, bet, kad sadabūju rokā teleskopu, tā bija pazudusi kā izdzēsta vai aizpūsta. Un tomēr īsais redzējums pamodināja manī ilgas atkal doties jūrā. Bet es sēžu te un kavējos pie savas dzīves un daudziem nenozīmīgiem cilvēkiem, kas iemanās manās atmiņās tik ātri kā trose enkura lūkā. Jau vairāk dienu tikpat kā neesmu izgājis no mājas.
Bet buras vīzija mani uzreiz pieslēja stāvus un izvīla ārā. Tur valdīja pilnīgs klusums. Es uzsaucu, taču neviens neparādījās, neviena balss neatsaucās.
Lai jau, lai kur tie atrastos, ar mani tam nav nekāda sakara. Ja tiem pietiktu sajēgas, tie jau sen būtu aizgājuši uz visiem laikiem, gluži kā tas pāris, kas tika lūdzis manu atļauju un svētību.
Noklumburoju ar savu stīvo kāju lejup pa kraujo taku. Kas noticis ar kādreizējo veiklību, kāda man piemita? Tagad man vajadzēja pieturēties un balansēt uz klinšainās takas, uzmanīties ik līkumā. Kad tiku lejā uz līdzenas vietas, gribot negribot bija jāapstājas, jo elpa ciet gan, pagāja brītiņš, kamēr tiku ar to kārtībā. Ko lai iesāk ar tādu sūcēm pilnu rumpi kā manējais? Ķēpa daudz lielāka par vērtību. Vai es vispār vēl spēšu uzrāpties atpakaļ savā klinšu pakalnā?
Lēnām aiztenterēju tālāk līdz krastam. Nekur pasaulē nav tādu smilšu kā šeit - baltas kā krīts, smalkas kā pūderis. Nometu apģērbu, noāvu kurpi, smagi apsēdos un iemērcu kāju ūdenī. Tas bija bāla tirkīza zilumā, vienlaikus vizmaini zaļš berils un dzidrs akvamarīns. Ērmoti, bet neapgāžami patiesi - ikvienam okeānam ir sava citāda krāsa, citādas zilās, zaļās un pelēkās nokrāsas, ko izveido vēji, smilšu vētras, saulstaru atšķirīgais slīpums, mākoņi un temperatūra, radot katrai jūrai savu krāsu sajaukumu. Tas arī bija kaut kas, ko es savā mūža gājumā esmu atklājis un pieredzē pārbaudījis. Tādā dzīvē kā manējā ir tik viegli aizmirst šādas lietas. Kurš gan ticētu, ka tajā līdztekus visām negantībām bija vieta arī skaistumam? Kā gan ne - man bija brīnumainie dārgakmeņi, un bija tik daudz stundu, kad, pārliecies pār treliņiem, esmu vērojis okeānu, noskatījies, kā saule iegrimst uguns jūrā, esmu redzējis to arī kā spoži noberztu vara ripu iznirstam no jūras, redzējis mēnesnīcu rotājamies līganos viļņos vai nakts debesis degam zaļā fosfora gaismā. Dažkārt jūra bija tik spoguļgluda, ka varēja skatīties zvaigznes atspulgojam ūdens spogulī visu debesi - augšā un udenī, tā ka pats vairs nesapratu, kur augša, kur apakša, un bija tāda sajūta, ka es burāju iekšā mirdzošā lodē. Esmu redzējis tik daudzus debešus un mākoņus, ka neviens mākslinieks visa mūža garumā tos nespētu attēlot. Jā, arī tas viss ir bijis manā dzīvē un darījis to dzīvošanas vērtu, kaut neiegulst atmiņā tik dziļi kā daudz kas cits.
Un nu viss pagājis. No visa man atlicis vienīgi šis Indijas okeāna nostūris Renterbejs. Un pat to vairs nespēju skaidri saskatīt, tālumā viss samiglojas. Un, ja padomā, ka es allaž esmu saskatījis apvārsni kā ar bārdas nazi iegrieztu. Nē, Džons Silvers vairs nebija nekādā lielā vērtē, mērī pēc kura standarta mērīdams. Viņa stāsts drīz būs galā. Būs labi tikt no tā vecā krāma vaļā.
Tā es prātoju, sēdēdams ūdensmalā, līdz atskārtu, ka domāju par sevi kā par svešu, citu cilvēku. Par Džonu Silveru, kam nav nekādas tiešas attieksmes pret mani, kas bija ņēmis no dzīves visu, ko kārojis, ņēmis ar labu apetīti, bet uz mana rēķina. Tātad, lūk, cik tālu tas nonācis. Dzīve, ko esmu aprakstījis ar tādu dedzību, vairs nebija manējā.
Gribot negribot man jādomā par jums, mister Defo, kuru, jāatzīst, pēdējā laikā esmu mazliet pametis novārtā. Jūs iedzīvinājāt Robinsonu Kruzo uz Selkirka rēķina, vienam piešķīrāt mūžīgu dzīvošanu, bet otru nogremdējāt tādā aizmirstībā, it kā tas nekad nebūtu dzīvojis.
Šai sakarā pajautāju sev, vai tikai nedaru to pašu ar tādiem nožēlojamiem subjektiem kā Devāls, kas iekūlušies manā dzīvē nelūgti, pat pret manu gribu? Vai es tiem nedāvāju dzīvi un dzīvību nepelnīti? Atceros, mister Defo, ka jūs esat aprakstījis dažādus neliešus, lai tie kalpotu par biedinošu piemēru, allaž no jauna aprādīdams un uzsvērdams, cik apgrēcīgi un ļauni tie dzīvojuši, cik nelaimīgi bijuši, līdz pēdīgi nonākuši pie citādām atziņām un nostājušies uz pareizā ceļa. Bet vai esat pilnīgi drošs, ka neatradīsies kāds, kas vēlēsies atkārtot viņu ļauno dzīvi? Galu galā palaistuve Molla, pirāts Singltons un pulkvedis Džeks tomēr dzīvoja itin laimīgi.
Lai gan, no otras puses, neviens taču nebūs tik traks, ka vēlētos, lai dzīvi turpina Skademors, Devāls, Vilkinsons vai ģenerālgubernatora Varendera meita. Es būtu varējis ļaut tiem dzīvot, bet cik māku spriest, nekas ļauns nav nodarīts. Un kāda tam nozīme? Es rakstu vienīgi jūsu acīm, mister Dcfo, jo man nav neviena paša, ar ko pēc sava prāta aprunāties, un jūs savukārt neesat spējīgs man pateikt savas domas. Tur, kur jūs tagad atrodaties, varam cerēt, ir visnotaļ droša un patīkama dzīvošana,
Grūts jo grūts ir ceļš atpakaļ uz manu cietoksnim līdzīgo mitekli. Ar smagu galvu, smagi vilkdams un stumdams savu sūcēm pārpilno rumpi, ar smagu sirdi pamezdams klinšaino piekrasti, griezos atpakaļ - uz kurieni? - Uz atbalsi vārdiem, kas skan man prātā, uz klusumu, uz tukšumu. Uz maniem saucieniem vēl joprojām neviens neatsaucās, un es ar šausmām atklāju, ka man gauži pietrūkst dzīves un kustības visapkārt, cilvēku balss skaņas, pašu cilvēku, lai tie būtu kas būdami un darītu ko darīdami, savās bezcerīgajās gaitās ejot. Pirmoreiz pēc nezin cik ilgiem laikiem paņēmu pudeli un dzēru, kamēr pakritu. Varbūt tas līdzēja, jo, kad pamodos, manī raudzījās iztrūkušās nēģeru sejas. Visvairāk
nobijies izskatījās Džeks. Tātad nemaz nebija tā, ka visi mani pametuši. Vel man tika dots laiks šo to sakārtot un pabeigt, iekams nav par vēlu.
- Ko jūs blenžat? - es noprasīju. - Vai līdz šim jums vēl nekad nav gadījies redzēt piedzērušu jūrnieku? Jo-ho-ho un pudele ruma!