vēja pusē aiz koraļļu rifiem, kur mūs neviens netraucētu. Es lielākoties visu laiku nostāvēju pie stūres, kamēr Hendss patiesi prasmīgi noņēmās ar navigāciju - mērīja dziļumu un ātrumu, noteica attālumu līdz Polārzvaigznei un visus datus, kā arī kursu, atzīmēja uz šīfera tāfeles, ko bija uzstatījis, pirms devāmies ceļā. Viņš vēl aizvien bija sapīcis un ņurdīgs par to, ka uz klāja atradās sauszemes žurkas un sievišķis, tomēr kārtīgi darīja visu, kas darāms. Bet es beidzot reiz jutos īsti apmierināts tiklab pats ar sevi, kā ari ar dzīvi vispār.
Ja visu saskaita un sarēķina kopā, tad manā garajā mūžā nekad nav bijis tāda posma, kad es būtu izjutis tik dziļu mieru dvēselē kā tajā reizē. Nē, es laikam esmu bijis negants nemiernieks no mūža sākuma līdz galam, to es tagad saprotu, pastāvīgi bijis nemiera urdīts. Neesmu arī bijis pārlieku laimīgs, ja varu uzticēties atmiņai.
Kā gan Doloresa varēja mūždien būt tik rimta un nomaļa? Viņa palika pie manis visu mūžu, stāvēja blakus visu atlikušo mūžu, bet runāja ar mani gaužām reti. Likās, it kā būtu pateikusi visu, kas šaipus kapa bijis sakāms. Es nekad neuzstāju, nekad viņu nespiedu atvērt muti, jo ko gan butu ar to ieguvis? Tada, kada bija, viņa padarīja vīriešus šķīstākus par mūķenēm, vienalga, vai vīrieši paši to vēlējās vai ne.
Atceros viņas reakciju, kad pastāstīju jaunumu, ka Skademors Korso ragā pakārts, kad viņu bija nodevuši nēģeri no viņa paša kuģa. Viņa palaida savus dzidros, trizuļojošos smieklus, kurus izdzirdot ikvienam dzīve likās dzīvošanas vērta. Toreiz viņa visu dienu allaž no jauna ieskandināja smieklu šaltis, turklāt līksmi plaukšķināja rokas aiz tīrā prieka un pat dejoja līksmā satraukumā un pateicībā. Viņa nebija aizmirsusi to reizi, kad Skademors tika grābstījes ap viņu lipīgiem, kārīgiem pirkstiem bez viņas piekrišanas.
jā, es laikam biju vienīgais, kas drīkstēja viņai pieskarties. Turklāt līdz pilnīgai tuvībai tikai vienreiz pašā pirmajā naktī uz salas; man šķiet, tā bija pateicības balva. Pēc tam es drīkstēju vienīgi viņu glāsti't un arī pats tiku glāstīts, glāstiem robežu nebija. Viņa nebija ne klirīga, ne svētulīga kā smalkie ļaudis, bet pateica man, ja vēlos palikt kopā ar viņu līdz mūža galam, tad vienīgi bez pēcnācējiem. Es viņas noteikumiem piekritu, tādam kā es tie likās dabiski un paši par sevi saprotami. Kurš cik necik saprātīgs bērns gan gribētu tādu tēvu kā es, ja drīkst vaicāt? Un par Džona Silvera mūžīgo dzīvošanu es rūpējos tagad, pašreiz, ar melnu uz balta.
Nepretodamies ļāvu Doloresai pilnu vaļu. Es laikam esmu bijis vienīgais no Fortūnas džentlmeņiem, kam krastā visu mūžu bijusi tikai viena sieviete, izņemot tos nedaudzos, kas apmetās uz dzīvi Madagaskarā, bet tiem katram bija vai vesels harēms,
- Tu esi trakot ērmīgs tips, - man vairākkārt ir sacījis Džordžs Mei rijs, kad es dažreiz izteicu kuģa padomē kādu uzskatu, kas vēlak kļuva par likumu.
Nodzīvojis līdz šim savas dzīves posmam, es saprotu, ka tas nav bijis tukšs teiciens. Es neiederējos pat Fortūnas džentlmeņu raibajā, priecīgajā pulkā.
Vai tāpēc Doloresa palika kopā ar mani? Šim jautājumam es atbildi nezinu. Nu labi, es izpirku viņai brīvību, bet vai tad tas kādam šai pasaulē, izņemot mani, kaut ko nozīmē? Kā varēja gadīties, ka viņai iepatikās tāds kā es? Kāpēc es nekad neuzzināju, ko viņa domā?
Viņa nostāvēja man blakus visu to nakti, kamēr mēs traucāmies projām no Senttomasa salas, kur viņa četrus gadus bija novergojusi cukurniedru laukos, tomēr nebilda ne vārda. Džeks un pārējie gulēja turpat uz klāja, uz kailiem dēļiem, kā jau raduši. Hendss sodījās un lādējas, kad devās mērīt dziļumu un vajadzēja uzmanīties, lai kādu nesabradātu, tomēr lika gulētājus mierā. Visu nakti viņa nostāvēja man blakus, kaila, kādu Dievs viņu radījis, ja vien būtu iespējams izprast, ka Dievs vienlaikus var radīt tādu kā viņa un tādu kā Batervērts. Reizumis viņa man pieskārās, it kā lai pārliecinātos, ka viss ir īstenība, ka viņas verdzības dienas pagājušas un beigušās. Ūdens bija tik mirdzošs, ka jūra dzirkstīt dzirkstīja, un likās, ka mēs burājam projām no zemes kosmosā. Nakts bija tik tveicīgi silta, ka vējpūta starp salām deva tieši tik daudz svaiguma, lai mēs justos spirgti. Es ņemos droši apgalvot, ka ir vērts nodzīvot garu mūžu, lai piedzīvotu šādu nakti.
Enkuru izmetām, tikko bija ataususi gaisma, un tūliņ atskanēja Doloresas sudrabainie smieklu treļļi, pirmā skaņa no viņas lūpām pēc izbraukšanas no Senttomasa salas. Tie pamodināja gulētājus un izvilināja smaidu pat Hendsam, iekams viņš aptvēra, ko dara. Viņš saposa brokastis - gaļu, maizi un pa glāzei no gubernatora ruma, ja kāds to vēlējās. Kad visi bija krietni ieturējušies, es tos uzrunāju, izskaidroju stāvokli, paziņodams nēģeriem, ka esmu izpircis viņu brīvību, un parādīju sertifikātus.
- Man vislabprātāk gribētos tos saplēst, - es sacīju, - tomēr būt brīvam šai pasaulē nemaz nav tik vienkārši. Kurš gan jums noticētu, ja jūs, krastā no kuģa nokāpuši, staigātu apkārt, apgalvodami, ka esat brīvcilvēki? Jūs ar savām iededzinātajām zīmēm tiktu uzskatīti par meļiem un izbēgušiem vergiem. Ja gribat būt brīvi, jums jābrauc ar šo kuģi man līdzi uz Jamaiku. Tur es varēšu nokārtot papīrus, lai jūs kļūtu par brīviem cilvēkiem. Jums jāsaprot, ka bez papīriem un sertifikātiem jūs vienmēr modināsiet visļaunākās aizdomas. Tas būtu viens. Otrs, par ko jāpadomā, ir tas, kā jūs turpmāk dzīvosiet šajā Atlantijas okeāna krastā. Ja jūs man jautāsiet, es teikšu, ka būs gandrīz tikpat nejauki, kā bija: strādāsiet plantācijās vai par mājkalpotājiem, arī ostā par nastu nesējiem ēzeļiem, kaut arī par trūcīgu algu un bez pātagas. Ja paliksiet šeit, tad, lai cik brīvi būtu, jūs tikpat visu turpmāko mūžu rāposiet uz ceļiem.
Es pieklusu.
- Un ko tu ieteiksi? - jautāja Džeks, kas manīja, ka man kaut kas ir padomā.
- Es domāju tā. Mēs vispirms zēģelēsim atpakaļ uz Jamaiku. Tur
es jūs visus pārtaisīšu par īstiem brīvcilvēkiem. Tas būtu pirmais numurs. Pēc tam piedāvāšu jums vietu uz šitā kuģa, cik ilgi vēlēsieties. Mēs ar Hendsu esam nolēmuši pievienoties vienam Fortūnas džentlmenim, kas pēdējā laikā uzdarbojas šajos ūdeņos. Sastrādājot ar viņu, mēs varam kļūt bagāti un iemantot brīvību visam atlikušajam mūžam; to darīsim mēs, baltie. Un beidzot apsolu jums pie sava goda un sirdsapziņas, kaut arī pārāk lielā daudzumā man nav ne viena, ne otra, izsēdināt jūs krastā Madagaskarā, tiklīdz tur nonāksim, un agrāk vai vēlāk mēs noteikti tur nonāksim.
Dabiski, ka nēģeru ģīmji starot staroja.
- Mēs neesam aizmirsuši, ko tu mūsu labā izdarīji uz kuģa, - sacīja Džeks, piecēlies un runādams visu pārējo vārdā. - Un tagad tu atkal esi mūs padarījis par cilvēkiem. Sakalavas mūžam būs tavi brāļi.
- Paldies no sirds, - es atteicu, - bet tādas formalitātes nav nepieciešamas. Mans princips ir dot un ņemt.
Es paskatījos visiem pāri uz Doloresu.
- Džon Silver, - viņa pēkšņi ierunājās. - Kāpēc tu izpirki mums brīvību?
- Kā - kāpēc?
Viņa vairāk neko neteica, bet gaidīja, ko sacīšu es.
- Lai man būtu kāds pie rokas, ja kādreiz ievajadzēsies, - es atbildēju ar zināmām grūtībām, jo pūlējos runāt patiesību, kaut gan īsti padomājis par to nebiju.
Viņa pasmaidīja.
- Tātad ne aiz līdzjūtības? - viņa jautāja. - Ne tāpēc, ka tev bija žēl nabaga vergu?
- Cik man zināms - nē! - es atbildēju.
- Tad ir labi. - Tas bija viss, ko viņa pateica.
bet lai es izputētu, ja būtu sapratis, ko viņa ar to pasacīja, lai gan ne valodā, ne izrunā nekā neskaidra nebija. Angliski viņa runāja kā idzimuisi angliete, un bija sapratusi itin visu, ko līdz šim biju sacījis,arī pirmajā dienā, kad viņa tika uzcelta uz „Carefree" klāja.
Enkuru pacēlām apmēram pusdienlaikā, un, tikko bijām izkļuvuši atklātā jūrā, pie manis pienāca Hendss un nekavējoties metās uzbrukumā.
- Vai tu esi galīgi zaudējis prātu, Džon? Tu notērē veselu kapitālu, to tu dari - lai šos pataisītu par brīvcilvēkiem! Kam tas vajadzīgs, un kāda tam jēga? Un tad vēl tā sieviete! Vai tu iedomājies, ka pirāti, ar kuriem mēs gribam sadarboties, viņu uzņems uz kuģa? Jā, es zinu, esmu dzirdējis par Annu Rīdu un Mēriju Bonnetu, un visu, ko par tām stāsta, bet tās bija baltās un izturējās kā īsti vīri. Tās nebija kā parastās sievišķes. Un, lai nu no kā, no tevis gan es to negaidīju. Tu tak esi bijis pirmais stūrmanis pie Inglenda un Teilora. Padomā jel par savu reputāciju, Silver! Godīgi ļaudis, piemēram, tādi kā es, ņirgs tev ģīmī, ja vadāsi tauvā līdzi sievišķi.
Kādu brīdi ļāvu viņam tādā garā turpināt un īsti iesilt par sakāmo. Mana klusēšana viņu jo spēcīgāk uzkurināja, līdz pēdīgi viņš stāvēja man pretim un savas muļķības un nejēdzības bauroja man tieši sejā. Bet tad man drīz vien pietika. Nēģeri arī bija noklausījušies, un Džeks stāvēja pilnīgā gatavībā, lai iejauktos. Es viņam pamāju ar galvu, un jau nākamajā mirklī trīs nēģeri turēja Hendsu kā skrūvspīlēs. Es mierīgi atlaidu vaļā stūri, izvilku savu nazi un vieglītēm pārlaidu smaili Hendsam pa ādu, pakutinādams tam kaklu. Piespiedu viņu atvērt lielo muti, pielikdams pie tās naža asmeni.
- Hends, - es smaidīdams sacīju, - es nestaigāju apkārt, mācīdams, ko tev domāt vai darīt. Un tāpēc tev ne vella nevajadzētu interesēties par to, ko es daru ar savu dzīvi, savu naudu un savu reputāciju. Vai tavai saprašanai tas ir pietiekami skaidrs?
Viņa izvalbītās, pārbiedētās acis nemierīgi grozījās dobuļos, līdz pagriezās pret debesīm. Viņš nespēja pat galvu palocīt, jo tad nazis būtu pāršķēlis viņa muti divtik lielu.- Un vēl ko ievēro: cik labi, ja pie rokas allaž ir pāris nēģeru.
Vienmēr kārodams izpatikt un izdarīt pa prātam, tas stulbenis gribēja piekrītot palocīt galvu, un, ja es nebūtu mazliet atvilcis nazi, tad nezin vis, vai viņš jelkad vēl spētu vārdu izteikt, bet tagad tika cauri ar diviem nenozīmīgiem šņāpieniem lūpu kaktiņos.
- Es jau negribēju nekā ļauna, - viņš asiņainām lūpām nošļupstēja.
Es no jauna pamāju Džekam ar galvu, un Hendss tika brīvībā.
- Es taču tikai tevis labad… - viņš nomurmuļoja.
- Zinu, vecais puika, zinu, bet tagad ari tu zināsi, kā izturēties pret Džonu Silveru.
Viņš to saprata un nekad vairs neaizmirsa, izņemot tās reizes, kad līdz nesamaņai piedzērās. Bet cilvēkus viņš nekad nespēja saprast un nekad to ari neiemācījās. Kā viņš varēja iedomāties runāt ar mani tādā tonī, kad man piederēja trīspadsmit vergu, kurus tikko biju atbrīvojies! Bet vai muļķībai vispār ir robežas? Viņš piedevām jutās man pateicīgs par to, ka neesmu pārgriezis viņam tikli. Bet bija pilnīgi aizmirsis, ka man viņš nepieciešams kuģa izvadīšanai atpakaļ uz Port Royal. Viņš jutās man parādnieks,gluži tāpat kā pārējie, bet bija patīkami kādu laiku nedzirdēt viņa tērgāšanu, kamēr viņš nespēja atvērt muti vēl vairākas nedēļas.
Port Royal mēs sasniedzām, nesastapušies ne ar pirātiem, ne vispār ar kādu kuģi. Es uzcirtos savās vissmalkākajās drēbēs, nokļuvu pie gubernatora un, tam par dižu pārsteigumu, padarīju na vus vergus par brīvcilvēkiem.
- Vai drīkstu jautāt, kālab jūs to darāt? - gubernators interesējas Jums jāsaprot, ka tas nav nekāds labais piemērs šejienes vergiem.
- Es to saprotu ļoti labi, ser, - es pieklājīgi atbildēju, - bet man viņi būs vajadzīgi jūrā. Uz kuģa jāvalda stingrai kārtībai, tāpēc reizēm rodas nepieciešamība matrožus sodīt, jo tie mēdz būt nepaklausīgi, slinki un ietiepīgi, ar biezu ādu. Tie jāapvalda, gluži kā neiejādīti zirgi. Taču sodīt baltos cilvēkus vergu klātbūtnē nav īsti labi. Tas var rosināt uz dumpi. Mana ideja ir vienkārša, bet efektIva. Es padaru vergus par brīviem jūrniekiem, tad varu izturēties pret visiem vienādi.
Gubernators atplauka.
Tas varbūt nemaz nav muļķīgs paņēmiens, - viņš uzbilda Laba doma, kapteini Džonson, to ir vērts izmēģināt.
An man pašam tā liekas, - es piebildu un saņēmu dokumentus, kas apliecināja, ka maniem vergiem ir tiesības uz tikpat draņķīgu dzīvi ka visiem pārējiem.
Saģērbu visus savus nēģerus par matrožiem, Hendsam uzdevu ar Džeka palīdzību sagādāt pārtikas krājumus. Kuģi bez tam vajadzēja nokrāsot, korpusu notīrīt no apaugumiem, melnos apmācīt par jūrniekiem. To visu es atstāju Hendsa ziņā un rokās, turklāt nemaz tēlaini nerunājot, jo viņš vēl joprojām nespēja ne lādēties, ne sodīties, visu vajadzēja parādīt ar pirkstiem vai rokām.
Tikai pēc tam pievērsu uzmanību sievietei. Vispirms atnesu kaut kādas drānas, ar ko apsegt kailumu, jo kaila viņa bija atnākusi un kaila bija joprojām. Pēc tam paņēmu viņu līdzi uz krogu, kur pasūtīju labākos dzērienus un ēdienus, kādi tur bija dabūjami. Viņai pret to nebija iebildumu, bet no sejas nekad nepazuda dīvaina zobgalīga izteiksme, kas laikam nozīmēja, ka man neizdosies viņu ne piemuļķot, ne apcelt. It kā man būtu kaut niecīgāka tieksme to darīt! Bet viņa bija ļoti sevī noslēgusies, un tā bija velnišķīgi cieta čaula, ko gandrīz nebija iespējams salauzt, par to es drīz pārliecinājos.
Vai kāds spēs noticēt, ka es kautri samulsu, sastomījos pie katra teikuma, meklēju vārdus, nesaprazdams, kā tos labāk izteikt. Visļaunākais bija tas, ka viņa atklāti smējās man sejā, kad es taustījos pēc vārdiem.
Man tas nemaz nelikās jocīgi, bet es tomēr pūlējos neņemt viņai to ļaunā. Stostīgi, tomēr bez aplinkiem un izlocīšanās atstāstīju viņai savu dzīvi un ieceri, ka viņa varētu būt mana sieviete, kas, krastā dzīvodama, kārtotu manu saimniecību un būt mans pieturas punkts zemes virsū.
- Gandrīz nevienam no manas sugas nekā tāda nav, un viņi par to arī neraizējas. Rītdiena viņiem nav ne spļāviena vērta, un vakardienu viņi ir aizmirsuši. Kā kuģi bez stūres viņi mētājas pa okeānu. Bet es baidos par savu ādu un baidīšos līdz nāves stundai, kuru negribu sagaidīt ar cilpu kaklā. Tāpēc man ļoti vajadzētu tādu kā tu, ko nav iespējams nopirkt par visas pasaules zeltu.
Viņa paskatījās uz mani, šoreiz nopietni.
- Man nav nekādu prasību vai noteikumu, - es turpināju, - pat ne tas, lai tu gulētu ar mani, kad būšu krastā. Es negribu pateicību par to, ka esmu nopircis tev brīvību. Tu varēsi kārtot gan manas, gan savas darīšanas tā, kā tev šķitīs pareizi.
Tad viņa pavēra pilnīgās lūpas garākajai runai, kādu jebkad man izdevies no viņas dzirdēt.
- Jā, - viņa sacīja. - Tu, Džon Silver, esi no tās sugas, kam vajadzīga tāda suga ka manējā, kaut arī tu gandrīz pilnīgi vari tikt pats ar visu galā, tāpat kā es. To tu pareizi esi saskatījis. Es esmu augusi, no vienas puses starp vergiem, no otras puses, starp kara-flotes virsniekiem. Es par jums, baltajiem, un jūsu tā saukto civilizāciju zinu vairāk, nekā jūs paši jelkad zināsiet un sapratīsiet. Es redzu, ka tu neesi tāds kā citi. Tu esi līdzīgs man, kaut arī tev nav mana lepnuma. Tu man ļaujies un piekāpies manā priekšā, jo tev manis vajag un tu mani gribi, bet tādam vīrietim kā tu vajag sargāties no mīlestības. Tu nespētu to izturēt, un tā nedarītu tevi laimīgu. Briviba ir vienīgais, kam tavā dzīvē ir svars. Jā, es ar prieku būšu lava sieviete, bet es negribu, ka tu man nododies un pakļaujies. Tā Initu tava nāve, un kas gan ar to būtu iegūts?
Ja līdz tam brīdim es biju stostīgs, tad tagad kļuvu mēms. Ieraudzījusi, cik es pārsteigts un apjucis, viņa sāka smieties - tā, kā smieties prata vienīgi viņa.
- Neņem jel visu tik ļoti pie sirds, - viņa sacīja tieši tā, kā es mēdzu teikt Džekam un pārējiem. - Tu brīnies par maniem vārītiem vai arī vienkārši par faktu, ka esmu par to visu domājusi un protu atrast vārdus, lai to izteiktu. Tā ir, vai ne? Tas nav nekas pārak dīvains. Mani sūtīja skolā - to darīja mans tēvs, armijas pulkvedis; mani nokristīja un piepildīja ar zināšanām par debesīm un Dievu un par īsto dzīvi zemes virsū. Esmu kalpojusi vislepnākajās kolonistu mājās; pieaugu un biju apveltīta ar skaistāko un krāšņāko augumu, kas savukārt izraisīja trakas iekāres, arī manā tēvā. Māte mani ieaudzināja vissvarīgāko: lepnumu, turklāt piekodināja nekad neaizmirst, ka esmu apzīmēta par verdzeni un ka iededzināto verga zīmi nekad nebūs iespējams ne noslēpt, ne izgriezt. Viendien, kad tēvs atkal mani piegulēja, es iegrūdu viņam dunci krūtis. Pēc tam mani pārdeva verdzībā uz citu, attālu vietu, jo dzimtajā pusē neviens neuzdrošinājās man pieskarties, pat ne tik daudz, lai apliktu cilpu ap kaklu. Nu tu redzi, Džon Silver, ka man nav, par ko tevi apskaust vai par ko tevi apbrīnot. Bet pēc visa, ko
uz „Carefree" uzzināju par balto vergu, ko redzēju izsolē Šarlotes Amālijas fortā, ko noklausījos runājam par notikumiem mācītāju plantācijā un ko pieredzēju tagad, sapratu pietiekami daudz, lai zinātu: ja es jelkad palikšu kopā ar kādu vīrieti, kas mani cienīs un ļaus man mieru, tad tas būs Džons Silvers.To viņa man pateica, to Doloresa tiešām pateica, it kā tā būtu deklarācija, garākā, kādu esmu no viņas dzirdējis. Doloresa bija nerunīga sieviete. Viņa nekad nerunāja lieku, vienīgi to, ko uzskatīja par absolūti nepieciešamu.
Deviņpadsmit gadu viņa palika kopā ar mani, pirms nomira, neizteikuši ne vārda. Par to pat es varu apraudāties. Es gan mēģināju pasmieties, bet smiekli man iestrēga kaklā. Dažkārt esmu pats sev jautājis, vai man būtu izdevies paglābt ādu un tik ilgi izdzīvot, ja man nebūtu bijis viņas. Pat tad, ja esi cilvēces ienaidnieks, tev nepieciešama kāda vieta, kurp aiziet, kāds, kam jūties piederīgs, galu gala pat ne lai izdzīvotu, bet tikai tādēļ, lai nesajuktu prāta, kas zināmā mērā ari ir nāve. To es pieredzēju tad, kad saira Flinta kompānija, redzēju ari citās reizēs un dzirdēju simtiem dažādos gadījumos, arī tad pirāti izmisuši bēga no karātavām. Viņi visi bija nevarīgi un samulsuši kā apmaldījušies bērni un iztrūkušies ka sabiedētu vistu bars. Viņiem nebija nevienas vietas, kur varētu justies drošībā. Un, neļaudami sevi medīt un vajāt, tie labāk ietriecās tieši nāvē. Kļuva paši sev par bendēm. Visu varēja pieciest vieglāk nekā apziņu būt pasaulē pilnīgi vieniem, turklāt nemitīgi justies kā laupījumam, ko visi, itin visi vajā.
Ai Džim, nupat izskatās, ka es vecumdienās kļūstu sentimentāls. Tā ir visai stāva lejupslīdes nogāze Džonam Silveram. Tāda rakstīšana pašam par sevi, Džim, ir lēna, garumā stiepta asiņu notecināšana. Mani tā pārvērtusi par nabaga noasiņojušu vellti, to tu vari man droši ticēt. Atliek vienīgi cerēt, ka tajā otrā Džonā Silverfl, tajā, ko esmu iemūžinājis uz papīra, saglabājusies spožā dzivesprieka dzirksts, kas manī sprēgāja sendienās. Taču ari tas nav īsti drošs apgalvojams, un tad viss šis pasākuma nav nenieka vērts un tam nav nekādas jēgas. Viņam jābūt dzīvam, ar miesu un asinīm. Bet kā lai zinu, vai viņš ir dzīvs? Es taču tik tikko vēl turos uz savas vienas kājas.
un, ja iedomājas, ka vienmēr esmu bijis pret sasteigtu un nepilnīgu darbu! Cik neskaitāmi dēkaiņi un Fortūnas džentlmeņi nav triekušies apkārt zemeslodei tikai tāpēc, ka nespēja savaldīties un nogaidīt? Tikai ātrāk, visu ātrāk - arī dzīvību un nāvi! Un te nu es un gremžos, vai spēšu un pratīšu dzīvei, kas vairs ir tikai tas, ko esmu uzrakstījis uz papīra, pielikt punktu, kā nākas, pirms atnāks laiks un dzīvību izdzēsīs.
Varu tev sacīt, - tā ir tīrā laime, ka Doloresa mani pašreiz neredz. Viņa man būtu iesmējusies tieši ģīmī. Nē, viņa man nenosūca dzīvības spēku, to es nemūžam neteikšu. Daudz gan klāt arī neiedeva, bet par to nekas, man pašam spēka pietika pārpārēm.
prms devāmies atpakaļ jūrā meklēt Flintu, es Doloresu iekārtoju ērtā dzīvē Port Royal. Lai nerastos nekādas nevajadzīgas aizdomas nopirku krogu, kam augšstāvā bija trīs istabas. Tajās Doloresa varēja iekārtoties un to arī izdarīja, kā man šķiet, juzdamās atvieglota, kaut arī atklāti neizrādīja. Viņā nebija nekā no tā mūžīgā nemiera, kas man ļāva uz ilgāku laiku apmesties vienviet tikai tad, ja runa bija par dzīvību vai nāvi. Viņa tiešām varēja
dzīvot mierīgi, jo nebija vajadzības pastāvīgi vērot aizmuguri.
Ar mani bija citādi. Es tev teikšu, Džim, ka tolaik nebija nevienas Vietas, kur es būtu varējis justies drošībā. Pat Port Royal vairs nebija drošs patvērums, lai arī, ja ticēja apgalvojumiem, pilsētele bija tāda pati kā pirms lielās zemestrīces, kas bija aprakusi divus tūkstošus dvēseļu tā bija īsts zaņķis, kur jukjukām piemita jūrnieki, atbrīvoti un neatbrīvoti vergi, kontrabandisti, visu godīguma pakāpju tirgotāji strādnieki, žūpas, ubagi, izdienējuši zaldāti un visādi nenosakama veida salašņas.
Tomēr pilsēta vairs tik pilnīgi neatbilda savai reputācijai - kad tika uzskatīta par patvērumu, kas bīstams kā mēris, karsts kā elle un apgrēcīgs kā pats velns. Vecajos labajos laikos bija daudz tādu brīvostu kā Port Royal, kur patverties manas sugas ļaudīm. Bet nu labie laiki bija beigušies. Pilsētu pārpludinājuši izbijušie sodāmie, kas bija iekļuvuši amnestēto sarakstā vai sadiluši tik nožēlojami, ka nebija vērts tos pakārt, jo tas vairs nebūtu sods, bet gan atpestīšana. Piedevām pie visa vēl bija noticis tā, ka Tcilors aizkuģojis uz Rietumindijas salām, un ikviens no viņa līdzbraucējiem, kas vēl patvēries dzīvs, mīļuprāt būtu uzrādījis tādus kā es, lai nopelnītu atalgojumu.
Taču arī tas vēl nebija viss. Pilsētas krogu, bordeļu, panīkušo bodīšu un nedaudzo pieklājīgo labāko aprindu un gubernatora dzīvojamo māju pašā vidū Admiralitāte bija uzcēlusi vienu no savām tiesasmājām, kas tādiem kā es nebija nekas cits kā vārti tieši uz elli. Virs šīs celtnes durvīm rotājās uzraksts „Kailā patiesība". Bet vai šī kailā patiesība nebija vislielākā ačgārnība? Tā taču nozīmēja vienīgi ziņojumus, denunciācijas, apmelojumus, tenku pienesumus. Tāda bija tā izdaudzinātā patiesība. Un klausies, ko saku: likuma burts paredzēja, ka pietiek ar vienu nožēlojamu liecību, lai uzvilktu pie kāķa visus tādus kā es. Spēcīgāku pierādījumu prasīja vienīgi par nodevību. Krastā ļaudis nespriež tiesu, meklējot patiesību, tiem pietiek ar ticamību, vienīgi tā nosaka - būs apsūdzētajam dzīvot vai mirt. Un, ja nespējāt modināt ticamību, tad vieglāk par vieglu nokļuvāt jaunizveidotajā Pieres vietā - uzkalnā - kur bija saceltas karātavas.
tāpēc jutos gaužām atvieglots, ka varēju doties meklēt Flintu pēc tam, kad pilsētā biju visu izkārtojis, kā nākas. Doloresa drošībā, bet es pats pilnīgi bez nodrošinājuma un ievainojams. Taču tas bija tieši tā, kā es vēlējos. Cik neizsakāmi patīkamāk bija uz kuģa laiku pa laikam riskēt ar savu ādu, nekā pastāvīgi, diendienā, ik mīļu brīdi bīties no karātavām. Nē, krastā man, cik spēju atcerēties, nekad ne mirkli nav bijis mierīgi ap sirdi visā garajā mūžā, kad vienmēr esmu rūpējies, lai rokas nesaskrambātas un aizmugure neapdraudēta.