļām.
„Kāda gan man gar visu to daļa?" es nodomāju un tikai pa ausu galam klausījos viņa pieglaimīgajā tērgāšanā, kurā skanēja līdzi tik aizkustinoša rūpība, ka, pēc visiem likumiem, man vajadzēja just kaklā sakāpjam kamolu.
Viņš aizvilka mani uz vergu nometni, kas atradās mazliet nomaļus, un parādīja man savu dārgāko mantu - trīs vergus. Pirmā bija sieviete, kuru Toms uzteica par labu - gan gultā, gan ēdiena gatavošanā. Otrais, pēc Toma apgalvojuma, arī bija derīgs - spēcīgs un strādīgs. Reiz tas vienā pašā dienā bez palīgiem sanesis mājā sešsimt mārciņu gaļas.
- Toties trešais, - Toms norādīja uz sakucušu augumu lielās būdas tālīnajā kaktā, - nav neko lielu vērts. Viņš atskārš vienīgi pātagu, un to pašu tikai daļēji. Bet tā jau sanāk ar baltajiem līgum-strādniekiem, kas uz šejieni atbrauc. Atlantijas okeāna viņā krastā kāds stulbenis šiem sasola zaļus mežus un zeltu, lai tik šie paraksta līgumu, un tad strādā, kamēr mēle karas laukā, par pliku maizes tiesu. Un tā visus trīs gadus, līdz atkal tiks brīvībā. Ja mēs viņus pieņemam, tad viņi uzreiz iedomājas, ka te ir kāda labdarības iestāde, kaut gan mums pašiem neatliek lieks grasis, ko iemest baznīcas kolektes traukā.
Toms nospļāvās precīzi sakņupušajam sēdētājam starp kājām, bet tas pat galvu nepacēla. - Nē, - Toms noteica, - šī ir pēdējā reize, kad es izdodu naudu pnr līgumstrādnieku. Pat ja tos var dabūt gandrīz par velti, ilgākā laikā tas tomēr iznāk ļoti dārgi. Angļu virsvadīšanā ir labāk, tur termiņu var stiept, cik garu grib, neviens neliekas ne zinis. Es dzirdēju par vienu vīru, kam līgums nostiepts divdesmit vienu gadu. Tas nolika karoti, kad līguma termiņš vēl nebij notecējis. Franču gubernators ir sīksts velns - iznomā katru, ja tik tas var nostāvēt kājās. Nu, paskat uz šito pašu. Gadu viņš man bijis, un kas man no tā? Nekas.
Es pagājos soli uz priekšu tā, ka mana ēna krita pār nožēlojamo graustu. Varbūt ēna rosināja viņu pacelt galvu, bet iedomājieties manu pārsteigumu un pretīgo izjūtu, kad man turpat acu priekšā ar nožēlojamo radījumu notika pavisam neticama pārvērtība, acis dobumos sāka nenormāli valbīties, un viss viņa izkāmējušais augums piepeši raustījās kā drudzī.
- Džon Silver! - viņš satraukumā iebrēcās, sagruva manā ptiekšā zemē un tvērās man pie lieliem, lai pats uzraustos kājās.
- Džon Silver! - viņš aizsmacis vēlreiz noķērcās un sāka nevaldāmi raudāt.
- Kas,vellos?…-es ar mokām noelsos.
Satvēru vārguli aiz matiem un paliecu viņa galvu atpakaļ, lai labāk redzētu. Seja tik briesmīgi mirka asarās, ka tās likās izplūstam no visām atvertnem.
es paliku kā pie zemes pieaudzis.
- Devāl! - es beidzot iesaucos. - Kā, visu velnu vārdā, tu esi nokļuvis līdz šejienei?