Viņš gandrīz visu laiku turējās nomaļu, domās nogrimis, nīka savā kajītē, ļāva kuģi stūrēt un pārzināt man, izņemot tiešo navigāciju un kaujas, kad viņš stingri uzstāja par nežēlības un ļaundarību ierobežošanu. Izskatījās, it kā viņš censtos izpirkt sev brīvību mūžībā un saderēt mieru ar sirdsapziņu, pasaudzēdams lik daudz dzīvību, cik bija viņa spēkos. Es tad lūkoju viņu pārliecināt, ka mūsu laikos neviens viņam paldies par to nepateiks, pat I )ievs ne, ja tāds ir, bet tie bija veltīgī pūliņi. Inglends bija ieņēmies Hdlvā sarūgtināt visu atlikušo mūžu ar sirdsapziņas mokām.
Pēc notikuma ar „Cadogan" mēs noenkurojāmies vienā līcī, lai noberztu kuģa korpusu no apaugumiem. Netālu no mūsu enkurvi-etas krastā atradās iezemiešu ciems. Kad kuģa apkopes darbs bija paveikts, komanda satrakojās. Padzinuši vīriešus, matroži metās virsū sievietēm un nelaidās vaļā no rīta līdz vakaram. Viņi gribēja atgūt zaudēto kopš Rietumindijas, tātad veselus sešus mēnešus, un iegūt avansu gariem mēnešiem nākotnē. Viss notika tā, kā varēja gaidīt. Pēc dažām dienām ciema vīrieši atgriezās ar palīgspēkiem un bruka virsū no visām pusēm. Mūsējie kādus pāris dučus apšāva, zaudējām ari vairākus savējos. Taču neviens no mums par to nesēroja. Mūsējie nosprieda, ka, ņemot vērā orģiju apjomu, tikuši cauri ar puslidz veselu ādu.
Inglends gandrīz visu šo laiku pavadīja savā kajītē, it kā vispār negribētu zināt, kas notiek, un iznāca laukā tikai tad, kad bijām
pacēluši enkuru un izslīdējām ārā no līča. Jāpiebilst, ka viņš bija laika gaitā izveidojies par izcili labu kapteini. Daudz gadu bija aizritējis kopš tiem laikiem, kad viņš jauca kuģa priekšgalu ar pakaļgalu, aplami aprēķinājis dreifa virzienu un licis atlaist šotes vaļīgāk tad, kad vajadzēja tās pievilkt. Taču neba kuģa vadīšana Inglendam sagādāja grūtības, sarežģījumi radās ar cilvēkiem, ja vien tie nebija miruši.
Devāmies uz Malabaru Indijā un nepilna mēneša laikā ieguvām septiņus bagātus laupījumus. Beigās mums jau bija tāda iegrime, ka vajadzēja aizvērt lielgabalu vārtus, lai pat ar niecīgu viļņošanos ūdens nesmeltos kuģī. Nolēmām doties uz Madagaskaru papildināt pārtikas krājumus. Uzturējāmies tur mēnesi, iepirkām gaļu un pārdevām daļu laupījuma turienes cilšu virsaišiem, kas mums maksāja zeltā, sudrabā un dārgakmeņos. Vīri turējās savaldīgi, jo saprata, ka ar tik smagi piekrautu kuģi jāburā piesardzīgi.
Tad uzņēmām kursu uz Johannas salu ziemeļrietumos no Madagaskaras. Tur mums bija norunāts satikties ar Labušu, kas bija Inglendam iedāvinājis papagaili, kurš vēlāk pārgāja manā īpašumā un tika nosaukts par kapteini Flintu. Šajā braucienā Inglends veltīja papagailim apmēram tikpat daudz laika, cik kuģim un mums visiem.
Pa ceļam uz Johannu sastapām Teiloru ar viņa „ Victory " un piebiedrojāmies viņam. Inglends labprāt būtu izvairījies no satikšanās, jo Teilors bija mežonīgs negantnieks, kas neatzina nekādu žēlastību. „Victory" komanda viņu turēja cieņā un godā, jo viņa nežēlībai nebija robežu un tā bija plaši zināma; vienīgi Louss un Flints uz beigām bija nežēlīgāki par Teiloru. Taču tā ir gandrīz ar visām komandām - visvairāk tās cienīs tādus kapteiņus, kas ir vēl ļaunāki un nelietīgāki par viņiem pašiem. Vīri iedomājās, ka tā varētu viņiem būt vienīgā iespējamā grēku piedošana.
Apvienojušies ar Teiloru, devāmies taisnā ceļā uz Johannu un bijām visai pārsteigti, kad sastapām tur priekšā noenkurojušos trīs tirdzniecības kuģus - divus angļus - „Kasandru" un „Greenwich" un vienu brigu no Ostendes ar divdesmit diviem lielgabaliem. Mūsu rīcībā to bija sešdesmit četri - trīsdesmit Teiloram un trīs-
desmit četri mūsējie. Kuģi sagatavojām ļoti ātri un laidām iekšā tieši lici: pret Inglenda gribu, bet viņš tika pārbalsots.
Briga, asti iežmiegusi, izlavījās pa seklajām vietām un pazuda tālāk gar krastu. Bet kas gan varēja iedomāties, ka „Greenwich" kapteinis būs tāds gļēvulis, ka laidīs pakaļ brigai un pametīs „Kasandru" savam liktenim?
Tomēr no mūsu puses bija muļķīgi un lielīgi peldēt bez apdoma tieši iekšā līcī. „Fancy" ar daudz lielāko iegrimi iesēdās kanālā pašā vidū un netika tālāk. Neviens no mūsu lielgabaliem nevarēja izšaut, turpretī „Kasandra", kas bija noenkurojusies kanālā šķērsām, deva mums virsū zalvi pēc zalves.
Tā bija īsta asinspirts. Divdesmit minūtēs mums bija trīsdesmit kritušo, tikpat daudz ievainoto un sakropļoto. Tomēr vissmagāk, Šķiet, drausmīgos zaudējumus pārdzīvoja Inglends. Es nepavisam nebrīnījos, ka viņš uzņēmās vainu par visiem kritušajiem. Lai gan bija balsojis pret, viņš tomēr uzskatīja sevi par vainīgu, ka „Fancy" klajš pludoja asinīs.
Taču Inglends labāk nekā jebkurš saprata, ka vienīgā iespēja izbeigt slaktiņu ir apklusināt „Kasandras" lielgabalus. Mēs abi -viņš un es viņam blakus - atbilstoši savai dabai brīžos, kad uz spēles ir dzīvība - drāzāmies kā fūrijas pār klāju, pāri līķiem, cauri šāviņu un šķīstošu koka skaidu biežņai pie dzīvajiem, uzkurinot tos cīņai par savu un mūsu dzīvību. Inglends stājās apmēram piecdesmit vīru priekšgalā, kas ar negantiem brēcieniem gatavojās pārkāpt uz „Kasandru", un tieši tai brīdī Teilors beidzot tika pie Iespējas nobrāzt savu lielgabalu šāviņus pār „Kasandras" klāju. Tas man un vēl pāris dūšīgiem vīriem sagādāja laiku iegriezt piemērotā pozīcijā mūsu spēcīgākos lielgabalus, kas, ja tika labās rokās, šāva ļoti trāpīgi. Un mums bija tāds lielgabalnieks, kam līdzīgu meklēdams nevarēja atrast. Ikdienas dzīvē pilnīgs āmurgalva, bet lielgabala šāviņu nomērķēšanā viņam līdzinieka nebija, lai cik ērmoti tas liktos. Es viņam ieteicu, kurp mērķēt, jo to pastāāvIgi kādam vajadzēja viņa vietā izdomāt. Tātad ieteicu tēmēt uz „Kasandras" enkura kabeli, un pēc trim mēģinājumiem mēs Iepriecināti redzējām, ka „Kasandra" sagriezās, šāviņi, kas vairs nesekoja tik bieži cits citam, aizkūpēja gaisā. Un bija arī pēdējais laiks, jo viņi jau bija nogremdējuši vienu mūsu laivu, saplosot astoņus airētājus drisku driskās.
„Kasandras" lielgabali apklusa, un mēs aurojām aiz priekiem. Bet vai domājat, ka tālabad viņi nolaida karogu? Nē, viņu kapteinis bija no tiem, kas ir ar mieru upurēt visu komandu līdz pēdējam vīram, lai tikai glābtu savu godu. Karogs joprojām plīvoja, kad Teilors nolaida ūdenī laivas ar simt piecdesmit vīriem, lai atbalstītu mūsu piecdesmit, kas ar Inglendu priekšgalā bija sagatavojušies kaujai. Kāda vella pēc angļi nenolaiž karogu? - es brīnīdamies domāju. Nebūs taču ielikuši laika degli pulvera noliktavā? Es kliedzu un brēcu, bet vai mani kāds dzirdēja? Nekā, mūsējie laivās domāja, ka es tos uzmudinu, un ar ellīgiem bļāvieniem un rēcieniem rāpās uz „Kasandras" klāja, kur viņu dedzība vienā mirklī pārvērtās par dusmām un vilšanos.
Uz kuģa bija vairs tikai kritušie un ievainotie. Kuģa virsnieki paši sava pulvera dūmu aizsegā bija aizbēguši. Teilors trakoja aiz neprātīga niknuma, ka bija tā pārrēķinājies un mēs zaudējuši tik daudz ļaužu; nu viņš gribēja iznīcināt līdz pēdējam uz „Kasandras" visus, kuros vēl plēnēja kāda dzīvības dzirkstelīte. Tiešām, šis briesmonis nepazina ne mazākās žēlsirdības, kaut pats tik tikko spēja rokas pakustināt. Viņš ar mokām varēja saturēt rokās musketi, toties viņam allaž bija blakus ļoti izdarīgi palīgi, galvenokārt stūrmanis un bocmanis, kas viņa vietā nostrādāja rupjākos darbus.
Taču Inglends nostājās Teiloram pretim un sacīja, ka līķu pietiekot, tos vairot neesot vajadzības. Septiņdesmit Inglenda vīru bija pagalam, un vēl kādi divdesmit ievainotie nevarēja cerēt uz atlabšanu.
- Vai ar tiem vēl nepietiek? - pilnā kaklā uzbrēca Inglends tieši tanī brīdī, kad es uzrāpos uz klāja.
Teilors stāvēja nekustīgi, tikai samirkšķināja acis un visai nevērīgi pakustināja sakropļoto roku. Tas laikam bija signāls, jo es pat nepaguvu aptvert, kas notiek, kad Teilora bocmanis jau bija izrāvis zobenu un nogalinājis trīs ievainotos „Kasandras" matrožus. Visi uz klāja apklusa, bet klusums ilga tikai mirkli. Tad Inglends ierēcās tā, ka pat Teilors soli atkāpās, un tūliņ pēc tam zobenu
izrāva Inglends un ar vienu majestātisku cirtienu, uz kādu bija spējīgs vienīgi viņš, pāršķēla bocmani divās gandrīz vienādās daļās, no kurām viena nebija dzīvāka par otru. Teiloram sejā noplaiksnīja īss īsta lietpratēja smīns, bet visi pārējie stāvā kā zemē ieauguši.
- Ikviens, - pasacīja Inglends, un krūtis viņam viļņoja kā jūra, - kas iedrošināsies aiztikt kādu ievainoto vai gūstekni, sekos šitam nešķīstenim uz elles katliem! Vai tas visiem skaidrs? Varbūt kāds domā citādi?
Tādu nebija.
- Kapteinim Inglendam taisnība, - es apstiprināju skaidrā, skaļā balsī. - „Kasandras" komandas vīri necīnījās no brīva prāta. Un mums vajadzīgs ikviens, kas spēj stāvēt kājās un paiet.
- Vai nav tiesa, ser? - es piebildu, nostājos Teiloram tieši pretī, ne tālāk kā pēdas atstatumā, un cieši paraudzījos viņa nedzīvajās acīs. - Vai nav tiesa?
Teilors samirkšķināja acis, pavēra muti, bet kroplās rokas nepakustējās.
- Vai nav tiesa? - es vēl trešoreiz atkārtoju tanī balsī, no kuras cilvēkiem gribot negribot mati slienas stāvus.
Teilors lēnām palocīja galvu, un viņa šķērseniskajā ērmotajā pasaulē kaut kas atdzīvojās. Laikam arī bailes pieskaitāmas dzīvībai.
Saltā, nedzīvā balsī viņš uzrunāja savējos, teikdams, lai tie vienmēr ieklausoties tādos kā es.
- Vispirmām kārtām parūpējieties par laupījumu, sadaliet prīzes un mūsu laupījuma-daļu, ieskaitot arī „Kasandras" drosmīgo ļaužu t lesu. Tas ir svarīgi. Misteram Silveram taisnība, to der ievērot.
Matroži uzmeta man apbrīnas pilnus skatienus, kad gāju garām. Inglends bija zaudējis galvu un savaldību, tas var atgadīties ikvienam, Bet es nostājos pretī Teiloram tādā brīdī, kad viņš tikko bija ciet is sakāvi, ja tā var sacīt. Un tas pelnīja apbrīnu.
Piegāju pie Inglenda, kas viens pats stāvēja nomaļus. Piegāju pie viņa, cenzdamies neizrādīt, ka izjutu zināmu atvieglojumu: ar savu vardarbību viņš bija apstiprinājis, ka man taisnība. Pats ar savu roku viņš bija nogalinājis vienu no tiem, bez kuriem pasaule itin labi var iztikt.
- Redzi nu, Edvard, es draudzīgi sacīju. - Esmu tev vajadzīgs, ja gribi vēl kādu jonīti padzīvot un noturēties pie labas veselības. Tu pats zini, ka jokot ar Teiloru nedrīkst.
- Džon, - viņš atteica, un šī bija pirmā reize, kad viņš mani uzrunāja kristāmvārdā pēc notikuma ar Skinneru. - Es nedodu ne pliku grasi par Teiloru, tāpat arī ne par dzīvību un veselību. Bet es nogalināju dzīvu radību. Vai tu saproti, ko tas nozīmē?
- Tu darīji pilnīgi pareizi, Edvard. Tas bija taisnīgs darbs taisnīgas lietas labā.
- Nē, Džon, es tagad redzu, ka nav tādas taisnas lietas. Bet nu jau ir par vēlu. Nedrīkst atņemt dzīvību, tā ir vienīgā taisnība. Atņemt dzīvību ir vislielākais noziegums.
- Pat tad, ja tu ar to izglābi dzīvību kādam pusducim vai vairākiem no „Kasandras", kuriem Teilora bocmanis būtu nošķēlējis galvas, ja tu būtu tam ļāvis vaļu?
- Pat tad. Es tev teikšu, kā ir, Džon, Teilora bocmanim bija jātiek galā ar savu sirdsapziņu, gluži kā man ar manējo. Un kā mēs varam būt droši, ka tos nākamos viņš noteikti būtu nogalinājis? Vai es to pajautāju, pirms zaudēju savaldību? Iedomājies tikai! Ja tu nebūtu iejaucies, Teilors būtu savus ļaudis uzrīdījis man virsū un arī tiem, kas būtu gribējuši mani aizstāvēt. Asinspirts būtu turpinājusies un izvērtusies vēl briesmīgāka nekā pirmā, tā, kuru es gribēju apturēt. Nē, ir tikai viens vienīgs bauslis: tev nebūs nokaut! Un to es esmu pārkāpis. Man kā cilvēkam pienācis gals.
Un nu bija pienākusi reize, kad viņš par kaut ko šķita pilnīgi drošs, bet acis raudzījās taisni uz priekšu, gluži kā nomirušas, un pilnīgi tajās bija apdzisusi dzīvība, ko viņš turēja tik svētu.
Pagāja divas nedēļas, līdz izdevās apkopt kuģus un sakārtoties pēc trakā slaktiņa ar „Kasandru", vajadzēja aprakt mirušos, nocelt „Fancy" no sēkļa, inventarizēt un novērtēt „Kasandras" bagātīgo kravu un vismaz vienu kuģi sapost burāšanas kārtībā. „Fancy" bija briesmīgi smagi cietis, un mēs nolēmām to atstāt turpat līcī un visus spēkus veltījām „Kasandrai", ko nolēmām padarīt par savu jauno kuģi.
Neviens nebūtu varējis apgalvot, ka mūsu noskaņojums ir možs un labs. Inglends darbojās līdzi, darīja visu, ko no viņa gaidīja, bet bija patiesi bēdīgi uz viņu paskatīties. Teilors gandrīz nekad nenokāpa no „ Victory" klāja. Bet jau pašā sākumā izcēlās strīdi par medikamentu krājumiem „Kasandras" kravā, jo vismaz puse Teilora komandas smagi cieta no sifilisa un tripera. Es izbeidzu strīdu īsi un aši, jo sacīju, ka Teilora puišiem jāsaņem visa iespējamā palīdzība, lai spētu izturēt pie tik vājprātīga kapteiņa, kāds ir Teilors. „Kasandras" dzīvsudrabs tiem kaut maķenīt atvieglos elli, kādā jādzīvo, un mūsu ļaudis var saukt sevi par laimīgiem, ka tiem vēl nav piespriests nāvessods par izlaidību.
Kopš tā laika ikreiz, kad vējš bija no Teilora kuģa puses, mēs dzirdējām lamas un lāstus pār mīkstčauļiem un gļēvuļiem, pār ļautiņiem, kuriem gan nedrīkstētu ļaut komandēt kuģus, kas burā nr pirātu karogu, jo tie apkauno un nozākā lepno Fortūnas džentlmeņu cilti, niknus lāstus pār tiem, kas bojā un apdraud pirātu ļauno reputāciju, ar kuru kuģotājiem var iedzīt nāves bailes.
Nepagāja nemaz ilgs laiks, kad atkal sākās murmuļošana arī mūsu pašu komandā. Es, protams, aizstāvēju Inglendu un atgādināju vīriem, ka, kuģojot ar šo kapteini, esam kļuvuši krietni bagāti un ka nav daudz tādu, kas var lepoties ar mums līdzīgiem panākumiem. Teicu, lai paraugās uz Teiloru, kas diendienā lādējās un nodevās mierā. Skaudība, es teicu, nekas cits. Viņš kāro mūsu laupījumu, jo licis sevi ievēlēt par kapteini, bet īstenībā neko nespēj. Ko gan viņš ieguvis? Savācis bariņu nožēlojamu piekrastes salašņu, vinus plikus kā baznīcas žurkas, nekā vairāk. Tā bija valoda, ko mūsējie saprata. Kādu laiciņu visi nomierinājās un atrada pareizās atbildes, kad Teilora matroži ņirgājās un zobojās, ka mēs esot sev par kapteini izraudzījuši gļēvuli, kas nespēj paskatīties uz asinīm.
Apsaukāšanās nekad nebūtu izvērtusies par kaut ko vairāk un mēs būtu mierīgi varējuši doties tālāk, ja pēkšņi neuzrastos „kasandras" kapteinis Mekra. Tas pieprasīja sev un atlikušajiem mat rožiem netraucetu iespeju aizbraukt, kā arī savu kuģi. Pieprasīt brīvību un kuģa atdošanu tad, kad viņējie bija apkāvuši astoņdesmit mūsu ļaudis! Ja Inglends nepretotos, es tiešām nebūtu
iebildis pret lēnu nāvi kapteinim Mekram, kā vēlējās mūsu komanda.
Mekram laimējās, ka viņš vispirms griezās pie Inglenda uz „Kasandras". Teilors bija apsolījis desmittūkstoš sudraba dolāru prēmiju tam, vienalga, iezemietim vai pirātam, kas viņam pasniegs Mekru uz šķīvja dzīvu vai mirušu. Inglends diezgan negribīgi pieņēma kapteini Mekru uz kuģa. Bija skaidri redzams, ka Mekram nav nekādas sajēgas par to, kā Fortūnas džentlmeņi kārto darījumus un attiecības tā, lai abām pusēm labi. Mekra iedomājās, ka Inglends var rīkoties, kā pašam patīk, līdzīgi tam, kā to dara kapteiņi, kas amatā iecelti no Dieva žēlastības, piemēram, viņš pats.
- Mans labais kapteini Mekra, - Inglends sacīja, - redzu, ka jūs diemžēl nesaprotat cilvēkus, ar ko jums darīšana. Tie neieredz kapteiņus - ne citus, ne paši savējos, izņemot vienīgi varbūt visbrutālākos, piemēram, Teiloru. Uz jums tie tur sevišķi ļaunu prātu, jo uzskata jūs par vainīgu astoņdesmit savu biedru nāvē.
- Es taču tikai pildīju savu pienākumu! - kaismīgi aizstāvējās kapteinis Mekra.
Es piedalījos pieņemšanā kā kuģa komandas pārstāvis un sāku pilnā balsī smieties.
- Ja jūs vēlaties no šejienes aiziet dzīvs, - es sacīju, - tad klausiet manam padomam. Nekad neizrunājiet vairs vārdu „pienākums". Tas ne pēc kā neizklausās, jo abās pusēs kopā sanāk ap simt divdesmit kritušo, un tie visi ir uz jūsu sirdsapziņas.
- Uz manas sirdsapziņas! - Mekra nikni iesaucās. - Kurš tad iesāka? Man bija gan tiesības, gan pienākums aizstāvēt savus ļaudis.
- Nē, - Inglends strupi noteica.
Bet mēs būtu apkauti līdz pēdējam vīram, - Mekra taisnojās.
- Kā jūs varat to zināt? - Inglends jautāja tieši tā, kā varēja gaidīt. - Es jums teikšu, kaptein, skaidri: ir tikai viens vienīgs pienākums. Un tas ir nosargāt dzīvību. Un tikai šā iemesla, šā vienīgā iemesla dēļ es darīšu visu, ko spēšu, lai jūs un jūsu ļaudis varētu mierīgi aizbraukt no šīs vietas. Bet negaidiet ne līdzjūtību, ne žēlsirdību. Tās jūs neesat pelnījis, gluži tāpat kā mēs.
Mekra palūkojās uz Inglendu pilnīgā neizpratnē.
- Viegli jums nebūs, - Inglends turpināja. - Es darīšu, ko varēšu, bet jums no savas puses jāmēģina pielabināt Teiloru.
- Un kā man tas būtu darāms? - Mekra jautāja.
Inglends paplēta rokas.
- To tikai velns zina, - viņš atteica. - Bet aprunājieties, šeku, ar Silveru. Neviens labāk par viņu neprot tikt galā ar visādiem rupjiem tēvaiņiem.
Mekra pievērsās man.
- Visderīgāk būtu, - es sacīju, mirkli paprātojis, - nodot sevi Teilora žēlsirdībai un ļaut, lai jūs pakar vai sacērt četros gabalos, pēc tam viņš varbūt palaistu matrožus, lai brauc. Bet jums no tā, protams, nekāda labuma nebūs. Kapteinis Inglends varētu stāties viņam pretī, bet jūs neizskatāties pēc tāda, kam pietiktu drosmes to darīt. Tāpēc iesaku ataicināt Teiloru šurp, pieliet viņu pilnu ar rumu, izteikt savu atzinību un apbrīnu, kāds velna pulveris no kapteiņa viņš ir, un tad cerēt uz labāko. Neko vairāk jūs izdarīt nevarat.
Teilors ieradās uz kuģa tai pašā dienā, tikai vēlāk. Viņš bija izcili nikna omā un, kad viņu uzvilka uz klāja, nešķīsti lamājās un lādējā$, jo ar bezspēcīgajām rokām pats nespēja līdz treliņiem uzrāpties. Ne Inglends, ne es nebijām klāt, lai viņu sagaidītu ierodoties. Teilors jutās pazemots, ja viņa nevarību dabūja redzēt kāds, kas nebija atkarīgs vai viņam padots, vai arī nepakļāvās viņa iebiedēšanai un draudiem, ja viņam iegadījās attiecīgs garastāvoklis.
- Kur, velns parāvis, ir tas mīkstpēdiņš Mekra? - viņš iebau-rojās, tikko nostājies uz klāja ar abām kājām. - Es tam ērmam nogriezīšu ausis!
Bet tā bija spēle galerijas publikai. Neviens, pat Teilors neticēja, ka Mekra būs tik aptaurēts, lai ierastos vēlreiz uz kuģa tukšām
rokam.
Ar kāju atspēris vaļā kajītes durvis, viņš nobļāvās tā, lai visi dzird:
- Pie visiem velliem, Inglend, vai tu vēl neesi tam sūdabrālim pārlauzis sprandu?
Durvis viņš aiz sevis tomēr aizvēra, pirms spert tālākus soļus, lai uzzinātu, ko Mekra īsti grib. Es novietojos cieši pie vienas pakaļēja klaja lūkas, kur varēju dzirdēt, kas notiks.
Savu lielgabalu aizsegā Mekra bija drosmīgs vīrs, bet pašreiz viņš rāpus uz visām četrām šļupstus slavināja Teiloru. Bet Teilors stāvēja un gaidīja, līdz Mekra sāks runāt par lietu. Taču nedzirdēja par to ne vārda, un pēdīgi viņam zuda pacietība.
- Nu, sper tak laukā! - viņš uzkliedza. - Ko tu īsten gribi?
Un Mekra, kas vēl joprojām neko neapjēdza, atbildēja, ka viņam esot nepieciešams kaut kāds kuģis, ar kuru viņš un viņa ļaudis varētu aizbraukt uz mājām.
- Skaidrs, - Teilors atteica sīrupsaldā balsī. - Un kas mums no tā tiks? Vai jūs, kaptein, varat mums to kaut kādā veidā nolīdzināt?
- Bet jūs taču jau esat dabūjuši manu kuģi - „Kasandru" ar visu kravu. Vai tā nav pietiekama kompensācija?
- Dabūjuši? - Teilors nelabi iekliedzās it kā vairs ne savā galvā aiz niknuma un nicināšanas. - Mēs to ieņēmām, samaksājot ar astoņdesmit kritušiem lieliskiem, pieredzējušiem jūrniekiem. Mēs simtkārt esam samaksājuši par to nolādēto kuģi. Un jūs iedomājaties, ka varat nopirkt sev brīvbraucienu ar to, kas mums jau tik un tā pieder. Vai jums tanī kapteiņa galvā nav ne vismazākās sajēgas?
Teilors cirta kāju pie zemes, kā vienmēr liela niknuma brīžos, jo dūri uz galda triekt nespēja.
Inglends sēdēja klusēdams. Tad dzirdēju Teiloru pieceļamies.
- Ja jūs, Mekra, iedomājaties, ka esam jums kaut ko parādā, -viņš sacīja, iedams uz durvīm, - tad rūgti maldāties. Mani vīri jūs nicina par to, ka esat tāds mēsls, un jāmaksā jums bus musu naudā.
Viņš atspēra ar kāju durvis vaļā.
- Teilor, - Inglends ierunājās stingrā, pavēlnieciskā balsī. - Šo vienu reizi nostājos tavā pusē. Kapteinis Mekra nepelna mūsu līdzjūtību. Tie astoņdesmit kritušie ir uz viņa sirdsapziņas. Bet mēs abi šai ziņā arī neesam daudz citādāki. Es to esmu visu laiku skandinājis, bet tu negribēji klausīties. Esam šinī nolādētajā līcī pieredzējuši pietiekami daudz asiņu. Tāpēc es tagad tev saku, Teilor - Mekram tu pirkstu piedursi tikai pār manu līķi.
Nu Teilors iesaucās: - Stūrman, nāc šurp!
Dusmu karstumā viņš bija aizmirsis, ka neatrodas pats uz sava kuģa. Un tāpēc es iedrāzos kajītē ar tādu sejas izteiksmi, kas ikvienu varēja stīvu nobiedēt.
- Kur ir kapteinis Mekra, „Kasandras" kapteinis? - es rēcu.
Teilors no manas balss un vārdiem salēcās, kapteinis Mekra
sarāvās čokurā un Inglends blenza uz mani, kā spoku ieraudzījis. Izrāvu zobenu un triecu to pret galdu ar tādu spēku, ka asmens notrīsēja. Mekras acīs plaiksnīja izbailes, un pat Teilors, man šķiet, nejutās īsti omulīgi. Viņš laikam iedomājās, ka zina, uz ko es esmu spējīgs, un, man ienākot, šķiet, izjuta šausmu un sajūsmas saja ukumu.
Pagājos pāris soļu uz Teilora pusi, un viņam neatlika nekas cits, ka pakāpties soli atpakaļ. Taču es piepildīju četras prāvas glāzes ar rumu un vienu pacēlu.
- Dzeru uz drosmīga kapteiņa veselību!
Teilors uzmeta man nedrošu skatienu. Viņam vajadzēja zināt, ka mans tosts nav par viņu.
- Dzeru par kapteini, ko pametuši viņa paša ļaudis, - es turpināju, - un kurš tomēr turas un aizstāvas pret trijkāršu pārspēku. Tā ir mazliet citāda rīcība nekā jūsējā, kas nespējat ne odu aizdzīt, ja nav pie rokas desmit vīru, kas stājas pretī vienīgajam otrā cīnītāja pusē!
Es cieši un ilgi noskatīju vispirms Inglendu, tad Teiloru.
- Tātad - uz kapteiņa Mekras veselību! - es nobaurojos, neatlabdams roku no zobens spala.
Pirmais glāzi trauksmaini pacēla Teilors, tad lēnāk, ar tikko manamu smīnu lūpās, arī Inglends. Viņi saskandināja.
- Lai viņš mūs visus pārdzīvo! - es vēl noteicu un iztukšoju glāzi lidz dibenam. Uz galda to liku tik sparīgi, ka tā sašķīda.
- Va vellos! - dziļā apbrīnā noteica Teilors.
Skaidri redzēju, ka viņam patīk tādas izrādes kā mana nupatējā.
Jā, arī tādi viņi lāgiem bija, zvērīgi, nežēlīgie pirātu kapteiņi - kā vējrādītāji. Vienu mirkli rēca un trakoja, gatavi vai visu pasauli nopostīt, bet jau nākamajā mirklī visi ļaunie nodomi un iecerētie posta darbi bija kā ar vēju aizpūsti. Interese bija zudusi, pie dzīvibas palika ne tikai kapteiņi, bet arī šādi un tādi salašņas, kuriem viņi bija nozvērējušies sakurt vistrakāko elles uguni. Nē
viņi patiesi nekad nebija labi slepkavotāji, piemēram, kā bendes, kas kāra nosodītos; viņiem droši vien drīz apniktu tāda amata vienmuļība. Bet tā mēdz būt vienmēr, ja nezina, ko grib un kam tas varētu noderēt. Teilors, Flints un Louss izskatās niecīgi un nenozīmīgi, ja salīdzina tos ar tādiem māksliniekiem kā Kromvels vai Svētais Dominiks, vismaz es tā domāju. Tas man jums jāpasaka, mister Defo, jums, kam nekad nav ienācis prātā izdarīt šādus salīdzinājumus, un visiem pārējiem, kas alkst pēc atriebības pret tādiem kā mēs.
Tādā veidā man izdevās izglābt dzīvību Edvardam Inglendam un piedevām arī kapteinim Mekram, jo kopš tā laika Teilors vairs negribēja sabojāt attiecības ar mani, uzskatīdams mani par spožāko parādību visā mūsu darbības laukā. Mekram piešķīra veco „Fancy", kas bija sašauta caura kā siets, lai dara ar to, ko prot un ko spēj. Un viņš tiešām kaut kā samunsturēja pagaidu takelāžu, sagādāja pārtiku un dzeramo ūdeni un devās uz Malabaru. Tur viņu godināja un cildināja, un iecēla par gubernatoru vienībai, kuras uzdevums bija medīt un iznīdēt pirātus. Bet vienu es skaidri zināju: būtu man gadījies viņu sastapt, kad darbojos uz „ Walrus", es laikam gan nebūtu ne mirkli vilcinājies darīt galu viņa ordeņota-jai dzīvībai. Un pat nejustos pārsteigts, ja Edvards Inglends, kas toreiz jau mita ellē vai debesīs - ja viena vai otra no šīm vietām eksistē -, būtu piekrītot man pamājis ar galvu, par spīti visam, jo viņš nebija tāds, kas nesaprastu krietnu rīcību.
Taču arī šis notikums nespēja viņu noturēt kapteiņa kārtā. Kopā ar Teiloru viņš aizklīda līdz Maurīcijai, negūstot nevienu laupījumu. Matroži to izmantoja par ieganstu, sasauca sapulci un atcēla Inglendu no amata. Tas tika ierakstīts kuģa žurnālā, jo šādas lietas vienmēr fiksēja ļoti precīzi. Inglends izrādījis pārāk lielu mīkstsirdību pret Mekru un ar tādu žēlsirdību nav piemērots būt par kapteini. Cīņā par dzīvību un nāvi, sacīja viens no komandas, nedrīkstot būt tāds, kas tik ļoti raizējas par cilvēku labklājību. Tas pārak apdraudot dzīvību, un varbūt viņam zināmā'mērcā bija taisnība.
Inglendam iedeva mazu laiviņu, lai viņš varētu nokļūt līdz Madagaskarai. Papagaili uz turieni līdzi nevarēja ņemt, tas palika man uz kakla.
Teiloru ievēlēja par kapteini uz abiem kuģiem, tiklab uz „Victorijas", ka „Kasandras". Mani ievēlēja par viņa palīgu un stūrmani, un es Htcijos viņam pretim ikreiz, kad komandai bija pamats sūdzēties. Bet manos pienākumos saskaņā ar tradīciju ietilpa arī soda piešķiršana kapteiņa vārdā. Tāpēc mani respektēja un bijās ikviens komandas loceklis. Neuzpērkamais - tā reputācija man pielipa ātri, ka neesmu nopērkams ne par naudu, nedz arī par ko citu.
Kopā ar Teiloru nobraukāju sešus mēnešus. Mums gadījās bagāti kuģi, guvām bagātus laupījumus un tagad, kad Inglends mūs vairs nouzraudzīja, bijām nežēlīgi kā reti kāds cits. Mēs - es un līdz ar mani arī pārējie - kļuvām bagāti, jo nolaupījām pašu Goas vicekarāli un pieprasījām augstu izpirkuma maksu. Tā es biju kļuvis gandrīz vai par bagātnieku, kad nonācām Madagaskarā, un man vairs nebija sevišķas vēlēšanās turpināt brīvo, bet bīstamo dzīvi.
Neba tāpēc, ka man būtu kāds mērķis, ar ko to aizstāt. Svētās Marijas salā pametu kuģi ar kuģa padomes atļauju, drīkstēju pat Izņemt savu laupījuma daļu, kaut arī komanda nesaira. Tas gan bija pret noteikumiem, bet man likās, ka daudzi klusībā priecājās, tikuši no manis vaļā, līdz ar to atbrīvodamies no vienīgās sirdsapziņas, ar ko varēja lepoties. Devos Renterbejā pie Plenteina. Šeit arī Inglends bija atradis pēdējo patvērumu, un šeit biju klāt, kad viņš nomira. Ja ori viņam mana ierašanās sagadāja prieku, viņš to neizradija. Laikam es biju izvērties par viņa ļauno ģēniju no sākuma līdz pašam galam, biju tas, kurš viņu pakāpeniski noveda līdz bojāejai.
Lai bija kā būdams, viņš bija visgodīgākais un krietnākais cilvēks. pats viņš nevienam nepakļāvās un jebkuram citam ļāva dzīvot pašam pēc sava prāta, kā tam šķita labāk. Ar to viņš sev tikai kaitēja, to varat man ticēt tikpat droši, kā mani sauc Džons Silvers. Un, ja kāds cilvēks ir piedzīvojis nelaimīgu mokpilnu galu, pats savas sirdsapziņas nospīdzināts, tad tas bija Edvards Inglends. Un nevienam no tā netika nekāds labums.