Jā, es, spriežot pēc visa, droši vien atbildētu, lai gan bija grūti tam noticēt, kad vienā rāmā bezvēja rītā, iekams saule paguvusi sadeldēt miglu, milzīgais „ Walrus" korpuss pieslīdēja blakus kā augsts kalns mūsu trūcīgajai mazajai brigai. Mūsu buras augu nakti bija šļaugani nokarājušās, un es savā naktssardzes maiņā nebiju dzirdējis nekādus citus trokšņus kā vienīgi matrožu krākšanu, un kā dažbrīd iečīkstējās kāda planka vai pakšķēdami nokrita rasas pilieni no burām vai auklām.
Bet nu tas reiz bija klāt - Flinta kuģis - kā fantoms ar džolli-rodžeru kuģa pakaļgalā. Karogs bija uzspīlēts uz sakrustota rāmja, lai bezvējā nesaplok. Pat par to Flints padomājis - ir gan gādīgs kapteinis. Bet kā viņš tumšā un dūmakā pratis mūs atrast? Un kā spejis mums pietuvoties, kad gaisā ne vēsmiņas?
lēnām, it kā neredzamas rokas vadīts, spoku kuģis piegriezās blakus, izvērsis visus lielgabalus šaušanai. Ieraudzīju dažus jūrnie-kus noliekušos pār treliņiem un tik aukstasinīgi mierīgus, it kā viņi būtu miermīlīga tirdzniecības kuģa matroži; acīmredzot viņi jutās tik pašpārliecināti un tik droši par savu pārākumu, ka ļāva pat mūsējiem stāvēt uz klāja un noskatīties; daļa komandas, jādomā, vēl gulēja, tāds klusums un miers valdīja uz klāja.
protams, nevarēju vien nociesties drīzāk ieraudzīt nepazīstamo pirātu, par kuru klīda neganta slava, tomēr nebija zināms, vai Viņš vispār eksistē. Viņš iznāca uz pakaļējā klāja tieši tajā brīdī, kad visi kuģa lielgabali bija pavērsti pret mums. Es redzēju viņu pamājam ar galvu, un tai pašā mirklī vairāki veikli matroži uzrāpās takelāžā un ievilka lielo buru, tā ka kuģis piegūla ar sāniem pie mums. Nu es sapratu, ka Flints nebūt nav pārdabisks, bet ir tepat uz šīspasaules. Viņš ar lielajām burām bija uztvēris augstāk gaisā pietiekamu vējpūtu, bet mēs ar īsākiem mastiem palikām bezvējā. Tuvāk pie ūdens virsmas vieglā vējpūta noplaka, bet augstāk spirgti iekrita burās. Tātad šis kapteinis bija velnišķīgi spējīgs un prasmīgs jūrnieks.
Vēl viens mājiens ar galvu, un nogranda brīdinājuma šāviens. Viņam bija arī labs lielgabalnieks, jo nogrieza mūsu bugspritu, ka nokrakšķēja vien. Tad Flints pienāca pie treliņiem un pieklājīgi mūs palūdza, lai nolaižam karogu.Ar lielāko prieku! - es atkliedzu pretī, un uz mūsu klāja tūdaļ sākās juceklīga kustība. Es nemaz nebiju domājis pamodināt pārējos.
- Briesmas nedraud! - es uzkliedzu, nolaizdams karogu. - Esam atraduši to, ko meklējām!
Visiem bija priecīgas sejas, taču vispriecīgākais bija Izraels Hendss, kas nebija dabūjis iebaudīt ne lāsi stiprāka dzēriena visas četras nedēļas, kopš mēs kursējām starp salām. Nebija arī nekādas izklaides, un viņš bija sabiedriska rakstura cilvēks.
- Uz jūru! Uz jūru! - viņš nokliedza pirātu saucienu. - Nolaidiet laivu! Vai mums, vellos, visu dienu būs jāgaida, līdz uznāksiet?
Tas briesmīgos pirātus apmulsināja, un tie neziņā saskatījās, lāgā nesaprazdami, ko tālāk iesākt. Viņi nebija raduši tikt ar tādu prieku sagaidīti. Pirms dažiem gadiem gan - kad kuģoju ar Inglendu, tad varēja diezgan droši lēst, ka puse komandas pārnāks pie mums. Atgadījās pat, ka karakuģi ar pamatīgu bruņojumu sāka uzbrukumu aiz bailēm, ka viņu pašu ļaudis var sadumpoties. Jā, tie bija laiki, kad varējām izvēlēties.
Flints, protams, to zināja. Mūsu priecīgā atsaucība viņu neaizkustināja, bet par drošību viņš tomēr neuzkrītoši parūpējās, kā es atzinīgi novēroju. Kaperu partija, ko viņš sūtīja pie mums, bija apbruņota līdz zobiem un netaisījās bez vajadzības riskēt. Taču nebija arī pietiekami uzmanīga.
- Es gribētu aprunāties ar jūsu kapteini, - es sacīju, kad tie bija uzrāpušies, nolēkusi uz klāja un pārliecinājušies, ka mūsu nav vairāk par četrpadsmit neapbruņotiem vīriem. - Ja iespējams, - es pieklājīgi piebildu.
- Nē. Nav iespējams, - viens no tiem atbildēja, turklāt tādā balsī, ka ir pateicis pēdējo vārdu par attiecīgo tematu.
- Es esmu Garais Džons Silvers, - turpināju, - kapteiņa palīgs pie Inglenda un Teilora. Un tas tur neglītenis ir Izraels Hendss, Tīča pirmais stūrmanis. Pārējie ir mani miesassargi, bet visi brīvcilvēki. Un šinī vecajā tupelē mēs kuģojam jau veselu mēnesi, gaidīdami, kad jūs mūs savāksiet. Tāpēc būšu pateicīgs, ja aizvedīsiet mani pie sava kapteiņa.
Skaidri redzēju, ka mani vārdi bez iespaida nav palikuši, bet tie nešķīsteņi bija aizdomu pilni.
- Kā mēs varam zināt, vai tu runā patiesību? - viens ieteicās.
- Vai es runāju patiesību? - es ierēcos tā, ka teicējs salēcās. - Vai man vajadzēs jums uzrādīt dokumentus, lai apliecinātu, kas esmu? Ka esmu kuģojis ar Inglendu un Teiloru? Es jums piedāvāju kuģi un četrpadsmit vīru, un jūs sākat gvelzt par patiesību. Vai es jums prasīju, kas jūs esat?
To dzirdot, daži skaļi iesmējās.
- Kas, ellē, jums liekas tik jocīgs, ka jāsmejas? - es jautāju.
- Tas, ka tāds kā tu iedomājas kaut ko pieprasīt no tādiem kā mēs, - ieteicās vēl trešais. - Ja tu gadījumā neesi pamanījis, ka jūs esat mūsu astoņpadsmit lielgabaliem akurāt pa šāvienam.
- Vai tu man draudi? - es uzkliedzu, sevišķi uzsvērdams pēdejo vārdu.
- Saproti, kā gribi, - viņš atteica pretī, paraustīdams plecus. - Šitente noteicēji esam mēs, un tu darīsi tā, kā mēs teiksim.
- Jā, jā, saprotu, - es atteicu zīdaini maigā balsī.
Paspēru pāris soļu uz priekšu pie balamutes un otra, kas stāvēja viņam blakus, ņirgdams pār visu ģīmi. Pirmais satvēra zobena spalu, bet nekā vairāk viņš arī neizdarīja. Ja arī gribēja, tad bija par vēlu aptvēris, ka pasaulē ir šis tas tāds, ar ko viņa lielgabali ikreiz nevar mēroties. Vienā mirklī es sasitu viņu abu galvas kopā ar drausmīgu brīkšķi - tādām rokām, kas droši varēja sacensties ar kapteiņa Bārlova ķetnām.
Tā, Džim, tagad tu zini arī to. Nositu tos abus ar kailām rokām -divus, ne četrus, kā Izraels Hendss vēlāk lielījās un kā tu esi ierakstījis savā grāmatā. Kā gan vienam cilvēkam būtu iespējams vienlaikus sasist kopā četras galvas? Nē, kaut kāda robežā tomēr ir -pat tādiem kā es.
Taču abu sašķaidīto galvu pilnā mērā pietika, lai meldiņš mainītos vai, pareizāk sakot, lai iestātos kapa klusums.
- Neviens! - es norēcos. - Iegaumējiet - neviens nenoteiks Džonam Silveram, ko darīt vai ko ne!
Pārējie pirāti stāvēja, kā saknes izlaiduši. Laikam viņi nekad mūžā vēl nebija redzējuši kādu tā trakojam skaidrā prātā. Apjukuši viņi skatījās cits uz citu, neviens neuzdrošinādamies spert pirmo soli. Šādai situācijai viņu prāti nebija sagatavoti, neviens nebija iedomājies, ka var dabūt galu šajā rāmajā, siltajā, dūmakainajā rītā, pārņemot valdīšanā nožēlojamu, neapbruņotu brigu. Bet raugi, kā notiek. Fortūnas džentlmeņi dzīvo šaidienai un var būt pagalam jau rīt, tomēr redzēt, cik viegli var nomirt tūdaļ šodien, bija grūti aptverams. Ja kaujā nespēja atsist uzbrukumu, viņi metās pār bortu, aizmirsuši, ka neprot peldēt. Viņi nolaida karogu, padevās, aizmirstot, ka viņus negaida nekas cits kā vienīgi karātavas. Viņi bija spējīgi mesties džungļos, nepadomājot, ka viņiem nav ne ieroča, ne ūdens, lai izdzīvotu.
Taču Flinta ļaudis bija tēsti no stingrāka koka nekā vairums pārējo. Kad man pirmais karstums bija pārskrējis, pamanīju, ka viņos sāk atgriezties apziņa un apņēmība, un sapratu, ka ar savu karst-galvību un muļķīgo trakulību esmu apdraudējis tiklab pats savu, kā visu pārējo dzīvības.
- Mans piedāvājums paliek spēkā, - es sacīju pielaidīgākā tonī. - Ar diviem tādiem nejēgām nebūs dārgi samaksāt par četrpadsmit stingriem jūrniekiem, no kuriem divi darbu pazīst kā savu kabatu.
Nebiju vēl lāgā beidzis runāt, kad izdzirdu aiz muguras spalgu kliedzienu, šāvienu un lodi atsitamies pret treliņiem. Pagriezos. Tagad uz klāja gulēja vēl trešais pirāts ar pārlauztu sprandu. Bija iejaucies Džeks.
- Āre nu, - es noteicu, - samaksāt ar trim pret četrpadsmit vēl ir gluži pieņemami. Taču labāk dosimies ceļā, kamēr te vēl nav sākumos īsta asinspirts.
Šai pašā mirklī Flinta miglas taurei līdzīgā balss noskanēja pār ūdens klāju.
- Vēl viens kritušais, un es to jūsu vraku nogremdēšu ar visiem, kas tur atrodas! - viņš rēca neprāta niknumā kā vienmēr, ja gāja boja jūrnieki, un mežonīgi vēcināja tālskati.
Nebija pamata šaubām, ka viņš draudus izpildīs.
- Nu, kustiet veicīgāk un savāciet visu to bandu līdzi! - viņš uzsauca saviem vīriem.Pirātiem, izdzirdušiem kapteiņa balsi, sejās atgriezās normāla krāsa, tik vien arī viņi atžirga, ne vairāk. Džeku, Hendsu un mani tūdaļ iesēdināja laivā un pēc tam uzveda pirātu kuģa pakaļgalā, kur aci pret aci sastapāmies ar pirātu, kuram vēl joprojām nebija vārda.
Viens no matrožiem visu laiku turējās kopā ar mums un darīja, ko mācēja, lai mūs iebiedētu. Viņš mums pasolīja, ka nonākt kapteiņa nežēlastībā esot krietni ļaunāk, nekā cepināties ellē. Viņš novēlēja mums laimīgu ceļu un izteica cerību kļūt par vienu no tiem nedaudzajiem izredzētajiem, kam būs ļauts piedalīties mūsu nospidzināšanā līdz nāvei. Lai es neiedomājoties, ka drīkstu galēt nost krietnus vīrus, kad vien man ienāk prātā.
Es ļāvu viņam izrunāties, tikai iegaumēju izskatu, bet izrādījās, ka tie bijuši velti pūliņi. Kad tikām uzvesti uz pakaļējā klāja, kur kapteinis varēja dzirdēt, šis pats matrozis izteica pēdējos vārdus savā mūžā, kaismīgi iesaukdamies: - Kapteinis Flints jums dzīviem novilks adu!
Vienu mirkli man pat likās, ka viņš nav pārspīlējis, jo vārdi tikko paguva izskanēt, kad par Flintu nosauktais necilvēcīgi ierēcās, izrāva zobenu un drāzās pie mums. Džeks metās uz priekšu, stulbenis tāds, lai saņemtu man domāto cirtienu. Bet nekas viņam nenotika, Zobens ķēra paša Flinta matrozi, turklāt ar mežonīgu spēku raidītais cirtiens nogalināja to uz vietas.
Nepraša un nejēga! - Flints uzkliedza, vēl iesperdams ļenganajam ķermenim, kad citi matroži satraukti pieskrēja klāt.
Pēdīgi viss klājs bija ļaužu pilns. Flints pāris reižu samirkšķināja acis, pārvilka ar plaukstu pār pieri, likās, ka viņš atmostas no transa. Vispirms viņš pameta skatienu uz zemē guļošo līķi, tad paraudzījās uz komandu.
- Man žēl, - viņš noteica balsī, kas, manuprāt, skanēja neliekuļoti. - Bet cik reižu man vēl būs jāskaidro, ka nedrīkst pieminēt cilvēku vārdus, kad ir klāt svešinieki? Vai tiešām jūsu biezajos pauros ir tik grūti to iegaumēt? Proti, ka šim kuģim un šai komandai jābūt bez vārda, ja gribam palikt dzīvi? Vai man vēl, nolādēts, daudzus vajadzēs piebeigt, līdz visiem būs skaidrs, ka es negribu, lai mēs iekrītam vienīgi tāpēc, ka daži no jums neprot pievaldīt mēli? Nu, un tagad brauciet ellē, visi! Tikai parūpējieties novākt no tā vraka visu, kas pienākas mums, un pēc tam to sūkli nogremdējiet!
Komanda izklīda uz visām pusēm tādā ātrumā, it kā būtu ar pātagu trenkta.
- Un nu, kungi, - Flints bilda, pagriezies pret mums, - kas jums, ellē, ienācis prātā - slepkavot manus ļaudis pēc tam, kad esat nolaiduši karogu? Par ko jūs sevi uzskatāt?
- Pār tādiem pašiem, par kādiem sevi uzskatāt jūs, - es atteicu, ar savu atbildi Flintu acīm redzami pārsteigdams.
Pastāstīju viņam, kas mēs esam, ko gribam un kāpēc. Pateicu arī, ka tie divpadsmit nēģeri manis dēļ ies kaut nāvē, turklāt paši no savas brīvas gribas. To pieminēju gadījumam, ja viņš gribētu atbrīvoties no manis un pārējos paturēt.
- Džons Silvers, - viņš domīgi noteica. - Esmu par jums dzirdējis. Esot itin bīstams tips, tā runā.
- Tas ir pilnā mērā atkarīgs no tā, kā pret mani izturas, ser. Varu būt arī labs kuģabiedrs, to teiks ne viens vien.
- Un kā mums jāizturas, - viņš jautāja, - lai labā puse pavērstos uz augšu?
- Nevajag atļauties pret mani nekādas vaļības, jo sevišķi no aizmugures.
- Vai tā rīkojās tie divi, kurus nogalinājāt?
- Apmēram tā.
- Labi. Sveicināts uz kuģa, Silver.
- Ja padome piekritis, - es piebildu.
- Protams, - Flints apstiprināja. - Man tas bija piemirsies. Jūs tatad esat komandas aizstāvis un kā kapteiņa palīgs pārstāvēsiet to
Dieva, sātana un šīspasaules kapteiņu priekšā.
- Dieva priekšā ne, ser. Mēs abi neesam draudzīgās attiecībās.
- Varu iedomāties, - atteica Flints, greizi pavīpsnādams. Flints reti pasmējās, tāds nu viņš bija. Viņam tas nebija dabā. Nē,
viņš bija caurcaurēm skumīgs un drūms tips.
- Ja jūs tā gribat, sasaukšu kuģa padomes sēdi, - viņš sacīja. - Vienmēr gadās kāds, kas grib izteikt savas domas. Bet ir viena lieta, un es gribu, lai jūs to atcerētos, Silver: man ir pašam savi principi un savi statūti.
un tajos kaut ko mainīt vai pārgrozīt iespējams vienīgi pār manu līķi.
- Un kā tie skan, ser, ja atļauts jautāt?
- Ka neviens nedrīkst riskēt ar šā kuģa drošību un kaujas spējam. Ka mēs neatkārtosim kļūdas, ko aiz augstprātības vai muļķības dēļ pieļāvuši gandrīz visi mūsu amata brāļi. Mēs esam pēdējie, Silver, un, velna vārdā, turēsimies stalti un braši, un dzīvosim ilgi, un būsim par nāves biedu visiem tirgoņiem, kuģu īpašniekiem un kapteiņiem, cik to pasaulē ir. Uz visiem laikiem darīsim galu tirdzniecības pārvadājumiem, krietnu jūrnieku nelietīgai izmantošanai un nokalpināšanai.
- Un kā ar ieguvumu? Prēmijām, naudu, zeltu?
Tieši tāpat. Tā mūsu darbībā ir platība zem jostasvietas. Tur sprādzieni izjūtami vissāpīgāk.
Viņš paskatījās man cieši acīs, lai redzētu, kādu iespaidu atstājuši viņa vārdi. Es to nekādā veidā neizrādīju, tomēr jutos pārsteigts, Jo man nebija ienācis ne prātā, ka Flints varētu būt tik principiāls. Katrā ziņā bija arī agrāk bijuši tādi, kas, ievācot laupījumu, darbojas it kā cēla mērķa labad. Šai sakarā es nerunāju par kapteini Misonu, kas ir Defo vēlmju izsapņots, pilnīgi izdomāts. Bet Robertss un Deiviss abi iedomājās, ka Dievs turas viņu pusē. Kad robertss uzrunāja gubernatoru vai komandu, viņš nekad neaizmirsa piesaukt augstus, cēlus principus. Viņš vērsās pret nebrīvi gan uz sauszemes, gan jūras, viņam pat pietika nekautrības izteikt vēlēšanos pieņemt uz kuģa pašiem savu mācītāju, bet tai reizē kuģa padome viņu pārbalsoja. Flints nebija tik prātniecisks kā Roberts vai Deiviss, un, ja man kāds jautās, es teikšu, ka Flints diezin vai vispār kādreiz domāja, viņš gluži vienkārši bija entuziasts. Bija veltīgi nopūlēties viņu par kaut ko saprātīgi pārliecināt. Nē, ja gribēja no Flinta kaut ko jēdzīgu panākt, vajadzēja uz viņa spēlēt kā uz mūzikas instrumenta, bet viegli tas nebija, jo viņš nebija labi uzskaņots, toties nenoteikts un mainīgs kā vējš un padebeši. Patiesi bija grūti iedomāties, ka asinskārais nešķīstgars loloja labas ieceres, ka viņam bija mērķi un principi un rūpēja pasargāt krietnus jūrniekus no ļauna.
Lai tā būtu, man iebildumu pret to nebija.
- Esmu jūsējais, - es sacīju.
Vairāk nebija nekas sakāms. Ātri savācām savas lādes un steidzāmies tās novietot vienā apakšējā klāja kaktā, līdzās citām, kas tur jau stāvēja. Pa malu malām ņudzēja cilvēki. Apkalpē bija simt trīsdesmit vīru. Kāda trešdaļa matrožu vēl gulēja savos šūpuļtīklos. Lielāks skaits vienlaikus arī nemaz nevarēja sagulēt vietu trūkuma dēļ.
Kā jau minēju, visur ņudzin ņudzēja cilvēki - malu malās, kaktu kaktos. Daži spēlēja kauliņu spēles, citi vija virves vai šuva, kas, pārliekušies pār treliņiem, blenza tukšajā apvārsnī, dziedāja vai svilpoja, kas nodarbojās, graizot koku, vecu, sakaltušu sieru, ziloņkaulu vai pat kā akmeni nokaltušu vēršgaļu. Citi stāstīja visādus brīnumus, vai simto reizi pārkravājot savas lādes; daži draiskojās ar kuģa suņiem un kaķiem, kaut ko krāsoja, bet daži - vai nu ticat, vai neticat, darbojās ar burām, lai kuģis kustētu uz priekšu. Bija arī tādi, kas trenkāja prusakus vai utojās. Kam vajadzēja, tie tīrīja ieročus, kamēr citi cīkstējās, nemaz nerunāt par tiem, kas ņēmās pa virtuvi, maisīja viras katlus, un tad vēl atlika tie, īstenībā vislielākā daļa, kas nedarīja itin neko, sēdēja tik bezdarbīgi, it kā nekad nebutu neko darījuši un arī turpmāk nedomāja neko uzsākt.
Es biju jau gandrīz aizmirsis, cik grūti pierast pie tāda cilvēku daudzuma, kur cits gar citu pastāvīgi berzās. Un tomēr mūsu labā jāteic, ka mēs pratām cits citu likt mierā un netraucēt. Galu galā nebijām tak šurp nākuši, lai zēģelētu taisnā ceļā uz elli. No turienes taču gandrīz visi bijām ieradušies.
Apvaicājos vienam par sardzes maiņām un posteņiem.
- Nu, - viņš atteica, - posteņus nostādām tad, kad ejam uzbrukumā. Noteiktas dežūras ir tikai kambīzē, jo uz turieni neviens no laba prāta negrib iet. Par savu labu darbu tur var nopelnīt tikai lamāšanos un lādēšanos. Nu, un tad vēl guļvietu kārtošana. Visu pārējo padara tie, kam gadās būt uz klāja.
- Vai tad tā galu galā kas sanāk? - es jautāju, atcerēdamies lielo lērumu dažādo neprašu uz ,,Fancy", kuri reti pakustināja roku darbā un lielākoties ari to nejēdza.
- Mums te ir tikai pirmšķirīgi jūrnieki, visi no vietas. Vienmēr paši zin, kas jādara. Pagaidi tik un paskaties, kad sāksim manevrēt pa īstam. Kad es tev saku - prieks noskatīties. Tagad, kad tu redzi, ka šie šļaukās pa klāju, tu droši vien nemaz netici, ko tev stāstu.
Viņš iesmējās aiz tīrā lepnuma, ka pieder pie tādas sugas. Un vlņš tiešām bija runājis taisnību. Nekad nebiju redzējis nevienu kuģi tik brīnišķīgi burājam kā šo. Nebiju sastapis komandu, kas spēj likt kuģim aiz prieka dziedāt. Bet gandrīz tikpat laba šī komanda bija laika nosišanā, nedarot neko. Un jāteic-mums gauži reti iznāca burāt steigā. Parasti mēs laiski planējām pa nomaļākajiem okeāna nostūriem un gaidījām, līdz parādīsies kāds tirdzniecības kuģis bez eskorta. Jā gan, laiskā bezdarbība bija tikpat dārga kā visas pasaules zelts. Zelts, ja viņi pie tā tika, izdedzināja kabatās caurumus, bet brīvo laiku viņi baudīja svētlaimē un nekad to neizniekoja. Par dežūrām kambīzē viņi nekad nemeta kauliņus, jo baidījās zaudēt.
Visu pirmo rītu es noklaiņoju pa klāju, kamēr tika izvākts tukšs un nogremdēts mūsu vecais kuģis. Man gribējās vērot un mācīties, iepazīt matrožu noskaņojumu un spējas. Drīz uzzināju, ka mums UZ kuģa ir vairāki speciālisti: kuģa dakteris ar diplomu, trīs namdari, divi no viņiem bija skoti, viens soms, visi no mežainiem apvidiem, tātad krietni meistari, četri muzikanti, lai stiprinātu mūs drosmē un justu līdzi skumju brīdī, un divi loči - viens Antiļu salām, - otrs Āfrikas piekrastei. Flints tiešām bija pratis savākt Visus gudriniekus, kādi tam bija nepieciešami.
Visi jūrnieki bija saulē un vējos ārdēti un tikpat rūdīti pieredzē. Tikai pavisam nedaudz bija tādu, kas tikko sākuši būrāt uz pirātu
kuģa. Flints gribēja vienīgi tādus, kam draudēja cilpa ap kaklu. Viņaprāt, tie bija vienīgie, uz kuriem varēja paļauties. Varbūt viņam zināma taisnība bija, tomēr Flints nebija arī aizmirsis, ka īstenībā šiem vīriem nebija sevišķi svarīgi - dzīvot vai mirt. Iespējams, ka viņiem bija cilpa ap kaklu, bet tas viņus nepavisam nepadarīja līdzīgus man. Tieši otrādi. Dzīvojot pastāvīgā karātavu ēnā, viņi bija gatavi riskēt ar dzīvību, kur un kā pagadās, jo domāja, ka ilga dzīvošana tikpat nebūs.
Lieliska šī komanda bija - ar kapteini, kas prata tos vajadzības brīdī iedvesmot, proti, brīžos, kad tādi kā Flints un es gribējām, lai viss norisētu pēc mūsu prāta. Turklāt viņi lepojās ar savu amatu. Viņi justos dziļi aizvainoti, ja vajadzētu nolaist karogu kādas niecības priekšā, galu galā viņiem bija arī kauna jūtas.
No otras puses, mani pārsteidza, ka Flints bija pievācis pusduci indiāņu no Moskītu Piekrastes. Aiz naida pret spāniešiem šie indiāņi savulaik bija sabiedrojušies ar bukenieriem un kopš tā laika kuģojuši kopā ar mums. Krastā tie bija vienīgie, ko varējām saukt par saviem draugiem; cilts jaunos vīriešus viņi sūtīja kalpībā pie mums. Daļēji, lai iespītētu spāniešiem, daļēji, tā sprieda cilts vecajie, lai mazliet iepazītu pasauli. Tas allaž nākot par labu, viņi sprieda, jo jauniem cilvēkiem nepieciešams vingrināt prātu, lai remdinātu miesas nemieru. Tā viņi jau vairākus gadus kuģoja kopā ar Fortūnas džentlmeņiem un pirms atgriešanās atpakaļ ciltī cīnījās kopā ar mums, pakļāva savu dzīvību riskam, tāpat kā mēs. Līdzi uz mājām viņi paņēma dažus dzelzs darbarīkus, bet no savas nopelnītās laupījuma daļas atteicās. Viņi tikai smējās par mūsu drudžaino dzīšanos pēc visa veida zelta un sudraba, kam vien varēja tikt klāt.
Kāpēc viņi biedrojas ar mums? Kas gan varēja tādiem kā viņi būt kopīgs ar tādiem kā Flints un daudziem citiem no mūsu bara? Ja jūs man jautājat, zinu tikai vienu vienīgu atbildi - tikai tāpēc, ka viņi kaut ko zina par dzīvību un nāvi.
Reizi gadā šie indiāņi upurēja dzīvu cilvēku, gūstekni, kas tika saglabāts šai vajadzībai. Veselu gadu pirms upurēšanas izredzētajam izpildīja katru vēlēšanos, liedzot vienīgi brīvību. Viņa rīcībā bija vergi, kas viņu appuišoja no rīta līdz vakaram, viņu baroja ar
labākajiem un gardākajiem ēdieniem, ietērpa visdārgākajās drānas, ne pirkstiņa viņam nevajadzēja pakustināt darbā, viņš dzīvoja, c ik vien grezni cilts varēja viņu iekārtot. Pret viņu izturējās kā pret pusdievu, un cilvēki, sastopoties ar viņu, krita ceļos un vārtījās dubļos. Kad gads bija apritējis, viņu dzīvu sadedzināja sārtā un apraudāja kā mīļu nomirušu tuvinieku un cilts locekli.
Bet kāds tam bija sakars ar tādiem ļaudīm kā mēs? Skaidri neko nemaku pateikt, neesmu pārliecināts. Bet, ja padomāju, ka mēs tiekam pakārti un ka tas notiek, lai jūs, visi atlikušie, varētu dzīvot mierīgi… Mūs apkauno, izsmej, nicina. Pret mums izturas kā pret žurkam, prusakiem vai utīm. Mūs pakar kā pēdīgos paklīdeņus un vazaņķus. Nē, jūs, parastie ļaudis, nezināt, kā tiek atņemta dzīvība, es pilnā mērā neapzināties dzīvi un tai īsti nepieķeraties. Ar vieglu roku jūs nolaupāt dzīvību pagāniem, vergiem, jūdiem, raganām, noziedzniekiem, pirātiem, indiāņiem, jebkuras rases ienaidniekiem, ubagiem, jā - pat jūrniekiem. Šie indiāņi vismaz saprata, ka dzīvību nedrīkst atņemt pa roku galam, kā pagadās. Man lāgiem ir Ienācis prātā, ka mēs, Fortūnas džentlmeņi, varbūt esam pielīdzināmi tiem vergiem, ko indiāņi upurēja reizi gadā. Vienīgā atšķirība tā, ka mēs piedāvājāmies paši labprātīgi, no brīvas gribas, turklāt nepieprasot par mūsu pakalpojumu nekādu atzinību.
Vēlāk, kad biju Flintu labāk iepazinis, es reiz pavaicāju, kālab viņš tur uz kuģa jaunos indiāņus.
Viņi stāv nomodā par manu dzīvību, - Flints atteica, un nekā vairāk es no viņa neizdibināju.
Tomēr jutu vai pat zināju, ka īsti Flintam šai ziņā ticēt nevar. Viņš piederēja pie tiem, kas nomirst, lai padarītu dzīvi nozīmīgu. Viņš bija ne vairāk, ne mazāk kā tas upurējamais vergs. Tā paša iemesla dēļ indiāņi kļuva par viņa draugiem, jo zināja: ja apstākļi prasa, ir jāupurē cilvēks.
Kamēr es staigāju apkārt, dziļi domās nogrimis, nekur nesteigdamies, jo laika man bija līdz bezgalībai, skatīdamies un klausīdamies, mana priekšā iznira muldonīgais balamute Pjū.
- Labu dienu, mister Silver! - viņš godbijīgi sveicināja, jo es biju viens no tiem, kas parasti pret viņu mēdza izturēties pēc nopelniem - kā pret suni. - Cik brīnišķīgi atkal jūs satikt. Par to man prieks, kā vienmēr. Un jūs atkal būsiet kapteiņa palīgs? Labāku cilvēku tajā vietā neatrast, ja jūs man jautājat. Es redzēju, kā jūs ar kailām rokām piežmiedzāt Hipsu un Luīsu.
Viņš smējās un, ja uzdrošinātos, uzsistu man pa muguru.
- Tas ir mūsu vecais čoms Silvers, es teicu te visiem uz klāja. Tādu jūs citur otru neatradīsiet, ja nu vienīgi Flintu, es saku. Ar Flintu un Silveru, es saku, mēs varam iet pret visu pasauli, uz galvošanu! Vai es neteicu, kā ir, mister Silver?
- Tas atkarīgs no tā, cik tādu vanckaru kā tu mums uzkrauti kaklā, - es strupi atteicu.
- Saprotams, saprotams, - viņš nodīca, pazemīgi vilkdamies atpakaļ un klanīdamies.
īsts riebeklis, es nodomāju, bet būs vien kopā jāsadzīvo, būs ar viņu jāsarunājas. Viņš bija nevērtīgs un nederīgs, bet pat viņam ir tiesīga balss komandā, tur nekas nebija līdzams. Mīļā miera labad -jāiztiek.
Devos tālāk uz kuģa priekšgalu, kur izvietoti guļamtīkli. Šī bija vienīgā vieta, kur varēja patverties vientulībā un pakavēties domās. Atgūlos un klausījos ūdens šļakstos ap bugspritu, takelāžas trokšņos un matrožu neskaidri sadzirdamajās balsīs. Nu viss būs labi, es nodomāju, kad satraukums pamazām atslāba. Biju atradis mazliet miera, beidzot vairs nebija ne steigas, ne trauksmes. Ļaušu laikam mierīgi ritēt; šad tad sīkāki uzdevumi, reizēm pa nopietnākam darbam, visu nodarīt pēc iespējas tīkami, audzējot bagātību un zinot, ka krastā mani gaida Doloresa. Varu droši teikt, ka tās nebija sliktas izredzes, kā vadīt dzīvi.
Biju iemidzis, un no miega mani izrāva Flinta miglas taures-balss:
- Visi uz klāja! - viņš auroja. - Visi uz kuģa padomes sēdi!
Sākās ne ar ko nesalīdzināma rosīšanās, kopā steigšanās, jo tas bija šā kuģa ļaudīm kaut kas visai neparasts. Visi guļošie tika sacelti kājās, nu apakšējā klāja līda augšup cits pēc cita, ausīdamies un noraudzīdamies satrauktajos biedros. Spraigas gaidas izplatījās
pa klāju meža ugunsgrēka straujumā. Ja Flints reiz sasauc kuģa padomes sēdi, tad gaidāmas lielas lietas. Es arī uzrausos un devos lurp un it nejauši atrados tieši Flintam aiz muguras. It kā viņam būtu acis pakausī, viņš pagriezās un pamāja man ar galvu. Paraudzījos visapkart un redzeju tik raibu sabiedrību kā vēl nekad mūžā.
- Vīri, - Flints bazūnēja, - vairums būs pamanījuši, ka esam pievienojuši papildspēkus. Lūk, šis ir Džons Silvers, bijis par kap-teiņa palīgu pie Inglenda un Teilora. Vai jūsu vidū ir kādi, kam būtu iebildumi pret Silveru un viņa kompānijas uzņemšanu komandā?
- Jāuzņem! Jāuzņem! - atskanēja vairākas balsis.
- Viņš nogalināja Hipsu un Luīsu par nekaunīgu izturēšanos.
- Nav liela bēda!
Saucējs bija Pjū, un vairāki citi viņam piebiedrojās.
- Silvers mums ir īstais vīrs! - no jauna iesaucās Pjū, un šoreiz viņam jau bija vairāk atbalstītāju.
Bet, kad saucieni apklusa, viena nemaldīgi pazīstama balss Iekliedzās.
Man gan ne! - Tāda gaudīgi spalga balss varēja piederēt vienīgi Devālam, kam gan citam? - Džons Silvers pretojās padomei un Teiloram, viņš aizstāvēja un paglāba kapteini Inglendu un kapteini Mekru!
Matrožu pulkā iestājās smags klusums. Visi saprata, ka Devāls izteicis smagu apsūdzību, tik smagu, ka jautājuma izšķiršanā fortūnas džentlmeņu vidē runa varēja būt par dzīvību vai nāvi. Flints ar vieglu vīpsnu sejā pagriezās pret mani. Redzēju, ka viņš gaida, vai es pratīšu izgrozīties šajā situācijā. Viņam, negantajam velnam, tas sagādāja jautrību.
Un sīkais nešķīstenis Devāls laikam iedomājās, ka nu viņš beidzot tiks pie sen kārotās atriebības. Biju dzirdējis, ka viņš esot palicis kopā ar Teilora paputējušo saimi. Ko viņš darīja šeit? Teilors, kam piemita vājība pret šādas sugas tipiem, bija padarījis Devālu par savu uzticamo rokaspuisi, kurš devies tam līdzi uz Rietumindiju, tur kādu laiku pārticis no iepelnītā laupījuma, bet pēc tam acīmredzot izmanījies iekļūt Flinta komandā, laikam cerēdams iemantot tādu pašu stāvokli, kāds tam bija pie Teilora. Bet, ja nu pasaulē bija kāds, kam nevajadzēja palīgu, lai sadauzītu cilvēku mīkstu vai vēl ļaunāk, tad tas bija Flints. Vismaz viens man bija skaidrs, stāvot „ Walrus" komandas priekšā uz klāja: ja es esmu bijis Edvarda Inglenda ļaunais gars, tad manējais bija Devāls.
- Kep'ns Mekra manis dēļ var degt elles ugunīs, - es iesāku, - bet tīra patiesība ir tā, kaut arī atskanējusi no tāda plukatas kā Devāla mutes, ka esmu nosargājis un izglābis Edvarda Inglenda dzīvību. Un varat man ticēt - es to darītu vēlreiz. Inglends bija goda vīrs un prasmīgs kapteinis. Viņa virsvadībā mēs sagūstījām divdesmit sešus kuģus, un viņš nekad neiejaucās kuģa padomes lēmumos. Viņš pārāk cienīja pats sevi, lai kaut kādā veidā pielīdzinātos no Dieva žēlastības ieceltajiem kapteiņiem, kā to dara daudzi iedomīgi un balamutīgi navigatori, kurus ievēlam par kapteiņiem tāpēc, ka trūkst labāku.
Pa acu galam redzēju, ka smīns Flints lūpās sastingst, taču tikai uz īsu mirkli, viņš nebija tāds muļķis, lai nesaprastu, ka spēles noteikumi atļauj lietot visus rīcībā esošos līdzekļus.
- Patiesība ir arī tā, ka es pretojos Teiloram, turklāt ne tikai vienreiz vien, bet simtām reižu. Viņš bija gļēvs aprēķinātājs, nelietis, kas ne reizi visā mūžā pats nebija ne pie viena darba pielicis roku.
Sie vārdi sasmīdināja klausītājus, jo visi zināja, ka Teilora rokas nekādam darbam nederēja.
- Teilors, - es ierēcos, - bija gatavs par šiliņu pārdot ikvienu. Cik bija to, kas dabūja galu, kad Teilors kuģoja atpakaļ uz Kietumindiju un gribēja sev nopirkt drošu ceļu? Cik? Teilors domāja vienīgi pats par savas ādas glābšanu. Par tādiem ka jūs viņš nedeva ne pliku grasi. Un kā jums šķiet - ko viņš izmantoja par soda izpildītājiem? Ko viņš izraudzījās netīrajam darbam? Netīrajam -tas ir pats īstākais apzīmējums. Kas viņam bučoja pēcpusi tāpēc vien, lai Teilors tam paplikšķinātu pa plecu? Kurš tas bija, ja no mūsu izcilais komandas biedrs Devāls, kas gatavs uz visu, lai tikai saņemtu mazītiņu laipnības apliecinājumu kaut vai no tāda kā Teilors? Es teiktu, ka par to nav jābrīnās. Viņa māte bija bordeļ-meita, kas negribēja par viņu neko zināt. Viņa to pārdeva vienam piestaigātājam, vārdā Danns, no kura viņai bija otrs bērns, ko Danns gribēja iegūt. Devāls tika uzspiests kā piedeva, bet iedomājās, ka ir pieņemts viņa paša dēļ! Tāda, kungi, ir patiesība, un jūs, sasodīts, varat izlemt, kā pašiem tīk.
- Tas ir samelots! - iebrēcās Devāls nelabā balsī, izkliegdams žulti, pazemojumu un kaunu.
- Ne tev par to lemt, nolādēts! - es atsaucos. - To izlems kuģa padome. Ja gribi nokārtot rēķinus ar mani personīgi, esmu gatavs jebkurā laikā, bet nomelnot mani visu biedru priekšā neļaušu un attiecīgi atbildēšu.
- Pareizi sacīts! - kāds iesaucās.
Tad es vairs nekautrējos un plāju par Devālu vaļā visu. Nebiju ticis vēl ne līdz pusei, kad Devāls jau nozuda zem klāja, matrožu auru un kliedzienu pavadīts. Es paskatījos Flintam tieši acīs, neizrādīdams, ne mazāko satraukumu vai pārdzīvojumu, un par atbildi saņēmu Flinta atzinīgo skatienu.
- Vai Džons Silvers tiek uzņemts? - viņš noprasīja.
Atskanēja cildinoša piekrišana, citam citu pārkliedzot. Ja es līdz šim vēl nebutu zinājis, tad tagad uzzināju, cik svarīgi ir risināt stāstus, kam grib piešķirt ticamību, lai tie izklausītos patiesi, kaut jāteic, ka šoreiz mans stāsts arī bija patiess.
Pieņem to par mācību, Džim, kaut gan man liekas, ka tev tas viss jau zināms, kā varu spriest pēc tā, ko esi par mani ierakstījis grāmatā. Mums uz „ Walrus" bija kuģapuika vārdā Džons, tas, kurš bija labs un draudzīgs pret mani, kad zaudēju kāju. Es viņu ievēroju kopš pirmās dienas, jo viņš allaž turējās manā tuvumā un nenovērsa no manis acis, kas bija lielas kā apakštasītes. Džons kāri tvēra katru manu vārdu un svēti ticēja visam, ko teicu. Viņš man pieķērās, Džim, gluži tāpat kā tu - tāpēc, ka pratu labi melst. Tas ir vispārākais, Džim, paturi arī tu to prātā: kad tuvojas laiks galīgajam norēķinam, ir svarīgi runāt ar cilvēkiem, lai tu nejustos tik nolādēti vientuļš.