Es pamostos, pieceļos, paēdu brokastis, rakstu, atceros un rakstu, paēdu pusdienas, atkal paguļos un sapņoju, pamostos, rakstu, izstaipu kāju, uzbilstu pāris vardu, ja tuvumā kāds pagadās, kas nemēdz notikt pārāk bieži, rakstu un paēdu vakariņas. Saule noriet. Raugos tumsā, neko nevaru saredzēt, dzirdu trokšņus, sāku atkal atcerēties - seju, ko nekad mūžā neesmu redzējis, dzirdu kādas balss skaņu, bet nozinu, kam tā pieder, rītausmai tuvojoties, saožu tuvumā zemi, bet kur? Redzu zobenu - vai tas ir mans? - dūriena brūce krūtīs, seko kliedziens, pirāts, kam nav vārda, bet kabatas piestūķētas ar zelta naudu, bet tas neesmu es; viņš rīstās uz vemšanu pats no sava ruma; ir vēl otrs, tas esmu es, man rokas un kājas nošūpojas gaisā, kad cilpa savelkas cieši ap kaklu. Nē, tās nevar būt atmiņas, varbūt vienīgi bailes, jo es vēl esmu dzīvs, lai gan dažkārt par to šaubos. Tā vienkārši ir neprātīga iztēle. Es turpinu stingri vērties tumsā, uzsaucu kādam, lai pārplēš klusumu un palīdz man aizmirst bailes un atmiņas, taču tikai retumis kāds pagadās pietiekami tuvu, lai sadzirdētu. Es lādēdamies šķendējos pats ar sevi, ka esmu tos izpircis, savus iezemiešus, kas nepieder man. Pat vergs spētu aizpildīt klusumu. Tomēr laiks paiet, es aizmiegu, sapņoju, it kā būtu nomodā, aust jauna diena, bet kā lai es zinu, ka tā ir jauna, nevis tā, kas ausa vakar un aizvakar?
Pirmoreiz kopš neminami ilga laika, kā man likās, ienāca Džeks. Viņš izskatījās izbrīnījies par manu prieku. Bet es patiesi priecājos, viņu ieraudzījis. Man bija nepieciešams apzināties, ka ir vēl kāds dzīvs, ne tikai es viens pats, kāds, kurš būtu kaut kas vairāk nekā tikai atbalss manī.
- Kur tu pēdējā laikā uzturējies? - es jautāju.
Viņš neizpratnē mani uzlūkoja.
- Uzturējies, - es paskaidroju. - Citiem vārdiem sakot - kur tu biji?
- Es sapratu, ko tu saki, - viņš atbildēja, - esmu bijis šeit.
- Šeit? - es apmulsis pārjautāju.
- Jā, kur gan citur es varēju būt?
- Es saucu… - sāku teikt, bet aprāvos un apklusu.
Vai es tiešām iedomājos, ka nupat esmu saucis Džeku vai kādu citu? Vai man tas rādījies sapnī?
- Es lāgiem izeju no mājas, - Džeks atteica, - nopirkt pārtiku un šo to, kas vajadzīgs.
Ak, pareizi, es nodomāju, mums jāpaēd, lai dzīvotu, vienalga, vai dzīvei ir jēga vai nav. Varbūt es tiešām tiku viņu saucis tad, kad viņš bija izgājis nopirkt kādus svaigus vai uzglabājamus produktus. Vienlaikus man ienāca prātā, ka viņš uzņēmies pilnīgu rūpi par mūsu maltītēm, nemaz man nejautādams, kas mums vajadzīgs un kā par to maksāt. Vai tas ir labi un kārtīgi, ka viņš mani apkalpo Džona Silvera labad?
- Ceru, ka pārējie tev palīdz, - sacīju. - Es arī šo to padarītu, bet tu pats zini, kā tas ir. Tādiem brāļiem kā es ir diezgan grūti dzīties pa mežu pakaļ sivēniem.
Tie, protams, bija salti meli. Cik vien spēju atcerēties, man tas, ka ir tikai viena kāja, nekad nebija kavējis darīt to, ko vajadzēja.
- Es zinu,-Džeks atteica.
- Ko zini?
- Tu kļūsti vecs kā jebkurš cits.
- Vecs un nojūdzies un pamazām šķiros no prāta, tu saki. Tātad neesmu vairs nekam lāgā derīgs, vai ne?
- Nūjā, - Džeks atbildēja godīgi, jo citādi neprata.
- Kāpēc tu vēl te kavējies, kad visi darbi padarīti? - es jautāju. - Kālab neej atpakaļ uz savu cilti, kā aizgāja pārējie? Tu nekā man neesi parādā. Es neizpirku tev brīvību tālabad, lai tu mani appuišotu.
- To es zinu.
- Nu, tātad.
- Mana cilts it labi iztiek arī bez manis.
- Ko tu, ellē, ar to gribi sacīt? Vai es nevarētu viens pats iztikt? To vien tik visu mūžu esmu darījis. Es vēl sasodīti labi varu izlekāt uz savas vienas kājas.
- Runa nav par tavu kāju. Runa ir par tavu galvu, - Džeks atcirta.
Viņš norādīja uz maniem papīriem.
- Un kāda tev, vellos, gar to darīšana?
- Es gaidu.
- Ko tu gaidi, ja drīkstu jautāt?
- Gaidu, kad tu pabeigsi.
- Ak tad tāpēc tu atnāci šurp? Lai pateiktu, ka esmu dulls, te nedēdams un rakstīdams? Ka labāk būtu, ja es darītu ko jēdzīgāku? Vai esmu kādreiz tev lūdzis padomu? Ja tas bija viss, kas tev vajadzīgs, tad vari vākties uz elli - tik droši, kā mans vārds ir Džons Silvers.
- Nē, - viņš rāmi atteica. - Ne tālab es atnācu. Līcī iebraucis kuģis, kas tuvojas.
- Kuģis? - es iesaucos un ar visiem prātiem pārsviedos uz jauno vēsti.
- Jā, - Džeks apstiprināja. - Vai pamācīsim viņus tā, lai atceras? Tā tu parasti mēdzi darīt. Viņi noenkurojas šāviņu attālumā.
Es aši paķēru tālskati un devos uz jūras pusi, bet ne vairs pārāk veikli, kāja vairs īsti negribēja klausīt. Laikam sāka pagurt, bija taču pusmūžu viena pildījusi abu kāju darbu. Nevarēju tai neko pārmest.
Pacēlu tālskati pie acīm, un pirmais, ko ieraudzīju, bija Britānijas kara flotes karogs, kas plivinājās liegajā vējpūtā. Anglijas tirdzniecības kuģiem bija atļauts uz dienvidiem no ekvatora lietot karaflotes karogu. Tika spriests, ka pirātus un tamlīdzīgus neliešus šādā veidā izdosies maldināt, mūs, kas labāk nekā jebkurš cits pratām noteikt un novērtēt visus kuģus!
Saskaitīju divpadsmit lielgabalu vārtus kuģa labajā pusē. Visi bija ciet. Uz klāja manīju parastus jūrniekus, neviena sarkanā formas tērpa. Tātad tas nebija karaflotes kuģis, tā nebija soda ekspedīcija, tikai parasts tirdzniecības kuģis, netīkams pārtraukums laika ritumā, nekas vairāk. Bet es pēkšņi sāku ilgoties pēc kāda, ar ko parunāt, pārmīt vārdus, kas skan no citas debespuses, varbūt pat uzzināt kādu jaunu vēsti. Izņemot Džeku un saliniekus, taču laikam neviens vispār nezināja, ka es dzīvoju.
- Tas ir tikai tirdzniecības kuģis, - sacīju Džekam, - uztraukumam nav pamata.
Pavērsu tālskati no jauna pret kuģi. Kuģa ļaudis bija nolaiduši laivas un vilka kuģi enkurvietā - tieši mūsu lielgabaliem pa šāviņam. Bet viņiem par to nebija ne jausmas. Raugoties no jūras, mūsu forts izskatījās kā klintsradzes daļa. Džekam bija taisnība-mēs varējām kuģi nogremdēt jebkurā brīdī. Tagad tas bija sagriezies tā, ka skaidri varēja salasīt nosaukumu: „The Delight ofBristol "*. Kam gan varēja ienākt galvā ideja nosaukt kuģi tādā vārdā? Man palicis prātā, ka Bristole ar prieku saistāma tik mazā mērā, cik maz vien iespējams.
- Pagaidām nesteigsimies ar lielgabalu, - es sacīju. - Varbūt tas atvedis kādas jaunas vēstis.
- Vēstis? - Džeks izbrīnījies jautāja.
- Kuģis nāk no Brisloles. Tā ir mana dzimtā pilsēta, ja man vispār kādreiz tāda bijusi.
No Bristoles, es nodomāju, no tās vietas, kur Trelonijs, Laivsijs, Kolinss un Ganss vārtās Flinta bagātībā, brauc četrjūgos un pūderē parūkas - citu rūpju tiem dzīvē, jādomā, nav. Ar šo kuģi man radās iespēja uzzināt kaut ko par savu stāvokli pasaulē. Vai Trelonijs izpildījis solījumu nenodot mani tiesai? Vai viņš pratis novaldīt savu vaļīgo mēli? Droši vien ne. Un kāds tad es šādā sakarā izskatos? Protams, nīsts un neieredzēts, un tāds, no kā baidās, un tas būtu gluži dabiski, bet kas vēl? Vai cilvēki domāja, ka esmu dzīvs? Vai vēl bija daži tādi, kas dedzīgāk par visu citu vēlējās, kaut man par godu tiktu izsūtīta soda ekspedīcija? Vai arī bija darījuši visu, ko spēja, lai panāktu, ka mani aizmirst tik pilnīgi, it kā es nekad nebūtu dzīvojis? Jā gan, pēkšņi bija saradies daudz kas tāds, ko vēlējos uzzināt.
- Man gribas uzaicināt tā kuģa kapteini pusdienās, - es sacīju. - Vai tu vari to izkārtot?
Džeks palocīja galvu, tomēr bez īpašas sajūsmas.
- Mēs varbūt varētu šo to no viņiem nopirkt, - es turpināju, laikam juzdams nepieciešamību aizbildināties.
It kā man varētu rasties vajadzība pēc kādiem pirkumiem tai īsajā laikā, kas vēl atlicis šaipus kapam! Un tādā izskatā, kāds mans pašreizējais!
Tas mani pamudināja uz domu, ka jāsameklē spogulis un jāieskatās tajā. Jāpanāk, lai varu pats sev bez vilcināšanās un šaubām pateikt, ka tas ir Džons Silvers, ka tāds viņš izskatās, par tādu ir kļuvis, un lai nelabais rauj visas atmiņas, visu, kas saglabājies prātā un liecina pavisam ko citu!
Kad Džeks atgriezās, es viņu sagaidīju, stāvēdams uz sliekšņa.
- Kapteinis ieradīsies, - viņš sacīja. - Teica, ka priecājoties par ielūgumu. Es sacīju, ka tevi sauc Smits un tu esi tirgotājs.
Tavu traku joku! To es pavisam biju aizmirsis. Varbūt tanī līķī vēl plīvoja kāda dzīvības dzirkstelīte, bet visu piesardzību tas bija pārmetis pār bortu.
- To tu gan labi izdarījis, - es noteicu, atjēgdamies, kas varēja notikt, ja tas Bristoles kapteinis uzzinātu, ka šeit apmeties un dzīvo Džons Silvers, un izplatītu šo ziņu uz visām debespusēm.
Tādā gadījumā mums vajadzētu kuģi nogremdēt un iznīcināt komandu līdz pēdējam vīram. Kā senajās, labajās dienās.
- Kā to kapteini sauc? - es apvaicājos.
- Snelgreivs, - Džeks atbildēja.
- Snelgreivs? Vai tad tas vēl dzīvs?
Viņš tiešām vēl bija dzīvs. Labi pašam, un labi arī jūrniekiem, kas brauca ar viņu uz viena kuģa. Snelgreivs bija viens no tiem kapteiņiem, kam izdevies dzīvam izkļūt no pirātu nagiem. Komanda bija aizlikusi labu vārdu par viņu. Matroži apzvērēja, ka viņš nekad neesot izturējies pret tiem ļauni vai nežēlīgi, ka tie vienmēr saņēmuši līgumā noteiktās pārtikas devas un rumu. Deiviss, kas bija darbojies kopā ar Inglendu un mani, bet vēlāk turpināja pats uz savu roku un nebija izdaudzināts par iecietību sodu piespriešanā, pret Snelgreivu bija izturējies kā pret godājamu viesi un piedāvājis tam kuģi un kravu, lai tas varētu atgriezties mājās bez zaudējumiem. Snelgreivs piedāvājumu bija pieklājīgi atraidījis. Viņš bija baidījies, turklāt visai pamatoti, ka mājās neviens viņam nenoticēs, gluži otrādi, domās, ka viņš ielaidies negodīgos darījumos ar pirātiem, kas bija sagūstījuši viņa kuģi. Vienīgi Snelgreiva dēļ gan komanda, gan kapteinis tika cauri ar izbailēm.
Un te nu atkal bija Snelgreivs visā godībā ar kuģi no Bristoles. Lai nu kurš, bet viņš savā laikā par Džonu Silveru bija dzirdējis. Ar nelielu izmaņu un viltību man droši vien izdosies izdibināt, cik tāds vecis kā es patlaban ir vērts, cik par manu galvu izsolīts, cik skaudri tieku nīsts un nicināts, vai arī esmu galīgi aizmirsts, tātad velti dzīvojis.
Kapteinis Snelgreivs pateicās Džekam par laipnību, kad tas lūdza viņu ienākt. Viņš ieradās viens, un tā bija laba zīme, jo atbrauca bez bažām un aizdomām. Arī pie manis viņš pienāca nevilcinādamies un sniedza man roku.
- Man ir patiess prieks ar jums iepazīties, - viņš sacīja sirsnīgi un laikam arī tā domāja.
- Vairāk nekā pusotra gada esmu pastāvīgi uz jūras, - viņš turpināja, - ar kuģa virsniekiem un komandu. Visu laiku tikai kopā ar tiem, un man kļuvis mazliet vienmuļi. Droši vien mēs esam simtām reižu izrunājuši visus tematus, kādi vien iespējami, un visu sakāmo zinām no galvas. Mums vairs nav palicis nekas, ko citcitam sacīt, un kuģa bibliotēku zinām no galvas.
Viņš iesmējās.
- Reizēm patiesi jābrīnās - kas gan tie par cilvēkiem, kas izvēlas un iegādājas grāmatas kuģu bibliotēkām. Mums, piemēram, ir „Skotijas vēsture" četros sējumos. Tas nu nebūtu nekas ļauns, mēs papildinājām savas zināšanas. Bet ko jūs teiksiet par tādu lasāmvielu tālbraucējiem jūrniekiem kā „Piezīmes par Francijas minerālūdeņiem"? Nav brīnums, ja šad tad kļūst garlaicīgi. Vai varat iedomāties, cik skaudīgi šie uz kuģa kļuva, kad izdzirda par jūsu ielūgumu… mister Smit - vai pareizi atceros?
- Pilnīgi pareizi. Arī es ļoti priecājos iepazīties ar jums, kapteini Snelgreiv. Jūtos pagodināts.
- Ak, tikt kapteiņa godā īstenībā nav nekas sevišķs.
Es nespēju atturēties nepasmaidījis.
- Man ir zināmas aizdomas, ka jūs esat vienīgais kapteinis ar Šādiem uzskatiem, - es sacīju, - vismaz daudz tādu kapteiņu nešauta psiet, kas būs ar jums vienisprātis. Īstenībā esmu dzirdējis tikai par vienu vienīgu, kas ir šādās domās.
- Tiešām? Un kurš tas ir?
- Jūs pats, ser.
Snelgreivs smējās pilnā kaklā, iekams atskārta, ka manai atbildei varēja būt dziļāka nozīme par parasto.
- Jūs tātad zināt, kas es esmu? - viņš jautāja, bet likās tikai nedaudz pārsteigts.
- Jā, un esmu pārliecināts, ka neba es vienīgais to zinu.
- Kā jūs to domājat?
- Ja ne citādi, tad sakarā ar jūsu „Ziņojumu par vergu tirdzniecību". Tā ir izcila grāmata. Kaut gan jāteic, man bija gaužām grūti noticēt, vispirmām kārtām jau tam, ka tas ir jūsu patiesais uzskats. Cik man zināms, pasaulē nav tik godprātīgi domājošu kapteiņu. Taču tad ieguvu apliecinājumu no ticamiem avotiem, ka ļus tiešām domājat tā, kā rakstāt.
- Vai drīkstu pajautāt, kas tie par avotiem?
- Katrā ziņā. Viens bija kapteinis Džonsons - tas pats, kurš raksta par pirātiem.
- Vai esat viņu sastapis un pazīstat? - Snelgreivs mani pārtrauca. - Nezinu neviena, kas viņu pazītu. Es pats ļoti labprāt ar viņu iepazītos.
- Džonsons nav viņa īstais uzvārds.
- Tā man ari likās. Un kas tad bija tas otrs, kas tik labvēlīgi par mani izteicies? Ja gribat zināt, Londonā es sastapos ar asu opozīciju, kad bija iznākusi mana grāmata. Tālbraucēji kapteiņi apgalvoja, ka cieta roka ir vienīgā iespēja valdīt komandu, bet es ar savu grāmatu esot izjaucis kārtību un grāvis viņu profesionālo reputāciju. Kuģu īpašnieki domāja, ka es meloju, stāstīdams par Hovelu Deivisu un viņa piedāvājumu sagādāt man drošu mājupceļu. Rēderi to nosauca par krāšņas iztēles augli un palaida valodas, ka īstenībā es esot sadarbojies ar slaveno pirātu.
Es iesmējos, turklāt tā, ka izklausījās itin dabīgi.
- Te nu bija. Tas otrs drošais avots bija pats Hovels Deiviss.
Snelgreivs nu vairs nesaprata, ko domāt.
- Tirgotājam Madagaskarā, - es paskaidroju, - nav iespējams izvairīties no kontaktiem ar šādiem vai tādiem apšaubāmiem elementiem, kaut vai ar dēkaiņiem laimes meklētājiem. Kā jums droši vien zināms, dažs labs no tiem ir apmeties šeit.
Snelgreiva sejā nepārmainījās ne vaibsts. Kāds ievērojams cilvēks šis Snelgreivs, es nodomāju. Dzirdēdams pieminam Fortūnas džentlmeņus, viņš nespļauj zilas ugunis.
- īstenībā es brīnos, ka esat izvēlējies šo vietu, kur būtībā nekā nav. Ir taču citas, tirdzniecībai piemērotākas vietas.
- Noteikti, - es jautri atsaucos, - bet, no otras puses, šeit konkurence nav tik slepkavīgi neganta kā citās vietās. Un tagad, kad esmu atpūtā, es šeit mierīgāk nekā jebkur citur varu aizvadīt sava mūža rudeni. Kā pats redzat, esmu krietni gados, un varat man ticēt, ka mūžā esmu smagi nostrādājies, lai sagrabinātu visu dzīvei nepieciešamo un mazliet vairāk.
- Bet šī vieta ir milzīgi tālu no civilizācijas, - Snelgreivs iebilda.
- Atkarībā no tā, ko jūs uzskatāt par civilizāciju.
- Es domāju galvenokārt par precēm un krājumiem, par dzīvei nepieciešamo, kā jūs teicāt, un mazliet vairāk. Man neliekas, ka Renterbejā iegriežas daudzi kuģi.
- Jums taisnība, un jāteic, ka man šad un tad kaut kā aptrūkstas. Bet tad pie apvāršņa iznirst lielā bura un atpeld kāds arābu tirgotājs vai kāds anglis, kā šodien jūs, kas man var sagādāt to mazumu, kas nepieciešams.
- Būšu priecīgs jums pakalpot, - Snelgreivs piedāvājās, - ja vien mums būs tas, kas jums nepieciešams.
- Par to parunāsim, pusdienas ēdot. Man šķiet, tās nu jau būs gatavas.
Ievedu viņu ēdamistabā. Galds bija uzklāts grezni jo grezni; mirdzēja sudrabs, porcelāns un kristāls - viss kā allaž, kad mums gadījās viesi. Tas bija itin labs līdzeklis, kā iepazīt cilvēku dabu un gaumi.
- Trūkumu jūs tiešām neciešat, - Snelgreivs jautri un sirsnīgi konstatēja. - Maniem puišiem derētu mani pašreiz redzēt - tie būtu zaļi aiz skaudības.
- Ja esat ar mieru, - es sacīju, - mēs varētu sarīkot mielastu jūsu komandai - īstu bārbekjū ar mežacūkas un kazu cepeti ugunskurā. Es gādātu par ēdieniem, bet jūs par rumu un alu.
- Apmaiņai pret ko? - Snelgreivs jautāja. - Man, kā jūs zināt, par visu jāatbild kuģa īpašniekam.
- Ak, jums tas nenieka nemaksās, ja vienīgi tās grāmatas, ko jūs zinot no galvas, jo pats savā bibliotēkā esmu izlasījis katru vispē-dējo rindiņu. Un varbūt jūs varētu pieciest kādu spoguļa lausku?
Snelgreivs sacēla kuplās uzacis.
- Jā, jā, - es turpināju. - Varat ticēt vai neticēt, bet man te vairs nav neviena paša spoguļa. Es patiesi nezinu, kā izskatos. Varu teikt -tā ir tīrā laime, ka neesmu šodien ar savu izskatu jūs pārbiedējis lidz nāvei.
- Tik traki nav, - Snelgreivs diplomātiskā laipnībā atteica.
Es pavīpsnāju savā nodabā.
- Tomēr pietiekami traki, tas nav jāsaka. Man laimējies tādā ziņā, ka jums diendienā apkārt kustas jūrnieki. Tie arī ikdienā neizskatās kā mīlīgi Dieva bērni, cik spēju atcerēties.
- Varbūt tā ir. - Snelgreivs izteiksmīgi paraustīja plecus. - Es labprāt paskatītos, kā tādi mīlīgi Dieva bērni rēvē buras vai kā turas kartigā vētrā, kad lietus plītē tik neganti, ka acis jāmiedz ciet, ja negrib palikt akls uz visu mūžu.
- Nu jūs teicāt patiesu vārdu. Ar vienu roku sargājot sevi un otrā lurol katķismu, nekāda lāga revēšana nesanāk. Nu, bet kā tad palika - sarīkosim mielastu?
- Norunāts, - Snelgreivs, mirkli padomājis, piekrita. - Vajadzēs rēderus kaut kā nomierināt. Man grūtības sagādā tas, ka es matrožiem ceļu galda visu, kas devās paredzēts. Arī noteikto daudzumu ruma. Tātad šai ziņā es neko nevaru ietaupīt. Un, tā kā šā paša iemesla dēļ viņi nemirst, es neko nevaru arī nopelnīt. Jūs pats zināt, ka braucienā uz Austrumindiju parasti aiziet bojā divdesmit procentu no komandas sastāva. Tas ietaupa tikpat lielu procentu pārtikas rezervju, tātad ir tīrais ieguvums. Tā uz to skatās vairums manu kolēģu. Vai nav dīvaini, ja par to ciešāk padomā? Vergu tirdzniecības kuģu kapteiņi saņem prēmiju par katru vergu, ko tie dzīvu un sveiku nogādā galā. Bet mēs uz saviem kuģiem iegūstam papildu peļņu no mirējiem.
- Jā, šis tas man arī par to ir zināms, - es noteicu. - Bet neraizējieties par grāmatvedību. To visu ierakstīsim manā rēķinā. Man visa kā pietiks līdz nāves stundai.
Es jutos gauži pacilāts, cerot uz īstu mielastu ar garda ēdamā kalniem, rumu un spēcīgiem, jautriem matrožiem, kas prot priecāties, neraizējoties par rītdienu. Snelgreivs ar labu ēstgribu tiesāja visu, kas tika galdā celts. Viņam acīmredzami garšoja pat varžu stilbiņi, ko salinieki dēvēja par kāpuriem. Ieraugot ar citronu sulu apslacīto un zaļajiem pipargraudiņiem izrotāto omāru, viņam no redzēšanas vien siekalas saskrēja mutē. Augļu grozs, pildīts ar visas pasaules gardākajiem augļiem, izņemot ķiršus, kas Madagaskarā neaug, viņam gandrīz laupīja valodu.
- Nē, - viņš ieteicās, - jums gan netrūkst itin nekā. Šaubos, vai Londonā jel kādam, pat pašam karalim, ir tāds galds.
- Ir arī savs labums dzīvot simtiem jūdžu no civilizācijas, - es sacīju, sniegdams viņam pīpi, ko viņš ar lielu patiku aizkūpināja.
- Pastāstiet, - es ierunājos, kad viņš ievilka pirmo dūmu, - kā tagad izskatās Brislolē?
- Vai jūs pazīstat Bristoli?
- Es tur esot dzimis, tā man stāstīja māte. Pārbaudīt to nekādi nevarēju, bet es tur augu, vismaz līdz tam laikam, kad mani aizsūtīja uz Skotiju skolā. Pēc tam aizgāju jūrā.
- Un kopš tā laika vairs nekad neesat Bristolē bijis?
Es vilcinājos. Pateikt viņam, ka man, cilvēkam ar vienu kāju, tur piederējis krogs „Tālskatis", būtu tas pats, kā skaidri un gaiši atklāt, kas es esmu.
- Jā, reiz man gadījās tur būt darīšanās uz neilgu laiku. Tas bija pirms gadiem desmit.
- Un droši vien apciemojāt vecākus?
- Tā varētu teikt, - es atbildēju, nevarēdams izdomāt neko citu.
Man nebija ienācis prātā, ka viņam liksies gluži dabiski apjautāties par maniem vecākiem. Es vairs nebiju tik atjautīgs kā senāk. Droši vien visa tā lielā rakstīšana, turēšanās pie patiesības līdz pēdējam sīkumam likusi man aizmirst, kā pasaulē jāuzvedas un jādzīvo.
- Mans tēvs agri nolaida karogu, - es sacīju, un tā bija patiesība. - Ari māte bija nomirusi, pirms es atgriezos.
- Smits, - Snelgreivs prātoja. - Man liekas, neesmu nekad Bristolē nevienu ar šādu uzvārdu pazinis. Tas ir angļu uzvārds.
- Iespējams, ka tēvs greznojās ar svešām spalvām, kā mēdz teikt. Ja esmu nostāstus pareizi sapratis, tad viņš bija kontrabandists.
- Vismaz šai ziņā Bristolē nekas nav mainījies, - Snelgreivs smiedamies atteica. - Kontrabanda plaukst un zeļ kā vēl nekad. Esmu dzirdējis, ka kontrabandistu rokās esot piecpadsmit procentu līča tirdzniecības apgrozījuma.
- Un kā veicas ar kuģniecību vispār?
- Apmēram tāpat, kā allaž bijis. Bristolē tirdzniecības apjomā ir otra aiz Londonas, tāpat arī kuģu skaita ziņā. Man kāds sacīja, ka Dristolē ostā un upē esot savs tūkstotis kuģu un ka no piecdesmit Ilīkstošiem pilsētas iedzīvotāju divi tūkstoši esot jūrnieki. Tas nav mazs skaitlis. Tolsijas tirgū valda lielāka rosība nekā jebkad. Jūs būsiet varbūt arī dzirdējis, ka Bristolē izvērtusies par Anglijas vergu tirgus centru.
- Nē, to es nezināju.
- Ja, tā ir. Nejēdzīga tirdzniecība, ja gribat zināt manas domas,
bet ienesīga gan. Diezgan daudzi lielie zemes īpašnieki diversifi-cējušies, kā paši smalki to dēvē; lai pakliedetu risku. No lopiem pārgājuši uz vergiem. Čoklijs, Mesijs, Redvūds nedaudzos gados sarausuši milzu bagātības. Un Trelonijs, protams…
- Trelonijs! - es iekritu teicienā, gandrīz nespēdams apvaldīt balsi.
- Jā, - Snelgreivs atteica, taču, ja arī mans izvirdums bija viņu pārsteidzis, viņš to neizrādīja. - Vai jūs viņu pazināt?
- Man reiz bija ar viņu darījums, - es piesardzīgi atbildēju. - Un viņš mani piekrāpa. Zināms, ne jau viņš pats, viņam priekš tā prātiņš par trulu, bet viņam bija padomnieks, kas viņa vietā domāja un palīdzēja viņam visu izlemt. Tas uzdevās par ārstu.
- Laivsijs, - Snelgreivs piebilda, sūkdams pīpi.
- Pareizi! Laivsijs. Tam prāts darbojās pareizā virzienā, es gribētu sacīt, kaut gan pats neesmu apveltīts ar tādām prāta spējām, lai nemaldīgi spriestu par to. Bet, kas lai zina - ja toreiz nebūtu bijis Laivsija, es varbūt tagad sēdētu parlamentā.
- Un ko jūs tur darītu? - Snelgreivs jautāja, atkal pieķerdams mani nesagatavotu, jo es nekad neesmu padomājis, ko tad īsti es parlamentā būtu kārojis panākt. Tas bija tikai tāds teicamais -parlaments, pie tā es allaž ķēros uz „Walrus", kad pārējie uz mani dusmojās par to, ka es savu daļu no laupījumiem nebiju izšķērdējis, kā to bija izniekojuši viņi.
- Nu, - es ieteicos, - vispirmām kārtām būtu parūpējies, lai tādi kā Trelonijs un Laivsijs tiek nolikti pie vietas - aiz restēm un atslēgas, līdz būs atmaksājuši to, ko bija man parādā. Pēc tam būtu cīnījies par likumu, lai jūrniekiem tiktu uzlabota dzīve līdz ciešamam stāvoklim, tā, kā jūs to esat izdarījis uz sava kuģa, un panākt, lai bargi tiek sodīti kapteiņi, kas nepilda noteikumus. Ko vēl? Pilnīgi apturētu un aizliegtu vergu tirdzniecību, kontraktu slēgšanu par spaidu darbiem, aizliegtu darboties ķērājiem, lietot deviņastu kaķi, pakārtu visus aģentus, apžēlotu visus aģentus, apžēlotu visus pirātus. Tādiem kā es darbu neaptrūktu, vajadzētu vienīgi pasēdēt un padomāt.
- Cik es māku spriest, - Snelgreivs smaidīdams sacīja, - jums nevajadzētu vis sēdēt parlamentā. Tādiem vīriem kā jūs vieta ir Admiralitātē.
- Jā, varbūt. Bet nu jau ir par vēlu, un es ar savu likteni esmu apmierināts. Jaunākos gados pāris reižu patrapījās smagāka neraža, bet vēlāk viss izgriezās uz labu, izņemot to lietu ar Treloniju un Laivsiju. Bet sakiet - kā gan tādi kā viņi abi varēja tikt pie kapitāla, lai uzsāktu vergu tirdzniecību?
- Vai jūs to neesat dzirdējis?
- Nē, - atteicu. - Ko man vajadzēja dzirdēt?
- Nu, ka Trelonijs aizkuģojis uz Rietumindiju un atradis Flinta apslēptās bagātības - tādu bagātību, kurai līdzīgas nav. Stāsta, ka tā bijusi lielāka pat par to mantu, ko Dreiks ar savu „Golden Hind" atvedis uz Angliju, un arī tā bija vērtējama uz sešsimttūkstoš mārciņām, tādas lietas nav iespējams noslēpt. Dreika vedums bija lielāks par valsts kases gada ienākumu.
- Va vellos, - es noteicu, iesvilpdamies. - Ko jūs īsti teicāt? Flinta dārgumus? Un tie bijuši lielāki par Dreika vedumu? Dreikam taču par to piešķīra dižciltību?
- Jā gan, tā bija. Toreiz mēnešiem ilgi nerunāja ne par ko citu. Trelonijam un pārējiem, vai zināt, palaimējās aizbēgt no tās ekspedīcijas un paglābt dzīvību. Daži no Flinta vecās komandas bija to padzirdējuši un izmanījušies pierakstīties darbā uz Trelonija kuģa. Flinta kādreizējais stūrmanis, ko sauca par Džonu Silveru, bija pieslīpējies Trelonijam un iemantojis tā uzticību līdz tādai pakāpei, I» a viņš tam Silveram uzticējās vairāk nekā pats savam kapteinim.
- Tas mani nepārsteidz, - es viņu pārtraucu, - zinot, kāda ir lielākā daļa kapteiņu, lūdzu, atvainojiet.
-Liekas, ka tas Silvers bijis visai izcila personība, - Snelgreivs turpinaja, - ja tiešām spēja gan labākos, gan draņķīgākos izdancināja pēc savas stabules. Trelonijam iznāca dārgi samaksāt par savu lētticību un alkatību. Lielākā daļa no tiem, kas ar viņu tajā krastā izbrauca jūrā, Angliju vairs redzēt nedabūja, un to vidū bija daudz godavīru, es pat teiktu, ka abās nometnēs.
Trakot nepatīkams stāsts tas izklausās, - noteicu, - bet, cik es to Skvairu Treloniju pazinu, viņš droši vien nodomāja, ka ticis itin viegli cauri, ja varēja iemantot tik milzīgu bagātību. Viņš ir tādu ļaužu.
- Tā diemžēl laikam arī ir, viņš, liekas, sirdsapziņas moku nepazīst. Bet grūtāk ir noticēt, ka Laivsijs, tak jau galu galā ārsts, iesaistījies tādā nesmukumā kā vergu tirdzniecība.
- Es par to nebrīnos. Kur gan rakstīts, ka dakteri ir labāki ļaudis nekā pārējie tāpēc vien, ka tiem šad tad izgadās paglābt pa dzīvībai, turklāt neskatoties, kam tā dzīvība. Bez dakteriem vergu tirdzniecība noietu dibenā murdēdama un sagādātu vienīgi zaudējumus.
- Liekas, jums šis temats ir varen tuvu pie sirds.
- Es arī esmu gājis jūrā. Un jūs taču zināt, kādi ir matroži. Nekad tiem nav laika noņemties ar dakteriem. Dakterus dēvē par kapteiņu vējrādītājiem, lūdzams, atvainojiet.
- Es zinu, - Snelgreivs nopietni atteica, - tāpēc lieku saviem kuģa ārstiem guļvietas ierīkot pie masta. Negribu, ka man apkārt sarodas denuncētāji.
- Bet pastāstiet vēl par to Džonu Silveru, kas ar to vēlāk notika?
Skatījos viņam taisni acīs, taču viņš nenovērsa skatienu un
necentās arī slepus vērot manas amputētās kājas stumbeni.
- Ap viņu tinas visfantastiskākās baumas un nostāsti. Viņš dzīvojot vienā Rietumindijas salā kā īsts karalis ar savu nēģerieti un papagaili kapteini Flintu. Citi stāsta, ka viņš atgriezies uz Flinta salu kopā ar kādu jaunu juristu Džimu Hokinsu, kas senāk esot bijis kuģapuika agrīnajās ekspedīcijās, lai savāktu, kas no bagātības salā vēl atlicis. Viens, ar kuru es pats iepazinos, nodzēries matrozis vārdā Ganns, ņēmās apgalvot, ka Silvers dzīvojot Īrijā kopā ar sievišķi no jaunības dienām, kuru nav spējis aizmirst. Vēl viens cits neatlaidīgi turas pie sava, ka Silvers pārmainījis vārdu, gluži kā savulaik Eiverijs, licis izgatavot koka kāju ar kurpi, tā nomaskējies, dzīvojot tepat mūsu vidū. Un vēl viens… nu metīšu mieru, tā es varētu turpināt augu nakti.
- Bija jau tas pats uzskaitījums garu garais, - es noteicu, pasmiedamies, lai slēptu satraukumu.
- Ko nu - ir pat iespiests stāsts.
- Iespiests?
- Jā, tiešām, - Snelgreivs turpināja. - Džons Silvers un Flints padarīti par arhipirātiem. Tie ir visiem mutē, it kā citu pirātu nemaz nebūtu bijis. Kapteinis Džonsons droši vien kapā apgrieztos otrādi, ja uzzinātu, ka tieši tie pirāti, par kuriem viņš nav uzrakti ijis ne vārda, dzīvo tālāk.
- Jā, jā, - es atkal iesmējos, bet šoreiz patiesā jautrībā. - Pazīstot viņu, patiesi varu teikt, ka tā notiktu. Bet jūs - ko jūs pats domājat par šo Džonu Silveru?
Snelgreivs pārlaida skatienu istabai.
- Nu, - viņš sacīja, - ja man vispār vajadzētu kaut ko par viņu nodomāt, es teiktu, ka viņš devies atpūtā apmēram tādā vietā kā šī.
Es biju ar mieru galvu likt ķīlā, ka viņš to pateica bez nolūka. Bet, ja viņam bija jelkāda nojausma, viņš to noslēpa tik veikli, ka pat mans deguns, kas tik vareni prata tādas lietas uzost, neko nesamanīja.
- Bet, kas zina, - viņš ieteicās, it kā sarunādamies pats ar sevi, - varbūt mēs visi maldāmies. Tāds cilvēks kā šis Džons Silvers,šķiet, nav iekļaujams tajos pašos likumos, ar kādiem spriež par mums, parastajiem mirstīgajiem. To neapšaubāmi pierāda viņa spēja izglābties dzīvam un nozust ar daļu Flinta bagātības.
- Ko tad vēl viņam piedēvē?
- Droši vien izdomājumus, - kapteinis sacīja. - Daži no stāstiem ir pilnīgi neticami un nekādā ziņā nevar būt patiesi.
To dzirdot, man atkal bija jāpasmejas. Es vairs ne drusku nešaubi jos, ka Snelgreivs lieliski uzlabojis manu garastāvokli.
-Laikam jums vajadzētu sameklēt tos nabaga velnus, kas kādreiz krustojusi Silvera ceļu, un uzzināt, vai viņš īsts vai izdomāts.
- Jā, to laikam vajadzētu gan. Un varbūt man pašam vajadzētu to labak zināt, jo es galu galā pazīstu pirātus, esmu ar tiem ticies un zlnu, cik nežēlīgi tie spēj būt. Taču visērmotākais ir tas, ka Silvers oficiāli nemaz neeksistē, ja tā var teikt. Džonsons savā grāmatā nav viņu pieminējis. Admiralitātē ari nav nekādu datu. Es pats to esmu
pārbaudijis.
- Ko pārbaudījis?
- Pārbaudījis atzīmes. Esmu mēģinājis atrisināt Džona Silvera noslēpumu.
Man tiešām nenācās viegli saglabāt aukstasinību, nomākt satraukumu un neļaut nokrist maskai. Kādas tiesības šim cilvēkam bija tik ļoti par mani interesēties, pārbaudīt atzīmes, kā viņš izteicās, -il kā es tiešām nebūtu nekas vairāk ka liela rāja?
- Kādā nolūkā? - es jautāju. - Panākt, lai viņu pakar?
- Tad ne uz to pusi! - Snelgreivs atsaucās. - Tas man nav ne prātā. Nē, tas puisis mani ir vai apbūris. Man gauži gribētos uzzināt, kāds viņš bija īstenībā.
- Tad mums abiem ir kāda kopīga interese.
- Jums ari?
Tā - tagad, es nodomāju, tagad tas notiks. Bet nekas nenotika.
- Jā, - es sacīju, - spriežot pēc tā, ko jūs pastāstījāt, viņš bijis īsts dīvainis. Bez tam man vienmēr patikuši labi stāsti. Uz kuģa iemācās tādos ar patikšanu klausīties.
Kad viņš aizgāja, es vēl joprojām īsti nesapratu, ko par viņu domāt, un varbūt arī viņš netika skaidrībā par mani. Es piesardzīgi biju stūrējis valodu nost no bīstamajiem ūdeņiem, kas viļņoja ap Džonu Silveru. Tomēr biju uzzinājis, ka mani gaida karātavas, tiklīdz parādītos Bristolē. Neba Trelonija dēļ. Viņš tātad doto vārdu galu galā turējis, cik varēju noprast, un nebija neklātienē iesūdzējis mani tiesā par dumpošanos un slepkavību. Bīstams bija nostāsts par Flinta bagātību atklāšanu un kā tās nokļuva aplamās rokās, un ka stāsts tik plaši izplatījies. Piedevām fakts, ka es joprojām mītu brīvībā, esmu bagāts un, iespējams, pat laimīgs, bija kā dadzis arī visiem kārtīgajiem cilvēkiem. Taču pat karātavu draudi nebija nekāds pamats izmisumam. Varbūt es kā ērkšķis dūros dažiem miesā, bet es dzīvoju, tas nebija apstrīdams. Es eksisteju - īstenībā, jāteic, vairākās inkarnācijās - un atrados tik tālu no aizmirstības, cik vien kāds manā profesijā var uz to cerēt.
Nākamajā dienā aprunājos ar Džeku par mielasta sagatavošanu, piebilzdams, ka būs tā kā senajās, labajās dienās, kad jautrība atklājās cilvēku īstā daba. Pieteicu Snelgreiva un viņas komandas uzņemšanā ne ar ko neskopoties. Ap pusdienlaiku mēs izgājām no sava forta ar ēdienu un dzērienu kravu visai komandai. Džeks palika krastā un sakūra varenu ugunskuru. Viņš daudzus gadus bija Rietumindijā uzturējies pirātu un bukenieru sabiedrībā, tāpēc viņam padomu šai ziņā nevajadzēja. Es jollā aizīros līdz „Delight of Hristol" un padevu signālu; mani kā maisu uzcēla uz kuģa, jo biju par vecu, lai ar vienu kāju raustos augšup pa virvju kāpnēm.
Snelgreivs sagaidīja mani atplestām rokām, izrādīja man kuģi, iepazīstināja ar apkalpi, kas savukārt saņēma mani ar priecīgiem sveicieniem. Pēc tam viņš ieveda mani kajītē, kur bija uzklāts pusdienu galds. Ļoti tieši viņš noprasīja, kas mums no precēm būtu vajadzīgs, un es nosaucu šaujampulveri, sāli, eļļu lampām, pārējās mantas, par ko bijām runājuši, bez tam spoguli un grāmatas. Viņš noradīja uz maisa drānā ievīstītu saini, piebilzdams, ka tā esot viņa personiskā dāvana man. Pēc tam viņš pasauca kuģapuiku un palūdza - tiešām, palūdza, nevis pavēlēja, saini un pieprasītās preces ievietot jollā. Es noliku ar naudas ripiņām pildītu kulīti uz galda.
- Kaut arī esmu bijis tirgotājs, es vairs tik cieši neizsekoju pašreizejām cenām, bet te ir divdesmit spāņu pistoles. Vai ar to pietiks?
- Pārpārēm. Pēc valūtas kursa tas ir pielīdzināms divdesmit mārciņām.
- Ja ir pārpalikums, tad izdaliet to saviem puišiem.
- Tas ir gaužām dāsni, - viņš sacīja. - Un augstsirdīgi.
- Augstsirdīgi? Nedomāju, ka tā. Es gluži vienkārši daru tā pats sava prieka pēc, ja prāta uz to nesas.
- Lai būtu tā,-Snelgreivs noteica.
Pusdienas ēdot, mēs aprunājāmies par kuģiem un burāšanu -parastās jūrnieku runas, kad tie satiekas, it kā ar to uz jūras neiznāktu sadurties diendienā. Snelgreivs man pastāstīja par lielo skandālu sakarā ar blēdībām Dienvidjūras Tirdzniecības apvienība, gan augstie, gan zemie darbinieki bija noblēdījuši apvienībai tūkstošiem mārciņu.
- Zaudējumi krietni pārsniedz tos, ko apvienībai nācies ciest no pirātiem,- Snelgreivs sacīja.
- Un cik blēžu par to pakāra? - es jautāju.
- Nevienu, - kapteinis atbildēja. - Viņiem uzradās aizbildņi. Dažus parādu dēļ nosūtīja uz Māršazē, tas arī bija viss.
Vēlāk mēs un visa komanda aizīrāmies uz krastu. Snelgreiva puiši un Džeks bija sakūruši no cūku mēsliem sārtu un uz tā lēnām cepinājās divas veselas, gludi noskūtas mežacūkas. Rums un alus bija pārpilnībā, bez tam Džeks bija sameklējis un uzaicinājis arī dažas sievietes no tuvējā ciema, un tās bija atnākušās, kaut arī mielasts notika par godu baltajiem. Un lai mani nelabais, ja viņš kopā ar kuģa galdniekiem nebija sameistarojis garu galdu un solus. Matroži klusu savā starpā sarunājās, it kā kaut ko gaidīdami, Snelgreivs noraudzījās uz mani ar apbrīnas pilnu skatienu. Kad visi bija sasēduši vai vienkārši atkrituši saules sakarsētajās smalkajās smiltīs un ierušinājuši tur cietās, cīpslainās jūrnieku kājas, kas diendienā bez apaviem mina klāja plankas vai kāpelēja pa virvju rituļiem, es sagatavojos tam, kam būs jānotiek - savam pēdējam izgājienam kā Garais Džons Silvers, saukts Bārbekjū, kas palikšu līdz nāves stundai, lai nāk, kas nākdams.
- Vīri! - es uzsaucu tanī balsī, kāda man bija pašos labākajos gados. - Vai drīkstu izlūgties jūsu uzmanību draudzīgai dvēselei, kas grib teikt dažus vārdus?
Pusčukstus sarunas pierima, un iestājas pilnīgs klusums. Bet tas nebija nekāds kapa klusums, jo šie bija svētki, un manai balsij pietika spēka.
- Ne visai tālu no šejienes, - es iesāku, - tas ir, ja mērojam salīdzinājumā ar okeāna milzu plašumiem, kā jūs, tālbraucēji jūrnieki, esat raduši mērot, atrodas Svētās Marijas sala jeb Gardegune Boraha, kā to dēvē šejienieši. Jā gan, arī šeit, ja varbūt jūs tam neticat, ir savs žargons, lādēties te prot tikpat labi kā jebkurā citā valodā, tikai ar izrunu ir grūtības. Manu tuvāko draugu Džeku, piemēram, īstajā vārdā sauc Abdrianamamboaniarivo, un es jums saku uz galvošanu - ja man mēlē būtu kauli, tie no tāda vārda būtu sadrupuši sīkās druskās, tik ilgi es jau dzīvoju šinī salā.
Nošalca smiekli.
- Tātad, - es turpināju, -Svētā Marija, kā varbūt būsiet dzirdējuši, bija pirātu tversmes vieta un slēpnis: ja, var droši teikt - viņu
paradīze. Un vai mums vajadzētu viņiem to noskaust un nenovēlēt? Jo nav taču domājams, ka viņi kaut pa spraudziņu varēs ielūkoties īstajā paradīzē debesīs. Man patiktu redzēt Svētā Pētera ģīmi, ja viņš, debess vārtus pavēris, ieraudzītu aiz tiem stāvam Melnbārdi, Robertsu, Deivisu un Flintu un tie lūgtu ielaišanu debess valstībā. Labi gan, ka Dievs ir visvarens, citādi Viņam, cik es šos četrus kungus pazīstu, sanāktu ar tiem gatavā elle. Nē, pirāti, Fortūnas džentlmeņi vai kādos vārdos tie sauktos, gan cildinot, gan niecinot, tie nekad nav bijuši lutināti un mīļoti dievabērni. Bet Vienu viņi zināja nemaldīgi: nav vērts priekšlaikus gremzties un bēdāties, gan izbēdāsies, kad pienāks bēdu laiks…
Visā pulkā atskanēja atzinīga murmuļošana.
- Un, kad svinēja svētkus, tad tiešām tos svinēja. Līksmība, dzeršana, dziesmas, spēles un dejošana - to visu viņi prata uz vislabāko, lai ko citu par viņiem runāja un melsa. Nu, mēs neesam pirāti, vismaz, cik man zināms, bet kāpēc lai mēs atšķirtos no pirātiem tad, kad jāsvin svētki? Kā redzat, te sarūpēts viss, lai jūs varētu ēst, cik iekšā lien, un dzert, kamēr krītat. Nav sliktāk kā savulaik bija pie pirātiem Svētās Marijas salā. Un man liekas, ka jūsu kapteinis Snelgreivs, kas te sēž man blakus, nekad nav kuģojis ar labāku komandu kā jūs. Laikam pats velns tam neticētu, bet kapteinis tā apgalvo…
Viri no jauna iesmējās un gluži bērnišķīgā priekā saskatījās.
- …bet par vienu lietu jūs varat likt galvu ķīlā, un es zinu, ko runāju - jums ir nāvīgi palaimējies dabūt tādu kapteini kā Snelgreivs. Ja visi kapteiņi būtu tādi, bet nav, un jūs paši to labi zināt, neviena cita profesija visā pasaulē nespētu mēroties ar tālbraucēju jūrnieku gaitām. Vai nav tiesa, mīlīši?
Viri, skaļi kliegdami, tūliņ to apliecināja.
Tāpēc aicinu uzsaukt tostu kapteinim Snelgreivam!
Es pacēlu glāzi, un tad arī sākās tik sirsnīgi „Lai dzīvo!" saucieni pat tāda sirds kā manējā jutās gandrīz vai aizkustināta, 'Snelgreivs pats sēdēja kā sakaunējies un, ja es ļoti nekļūdījos, bija pat nosarcis.
Un vel kas! -es uzsaucu, apklusinādams skaļo slavināšanu.- Es jau iesāku šo to teikt par tā sauktajiem Fortūnas džentlmeņiem no Svētās Marijas un gribu vēl par tiem parunāt. Ne tālab, lai jūs sekotu viņu pēdās. Pirātu laiks ir pagājis, un saku jums no tiesas, ka tā arī ir labi. Viņi varbūt iedomājās, ka ir stalti jātnieki zirgos, kas dodas medīt laimi, bet gandrīz vienmēr viņi nokrīt no zirga un piedevām vēl nolauž kaklu. Un ar to pašu, ja jūs man jautājat, ir cauri. Varat man ticēt, ja to saku. Savā ziņā viņi varbūt bija laimīgi, bet kas viņiem tagad ticis? Un tas zīmējas uz itin visiem bez viena vienīga izņēmuma. Viņiem ir tāds likums, ka neviens nav labāks par citiem ne dzīvē, ne nāvē. Un tāds pats likums valda šeit pie mums, un es jums, mīlīši, lūdzu - nekļūdieties! Melnie, ko jūs te redzat visapkārt, nav vergi, un sievietes nav palaistuves, tie ir brīvi vīrieši un sievietes, gluži tāpat kā mēs, un grib, lai pret tiem arī tā izturas, ne labāk, ne sliktāk. Ēdiet, dzeriet un priecājieties, kā esat pelnījuši, un šeit tādi kā jūs un es esam pienākuši tik tuvu paradīzei zemes virsū, cik vien visā mūžā tas iespējams.
Atkal uz mirkli iestājās klusums, jo pēdējā teikumā arī es biju pieklusinājis balsi, bet tad no bara atskanēja viena balss un sauciens, ko es nekad nespēšu aizmirst: - Ilgu mūžu Džonam Silveram! Lai dzīvo Garais Džons Silvers!
Un, iekams man sāka darboties domas un es apjēdzu, kas notiek, matroži un kopā ar viņiem kapteinis Snelgreivs turpināja slavināšanu no visas sirds, pat es spēju sadzirdēt, ka „Lai dzīvo!" saucieni nāk no sirds, ka viņi vēlas, lai es dzīvoju tik ilgi, cik pašam kārojas. Es biju pārsteigts negaidot, tomēr neatbildēts tosts nedrīkstēja palikt.
- Es jums pateicos par suminājumu, ja arī godinātais nebiju es. Mans vārds ir Džons Smits, un, ja kāds grib iedomāties kaut ko citu, tad lai panāk priekšā aprunāties.
Neviens nepakustējās.
- Tie bija pareizi vārdi, vīri, - kapteinis Snelgreivs ierunājās īstā kapteiņa balsī, kādā arī prata runāt. - Šis ir Džons Smits, tirgotājs, par to lieku savu vārdu ķīlā. Un kāda jēga būtu vēlēt ilgu mūžu cilvēkam, turklāt vēl tik skaļi, ja tāda sumināšana viņu novestu taisnā ceļā pie karātavām. Iesaku uzsaukt tostu un augstas laimes Džonam Smitam, kas iepircis no mums preces, tā ka jūs visi saņemsiet gratifikāciju, kad sasniegsim Bristoli.
Tosts atkārtojās ar milzu troksni, kas nenorima arī tad, kad visi turpināja ēst un dzert pilnām mutēm, čalot un smieties.
Es atkritu smiltīs tik noguris un smags kā vēl nekad mūžā. Bet, tas gribot negribot jāatzīst, arī ar dīvainu, svešādu un neticamu siltu nojausmu sirdī. Iedomāties, ka ir cilvēki, visi pie pilna prāta, turklāt ne iebiedēti, ne līdz nemaņai piedzēruši, kas novēlēja ilgu mūžu Džonam Silveram, tieši to, ko viņš pats viskarstāk bija vēlējies, visu mūžu dzīvojot. Varbūt, es klusībā ieprātojos, vajadzēja sameklēt to jūrnieku, kurš iedomājās zinām, kas es esmu, un nocirst tam galvu, lai pārējos piespiestu aiz bailēm klusēt. Bet ar kaunu atzinos, ka nespēju to izdarīt. Mans laiks pagājis, kaut arī man tiek vēlēts ilgs mūžs. Kurš gan vēl pūlēsies tādu sagrabējušu vraku kā es nogādāt līdz mājām un karātavām? Es taču vairs nespēju ne mušai ļaunu nodarīt.
Mielasts turpinājās pilnā sparā, kā vēroju, bet bez manas līdzdalības. Arī es mazliet iedzēru, tomēr neapdzēros. Ļaudis cits pēc cita nāca klāt, pateicās man gan par šo, gan par to, es pat neatcerējos, ko tiku atbildējis. Redzēju vienu matrozi dejojam uz galda, divi spēlēja uz kauliņiem, Snelgreivs nopietni sarunājās ar Džeku, viens matrozis auklēja uz ceļiem smejošu salinieci, otrs melnbalts pāris slepeni, kā pašiem likās, aizzagās uz krūmiem. Viens, nabags, apvēmās turpat, kur stāvēja, kāds cits nometa drēbes, bet pats metās ūdenī. Viss notika tā, kā vajadzēja un kā vienmēr bija noticis. Katrā ziņā tā bija jauka un vērtīga atskaņa tādai dzīvei kā manējā.
Ap saulrietu atvadījos no kapteiņa Snelgreiva, no sirds priecādamies, ka esmu sastapis un iepazinis tādu cilvēku kā viņš, un vienlaikus pārdzīvodams asu sāpi, apzinādamies, ka nav cerību vēl kādreiz sastapties ar viņu vai kādu viņam līdzīgu. Es viņam neuzdevu to vienīgo jautājumu, kas man visu pēcpusdienu bija dedzis uz lūpām - vai viņš zina, kas es esmu, un vai matroži, vēlēdami man ilgu mūžu, pilnā mērā apzinajās, ka esmu tas, kas esmu? Galu galā tas tomēr iezīmē atšķirību starp mani un tādu tirānu kā kapteinis Vilkinsons. Matrožu urrā saucieni viņam bija zobošanās un ņirgas, īstenībā sods. Man viņu suminājums pierādīja, ka esmu dzīvojis, turklāt ne velti. Līdz šim biju iedomājies, ka vienīgais pierādījums tam varētu būt karātavas.
Uzklumburoju augšā līdz savai mājai un apsēdos kādu brīdi pavērot ugunskuru un ēnām līdzīgos cilvēku augumus ap to. Biju noguris gan miesīgi, gan garīgi, tomēr jutos arī apmierināts. Nu vairs, cik spēju saskatīt, daudz nebija atlicis, kam dzīvot. Biju atvadījies, un atmiņas sāka izsīkt; tās vairs nebija neizsmeļamas. Es redzēju beigas tuvojamies un sagaidīju tās ar labu prātu. Mana vienīgā vēlēšanās bija pašam visu novadīt līdz galam, kā biju to darījis vienmēr un kā allaž tiku vēlējies.