turklāt ar dzīvu miesu un kauliem, ne vien pliks to kuģu uzskaitījums, ko viņš un Teilors sagūstījuši, darbojoties kopā vai atsevišķi, jo jums jāatzīst, ka jūsu pašu atstāsts par Edvardu Inglendu ir visai trūcīgs, gandrīz nekas vairāk kā nedzīvs skelets; tādam stāstam neviens nenoticētu, ja tas nebūtu parakstīts ar jūsu cienījamo vārdu.
Taču jebkura dzīvota dzīve ir kaut kas sevišķs, kā domāja arī Inglends. Un vai ari jums, mister Defo, tā nešķiet? Es beigu beigās pamanīju, ka pats sāku prātot, kāda nozīme bijusi tādai dzīvei, kādu nodzīvoja Inglends. Vai ir kāda jēga no tik maiga rakstura kā viņējais? Aha, redzu, ka nu jūs berzējat rokas, mister Defo, un domājat, ka es sāku nožēlot savu noziedzīgo mūžu, tāpat, kā to nožēloja Inglends, un ka arī es naktīs vārtīšos nomodā, nespēdams aizmigt, domājot par savu neganto, apgrēcīgo dzīvi. Bet tad jūs maldāties. Es nebiju ne tik labs kā Inglends, ne tik ļauns kā Teilors, tā, raugiet, tas ir. Manos statūtos galvenais ieraksts bija: nosargāt sevi. Kas labs un kas ļauns, tā ir cita runāšana. Žēl, ka nevarēsim to sīkāk apspriest, jo jūs esat kluss kā tas kaps, kurā atdusaties.
Šeit, uz mana klintsraga, arī kļūst aizvien klusāk, bet varbūt tas ir tikai tāpēc, ka es pamazām metos kurls. Lai būtu kā būdams, bet nav te vairs to trokšņu un skanēšanas, kā reiz bija. Vairums melno ir aizgājuši un pametuši mani liktenim, kas ir labi un pareizi. Es pat
vairs nespēju sasparoties un apskaisties, kad tie pirms aiziešanas Ierodas pie manis lūgt atļauju un svētību. Tā piesēst un aprakstīt kadu dzīvi, tas prasa spēku un izsūc sulu. Laikam es pietuvinu pats savu nāvi, iedzīvinādams šo atmiņu līķi. Šai ziņā kļūstu līdzīgs jums, mister Defo.
Eņģeļkrogā uz mūsu sarunām jūs parasti ieradāties aizelsies, mister Defo. Vienmēr jūs bijāt par kaut ko satraukts: par politiķi, kura uzskati jūs iesvēla tādā sašutumā, ka varēja iedomāties -nupat pasaule sabruks; par kreditoru, kas dzinies jums pa pēdām; par oponentu, kuru jūs vēlējāties saplosīt; par izdevēju, kam jūs novēlējāt degt elles ugunīs, jo tas bija papaudis, ka esat autors kadam polemiskam rakstam; par kritiķi, ko jūs draudējāt saberzt miltos, jo tas nebija pareizi izpratis vienu jūsu rakstu. Vienmēr bija atgadījies kaut kas tāds, kas bija saviļņojis jūsu asinis un pārvērtis ļus īstā fūrijā, kad šķīlāt baltas ugunis par cilvēces neprātu.
Viendien, kad jūs atnācāt, es jau biju apsēdies ierastajā vietā pie loga un noskatījos, kā kovārnis knābā vienam Soda laukumā pakārtajam ausi, un ļoti nopriecājos - kovārņa labad.
Jūs smagi atslīgāt pie galda, un es redzēju, ka acis jums sasarkušas, pietūkušiem plakstiem, seja tik bāla un caurspīdīga, it kā ļums no ķermeņa būtu aizplūdušas visas asinis, un labā roka izskatījās kā krampjos ap rakstāmspalvu sažņaugusies. Es tūliņ pasūtīju divas lielas glāzes cukurniedru ruma, un jūs savējo iztukšojāt vienā pielicienā, ne aci nepamirkšķinājis. Es nebūtu juties pārsteigts, izdzirdot rumu jūsu iekšās nošļakstām, tik pilnīgi iztukšots jūs man likāties.
- Mīļais draugs, - jūs ierunājāties, kad rums bija jūs mazlietiņ atdzīvinājis. - Ir gaužām grūti būt rakstniekam - sāpīga būšana. Rakstīju visu nakti, pierakstīju lapu pēc lapas, lauzos ar mēri, izvandīju meitumāju kopā ar Mollu Flendersu, mācīju pulkvedim Džekam, kā jāzog, un, it kā ar to vēl nepietiktu, četrsimt lappusēs apskaidroju kristīgas laulības dzīves principus. Pagājušajā gadā esmu uzrakstījis divas grāmatas. Gandrīz četrtūkstoš lappušu un bez tam vēl pāris eseju ik nedēļu. Vai varat iedomāties, ka tādu dzīvi kads uzņemtos labprātīgi? Jums vismaz bija iespēja valkāt cimdus. Bet palūkojieties uz manu roku. To savilkuši rakstnieka krampji. Palūkojieties uz mani pašu - iztērēts un tukšs, jūs teiktu -kā mučele, kad rums izdzerts.
- Bet kādēļ? Jūs sevi nogalināsiet, ja tā turpināsiet.
- Zinu, - jūs atteicāt, vārgi pasmaidīdams. - Tieši to es daru. Visu mūžu esmu ar spalvas palīdzību par kaut ko karojis, par dažādiem tematiem, gan par, gan pret, izmantojis visādus stiķus un viltības, gan atļautus paņēmienus, gan tādus, kas nav atļauti. Esmu kalpojis par pagarinātu roku valdībai, sākumā ticēdams, vēlāk -tāpat vien, bez ticības. Mana spalva kalpoja par ieroci, bija asa un dzēlīga, bet - vai man rokā bija arī ieroča spals?
Jūs pēkšņi dobji bez prieka iesmējāties.
- Vai zināt, Long, divdesmit gadu šī pati labā roka nepiederēja man. Valdība man maksāja, lai es rakstu attiecīgus komentārus Mista darbībai. Mists bija valdības niknākais ienaidnieks. Man maksāja naudu no slepenām kasēm, lai es mīkstinu un tušēju Mista kritiku par valdību. Visa mana dzīve bija nebeidzama izlikšanās un blēdīšanās. Tāpēc tagad es rakstu par Kruzo, Mollu Flendersu un Singltonu, lai tikai nebūtu es pats. Bet varbūt, lai pirmoreiz mūžā patiešām būtu es pats. Vai jūs varat to aptvert?
- Nē.
- Bet tā tomēr ir. Katrā gadījumā ir tā - ja rakstu par Mollu Flendersu, es jūtos tik dzīvs kā nekad agrāk.
- Tad jāteic, ka šī jaunā dzīve ir ārkārtīgi nogurdinoša, - es sacīju, - ja spriež pec jūsu izskata. Kas tad Molla Flendersa ir, ja drīkstu jautāt?.
- Bordeļmeita, - jūs atteicāt kā atvainodamies.
Nu bija mana reize pasmieties.
- Tagad es saprotu, kālab jūs izskatāties tik satraukts un noraizējies. Vai nevarējāt izvēlēties sievieti ar mazāk sarežģītu amatu -jums taču bija izvēles brīvība? Piemēram, jauku labdzimušu dāmu no lauku muižniecības, tādu, kas dzīvo laimīgā kristīgā laulībā, par kādu jūs visnotaļ rakstāt?
Bet nē, acīmredzot nevarējāt. Jūs gribējāt rakstīt vienīgi par likteņa pabērniem un apgrēcīgajiem un uzņemties ar to saistītās konsekvences. Viens man bija skaidrs: par tādu dzīvi es jūs neapskaudu. Pajautāju, vai esat juties laimīgs, tā dzīvojot.
- Teikšu godīgi, - jūs atbildējāt, papletis rokas, - man nekad nav bijis laika par to padomāt.
Bet viendien, mūsu pēdējā tikšanās reizē, jūs iebrāzāties krogā priecīgi satraukts, gaidpilnām, dzirkstošām acīm.
- Nu jūs beidzot to redzēsiet! - jūs uzsaucāt, tikko ienācis pa durvīm.
- Ko redzēšu?
- Nu pakāršanu taču! Šodien te kārs trīs Teilora laupītāju bandas dalībniekus.
- Skatos, ka jūs par to varen priecājaties, - es iebildu.
- Vēl vairāk, mans draugs. Nezinu, kur aiz prieka dēties - gan jūsu, gan pats sevis labad. Jūs tak gribējāt pieredzēt pakāršanu, vai ne?
- Es to neteicu. To teicāt jūs.
Jūs tiešām tā teicāt - melns uz balta. Bet savā lapsas kūmiņa vlltibā bijāt visu izkalkulējis pēc sava prāta - ka es to uztveršu ar tādu pašu sajūsmu kā jūs. Bet tā nenotika, es to nespēju. Un tie bija no Teilora komandas, matroži, ko es caurcaurēm pazinu, jo pusgadu vai ilgāk biju viņu kapteiņa palīgs. Taču Defo to pat nenojauta. Vispār nebija daudz cilvēku, kas zināja, ka esmu burājis kopā ar Tciloru.
- Lai nu būtu kā būdams, mīļo cilvēk, - Defo sacīja, - tāda pakāršanas aina allaž ir redzēšanas vērta un pamācoša, par to jums jābūt ar mani vienisprātis. Nepārprotiet mani, es nepriecājos, ka tiem nabaga velniem jāmirst. Ceru, ka tas man nav dabā. Tomēr nāve zināmā veidā ir dzīvības un dzīves kulminācija, vienalga, vai tā ir pāragra vai pienākusi īstā laikā, ja tāds īstais mirstamais laiks vispār ir. Un tā nav kulminācija, kas mērojama ar nelaimi vai laimi, nē, nepavisam, bet tas ir brīdis, kad visa dzīve atspīd spožākā gaismā. Tas ir brīdis, kad ikvienam neatsaucami jāizlemj, vai dzīve bijusi dzīvošanas vērta. Vai jūs man piekrītat? Vai nāve nav īstais mērkoks dzīvei?
- Nē, - es sacīju, - mērkoks ir piespriestais nāvessods.
- Cik ērmoti jūs runājat, - viņš, tīksmīgi pasmaidīdams, noteica un kaut ko pierakstīja. - Kā tad lai novērtē citu ļaužu, lielākā cilvēku vairākuma, dzīves vērtību, ja šie cilvēki nekad netiek uz nāvi notiesāti?
Toreiz es vēl nezināju atbildi uz tādu jautājumu, nedz arī tas mani sevišķi interesēja.
Defo izvilka mani laukā uz Soda laukumu, kur jau bija sapulcējies vesels ziņkārīgs, gaidpilns skatītāju bars. Defo rīkojās itin veikli, ar asiem, smailiem elkoņiem spiezdamies cauri pūlim un nelikdamies gar lamām ne zinis, izlauza sev un man ceļu, līdz pēdīgi mēs stāvējām pašā priekšējā rindā tieši pretī bendem, kas bija nodarbināts ar cilpu pārbaudi, nodrošinoties, lai tās slīdētu viegli un bez aizķeršanās. Es uzmanīgi un piesardzīgi paskatījos uz abām pusēm, jo zināju, kas var atgadīties ļaužu pūlī. Pietiek kādam baiļu un ruma sasparotam musinātājam izkliegt pāris stingrāku teikumu, un pūlī sāksies amoks, ko nav iespējams apturēt un kas notriec no kājām visu, kas ceļā. Tas varēja notikt jebkuru mirkli, jo ikvienā pūlī slēpjas daži šādi tipi: ziņotāji, maģistrātu ierēdņi, muitas darbinieki un citi tamlīdzīgi, kas pēc tādiem kā es zobus vien šņakstina.
Drīz vien atskanēja bungu duna. Kārtībnieki kliedza, lai padod ceļu, un pūlis pašķīrās, atbrīvodams ceļu pajūgam, kur ratos atradās trīs notiesātie un mācītājs, kas murmināja nebeidzamus pātarus. Divi no notiesāto trijotnes bija galvas noliekuši, ko varēja saredzēt jau pa gabalu. Trešais turpretī stāvēja kājās, izslējies pilnā augumā, un nekaunīgi izmeta pa bezkaunībai uz jaunajām meitenēm, kas stāvēja tuvumā. Meičas nosarka, pilnīgi aizmirsušas, ka apsaukā-tājs ļoti drīz vairs nespēs piepildīt viņu slēptās vēlmes. Pūlī daži vīrieši aplaudēja, sveicot nāvei nolemtā brašo iznesību, tā apliecinot, ka arī viņi izturētos tāpat, ja būtu šā cilvēka vietā.
- Vai redzat atšķirību? - Defo jautāja. - Ka gan tas ir iespejams?
Es neatbildēju un gandrīz arī nedzirdēju, jo nespēju atraut acis
no tiem trim cilvēkiem, kuru ļoti drīz vairs nebūs. Es galu galā biju redzējis citus vīrus, ko lielgabala lodes vai gaisā lidojošās koka Šķēpeles sagrieza gabalos, un tas mani nemaz nebija īpaši uztraucis. Bet tas, kas notika šeit, bija pavisam kas cits. Te nebija runa ne par cerībām, ne par cīņu dzīvības dēļ. šeit nebija nekādas izvēles, Izņemot vienīgi to, vai iet, stalti izslejoties, vai salīkušam, ar brašu sejas izteiksmi vai atklāti parādot izmisumu, it kā tam būtu jelkāda nozīme! Defo droši vien domāja, ka viņu uzvedībai ir nozīme, ka tā varētu kaut ko liecināt par viņu dzīvi. Es turpretī brašuļa stājā spēju saskatīt vienīgi kaunu un ākstību. Būtu labāk pievaldījis mēli. Ņirgāties karātavu pakājē un meklēt lētus efektus, kad visam jau par vēlu, bija nekaunība. Nē, šiem cilvēkiem vajadzēja uzrunāt pūli un atgādināt, lai katrs padomā pats par savu nožēlojamo dzīvīti. Ja rs vispār kaut ko pārdzīvoju un izjutu karātavu ēnā, tad vienīgi to, ka mana dzīve ir dzīvošanas vērta, kaut vai tādēļ, lai izvairītos no Aupošanās virvē.
- Vai jūtaties nelabi? - Defo pēkšņi iejautājās, asi piegrūzdams tir elkoni man pie sāna.
- Nē, man nav nekādas vainas, - es ar pūlēm atteicu, - vismaz nekādas salīdzinājumā ar tiem nabaga velniem.
- No jums man nekāds palīgs nav iznācis, - viņš pārmetot noteica. - Cerēju no tik pieredzējuša cilvēka iemantot ko vairāk.
- Piemēram, ko?
- Piemēram, to, ka jūs, uz tiem paskatījies, varētu noteikt, kādas sugas pirāti tie bijuši savā dzīvē. Ka viņos mēs varētu gūt apstiprinājumu tam, kā dzīvot, lai varētu iet nāvē ar paceltu galvu. Biju gan cerējis uz lielāku palīdzību.
Tā kā man nebija nekādas vēlēšanās sagādāt viņam vilšanos, es pavēroju trijotni pamatīgāk. Un, protams, tagad tie atradās daudz tuvāk. Jā, tie bija Teilora vīri, trīs ļoti parasti matroži, droši vien nekad ne ar ko sevišķu nebija izcēlušies vai izrādījuši kādas izcilas spējas. Tāpat kā lielais vairums, tie bija mums pievienojušies uz jūras, kad bijām sagūstījuši viņu kuģi. Līdz tam viņi bija vergojuši
par nieka algu, nīduši kapteini, nekādu nākotnes izredžu. īsi sakot, visparastākais stāsts. Cik es mācēju spriest, viņi bija vēlējušies vienīgi mazliet uzlabot savu stāvokli. Tikai mazliet atelpot no savas dzīves nejēdzības. Un par to viņus tagad pakārs.
Viņus stumšus izstūma uz platformas un nostatīja uz ešafotiem katru zem savas cilpas. Un nu mēs redzējām, ka bravūrīgā ratos stāvētāja plātīgā izturēšanās bijusi tikai liekulīga poza. Ieraudzījis virvi, viņš apklusa un neizskatījās ne par matu brašāks kā abi pārējie. Tieši otrādi, kājas viņam drebēja un kļuva tik nedrošas, ka viņš tik tikko noturējās stāvus.
- Nu redziet, - es sacīju Defo, atdodot atpakaļ dunku ar elkoni. - Vienīgā atšķirība bija tā, ka viņš nespēja iedomāties, kā tas īstenībā būs. Viņam vajadzēja to vispirms ieraudzīt pašam savām acīm. Pirātu vidū tādu ir daudz, to varat ierakstīt savā mazajā grāmatiņā.
Tanī brīdī sāka svinīgi nolasīt spriedumu.
- Jūs, Tomas Roberts, Džon Kein un Viljam Deivison, katrs atsevišķi tiekat mūsu svētīgā valdnieka, Lielbritānijas karaļa Džordža, un viņa valdības vārdā sodīti par to, ka esat tīši nonicinājuši un pārkāpuši savas valsts likumus, kuriem jums vajadzēja pakļauties, iesaistījušies ļaundabīgās apvienībās, lai uzbruktu Viņa majestātes tirdzniecības kuģiem, tos aplaupītu un iznīcinātu, piedalījušies trīsdesmit divu kuģu bojāšanā Rietumindijā un gar Āfrikas piekrasti, kā arī nodarījuši kaitējumus cienījamiem mūsu valsts pilsoņiem un līdz ar to esat kļuvuši par laupītājiem, pirātiem un cilvēces ienaidniekiem.
Likās, ka neviens no trim notiesātajam nenieka no teiktā nedzird. Viņi stāvēja noliektām galvām, kamēr tika nolasīta soda izpildes kārtība.
- Jūs, Tomas Roberts, Džon Kein un Viljam Deivison, visi trīs katrs atsevišķi tiekat notiesāti šādā kārtā. Nogādāti soda izpildes vietā, tātad Soda laukumā, lai starp augstāko un zemāko paisuma iezīmi tiktu pakārti cilpā ap kaklu, līdz iestājas nāve. Pēc tam jūsu līķi tiks nonemti un iekarināti ķēdēs publiskai apskatei.
Lai to dzirdētu un redzētu, es biju ieradies šeit. Un ko man nācās noklausīties? To, ka esmu ne vairāk un ne mazāk kā visas nolādētās cilvēces ienaidnieks! Vai tādi kā es drīkstētu vērt muti vaļā un sākt kaut ko apstrīdēt? Ja tādi brāļi kā šie trīs nožēlojamie nabagi, kas droši vien ne mušai nav nodarījuši pāri, tiks sodīti ar nāvi, kas gan taisnības vārdā pienāktos tādiem kā es. Manis Admiralitātes sarakstos nebija, un Defo muti nepalaidīs, bet pietiktu ar viena vienīga tā sauktā cienījamā pilsoņa liecību, lai novestu mani pie karātavām. Ko gan pret to man līdzētu ādas cimdi un nevainojami gludās rokas?
- Tas nav viss, būs vēl kaut kas, - pēkšņi ierunājās Defo.
Ierēdnis izvilka no kabatas vel vienu dokumentu.
- Tagad es nolasīšu paskaidrojumu, ko snieguši trīs notiesātie: „Mēs, Tomass Robertss, Džons Keins un Viljams Deivisons, dziļi nožēlojam, ka esam zaimojuši Dievu to Kungu un bijuši nepaklausīgi saviem vecākiem. Arī to, ka esam negantības runājuši un lādējušies, zaimojuši visaugsto Dievu. Bez tam esam grēkojuši, nododamies nešķīstībai. Nožēlojam, ka esam izaicinājuši Svēto Garu un apkrāvušies ar tādiem grēkiem kā piratērija un laupīšana; un vispēdīgi ļāvušies pat tādam ļaunumam kā slepkavība. Taču ir vēl viens grēks, kas vistiešākā veidā mūs pavedinājis uz visiem šiem ļaunajiem darbiem, tas ir žūpības netikums. Stipri dzērieni ir aptumšojuši mums prātu un pavedinājuši mūs uz visiem noziegumiem, kas mums tagad šķiet ļaunāki un rūgtāki par nāvi. Mēs gauži vēlamies, lai kuģu kapteiņi izturas žēlsirdīgāk pret saviem padotajiem, nekā tas daudzās vietās notiek, tā ievedot daudzus jo daudzus kārdināšanā. Mēs patiesi ceram, ka varēsim izpirkt grēkus, kas tik smagi spiež mūsu sirdsapziņu. Mēs brīdinām ikvienu cilvēku, un it īpaši visus jaunos, lai nepaļaujas tādiem grēkiem kā nupat minētie. Mēs lūdzam piedošanu, Kristus, mūsu Pestītāja labad. Lūdzam, lai drīkstētu savus asins grēkus nomazgāt Viņa svētajās asinīs. Mēs pilnā mērā apzināmies, cik briesmīgi nocietinājusies ir sirds mūsu krūtīs, cik ļaunuma pilna tā ir. Mēs paceļam savas acis uz Dievu, izlūgdamies Viņa žēlastību. Mēs pazemīgi pateicamies Kristus kalpiem par viņu labestību. Mēs nekrītam izmisumā, bet ceram, ka Kristus labad nāves stundā atradīsim žēlastību Dieva acīs un tiksim uzņemti Viņa valstībā. Mēs novēlam visiem cilvēkiem, it īpaši jūrasbraucējiem, griezt prātu uz Dievu, kad tie šodien būs redzējuši, kāds liktenis piemeklējis mūs."
Ierēdņa balss bargi noskanēja pilnīgajā klusumā. Vairākus nule dzirdētā blēņu muldoņa bija ietekmējusi. Melnsvārči sēdēja rindā ar pašapmierinātībā smaidošiem ģīmjiem. Bet viņu Dievs ne mazo pirkstiņu nepakustināja, lai grūtā brīdī palīdzētu nabaga jūrasbraucējiem. Viņš pastāvīgi turējās kapteiņa pusē, kad tas dancināja pātagu pa matrožu mugurām, kad noknapināja tiem pārtikas devas, ieturēja un neizmaksāja algas, vētrās trenkāja tos augšup un lejup pa takelāžām un, palīdzību nesniedzot, ļāva tiem nomirt, kad saslima, ja vien tādā veidā varēja ietaupīt rēderu naudu. Un kas tad galu galā sūtīja vētras, kurās kuģi gāja bojā, kas vēlēja trakot ledainiem vējiem, kuros matrožiem aukstumā rājās sastinga pirksti un viņi iegāzās pār bortu viļņos?
Nu, kad garais grēku saraksts bija nolasīts, notiesātie pacēla galvas, bet valdības ierēdnis ieķērcās no jauna:
- Lai tas jums kalpo par brīdinājumu!
Es ilgāk vairs nespēju novaldīties.
- Velns un elle! - es ierēcos savā kapteiņa palīga balsī. - Ne plika graša Dievs nedod ne par jūrniekiem, ne citiem vienkāršiem ļaudīm!
Visapkārt nedzirdēja ne skaņas. Bet es un visi, kas stāvēja man apkārt, redzēja, kā trīs notiesātie atdzīvojas. Es stāvēju pirmajā rindā pašā priekšā, un mans skatiens sastapās ar viņējiem. Tomass Robertss, kas likās mazliet gaišāks par pārējiem, bez brīdinājuma iekliedzās: - Silver, Džon Silver, glāb mūs no karātavām!
Pūlī sacēlās nepieredzēts satraukums un kustība, to katrs varēja redzēt; labi gan, ka tā notika, jo citādi man ar to pašu būtu pienācis gals. Es veikli paslēpos pūlī. Kad biju ticis gabalu tālāk, ļāvu vēlreiz atskanēt balsij.
- Bēdziet! - es kliedzu. - Bēdziet! Teilora vīri nāk atbrīvot sagūstītos!
Sajukums pūlī kļuva vēl lielāks, un man nebija grūti aizlavīties kopā ar cilvēku straumi, tikt pāri upei un nozust Eņģeļkrogā. Un ko es, tur sēdēdams un alus kausu rokā turēdams, ieraudzīju? Misteru Defo tik brangā kārtībnieku ielenkumā, it kā viņš būtu pats Teilors. Acīmredzot misters Defo nebija pat domājis ņemt kiijas pār pleciem. Un tā galu galā arī bija pareizi. Viņš nevēlējās likt uzpazīts, jo bija stāvējis man blakus, kad es sāku aurot, un nu no viņa prasīja atbildi par to. īsu brīdi, kamēr viņam izdosies visu, kā nākas, paskaidrot, viņš sapratīs, kā jūtas tad, kad tieci uzskatīts par cilvēces ienaidnieku. Un varbūt viņš beidzot saprata, ka kaunastabs nav pat pieminēšanas vērts salīdzinājumā ar karātavām.
Pūlis ap šo laiku jau bija paklaidējies, un no Teilora matrožiem, cik tālu acs rādīja, protams, nebija ne vēsts. Vismaz tik daudz biju panācis, ka Tomass Robertss, Džons Keins un Viljams Deivisons varēja nomirt klusu un mierīgi. Lai godāta viņu piemiņa, jo, kad cilpas savilkās, skatītājos nebija vairāk neviens kā tikai Daniels Defo, kuru mocīja nemitīgās bailes no nāves.
- Hends, - es sacīju krodziniekam, - šitā nav nekāda dzīve. Es iešu sameklēt pirmo kuģi atpakaļ uz Rietumindiju un no jauna Izmēģināšu roku pie kārtīga kapteiņa. Vai negribi nākt līdzi?
Viņa seja iestarojās kā uzlecoša saule - protams, viņa standarta ietvaros, un viņš mani pacienāja ar glāzi sava labākā ruma, kas garšoja riebīgi.
Tā nu, mister Defo, iegadījās, ka man vajadzēja atstāt jūs un Londonu, kas ir viens smirdīgs zaņķis, un, ja jūs man jautātu, es teiktu, ka dodos projām kopā ar Izraēlu Hendsu, kuram kapteinis Melnbārdis reiz sašāvis kāju un kuru tas zaļknābis Džims Hokinss velāk bez žēlastības aizraidīja no šīs pasaules.
Toreiz es jūs atstāju, kā man droši likās, uz visiem laikiem, toinOr jūs kaut kā izmanījāties pa dažādiem apkārtceļiem atsūtīt man savu grāmatu par pirātiem, turklāt ar veltījumu: „Garajam Džonam Silveram. Lai viņam ilgs mūžs! Savu solījumu neminēt manu vārdu jūs izpildījāt, un paldies jums par to. Toties es ar lielu prieku atklāju, ka tomēr neesat noturējies un iespiedis mani tanī stāstā - pašā kaktiņā, ainā, kur satikās kapteiņi - Inglends, Teilors un Mekra. Jūs esat uzrakstījis: „Tad uzradās viens briesmīga izskata puisietis ar milzīgām ūsām. Pistoles vicinādams, nešķīsti lādēdamies, tas klumburoja pa klāju šurp un noprasīja, kurš ir kapteinis Mekra, koka kāja vien klaudzēja…" Lai nu paliek. Vienīgā koka kāja, kāda man jebkad bijusi, bija mans kruķis. Un tanī laikā es vēl nepavisam nebiju zaudējis kāju. Es nepieminēšu, ka neesat turējies pie patiesības, kā sākumā norunājām, jo jūs teicāt, ka tāda esot jūsu iecere.
Te nu es jūs pametīšu, mister Defo, un šoreiz, šķiet, uz visiem laikiem. Mana turpmākā dzīve nudien nav domāta jūsu ausīm. Jums grūti nācās rakstīt par pirātu nežēlību, par asinīm un nāvi. Laikā, ko pavadīju kopā ar Flintu, netrūkst ne vienu, ne otras, kā droši vien pats būsiet sapratis. Un velns viņu zina, vai pat man pietiktu dūšas sīki par to izrakstīties, vai es to maz spētu, ja arī vēlētos darīt. Pretēji jūsu paradumam visu skaitīt, es neesmu skaitījis, cik cilvēku esam nogalinājuši, cik kuģu sagūstījuši un nogremdējuši, kādu laupījumu guvuši, cik jūras jūdžu nozēģelējuši un kādos ūdeņos bijuši.
Nedomāju, ka mēs abi tiksimies debesīs, ja tādas pastāv. Bet jūs bijāt mans sarunu biedrs tad, kad man gauži kāda vajadzēja, ar ko manā vientulībā parunāt. Esmu pateicīgs par to. Bet arī jums nebija izvēles. Mums visiem kādreiz ir vajadzīgs kāds, ar ko parunāt.