- es nepiederu pie cilvēkiem, kas aizmirst savus solījumus, vismaz, ja tie doti cilvekiem, kas par izpildi neraizējas, jo man liekas, ka cilvēkiem kas viens otram uzticas, solījumi nav nepieciešami. Un ko īsteni var sasolīt? Par maniem vārdiem neviens nevar pastāvēt, to varu tikai es-Garais Džons Silvers.
Bet ar jums jautājums patiesībā bija sarežģītāks. Reiz es jums skaidri un gaiši noprasīju, vai jums ir padomā manu stāstu par Edvardu Inglendu izmantot vārdu vārdā, kā teikšu, un vai jūs savā grāmatā par pirātiem turēsieties pie patiesības.
- turēties pie patiesības! - jūs iesaucāties, pārliecies pār galdu, protams, grāmata būs patiesa, jo man savākts tik daudz datu un informācijas. Bet kāda tiem nozīme, ja lasītājs tiem nenoticēs? tālab jau rakstām tos priekšvārdus un ievadus, kur izklāstām, cik ļoti viss atlbllst īstenībai. Robinsonam Kruzo ievads nav vajadzīgs. viņš stāv pats uz savām kājām, un viņam tic tādam, kāds viņš ir. Bet paraugieties, cik materiālu esmu savācis par Robertsu, Deivisu un Lovu! Milzu lērumu. Un kas no tā ir? Nekas cits kā drumslas no viņu negantās, kaunpilnās dzīves. Nē, Robertss, Deiviss un Lovs nespēj stāvēt paši uz savam kājām. Bet, kad pienāks laiks, gan redzēsiet.
-ko es redzēšu?
Jūs toreiz tā smējāties, ka parūka sašķiebās. Smējāties kā puika, kurš grasās izspēlēt blēdīgu stiķi. Tā jūs izskatījāties.
- Vai zināt, ko es izdarīju? - jūs jautājāt klusā balsī, it kā tas atkal būtu viens no jūsu noslēpumiem. - Es uzrakstīju garu sacerējumu par kapteiņa Misona dzīvi.
- Kas, vellos, ir kapteinis Misons? - es jautāju.
Nekad nebiju par viņu dzirdējis, un tas bija gaužām ērmoti, jo es taču biju dalībnieks tanī dzīvē, turklāt krietni ilgi un vairums man bija pazīstami.
- Nē, - jūs sacījāt, varen apmierināti pasmaidīdams. - Kā gan jūs būtu varējis kaut ko par viņu dzirdēt? Misona vispār nav.
- Nav?
- Nē, es viņu izdomāju - no sākuma līdz galam.
- Izdomājāt? Vai tad dzīvē nav īstu pirātu kapteiņu?
- Kā ne - ir gan. Man sarakstā ir trīsdesmit četri kapteiņi, un esmu tiem iekalkulējis apmēram sešsimt lappušu. Bet vai jūs nesaprotat? Jūs redzēsiet, ka kapteinis Misons ieies vēsturē. Tāpat kā Kruzo! Tieši Misons iedvesmos rakstniekus, viņu citēs nopietnās grāmatās! Ko jūs par to teiksiet?
Nenogaidījis manu atbildi, jūs turpinājāt: - Esmu novērojis, ka jums, laimes medniekiem un avantūristiem, piemīt daudzas krietnas īpašības. Nedomāju, ka jūs būtu sagatavojušies to dzirdēt no tāda kā es, bet tā tiešām ir. Jūs nepakļaujaties autoritātēm, savas brīvības kausu jūs tukšojat pilniem malkiem, ļaunojaties par jebkuru pāridarījumu vājajiem, taisnībai liekat valdīt pār žēlsirdību, visu kārtojat balsojot, tomēr ikviens drīkst izteikt savas domas. Sava kuģa ļaudis jūs nešķirojat ne pēc rases, ne ticības. Jā, jums piemīt daudz kas labs, ko mūsu vadoņiem derētu iemācīties, ja vien tie uzdrošinātos, jo vairāk par jebkurām citām jūtām jūsu asinis saviļņo varas apziņa, un to šāspasaules augstajiem un varenajiem lāgā netīk dzirdēt.
Jūs pamājāt, it kā gribētu atvainoties.
- Neņemiet, lūdzams, ļaunā, bet itin visi pirātu kapteiņi un viņu kuģu komandas ar savu nežēlību, mantkārību un drausmīgi nešķīsto dzīvošanu sagrauj visas labās ieceres un tikumus. - Bet tas jau ir, kālabad mēs dzīvojam.
- Es to gluži labi saprotu, - jūs nepacietīgi atsaucāties, - bet āķis ir tas, ka, uzteicot visas labās īpašības, var likties, ka es nenosodu ļn unās. Bet ļaunumu, mister Long, ja atļausiet man sacīt, nevar atsvērt ne ar ko. Tāpēc, lūk, es radīju kapteini Misonu, pirātu, kam piemīt visas labās īpašības, bet kuru nenomāc nežēlība un nekrietnība. To esmu izdarījis.
- Lai kas mani parauj, esat gan jūs cilvēks! - es iesaucos patiesā npbrīnā.
- Esmu gan, - jūs piekritāt.
- Bet varu arī saprast, kā nonācāt līdz kauna stabam.
- Tas ir to vērts, - jūs nešaubīgi atteicāt. - Ja karātavas ir jūsu dzīves mērkoks, tad skribenta dzīves mērkoks ir kaunastabs. Protams, ja viņš ir tā vērts.
Un šai ziņā jums droši vien bija taisnība. Bet ar visu mūžīgo l/taujāšanu jūs tomēr neesat izzinājis un sapratis, kas šos Fortūnas džentlmeņus novedis līdz dzīvei karātavu ēnā.
- Mister Silver, vai jūs reiz, kad, no nevēlamām ausīm vairīdamies, pastaigā kājas izlocīdami, Soda laukumā gājām garām pakārtajiem, ievērojāt izteiksmi viņu sejās?
- Nē, - es atbildēju. - Cik manas acis rāda, tur no izteiksmes daudz vairs nav atlicis.
- Nu jūs maldāties, - jūs savā parastajā dedzībā atsaucāties. - Jūs gluži vienkārši nepavērojāt tos pietiekami uzmanīgi. Piekrītu arī, ka šie konkrētie līķi nav labākais uzskates līdzeklis tam, kas man prātā. Līķi ātri zaudē savdabību, ja tos, pirms izliek publiskai apskatei, tieši no karātavām noņemtus, ķēdēs izpeldina Temzas smirdošajā ūdenī zem paisuma iezīmes. Varas iestādēm tiešām laimējies, ka mūsu platuma grādos ūdeņos nav haizivju. Tad gan butu ko redzēt, kad iestātos bēgums…
Un jūs laidāt vaļā tik sirsnīgus smieklus, ka es sāku prātot, vai tīkai galu galā no jums arī nebūtu iznācis lielisks pirāts. Varu saderēt, ka vajadzīgā karātavu humora jums netrūkst.
- Tāpēc laikus jāsāk vērot, - jūs turpinājāt, - ja grib pats savām acīm redzēt, kāds izskats katram ir, kad pēdējais mirklis klāt. Dažs, mans draugs, izskatās tā, it kā nu būtu izpircis visus izdarītos noziegumus. Tādiem seja ir nopietna, mierīga, tajā nav baiļu no nezināmā, kas viņus gaida. Citas sejas ir sarauktas bailēs, satraukuma izķēmotas, šausmu pārņemtas par visu, kas gaidāms. Tiem ir bail no soda. Vai jūs mākat to izskaidrot? Kā var būt, ka daži iet nāvei pretī padevīgi, nekurnot, mieru saderējuši? Ja atļausiet, man gribētos jums uzticēt kaut ko tādu, ko līdz šim neesmu atklājis nevienam, pat pats sev ne pilnībā. Man ir bail no miršanas. Jau iedomājoties vien, ka būs jānomirst, es vai jūku prātā. Vai jums, kas esat redzējis tik daudzus mirstam jeb nolaižam karogu, kā jūs droši vien sacītu, liekas, ka varētu but kāds pretlīdzeklis? Nē, ne pret nāvi, tā, kā zināms, ir neizbēgama, bet pret nepamatotajām bailēm? Visi tie pirāti, jā, arī tos esmu saskaitījis, ja gribat redzēt…
Jūs izvilkāt no kabatas saburzītu papīra lapu un sniedzāt to man, un sejā jums bija tas pats lepnais, bērnišķīgais smaids kā allaž, kad iedomājaties atklājis un atradis kaut ko tādu, kas pieder jums vienīgajam.
- Esmu saskaitījis kuģus, izvēlējies aptuveni vidējo komandas locekļu skaitu - astoņdesmit katram kuģim, atskaitījis nost tos, kas kalpojuši pie dažādiem kapteiņiem, pieskaitījis tādus no nezināmiem kuģiem, par kuru komandām nav ziņu, un ieguvis šādus rezultātus par apkalpēm…
Jūs norādījāt uz dažiem divkārši pasvītrotiem skaitļiem.
- Pieci tūkstoši pirātu, ja nu pāris simt vairāk vai mazāk. Jā, redzu, ka esat pārsteigts. Jūs laikam neticējāt, ka jūsējo ir tik daudz. Un tā ir tikai puspatiesība, jo daudzi aiziet, to vietā sarodas jauni. Bet pusotra tūkstoša varam rēķināt droši jebkurā laika sprīdī. Vesela piektdaļa mūsu. Karaliskās kara flotes! Kāds drausmīgs spēks, ja būtu apvienots un pakļauts viena cilvēka gribai. Bet, atgriežoties pie mūsu sākuma temata, proti, nāves, ja jums nebūs iebildumu…
Atbildi jūs nenogaidījāt. Gandrīz nevienā mūsu sarunā man neradās iespēja iebilst kādu vārdu, tik runīgs jūs bijāt, kaut arī visu mūžu neesat darījis nekā cita, kā vienīgi rakstos licis vārdu pie vārda. Man likās, ka varbūt esat pietiekami un līdz apnikumam ar vārdiem noņēmies. Tomēr esmu konstatējis, ka tādiem kā jūs un zināmā mērā arī es vārdi ir kaut kas līdzīgs slimībai vai indei, kā, piemēram, priesteriem Dievs un Fortūnas džentlmeņiem rums.
- Pusotra tūkstoša pirātu tātad rotaļājas ar dzīvību un nāvi, it kā starp abām nebūtu nekādas atšķirības. Pēc mana aprēķina, ser, no Robertsam kalpojošiem apmēram četri simti ir pakārti, līdz ar to savus noziegumus izpirkuši. Un cik nav to, kas nolaiduši karogu kaujas laikā vai miruši no slimībām? Apmēram trešdaļu nograuzis sifiliss. Un tomēr tas nevienu no jums pa īstam neuztrauc. Daži, protams, nožēlo, kad virve jau ap kaklu, bet daudz tādu nav. Es, mister Silver, ticu Dievam un pēcnāves dzīvei, ticu grēku piedošanai. Kāpēc gan es nespēju justies tik brīvs kā avantūristi? Kāpēc nespēju ielūkoties mierīgi nāvei acīs, kamēr vēl esmu dzīvs? Vai spējat man uz to atbildēt?
Es to nespēju, bet laikam, jūs no manis to arī negaidījāt. Tagad man šķiet, jūs no nāves baidījāties tāpēc, ka jūsu ticība pēcnāves dzīvei bija māns, paslēpju spēle kā viss, ar ko dzīvē esat nodarbojies. Kālab gan citādi jūs būtu mocījies tik kaismīgā vēlmē uzrakstīt visu, kas jums prātā? Vai tad ar to mierīgi nevarēja paciesties līdz nokļūšanai paradīzē? Tomēr jūs centāties, ģīmī bāls, bet rakstāmajā rokā iemetās krampji. Kāpēc tāda pārcenšanās, ja esat nemirstīgs? Nekā, ser. Ja jums bija bail no nāves, tad tikai tāpēc, ka jūs sirds dziļumos zinājāt, tāpat kā es un visi Fortūnas džentlmeņi, ka ir tikai viena dzīve un tā ir šī, un viss jāpadara šās dzīves laikā.
Viendien es uzaicināju Izraēlu Hendsu pie mūsu galda, lai jūs skaidri visu redzētu.-Lai jums beidzot būtu iespēja redzēt īstu pirātu, vienu no tās sugas, kam tiešām maz rūpēja dzīvot vai nomirt. Un man gribējās krietni pasmieties. Uz to, ka jūs varētu viens otru saprast, nebija nekādu cerību.
Izraels Hendss manu uzaicinājumu pieņema un piebiedrojās mums. Ar viltīgu aprēķinu viņš noraudzījās uz mani, jo zināja, ka neesmu tukšinieks, un ar neslēptu mantkāri uz jums, jo jūs bijāt Apsolījis viņam par pūlēm gineju, protams, no manas kabatas.
-Hends, - jūs uzņēmāt valodu. - Uzzināju no sava drauga, ka jums esot zināma pieredze pirātu dzīvē. Vai drīkstu jautāt, kādēļ kjuvat par pirātu jeb, kā mēdzat sacīt, Fortūnas džentlmeni?
- Burāju pie kapteiņa Tērbāra no Bristoles, devāmies uz Bermudam. Pa ceļam mUs pārtvēra TIčs Melnbārdis, pretīgais nešķīstenis. Mums nekas cits neatlika - pāriet pie Melnbārža vai tikt izsēdinātiem krastā.
- Un jūs izvēlējāties Melnbārdi?
- Jā, lai nelabais mani rauj! Velna izdzimtenis tas bija. Sašāva man kāju tīrā prieka pēc.
Hendss liekuļotā sašutumā nospļāvās uz grīdas.
- Melnbārdis bija gatavais velns. Sumpurnis, izdzimtenis. Es viņa stūrmanis, bet viņš iešauj man kājā. Pašam nenopriecāties, mērglim! Mēs sēdējām šā kajītē, tukšojām pudeli pēc pudeles, visi pillā, visi priecīgi - bij trāpījies labs ķēriens, visiem labas prīzes, mana tiesa bij simt sovrinu. Ta ir branga nauda, par pieciem simtiem var nopirkt labus papīrus un dzīvot kā kungs līdz mūža galam. Bet Melnbārdis par to negrib ne dzirdēt. Runā tik savu -Fortūnas džentlmeņi - tas ir aicinājums, tikpat kā būt par mācītāju. Šis nekādus sprukstiņus uz kuģa negribot. Tie ar saviem smirdīgiem parfīmiem tikai gaisu maitājot, tāpat kā ar smalkām manierēm - inde, vairāk nekas. Visādi kungi un lordi esot gatavie mūdži, zirgāboli, pamesli, bandubērni, cūkpakaļas, un tā vien uz priekšu. Un, ja viņa komandā esot kāds iegadījies, kas domā ar tādiem čupoties, tad lai brauc uz elli ar labu ceļavēju! Un, tā trakodams un rēkdams; viņš izrāva vienu no savām pistolēm. Apakš galda, nešķīstais, mēs ne manīt nepamanījām. Un tad, smiedams kā pašpuika par stulbu stiķi, izšāva. Laikam tāpat uz dullo, bet trāpīja man kājā. Es vēl tagad neesu nekāds īsts gājējs, lai viņš nolādēts, nešķīsts gars!
Viņš vēlreiz trekni nospļāvās uz grīdas.
- Un ko jūs darījāt? Jūs apvaicājāties. Atriebāt to ļaunumu?
- Ko jūs, sasodīts, iedomājaties? Komanda taču bija balsojusi par Tīču, smēja kopā ar šo. Daudziem tas bij labais joks, ja nogāž tādu cilvēku kā es. Un Melnbārdis ņēmās baurot, ka šie aizmirsīšot, kādi velna pulveri šie esot, ja laiku pa laikam kādu nenokniebšot. Neviens nebūtu pacēlis balsi, lai ievēlē mani par kapteini, kad es jums saku - neviens! Izstūrēt kuģi, nospraust kursu, to visu es varēju un pratu. Un cīnīties. Bet ar sabendētu kāju nebiju vairs neko vērts. Es, kā statūtos paredzets, pieprasīju kompensāciju. Prasīju četrsimt piastru, bet dabūju tikai divus simtus, tie sīkstuļi žņaudzās - četrus simtus dodot tikai par ievainojumu kaujā. Es, nolāpīts, pats esot vainīgs, ka sēdējis kapteinim šaujamceļā. Ja pa īstam parēķina, esu ticis cauri diezgan labi. Norakstījos no kuģa, atgriezos Londonā, nopirku šito šeņķi. Un vēl jāteic, kungi, ka man nāvīgi laimējies. Divus mēnešus vēlāk Meinards Džeimsriverā Virdžīnijā pārtvēra Melnbārdi un piebeidza gandrīz visus. Šie cīnījušies līdz pēdējam vīram. Kāda komanda bij! Bet nu vairs neviens nav palicis. Iet kopā ar tiem uzbrukumā, tā bija dzīve, nevis nīkt šitanī mēslu bedrē un par pusvelti laistīt alu.
- Vai tad nejūtat pateicību par to, ka esat dzīvs un varat dzīvot godīgi un tikuši? - jūs vaicājāt.
Hendss paskatījās uz jums tā, it kā jūs būtu gatavais āmurgalva.
- Ko? Pateicību? Man nevienam vellam ne par ko nav jāpateicas. Ierakstiet to savos papīros! Dzīvot godīgi un tikuši tādam kā t»s? Godavārds, šķebina! Noplēsties kā nabagam par neko? Vai kāds taisa naudu, godīgi dzīvojot? Man nesanāk, to es jums galvoju.
Viņš uzbelza ar dūri pa galdu, ka glāzes salēcās.
- Šitā tak nav dzīve! - viņš sūkstījās. - Iedodiet man labu kuģi un kārtīgu kapteini, un es rīt pat atstātu šito smirdīgo zaņķi Biedri. Kaujas. Aumaļām rums, bordeļmeitas veselām strīpām gaidīt gaida, kad nokāpsiet malā, gozēšanās saulē uz klāja, ne pirkstu nepakustinot, tā ir godīga dzīve, velns to zina vislabāk!
- Vai ir vērts par to maksāt karātavās? - jūs jautājāt ar liegu hinaidu, uzmezdams izteiksmīgu skatienu pa logu Soda laukumam.
Hendss paraudzījās uz jums ar viltīgu smaidiņu ģīmī.
- Esu dzirdējis, ka jūs esot varen gudrs vīrs, - viņš sacīja. - Visādi var būt. Es ne pieci nedodu par karātavām. Bet teikšu jums vienu: ja nebūtu karātavu, nebūtu arī tik daudz pirātos gājēju. Ja nekad neiznāktu saskrieties ar nāvi, tad nebūtu nekādas jēgas tur iepīties.
Es paskatījos uz Hendsu. Viņš lāgā neapjēdza, ko saka, pat neapjedza, ko domā, tomēr izteiktajā bija kaut kāda jēga. Kaut arī ne tas, ko jūs gaidījāt vai cerējāt dzirdēt. Jūs stūrgalvīgi liedzaties noticēt, ka ir bijuši cilvēki, kas riskēja ar dzīvību, neko nekārojot. Viņi dēvēja sevi par Fortūnas džentlmeņiem, par laimes medniekiem, bet, ja runājām par laimi, tad tie bija tīrie nejēgas. Viņu sapnis bija īsa un laimīga dzīve. Un kur tie ir tagad? Lielais vairums pagalam, dzīvi sadeguši ellē, ja tāda ir. Viņi bija tik pedantiski, ievēlēja kapteini, atcēla kapteini, visām balsīm bija vienāds svars, balsoja par pēdīgo sīkumu, guvumu dalīja līdzīgās daļās un tā joprojām. Pedantiski precīzi, jā, bet kāds labums bija no tā visa?
Nekāds. Viņus pakāra viņu pašu neprāta dēļ. īso mūžu viņi paši sev nolēma, tomēr vainoja visus un visu, bet kas gan bija vainīgs, ka viņi krita kā mušas, ja ne paši? Jūs, mister Defo, uzdevāt jautājumus par taisnību un netaisnību, par labu un ļaunu, par brīvību un apspiestību. Lai būtu - viņi izprata netaisnību un tirāniju tikpat labi un labāk nekā vairums pārējo cilvēku, bet jebkurā citā jomā viņi bija akli kā sikspārņi. Un tajā ziņā ne ar ko neatšķīrās no citiem cilvēkiem.