gluži kā sviestā. Četriem vīriem uzdeva noturēt mani guļus. Bet es tos aizsūtīju, lai iet atpakaļ katrs pie sava darba. Par sevi parūpēšos pats. Vīriem acis iepletās, tie blenza uz dakteri, bet tad neuzdrošinājās man pretoties. Dakteris apmainīja nazi pret kaulu zāģi.
- Tu vispār neesi cilvēks. - viņš sacīja, kad bija nozāģējis man kāju, bet no manām lūpām nebija dzirdējis ne skaņas.
- Neesmu cilvēks? - es jautāju un ar vispēdējicm spēkiem izmocīju smaidu, kas viņu laikam nobiedēja vairāk nekā viss pārējais. - Kas tad es būtu?
Nākamajā ritā aizkūņojos līdz klājam. Es gribēju dzīvot. Biju pārāk daudzus redzējis pazūdam kuģa ķīļūders putās, pārāk daudzus noslāpstam pašu vēmekļos, mirstam no gangrēnas vai asiņu zuduma. Vēl tagad man stāv acīs aina, ko ieraudzīju, kad izbāzu galvu no starpklāja lūkas. Visi darbi vienā mirklī aprāvās, it kā Flints sava rupjajā perkoņbalsī butu norēcis pavēli pārtraukt darbošanos. Neesmu stulbs un it labi nopratu, ka dažs bija cerējis uz manu navi. Es noskatīju visus pa kārtai un pa vienam, līdz šie cits pēc cita novērsa acis vai paši aizslīdēja ēnā. Čārlijs Hengšafts, kas iesauku bija iemantojis tāpēc, ka šis tas viņam bija pats garākais no visas komandas kātoja projām tik negantā ātruma, ka ietriecās treliņos un pārlidoja par bortu, rokas kā vējeņu spārnus pa gaisu kulstīdams. Es tad palaidu vaļā tādu smējienu, kas man paša ausīs izklausījās kā nākam no pazemes vai viņpuskapa pasaules. Smējos, kamēr sāka asaras līt. Saka taču, ka sirsnīgi smiekli pagarinot mūžu. Var jau būt. Bet tad jāpasteidzas ar smiešanos, kamēr vajadzība pēc tā vēl nav pienākusi. Kad jāguļ plakaniski un tev zāģē nost kāju, tad jau ir pa vēlu.
Pēc maza brītiņa pamanīju, ka, izņemot mani, neviens cits nesmējās. Trīsdesmit pārbijušies pirāti stāvēja uz klāja kā statujas un blenza tā, ka bija jābaidās, vai tikai acis neizvelsies no dobumiem.
- Smejieties tak, vanckari! - es norēcos. Un visi trīsdesmit deva vaļā. Izklausījās, it kā trīsdesmit rīkles sacenstos cita citu smieklu rēkoņā pārspēt. Neko tik jocīgu es laikam nekad mūžā vairs neesmu piedzīvojis. Sāku arī pats no jauna smiet. Beidzot viņu ķērkšana mani nokaitināja.
- Rimstieties, lai velns jūs neparauj! - es nobrēcos, un šiem žokļi sacirtās ciet tādā ātrumā, ka zobi noklaudzēja.
Tieši tajā brīdī no pūpes tuvojās Flints. Viņš bija visu ainu novērojis, ne aci nepamirkšķinot, un neizrādīja pat visniecīgāko emociju izpausmi.
- Patīkami tevi atkal redzēt, Silver, - viņš noteica.
Es neatbildēju. Flintu redzēt nekad nebija patīkami. Pagriezies pret komandu, viņš sacīja: - Mums uz kuģa vajadzīgi īsti vīri.
Viņš pieliecās, satvēra manas kājas stumbeni un no visa spēka to saspieda - tā, lai visi redz.
Man nošķīda melns gar acīm, visa pasaule satumsa, bet es nepaģību un neizdevu ne skaņas.
Viņš atslējās taisns un pārlaida skatienu vīriem, kuru ģīmjus Šausmas bija izķēmojušas līdz groteskumam.
- Kā jūs nupat redzējāt, - viņš dzedrā vienaldzībā ierunājās, -Silvers ir īstens vīrs.
Tas bija vispārākais, kā Flints spēja izpaust draudzību un cilvēcisku siltumu.
es visu dienu nosēdēju, cepinādamies saulē. Sāpes gan uzplūda, gan atplūda, kāja pulsēja gluži kā sirds bet es biju dzivs.
nekam citam nebija nozimes. Vienīgi faktam, ka joprojām esmu dzīvs. Izraels Hendss bija sadabūjis pudeli ruma, it kā rums būtu visīstākais dzīvības avots, bet es līdz pat vakaram tam nepieskāros. Man nekad nav kārojies ruma, kur nu vēl šādā reizē.
Vēlāk vakarā palūdzu kuģapuiku Džonu, lai paķer lākturi un pasēž kopā ar mani. Man vienmēr ir patikuši jauni zēni. Ne tāpēc, lai tos izmantotu. Nē, nepavisam, man miesaskārības maz stāv prātā, miesa un āda mani sevišķi neinterese. Varbūt tāpēc, ka pašam tik maz kā no vienas, tā otras palicis. Cik esmu gulējis ar sievietēm - tas ir nepieciešami, ja negribi galīgi sajukt prātā - tad allaž esmu papūlējies ātri tikt galā, lieki nekavējoties, kā mēdz teikt. Jauni zēni ir pavisam kas cits. Tie ir tīri kā nule noberzts kuģa korpuss, gludi kā nospodrināts misiņš, šķīstāki nekā mūķenes. Liekas, ka viņus nekas nespēj sabojāt, pat visļaunākais. Piemēram, Džims. Es domāju Džimu Hokinsu no „Hispaniola". Viņš nošāva Izraēlu Hendsu, un tas bija labi darīts. Viņš stāvēja klāt un pieredzēja vīrus mirstam un agonijā kliedzam; un tomēr - kad mēs atstājām to nolādēto salu, šķita, ka īstenībā nekas nav noticis un ka viņam vēl visa dzīve priekšā.
Džons bija tāds pats. Viņš nerāvās projām, kad apliku viņam roku ap pleciem - kā vecs draugs draugam maigajā Kārību jūras vakarā. Viņš pat pajautāja: - Vai sāp, mister Silver?
Mīļš paldies par vaicāšanu, es nodomāju. Bet nezināju, ko atbildēt. Kā lai būtu viņam izskaidrojis, ka sāp kāja, kuras man vairs nav, ka tā droši vien peld kaut kur netālu no „Walrus", ja vien haizivis to jau nav apēdušas. Man kļuva žēl, ka netiku palūdzis dakterim, lai saglabā manu amputēto locekli. Es būtu noskrubinājis nost miesu un kaulus paglabājis kā piemiņlietu - to man vajadzēja gan izdarit. Tagad atlika vienīgi iedomāties, ka to kāds nebēdnis pludmalē atradīs un nekad neuzzinās, ka tā piederējusi nevienam citam kā man. Garajam Džonam Silveram.
- Nē, - es atteicu. - Džonam Silveram nekad nesāp. Pēc kā tas izskatītos? Kam gan vēl būtu kada bijāšana no manis, ja es činkstētu par zaudētu kāju? Kam,es tev jautāju?
Viņš noraudzījās mani ar acīm, kas vai pludoja aiz apbrīna. Lai mani pakar, ja viņš nenoticēja katram manam vārdam! - Bet tagad izstāsti man par kauju, - es sacīju.
- Jūs taču pats bijāt tur klāt, mister Silver.
- Ak, biju jau biju, bet man gribas dzirdēt par to no tevis. Man neatlika laika paskatīties, kā viss notiek. Rokas bija pilnas darba, kā mēdz teikt.
Šķita, ka Džonu tāds paskaidrojums apmierina. Viņam nebija ne jausmas, ko es tīkoju uzzināt.
- Mēs, šeku, saņēmām dažus gūstā, - viņš stāstīja. - Veselus desmit. Vienu sievieti ari.
- Kur viņa tagad ir?
- Man šķiet, Flints viņu pievāca.
Par to varēja nešaubīties. Flints bija kā apsēsts uz sievišķiem un nekad nepalaida nevienu izdevību garām. Esmu izvagojis jūru kuģos ar dažādiem kapteiņiem un lielām komandām, katrs nākamais kapteinis bija draņķīgāks par iepriekšējo. Bet neviens no tiem, izņemot Flintu, nekad nebija pievācis gūstekni tikai savām personiskajām vajadzībām. Daudzi bija zaudējuši amatu tāpēc, ka kāroja paturēt sievišķi vien savam priekam. Pats esmu ierakstījis statūtos, ka neviens nedrīkst ķerties klāt sievietēm. Bet Flints, redz, drīkstēja. Es vairs neatceros, kas par to bija rakstīts „Walrus" statūtos. Droši vien nekas. Flintam bija pašam savi statūti, un beigta balle.
- Ak tad pievācis? Pievācis gan, ko? - es bildu Džonam un pavaicāju: - Ko tad viņš ar šo dara, kā tev šķiet?
Nabaga puišelis nosarka. Gandrīz vai aizkustinoši.
- Nu, kā tad palika ar kauju? - iejautājos, lai novērstu viņa domas citā virzienā.
- No kuras vietas lai sāku stāstīt, mister Silver?
- No paša sākuma. Katrs stāsts iesākas ar sākumu.
Gribēju, lai viņš iemācās visu, kā nākas. Ikvienam jauneklim jāmācās risināt valodas pavedienu. Kas neiemācās, to visu mūžu vazā aiz deguna.
- Rītam austot, izlūks pamanīja kuģi, - Džons sāka stāstīt. - Laiks bija labs, skaidrs viņš varēja tālu saredzēt. Mēs pilnās burās devāmies uz priekšu bet tikai pēc astoņiem zvaniem to panācām. Otrais stūrmanis uzvilka sarkano karogu.
- Ko tas nozīmē? - es jautāju.
- Ka žēlastības nebūs, - Džons zibenīgi atšāva atbildi.
- Un ko tas, tavuprāt, nozīmē? Zēns izskatījās apjucis.
- Nemāku droši pateikt.
- Labi, tad es pateikšu tev. Tas nozīmē, ka esam nolēmuši cīnīties uz dzīvību un nāvi. Vai saprati?
- Jā, mister Silver.
- Stāsti tālāk.
- Izraels Hendss teica, ka Flints esot āķīgs kapteinis. Un teica arī; ka kapteinis Flints nogaidījis, kamēr šiem uz tā kuģa saule pretī, tieši acīs, bet no mums šo kuģis atrodas aizvēja pusē. Hendss sacīja, ka viņiem neesot nekādu izredžu, ka jāpadodas, nav ko uzsākt kauju ar tādiem kā mēs. Sākumā piestūrējām kuģim pie pakaļgala un nodevām vienu kārtu pa sānu. Pēc tam sagriežamies un devām vaļā no visiem lielgabaliem uzreiz. Šiem visas buras lupatās un vienos caurumos. Un viens masts nogāzās.
- Nogāzās?
- Pārāk maigi sacīts. Viena lielgabala lode trāpīja tieši pa grotmastu tā, ka skaidas nošķīda un masts brikšķēdams nogāzās. Lielā bura plīstot nošvīkstēja kā ass pātagas cirtiens. Daudzi viņu musketieri reizē ar pēdējo pirmsnāves kliedzienu tika ierauti līdzi jūrā.
- Tie nogrima, -.Džons piebilda, lai būru skaidrāk saprotams.
- Un tad?-es skubināju.
- Tad visa „Walrus" komanda stāvēja pie treliņiem. Visi bija apbruņojušies ar musketēm, zobeniem un aizķeramajiem āķiem. Un visi kliedza, cik spēka.
- Kādēļ viņi kliedza?
- Lai tos tur nobiedētu, - Džons pārliecināts atbildēja. Par šo atbildi viņš jutās drošs.
- Pareizi! - es atsaucos. - Bet varbūt viņi aiz bailēm kvieca kā aizkauti suķi un bija pielaiduši bikses.
Džons neizpratnē paraudzījās uz mani. Vai tad uz „ Valrus" visi vīri nav drosmīgi?- viņš jautāja.
Es neatbildēju. Viņam būs jāiemācās domāt un spriest pašam. Džons vilcinājās.
- Es skaidri nezinu, kas notika pēc tam. Otrs kuģis pēkšņi sagriezās, pirms mūsējie paguva uz tā uzkāpt. Kāds sacīja, ka tas masts krizdams sagriezis kuģa priekšgalu. Tad viņi ari izšāva vienu borta zalvi. Daži mūsējie krita, un jums, mister Silver, tika sadragāta kāja. Bet tad mēs šos pievilkām klāt, metamies uz šo klāja, sākās kauja. Un jau pēc īsa brīža šie nolaida karogu.
- Pagaid' brītiņu! - es viņu pārtraucu.-Tas ir ļoti svarīgi, tāpēc klausies uzmanīgi. Tu sacīji, ka visa „Walrus" komanda stāvēja pie treliņiem. Vai esi pārliecināts, ka tur tiešām bija visi?
- Nebija otrā stūrmaņa mistera Bounsa. Viņš stāvēja pie stūres.
- Pareizi. Viņš bija pie stūres. Bet, nepieskaitot Bounsu uz tiltiņa, vai kads arī nebija uz klāja, kaut kur mums pārējiem aiz muguras? Padomā labi!
- Nē, - Džons dzīrās atbildēt, bet tad aprāvās. - Ak, pareizi, viens tiešam nestāvēja pie treliņiem.
- Kurš tas bija? - es jautāju, pūlēdamies neizrādīt savu pārdzīvojumu.
- Tas francūzis-Devāls.
- Vai tu tiešam to skaidri zini?
Zēns laikam bija kaut ko sadzirdējis manā balsī, jo pieklusa un tikai pēc mirkļa apstiprināja: - Jā, zinu.
Es dziļi ievilku elpu, tad pasniedzos, satvēru Džonu aiz pleciem un draudzīgi sapurināju.
- Vīru runas,-es teicu, un viņšstaroja aiz lepnuma.
- Tas bija ļoti labs atstāsts,- es turpināju, palaidis viņu vaļā. - Bet nu uzklausi labu padomu no vecā Silvera, kas nudien diezgan daudz piedzīvojis, vari man ticēt. Iemācies stāstīt, piegudrot klāt un melot. Apklust un nebūt spējīgam izdomāt atbildi ir ļaunākais, kas kartīgam vīram var atgadīties. Protams, ja tu gribi būt kārtīgs virs ja ne tad viss vienalga.
Džons palocīja galvu.
un nu man gribētos bridi pakavēties vienam, - es sacīju, - pasēdēt vienatnē paskatities uz mēnesi un zvaigznēm. t u vari likties pie miera. Esi paveicis krietnu darbu - tas ir tikpat droši, kā mani sauc Silvers.
- Paldies, ser, - Džons sacīja, īstenībā nemaz nezinādams, par ko viņš man pateicas.
Noskatījos, kā viņš aiziet, un pūtinādams atspiedu muguru. Viņš bija izglābis man dzīvību, citādi neprotu to vērtēt. Es neticu, ka būtu spējis ilgi padzīvot, nezinot, kurš mēģinājis mani noslepkavot no aizmugures. Visi domāja, ka manu kāju sadragājusi ienaidnieka borta zalve. Es vienīgais zināju, ka lode man trāpīja pēc borta zalves. Varbūt tikai dažas sekundes, tomēr pēc zalves. Gļēvais žurkulis Devāls, kas savulaik taisījās klāt par draugu, sašāvis mani no aizmugures. Garajam Džonam Silveram palaimējās, jo vecais „ Walrus" zalves trieciena brīdī sazvārojās, citādi es būtu beigts un mans stāsts galā, tieši tā, kā tas jau atgadījies mana amata brā|iem - viss cauri, gluži par neko.
Aizvēru acis, gaidīdams nākamo dienu.
Otrā rītā aizsteberēju līdz Flinta kajītei un pieklauvējis gāju iekšā. Viņš gulēja gultā ar to sievieti.
- Tas tak nudien ir Silvers. Iznācis rīta pastaigā, vai? - viņš ņirdzīgi noprasīja, demonstrēdams savu parasto karātavu humoru.
- Cenšos, kā māku, Flint. -Neko vairāk es neteicu.
- Silvers, - viņš sacīja, - ir vienīgais vīrs uz kuģa, kas ir ko vērts. Man par laimi, viņš vairs nespēj vadīt kuģi, citādi būtu kapteinis, bet es kalpotu viņa vietā. Vai tā nav. Silver?
- Var jau būt. Bet esmu atnācis citas darīšanas dēļ, ne manis slavināšanas labad.
Flints redzēja, ka runāju nopietni, un uzslējās gultā sēdus. Viņa spalvām biezi apaugusī krūts man neviļus atgādināja lapsas kažoku Es mierīgi viņam izstāstīju, kas noticis, cenzdamies neizrādīt dusmas. Flints klausījās tikpat mierīgi, bet sieviete nespēja novērst acis no mana kājas stumbeņa, jo glītais, tīrais apsējs, ar ko dakteris šorīt manu kāju no jauna bija apsaitējis,atkal mirka asinīs.
-es gribu pats viņu sodīt,- sacīju.- Zināms, ar jūsu atļauju. - Saprotams,-Flints attrauca bez mazākās kavēšanās, un viņam tas nebija nekas neparasts. -'Saprotams.. - viņš atkārtoja. - Bet kā? To man gan labprāt gribētos zināt.
Es redzēju viņa lūpās iezīmējamies ieinteresētu smīnu.
- Ar vienu kāju? - viņš šaubīdamies piebilda.
- Neraizējieties par niekiem. Ar to gļēvo lēvaru, par kuru mēs runājam, es, ja vajadzēs, tikšu galā vispār bez kājām un ar vienu pašu roku.
- Par to es nešaubos, - atteica Flints un tiešām tā domāja.
Viņš nesaskatīja nekā pretdabiska domā, ka cīnīties spēj arī cilvēks, kam nav ne roku, ne kāju.
- Vai šopēcpusdien mēs izkāpsim krastā, kā ieplānots? - es apvaicājos, bet drīzāk konstatēdams, nekā jautādams.
- Jā, - sacīja Flints, - kā jau komandas sapulcē nolēmām. Izkāpsim krastā ar visu ēdamo un rumu, ko savācām uz „Rozes". Tur mēs ēdīsim un dzersim, kamēr vai plīsīsim. Kā parasti. Bez jauninājumiem.
- Labi. Tad es uzņemšos rūpes par izklaidi.
- Vilšanos tu nepiedzīvosi, - viņš sacīja sievietei, pačubinādamies ap tās sīko, vājo augumu. - Es Silveru pazīstu.
Viņa vēl aizvien blenza uz manas kājas stumbeni. Bet mani pārsteidza tas, ka viņa nemaz neizskatījās līdz nāvei pārbiedēta pēc nakts, ko bija pavadījusi kopā ar Flintu. Varbūt viņam tomēr piemita ari kāda vērtīga īpašība. Tā gan tad būtu vienīgā, izņemot prasmi vadīt kuģi un valdīt komandu tā, kā to neprata neviens cits. Zināms, man paliks mūžīgs noslēpums, kā viņš apguvis navigāciju, jo domāt viņš prata vienīgi tad, kad runa bija par dzīvību vai bojāeju ne par ko citu.
krastā izceļamies vēlā pēcpusdienā ar trim gigām un jollu.
visa komanda devās uz krastu. Es augu dienu biju nogulējis uz klāja uzkrādnms spēkus, kamēr vīri notīrīja vakardienas drazu. asiņu paltis bija nomazgātas, līķi nolaisti pār bortu; komanda strādāja pārnesot mantas no „Rozes" uz „ Valrus". Par katru atrastu zelta ripiņu, par katru dārgakmeni noskanēja prieka kliedzieni un auri. Es gulēju, acis pa pusei piemiedzis, un visu vēroju. Devāls vairākkārt pagāja garām, uz mani ne aci nepametis.
- Devāl! - es vienā šādā reizē uzsaucu, kad viņš patlaban gāja garām.
Viņš apstājās un naidīgi palūkojās manī. Taču acis vīdēja arī bailes, kā tas daždien mēdz būt ar cilvēkiem, kam trūkst drosmes nostāvēt pašiem uz savām kājām.
- Glauns ķēriens, Devāl, - es sacīju, apveltīdams viņu ar savu visjaukāko smaidu, kas spētu izkausēt sviestu tāpat kā silta saulīte.
„Roze" bija labs guvums, viens no vislabākajiem. Taču zelts un piastri man šobrīd patiesi prātā nestāvēja. Nē, pat dārgakmeņi, mana lielākā vājība, nespēja mani novērst no kursa.
Es papūlējos tikt tanī pašā laivā, kurā brauca Devāls. Mani uz turieni aizveda Pjū, kaut gan viņš vakar bija zaudējis redzi, eksplodējot kādam deglim, kad mūsējie pārcēlās uz „Rozes" klāju. Taču likās, ka viņš neko nepārdzīvo. Viņš bija tikpat pārgalvīgas negantības pilns kā vienmēr. Mani viņš iemeta pār bortu laivā kā kartupeļu maisu, un spieķi, ko man šorīt bija uztaisījis galdnieks, ielidināja pakaļ kā šķēpu, nebēdādams, ka tas varētu kādam pāršķelt galvu. Aklam vai redzīgam - vienalga, šādi joki viņam patika. Cilvēkiem bija jāmirst, lai dzīve viņam liktos dzīvošanas vērta. Bet es pastiepu roku, cik tālu spēju, un notvēru spieķi gaisā. Kad vien man radās jelkāda izdevība, es lūkoju iegrūst kādu sprunguli Pjū negantības riteņos. Taču viņš man neko ļaunā neņēma un īgnu prātu uz mani neturēja. Laikam tas nesniedzās līdz viņa saprašanai.
Paņēmis spieķi labajā rokā, es viegli uzsitu pa plecu Devālam, kas sēdēja man priekšā.
- Cik trūka, ka būtu tev trāpījis, Devāl, - es sacīju. - Bet kāda jauka diena. Deval, labāku nemaz nevar iedomāties.
Viņi par atbildi kaut ko nomurdēja, pat atpakaļ nepagriezdamies laikam taču neuzdrošinājās paskatīties man acīs,baidīdamies, ka es varētu uzminēt, kā īstenība bija, kad tika sadragāta mana kāja.
- 1abas trofejas un dzeramā pa pilnam, - es jautri triecu tālāk. lai nu viens saka ka ka tādiem veiksmes medniekiem ka mēs vēl vairāk vajag? Tu teiksi - sievišķus? Var jau būt, bet zeltu un rumu ir vieglāk sadalīt - draugu starpā, protams.
Dzirdēju vīrus atsaucīgi murmuļojam. Visi bija līksmi, priecīgu gaidu pilni. Viņiem dzīve .bija aizraujoša spēle. Krastā vairs neviens nedomāja par disciplīnu. Tur viņi ļāva sev pilnu vaļu, un pat Flints nespēja neko grozīt. Krastā viņi izrādīja, ka bauda tādas pašas tiesības dzīvot kā visi citi ļaudis. Un ikreiz atkārtojās viens un tas pats bēdustāsts: rums un bļaustīšanās, strīdiņi un rums, baurošana, rēkšana, cik rīkle cieš, un rums, spēles un vēl vairāk ruma.
Paraudzījos uz Flinta laivu, kas atradās kabeļtauvas tiesu mums priekšā. Viņš pats ar milzīgo asiņu krāsas platmali galvā stāvēja laivas priekšgalā un pilnā kaklā izrēca komandas. Nebija nekādas atšķirības, vai viņš komandēja jollu vai fregati. Rīkle Flintam bija kā miglas taure. Sagūstīto sievieti viņš tomēr galu galā bija atstājis uz kuģa, laikam gribēja to dažas dienas paturēt tikai sev vien. Es paraudzījos visapkārt, meklēdams saskatīt, kur atrodas dakteris. Kā tad - arī viņš bija tanī pašā laivā netālu no Flinta, kailais pakausis baloja pa gabalu. Viņš gaužām līdzinājās tikko noplūkātam tītaram.
Nekad neesmu spējis saprast kuģa ārstus un mūsējo uz „ Walrus" it īpaši - kālab viņi tā nopūlējās, lai saglabātu dzīvību tādiem kā mēs, ja mums pašiem bija puslīdz vienalga, dzīvojam vai mirstam, turklāt mēs viņu nīdām kā melno mēri. Es nepazinu nevienu jūrnieku, kas būtu turējis labu prātu uz kuģa dakteri. Visu mūžu mirkt asinīs - kam no tā kāds labums? Dievbijīgi viņi noteikti nebija Un nebija ari nekādi žēlsirdīgie samarieši. Tātad - kāda jēga? Nedz es viņus sapratu toreiz, nedz ari saprotu tagad. Turklāt bieži vien tie bija tiešām izglītoti puiši. Izņemot mani, „Walrus" dakteris laikam bija vienīgais uz kuģa, kas bija izlasījis kādu kārtīgu grāmatu. Un, to teikdams, es nedomāju Bībeli. Nevar gan sacīt, ka lasīšana viņam būtu daudz līdzējusi. Viņš bija nožēlojams nelga. Taču vismaz šodien viņam būs iespēja izdarīt kaut ko derīgu, lai attaisnotu savu dalības tiesu no laupījuma. Tas varbūt pat mani rosinās izteikt kādu pateicības vārdu. Pārmaiņas labad.
noburājām apmēram pusi jurasjudzes gar vienas salas sanu. tikuši līdz salas galam ziemeļrītos, piestājām krasta dienvidu puse. Mēs te nebijām pirmoreiz. Krastmalā vēl rēgojās mūsu iepriekšējo reižu ugunskuru vietas. Mētājās tukšas ruma pudeles. Smiltis bija baltas un vizmaini spožas, gluži tādas pašas kā dimantu drumslas, kad jukušie no „Kasandras" sašķaidīja iegūtos dimantus tūkstoš drumslās, lai varētu tos taisnīgi sadalīt. Palmu lapotnes veidoja milzīgas starainas ēnas, kas smiltīs kustējās, kad lapotne iekrita vējš. Lāgiem nokrita pa kokosriekstam. Reiz kādā no iepriekšējiem apmeklējumiem rieksts nāca zemē kā lielgabala bumba un trāpīja vienam no komandas tieši pa galvu. Šis bija uz vietas pagalam. Visiem par sajūsmu. Neviens nebūtu ticējis, ka no tāda nieka var nomirt. Be: nu vairs neviens neapmetās zem palmām. Tik pārāk smieklīgs tas joks nemaz nebija.
Šis zemesrags apmešanās vietai nebija izraudzīts nejauši. Kad runa bija par viņa paša drošību, Flints rīkojās gaužām piesardzīgi, vismaz līdz sava mūža pēdējam gadam, kad bija pilnīgi nojūdzies. Viņš jau sen bija atklājis šās vietas priekšrocības. Zemesrags pārsimt olekšu garumā iestiepjas jūrā kā slaids, ieliekts pirksts. No pirksta ieliekuma paveras brīvs skats tiklab uz ziemeļiem, kā uz dienvidiem, un ikviens kuģis, kas tuvojas, būtu uzreiz pamanāms. Piebrauciens pie salas bija tik tāls, ka mums pilnīgi pietiktu laika tikt atpakaļ uz kuģa. Protams, ja vien nebūsim līdz nemaņai piedzērušies.
Mēs tikko bijām izcēlušies uz salas, kad daži jau atrāva vaļā pirmo ruma mučeli. Pārējie nebija tik steidzīgi, tie atkrita liedaga smiltīs un, rokas zem pakauša palikuši, palika guļam kā beigti. Es klumburoju apkārt uz savas vienīgās kājas, cik labi spēju, un runājos ar visiem kā daždien labs biedrs, kāds es vajadzības gadījumā pratu būt. Cik spēdams, centos radīt jautru, sirsnīgu noskaņojumu, Lai visiem paliktu prātā, ka Garajam Džonam Silveram ir laba sirds un, lai viņš daritu ko darīdams, neko nedara bez droša iemesla.
drīz vien daži sāka, cik skaļi varēdami, lielīties ar saviem piedzīvojumiem un nopelniem, it kā tie kļūtu dižāki, ja tika izgaudoti, kā nākdami no vilka rīkles. Morgans, kas daudz tālāk par seši aizskaitīt neprata, jau bija izvilcis no kabatas metamo kauliņu un sējās klāt visiem pēc kārtas, lūkodams saspēlēt uz saņemamo laupījuma daļu. Tāds cilvēks Morgans nu reiz bija - riskēja ar dzīvību, lai pēc tam būtu iespēja saspēlēt uz kauliņiem. Es viņam reiz ieminējos, ka vajadzētu spēlēt nevis uz līdzdalības tiesu, bet uz dzīvību, sacīju, ka tā viss sanāktu ātrāk. Bet Morgans manu joku nesaprata.
Pjū klīda apkārt, kā parasts, meklēdams kašķi, taču šodien viņš izskatījās tāds kā apjucis, nemierīgāks kā citkārt. Melnais Suns tinās ap jaunākajiem komandas locekļiem - gan uz kuģa, gan gados jaunākiem. Pirmo, kurš dzērumā nolūza, viņš iestiepa krūmos Tikai debess dievi zina, kāds prieks viņam no tā tika. Flints, atbilstoši savai reputācijai, sēdēja viens pats nomaļu, nolicis priekšā sev vien lietojamo ruma mučeli. Un vakars vēl nebija beidzies, kad mučele jau rādīja dibenu. Flints spēja tempt rumu kā neviens cits cilvēks pasaulē. Kad visi jau bija apkrituši, Flints joprojām sēdēja taisnu muguru un stiklainām acīm vērās ugunskurā. Jo vairāk viņš dzēra, jo rāmāks kļuva. Beigās viņš klusēja - bez vārda, bez skaņas, tikai sēdēja un blenza. Un varat ticēt vai neticēt, esmu redzējis viņu tādos vakaros kā šis raudam asaras, kas nebija mazākas par krokodila asarām.
- Par ko? - es reiz viņam vaicāju.
- Par visiem krietnajiem jūrniekiem, kas velti zaudējuši dzīvību, -viņš jūtelīgi atteica.
- Bet jūs un es - mēs dzīvi, turklāt sveiki un veseli, - es attraucu, lai viņu uzmundrinātu.
- Vai tas man kāds mierinājums? - viņš atjautāja, blenzdams tukšām acīm.
Man šķiet, tā bija vienīgā reize, kad nesapratu Flintu, un tikai nelabais zina, vai viņš pats sevi saprata.
šajā vakarā ievēroja, ka viņš rumu iebauda loti atturīgi. Es zināju, kam viņš gatavojās., bet nesteidzos. jānogaida, kamēr būs celti priekšā ēdieni. Tas notika reizē ar tumsas iestāšanos. Džobs, džonijs un Dērks atgriezās pie ugunskura un atstiepa divas kazas, ko bija paguvuši nošaut pirms saulrieta. Tas izraisīja spēcīgu satraukumu, skaļas ovācijas un visus citādus iespējamos atzinības izpaudumus. Man tas bija īsti pa prātam, jo.piešķirs manai rīcībai vel īpašu pipariņu. - Devāl, vecais kazu kāvej! - Derks uzsauca. - Tev vajadzēs tās izcepināt, būsi šovakar grilmeistars.
Tas nu bija akurāt tas, uz ko es tiku cerējis un biju iekļāvis savā plānā. Tāpēc vien, ka viņš bija francūzis, puiši viņu uzskatīja par tādu kā bukenieri - veco, labo laiku pirātu. Un tāpēc viņam uzticēja kazu cepšanu uz iesma, ko franči dēvē par barbe-au-cul, taču īstenībā vārds cēlies no barbacoa indiāņu valodā. Bet bija it viegli saprotams, kālab franči nosaukumu nepareizi saklausījuši, jo, apstrādājot cepšanai, kazai nocirta asti, atstājot tikai īsu stumberuti, kas netraucēja izgrūst smailo cepamo iesmu kazai cauri visā garumā. Mazais palikušais stumbenītis no tiesas maķenīt atgādināja bārdu, tikai viņgalā, un tāpēc franču valodā tā sanāca. Bet tagad tas sen aizmirsts. Un nav daudz zinātāju, kas prot iztulkot, ka mana iesauka Bārbekjū nozīmē - bārdu pie pakaļas.
Devāls atiezās smaidā - platā, nicīgā ņirgā, kā to prata vienīgi viņš. Un viņam savulaik tas bija vienīgais smaids, citādi viņš nemācēja. Paņēmis nazi, viņš nošņāpa kazām astes pēc visiem likumiem. Dērks pasniedza viņam nosmailētos iesmus, un viņš ar vienu grūdienu izdūra tos cauri vienai pēc otras abām kazām no pēcgala līdz pat mutei. Vīri elsa un kliedza satraukumā par prasmīgo veikumu. Pa to laiku Džonijs bija ugunskuram katrā pusē uzstatījis pa trijkājim, un drīz vien gaisu piepildīja ceptas kazas gaļas smarža. Vīriem tecēja siekalas ka suņiem. Tas nebija brīnums, jo šis cepetis bija pirmā svaigā gaļa kopš garām nedēļām.
Es pacietīgi nogaidīju, līdz katrs bija savu tiesu dabūjis un ēdējiem tauki dāsni tecēja pār zodiem. Biju nostājies tieši Devālam aiz muguras ar pielādētu pistoli rokā.
- Biedri! - es uzsaucu. - Vai drīkstu lūgt mazu brītiņu uzmanības nabaga piemeklētai dvēselei, kas vēlas jums teikt dažus vārdus?
Man šķiet, visi paskatījās uz mani, taču nepārtrauca čāpstināt un šmakstināt.
- Jūs ēdat gardu galu, - es turpināju, - jūs esat sveiki un veseli, un ruma te ir tik daudz, ka var apdzirdīt veselu eskadronu. Jums ir pārākais kapteinis, kas spēj padarīt jūs par bagātiem vīriem, ja paši gribēaiet.Tāpēc iesaku uzsaukt tostu Flintam! Visi auroja un rēca tā, ka jūsmīgāk nebija iespējams. Viņi gluži labi zināja, ka bez Flinta nebija ne apzaļējuša vērdiņa vērti.
- Un jūsu darbs ir jūsu cienīgs, - es turpināju. - Vakar jūs nostrādājāt uz goda, un ieguvums sagāda prieku visiem. Un pūlējās visi. Ikviens no jums darīja to, kas jādara.
Nu es pieklusu, bet uz ļoti īsu brītiņu.
- Ikviens no jums, izņemot vienu.
Paslepus uzmetis skatienu Flintam, redzēju, ka viņš tur rokā zobenu. Viņš droši vien pieļāva iespēju, ka var izcelties nekārtības, ja izrādīsies, ka tas, kuru nosaukšu, ir komandā labi ieredzēts. Bet tāda klaburčūska kā Devāls nekad nebija baudījis biedru uzticību.
Taču varēja skaidri redzēt, ka diezgan daudziem nebija īsti tīra sirdsapziņa, jo tie sāka knosīties un novērsa skatienu.
- Es vakardienas kaujā zaudēju kāju. Tā dažkārt gadās, cīnoties par taisnu lietu. Turklāt varu justies laimīgs, jo esmu dzīvs un kaut ar vienu kāju stingri turos pilnā augumā. Iedomājieties, ja man būtu sadragātas abas kājas, pēc kā tas tagad izskatītos?
Laikam viņi tiešām to iedomājās, un šur tur kāds ieklukstējās smieklos. Iedomājos, ka tāds bezkājains Garais Džons Silvers patiesi izskatītos jocīgi - protams, citiem. Bet tieši šāda aina tiem pavīdēja acīs. Tālāk viņu iztēle nesniedzās.
- Iesaku uzdzert tostu mūsu dakierim! - skaļi iesaucos troksnī, kas pa to laiku bija sacēlies. Un nu visi pilnās rīklēs slavināja dakteri.
Daktera sejā neatplauka prieks, tas nekad nenotika, viņš tikai ar roku noslaucīja nosvīdušo pliko pauri. Man iešāvās prātā, vai viņš varbūt neiedomājās, ka es izspēlēju ar viņu nelabu joku un tūdaļ metisos viņu apsūdzēt par to., ka viņš nav papūlējies manu kaju saglabāt, lai domā vien, par to man sirds nosāp.
un tāpēc lai mūsu dakterim tiek vēl viens darbs slavas kaldināšanai. Lai viņš ķeras klāt un nozāģē vēl vienu kaju tikpat prasmīgi un ar tādu pašu aizrautību, ar kādu vakar zāģēja manējo.
piepeši daktera acis iegailējas briesmīgs izbīlis. Viņš laikam nopietni ticēja ka es pieprasīšu, lai viņš nozāģē pats sev kāju, jo esmu sadusmots par viņa vakardienas darbu.
Taču tai pašā mirklī pacēlu savu divstobru pistoli un piespiedu to Devālam pie pakauša.
- Te, raugiet stāv mūsu cienīgais grilmeistars un tēlo svēto nevainību, - es uzsaucu tādā balsī, ka ēdējiem pat žokļi pārstāja darboties. - Mēs, Fortūnas džentlmeņi un laimes meklētāji, esam brīvi partneri. Mums visiem ir vienāda daļa gan guvumā, gan briesmās saskaņā ar mūsu likumiem. Mūsu statūtos ir ierakstīts, kas pienākas par kaujā zaudēto roku, kāju vai pirkstu. Mēs ievēlam savus kapteiņus. Mēs visu izlemjam vienprātīgi. Ja kāds ir citādās domās, viņš var sasaukt padomes sapulci. Ja gadās personiski strīdi, tie tiek izšķirti krastā. Mums visiem ir pa kādai vainai un trūkumam, bet uz kuģa visam jābūt, kā nākas. Vai tā nav, biedri?
Atskanēja piekrītoša murdoņa. Tie bija rupji, neaptēsti vīri, juceklīgs pulks, taču dzīvoja pēc stingriem likumiem, lai neviens neatļautos kaut kā izlēkt vai izcelties pāri citam.
- Un tomēr, - es turpināju tādā balsī, - šitais gļēvulis, kas saucas par Devālu, gribēja mani nošaut no aizmugures, kad mēs grasījāmies tikt uz „Rozes" klāja. Ko jūs par to teiksiet, biedri?
Atkal murdoņa, taču nekas vairāk. Es zināju, ka neviens neizplūdīs dusmās vai līdzjūtībā pret mani, bet, no otras puses, neviens arī negribēja, ka viņu kāds nošauj no aizmugures.
- Pierādījumus!
Tā bija Flinta miglas taurei līdzīgā balss, kas satricināja gaisu.
- Kādi tev ir pierādījumi?
Cik raksturīgi Flintam! Ja runa bija par kaut ko nopietnu, tad viņam galva aizvien sagriezās pareizajā virzienā. Ja man nebūtu pierādījuma, tad sāktos spriedelēšana, mostos šaubas.
- „Roze" izšāva borta zalvi ar skrošu lādiņu, taču es vēl nekad neesmu piedzīvojis, ka skrotis gaisā apgriežas un lido atpakaļ tai pašā virzienā, kā nākušas. Vai jums neliekas tāpat, dakter? Pastāstiet viņiem, kā šāviņš varēja ietrāpīt manā kājā no aizmugures.
Dakteris nopurpināja kaut ko tikko sadzirdamu. Viņš vēl joprojām bija baiļu sastindzināts,
- Nu, drošāk, drošāk! Vai šāviņš ietriecās kājā no aizmugures -jā vai nē? - Jā, -dakteris ķērkšus ieķērcās. - Jā, no aizmugures, par to nav šaubu.
- Ko jūs tagad teiksiet? Vai tas ir pietiekams pierādījums? Laba daļa vīru atsaucās: - Jā! - un kliedza, ka viņiem ēstgriba nesabojāšoties, ja Devālam jāmirst.
- Bet kā mēs uzzināsim, ka misters Silvers tai brīdi nestāvēja ar muguru pret „ Rozi"?
- Kas to sacīja? - es neprāta niknumā ierēcos. - Vai jūsu vidū ir kaut viens vienīgs, kas jelkad redzējis, ka Garais Džons Silvers nostājas ar muguru pret ienaidnieku?
Iestājās klusums. Visi līdz pēdējam vīram bija pārliecināti, ka tas nav iespējams. Es pagriezos pret Devālu.
- Ko tu teiksi savā labā? -es nicīgi noprasīju.
Viņam acīs gailēja naids. Nekad pat neprātīgākajos sapņos nebiju varējis iedomāties, ka jel viens cilvēks spēj tik neganti ienīst, pat ja nīstamais esmu es.
- Vienīgi to, ka man nolādēti žēl vienu - to, ka trāpīju tev tikai kājā, - Devāls atbildēja, laikam nemaz neaptverdams, kādas muļķības sarunājis.
Viņš taču varēja vienkārši apvaicāties, kā gan es zinu, ka šāvis viņš, nevis kāds cits. Viņš nevarēja zināt, ka es mūžam nebūtu uzdevis Džonu par liecinieku, jo tas agrāk vai vēlāk būtu Džonam izvērties par nāves spriedumu, tas bija neapstrīdams.
- Tev žēl, - es atteicu Devālam un pasmējos, - mums pārējiem gan ne. Dakter, nāciet nu šurp!
Dakteris negribīgi panāca tuvāk.
- Nu, mīļo dakter, - es viņu uzrunāju. - Tagad jūs varat parādīt visai „Valrus" komandai un kapteinim Flintam, kā jūs amputējat kāju, strādājot pēc visiem augstās mākslas likumiem.
- nē, tikai to ne! - Devāls nelabi iebrēcās, nobālis kā līķis.
- Tomēr, tomēr, jā - kāju par kāju un rēķins nokārtots. Dērk un Džordž nāciet un pieturiet to ņēku, kamēr viņš zaudēs samaņu. Ar drošsirdību viņis lepoties nevar, to jūs paši labi zināt.
Dērks un Džordžs veiklam kājām atsteidzas pie mums. Es izvilku kamzolī paslēpto kaulu zāģi, ko biju piesavinājis, kamēr dakteris snaudujoja.
- Lūgtum, dakter. Rādiet nu savu mākslu. Varbūt ar vienu operāciju jums ir vienkārši palaimējies. Devāla labā cerēsim, ka tā nav.
- Mīļais mister Silver, to es nespēju. Tas cilvēks nav ievainots. Es esmu ārsts, nevis miesnieks.
Sviedri viņam plūda aumaļām.
- Mīļais dakter, - es attraucu. - Vai es nebiju sveiks un vesels, kad Devāls uz mani izšāva no aizmugures? Atbilstoši likumam man ir pilnīgas tiesības to suņagabalu piebeigt. Bet es nestaigāju apkārt slepkavodams, ja tas nav nepieciešams. Ar to neviens neko neiegūtu. Ari es ne. No līķa nevienam nav nekāda labuma. Bet jums, mīļo dakter, nav izvēles.
Devāls nelabi brēca, kad dakteris pievilka zāģim zobus stingrāk. Taču man likās, viņš noģība, pirms ķirurgs ķērās pie darba.
- Nudien riebīgi, - dzirdēju man aiz muguras Melno Suni sakām, - viņš mums izķēpāja visu vakaru.
Es redzēju arī, ka dakteris darīja savu darāmo dziļā nepatikā. Laikam arī viņa visai apšaubāmajā sirdsapziņā bija kāda vājāka vietiņa. To derēja paturēt prātā - varbūt kādreiz dzīvē noderēs.
Kad Devālam kāja bija nozāģēta, es to paņēmu rokās un stiepu uz ugunskuru. Valdīja pilnīgs klusums, izņemot daktera šņukstus. Paņēmu vienu no asajiem iesmiem un izgrūdu cauri Devāla kājai no augšas līdz apakšai. Kaut ari visi klātesošie bija gardēži, šoreiz nekāda līksmība neradās. Tad iekāru kājas stumbeni liesmās.
- Nosauksim to par bārbekjū! - es paziņoju.
Vienu mirkli visi klusēja, tad izdzirdu neviena cita kā Pjū čerkstīgo balsi, kad viņš aptvēra, ko esmu izdarījis. Viņa oža ne mazākajā mērā nebija cietusi nelaimē, kas viņu bija piemeklējusi.
- Urrā Silveram! - viņš ieķērcās. - Lai dzīvo bārbekjū!
No dažādām pusēm atskanēja daži vārgi piekrišanas saucieni. Taču nekāda brašuma tajos nebija. Ja nu vienīgi bailes. Pat īstens izbīlis. Un vai tieši to nebiju kārojis panākt? Ko nieku man nozīmēja Devāls? es būtu varējis viņu nošaut uz vietas. Godīgi atzīstoties, man pašam butu bijis vieglāk ietriekt viņam turpat, kur stāvējām, lodi galvā. Pret Devālu es līdz ar to būtu izturējies žēlsirdīgāk. Bet tagad es vismaz droši zināju, ka labu laiku neviens cits man no aizmugures virsū nebliezīs. Mani liks mierā. Viss bija vienkāršāk par vienkāršu.
Pametu skatienu uz Flintu. Viņš sēdēja, stingi vērdamies apdegušajā kājā. Tad ilgi un cieši noskatīja mani un klusēdams palocīja galvu. Dzi[a cieņā, kā pieklājās.
Kcpš tā laika mans vārds bija Barbekjū. Man tīri smiekli nāca, kad vēlāk Trelonijs, Laivsijs Smollets un viņu kompānija iedomājās, ka iesauku esmu izpelnījies ar savu pavārmākslu.
Es smagi nosēdos liedagā. Un, kad beidzot laidos miegā, man apkārt vējoja smirdoņa no sadegušas cilvēkgaļas un sagruzdējušas apava ādas.
Viena paša apava.