- patiesību, Džim, un neko citu kā vienīgi I ālp patiesību. Vai tas tevi pārsteidz, Džim? Protams, pārsteidz, m saki, jo zini, ka es parasti pievēru acis, kad sanāca darīšana ar patiesību. Mana darbošanās saistījās ar ticamību, pateicoties tai, esmu šai pasaulē kaut ko ieguvis.
Citiem vārdiem sakot, nupat pēdējā gadā, varbūt ne gluži tik precīzi, jo Tu arī pārāk ciešu uzmanību neveltī laikam, esmu deldējis savu pēcpusi, rakstījis melnu uz balta, pūlēdamies ieviest kaut kādu kārtību tajā dzīvē, kas, šķiet, bijusi manējā. Kā tu vari iedomāties, tas visu laiku bijis smags darbs un nepavisam nav man piemērots. Bet to zini arī Tu pats, ja esi uzrakstījis „Bagātību salu".
Tu varbūt brīnīsies, kālab es vērsos pie Tevis tieši šādā veidā. Tāpēc, ka būt rakstniekam ir vientulīgi - vientulīgāk, nekā dzīvot, to es esmu atklājis un zinu, par ko runāju. Tā nu rakstu Tev, un Tev nekas cits neatliks, kā to pieņemt.
Un Tu neesi pirmais, kas tiek šādā veidā pagodināts. Vai Tu spēsi noticēt, Džim, ja teikšu, ka pusi savas dzīves esmu atstāstījis Defo - tam rakstniekam. Tu laikam nodomāsi, ka esmu galīgi jucis, rakstīdams tam, kas miris un apbedīts, bet kāds man bija nepieciešams. Vajadzēja jau tūliņ padomāt par Tevi. Tu esi dzīvs, sveiks un vesels, dzīvē, ceru, Tev veicas, un Tu māki lasīt. Tālab nolēmu rakstīt Tev, kamēr vēl dzīvības sula dzīslās nav izžuvusi un pašas dzīsas sakaltušas. Katrā gadījumā man šķiet, ka Tevi tas varētu interesēt, jo viss atlikušais stāstījums ir par laiku, ko pavadīju kopā ar Flintu, izņemot, protams, to periodu, ko Tu dēvē par Bagātību salu. Šai ziņā Tu man esi izdarījis pakalpojumu, aiztaupot vajadzību atcerēties to nejēdzīgo piedzīvojumu, kam par iemeslu bija mana pieķeršanās tādam zaļknābim kā Tu.
Tas laikam notika Tā Kunga 1723. gadā, kad es nokāpu krastā Jamaikas pilsētā Port Royal pēc Londonā iegūtās jaunās pieredzes, kas ar Defo palīdzību man iemācīja saskatīt, kādā stāvoklī šai pasaulē atrodas tādi kā es. Ostā ierados kopā ar Izraēlu Hendsu, ko nekādā ziņā nevarēju uzskatīt par tīkamu deju partneri. Tiklīdz bijām atstājuši Greivsendu, viņš sāka lopiski žūpot un turpināja tāda garā līdz pat nāves stundai. Viņš bija tik pretīgs nešķīstenis, ka brīžiem gauži gribējās, lai Melnbārdim būtu izdevies trāpīt mazliet augstāk. Neviens uz Tevi, Džim, nedusmosies par to, ka beigu beigās Tu viņu nošāvi.
Tagad dzirdu Tevi jautājam savam vecajam biedram Silveram, labab tas vispār nojēdzies, vadādams līdzi tādu krāmu kā Hendss. labi es Tev to pastāstīšu.
Ap to laiku pirātu dienas jau bija skaitītas. Lielākā daļa bija pnliesi un neatsaucami pagalam, bet par citu galvām bija izsludini tas prēmijas. Spāņi savus dārgumus transportēja simtiem kon-vojkuģu pavadībā, un pašnāvnieki Fortūnas džentlmeņi galu galā arī nebija, pat ja samērā vienaldzīgi skatījās uz to - dzīvot vai mirt.
Turklāt piedevām salu gubernatori tika ar zināmu peļņas daļu iesaistīti likumīgajā tirdzniecībā, kurpretī senāk bija saņēmuši procentus no mūsu guvuma, bijuši priekamāju un krogu īpašnieki un aizstāvējuši pirātus sadursmēs ar karali un parlamentu. Taču, mūsu peļņai samazinoties, viņiem kļuva daudz izdevīgāk pārorientēties uz investīcijām likumīgā tirdzniecībā, tāpēc tādi kā mēs iemantojām ienaidniekus, kas bija daudz ļaunāki nekā šauteņu uguns un karakuģi. Vari droši man ticēt, Džim: nav ļaunāka ienaidnieka par samazinājušos peļņu un pazeminātiem procentiem. Pret to cīnīties ir tikpat, kā čurāt pret vēju: visu rasu tu dabū sev virsū, un pēc tam visnotaļ staigā apkārt smirdēdams.
Es gluži labi sapratu, ka būs milzīgi grūti savākt komandu un atrast kapteini, kas nebaidīsies, laimi meklējot, uzņemties cīņu ne tikai ar visām sīkajām grūtībām, bet gan ar visu pasauli. Sapratu: ja gribēšu sev izpirkt brīvību kaut kad nākotnē, man būs nepieciešami tādi kā Hendss - bez bailēm un bez aizspriedumiem. Kuģojot kopā ar Inglendu, man bija ietaupītas deviņsimt mārciņas. Tā bija krietna nauda un noguldīta drošā vietā - pie viena Londonas zeltkaļa, kā tolaik bija parasts; es tātad varēju izrakstīt rēķinus jebkur pasaulē, zinādams, ka nauda to apmaksai man ir. Ar to tomēr nepietika, lai pilnīgi mestos pie miera un dzīvotu bezdarbībā. Vismaz trīssimt mārciņu gadā tolaik vajadzēja, lai iegūtu tik daudz bonu, ka varētu bezrūpīgi dzīvot džentlmeņa dzīvi, nepakustinot ne pirksta, ja vien spētu tādu dzīvi izturēt. Neviens taču neticēs, ka Garais Džons Silvers kuģojis kopā ar Flintu tīrā prieka dēļ vai tāpēc, ka, tāpat kā vairumam citu, nebija nekā prātīgāka ko darīt.
Flintu nebija viegli sadzīt rokā. Tajā laikā Flinta vārds vēl neko nenozīmēja. Man nāca ausīs vēstis, ka Antiļu salās kaut kur esot apmeties viens pirāts, gluži kā vecajos labajos laikos. Bet neviens nemācēja pateikt, kas viņš ir un kur cēlies. Ak jā, iesākumā vēl jāpiemin, ka nebija pat drošu ziņu par to, vai viņš vispār ir pirāts. Kuģi gluži vienkārši pazuda, it kā gaistin izgaisa, turklāt apstākļos, kad nevarēja vainot ne vējus, ne vētru.
Taču tad atrada kādas amerikāņu brigas apkalpi, kam bija uzbrucis īsts, dzīvs pirāts. Tomēr neviens no jūrniekiem nebija uzbrucēju redzējis vai dzirdējis nosaucam to vārdā. Līdzko kuģa ļaudis bija nolaiduši karogu, tie nostādīti rindā pie treliņiem ar muguru pret pirātiem. Daudzi krituši ceļos un piesaukuši Dieva žēlastību. Daži no tiem pārmesti pār bortu, pārējie sasieti, padzīti zem klāja, tad aizvesti un izsēdināti kādā salā, atstājot tiem pārtiku, ieročus un vēl šo to izdzīvošanai nepieciešamu.
Divus mēnešus vēlāk šāds notikums atkārtojās, vienīgi ar atšķirību, ka visiem virsniekiem bija nocirsta galva, kā stāstīja, tāpēc, ka tie pavēlējuši pretoties, tādējādi pakļaujot riskam vienkāršus godīgus jūrniekus. Pēc tam tika saņemta ziņa no spāniešiem, ka Uzradies kāds jauns pirāts, kas pielaidis uguni trim viņu kuģiem, atstājot pie dzīvības vienīgi vergus, cik to uz kuģiem bijis.
Tas skaidri pierādīja, ka šajos ūdeņos darbojas vismaz viens pirāts, viens labi apgādāts kuģis ar gudru, piesardzīgu komandu, kura prot rūpēties par savu ādu, neraizējoties par citu ādu. Taču ne tikai vienkāršajiem ļaudīm, bet arī salinieku iestādēm šis nepazīsta mais pirāts bija īsts fantoms, drausmīgs, bet ne īsti reāls, drīzāk pielīdzināms Dievam, sātanam vai Svētajam garam un eņģeļiem, tikai neviens priesteris neveicināja šādus nostāstus un māņticību.
Es nevarēju izprātoties - kā lai atrodu saskari ar šo rēgu, ar pirātu, kas ir pats sava ēna?
Nopirku vecu kuģeli, samaksādams vairāk, nekā tas bija vērts. Pieprasīju, lai pirkums paliek noslēpumā, jo man ir plāns iekraut pārvedumam ļoti vērtīgu kravu un es bīstos, ka tas varētu kļūt zināms pirātiem. Šī vēsts, protams, izplatījās kā meža ugunsgrēks, liet tieši uz to es biju cerējis. Tas viss norisa tik strauji, ka Hendss, I- am nebiju par kuģa pirkumu bildis ne vārda, atšāvās pie manis un noprasīja, vai taisnība, ko viņš dzirdējis - es esot nopircis kuģi.
- Kas, ellē, tev to pastāstīja? - es nikni uzbrēcu.
- Paga, Džon, neuztraucies, - viņš mani mierināja. - Neviens to nezina, es viens. Man to pateica kā noslēpumu un piekodināja, lai luru muti. Es tomēr zināju, ka tu man pateiksi, ka neatstāsi vecu biedru neziņā un mani nepametīsi.
- Nekad un nemūžam, - es nosolījos.
- Kad mēs uzvilksim buras? - viņš jautāja. - Un uz kurieni laidīsim?
- Rit.
Viņš izbrīnījies pavērās manī ar savām žulgajām, apsarkušajām rtilm.
- Bet ka tad ar komandu? Ar ieročiem? Kur ņemsim lielgabalus?
- Laidīsim tikai projām - bez visa tā.
Hendss skatījās uz mani tā, it kā neko nesaprastu, tas nozīmē, ka Viņš skatījās, kā parasti to mēdz darīt, nemaz citādi, ja nu tikai kāds vleplltis ģīmi sašķobīja.
- Mēs neiesim jūrā kā pirāti, - es saciju. - Iesim jūrā kā laupījums.
Vairāk es neko nespeju. Agrāk vai vēlāk nezināmais, biedigais,
neviena neredzētais pirāts uzzinās par mani un nospriedīs, ka vēl vieglāk gūstams laupījums vispār nav iedomājams. Bet, lai justos vēl drošāk, es palaidu valodas, ka došos uz Senttomasu, tur uzlādēšu preces un tad atgriezīšos.
Tu varbūt jautāsi - uz Senttomasa salu - vai tas nebija muļķīgi? Varbūt, taču es izprātoju, ka smalki tērptajā kungā neviens neat-pazīs puskailo mežoni. Un vienīgi melnsvārčiem būs iespēja mani tuvāk apskatīt. Man bija savi iemesli un nodomi, bet es neteicu ne pušplēsta vārda nevienam, vismazāk jau Hendsam.
Pagāja desmit dienas, līdz aizkūlāmies no Port Royal līdz Šarlotes Amālijas fortam. īstenībā tas bija ātrs un viegls burājums - bijām uz kuģa divi vien. Un Hendss, izgulējis dzērumu, bija spējīgs matrozis. Ruma neapdullināts, viņš bija pat visai patīkams biedrs -dziedāja, prasmīgi rīkojās ar burām, labprāt nostrādāja divas maiņas, bija bērnišķīgi laimīgs par to, ka atkal ticis jūrā.
Visā pārbraucienā neieraudzījām nevienu pašu buru un sveiki un veseli sasniedzām Šarlotes Amālijas fortu. Tā kā mums lielgabalu nebija, tad salutējām ar musketēm. Tas, protams, izklausījās smieklīgi, tomēr nekavējoties atskanēja atbilde: salūts par diviem šāvieniem mazāk, nekā bijām izšāvuši mēs, tā prasīja tradīcija. Kad bijām noenkurojušies, es sēdos jollā, bet I lendss palika uz kuģa sardzē. Viņam bija uzdevums ik pa brīdim parādīties uz klāja allaž kaut kādā veidā pārvērstā izskatā, lai jebkuram paviršam vērotājam liktos, ka mums uz kuģa ir vesela komanda.
Par ierašanos es paziņoju forta dežūrvirsniekam, mani piereģistrēja grāmatā - par godu Defo piemiņai - ar Džonsona vārdu. Es palūdzu audienci pie gubernatora. Biju ģērbies savās vislabākajās drēbēs, un mani tūdaļ arī pie tā ieveda. Es oficiāli lūdzu atļauju papildināt pārtikas krājumus. Teicu ari, ka esmu zaudējis vairākus vergus, kas aizbēguši, un man patiesi nepieciešami aizstājēji. Vai tas būtu iespējams?
- Ko lai jums saku? - gubernators prātoja. - Pašreiz mums te uz salas ir septiņi tūkstoši melno, bet cukuram ar to nepietiek,
vajadzība tālu pārsniedz skaitu. Plantatori katru sūtījumu izpērk līdz pēdējam - gan vīriešus, gan sievietes.
- Bet?… - es viņu pārtraucu.
- Bet vienmēr atgadās tādi, kas nebūtu vēlami. Daļēji, es, protams, domāju slimos, bet bez tam ir arī nepaklausīgie, stūrgalvīgie, tādi, ko nav iespejams izmācīt pareizā uzvedībā. Jūs varbūt neticēsiet, kaptein, bet pirms dažiem gadiem mēs saņēmām veselu kravu šādu dumpinieku. Viņus bija samusinājis viens baltais, kas, ķēdēs saslēgts, brauciena laikā bija novietots vergu klājā, lai tiktu nogādāts tiesas priekšā par sacelšanās mēģinājumu uz kuģa. Neko (Adu mēs līdz tam laikam piedzīvojuši nebijām. Sākumā melnie bija lēni kā jēri. Un tad pēkšņi visa sala uzgāja gaisā. Vispirms piedzīvojām dumpi draudzes plantācijā, taču to izdevās laikus apslāpst, lai neizplatītos tālāk. Mēs nodomājām, ka tā ir laba zīme un ka pārējie pratīsies godu. Bet tie nešķīstie bija aizdomājuši tālāk uz priekšu, nekā to jelkāds gaidīja. Un, kad mēs jau bijām pārliecināti, ka briesmas garām, un palaidām grožus vaļīgāk, gāja vaļā īstā elle. Pirms mums izdevās tos apspiest, tie nogalēja simt balto. Sakapāja gabalos vīriešus, sievietes, bērnus un izkarināja pa kokiem visā salā.
- Un cik viņējo toreiz nogalināja? - es, klusībā iztrūcies, jautāju.
- Nevienu, kaptein, - gubernators, rokas strauji paplezdams, atsaucās. - Nevienu pašu.
- Ko? - es iesaucos. - Kā tas iespējams?
- Nevienu, cik mums zināms, - gubernators pārlaboja iepriekš teikto. - Kad izgājām ārā nemierus apspiest, viss bija kluss un rāms kā piļu dīķī. Daži bija aizbēguši kalnos tā saucamajās mežoņu gaitās, un pārējie apgalvoja, ka tieši tie bijuši vainīgie. Piecus mēs paņēmām priekšā, pratinājām, spīdzinājām, pēdīgi nogalinājām, neizspieduši no tiem ne pušplēsta vārda. Nekad mēs neko tamlīdzīgu neesam piedzīvojuši.
- Un kāds tam sakars ar to vienu vergu kravu, ko sākumā pieminējāt?
- Visi baltie, kas tika nogalināti, bija nopirkuši vergus no tās kravas.
- Un tagad, - es kodīgi ieteicos, -ijus gribat man ismērētt aģitatorus un nemiera cēlājus? Vai tā ir?
- Ak nu, kaptein, neturiet ļaunu prātu! Gribu vienīgi būt pret jums godīgs! Principā pārdošanai vergu Senttomasa salā nav. Bet kopš tā dumpja visu laiku daži tiek turēti apcietinājumā. Par to mums' plantatoriem jāmaksā kompensācija - jāsedz zaudējumi, kas tiem ceļas trūkstošā darbaspēka dēļ. Sanāk krietna maksāšana, ja ieilgst. Tālab būtu izdevīgāk, ja mēs varētu tikt no tiem vaļā. Vai tagad redzat, kāds ir stāvoklis? Mēs nezinām, vai apcietinātie ir miera jaucēji vai nav. No mūsu puses tie gluži vienkārši ir drošības soļi. Visļaunākais ir tas, ka plantatoriem nepieciešams ikviens no viņiem, jo visi ir veselīgi un spēcīgi. Ja plantatori nebutu līdz nāvei iebiedēti,, viņi nemūžam no tiem nešķirtos. Vai jūs būtu ar mieru uzmest tiem acis? '*.
Gubernatora jautājums un balss skanēja gandrīz kā lūgšanās.
- Nekāda nelaime jau no tā neceltos, - es ar neslēptu nepatiku atteicu. - Bet tādā gadījumā es labāk gribētu apmeklēt tos viens pats. No pieredzes zinu, ka apsargu vai citu oficiālu personu klātbūtnē tie nevajadzīgi izrādās un izturas pavisam citādi.
- Jādomā gan, - gubernators vienaldzīgi atteica, neizrādīdams ne mazāko pārsteigumu.
- Un tas baltais? - es visai vienaldzīgi apvaicājos. - Vai to jūs notvērāt?
- Džons Silvers! - gubernators spējā niknumā spļautin izspļāva. - Nē, tas sātans aizbēga, vispirms noslepkavojis divus priesterus. Jā gan - divus mācītājus viņš nogalināja tīšu prātu, kaut arī tie viņu žēlsirdīgi bija pieņēmuši, jo citādi viņš būtu pakārts. Un es jums vēl ko pateikšu, kaptein, ja viņš man vēlreiz gadītos tuvumā, es viņu piebeigtu plikām rokām!
Es neko neatbildēju, nodomādams, ka tā ir visdrošāk. Tad gubernators, atguvis savaldību, aizveda mani uz forta cietumu, paskaidroja abiem sargkareivjiem situāciju, un tie ielaida mani.
Kādu pusminūti nostāvēju, aklimatizēdamies valdošajā pustumsā un smirdoņā. Kad beidzot acis aprada, es saskatīju kādu duci melnu augumu, kas gulēja piespiedušies pie sienas, cik vien iespējams tālu no nepiesegtās mucas, kas stāvēja telpas vidū un bija pilna ar ekskrementiem un urīnu. Neviens ne muskulīti nepakustināja, kad durvis atvērās un es ienācu. Viņi gulēja gluži kā beigti, taču pamanīju tumsā vienu otru aci pāri mani vērojam.
- Labs ir! - es uzsaucu tieši tādā balss noskaņā, kādā reiz biju runājis uz „Carefree". - Vai te ir kāds vellabērns, kas sapratīs, ko teikšu?
Visi spēji sakustējās. Džeks pielēca kājās kā kaķis - tas tiešam bija viņš un neviens cits, kas skatījās man tieši acīs.
- Džon, - viņš sacīja ļoti klusu, jo bija gudrs zēns. - Džon Silver!
- Pats personīgi!
- Gūsteknis? - viņš jautāja.
- Nē, - es atsmēju, - tieši otrādi. Esmu brīvs kā putns gaisā. Piedevām turīgs. Ierados izpirkt tev brīvību, ja gribi.
- Ja gribu? - viņš atjautāja.
taču jau nākamajā mirklī redzēju, ka viņš sāk vilcināties.
- Tie pārējie visi ir sakalava. Es nevarēšu viņus atstāt.
Kļuvu domīgs. Naudas man pietika, lai izpirktu visus, tiešām pietika, bet ko es darīšu, ko iesākšu ar veselu miesassardzi? No otras puses, iedomājos arī, ka ir visai maz izredžu cerēt uz kopdarbības iespēju ar nepazīstamo pirātu. Itin viegli var sanākt, ka man vajadzēs burāt pašam uz savu roku.
- Nu labi, - es noteicu, - nopirkšu visu sasodīto ganāmpulku, ja tu ņemies par viņiem galvot.,
Džeka seja atplauka, un viņš iegrūda man draudzīgu dunku vēderā. Vēl arvien viņš nebija iegaumējis, ka baltie vīrieši gluži vienkārši uzsit viens otram pa plecu.
- Vai to sievieti tu atceries? - es turpināju iztauju. - Nu, to, kas nokoda Batervērtam, pats zini, ko?
Džeka smaids papletās vēl platāks, ja vien tas bija iespējams.
- Viņa arī ir tepat. Blakus kamerā, - viņš sacīja. - No viņas vienas šiem ir vairāk bail nekā no mums visiem kopā.
- Vai viņa ir tava sieviete? - es iejautājos, jo tas man pēkšņi iešāvās prātā.
- Viņa nav ne mana, ne cita kāda sieviete, - Džeks lepni atbildēja. - Tā ir sieviete tikai pati sev. Viņa ir pa pusei akvambo. Tie ir tādi paši kā sakalava - nepakļaujas nevienam.
- Labi, - es noteicu, - tad izpirkšu brīvībā arī viņu.
- Tagad iešu, - sacīju Džekam, kas, plati smaidīdams, iegrūda man vēl vienu dunku pakrūtē. - Šodien vai rīt jūs ar apsardzi no šejienes aizvedīs uz manu kuģi. Pasaki savējiem, ka es pats personiski nocirtīšu galvu katram, kurš kaut vai iepīkstēsies, ka zina, kas es esmu. Un pasaki viņiem, ja viņi tik daudz vēl nav sajēguši, ka, tikko uzkāps uz mana kuģa, viņi būs brīvi cilvēki. Es neesmu vergu tirgotājs.
Pieklauvēju pie durvīm, un mani izlaida ārā; teicu, ka gribu redzēt arī ieslodzīto sievieti. Kad kameras dzelzs durvis aiz manis aizvērās, es gluži tik lielmanīgs vis vairs nejutos un vēl nedrošāks kļuvu, kad ieraudzīju, ka sieviete, kuru prātā dēvēju par Doloresu, jo nekā labāka nezināju, kamerā atrodas viena. Viņa stāvēja kameras vidū, it kā būtu tur stāvējusi, kopš te ievesta un palēnām pieaugusi pie zemes. Viņa nepagriezās, lai gan noteikti bija dzirdējusi mani ienākam, un man vajadzēja apiet viņai apkārt. Viņa izskatījās gluži tāda pati, kādu es viņu atcerējos - augstprātīga, atsvešināta, sevī noslēgusies. Bet, kad stāvējām viens otram pretim un saskatījāmies, redzēju viņas acis iezibamies. Es nešaubījos, ka viņa mani pazina un atcerējās.
- Vai tu angliski saproti? - es pieklājīgi ievaicājos.
Viņa palocīja galvu, bet neko neteica.
- Tu zini, kas es esmu, - turpināju. - Džons Silvers, baltais vergs no „Carefree". Esmu ieradies izpirkt brīvībā Džeku un viņa sakalavas. Esmu sagatavojies arī tevi izpirkt brīvībā. Man ir nepieciešama tāda sieviete kā tu. Taču man ne prātā nenāk izvirzīt noteikumus. Tikko būsim uz kuģa, es saplēsīšu tavu sertifikātu. Ja tu gribēsi būt mana sieviete, būs ļoti jauki. Ja ne - viss būs tikpat labi. Es tad iztikšu bez tevis, un arī tu, man šķiet, bez manis iztiksi tikpat labi. Bet, ja gribi, lai izpērku tevi brīvībā, tad tev tagad jāsaka „jā". Vismaz tas „jā" man jādzird.
Viņa iecietīgi palūkojās uz mani, un tad es ieraudzīju pazibam viņas zobus; lūpas pavērās, un noskanēja tik dzidri, skanīgi smiekli, tik tīri un sudrabaini, kādus nekad nebiju dzirdējis Kad smiekli apklusa, viņa skaļi un skaidri pateica: - Jā. - Un pēc tam vairs neko.
Es neparko nespēju novērst acis no viņas pilnīgajām lūpām un baltajiem zobiem un iztēlojos, kā viņa izskatījās, kad sacirta tos ap Batervērta erekto grēkarīku.
Tā bija sieviete manai gaumei - par to nešaubījos ne mirkli un ar šo domu atstāju viņu stāvam kā stāvējušu, ar muguru pret durvīm, tieši tāpat kā tad, kad ienācu.
Atgriezos pie gubernatora.
- Vai zināt, - es viņu draudzīgi uzrunāju, - apskatīju un nolēmu nopirkt visu to kompāniju, ja nenoprasīsiet pārāk augstu cenu. Ko jūs par to teiksiet?
Gubernators piecēlās un izskatījās pēc cilvēka, kam no pleciem novēlusies smaga nasta.
- Pat sievieti arī?-viņš jautāja.
- Jā, sievieti arī. To pats uz sava rēķina, ja saprotat, ko domāju.
- Zināms, zināms, saprotu, - viņš nomurmināja vēlīgāk par vēlligu.
Taču viņa īstās domas durtin dūrās acīs - tieši šī sieviete bija tik iekārojama, ka noslēpt kārību nebija iespējams.
- Un kāda būs cena? - es lietišķi apjautājos.
- Septiņdesmit dālderu, - viņš atbildēja. - Tad jūs, ja pārdosiet tos tālāk, vēl krietni nopelnīsiet.
- Darīts!-es atsaucos bez kaulēšanās.
- Kaptein, - gubernators sacīja, - atļaujiet jums piedāvāt kādu malku. Jūs man izdarījāt milzīgu pakalpojumu, to es nekad neaizmirsīšu. Šeit, Senttomasa salā, jūs allaž būsiet gaidīts viesis, ja vien jums kādreiz kaut ko ievajadzēsies.
Viņš pacēla glāzi un nosolījās manus vergus nogādāt uz kuģa līdz saulrietam. Maksājumu varēšot nokārtot rīt. Kārdinājums savākt nēģerus uz kuģa un aizlaist jūrā, nesamaksājot ne dālderi, bija milzīgs. Bet tad viņi saskaņā ar pastāvošo likumu neskaitītos izpirkti brīvībā. Tāpēc uzstāju, lai visi papīri tiek izrakstīti tūdaļ, un noskaitīju vajadzīgo naudas summu, bet pēc tam saņēmu sertifikātus, kas apliecināja to, ko kāroju: ka esmu trīspadsmit vergu- divpadsmit vīriešu un vienas izcili retas cilmes sievietes -īpašnieks.
Negāju atpakaļ tieši uz kuģi. Vispirms iegriezos vienā krogā un pasūtīju glāzi killdeviL Nosist velnu - tas bija tas, kas man tai brīdī šķita nepieciešams, atceroties, kāda elle bija jāizcieš, kamēr atrados šeit. Krodziniekam aiz brīnumiem mute palika vaļā, kad smalks kungs pasūtīja vergu dziru, tomēr viņš to atnesa, un tā patiešām garšoja kā no elles smelta.
Atcerējos visu, kas bija noticis: izjukušo sacelšanos uz „Carefree", Skademora nodevību, savu darbību kopā ar Džeku vergu klājā, Batervērta nokosto dārgumu, vergu izķeršanu izsolē, sievieti, kas tika šaustīta par sagulēšanu ar mani, mācītāja Holta ļaunās ačteles. Savu šāvienu, kas pasauli no tā nelieša atbrīvoja. Vispār es nepiederēju pie cilvēkiem, kam atmiņas sagādā siešanas, tomēr šīs bija patiesi sāpīgas.
Devos uz salas iekšieni un drīz vien pa koku starpu ieraudzīju draudzes plantāciju. Pielavījos nedaudz tuvāk, lai labāk saredzētu. Skats apliecināja tieši to, ka būtu gaidījis ieraudzīt, ja būtu kādreiz par to iedomājies. Smagnējā mūra baznīca stāvēja joprojām, kur stāvējusi. Bija uzcelta jauna dzīvojamā māja mācītājiem. Izbridu cauri krūmājam, līdz varēju saskatīt cukurniedru laukus. Viss tāpat, kā bijis, ja vien ne vēl ļaunāk, jo priesteri bija laukus palielinājuši divkārt. Un bija nolīguši gan melnos vergu uzraugus, gan balto pārraugu. Tik vien tātad esmu sasniedzis. Priesteri vairs nepaļāvās uz savu Dievu, cerot, ka Viņš tiem piešķirs spēku pašiem noturēt vergus paklausībā. Kas tātad iegūts? Vienīgi tas, ka iemācīju tos nebūt tik briesmīgiem āmurgalvām kā senāk.
Devos atpakaļ uz Šarlotes Amālijas fortu un aizīros uz kuģi, kur grozījās Hendss, ietērpies jaunajās, glaunajās drānās. Līdzīgi lielajam vairumam Fortūnas džentlmeņu, viņš līksmojās kā bērns, ja, tiklīdz gadījās izdevība, dabūja pagreznoties kā pāvs ar kruzuļotu apkakli, kokardi, vara pogām vai ko tamlīdzīgu; bet, lai greznojās un rotājās kā greznodamies, lai cik stalti iz gorījās, tomēr bija un palika niecība. Hendss nebija izņēmums, turklāt piedevām paša ārējais izskats viņam liecināja vienīgi par ļaunu.
- Hends, - es uzsaucu, - vari maskarādi izbeigt, pēc tās vairs nav nekādas vajadzības, jo šovakar mums ieradīsies divpadsmit viru papildinājums.
Hendss nozīmīgi iesvilpojās.
- Šinī bedrē tu esi sameklējis matrožus? - viņš izbrīnījies iesaucās. - Lai mani parauj… Šajos laikos tas nudien nav slikti! Pie ka tad šie līdz šim braukuši? Pie Robertsa? Pie Kida? Vai pie kāda Cita no lielajiem?
- Ne pie viena. Tie visi ir sauszemes žurkas. Visi kā viens.
- Sauszemes žurkas? - Hendss nicinoši nošņācās.
Un jāatzīst, ka viņam bija pilnīgas tiesības to darīt, jo neviens fortūnas džentlmenis, kas sevi cik necik ciena, neveidos apkalpi no sauszemes žurkām, ja jelkā varēs no tā izvairīties. Lai cik spēcīgus pierādījumus savam derīgumam tie uzrādītu - ka bijuši zagļi, laupītāji vai vēl ļaunāk, tas neko nelīdzēja un to akcijas nepaaug-stināja. Bija daudz vieglāk jūrniekus padarīt par pirātiem nekā sauszemes žurkas par jūrniekiem.
Taču, ja Hendss saīga jau par to, tad tomēr nebija nekāda salīdzinājuma ar šausmām, kas viņu pārņēma, ieraugot mums tuvojamies laivu, kur stingrā apsardzībā sēdēja mani ļaudis.
Mellie no plantācijām! - viņš nošņācās un nospļāvās. - Kas, ar, ar tevi noticis, Džon? Ko, vellos, mēs iesāksim, kad šitie visi sakāps uz klāja? Viņi tak savā mūžā kuģi ne acīs nav redzējuši!
- Kā nu ne! - es priecīgi iesaucos. - Vergu klāju veselus divus mēnešus. Un tā nav maza pieredze. Nebaidies, viņi neapvems ne sevi, ne tavu glauno fraku, tiklīdz uzpūtīs stingrāks vējiņš. Tie ir no sīksta koka, par to es galvoju. Es biju kopā ar viņiem, kad viņus šķūrēja šurp.
Hendss raudzījās manī plaši ieplestām acīm, un tas nu tiešām kaut ko nozimēja, jo parasti acis viņam bija šauras kā šaujamspraugas.
Bez tam, - es sacīju, pavēcinādams sertifikātus viņam deguna priekšā, - viņi pieder man. Visi. Es tos nopirku.
Hendss pasmaidīja. Tā bija valoda, kādu viņš saprata. Taču meldiņš pēkšņi pārsitās citāds, kad laiva pieslīdēja tuvāk un bija iespējams atšķirt atsevišķas sejas.
- Sieviete! - Hendss iebrēcās, it kā būtu ieraudzījis klabur-čūsku.
- Jā, - es sacīju. - Zinu - tu domā, ka sievietes ir tikai nevajadzīgi krāmi, kas turklāt vienmēr sanaido vīriešus un vispār saceļ nemieru, un atmiekšķē vīrus tiklab pie miesas, kā galvā. Vai es pareizi pateicu?
- Pareizi! - viņš atmurdēja. - Uz kuģa sievišķiem nav ko meklēt.
- Un kāpēc, ja drīkstu apjautāties? Vai esi kādreiz par to padomājis?
- Tāpēc, ka no tā nav nekāda labuma. Viņas tikai noved pie greizsirdības un strīdiņiem. Un mums ir diezgan visa cita, par ko domāt. Ja tuvumā sievišķi, vīri top vārgi un mīkstčaulīgi. Un nespēj vairs vienkop cīnīties, neturas vairs kopā, tā tas viss ir.
- Bet kāpēc, Hends? Es tev pateikšu, kāpēc. Tāpēc, ka uz kuģiem vīrieši nav nekas cits kā sasodīti maukuri. Tikko viņi ierauga sievieti, tā viņiem galvā nekas cits nestāv kā vien tas, kā šo dabūt gar zemi. Un, lai pie tā tiktu, viņi sāk izrādīties un dīžāties kā pāvi, rēc kā lauvas. Uzvedas kā kustoņi, Hends, tikai daudz sliktāk. Pie velna, es saku, visus mīkstčauļus, kas nespēj ne kājās nostāvēt, līdzko ierauga sieviešu lindrakus. Tas būtu par to. Otra lieta ir tāda, ka šis nav pirātu kuģis, un tu darīsi visu tā, kā es teikšu. Saprati?
Hendss neko neatbildēja, tikai sapīcis aiztenterēja. Tāda viņam bija mode.
- Kep'n Džonson - ahoi! - atskanēja sauciens no laivas, un jau pēc īsa brītiņa viens kareivis bija nogādājis uz kuģa divpadsmit vīriešus ar iededzinātām zīmēm un vienu tādu pašu sievieti.
Es parakstījos par preces saņemšanu un bez tam pieņēmu salūtu un kasti ruma no paša gubernatora pagraba. Bija skaidri redzams, ka gubernators nezināja, cik daudz ir man parādā.
Tiklīdz kareivis sāka rāpties lejup pa virvju kāpnēm atpakaļ uz laivu, es pavēlēju Hendsam pacelt enkuru, pateikdams, ja vajag, lai izmanto nēģeru palīdzību, un pats uzvilku pāris buru. Mēs jau bijām kustībā, kad laiva vēl tikko atīrās no kuģa, jo Hendss savu darbu prata. Kamēr vēl bijām sadzirdamības attālumā, es pagriezos atpakaļ un, nespēdams novaldīties, uzkliedzu: - Nododiet sveicienu gubernatoram un paldies par dāvanu! Un pasakiet, ka paldies ir no Džona Silvera. No Džona Silvera - neaizmirstiet to vārdu!
Taču viņi laikam to bija iedomājušies jau agrāk, un gaisā noskanēja šāviņi no divām musketēm. Lodes nosvilpa man gar galvu, bet nākamajā minūtē mēs jau bijām šāviņiem neaizsniedzami. Es sāku smieties un nevarēju rimties. Tā tik ir dzīve! - es nodomāju.
Tikai viens cilvēks smējās kopā ar mani - tā sieviete Doloresa. Neviens no pārējiem nespēja saprast, kāpēc tāda uzjautrināšanās, ja lode gandrīz ietriekusies galvā. To nesaprata pat Hendss, kas reiz bija Danielam Defo teicis, ka nav jēgas iet karā, ja nevar tajā krist.