un nāvi, Devāls, nicināmais, kas bija ar mieru pārdoties par vienu draudzīgu uzsitienu pa plecu, un es, Garais Džons Silvers, kas bija gatavs pārdot ikvienu, ja radās nepieciešamība.
Nebija ne mazāko šaubu par to, ka Inglenda prieks par mūsu atkalapvienošanos ir patiess, lai cik šķērseniska tā bija. Viņš neprata vērtēt cilvēkus, viņš visos redzēja vienīgi labo. Jā, Inglends bija neatminama mīkla, galvenokārt pats sev, taču arī citiem, kas redzēja viņu svārstāmies uz priekšu un atpakaļ, no vieniem sāniem uz otriem, tā ka beigās neviens vairs nespēja saprast, kur atrodas. Kildēļ viņš bija ievēlēts par kapteini? Laikam tādēļ, ka bija labs cil-voks, uz kuru var paļauties. Viņā bija kaut kas tāds, par ko komanda bija pārliecināta kā par āmen baznīcā, tikai Inglends pats to neapjauta, proti, ka viņš nekad neieņemsies Dieva iecelta kapteiņa izdarībās un ieražās. Un komandas acīs šāda īpašība bija vērtīgāka par tīru zeltu.
Jūs, mister Defo, nekad neesat sapratis Inglendu. Jūs savā vēsturē rakstāt: viņam piemītot tik augsts saprāts, ka viņš būtu varējis kļūt par labāku cilvēku, nekā bija. Spriežot pēc jūsu raksturojuma, Viņam bijusi laba daba un arī drosmes nav trūcis. Ka viņš nebijis alkatīgs un nav pieļāvis ļaunu apiešanos ar gūstekņiem. Jūs uzsvēra!, ka vipš būtu laupījis saudzīgāk un apmierinājies ar mazāk asiem uzbrukumiem, ja vien viņam būtu izdevies pārliecināt biedrus par šādas rīcības jēgu, bet parasti viņš ticis pārbalsots, un, būdams šīs nicināmās sabiedrības loceklis, bijis spiests kļūt par līdzdalībnieku tās nešķīstajā darbībā. Tā jūs esat rakstījis.
Tiešam, jus iztēlojat Inglendu ar tik tīru un šķīstu sirdi kā eņģelim. Daļa vainas jāuzņemas arī man, jo esmu teicis par viņu daudz laba un daru to vēl joprojām. Bet tik ļauni ar Inglendu nebija, ka viņam draudētu briesmas dzīvi turpināt debesīs, lai gan viņš izjuta par to rūgtu nožēlu tad, kad jau stāvēja ar vienu kāju kapā. Bet vienu apstākli jūs neesat apsvēris, mister Defo, proti, ka neviens nespieda Inglendu būt par kapteini. Viņš būtu varējis no tā atteikties, kā, piemēram, izdarīju es.
Kad bijām divi vien viņa nelielajā kajītē, es Inglendam izstāstīju apmēram to pašu notikumu norisi, kādu biju stāstījis Devālam, tikai šur tur mazliet piepušķodams, šur tur šo to atmezdams, kopumā tā, lai viss izklausītos nevainojami. Inglends visu pieņēma par pilnu, kas liecināja labu par manām spējām, jo, lai ko runāja par viņa daudzpusību, esmu sastapis daudzus krietni muļķīgākus par viņu.
Pats par sevi viņš pastāstīja, ka ar vienu mēnesi darba cukurniedru plantācijā viņam pilnīgi pieticis, pat savulaik pieminētie govju mēsli Īrijā viņam šķituši labāki nekā cukurniedres, un pa visu miesu it kā skudras tekalējušas aiz nespējas izkustēt no vietas. Es gluži labi sapratu, ka mūžīgā nepieciešamība kustēties viņam ir asinīs. Viņš aizbēdzis un salīdzis par matrozi uz viena šonera, kuru pēc neilga laika savācis pirāts vārdā Vinters. Tas lūdzis Inglendu tiem piebiedroties un ar komandas piekrišanu pārņemt komandu uz šonera. Taču drīz vien vētra viņus šķīrusi no Vintera, un te nu viņš bija - ievēlēts kapteinis, atbrīvots no niezīgajām skudrām, kas bija viņu kņudinājušas.
- Ja tu būtu ar mieru kļūt par mūsu stūrmani, Silver, neviens nebūtu laimīgāks par mani.
- Uz to tu vari paļauties. Protams, ja komanda būs ar mieru.
- Uz vietas būs ar mieru. Es nezinu neviena cita, kas komandai varētu būt tīkamāks un cienījamāks par ievi. Ja tu parādies no savas labākās puses.
- Un Devāls? - es nevainīgi ievaicājos. - Viņš kā nekā tomēr bija „Tonton Louis" kapteinis.
- Nu tu gribi mani, savu vecu biedru, izjokot? - Inglends pasmējās.
- Nē, - atbildēju, - es pats viņu tam amatam ieteicu. Domāju, ka tas viņam nāks par labu.
- Nu, un kas notika?
- Viņam tas sakāpa galvā, un viņš sāka domāt, ka ir vienīgais, cilvēks uz kuģa, kas ir kaut ko vērts.
- Tas mani nepārsteidz. - Inglends noteica, tomēr bez visma-zakā ļaunuma. - No viņa nekad neiznāks jūrnieks.
- Āmen, - es pārliecināts apstiprināju.
Viss notika tā, kā Inglends bija paredzējis. Es ātri iemantoju komandas labvēlību, un mani ievēlēja par stūrmani un saimniecības pārzini. Kā gan citādi es būtu pāris gadu vēlāk ievēlēts par stūrmani uz kapteiņa Flinta „Walrus", kur sastapos ar draņķīgāko komandu, kāda jelkad pa kuģa klāju staigājusi.
Neilgi pēc tam, kad bijām uzņemti, kuģa padome nolēma, ka Jādod as uz Āfrikas piekrasti. Daži bija dzirdējuši un apgalvoja, ka droši zinot - tur gaidāms bagātīgs laupījums. No ziemeļiem tur atrodoties vergu uzpircēji, atvezdami zeltu, sudrabu, ieročus un dažādus greznumniekus, ar ko samaksāt par nēģeriem, nemaz nerunājot par pārtikas krājumiem faktoriju vajadzībām. No dienvidiem savukārt nāca kuģi ar Austrumindijas dārgumiem - audumiem, dārgakmeņiem, garšvielām un dažkārt tīru naudu lielā daudzumā, ko veda uz Londonu noguldīt.
Tas bija daudzsološas, vilinošas ziņas, un padome pieņēma lēmumu, pamatojoties uz šiem nostāstiem. Cita pamata gandrīz nekāda nebija. Jā, tagad atceroties droši varu teikt, ka tieši tā bija, nekas vairāk par to. Devāmies seštūkstoš jūras jūdžu garā burājuma, tieši cauri Zirgu platuma grādiem* ar nolādēto bezvēju, cepinādamies drausmīgā saules svelmē tikai kaut kur saklausītu tenku dēļ. Pirmā ziņa bija, ka no Antigvas izbraucis angļu karakuģis pirātu medībās. Tā mēs, astes iežmieguši, zēģelējām tālāk uz dienvidiem, uz Barbadosu. Nākamā tenka vēstīja, ka karalis izsludinājis amnestiju, bet citi apgalvoja, ka tās esot tukšas, no zila gaisa sagrābstītas baumas, un padome tikai lēma un pārlēma - te par vienu, te par otru pasākumu; nobalsoja rakstīt petīciju un pēc tam nekustēt vairs ne no vietas. Kādam citam bija vistiešākā informācija, ka nākamajā mēnesī no Kartagenas izbrauks spāņu galeons ar sudrabu; galeona deļ mes nogulējām piecas nedēļas slēpnī pie Hispaniolas, neieraudzījuši nevienu buru. Bocmanis bija dzirdējis, ka Robertss vācot kopā lielu pirātu floti vienā līcī Jamaikas dienvidos. Aizzēģelējām uz turieni, bet sastapām vienīgi trīs indiāņus kanulaivā. Pirmais stūrmanis zvērēja pie visa, kas tam svēts, ka Eivas salā esot dabūjams dzidrs, labs avota ūdens. Nonākuši tur atradām smirdošu, pieglumējušu dīķi, kur čumēja un mudžēja ķirzakas un tamlīdzīgi mūdži. Un tā tālāk, un tā joprojām, bezgalīgā nenoteiktību virknē. Mēs, laimes mednieki un bruņinieki, maldījāmies pa sagrābstītu tenku, neapstiprinātu ziņu miglu. Tātad tās nebija vienīgi manas aplamās kalkulācijas, kuģošana pēc aklā aprēķina.
Diendienā komanda spriedelēja, ķīvējās par visu un neko, par nedrošām cerībām un varbūtībām, kas mums šur vai tur varētu krist rokā. Vārdi, tikai vārdi bez jēgas un nozīmes: „man liekas", „es domāju", „es dzirdēju", „es lasīju" - to teica ikviens, kas prata lasīt, „man zināms viens, kas sacīja", „es, godavārds, varu teikt", „katrs zina", „par to es ne vella nedodu", „droši kā bankā"… Kad man tāda tērgāšana pagalam noriebās, es lāgiem ieklupu vidū un pateicu viņiem, kas ir kas. Strīdiņi apklusa, jo man piemita spēja atrast tādus vārdus, kas viņus pārliecināja. Nebrīnos, ja viņi sāka domāt, ka es sprediķoju un gudroju likumus. Lai jau - man bija tieši tādas pašas tiesības kā visiem pārējiem.
Trīs nedēļas bijām ceļā, kad iebraucām bezvēja joslā kā stikla sienā. Vienu mirkli buras piepūtās, dziedāja un šalca, kā ar vēju pildītām burām pieklājas. Jūra viļņoja baltām putām, bet jau nākamajā mirklī peldējām pa spoguļgludu jūru, buras sašļukušas, klīverkoki un gafeles čīkstēja, falles un šotes bezspēcīgi nokārušās, kuģa priekšgala šķeltais ūdens jautri nešļakstēja. Pat mūsu teiktie vārdi neskanīgi noplaka, kad mēs nelaimīgiem ģīmjiem raidījām ilgu pilnus skatienus uz kuģa pakaļgalu, aiz kura palika baltputainie viļņi kā zirgi plīvojošām krēpēm, kuri mūs tik strauji bija atnesuši šurp.
- Ko jūs, velns parāvis, visi blenžat kā teļi? - uzbrēcu, pārtraukdams nāves klusumu. - Pasaule tak bojā neaizies, ja maķenīt uznācis bezvējš.
- Ko tu no tā jēdz! - es izdzirdu agresīvu saucienu. Bļāvējs laikam neapjēdza, ka cenšos vienīgi mazliet uzmundrināt noskaņojumu. Drīz vien nākamajās dienās tas pats bļāvējs izgrūda kā skābenas atraugas vārdus par kuģiem, kas, bezvējā iekļuvuši, satrunēja - ar visu komandu un pārējo, kas bija uz kuģa, par kuģiem, kur puse komandas apmiruši aiz slāpēm un bada, par jūrniekiem, kas saslimuši ar saulesdūrienu un ar dunci un pistoli rokā skrējuši amoku, par milzīgiem virpuļiem, kas sacēlušies pilnīgi rāmā jūrā un ierāvuši dzelmē pat līnijkuģus. Vareni nostāsti, protams, traka māņticība, kas reibināja jūrnieku apjukušos prātus, modināja negudras iedomas un par labu nevienam nenāca. Paši par sevi interesanti un aizraujoši, bet izplatoties kļuva par jēgas piesārņotajiem un tos nevajadzēja pieļaut.
Es sāku aprunāties ar lielo stāstītāju, Boumenu vārdā, bet šis ne ausis nepakustināja.
- Kas man var aizliegt teikt, ko gribu, es tik nospļaujos, man ir tiesības runāt, - viņš atcirta, kad es ieteicu komandas labā savus uzskatus par tiesībām pieklusināt, līdz tiksim krastā.
- Vai ta' uz šitā nolādētā zārka vairs nav vārda brīvības?
- Atkarībā no tā, ko tu saki, - es pavisam maigā balsī piebildu.
- Vai tu re - ko es saku? Un kurā pantā mūsu statūtos būs teikts, ka man nav brīv runāt, ko es domā. Es te ir tikpat nolādēti labs un derīgs kā katrs cits.
- Es neko pret to nesaku. Bet nekādu priecas vēsti tu nesludini.
- Ak par to tu piekasies? Tad tu saki, ka vajag būt nerram un ākstam un taisīt dumus jokus, ja uz šitā kuģa kāds grib muti pavērt? Kas tie par vella statūtiem tad ir? Vai cilvēki te, velns lai parauj, nedrīkstēs patiesību dzirdēt?
- Un kāda, lūgtum, tā patiesība varētu būt?
- Tā patiesība, nolādēts, ir, ka šitais kuģis noies uz grunti, ka tas ir liktens, un cauri. Ko, ellē, mums vispār vajadzēj braukt uz Āfriku? Vai Rietumindijā trūkst kuģu, kam piebraukt pie sāna? Tur vismaz dzen kārtīgu rumu un maukas ir baltas. Tagad būs jāguļas pie melnām pagānu mežonenēm, tās visas ir ar bakām. Tas ir, ja mēs vispār tur nonāksim. Mēs vēl nebūs ne līdz pusei tikuši ārā no šitā elles cauruma, kad puse mūsu labāko vīru būs pagalam, to es te droši var sacīt, nolādēts pusnēģer. Domā, es par tev nav dzirdējs? Pārdots uz izķeršan kopā ar veselu lādiņu melno. No brīvas gribas! Domā, es nezin, kas tu par jefiņ? Tu ir no tiem, kas stāv melno pusē.
To,.norunājis, viņš notrieca treknu spļāvienu man tieši pie kājām. Ko es varēju iesākt ar tādu biezpaurainu mēslu vaboli, kas tā bojāja noskaņojumu kuģa ļaudīs? Runāt bija atļauts, to neviens nedrīkstēja liegt, bet izdzīvot arī vajadzēja. Viens tāds tips kā Boumens varēja it viegli nodarīt milzu postu, šķiest un pilināt ļaunumu un indi, līdz visi būs tikpat nojūgušies kā viņš.
- Paklau, tev ir gaiša galva, - es sacīju. - Tu saproti, ka mēs Šajā vietā nevaram griezt kuģi apkārt un zēģelēt pret straumi, ja nav vēja, un pat ar vēju mēs nevarētu laist atpakaļ uz Rietumindiju, jo ceļš ir divreiz garāks nekā līdz Āfrikai. Tu esi gudrs puisis un to saproti, vai ne?
- Ar glaimiem tu nekur netiksi, Silver. Galviņa man strādā, tur tev taisnība. Bet ne katrs šāds tāds man' nemācīs, ko darīt un kas man jāsaprot vai nav jāsaprot. Liec to aiz auss un neaizmirsti!
- Likšu, Boumen, likšu, par lo tu vari būt drošs. Un neaizmirsīšu. Atmiņa man ir kā zirgam.
Pagaidām likos mierā. Nebija nekādu cerību vest pie prāta tādus kā Boumens. Viņam pat ar laipnību nebija iespējams piekļūt. Kapracis - vairāk par viņu nebija ko teikt.
Ļāvu viņam izplatīt nelabo noskaņojumu tiktāl, ka vīri sāka raudzīties apkārt, vai neatradīs kādu grēkāzi. Bija jau atskanējis pa skarbam vārdam, kad vajadzēja pievilkt "kādu šoti vai faili, lai izmantotu kaut vieglu vējpūsmu, kas allaž uzradās, kad to vismazāk gaidīja. Pat Inglends sāka manīt, kas uz kuģa notiek, taču, palikdams uzticīgs savam raksturam, nedarīja neko vairāk, kā, alrazdamies komandas vidū, uzbilda katram pa labam vārdam. Lielu labumu viņš no tā nesagaidīja. Tas ir labestīgo ļaužu posts: tiem grūti nākas atvērt acis, lai saskatītu ļaunumu, bet, kad tās atver, ir jau par vēlu.
- Kas te notiek? - viņš man jautāja, kad visur bija sastapies ar nicinājumu un nievām. - Es visu laiku domāju, ka mēs vienojāmies ļ >ar Āfriku, bet nu visi tik to vien: kāds elles risks, un vaino mani, ka es visus tajā grūstin iegrūdis. Tas nav taisnīgi. Džon, vai tev tā neliekas? Tu tak atceries, ka es, kapteinis būdams, cietu klusu un nebalsoju ne par vienu priekšlikumu. Man toreiz likās, ka viņi visi ir vienprātīgi:
- To viņi ir aizmirsuši. Mums uz kuģa ir viens kapracis, kas flķiež uz visām pusēm žulti. Viņš visiem iegalvojis, ka mēs te bez-voja aiziešot bojā. Un nu viņiem vajadzīgs kāds, kam uzkraut vainu, ja neveiksies. Un kam gan citam kā kapteinim?
- Bet es taču nebalsoju. Un viņi paši mani ievēlēja.
- Skaidrs, bet tikai tāpēc, lai būtu kāds, kas prot vadīt kuģi un ko var pakārt, kad saiet grīstē. Paļaujies uz Džonu Silveru, gan es Iegriezīšu pareizā ceļā.
Pagāja dažas dienas smagajā, spiedīgajā karstumā, kad saule cepināja tā, ka darva un piķis izkusa salaiduma vietās un mēs plelipām pie klāja. Augu dienu mēs šļācām ūdeni uz klāja un kuģa korpusa, lai tas nepārvērstos par sietu. Tomēr tikai kāds desmits mūsējo darbojāmies ar sūkņiem un ar spaiņiem. Pārējie sēdēja vai gulšņāja uz klāja, sodīdamies un lādēdamies nodzēra atlikušo rumu, un tiem vēl vairāk nekā citkārt bija vienalga: dzīvot vai mirt. Tikai Boumens vēl turējās stingri uz kājām. Lēkāja kā zaķis, apmierināti ņirgdams un darīdams, ko spēja, lai mums visiem izraktu kapu.
Vienu ritu, kamēr rums vēl nebija paguvis vīrus apdullināt, es sasaucu tos kopā uz apspriedi. Tā bija mana pirmā stūrmaņa tiesība. ieradās visi, jo iedomājās, ka varēs izgāzt savu neapmierinātību, varēs atspēlēties katram, kas gadīsies ceļā, kaut vai visai pasaulei, ja būs nepieciešams. - Biedri! - es uzsaucu tādā ļaunu vēstījošā balsi, kas vienam otram lika saausīties. - Jūs zināt, kā te, uz kuģa, ir. īstā elle, ne vairāk, ne mazāk. Nekā cita kā vaidi un gaudas. Ja.tā turpināsies, mēs drīz vien kritīsim cits citam ar nazi pie rīkles, nemaz nenogaidot, kamēr beigsies nolādētais bezvējš.
- Taisnība! - kā jau gaidīju, iesaucās Boumens. - Par to es te runāju visu laiku. Mums nemūžam nevajadzēja nesties šurp, tādas ir manas domas.
- Un kurš no jums balsoja pret, kad mēs par to lēmām? Kurš? Vai es nedzirdu nevienu balsi?
Visi klusēja, līdz no jauna ierunājās Boumens:
- Kas tur, nolādēts, par ļaunumu, ja pārdomā citādi? Nu, ko? -viņš noprasīja kā uzvarētājs un lielīgi paskatījās visapkārt.
Varbūt pulkā bija kāds, kas domāja tāpat, tomēr negribēja to dzirdēt no tāda žurkuļa kā Boumens. Ļaunīgām acīm tie raudzījās visapkārt, meklēdami kādu, kam varētu uzvelt atbildību. Kādu, ko varētu sadauzīt pusbeigtu, lai atgūtos. Par to es nešaubījos ne mirkli.
- Nē! - es iesaucos. - Mēs visi kādreiz kļūdāmies. Pat tie vislabākie, kā, piemēram, tu pats, Boumen. Vai man nav taisnība, biedri? Vai Boumens nav pats labākais mūsu vidū? Viņš visu zina, kā pareizi dzīvē notiek. Uzprasiet Boumenam, un lai mani zibens sasper, ja viņš nepratīs jums pateikt, ko un kā. Nu, vai man nav taisnība?
Boumens smaidīja un pavērās visapkārt. Viņam bija tikai viena vienīga vēlēšanās dzīvē, kuru viņš citādi nemaz augstu nevērtēja: viņš gribēja, lai viņu uzklausa, vienalga, par kādu cenu, kaut vai mums visiem un arī viņam pašam par postu.
- Vai Boumens viens pats neatsver desmit no mums? - es saucu skaļā balsī. - Viņš mums saka patiesību, ko mēs neviens neprotam saskatīt. Viņš mums izskaidro situāciju tieši tādu, kāda tā ir - ka neviens no mums, nabaga velniem, šitajā braucienā līdz galam dzīvs nepaliks. Vienīgais, ko mēs varam darīt, palocīties un pateikt mīļu paldies un tad sagaidīt savu likteni. Ja Boumens mūsu nāves spriedumus parakstījis, tad mēs tur vairs maz ko varam līdzēt.
Boumenu trāpīja vīru niknie skatieni. Par ko viņš iedomājas sevi esam? Nevienam nav tiesību noteikt, ko lai viņi domā, kur nu vēl nāves spriedumus parakstīt. Boumena pašpaticīgais smaids bija padzisis.
- Iesaku ievēlēt Boumenu par pirmo stūrmani! - es pārkliedzu murmuļošanu, kas kļuva aizvien skaļāka. - Ja vispār ir kāds, kas spētu mūs aizstāvēt vai cīnīties mūsu labā ar Dievu un velnu, ar vēju un vētru, tad tas ir vienīgi viņš.
- Ne vella viņš nav! - pulkā iekliedzās viena balss.
Šie vārdi atrāva slūžas vaļā. Pār Boumenu gāzās draudi un lāsti, tiem sekoja dūres. Tie, kas stāvēja tuvāk Boumenam, belza viņam nikni un nežēlīgi. Pa gaisu aizsvilpa marlins - dzelzs spieķis sabriedušu tauvu atšķiršanai - un trāpīja viņam pa vēderu, viņš pakrita.
Viņš nepaguva piecelties, kad visi viņam sabruka virsū gan ar nažiem, gan nūjām vai kas nu kuram ātrumā gadījās pie rokas.
- Rimstieties! - es visai bargi iesaucos, līdzās manai balsij bija dzirdamas vienīgi Boumena vaimanas.
Viņš pavērsa uz manu pusi līdz nāvei iztrūcināto seju.
- Silver, glāb mani!
Es nicinoši iesmējos.
- Kādēļ glābt? - es jautāju. - Mums taču tik un tā visiem jāaiziet bojā tev arī, ja ticam taviem pareģojumiem. Vai tikt ellē mazliet drīzāk vai vēlāk - kāda tam nozīme? Piesieniet to nešķīsteni pie grotmasta!
Boumens izgrūda drausmīgu bļāvienu, kad viņu pa klāju aizvilka līdz mastam. Komanda piešķīra viņam lēnu, mokošu nāvi, un viņš līdz pat pēdējam brīdim juta, ka ir dzīvs. Es viņam būtu sagādājis īsu un ātru nāvi, bet nebiju lēmējs. Ja matroži būtu viņu nosituši uzreiz, tie nekad nevarētu atbrīvoties no indes, kas bija iepludināta viņu asinīs. Tagad turpretim es visapkārt redzēju priecīgas, apmierinātas sejas, kad haizivis bija aizvākušas mūsu ļaunā gara vispēdējās paliekas, ļaunā gara, kas varbūt mazliet neparastā izskatā tik ilgi bija dzīvs viņiem rēgojies acīs. Gan atsevišķi, gan visi kopā viņi man pateicās. Varbūt visai pamatoti.
Vienīgais, kam es ar savu veiklo izdarīšanu nespēju apmānīt acis, bija Inglends. Viņš ar drūmu pārmetumu lūkojās manī vēl nedēļām ilgi, kad pārējie jau sen bija aizmirsuši, ka tāds cilvēkveida radījums kā Boumens vispār jelkad dzīvojis. Es nepūlējos Inglendam izskaidrot, ka viens grēkāzis bija jāupurē, ja mēs paši vēlējāmies vēl kādu brīdi padzīvot šai pasaulē. Tādi kā Inglends, kas paši atzīst, ka neprot atšķirt dzīvību no nāves, nespej saprast, ka reizēm mums jāizšķiras - vai nu par vienu, vai par otru.
Pēc nedēļas vai divām nedēļām noturīgs, spirgts rietenis saviļņoja jūru un aiznesa mūs uz Āfrikas piekrasti. Un visi solījumi, visas baumas šoreiz piepildījās. īsā laikā mums patrāpījās vienpadsmit guvumi, turklāt kaujās nezaudējot nevienu no savējiem.
Dažus no šiem kuģiem aizdedzinājām, dažus nogremdējām, bet divus pārvērtām par Fortūnas džentlmeņu kuģiem, jo jūrnieku, kas gribēja pārnākt pie mums, bija par daudz, uz sava kuģa tos uzņemt nevarējām. Atlikušos noplicinātus palaidām, lai kuģo tālāk. Uz jauniegūtajiem kuģiem par kapteiņiem tika ievēlēti Leins un Sempls, lai meklē laimi paši uz savu roku. Nezināmu apsvērumu dēļ viņi kuģus pārdēvēja, padarot tos par „Queen Anne's Revenge" un „Flying King". Laimi viņiem tas neatnesa, jo kuģim jāpatur vārds, kādā tas ir kristīts, vismaz es tā saku, lai gan man tādi rituāli vispār pie sirds neiet. Leins un Sempls šķērsoja Atlantijas okeānu un novietojās gaidīt kuģus netālu no Brazīlijas krastiem. Tur viņiem patrāpījās daži visai pieticīgi ķērieni, bet tad viņi sastapās ar vienu Portugāles karakuģi, un tas viņus apklusināja uz visiem laikiem. Divpadsmit vīri krita kaujā, astoņi tika pakārti, bet pārējos nēģerus un indiāņus aizpārdeva par vergiem.
Mani vēsts par viņu nožēlojamo galu sasniedza tikai pēc ilgiem gadiem un, kā vienmēr, par vēlu, lai viņus apraudātu vai atriebtu, pat ja būtu vienu vai otru vēlējies darīt. Dzīvē viss iekārtots tā, ka labākais aizvien ir - vienkārši aizmirst kuģabiedrus, līdzko tie pazūd no redzesloka, turklāt parasti uz visiem laikiem. Kādā vientuļā līcī Āfrikas piekrastē Vidāroudā sastapām Labušu un viņa papagaili. Inglends kļuva bagātāks par vienu papagaili, bet visi kopā mēs dzīrojām, noslēdzām brālību un svinīgi nozvērējāmies kopīgi vērsties pret visu pasauli un atkal sastapties Johannas salā.
Bet dzīve neglābjami gāja tālāk savu gaitu. Kad bijām kopā nobraukuši dažas nedēļas, mūs pārsteidza un izšķīra vētra, un mēs nekad vairs nesastapāmies. Labušs nogremdēja „Mājoti", uzbūvēja iev jaunu kuģi un aizzēģelēja uz Madagaskaru; kopš tā laika neesmu vairs neko par viņu dzirdējis.
Ak! Tāda bija pirātu dzīve, man jāsaka jums, mister Defo, un Visiem pārējiem, kas uzmetušies par tās hronistiem: ap viņu kuģi Apvilkts aplis, kam nav ne mērķa, ne saskarsmes ar cilvēkiem. Mēs nelīdzinājāmies citiem jūrniekiem. Mūsu kuģi neburāja pa jūrām, l.ti kaut kur nokļūtu. Mēs gan dēvējām sevi par brāļiem un biedriem, tomēr mazāk par jebko citu pasaulē mūs interesēja ģimene vai draugi. Kristīgi ļaudis mūs dēvēja par cilvēces ienaidniekiem, un zināmā mērā tiem bija taisnība, jo neviens nespēja būt mūsu draugs, pat mēs paši ne. Nē, mūsu atmiņa bija īsa, un tādai tai vajadzēja būt, ja gribējām turēties garā moži. Kurš skuma pēc Labuša, kad tas pazuda? Varu jums droši apgalvot, ka neviens no mums, varbūt vienīgi viņa papagailis. Pārāk daudzus mēs bijām redzējuši pazūdam neziņas jūrā, pa kuru dreifējām, ūdeni nesaviļņojot.
Pavisam mēs Inglenda vadībā nostrādājām divdesmit sešus kuģus, turklāt viegli un prasmīgi, izņemot pēdējo - „Kasandru" -un pirmo, kad pametām Āfrikas krastus - „Eagle", kur par kapteini bija Rikets, bet kuģa pieraksts - Korka - it kā man ar Īriju jau tā nesaistītos visādas nebūšanas. Rikets, protams, nebija tāds muļķis, ka ar sešiem lielgabaliem un septiņpadsmit vīriem uz klāja stātos pretī mūsu diviem simtiem. Tas nolaida karogu, kamēr mēs vēl nepaguvām izšaut brīdinājuma zalvi.
Inglends un Devāls, protams, bija bez mēra priecīgi par to, ka bijām notvēruši īru. Riketu, strupu, plecos ielikušu, kaulainu tēvaini, Inglends uzaicināja savā kajītē, aizkaitinadams mūsējos, kas gribēja uz ša kapteiņa rēķina maķenīt uzjautrināties. Taču šoreiz Inglends pallika nelokāms un pieteica, ka viņa tautietim ne matiņš nedrīkst nokrist no galvas, ka visi, kas paši vēlas, var no brīva prāta mums piebiedroties, bet pārējie drīkst netraucēti turpināt ceļu.
- Kompensācijai, - viņš sacīja, - atdodu savas divas daļas no laupījuma, to varat savā starpā sadalīt, tikai bez jebkādiem rupjiem izlēcieniem, to turiet prātā!
Riketam Inglends paskaidroja, ka būtu palaidis „Eagle", kravai klāt neķeroties, ja drīkstētu rīkoties pēc sava prāta. Taču kapteinim, kas komandē kuģi, uz kura plīvo melnais karogs, nav tiesību rīkoties tā, kā pats grib.
- Bet es galvoju, - viņš sacīja, - ka jūs no šejienes aizbrauksiet sveiki un veseli. Neviens nedrīkst teikt, ka Edvards Inglends izturas nekrietni pret saviem tautiešiem.
- Edvards Inglends, - Rikets atkārtoja. - Vai tas ir jūsu vārds?
- Tā tas tiešām ir, - Inglends atbildēja. - Dzimis Viklovā, godīgu īru vecāku dēls, vēlāk zvejnieks un jūrnieks Kinzeilā.
Riketa acīs piepeši pazibēja bailes, kaut arī to nebija viegli konstatēt, jo viņš visu laiku zobgalīgi smīnēja.
- Kas vainas tam vārdam? - es draudīgi noprasīju.
- Vainas? - Rikets nostomījās.
- Nedomājiet piemuļķot tādus kā mēs, - es neatlaidos. - No tādiem, kas to gribējis, dažs labs vairs mauru nemin.
Nu Rikets jau bija bezjēdzīgi notrūcies.
- Kas tev noticis, Džon? - Inglends dusmīgi noprasīja. - Rikets ir mūsu viesis.
- Nepārtrauc mani, pats tikšu galā! - es atsaucos.
- Džons, - Rikets atkārtoja un dziļi ievilka elpu. - Džons Silvers?
- Nu, vai redzi, ka tam tēvainim nav tīra sirdsapziņa?
Es sagrābu Riketu aiz apkakles un pierāvu kājās no krēsla.
- Vai mēs varbūt drīkstam uzzināt, kas vainas tādiem vārdiem kā Edvards Inglends un Džons Silvers? - es norēcos.
Man nācās viņu krietni sapurināt, iekams viņš izšļupstēja kaut ko sakarīgu.
Varbūt man nevajadzēja būt tik neatlaidīgam, bet kā es varēju zināt, ko viņš izspļaus? Mēs uzzinājām, ka es tieku meklēts apsūdzībā par slepkavību; Inglendu un kādu Devālu apsūdz līdzdalībā, bet visus trīs - zādzībā un nelikumīgos kontaktos ar ienaidnieku pēdējā kara laikā.
- Kas tad būtu noslepkavots? - Inglends izbrīnījies un, nespēdams ausīm noticēt, jautāja.
- Kinzeilas zvejnieks vārdā Danns, - Rikets atbildēja.
- Ko es sacīju? - viņu pārtraukdams, es zibenīgi iesaucos. - Angļi grib mūs pakārt, galvenokārt mani, tāpēc ka izstāstīju, kas notika ar nelietīgo ģenerālgubernatoru un viņa meitu.
Rikets draudzīgi papurināja galvu, laikam gribēdams mani samierināt.
- Nē, viņš sacīja, - to nedara angļi. To visu uzsākusi tā zvejnieka meita.
- Tie ir meli! - es iekliedzos.
- Nomierinies, - iejaucās Inglends. - Tur jābūt kādam pārpratumam.
- Ne vella nav nekāda pārpratuma! - es atkliedzu. - Šitais nelietis melo, lai glābtu savu ādu!
Pirms Inglends paguva apdomāties vai Rikets sagudrot, ko sacīt, es viņu izrāvu ārā uz klāja. Inglends nešaubīgi ticēja, ka prot naska tīt atšķirību starp dzīvību un nāvi, bet ko viņš darītu, ja Uzzinātu, ka esmu nogalinājis Dannu un pametis Elīzu tās liktenim? Nemaz nerunājot par Devālu.
- Biedri! - es rēcu. - Šitenais cilvēks izplata melus par jūsu kapteini un jūsu stūrmani. Ko jūs par to teiksiet?
Komandas vīri, izdzirduši manus vārdus, iegaudojās niknumā. Inglends izskrēja no kajītes, bet par vēlu. Mūsu dūšīgā komanda jau bija sagrābusi Riketu, un drīz vien viņš bija apklusināts uz visiem laikiem, un pasaule bija kļuvusi nabagāka par vienu kapteini no Dieva žēlastības. Kamēr matroži piebeidza Riketu, es piesardzīgi apvaicājos par šo un to viņa komandas vīriem. Man laimējās - tie bija salašņas no visām pasaules malām, un no četriem īriem, kas bija komandā, neviens nebija Kinzeilai ne tuvumā bijis un noteikti neko nezināja ne par Edvardu Inglendu, ne Džonu Silveru. Turklāt Rikets bijis smags komandas izdzinējs. Ne tāds tirāns kā Vilkinsons, tomēr pietiekami rupjš un negants, lai matroži bez mazākās nožēlas noskatītos viņa nāves skrējienā starp nažiem un zobeniem un noklausītos, kā viņš brēca pēc debesu žēlastības, kad tika uzšķērsts.
Inglends vēlāk plosījās trakā niknumā.
- Cilvēkus nenomaitā tāpēc vien, ka tie ir dumji un tic visādām stulbām nevalodām.
- Bet vai tu nesaproti, - es centos viņam ieskaidrot, - Rikets būtu izkladzinājis pa visu pasauli, kas mēs esam un ko esot izdarījuši, ja būtu atstājuši viņu dzīvu. Un mums divkārt nikni sāktu dzīt pēdas.
- Džon Silver, - Inglends sacīja, un viņa dusmās ieskanējās dziļas skumjas. - Es neesmu galīgs muļķis. Mēs šai dzīvē rīkojamies patvaļīgi un agrāk vai vēlāk nonāksim līdz karātavām, par to nebūtu jāšaubās. Bet ņemties un slepkavot cilvēkus par to vien, ka tie izplata nepatiesus apvainojumus,, tas tā kā būtu par stipru.
- Pat tādus cilvēkus, kuru melu dēļ tevi varētu pakārt? - es jautāju. - Kad tad īsti drīkst kādu piežmiegt?
- Nekad, Džon. Vai tu dzirdi? Nekad!
Viņš satvēra mani pie apkakles un purināja tāpat, kā es biju purinājis Riketu. Edvardam Inglendam bija stingras rokas, varat man ticēt. Es nemēģināju aizstāvēties. Man šķiet, sirds dziļumos es jutu, ka Inglends vienmēr gauži labi zina atšķirību starp dzīvību un nāvi, arī manējo. Vai tieši tāpēc viņš mani neturēja ciet savā dzelžainajā tvērienā? Viņš piederēja pie tiem nedaudzajiem, kas ikvienam ļauj dzīvot tieši tā, kā pašam tīk neatkarīgi ne no kā.
Ap to laiku Inglendā sāka izpausties nožēla un sirdsapziņas pārmetumi, kad mēs apstrādājām un izlaupījam kādu kuģi un pazemojām apkalpi. Tas iesākās ar Riketu un kļuva vēl ļaunāk ar „Cadogan ", kam bija Bristoles pieraksts un par kapteini Skinners.
Skinneram dzīvē neveicās. Viņš bija kapteinis no Dieva žēlastības, bet nekādi debess spēki viņam palīgā nenāca. Šajā gadījumā providence bija mūsu pusē. Pie mums uz kuģa bija kāds ducis kādreizējo Skinnera komandas locekļu, to vidū arī mūsu bocmanis Greivzs, kas nekad neaizmirsa nevienu pāridarījumu, lai gan citādā ziņā viņa atmiņa nebija labāka kā visiem pārējiem. Savulaik Skinners bija nospriedis, ka Greivzs un viņa drauģeļi ir sliņķi un nekam nederīgi paklīdeni, un bija tos nodevis uz karakuģa, kur tos tūdaļ ieskaitīja flotes dienestā. Bez tam Skinners bija liedzies tiem izmaksāt nopelnīto algu, jo, pēc viņa domām, alga bija samaksa par krietni padarītu darbu, nevis par nelietībām un nolaidību, kas apdraud kuģa drošību.
Mēs abi ar Greivzu stāvējām pie treliņiem, lai sagaidītu un saņemtu „Caciogan" ļaudis uz „Fancy" klāja. Inglends kopā ar kādiem divdesmit mūsu vīriem atradās uz „Cadogan ", lai pārraudzītu laupījumu.
Tiklīdz virs treliņiem parādījās Skinnera galva, Greivzs sāka aiz sajūsmas spriņģot un plaukšķināt rokas, gluži kā mazs puika.
- Vai manu - tas tak ir pats velnu velns, ko redzu! - viņš iesaucās, jautri iesmiedamies, kad uzpazina Skinnera ģīmi. - Nudien, pats gan! Šitais vīrs, Džon, nav labāks par pašu sātanu. Sveicināts uz mūsu kuģa, kep'n Skinner! Tūkstoškārt sveicināts! Kas mums sagādā tik lielu godu?
Kad Skinners pamanīja savu kādreizējo padoto, viņš sāka trīcēt pie visām miesām - tieši tāpat kā Rikets un citi pirms viņa. Viņš laikam būtu atlaidis rokas no virvju kāpnēm, ja Greivzs viņu nesatvertu un nepārvilktu pār treliņiem.
- Nekā nebij, mīlīt, - viņš ieteicās, uzmetot kapteinim pārmetuma pilnu skatienu. - Kāpēc lai jūs tik ātri mūs atstātu? Es, kā jūs zināt, esmu liels jūsu parādnieks. Un labprāt nomaksāšu parādu tādā pašā naudā, kādā jūs man aizdevāt.
Greivzs sasauca kopā savus biedrus, kas bija gandrīz tikpat sajūsmināti kā viņš. Viņi piesēja Skinneru pie enkura vinčas un apmētāja ar pudelēm, kas sasizdamās ieplēsa dziļas brūces kapteinim miesā, pēc tam ar pātagām trenkāja viņu pa klāju, kamēr pašiem aptrūka ripas, bet Skinners visu laiku gaudus lūdzās, lai žēlo viņa dzīvību.
- Manu labo kapteini, - Greivzs beidzot sacīja, aizelsies, bet vēl joprojām tikpat aizrautīgi, - tā kā jūs esat bijis tik godīgs un taisnīgs kapteinis, jums būs novēlēta viegla un ātra nāve. Nē, nevajag pateikties mums tagad, lūdzu, nevajag, jūs to varēsiet izdarīt tad, kad atkal satiksimies ellē.
Tad Greivzs pacēla musketi un iešāva viņam galvā.
Kad Inglends izdzirda šāvienu, viņš steidzās atpakaļ, cilādams airus, cik ātri spēja.
- Kas te notiek? - viņš noprasīja man - nevis kā Džonam Silveram, bet ka „Fancy" pirmajam stūrmanim.
Es paskaidroju, kas noticis un kāpēc. Inglends sakritās vaigā. Viņš aizgāja pie Skinnera līķa un ilgi un cieši uz to noskatījās, it kā ar skatienu gribēdams atgriezt to dzīvē, tad pievērsās man.
- Silver, - viņš sacīja, - parūpējies, lai tas cilvēks tiek pieklājīgi apbedīts, un liec uztīrīt klāju. Mūsu kuģis kļūst par kautuvi, ne vairāk, ne mazāk. Un pēc tam varat pārņemt „Cadogan", par kapteini proponēju Deivisu, un lai viņš paņem līdzi to velna Greivzu ar visu kompāniju. Ja tie paliks uz mana kuģa, es viņus nositīšu pirmajā izdevīgajā brīdī. Un kam no tā būs kāds labums? Ne viņiem, ne man.
- Es saprotu, kā tu jūties.
- Ne vella tu nesaproti, Silver. Tu neesi labāks par tiem pārējiem.
- Nu tu maldies, Edvard, - es atteicu. - Man ir trūkumi, tāpat kā jebkuram no mums, bet es neslepkavoju cilvēkus tikai joka pēc.
- Un kā ar Riketu? - viņš pajautāja un uzmeta man spīvi rūgtu skatienu.
- Tas bija nepieciešams. Pienāks diena, kad tu man par to pateiksi paldies.
- Nekad, Džon, vai dzirdi? Un nestāsti, ka darīji to manis labad. Tu to izdarīji, manas domas nejautājot.
- Tu vari man ticēt vai neticēt, Edvard. Bet es esmu tavs draugs, vienalga, vai gribi vai negribi. Cita drauga tev nav - ne uz šā kuģa, ne citur pasaulē, tādā dzīvē kā tavējā draugu nav. Atceries: vienīgais, kas grūtā brīdī tevi aizstāvēs, esmu es.
Viņš neatbildēja, bet, plecos sagumis, devās uz savu kajīti. Pirms aizvēra durvis, viņš pagriezies uzsauca man:
- Un, Silver, es negribu savu tiesu no „Cadogan". Tā ir asins-nauda, ne citādi saucama. Sadali to mēslu komandai.
Dzirdīgas ausis uztvēra šos vārdus. Visā burzmā, kas valdīja uz klāja, tomēr skaidri sadzirdams bija Pjū spalgais ķērciens:
- Urrā kapteinim Inglendam, puiši!
Un sākās urrā saucieni par godu kapteinim Inglendam, līdz es bļāvējus apturēju, norēkdamies tā, ka visi nobijās. Vienu lietu es zināju skaidrāk par skaidru: Edvards Inglends nebija pelnījis ne zobgalības, ne pazemojumus.