iepleta buras un lēnām izslīdēja ārā no Renterbeja, lai atgrieztos atpakaļ civilizācijā. Tālskatī es saredzēju, ka tiklab no klāja, kā no takelāžas paceļas rokas un māj sveicienus uz manu pusi, kaut arī neviens nebija licis matrožiem to darīt. Redzēju kapteini Snelgreivu stāvam uz pakaļējā klāja un, kad bija nodoti rīkojumi un uzņemts kurss, pagriežamies, un noraugāmies uz manu pusi un manu cietoksni. Faktiski tā varēja būt arī vienīgi mana sirsnīga vēlēšanās vai tīra iedoma, - lai es nolādēts, ja tanī mirklī neiedomājos, ka vajadzības gadījumā Džons Silvers varētu kļūt tīkams visai pasaulei un tā uzlūkotu viņu ar cieņu kā daždien labu un sirsnīgu biedru, kāds viņš lāgiem, savos gaišākajos brīžos, spēja būt.
Tur aizbrauc krietns cilvēks, noteicu pats sev, vērodams, kā kuģis šūpojas viļņos, izpeldējis atklātā jūrā. Paliku stāvam un lūkojamies, līdz buras izgaisa tumsā, kāda mani apņēma, nelikdama domāt ne par pagātni, ne tagadni, ne nākotni, ja man tāda vēl piešķirta. Es jutu, ka dziļi iekšienē apzinos: šis man bija pēdējais nkals uz civilizāciju un tās brīnumiem. Kapteinis Snelgreivs un Viņa komanda, pašiem nezinot, bija piedalījušies mana pēdējā ceļojuma nosvinēšanā. Džons Silvers tiks norakstīts vrakos un izjaukts no šā laika mūžībā, tā nu reiz bija, un neviens tur nekā nespēja grozīt. Sava mūža laikā biju daudzkārt izvazājis nāvi aiz deguna, bet pienāks diena, kad visas manas gudrās viltības vairs nelīdzēs.
Man aiz muguras stāv spogulis un dāvana, ko saņēmu no kapteiņa Snelgreiva. Ne vienu, ne otru vēl neesmu aizticis. Gan jau arī tam pietiks laika, gluži kā pietiek laika visam manā cienījamā vecumā. Ja gadās kaut ko nokavēt, tad to nemaz nepamana un nekādu trūkumu neizjūt.
Tā nu es te sēdēju, izlīdzis ar pasauli, aizgājis atpūtā, vismaz pats tā domāju, un noskatījos, kā Snelgreiva kuģis ar pirmšķirīgo tālbraucēju jūrnieku komandu izgaist manas tuvredzības dūmakā. Vēl pāris vārdu Džona Silvera dzīves stāstā, un tad - punkts. Ko gan tādi kā es vēl vairāk varētu gaidīt?
Cik stulbi mēs vispār varam būt? Kāpēc lai man tagad būtu atpūta un miers, ja man agrāk to nav bijis nekad?
Ja varētu, es tagad droši vien plēstu matus un neslēgtu līgumu ar velnu, gluži kā Luīss, kas uzrāpās grotmastā, šķipsnām vien plēsa ārā matus un svieda tos jūrā, tā godinot Sātanu, lai tikai izlūgtos kaut drusku vēja. Vai tā, kā darīja vecais bards Karātavu ciemā, kad bija aizmirsis un sajaucis tūkstoš gadu vecas teiksmas, un aiz izmisuma pakārās.
Bet es nevaru pat matus plūkt. Nav to vairs diezin cik daudz palicis, ko konstatēja tad, kad pirmoreiz paraudzījos spogulī. Ieraudzīju tur savu nožēlojamo ģīmi, iekritušos vaigus, padzisušās acis un līķa bālumu. Viss bija tā, kā vajadzēja būt, es nodomāju. Es tak arī nemaz nebiju cerējis ieraudzīt kaut ko, kas daudz atšķirtos no staigājoša miroņa, un nemaz nejutos vīlies. Nebija nekā, par ko sūdzēties.
Bet tad iztinu Snelgreiva dāvanu, par kuru viņš tika sacījis, ka tā man likšolies interesanta. Interesanta! Tā man gandrīz laupīja sajēgu! Ko manas vecās, tuvredzīgās acis ieraudzīja? Ar Džima Hokinsa roku uzrakstītu grāmatu. Iespiestu, iesietu un nepārprotami pārdošanā laižamu, lai to varētu iegādāties jebkurš, kas uzgrib, un darīt ar to, kas ienāk prātā. Kā tad - titullapā melns uz balta Džima Hokinsa vārds, ta paša Džima Hokinsa, kas mani aizkavēja saņemt likumīgo daļu no Flinta bagātībām, kuras vairs nepiederēja Flintam vairāk kā jebkuram citam. „Bagātību sala" -tādu nosaukumu viņš devis grāmatai, it kā jelkad vai jelkur tāda sala bijusi.
Ļaunu nojausmu pārpilns, atvēru grāmatu. Un ko es tur vis-pirmo ieraudzīju, ja ne nolādēto Flinta karti, kas par mata tiesu nekļuva par iemeslu manai un daudzu citu nāvei? Un pēc tam? Tālāk pieminēts tas nelietis Bilijs Bounss. Un nākamais? Nākamais -Garais Džons Silvers. Iesauka Bārbekjū vis - gandrīz vai katrā lappusē. Es lasīju un lasīju, kā nekad mūžā neko nebiju lasījis, un pārdzīvoju, kā mēdz sacīt, visas iespējamās jutoņas, kādas vien cilvēks spēj pārdzīvot. Grāmatā dzīvoja cits Džons Silvers. Jauns Džons Silvers, ko drīkstēja nicināt vai ieredzēt atkarībā no jūsu uztveres. Taču īstenībā tikai vēl viens līķis, ko pārmest pār bortu.
Nezinu, cik reižu es grāmatu izlasīju. Jutos kā slazdā ieskrējis, sasaistītām rokām un kājām, nespēju vairs skaidri un sakarīgi domāt. Aizmirsu, ka tas, par kuru rakstīts, esmu es, ka vārdi izņemti man no mutes, kāds sadomājis spēlēties ar manu dzīvi, man par to ne vārda nebildis. Es neliegšos, ka gan smējos, gan raudāju par pēdīgo nieku un izsūcu visu līdz pēdējam pilienam. Tas zaļknābis tiešām mācēja rakstīt un stāstīt tā, ka lasot jūs aizmirsāt, kas esat un kur atrodaties.
Taču tad es atmodos no vārdu burvestības, piespiedos būt tāds, kāds esmu, un paskatīties savā izdēdējušajā vaigā. Mutē man bija šķērma garša no dzeršanas, un galva sāpēja tik neganti, ka neatjēdzu ne rīta, ne vakara. Jā, nudien, sāku sajust, ka tiešām esmu vēl dzīvs un diezgan spārdelīgs.
Ko šitais sasodītais Hokinss ar mani izdarījis? Viņš bija ne vien Izstādījis mani publiskai apskatei, mani nomelnojis un padarījis par apsmieklu. Viņš mani ne tikai ieslodzījis būrī, kur ikviens mani var apspļaudīt, kā dāņi Kopenhāgenā rīkojās ar pirātiem, lai iebiedētu visus jūrniekus, kam paredzēts kuģot pa vergu tirdzniecības maršrutiem. Nē, viņš bija izdarījis vairāk nekā tikai to vien, viņš bija izlicis rakstos smagu apsūdzības apliecinājumu, kas tādus kā es noved vistaisnākā ceļā pie karātavām. Vai Hokinss varbūt bija vairāk nekā vienkāršs denunciants? Un mums abiem taču bija cieša noruna! Tā arī vārdu vārdā iespiesta grāmatā - tieši tā, kā norunāts. „Dots pret dotu, Džim," es sacīju, „tu tātad izglāb Garo Džonu no šūpošanās virvē/' Un Džims atbildēja, ka darīšot visu, kas viņa spēkos. Tas šeit ierakstīts uz laiku laikiem.
Es savu līguma pusi izpildīju un izglābu to draņķīgo kaulu kambari. Bet viņš savu pusi nepildīja vis. Vai tādu pateicību esmu pelnījis? Un tādi tiek dēvēti par godavīriem!
Taču gluži tik vienkārši Džonu Silveru pie zemes nevar dabūt! Tas ir tikpat skaidrs kā tas, ka es šo vārdu valkāju. Man nav iespējams doties uz Bristoli un izdzēst to dzīvību, ko savulaik izglābu, nedz arī būtu kāda jēga viņu apklusināt. Liecība ir apstiprināta ar zvērestu, tātad saglabāta pat nākamajām paaudzēm.
Bet pēdējais vārds nekad netiek pateikts. To es tagad redzu, kad esmu visu apdomājis un izsecinājis. Ja vispār pasaulē ir kaut kas tāds, ko cilvēks nespēj paredzēt un priekšlaikus to kaut kā izmantot, tad tā ir viņa paša nāves stunda, it īpaši, ja runa ir par manējo. Džimam Hokinsam acis ir vaļā, tas tiesa, bet nedrīkst aizmirst, ka tieši tāpat ir arī ar Džonu Silveru, lai kaut zibens mani sasper. Viņš nebaidījās ne no viena. Un bija drosmīgs kā lauva. To Hokinss pareizi uzrakstījis. Baidījās viņš vienīgi no karātavām. Arī tā ir taisnība. Viņš prata aprunāties ar katru cilvēku un katram izdarīt kādu nelielu pakalpojumu. Arī pareizi sacīts. Viņš nebija parasts cilvēks. Atkal trāpīts. Viņš bija gājis skolā un, kad bija īstā noskaņojumā, runāja kā no grāmatas. Nenoliedzams ir arī tas, ka viņš bija ļoti labs biedrs un, kad uzgribēja, prata uzvesties kā īsts džentlmenis, bez tam savdabīgs un vienreizējs, nav ko iebilst. Dīvains cilvēks tanī pasaulē, kurā dzīvoja. Tas viss bija atbilstīgs un derīgs. Džimam Hokinsam nevarēja pārmest pārspīlējumus vai melus.
Taču neaizmirstiet arī to, un tas ir skaidrs kā āmen baznīcā, ka Džona Silvera kādreizējais komandas biedrs, kas Džonu nodeva, to nedara tanī pasaulē, kurā dzīvo vecais Džons. Un padomājiet par to, ka nevienam, kas pret mani bijis negodīgs, pēcāk nav ne mirkļa mierīgas dzīves. Vai tu no manis gaidīji ko citu, Džim?