. Toties esmu pārliecināts, ka Tev nebūs nepieciešams sacerēt atbildi; varbūt vienīgi, ja spēsi savu rakstu nogādāt tiešā ceļa uz elli, pieņemot, ka tāda vieta pastāv. Katrā ziņā ap to laiku, kad tu šo vēstuli lasīsi, es jau būšu pagalam - izlaidis garu ļoti nomaļā šīs pasaules tālumnieku kaktā, kur pavadīju ļoti laimīgas pēdējās mūža dienas.
Kaut gan tagad es, protams, meloju, kā allaž radis, kad tas izdevīgi. Ja runāju tīru patiesību, tad jāteic, ka manas dienas pēdējā laikā nemaz tik ļoti laimīgas nav bijušas. Un tā ir Tava vaina, Džim. Gribu, lai Tu to zini. Nu labi, pieļauju, ka ne Tava vien. Ir jau arī tādas lietas, par kurām atbildība jāuzņemas man pašam, jo tas skar manu dvēseles mieru. Bet kā Tu varēji vārdos mani tā izlikt apska-tei, ka esi izdarījis, to es, lūk, gribu Tev pajautāt. Vai Tu neapjēdzi, ka Tavs stāsts ir īsta liecība, kura tādus kā es aizved taisni uz karātavām? Es izglābu Tavu dzīvību, ko atgādinu, ja Tu gadījumā esi to aizmirsis, un Tu apsolīji darīt, ko varēšot, lai glābtu manējo. Un tagad Šitenais! Vai tas tiešam varēja būt Tavs nolūks nevis izstādīt mani apskatei pie kaunastaba, bet patiesi panākt, lai mani pakar?
Nē, tam es nespēju noticēt. Sākumā ticēju gan. Negribu izlikties, ka tā nebija, kad Tava grāmata nonāca man rokās, bet nu esmu izprātojies un izdomājies. Tu daudzējāda ziņā biji goda puisis un nāci mani aizstāvēt, turklāt apņemos galvot, ka ne tāpēc vien, ka izglābu Tev dzīvību. Es Tev patiku tāds, kāds biju. Tas jūtams arī Tavā grāmatā - visam par spīti, pat ja Tu tolaik līdz nāvei baidījies no manis. Bet kurš tad nebaidījās? Šai ziņā Tu atrodies labā sabiedrībā. Pat Flints kļuva nedrošs un vilcinājās iejaukties, kad es pie kā ķēros.
Tātad es Tev patiku. Par to varu likt galvu ķīlā, lai gan tā sen vairs nav tik vērtīga, kā reiz bija, vismaz man pašam. Kā gan, draugs, ja drīkstu Tevi tā saukt, Tu varēji tik vieglprātīgi, nemaz nepadomājis, visai pasaulei izkladzināt, ka es, iespējams, kaut kur itin omulīgi dzīvojot kopā ar savu veco nēģerieti un papagaili un nepavisam neesot galvojams, ka es pelnīto sodu saņemšot jau šaisaulē.
Es nelūdzu, lai Tu saprastu to, ko es pats esmu sācis saprast, proti, ka nebūtu lielāka grēka kā ļaut Džonam Silveram nomirt karātavās - tādam vienreizējam cilvēkam kā es. Ja par manu galvu nebūtu izsolīta godalga, neviens nezinātu, ko nozīmē būt dzīvam.
Jā, Džim, puikiņ, uz vecumdienām esmu kļuvis krietni iedomīgs, kaut gan pieticība nekad nav bijusi ierakstīta manā karogā, un uzdrošinos sacīt, ka pasaule daudz zaudētu, ja mani liktu pakārt kā parastu bandītu un pēc tam tūliņ aizmirstu. Nē, tādus vīrus kā es nekar tādēļ, lai sodītu vai citus iebiedētu, bet gan tādēļ, lai cilvēkiem liktu aizmirst, ka mūsu dzīve bijusi tikpat dzīvošanas vērta kā citu ļaužu dzīve. Tādus kā mēs nosauc par cilvēces ienaidniekiem un pakar tādēļ, lai jūs pārējie saprastu, kas šajā pasaulē ir labs un kas ļauns.
Redzi, Džim, ka es, šeit dzīvodams, esmu sācis šo to pārdomāt. Nekā cita jau te arī nav ko darīt, ja stāv ar vienu kāju kapā, jo sevišķi manā gadījumā, kad man viena pati kāja ir, uz kā stāvēt, un jebkurā mirklī varu samisēties un iekrist.
Bet panākt, lai Tu to saproti, būtu gauži grūti. Tu esi jauns cilvēks un gluži pamatoti domā, ka vēl tev visa dzīve priekšā. Kālab gan lai tu savu dzīvi nākotnē mērotu ar pretnostatījumu tādam nenosakāmam tipam kā es, par kuru pat izsludināta prēmija?
Tu joprojām apgalvo, ka Trelonijs un Laivsijs bijuši tie, kas tevi mudinājuši rakstīt memuārus. Kādēļ? - es jautāju. Tādēļ, ka bija paklīdušas ne visai glaimojošas valodas par tiem, kurus tāds kā es bija izvazājis aiz deguna? Vai tādēļ, ka Garais Džons Silvers nozaga visu izrādes popularitāti un spožumu nezinātāju iztēlei? Bet varbūt tādēļ, ka Trelonijs, rīkodamies viņam raksturīgajā manierē, kārtējo reizi centās iegūt naudu no kaut kā, kas nepiederēja viņam? Uzdod i vien, Džim, sev šos jautājumus. Visus pa kārtai.
Ir vēl viens apstāklis, ko Tev vajadzētu apdomāt, Džim, proti, ka man bija daudz pamatotākas tiesības pretendet uz Flinta bagātībām nekā tādam rīkļurāvējam kā Trelonijs. Tu savu tiesu dabūji un tagad droši vien esi bagāts vīrs. Taču man tev jāsaka, Džim, tu neesi labāks par pārējiem no Flinta vecās komandas. Tu dzīvo uz viņu līķiem. Atceries to, kad vizinies savā karietē vai pūderē savu parūku un tabakas šņaucienu ņem no tīra zelta tabakdozītes, padomā par to, kad tevi aplido dāmas, jo esi taču ar savu bagātību kļuvis par iekarojamu precinieku. Cik tu īsteni esi vērts? Desmit-tukstoš mārciņu? Tad tu vari dzīvot līdz mūža vakaram, ne pirkstu nepakustinot. Par to es tevi apskaužu, kā tev nebūs grūti uzminēt, jo man vajadzēja smagi strādāt, lai varētu pašās mūža beigās te pavadīt pāris dīku gadu. Man netrāpījās tāda laime kā tev. Esi uzmanīgs ar naudu! Nopērc sev brīvību, Džim. Tā ir naudas vienīgā jēga un vērtība.
Nu Tu būsi pamanījis, ka es vairs neesmu tas cilvēks, kāds biju senāk, kad dzīve kūsāja nepārtrauktā darbībā un piedzīvojumos un es uzvilku lielo buru vienmēr, ja vien neplosījās neganta vētra vai neiestājās bezvējš. Esmu piedzīvojis ne vienu vien kuģa bojāeju, tomēr vienmēr izglābies. Neviens nedrīkst sacīt, ka neesmu darījis visu, ko spēju, vai ka mana dzīve nav bijusi manis vērta. Svarīgākais visā ir tas, ka es nekad neesmu mānījies vai izlicies par to, kas neesmu, kamēr citi izrādījās labāki, taču īstenībā bija vien tādi paši kā es.
Un tomēr nesaprotu, kāda vajadzība tev bija vairākās vietās sameloties ar gadaskaitļiem. Bristolē ikviens matrozis zināja, kad ,1 lisfHiniola" uzvilka buras un devās jūrā un kad atgriezās. Karte arī nav īsta. Vai Fiints būtu to iedevis Bounsam 1754. gadā, kā teikts grāmatā? Vai tādā gadījumā jādomā, ka Flints nodzīvojis vēl trīsdesmit gadu? Nē, mēģini to iestāstīt kādam citam, kas nezina. Flints bija reāls cilvēks ar miesu un asinīm, tas ir skaidrs kā kulaks uz acs, bet kuģoja viņš tikai astoņus gadus, pēdējos trīs kopā ar mani.
No otras puses, jāteic, ka dažviet Tu esi mani notēlojis ļoti pareizi un atbilstoši, piemēram, tanī vietā, kur Tu apraksti, kā es ar Tevi tauvā sekoju pārējiem uz to vietu, kur Flints bija apracis savus dārgumus. Tu bijis diezgan acīgs, un es visu laiku domāju, ka Tu redzi, kā es ar vienu kāju līdz pat pēdējam brīdim turos abās nometnēs un ka mans godavārds nebūtu nenieka vērts, ja mēs tiešām būtu tos dārgumus atraduši. Vienu Tu nesaprati, Džim, bet biji jau vēl tīrais puika, proti, ka es par pirātiem neraizējos vairāk kā par pārējiem. Tu esi mani notēlojis par vējrādītāju, kas grozās līdz ar vēju, Džim, taču īstenībā neviens nav turējies pie saviem principiem tik stingri kā es. „Pirmajā vietā apslēptā bagātība un Džons Silvers, pēdējā vietā - karātavas," tā skanēja mani statūti, tieši tā un ne citādi.
Bet es nedomāju kļūt sīkumains, lai viss paliek, kā teikts. Galu galā tu esi iepūtis dzīvu dvašu vecajā mironī, kaut arī šis tas neatbilst patiesībai. Turklāt - bet kā gan Tu būtu varējis to nojaust? - es pats esmu aprakstījis savu dzīvi - tieši tādu, kāda tā bijusi, vistīrāko patiesību, galvoju par to. Tīru patiesību bez jebkādiem iztēles pekstiņiem. Kādēļ, to es pats nezinu. Varbūt, lai saglabātu prātu možu, līdz nāve mūs šķirs. Tas bija muļķīgi darīts, jo - ja grib saglabāt prātu un saprašanu, tad vispirmām kārtām jāturas tālāk no šādas rakstīšanas.
Tu varbūt tagad iedomājies, ka gribu teikt runu savai aizstāvībai vai pievērst uzmanību faktam, ka Tu neesi liecinieks, kuram var ticēt? Ko es ar tādu darīšanu iegūtu? Tik dumjš neesmu, lai nesaprastu, kas šinī pasaulē tiek uzskatīts par labu un kas par ļaunu, un kurā pusē stāvu es pats. Bet labs un ļauns ir tikai cilvēku izgudrojums, gluži tāpat kā pareizi un aplam. Kālab man sevi ar to visu nomocīt, ja saskaņā ar šiem pieņēmumiem es tik un tā esmu zaudējis tiesības dzīvot? Labi, labi, zinu, ko Tu domā - ka es mierīgu prātu būtu varējis turēt Bristolē savu krogu „Tālskatis" un no visa pārējā turēties tālāk, būt nekas vairāk kā krietns, godīgs lietišķais cilvēks - it kā šādi būtu kaut kur atrodami. Bet es Tev pateikšu: Bristolē atgriezos vienīgi tāpēc, lai sadzītu rokā Biliju Bounsu un iegūtu Flinta karti, un, to darīdams, liku uz spēles dzīvību.
Kad Flints nomira, tas nekrietnelis Bounss noziedēja. Tā bija atriebība par to, ka mēs pret viņu izturējāmies tā, kā viņš pats to pelnīja. Tu taču atceries, kāds viņš bija. Lielu muti, bļaustīgs, ar vārdiem nezin kur, bet īstenībā negodīgs, gļēvs un neuzticams. Viņš laikam iedomājās, ka dabūs savos nagos veselu kuģi, aprīkos to, dosies projām un viens pats pievāks visu bagātību. It kā viņš būtu spējis to izdarīt! Rums bija vienīgais, kas viņam turējās galva, un vietas tur netrūka. To mazumiņu, kas viņam pauri bija ieguldīts dzimšanas, viņš jau sen bija aizskalojis ar spirta plūdiem, ko ietecināja izkaltušajā rīklē.
Taču, kā mēdz teikt, nav ļaunuma bez labuma. Bounss zaudēja sajēgu, bet atrada karti. Kurš tad bija tas, kas neatkāpās no Flinta sāniem, kad viņš Savannā nodzērās līdz nāvei? Kurš, ja ne Bilijs Bounss? Ja Flints būtu bijis pie pilnas saprašanas - ja vien viņam vispār bija kādreiz tāda bijusi, viņš nebūtu atdevis karti tādam mīkstčaulim kā Bounss. Taču Flints par to saņēma pilnu samaksu: tiklīdz Bounsam karte bija rokā, tas pameta Flintu, lai aizrijas un nosmok pats savos vēmekļos un rumā. Viņu atrada Derbijs McGrevs. M'Grēvs nobijās, kad Flints vairs nebauroja un nerēca pēc kārtējās devas - pudeli par katru sasistu glāzi.
Es to visu atceros kā tikko vakar notikušu. Kādas gaudas un kāds lērums nu sākās. Tu, Džim, droši vien neticēsi savām ausīm, kad trikšu, bet es pats tiešām redzēju, kā pieauguši vīri lēja asaras straumēm. Tā ir svēta patiesība. Varbūt tās nebija sēras un sirdssāpes vārda parastajā nozīmē. Viņi gluži vienkārši jutās pazuduši. Visu mužu viņi bija nodzīvojuši, neredzēdami neko tālāk par apvārsni, Viss agrāk bijušais aizmirsts, un viņi par to neko negribēja zināt. Viss turpmākais - kaps un tukšums. Tagad, kad Flints miris viņiem pēkšņi vajadzēs sākt pašiem domāt par sevi, pašiem lemt, pašiem nospraust kursu, lai sveiki izkultos juceklīgajā dzīvē. Likās, ka tiem piepeši piemetušās bailes no aukstuma un no vējiem, kas to apdraud - visus bez izņēmuma.
Pat es jutos satriekts. Bez Flinta visam pienācis gals. Viņš bija pēdējais no dižajiem pirātiem un vienīgais, kas ticis cauri ar veselu ādu līdz brīdim, kad pats izbeidza savu nožēlojamo dzīvi. Bez viņa mēs bijām bezspēcīgi un neaizsargāti. Jā, kuģa komanda no viņa bijās un viņu pat ienīda, tomēr savā kaujas laukā viņš bija vienreizējs un bez līdzinieka. Viņš atvēlēja sev dažādas vaļības uz komandas rēķina. Turēja, spītējot statūtiem, uz klāja sievietes tikai sev, noraka lielu daļu naudas no mūsu kopējās kases, lai tikai kāds, pie lielas mantas ticis, nekļūtu gļēvs un nepalaistos mīkstumā; pats ar savu roku viņš bija nogalinājis kādu duci vai vairāk vīru no mūsu ļaudīm, kad atklāja mīkstčaulību; tomēr Flints bija Flints, nepārspējams kapteinis kaujā, kur rūpējās ne tikai par savu, bet mūsu visu ādu, turklāt ļoti apdāvināts, spējīgs jūrnieks. Neviens -un mums uz kuģa bija daudz augstākās klases jūrnieku - netika viņam līdzi navigācijā, nedz arī prasmē izmanevrēt kuģi, kad klājās karsti.
Pagāja diena vai divas, Flintam guļot uz katafalka un ar rumu piemirkušiem matrožiem viņu vāķējot; es biju pirmais, kam ienāca prātā karte. Pārmeklēju viņu pašu no galvas līdz papēžiem, neko neiegūdams, sajaucām viņa kajītē visu ar kājām gaisā, un ne tikai to, bet visu kuģi, neatrazdami ne vismazākā ar Flinta roku vilkta zīmējuma. Tikai pēc tam viens - man šķiet, tas bija Izraels Hendss -apjautājās par Biliju Bounsu, kas bija žūpojis kopā ar Flintu līdz pēdējam brīdim. Tikai tad atklajām, ka Bounss ņēmis kājas pār pleciem un ar gigu aizpeldējis.
No matrožu mutēm atskanēja baigs rēciens. No jauna tika apzvērēts, ka mūsu komanda nesairs, iekams Bounss nebūs pagalam, karte atrasta un manta izcelta dienasgaismā. Mani ievēlēja par tādu kā kapteini vienai komandas daļai. Tu pats zini, kurai. Kad nu bijām atkal atguvuši drosmi dzīvot, Flintu pārlidināja pār bortu bez īpašām ceremonijām. Manā, kā mantziņa, uzraudzībā laupījums tika sadalīts vienlīdzīgās daļās. No „VJalrus." plankām uzbūvējām četrus mazākus braucamos un pārējās paliekas sadedzinājām. Pašās beigās sarīkojām tādu mielastu, kādu es reti biju redzējis, Izdzērām visu, kas dzerams, apēdam visu, kas ēdams. Darbojāmies veselu nedēļu. Nezin kad vēl bija redzēts tik nožēlojams paplukušu bukenieru bars bāliem ģīmjiem; sēdāmies laivās un stūrējām projām dažādos virzienos, pat ne reizes atpakaļ nepaskatījušies.
Tā, Džim, mans dēls, nu esmu tev visu izstāstījis. Tā viss notika, kad pēdējie pirāti, turklāt paši baigākie, devās pretī savam kapam, par nebeidzamām gavilēm visiem bagātajiem tirdzniecības namiem. Kas notika ar pārējām trim laivām un trīsdesmit vīriem, to es nezinu. Tu vari iedomāties, ko pats gribi - ka daži tika sagūstīti un pakārti, citi droši vien nodzērās līdz nāvei vai arī beidza mūžu kā pēdigie nabagi - tātad parastajā kārtā. Bet vari būt drošs, ka tas nenotika ar tiem, kas palika manā komandā. Mēs uzgājām Bounsa pēdas un izdibinājām, ka viņš atgriezies Anglijā. Tā tev ir atbilde, Džim, kālab Tu mani sastapi Bristolē. Es nedevos atpakaļ uz Bristoli, lai dzīvotu godājama pilsoņa dzīvi, kā to mēdz dēvēt. Kā gan es to būtu varējis ar tādu biogrāfiju kā manējā? - Nē, es atgriezos vienīgi tās savas asins naudas dēļ, tikai tāpēc. Atceries, ka atgriezos Bristolē, mocīdamies pastāvīgās bailēs par savu ādu un dzīvIbu - to nieku, kas man bija atlicis!
Ir, proti, vēl kaut kas, ko gribu Tev pateikt, kamēr vēl neesmu aizmirsis: proti, tādiem kā mēs, kurus karalis un parlaments dēvē par cilvēces ienaidniekiem, bet kuriem pāvesta piekritēji devuši nosaukumu terrorista, atpakaļceļa nav. Ir tikai divi ceļi, no kuriem vienu jāizvēlas, ja gribi dzīvot cik necik cilvēka cienīgu dzīvi, līdz nomirsi. Nekādi citi ceļi mums nepaveras. Ja tu nevēlies visas atlikušās mūža dienas bēguļot pastāvīgās bailēs, nespēdams uzticēties nevienam cilvēkam. Ir bijuši tādi Fortūnas džentlmeņi, kas mantojuši pasolīto amnestiju. Bet man labprāt gribētos zināt, kas ar viņiem noticis pēc tam. Viņa Majestāte varbūt dāvā amnestiju un piedošanu. Bet kā izturas visi pārējie? Un kā izturas bagātie?