kuru es mierīgi un laimīgi biju pilnīgi aizmirsis. Ja es būtu ,dk dievbijīgs cilvēks, es gan toreiz, gan arī vēlāk, kad viņš man nolaupīja kāju, būtu domājis, ka viņš man ir Dieva uzlikts sods par visiem mūžā nodarītajiem grēkiem. Bet tā nebija. Viņš bija mana sodība - par to, ka es biju tāds muļķis un ļāvu viņam karāties man kaklā, stulbi noticot, ka tāds mūdzis kā viņš nekādu nopietnu ļaunumu nodarīt nespēj. Es pievīlu sevi, tāpat kā biju pievīlis viņu. Ar tādiem nelaimīgiem, nožēlojamiem, vārgiem radījumiem, kas nīst un nicina paši sevi, jokot nedrīkst. Tādi kā viņš spēj noturēties stingri uz abām kājām tikai tad, ja tiem ir kāds, ko ienīst, kāds, ko apmelot un nomelnot. Un, turiet prātā, kamēr tāds ir tuvumā, tas nekavēsies iegrūst jums dunci mugurā tad, kad to vismazāk gaidīsiet.
- Ved mani prom no šejienes, Džon, - viņš dīca, - es vairs nespēju te izturēt!
- Kas notika ar Inglendu? - es jautāju.
- Nezinu, - viņš atteica. - Mūs katru pārdeva citam saimniekam.
- Pārdeva? - es noprasīju.
Devāls uzmeta man kaunīgu skatienu.
- Viens aģents mūs nogrāba, padzēra zem galda un izmānīja no mums parakstu uz līguma par triju gadu darba kolonijās. Mēs tevi pametām likteņa varā - mēs abi ar Edvardu.
- Tā tikai šķiet. Bet arī ar mani notika tāpat.
- Tevi kāds varēja apmānīt? Tevi?
- Neba to es gribēju teikt. Gribēju sacīt, ka mani pirmoreiz uz kuģa uzmānīja tādā pašā kārtā.
- Ved mani prom no šejienes, Džon!
- Paskatīšos, ko varēs iesākt, - es apsolīju, lai viņu apklusinātu, l oms Trāpīgais, protams, noskatījās, brīnumos aizmirsis muti aizvērt, bet es viņam slepus nozīmīgi pamāju un pateicu patiesību -ka Devāls ir vecs paziņa, kas man uzkrauts kaklā nejaušības dēļ, iu»vis par maniem grēkiem, kā varētu domāt.
- Nē, - Toms sacīja, kad gājām projām, - kurš gan gribētu par draugu tādu pussprāgušu žurku kā Devāls! Viņam nav lepnuma. Viņš sevi pazemo un apkauno, lai dara ko darīdams. Neder nekāda 111 darbam. Bet varbūt tu viņu spēsi ierunāt kaut kādā jēgā?
- Varbūt.
Nākamajā dienā palūdzu Tomam, lai parāda kopienas mazo brigu, taču bukenieru kuģītis nebija nekas tāds, ar ko varētu lepoties. Dibens tam esot ūdeni necaurlaidīgs, Toms apgalvoja, taču briga pārvērtās par sietu, tiklīdz iepeldēja jūrā. Buras bija pussatrunējušas un diezin vai izturētu stingrāku vējpūtu. Visi takelāžas apaļkoki bija saulē saplaisājuši, un tauvas gadiem iztikušas nedarvotas. šim visu jūru briesmonim bija lepns vārds - „Tonton Louis".
N u jau krietni sen neesam bijuši ar to jūrā, - Toms aizbildinājās.
- izskatās pēc tādas, ko vajadzētu mazliet apkopt, - es ieminējos.
- Ta varētu būt, - noteica Toms, nejuzdamies pārāk stiprs jūras lietās, kaut arī spēja pāršaut nezin cik apelsīnu kātiņus.
Aizdod man uz dažām dienām Devālu. Tur, kur viņš atrodas pašreiz, tikpat no viņa nav nekāda labuma. Redzēsi, ka es īsā laikā šito veco kuģīti iztaisīšu itin glaunu.
-Mums tevis vajag medībās, Silver.
-tu gluži labi zini, ka ar tavu šaušanas mākslu jūs medībās arī bez manis Iztiksiet bez bēdu. Aiziesim pie Pjēra aprunāties.
Pjērs noklausījās uzmanīgi un ieinteresēts. Viņš ļoti labi saprata, ko nozīmē sakārtota briga, kas var iziet jūrā. Ne tikai tāpēc, viņš paskaidroja pārējiem, kas bija sapulcējušies apkārt, ka varētu uzbrukt kādam spāņu kuģim, kas ved vērtīgu kravu, bet daudz vairāk tāpēc, ka to varētu izmantot, ja gadījumā būtu jābēg, jo spāniešiem pēkšņi varētu ienākt prātā uzsūtīt kopienai matadorus un monteros, lai visu brālību iedzītu jūrā. Pjēra vārdi pārējos jūtami ietekmēja, un vienbalsīgi tika nolemts, ka man, sauktam par Džonu, tiek atļauts Tontonluīsu salabot un sagatavot jūrasbraucie-niem kopējās labklājības vārdā.
Es savācu Devālu, kas aiz prieka nezināja, kur dēties, un pastāstīju viņam jauno vēsti, ka būs jāstrādā mana virsvadībā. Zināmas šaubas viņam radās gan, kad es strādājot viņu iepazīstināju ar savu plānu, kura saturs bija, ka mums uz brigas jāpievāc daži nēģeri, kuriem varam uzticēties, un jāizmēģina laime uz jūras. Viņš atzinās, ka nesaprotot manus nodomus.
- Zināms, - es atteicu, - domāšana nekad nav bijusi tava stiprā puse. Var jau būt, ka tu labāk gribētu te satrupēt un paciest, lai ar tevi apietas apmēram tāpat kā ar jebkuru vergu, pat vēl sliktāk, jo šie grib labāk izsūkt no tevis pēdējo pilienu trijos gados, nekā izstaipīt līgumlaiku vesela mūža garumā. Vergs viņiem ir ienesīgāks tad, ja var to nokalpināt, cik iespējams, ilgāk.
Devāls purināja galvu.
- Tu nedrīksti rādīties Francijas salās, ja bēdz, tāpat kā es nedrīkstu spert kāju Dānijas kolonijās, mums abiem nepieejams ir Anglijas salas, nemaz jau nerunājot par spāņiem. Jūra, Devāl, ir mūsu vienīgais patvērums. Būtu mums nauda, mēs varētu nopirkt brīvību un cieņu, bet mēs esam pliki un nabagi.
- Ko tu izdarīji ar „Danu" un savu peļņas daļu?
- „Danu" es pārdevu un sekoju jums, lai jūs atrastu un atbrīvotu no līgumiem. Bet naudu es zaudēju, man nolaupīja visu, kas mums kādreiz piederēja.
Devālam mute atkrita vaļā.
- Vai tu brauci uz Rietumindiju, lai mums palīdzētu?
- Jā, - es atteicu, - zvēru pie visa, kas tev svēts.
Devāls, protams, man noticēja uz vārda, jo nevarēja atļauties prātot vai būt izvēlīgs.
- Džon, - viņš sacīja, - es tev sekošu līdz pasaules galam, ja būs nepieciešams.
- Es ļoti ceru, ka nebūs, - atteicu.
Pavisam drīz Devāls bija paklausīgākais, ļāvīgākais darbarīks, kadu vien spēju iedomāties. Toms bija pārsteigts, redzot, cik naski Devāls strādā, soli solī man seko un atkāpjas no manis tikai tad, kad pasūtu viņu uz elli.
Ar Devāla enerģiju un degsmi darbs mums patiesi gāja no rokas. Mēs nolīdzsvarojam korpusu, noberzām kuģīša dibenu, apmainījām dažas plankas klājā. Iztīrījām un noblīvējām ūdens mucas. Sagādājām pārtikas uzkrājumus, jo paskaidroju Pjēram, ka nav nekādas jēgas no kuģa, ja to tur izbraukšanas gatavībā bez prtrtikas un ūdens, jo sevišķi tad, ja vajadzības gadījumā tam jākļūst par Noasa šķirstu lielākai sauszemes mājvietu zaudējušai btlkenieru grupai. Beigās visa nelielā kopiena dedzīgi palīdzēja brigas sagatavē. Tie, kas bija pietiekami veci, lai būtu piedalījušies slavenajās lielajās ekspedīcijās uz Panamu un Kartagenu, sāka runāt, ka no jauna vajadzētu doties jūrā. Pjēram grūti nācās tos pārliecināt par mierīgas dzīves priekšrocībām, bet vecajiem, atmiņu pārņemtajiem, acis dzirkstīt dzirkstīja. Pjērs jautāja, vai nav labi jaunveidotajā dzīvē, kādu tie tagad vada. Es būtu labprāt viņam piekritis, ja šajā dzīvē neietilptu nolāpītā matelotāža un milzīgā dievbijība. Taču es noteikti jutu kārdinājumu paņemt līdzi uz kuģa veselu komandu viņu labāko strēlnieku.
Bet nekā - man vajadzēja iztikt ar Devālu un vienu nēģeri, kad tumšā bezmēness naktī devos ceļā. Man labprāt būtu gribējies redzēt bukenieru ģīmjus, kad viņi nākamajā dienā atklāja brigas pazušanu un tai līdzi izgaisušas visas pēdējā laikā lolotās cerības.
bet nav taču iespējams dzīvē panākt visu, pat man tas nav pa spēkam, kur nu vēl ticīgiem bukenieriem. Un es esmu pārliecināts, ka Pjērs mani piemin ar labu aiz pateicības, jo esmu projām un aizvedis līdzi visas iekārīgās domas par jaunu dzīvesveidu. Un, ja man jautātu, es teiktu, ka vecie bukenieri turpināja dzīvot mierīgi un laimīgi līdz nāve tos citu no cita šķīra.
Dažas stundas mēs burājām vispirms uz dienvidiem, tad uz austrumiem, lai rītausmā vairs neatrastos zemes redzamībā. Tad Devāls pacēla savu skaļo, mazo balstiņu:
- Un ko mēs tagad darīsim?
- Uzbruksim pirmajam kuģim, ko ceļā sastapsim, - es atbildēju.
- Bet mēs taču neesam pirāti, - viņš iebilda.
- Nekā, Devāl, tieši tie mēs, sākot ar šo brīdi, esam. Ja tu negribi tāds būt, es mīļu prātu tevi izsēdināšu tuvākajā zemes strēmelē. Nevienam nekad nebūs teikt, ka Džons Silvers pieder pie tādiem, kas liek citiem dancot pēc savas stabules.
- Es negribu no tevis šķirties, - Devāls činkstēja. - To tu zini. Bet vai mums tiešām vajag?…
- Nevienam šajā dzīvē nedrīkst būt nekāds „vajag", - es viņu pārtraucu. - Tāds ir mans moto. Par sevi esmu izlēmis. Dzīvoju, kā spēju, bez ļauniem nodomiem, cik pats apzinos, un kur tas mani ir novedis? Esmu gandrīz visur izstumts ārpus likuma. Vismaz kādās divās vietās man draud karātavas. Esmu sists, iekalts ķēdēs par baltu neko. Vienu esmu iemācījies un sapratis: tādiem kā mēs ir gaužām grūti noturēties uz taisnā un šaurā tikuma ceļa. Viegla iešana pa to ir tiem, kas nezina, kur naudu un zeltu likt, tiem ir ceļš vaļā, katrā kaujā viņi ietrāpās vēja pusē. Bet es saku - nekā, vienīgi ginejas, piastri, zelta peso un luidori dod iespēju dzīvot cienīgu dzīvi, kamēr tā dzīvojama. Tas, Devāl, ir vienīgais, kam šajā pasaulē ir svars. Jo vairāk dublonu* tev ir, jo augstāk tevi vērtē, to es tev varu apzvērēt! Kurš gan interesēsies par tādu plikadīdu kā, piemēram, tu? Tu neskaities, tu neesi neko vērts.
- Pat tev ne?
- Nē.
- Džon, - Devāls lēni noteica. - Reizēm tiešām nav viegli būt tavam draugam.
- Tiešām nav, - es jautri atsaucos. - Un kāpēc lai būtu viegli?
Pēc kāda laika ieraudzījām nelielu brigu, diezgan līdzīgu mūsējai.
- Ko tu esi sadomājis darīt? - Devāls apjucis jautāja.
- Braukt klāt un kāpt uz klāja, protams.
- Tu esi jucis! - viņš iesaucās.
Es, zināms, nebiju gluži tik stulbs, lai iedomātos, ka varu piestū-rēt klāt, uzkāpt uz klāja un sākt šaudīties kā negudrs. Nē, man bija prātā viltība, un ilgākā laika periodā varēja tikt uz priekšu vienīgi ar to.
Sakām sasaukties, kā parasts. Viņi mums uzsauca, mēs atbildējam, ka nākam no Čārlstonas Virdžīnijā un dodamies uz Senttomasu.
- Tad jūs esat ellīgu gabalu novirzījušies no kursa, - saņēmām atbildi no svešās brigas.
- Zinu! - es saucu atpakaļ. - Vai varu pārkāpt pie jums un m līdzināt pozīcijas?
Nevienam prātā neienāca iedomāties ko ļaunu. Rudmatains jautrs kapteinis man uzsita pa muguru un uzaicināja mani savā kajītē, kur atrāva pudelei korķi. Viņš mani pat brīdināja no daudzajiem pirātiem, kas pēc Utrehtas miera līguma parakstīšanas apsēduši Rietumindiju, jo pēc miera iestāšanās tūkstošiem jūrnieku palikuši bez darba. Es pateicos viņam par brīdinājumu, pasmējos, tad izrāvu pistoli un pieliku to viņam pie galvas.
- Jums pašiem derētu būt uzmanīgākiem, - es aizrādīju un liku atsaukt stūrmani.
Kad tas ienāca, pavēlēju kapteinim, lai to piesien pie krēsla. Pēc tam atkārtojām to pašu ar pārējo apkalpi, līdz vairs nebija neviena brīva krēsla un uz klāja atlicis vairs tikai maiņas stūrmanis, kam vajadzēja noturēt kursu. Tad teicu sagūstītajiem īsu uzrunu, kurā centos tos pārliecināt, lai pārceļas uz „Tonton Louis". Uz kuģa netrūkst ne ēdamā, ne dzeramā, ir gardi medījumu cepeši un rums, un, jo vairāk roku, jo mazāk darba. Ar man piemītošo viltību nebūs nekādu grūtību iegūt tādu laupījumu kā šis, neriskējot ne ar dzīvību, ne locekļiem. Pārceļoties un burājot kopā ar mani, viņiem klāsies labāk nekā paradīzē. Visprātīgāk būtu, es piebildu, ja tie nekavētos izmantot izdevību, jo tādu piedāvājumu otrreiz nesagaidīs.
Viss notika tā, kā tas mūsdienās mēdz notikt: četri no pieciem piebiedrojās man un palīdzēja pārstiept pie mums visu vērtīgāko mantu. Viņiem palika mutes vaļā, kad viņi atklāja, ka uz kuģa esmu viens pats. Tas pacēla manu cieņu viņu acīs par vairākiem grādiem. Pāris pudeļu ruma pēc pabeigta darba jo vairāk palīdzēja tos pārliecināt, ka tie patiesi nokļuvuši debesīs. Vai tieši tādu tie nebija iedomājušies dzīvi paradīzē?
Viņi mani godāja par kapteini, locījās un klanījās. Viņi nesaprata vienu lietu. Paradīze, es viņiem uzkliedzu, nenozīmē locīšanos un klanīšanos un atļaujas palūgšanu, tā nenozīme ik pa piecām minūtēm ieņemt miera stāju. Atrasties paradīzē nozīmē tiesības ievēlēt pašiem savu kapteini, gan ievēlēt, gan atcelt no amata, ja liekas, ka tā ir pareizāk.
- Tāpēc, - es viņiem sacīju, uzrunādams visus vienlaikus, - gribu jums par kapteini ieteikt, lūk, mūsu Devālu. Viņš, es ceru, ka nemaldos, ir spējīgs puisis un braukājis kontrabandista gaitās no Īrijas uz Franciju.
Ieteikums tika pieņemts ar jūsmīgu atsaucību. Viņiem, nabagiem, pat prātā neienāca, ka paradīzē lornēr vajadzētu domāt arī pašiem, un, ja beidzot tomēr ienāca prātā, tad krietni par vēlu. Devāls sākumā klausījās klusēdams un bezgala pārsteigts, bet tad viņam pār seju pārslīdēja smaids - gaužām pašapmierināts un, par to es ne mirkli nešaubījos, pilns atriebības kāres.
- Stūrē uz ziemeļrietumiem! - viņš pavēlēja nēģerim pie stūres.
- Kas tev prātā? - es pajautāju.
- Kad pienāks laiks, tu to uzzināsi kopā ar visiem citiem, -noskanēja strupa atbilde.
Es nejutos pārsteigts. Varēja notikt vienīgi šādi vai arī tā, ka viņš sarautos čokurā, pinkšķētu un vaimanātu, ja viņam kā kapteinim viss pašam jāizlemj. Bet Devāls piederēja pie tiem ļaudīm, kādu ir bez skaita: tie aizsper draudzīgi piedāvāto soliņu, uz kā pakāpties, bet aizmirst pārbaudīt, vai nav iebāzuši galvu cilpā, kura nokarājas no griestiem.
Mēs apstrādājām vēl vienu vai divas brigas, tā nostiprinot komandas lepnumu un pašapziņu. Ja vien es būtu ieteicis, viņi droši vien būtu bijuši ar mieru pārkristīt brigu un dēvēt to nevis par „Tonton Louis", bet gan par „Septītajām debesīm". Uz kuģa mums bija liels daudzums ruma, komandā astoņi vīri kopā ar diviem jauniegūtiem no pēdējā uzbrukuma, un visi gandrīz bez pārtraukuma karaliski piedzērušies. Bet tā bija labi. Bijām iemantojuši pat muzikantu, un tās nu bija gatavās šausmas, varat man ticēt.
Es vienmēr esmu brīnījies par to, kāpēc pirāti savus muzikantus lur tik augstā vērtē. Tos centās pievilināt ar visdāsnākajiem solījumiem - papildu līdzdalību peļņā, brīvas svētdienas un vēl citas brīvdienas. Tic bija atbrīvoti no visiem netīrajiem darbiem, piemēram, buru apmaiņas, pat no iebrukuma pretinieka kuģī un kaujas laikā, ja vien kaut ko uzčīgāja, kad viens vai otrs to palūdza.
Atceros vienu gadījumu ar Flintu, jau beigu galā, kad viņa nežēlība vairs nepazina nekādu robežu.
Bijām nogrābuši vienu holandiešu kuģi ar lepnu, augstprātīgu flāmu apkalpi. Tie bija pietiekami muļķi, lai turētos pretī, tālab uzvilkām sarkano karogu un metāmies uz klāja. Nebija vajadzīgas lielas pūles, lai piespiestu tos padoties, bet Flints bija aizsvilies vlistrakākā negantībā.
-Nolādētais pāvestmīlis! - viņš uzbrēca kuģa kapteinim, atskaldīdams tam galvu no rumpja, kas trakajā satraukumā nemaz nevedās tik viegli. - Kāpēc nevīžoji nolaist karogu tūliņ pašā sākumā? Iko veltīgi riskēji ar nevainīgu jūrnieku dzīvībām? Lops gatavais!
Un vēl tādā pašā garā.
- Un jūs pārējie? - viņš iebaurojās, ar skatienu pielipdams komandai, kas, šausmās sastingusi, stāvēja pie masta. - Jūs ļāvāt viņam tā izdarīties! Dumpība, es saku! Kāpēc nesacēlāties? Vai jums tiešām nav ne kauna, ne goda un ne kripatiņas saprāta?
labi notēmējis, viņš ar kājas spērienu ielidināja nocirsto galvu matrožu barā.
- Ko klusējat? Kāpēc neko nesakāt?
-liksim šiem pasvīst! - ieteicās Melnais Suns, riebīgi smīkņādams
- dari kas tev tik, - Flints augstsirdīgi atļāva. - Parādi viņiem, kā jāmaksā, ja veltīgi noved briesmās jūrnieku dzīvību!
Flintam bija labs prāts pie mirušiem jūrniekiem, dzīvie viņu neintereseja, lai tiek, kas grib, par to skaidrība, es ne. Bet es zināju, kas tagad sekos. Viņš aizies atpakaļ uz savu kajīti. Salies iekšā veselu pudeli ruma un sāks sērot par kapteini, ko nupat nogalinājis.
Melnais Suns savukārt bija kā aizsvilies, dega ugunīs. Un „pasvīšana" jau arī tieši ar uguni bija saistīta. Ar pārējo matrožu palīdzību viņš izveidoja klāja vidū apli no aizdegtām svecēm un lāpām. Tas, kuru bija paredzēts sviedrēt, tika iedzīts degošā apļa vidū. Mūsējie sastājās visapkārt, apbruņojušies ar nažiem, buru šujamadatām, dakšām — diviem es redzēju rokā pat cirkuļus no navigācijas pults.
- Mūziku! - ieķērcās Melnais Suns, pārējiem jūsmīgi piebalsojot. - Mums vajadzīga muziķa!
Kāds sadabūja rokā abus mūsu muzikantus, tie uzrāva jautru dejas meldiju, kamēr matroži sāka uzdarboties paši ar saviem ieročiem, bakstīja un dūra, kur vien tika klāt. Atskanēja prieka auri, azartiski kliedzieni, smiekli un rēcieni, un drīz vien pustrakajiem pirātiem ģīmji bija vienos sviedros; muzikanti sakāpināja spēles tempu, līdz gaisā zibēja duramie un griežamie, bet pats gaiss bija biezs un virmoja no kliedzieniem, smiekliem, sāpju brēcieniem, plīkšķēja sitieni, valdīja elles troksnis, kurā mūzika nekādu uzlabojumu neradīja.
Tā notika vai ikreiz. Cik spēju atcerēties, vienmēr, kad iebrukām kādā kuģī, pulvera dūmos, šāvienu blākšķos, lielgabalu dunā, lūstoša koka sprakstēšanā, kauto un kāvēju ķērcienos, pašā haosa centrā stāvēja muzikanti un pūta ragos, cik spēka, katrā ziņā pietiekami stipri, lai jebkurš, kas to dzirdēja, sajuktu prātā. Bet vai galu gala tas nebija viņu darbošanas mērķis - kad viss pateikts un padarīts, tad satracināt mūs līdz pilnīgam vājprātam, lai mēs aizmirstam, kas esam? Trakums bija līdzīgs rumam un tika dievināts tāpat kā rums, jo iedvesa mums drosmi dzīvot. Un tāpēc muzikantiem viss tika piedots, tiem bija piešķirta pilnīga brīvība, lai tie ietu kurp iedami. Tie bija vienīgie no Robertsa četrdesmit sešu vīru komandas, kas netika pakārti vai notiesāti uz septiņiem gadiem spaidu darbos. It kā muzikantiem nebūtu bijis nekādas lomas pirātu negantībās. Spriediet, kā gribat! Mūsu pašu muzikants uz „Tonton Louis" bija īsta debesu dāvana. Skaņas bija drausmīgas, tiklīdz viņš sāka spēlēt, un to viņš darīja vienmēr, kolīdz kāds palūdza, gan labos, gan nelabos brīžos. Es visu laiku, kamēr muzikants bija, neko neiebildu. Komanda bija Apmierināta un priecīga, vīri ar savu likteni apmierināti un lika mani mierā. Tieši tāds stāvoklis man patika, ja gribēju šai pasaulē kaut ko panākt.
Taču, kad apmēram mēnesi bijām baudījuši šo bezjēdzīgi laimīgo dzīvi, ieraudzījām dienasvidū svelmaini virmojošajā karstumā kuģi kādas salas aizvēja pusē. Tas bija pamatīgs vecs kuģis, kas rāmajā ūdenī gandrīz nekustēja uz priekšu.
- Sagatavot kuģi un ķerties pie airiem! - pavēlēja Devāls, un viri priecīgi metās pavēli izpildīt.
Tomēr, kad piebraucām tuvāk, vienam otram lielā dūša sāka saplakt. Kuģis bija liels, komanda droši vien skaita ziņā divreiz pārsniedza mūsējo. Svešais kuģis brauca ar Anglijas karogu, un arī mes uzvilkām tādu pašu, ko bijām ieguvuši pirmajā uzbrukumā. Tikai pietuvojušies šaušanas attālumā, uzvilkām melno. Kaut arī skaidri saredzējām stūrmani, uz kuģa valdīja spokains klusums. Klusu bija arī uz mūsu kuģa, pat tik klusu, ka es varēju sadzirdēt, kā Devāls grauž nagus. Ari pārējie neizskatījās diezin cik priecīgi. cukurmaizes dienas nu bija beigušās, tagad katram vajadzēs parādīt, vai viņš ir ko vērts,
- Nu, ko mēs gaidām? - es ierēcos.
- Ar to kuģi nav labi, tur ir kāda sērga, - ieteicās Grīnvils, pavecs, bailīgs jūrnieks, māņticības un dažādu vīziju apsēsts.
- Ne vella - nekādu sērgu tur nav! - es atsaucos. - Nezin kāpēc tad viens stāv pie stūresrata?
- Droši vien tas ir pilns ar zaldātiem, - piebilda O'Braiens. - Man liekas, šie to vien gaida, lai piebraucam šāviena attālumā.
- Ak tu āmurgalva - mēs tak jau esam tik tuvu piebraukuši, - es uzkliedzu.
Devals neteica neko. Viņš stāvēja uz pakaļējā klāja un nekustīgi blenza uz priekšu.
- Stūrman, - es sacīju man uzticamajam nēģerim, kam vienīgajam, izņemot mani pašu, šķiet, vēl darbojās prāts. - Uzņem kursu uz viņu pakaļējo galu!
- Jā, ser, - nekavējoties sekoja atbilde.
Tikai tagad Devāls atdzīvojās un sāka nikni brēkt, ka kapteinis esot viņš, nevis es. Tomēr vīri allaž vērsās pie manis.
- Paskatīsimies tomēr tuvāk, apraudzīsim, kas šis tāds ir - varbūt pamests pēc dumpja, bet varbūt aptīrīts un tad palaists savā vaļā. Mums gluži labi noderētu kāds lielāks kuģis nekā mūsu „Tonton Louis".
- Tas ir sērgas apsēsts, - Grīnvils turējās pie sava pieņēmuma.
- To mēs reiz jau dzirdējām, stulbeni!
- Vai jūs nemaz nejūtat, kā tas smird? - viņš jautāja.
Tiklīdz viņš bija šos vārdus izteicis, es uzreiz sapratu: tas ir vergu kuģis. Tā kā bijām piebraukuši no vēja puses, smaka mums sākumā uzreiz degunā neiesitās. Tad sadzirdējām arī vaidus un sāpju kliedzienus, kas cēlās un krita reizē ar ūdens viļņošanos.
- Bet kur, sasodīts, ir komanda? - brīnījās Džonstons, kas jau turēja aizķeramo ķeksi gatavībā, lai pievilktos pie kuģa. - Nevienas dvēseles, izņemot stūrmani.
- Varbūt tiešām noticis dumpis, nēģeri visus pārmetuši pār bortu un atstājuši vienīgi stūrmani, lai aizved kuģi līdz krastam. Ja ir tā, tad mēs viens un divi varam kļūt par bagātiem vīriem. Mēs varētu izstūret šos tuvākajā krastā tuvākajā ostā un turpat uz vietas pārdot.
- Viņi mūs nokaus, tiklīdz parādīsimies uz klāja, - iebilda Devāls.
- Tevi varbūt, - es atteicu, - pietiek uz tevi paskatīties. Bet neraizējies. Uz to kuģi iešu es. Ar vergiem es protu apieties. Esmu taču pats bijis vergs.Vīri pārsteigti uzlūkoja mani.
- Esmu tiešām bijis vergs, - es piebildu. - Pārdots izsolē uz „izķeršanu". Es negribu ne ar ko riskēt.
Taču jau tajā brīdī es redzēju, ka kaut kas nav kārtībā. Ja nēģeri būtu sadumpojušies, tad tie tagad rāpotu pa visu klāju. Bet bija dzirdama vienīgi viņu vaimanāšana, kas norādīja, ka viņi joprojām ir savažoti un atrodas kravas telpā. Visdrīzāk es domāju, ka tas ir pirātu apstrādāts un aplaupīts kuģisMēs piestūrējām sāniski svešajam kuģim klāt, bet neviens nemēģināja ar mums sasaukties.
Manā dzīvē bijis daudz kas tāds, ko esmu piespiedies aizmirst, tomēr dažkārt liekas, vai tikai skats, kas man pavērās uz „Rфdeur", nebija pats briesmīgākais no visiem. Uz klāja vai nu sēdēja, vai gulēja pa kādam nožēlojamam matrozim. No atvērtajām lūkām augšup plūda drausmīga nāves un trupekļu smirdoņa, kas ņēma elpu ciet. Nebija nepieciešama nekāda lielā iztēles spēja, lai saļimstu, ka daudz dzīvības tur lejā vairs nav atlicis. Ko tas nozīmēja? Likās, ka neviens no matrožiem mani neredz, ka viņu stingie Nkntieni slīd man garām. Visi izskatījās pēc miroņiem vai kapračiem, izņemot stūrmani. Es pagājos vairākus soļus uz viņa pusi, Iekams viņš mani ieraudzīja. Tad tūliņ noslīga uz ceļiem un salika rokas kā lūgšanā.
- Paldies Dievam! Lai slavēts Tas Kungs! - viņš iesaucās balsī, kas diezgan droši norādīja uz gara aptumsumu.
- Kāpēc? - es visai saprotamā kārtā painteresējos.
- Viņš uzklausījis manas lūgšanas un atsūtījis jūs, ser, lai glābtu mūs no bojāejas.
- Es tik droši uz to nepaļautos, - noteicu.
- Kā jūs to domājat, ser? - viņš jautāja.
- Neko es nedomāju, - atšāvu pretī, - bet, lai nelabais mani par auj, gribu zināt, kāda liksta šitam kuģim uzkritusi.
- Palīdziet jel mums! Dieva dēļ, palīdziet!
- Vai tu nevarētu pārtraukt tos blējienus pēc Dieva žēlastības un man izstāstīt, kas šeit noticis?
- Ser, nekad nevienu kuģi nav piemeklējusi tik briesmīga nelaime! Šis ir Dieva sods par mūsu grēkiem.
es viņam nepateicu, ko domāju, bet to uzminēt nebija grūti.
- Tā slimība uz šitenā kuģa mums uzbruka Āfrikā, - stūrmanis turpināja, un pletās plašumā tik ātri ka ugunsgrēks. Mēs pārsviedām trīsdesmit deviņus vergus pār bortu, taču nekas nelīdzēja. Itin nekas nelīdzēja, ser. Tagad ar to aplipuši visi, gan melnie, gan baltie, ser, visi, izņemot mani. Un es esmu vienīgais, kas prot valdīt stūri.
- Vienīgais? Kas vainas pārējiem jūrniekiem, ja drīkstu jautāt?
Daži no vārgajiem, sadzirdējuši manu balsi, ar grūtībām piecēlās un sāka pa klāju kā mēnessērdzīgi meimurot uz manu pusi. Pa ceļam tie gan klupa, gan sasitās kopā cits ar citu, viens pat nostiepās zemē visā garumā un līdz asinīm pārsita pieri, un visi gandrīz vai vienā balsī lūdzās Dieva un manu žēlastību. Neliegšos un godīgi atzīšos, ka man pakrūti sāka žņaugt bailes.
- Viņi ir akli, ser, visi kā viens. Visi, cik vien ir uz kuģa, izņemot mani. Visi zaudējuši acu gaismu.
Es palēnām sāku kāpties atpakaļ, vairīdamies no rokām, kas tiecās mani satvert.
- Palīdziet, Dieva dēļ, palīdziet! - gaudoja neredzīgie jūrnieki.
Vaimanām pievienojās aizvien vairāk balsu, un palīgā brēcieni
šķita izplatāmies tikpat strauji kā viņu sērga. Sāpju un šausmu kliedzieni pieņēmās spēkā, plūda augšup no kravas telpas, līdz likās, ka viss kuģis ir viens vienīgs sāpju un nāves brēciens. Es turpināju kāpties atpakaļ, lai nokļūtu līdz mūsu aizķeršanas ķeksim, veikli vairīdamies, lai kādas rokas mani nesagrābtu un nenovilktu lejup kuģa dzīlēs. Stūrmaņa pārmetumu pilnais skatiens man sekoja un nelaidās vaļā.
- Jūs nedrīkstat mūs vienkārši pamest, ser, - viņš sāka lūgties tik nejēdzīgi skaļā balsī, ka pārkliedza visus vaimanātājus. - Jūs esat baltais, ser, tāpat kā mēs! Neraizējieties par melnajiem, ser! Tos tikpat vairs nevarēs pārdot. Bet mēs esam kristieši, tāpat kā jūs.
- Ko jūs no tā sajēdzat? - es atkliedzu. - Neesmu taču tik stulbs, lai paliktu uz bojāejai nolemta kuģa. Bet noturiet simt grādu kursu, un pēc vienas vai divām dienām jūs sasniegsiet krastu. Gan Dievs stāvēs jums klāt tāpat, kā acīmredzot stāvējis līdz šim.
Tad es satvēru tauvu, pārmetos pār treliņiem un sāku rāpties lejup. Biju noslidinājies kādu ass tiesu, kad pamanīju, ka manas kājas šūpojas virs ūdens, ka neviens ,7Tonton Louis" lejā mani negaida. Tie gļēvie nelieši bija aizpeldējuši un nu atradās jau veselas kabeļtauvas attālumā.
Es izkliedzu pār viņu galvām līdz pēdējam visus nešpetnākos lāstus, kādus vien zināju, līdz beidzot tie pagriezās atpakaļ, lai savāktu mani, jo es vēl joprojām karājos pie svešā kuģa. Man šķita, ka šie visi bija līķa bālumā. Izlamāju viņus pēc notīm, un visai drīz uzzināju, ka braukt projām pavēlējis Devāls.
- Es neparko nespēju ticēt, ka tu dzīvs atgriezīsies, - viņš nopīkstēja, locīdamies kā tārps uz āķa un vairīdamies paskatīties man acīs.
Es neko neatbildēju, un pagāja visai ilgs laiks, iekams atsāku ar viņu runāt. Un, godīgi atzīstoties, man arī nebija viņam nekas sakāms. Viņš bija un palika mūžīgs mīkstčaulis bez mugurkaula:
Piedzīvojums ar akluma sisto „Rфdeur" atstāja zināmu iespaidu uz „Tonton Louis" un pat uz mani. Es dažkārt pamodos nakts vidū, slapjš nosvīdis, ar vergu izmisuma kaucienu atbalsi ausīs. Dzirdēju tos brēcam, bet pašus neviena neredzēju, un tas tikai vairoja šaušalas, ko pārdzīvoju. Kas cilvēkam atliek no dzīves, ja vairs nav acu? Vienīgi tenkas un tukšas pļāpas. Ja kāds to spēj saprast, tad tas esmu es. Un kā lai tādā gadījumā pamet skatienu pār plecu atpakaļ? Kā lai nodrošina sev aizmuguri?
Labā, draudzīgā noskaņa uz mūsu pašu kuģa bija kā slaucīt aizslaucīta. Vīri kļuva nikni un stūrgalvīgi. Devāls bija neciešams. Pēc desmit dienām izbeidzās ruma krājumi, no tā noskaņojums neuzlabojās, un turpmākās dienas izvērtās par īstu nelaimi. Daži sāka spriest, ka satikšanās ar „Rфdeur" bijusi ļauna zīme, un iegrima vēl dziļākā īgnumā. Tādu jūrnieku, kas ticēja Dievam, nebija daudz, toties māņticīgi bija visi. Tika tulkotas zīmes un parādības, nemēģinot situāciju noskaidrot saprātīgi. Un tādus es biju savācis un vēl nodomājis, ka esmu tiem izdarījis ko labu! Varbūt man vajadzēja atcelt Devālu no kapteiņa amata un pašam uzņemties kuģa vadību. Bet man dzīvē bija daži principi, un viens no tiem bija - nekļūt par kapteini. Tas notika, atceroties kapteini Bārlovu. Vienmēr esmu stāvējis komandas pusē, gluži vienalga, kāda tā bija. Turklāt es to nedarīju tāpēc, ka jutos viens no viņiem, bet gan tāpēc, lai varētu palikt es pats un dzīvot pats sev.
Mēnešiem izbraukājāmies šurp un turp gar visām salām pēc kārtas, taču ne pa acu galam neieraudzījām kādu citu buru. Pavisam niecīgu laupījumu ieguvām no franču kuģa ,,L'Esperance" no Djepes; tas vispārējo noskaņojumu neuzlaboja. Kravas saturs bija īsti piemērots, lai jebkuru satracinātu. Divpadsmit maisu piparu un sešsimt tonnu kokvilnas, tas būtu tīri ciešami, kaut arī mums nebija tādām precēm pielietojuma. Bet ko iesākt ar trīssimt sešdesmit papagaiļiem un piecdesmit četriem mērkaķiem, kad mums bija vajadzīga pārtika un dzeramais? Es biju pret to, tomēr komanda paturēja labu tiesu papagaiļu un vairākus mērkaķus jautrībai. Un tās netrūka, vienīgi mērkaķiem nebija par ko priecāties, jo tie dzīvi beidza sālījuma podos pēc bukenieru receptes; nekādas jautrības nebija arī mums, - neviena mierīga brīža, līdz kamēr visi papagaiļi bija aiz bada nobeigušies.
Beidzot mums sāka aptrūkt visa kā, ne tikai ruma un labās omas, bet arī gardās bārbekjū gaļas un ūdens. Komanda slējās kājās pašā rīta agrumā un izsūkāja rasu no tauvām, kas naktī bija tur iegūlusi. Mēs galinājām žurkas, lai iegūtu maķenīt svaigas gaļas, ar ko izvilkt dzīvību. Kāds ieminējās, ka arī prusakus nevajadzētu taupīt. Ja jau franči var ēst skudras, kālab mēs nevarētu iebaudīt prusakus?
Bija mūžīgi ķīviņi par to, ko mums īsti vajadzētu darīt. Daži jau tik smagi bija zaudējuši galvu, ka ierosināja doties uz tuvāko apdzīvoto salu un izmēģināt laimi tur uz cietas zemes. Citi murgoja par uzbrukumu kādai pilsētai, lai tiktu pie sievišķiem un ruma. Un netrūka arī tik smagi trāpītu, kas sāka ilgoties pēc atgriešanās Anglijā. Kas tikai netika samuldēts par meitenēm, ko viņi atstājuši, par vecākiem, ko nav redzējuši desmitiem gadu, par zirgābolu un viršu smaržu, par lietainām, saltām ziemas dienām, par alus straumēm, kas putojušas krogos.
Es neskaitāmas reizes allaž no jauna ņēmos tiem skaidrot, ka tie paši nostādījuši sevi ārpus likuma un līdz-ar to kļuvuši ikvienam par likumīgu laupījumu līdz ar visu salaupīto; ka atpakaļceļa mums nav neatkarīgi no tā, ko viņi domā vai vēlas. Ar tādiem sprediķiem es gulēju tiem ausīs no rīta līdz vakaram, un beidzot man tomēr izdevās uzlabot kopējo garastāvokli. Mēs pāris reižu piebraucām malā, pamedījām, savācām augļus un atjaunojām ūdens krājumu. Nekāda lielā nelaime nebija arī tā, ka vajadzēja iztikt bez stiprākiem dzērieniem. Tieši otrādi, tas vīrus padarīs drosmīgākus, kad pienāks reize doties kaujā.
Nevaru apgalvot, ka tas daudz būtu līdzējis, kad šāds brīdis pienāca, jo vienu rītu īsi pirms ausmas mēs pirmajā blāzmiņā ieraudzījām tieši pretī šoneri, no kura mūsos noraudzījās divpadsmit atsegti lielgabalu stobri.
-Visi uz klāja! - nokomandēja stūrmanis. - Sagatavot kuģi!
es pirmais izdrāzos uz klāja, un nevajadzēja ilgi gudrot, lai saprastu, ka par aizstāvēšanos nevar būt ne runa. Tai pašā mirklī, kad es pārgriezu tauvu un nolaidu karogu, no šonera nogranda šāviņi Viņi bija tēmējuši augstu, un, kad pulvera dūmi sāka izklīst, redzējām, ka mūsu takelāža saplosīta un grotmasts nolīcis pār treliņiem, Taču mēs nebijām nolaiduši karogu spāņu kuģa priekšā, bet gan stapušies ar Fortūnas džentlmeņiem, jo šonera pakaļgalā plīvoja džollirodžers*. Uz mūsu kuģa klāja atskanēja gaviles un urā saucieni, jūrnieki līksmoja, jo bija atbrīvoti no bailēm, ka viņu īsajam mūžam pienācis gals.
jau pēc īsa brīža uz mūsu mazā klāja sabruka smejošu, piedzērušu pirātu bars. Viens no viņiem, vārdā Pjū, tievs kā kārkla vica, glums kā zutis, ar tik blēdīgām acīm, ka tādas meklēdams neatradīsi pavēlēja Devālam kā kapteinim un man kā vecākajam stūrmanim ierasties uz viņu kuģa.
-kepns grib ar jums aprunāties, - viņš uzrēja, tik rupji un cietsirdīgi ņirgdams, ka Devāls sāka drebēt pie visām miesām.
Devāls droši vien atcerējās nostāstus par tādiem vīriem kā lOlonē Asiņainais, kas bija vienam gūsteknim izšķēlis sirdi un sācis to košļāt, lai iebaidītu pārējos un tie pateiktu, kur noglabājuši sudrabu un piastrus. Bet mums nevajadzēja uztraukties. Tie bija vienīgi Pjū ekscentriskie jociņi, ar kādiem tas labprāt pabiedēja ikvienu, ar ko gadījās satikties. Tāds viņš bija. Un nicināja visus, kas izrādīja bailes. Ja turpretī kāds viņu pasūtīja uz elli, kur patiesībā arī bija viņa īstā vieta, viņš tā cilvēka priekšā rāpoja uz visām četrām. Man šķiet, ka nekad nebeigšu brīnīties par to, cik dažādi var būt cilvēki. Un, ja tas ir Dieva rokudarbs, tad Viņam izdomas trūkumu tiešām nevar pārmest.
No otras puses, nemaz nešķita neizskaidrojams, ka kapteinis, kas mūs sagaidīja uz ,,Fancy" pakaļējā klāja un tik tikko nebija nogremdējis jūras dibenā, savā divdabīgajā, samulsušajā, godprātīgajā un labestīgajā personā nebija neviens cits kā Edvards Inglends.