, aizmirsu, ka runāju ar viņu. Nav viegli paturēt prātā itin visu, kad esi sasniedzis tik cienījamu vecumu.
Gribēju tev pastāstīt par Flintu. Man šķita, ka tavas sugas ļaudīm tas varētu likties visai interesanti. Jā, gribēju tev pastāstīt, ka mēs tomēr bijām arī cilvēki, pat es, mēs, kuri pasaules acīs bija mūdži un pabiras. Es gribēju pateikt vismaz to, ka mēs gluži labi satikām, spriedām saderīgi, vairākus gadus kopā kuģojām, neapgriežot cits citam sprandu. Simt trīsdesmit puisiešu vienā vecā tupelē, kur visiem nepietika vietas vienlaikus izgulēties! Varbūt esmu to jau reiz pieminējis, nevaru lāgā atcerēties.
Tad aprunājos par to ar Džeku un atklāju, ka varētu vēl vienu veselu cilvēka mūžu pavadīt, rakstot par gadiem, ko pavadīju kopā ar Flintu. Vai tu tam ticētu? Bet tas man nav novēlēts. Es gan vairākkārt esmu uzcēlies no miroņiem savas dzīves laikā, tas tiesa, bet nu ar mani viss iet uz galu, un arī tā ir taisnība, patiesa kā svētais evaņģēlijs un tas, ka mani sauc Džons Silvers- beigu beigās tas pats vien sanāk.
Lai nu kā, esmu Džekam izstāstījis visu par Flintu, kaut arī Džeks neklausijas. Tici man, pēc tam jutos galīgi iztukšots. Nav joka lieta noņemties sirsnīgi ar stāstīšanu un tad pašā vidū pēkšņi konstatēt, ka neviens, pat vistuvākais cilvēks tavā stāstā neklausās. Varbūt tāds mūžs kā manējais beigu beigās tomēr kļūst pārāk garš.
Bet tad… Tu zini, ka es neesmu no bailīgajiem. Šie kādreiz sacīja, ka lauva esot tīrais nieks salīdzinājumā ar Garo Džonu, un tā arī bija. Vai es nebija vienīgais, kas nepadevās baigajai panikai, kad Bens Ganns lūkoja mūs līdz nāvei pārbiedēt ar Flinta rēgu? Nē, man nekad nav bijis bail no Flinta. Viņš nemūžam nebūtu spējis kādam no savējiem nodevīgi iegrūst dunci mugurā. Taisni un godīgi - tā viņš vienmēr rīkojās. Bet viņnakt kaut kas notika, Džim! Redzēju sapnī Flintu. Viņš izskatījās tāds, kā bija izskatījies pašā pēdējā laikā, kad bija jau nodzēries līdz nāvei un sāka apjēgt, ka nekad viņš neiznīcinās jūras tirdzniecību un nebūs par biedu pasaulei, vienalga, cik kuģu aplaupīs un nogremdēs, vienalga, cik krietnu, no Dieva žēlastības ieceltu kapteiņu nenomaitās, vienalga, cik lielu laupījumu sagrābs. Pateicoties mūsu darbībai, šajos ūdeņos preču cenas bija sacēlušas divkārt, bet tas arī bija viss. Galu galā Flints nevarēja viens pats pārraudzīt visu pasauli. Mēs līdzinājāmies negantiem, indīgiem moskītiem, kuru dzēliens sūrstēja visu dienu; taču tādi vien arī palikām, ne par ko lielāku nekļuvām, un Flints stūrgalvīgi liedzās, kamēr būs pie pilna prāta, likt visu uz vienu kārti, jo kuģi tagad burāja stipru ekskortu pavadībā. Nebija nekādas jēgas pakļaut riskam „ Walrus" ar komandu un visu, kas bija uz kuģa, lai iegūtu vienu laupījumu.
Atgadījās tādi, kas pūlējās viņu pierunāt uz citādu rīcību, pamatojot vēlēšanos ar to, ka vajadzētu pietikt ar to bagātību, ko esam ievākuši, un komandu izformēt. Galu galā viņš pats redzot, cik niecīgs ir posts, ko varam nodarīt.
Šādi sentimentāli apsvērumi nokaitinaja Flintu līdz nepratam, un dažiem no apkalpes tas maksāja dzīvību. Tieši tāpēc Flints devās uz to vietu, ko tu esi nosaucis par Bagātību salu, un tur noglabāja lielo bagātību. Fortūnas džentlmeņi parasti nebija tādi muļķi, lai kaut kur noraktu sūri grūti salaupīto guvumu. Kur gan viņi būtu ņēmuši laiku tādiem darbiem? Kāpēc lai būtu to vēlējušies? Nē, liekas, izņemot Flintu, cik man zināms, to darījis vienīgi Kids. Vienīgi viņš ķēries pie lāpstas, turklāt tāda paša iemesla dēļ kā Flints.
Un tev jāuzzina vēl kaut kas: tie seši viri, kurus Flints paņēma Iīdzi uz salu un kuru dzīvības izdzēsa pats ar savu roku - ak, tu droši vien būsi dzirdējis stāstām, kā Flints izskatījās, atgriezies no salas. Nogalinātie bija tieši tie, kas draudēja sasaukt kuģa padomi, ja Flints nemainīs savas domas. Viņi nesaprata, ka tāds cilvēks kā Flints nekad mūžā nemainīs pieņemtu lēmumu.
Laikam ritot, viņa prāts aizvien vairāk aptumšojās un sajuka. Beigās es biju vienīgais, kas spēja viņu cik necik piedabūt pie prāta un apvaldīt - es un Dārbijs M'Greivs, kas rūpējās par viņa rumu. tas bija jauns punkts Flinta likumu grāmatā - ka neviens cits kā tīkai M'Greivs drīkstēja pieskarties viņa ruma krājumiem.
- Viņi visi grib mani piebeigt! - viņš rēkdams mani sagaidīja, kad iegāju viņa kajītē. - Riebīgie gļēvuļi, viņi grib mani nogalēt, lai esmu beigts, lai viņi var pamest kuģi un izniekot dzīvi, maukojoties un nododoties citādai vaļīgai uzdzīvei krastā. Bet tas notiks vienīgi pār manu līķi, liec to vērā, Silver. Mēs cīnīsimies līdz pēdējai elpai, izputināsim visus nolādētos rēderus līdz beidzamajam.
Vai tu dzirdi, ko saku, Silver?
- Tā kā jūs baurojat, ir nedomādams pieklust, kaptein, man liekas, to var sadzirdēt līdz pašai Londonai.
Un tā vajag! - viņš plosījās. - Lai es nolādēts, ja neiemācīšu šiem apjēgt, ka ir dzīvi!
viņš blenza uz mani ar savām ūdeņainajām, asiņu pielijušajām acīm, kas bija sarkanas kā pūstoši tomāti. Bagātību salā iemantotā rēta spīdēja balta dzeltenīgajā izburbušaja sejā. Roku viņš tik krampjaini saslēdza ap zobenu, ka roka un zobens šķita saliedēti.
Un šādā izskatā viņš man parādijās sapnī, Džim, apbruņojies līdz zobiem. Es sēdēju piegalda, izlikdams uz papīra savas pēdējās nopūtas šai pasaulē. Flints nostājās man aiz muguras un pār manu plecu lasīja, ko rakstu. Un tad sāka smieties. Nejaukā zobgalībā tas velns ņirdza, turklāt tā, ka sadrebēja pie visām miesām. Acis viņam gailēja tik ļauni, ka man likās - nupat pienākusi stunda cepināties elles ugunīs. Es aizsedzu ausis ar rokām, lai nebūtu jādzird, un aizmiedzu acis, lai nebūtu jāredz, bet sapnī likās, ka neklausa ne rokas, ne acu plaksti. un, kad Flints redzēja, ka es saraujos bailēs no viņa, viņš sāka ņirgt vēl ļaunīgāk un beidzot vispār bija vairs tikai milzīgs ņirgas vieplis.
Atzīstos, ka biju pārbijies gluži šļaugans un jutos nelabi, tomēr prātoju, kā no šīs ellišķības atbrīvoties, kā to izbeigt. Vai man tiešām jāzemojas tāda Flinta priekšā? - es sev jautāju. Vai es neesmu visādā ziņā krietnāks cilvēks par viņu? Kālab man par to tik ļoti jāuztraucas? Kālab jāļauj viņam tur stāvēt un par mani ņirgāties? Galu gala taču man ir gaužām vienalga, ko viņš domā par tādu dzīvi kā manējā. Viņš to nevar vērst ne labāku, ne sliktāku.
Ķēros atkal pie spalvas, iemērcu to tintes traukā, tad pieliku pie papīra un uzrakstīju pirmos vārdus vēstījumā par Flintu. Bet, ieraudzījis savu vārdu uz papīra, viņš pēkšņi apklusa, tad izgrūda tik drausmīgu rēcienu, kas pašu nelabo būtu pārbiedējis līdz nāvei, ja velnam var draudēt nāve. Tad Flints pacēla savu asinīm nošķiesto zobenu un notēmēja pret mani, ne tikai sava varenā spēka, bet arī baismīgā niknuma vadīts.
- Bez vārda! - viņš rēca. - Bez vārda! Neviens velns nepiedurs pirkstus manam vārdam!
Un zobens ar troksni cirtās lejup.
Tad es pamodos, Džim, saltos sviedros samircis un virinādamies kā pārdzēries žūpa. Lai kas mani parauj, bet ar mirušo Flintu nudien bija grūtāk cīnīties nekā ar dzīvo. Jā, neliegšos, biju līdz nāvei pārbijies. Visu mūžu esmu baidījies par savu ādu, taču nekad vēl nebiju juties tādu drausmu pārņemts kā tajā brīdī, kad likās, ka nu tiešām gals klāt. Un allaž no jauna es redzēju Flinta zobenu nozibam gaisā. Kaut arī biju pilnā nomodā, tomēr gaidīju, ka nākamajā mirklī asais asmens iecirtīsies man skaustā.
Taču nekas nenotika. Tad sapratu, ka neba man Flints uzbruka, ka ne manam skaustam bija domāts zobena cirtiens. Tas tika tēmēts otra Džona Silvera galvai, ko viņš gribēja noskaldīt, tā Džona Silvera, kas melns rēgojās uz balta papīra un kam bija sava dzīve, par ko pastāstīt. Tam Flints kāroja atņemt dzīvību uz laiku laikiem.
Nebija patīkams darbs pēc tāda sapņa rakstīt par Flintu. Ikreiz, kad paņēmu rokā spalvu, man acīs pazibēja zobens. Zobgalīgo ņirgšanu, kas skanēja ausis, es kaut kā vēl varēju paciest, bet zobens un nespēja šo parādību aizmirst kļuva neizturami.
Taču tagad es tomēr esmu saņēmies drosmi to darīt - uzrakstīt par Flintu un klusu piebilst vispēdējo atzīšanos: kopā ar Flintu uz ,, Walrus" esmu pavadījis vairākus labus gadus. Pirmo laiku kuģojam pa Rietumindiju, vēlāk pa Trijstūra maršrutu. Tas laikam notika liesajā gadā, kad mēs nonācām Madagaskarā, un es izcēlu Džeku un viņa sakalavas krastā, kā biju solījis, kas ļoti sadusmoja Flintu un pārējos, jo tas nozīmēja pārkāpt Flinta likumu, ka neviens no „ Walrus" komandas nedrīkst izstāties, kā vien tad, kad izformēsies visa komanda. Bet tanī laikā nebija neviena, kas uzdrošinātos runāt pretī man, pat Flints ne, kur nu vēl tāda sīkmaņa kā Džordžs Merrijs, Diks Andersons vai pielīdējs Bens Ganns. Džeks un pārēje paņēma līdzi ari manis sapelnīto laupījuma tiesu, bet ne dārgakmeņus, nedz skaidru naudu. Viņi apmetās kādā Renterbeja klintājā un teicās tur gaidīt manu ierašanos.
Atpakaļceļā uz Rietumindiju es nokārtoju rēķinus ar Devālu. Nespēju vairs izturēt viņa sāniskos, netiešos naidīgos skatienus. Nolēmu, ka vajadzības gadījumā apklusināšu viņu uz visiem laikiem. Tai pašā dienā, kad tālumā ieraudzījām Barbadosu, mērs tika pilns. Devāls, tāpat kā pārējie, zināja, ka krastā mani gaida sieva. Par to bija parūpējies Izraels Hendss ar savu nu jau sen sadzijušo, tomēr joprojām lielo muti. Es stāvēju, noliecies pār treliņiem un, sasodīts, tiešām domāju par Doloresu, kad izdzirdu Devālu pinkšķīgaja balsī iedziedamies:
Bij reiz man īru meitiņa,
tad pārāk resna apvēlās
un pasalaidās laiskumā.
Tagad man ir neģermeiča,
kas prātus jauc un sirdi žņaudz.
Pirms paguvu jelko iesākt, visa komanda trakā priekā, ka tuvojas krasts, sāka vilkt līdzi un nu vādžoja tās pāris rindiņas nezin cik reižu tā, ka pārkliedza pat kaijas. Es pagriezos un ieraudzīju turpa tuvumā stāvam Devālu un ņirdzam labpatikā par savu izdomu
Taču, pamanot manu sejas izteiksmi, pašpaticīgā ņirga, goddiev nozuda ka aizslaucīta.
Vispapriekš, drausmīgi iebaurodamies, apklusināju dziedātāju, tad nogrābu Devālu aiz skausta, pagriezu pret visiem un pateicu, kāds nožēlojams utizēda un tarakāns viņš ir. Pārmērīgajā aizrautībā, kas mani bija pārņēmusi, pēdīgi pateicu viņam, kāds mēsls bijis viņa dievinātais varonis Danns, kā tas gribēja mani iznīcināt un kā es to noslepkavoju, lai saņem, ko pelnījis.
- Viņš bija jucis! - es kliedzu, nespēdams vairs apvaldīties. - Kālab gan citādi viņš būtu noņēmies ar tādu vanckaru kā tu?
Devāls nobāla kā krīts, un es būtu varējis pamanīt, ko esmu izdarījis, un vēl cik necik vērst visu par labu, ja tai pašā mirklī maiņas novērotājs nebūtu uzkliedzis: - Kuģis! - Un viss notika tā, kā pēc noteikumiem vajadzēja notikt: mēs sagūstījām „Rozi", es zaudēju kāju, Devāls arī, un es tiku pie jaunas iesaukas - Bārbekjū, kas man liptin pielipa uz visiem laikiem.
Pēc tam gandrīz gadu mēs vēl nokuģojām Rietumindijā, pirms Flints Savannā nodzērās līdz nāvei. Tanī gadā viņš pilnīgi zaudēja to prāta drusciņu, ar ko vispār bija apveltīts, un ieguva visnežēlīgākā un asinskārīgākā pirāta slavu, kāds jelkad pa okeāniem kuģojis. Ja tu man jautātu, es tev pateiktu, ka viņš labprātāk kristu sadursmē, nekā atzītu savu sakāvi. Viņš tiešām bija no tās sugas, kam jānomirst, iekām dzīve vēl nav pilnīgi zaudējusi jēgu. Bet ko viņam tas līdzēja? Ne vella nelīdzēja! Viņš būtu piesardzību palaidis visos vējos un izkliedzis tā, lai dzird visa pasaule, ka viņš ir baismīgais pirāts Flints, pēdējais no visiem tiem slavenajiem vīriem, kam pietika prāta un drosmes iedzīt nāves bailes visam cilvēku dzimumam. Un tā notika: nav iespējams ilgstoši izrādīties par nežēlīgu briesmoni un ar laiku tiešām par tādu nekļūt, kaut ari izsludinot tik cēlus mērķus, kādus Flints piedēvēja sev. Un kā gan tas citādi var beigties, ja ne ar vājprātu vai pēkšņu nāvi?
Tiešām, ja es nebūtu rīkojies, mēs būtu sagūstīti, nogalināti vai satverti un pakārti - visi kā viens. Vai tiešām man vajadzēja uzdot, man, kas visu mūžu pavadījis uz kuģiem ar cimdiem rokās, lai netiktu iezīmēts, man, kas visu tik labi izkārtojis ar Doloresu krastā un miesassargiem uz jūras, turklāt vienīgi tāpēc, ka Flinta slimās, rumā samirkušās smadzenes grasījās mūs visus pazudināt? Nē, tas, maigi izsakoties, nebija manā gaumē. Es parūpējos, lai „Walrus" maina izskatu pirms katra uzbrukuma, kā vienmēr bija darīts, gādāju, lai komandas locekļi nepalaiž muti, ne svešiem dzirdot, nedz arī krastā. Parūpējos, lai mēs arī turpmāk būtu spoku kuģis, kas iznirst no nekurienes un tikpat nemanāmi atkal pazūd, atstājot savās pēdās vienīgi bailes un šausmas. Pievaldīju Flintu, kad viņš grasījās uzbrukt tādiem kuģiem, kur iznākums nebija drošs. Nudien, ja kāds ņemtos saskaitīt, izrādītos, ka togad esmu paglābis simtiem cilvēku dzīvību, manējo ieskaitot, no mokpilnas bojāejas.
Tā mēs palikām bīstamie nezināmie līdz pat Flinta nāvei. Mēs tik labi pratām nomaskēties un noslēpt savu rīcību, ka nevienam netika rokās jelkāds drošs pierādījums, ka mēs vispār esam pastāvējuši. Es noriskēju atgriezties Bristolē, kur nopirku „Tālskati", lai sadzītu pēdas Bilijam Bounsam un tai nolādētajai kartei. Aizsutīju pakaļ Doloresai, un lai es nolādēts, ja mēs neuzdrošinājāmies dzīvot ka godājami pilsoņi, līdzīgi daudziem citiem bristoliešiem.
Dažkārt, Džim, man kļuva Flinta žēl, gluži tāpat, kā tev bija žēl manis. Flints tiešām ticēja, ka ar savu rīcību glābj nelaimīgu jūrnieku dzivibu un uzlabo tiem dzīves apstākļus. Kuģu īpašniekus un kāpteiņus viņš ienīda no sirds dziļumiem, un tādā gadījumā tai vajadzēja būt labai sirdij, par spīti visam pārējam. Nē, ar sirdi viss bija labi, vaina bija galvā. Tomēr arī beigu galā starp nenormāla niknuma lēkmēm un pilnīgu apreibumu iegadījās pa retam gaišam brīdim.
Reiz rēnā, zvaigžņotā naktī kaut kur Atlantijas okeānā, kur mēs kavejāmies gaidīdami un „ Walrus" viegli šūpojās viļņos, neuzvilktajam burām viegli plīvojot, Flints mani iesauca pie sevis. Viņš sēdēja pie vienīgā galda savā kajītē. Eļļas lampa - tā pati, kas tagad karājas manā darbistabā, - ievilka ērmotas ēnas viņa izdangātajā sejā.
-Sēdies, Silver, - viņš aicināja. - Sadzersim pa glāzei ruma.
Apsēdos viņam pretim, un viņš ar drošu roku piepildīja divas glāzes līdz pašai augšmalai.
-Tu esi vienīgais te uz kuģa, kas ir kaut ko vērts, mani pašu iekaitot.
Viņš pieklusa, it ka gaidīdams, lai es viņu atbalstu un teikto apstiprinu. Bet ko es varēju sacīt?
- Kāpēc tu nekad neesi ļāvis sevi padarīt par kapteini? - viņš jautāja.
- Lai nodrošinātu aizmuguri, - es atbildēju.
- Vai tad es savējo neesmu nodrošinājis? Kas vainas manai aizmugurei?
- Jūs var izbalsot. Džonu Silveru neviens nevar izbalsot.
Labu brīdi viņš cieši manī noraudzījās. Viņš acīmredzot pūlējās izprātot, vai neesmu viņam draudējis, ka viņu var atcelt no kapteiņa amata.
Pēc laiciņa viņš noteica: - Silver, es neparko netieku gudrs ar tevi.
- Pareizi, - es pasmiedamies atteicu. - Ceru, ka tā ir. Tas būtu ļaunāk par nāvi.
Flints blenza savā ruma glāzē, it kā tā būtu zīlnieces kristāllode.
- Pareizi, Silver, - viņš sacīja. - Esmu pareizi runājis. Tu, sasodīts, esi vienīgais, kas kaut ko ir vērts. Tu proti spriest. Saki man skaidri, Silver, vai es zaudēju prātu? Atbildi godīgi. Tu tak zini, ka es nekad neesmu tev ne matiņu aizskāris.
- Es nezinu, - atbildēju kā daždien godīga dvēsele, kāda manī lāgiem izpaudās. - Es nezinu, cik daudz jums ir ko zaudēt. Bet dažkārt liekas, ka jūs gribat piebeigt mūs visus un pirmām kārtām pats sevi, un no tā nebūtu nekā laba nevienam.
- Es zinu, - viņš aizlūzušā, čerkstošā balsī atteica un ieņēma krietnu malku ruma. - Zinu. Es domāju, ka zinu, ko gribu dzīvē sasniegt. Aizlaist nāvē tik daudz neliešu, cik iespējams. Noslaucīt tos no pasaules. Atriebt visus bojā aizgājušos jūrniekus. Tāds bija mans mērķis. Bet tagad esmu pamazām nonācis pie slēdziena, ka mēs ar saviem darbiem neesam nekas vairāk kā mušu pametumi, lai darītu ko darīdami. Es esmu Flints, pirāts, no kura visi bīstas, bet es to nedrīkstu pat balsī pieminēt, ja gribu notureties dzīvs. Esmu palicis bez vārda, un, nolādēta būšana, tādi esam mēs visi. Mēs vispār neskaitāmies. Pasaules acīs mēs neesam nekas. Kādā vērtē ir atsevišķs viens cilvēks, Silver? Nekādā, galīgi nekādā. Vai tu zini, un, protams, zini, jo esi izglītots un daudz lasījis puisis, tātad - vai zini, ka tas draņķagabals Kromvels aizsūtīja uz Barba dosu desmittūkstoš īru un skotu notiesātos? Neviens no tiem nabaga velniem nepalika dzīvs, neviens pats, Silver. Un kas šodien viņus vēl atceras? Ko viņi jutuši, ko domājuši? Viņu vairs nav, izgaisuši kā rīta migla. Vai zini, ko man pastāstīja viens vecs buķeti ieris? Spānieši aizsūtījuši kareivju vienību iznīcināt kādu indiāņu grupu. Spānietis ar šķēpu piespiedis indiāni pie koka. Indiānim cita ieroča nav bijis kā vienīgi nazis. Pie koka piespiests, viņš jau bija tikpat kā beigts. Bet ko viņš dara? Metas tieši virsū šķēpam un tādā stāvoklī tiek pie iespējas iegrūst nazi spānietim krūtīs. Tā viņi abi nomira viens otra skavās. Kāda jēga no tā? Kāds no tā labums? Nekādas jēgas, nekāda labuma. Putekļi pasaules vēsturē. Un atcerēsimies mūkus, kam L'Olonē lika uzsliet redeļkāpnes pie Kartagenas mūra, jo cerēja, ka spāņi nešaus virsū paši saviem garīdzniekiem. Bet ne Dievam, ne spāniešiem nebija nekādas intereses par mūkiem, tos apšāva līdz pēdējam. Kam gan gar tiem kāda daļa, Silver? Daži mūki, viens spāņu zaldāts, viens indiānis, desmittūkstoš cietumnieku - kam gar viņiem kāda daļa? Un jūrnieki? Cik jūrnieku neaiziet bojā? Uz angļu kuģiem vien pāris tūkstoši ik gadu. Un kas viņiem par to tiek? Ne tik daudz kā pienācīga apbedīšana. Sīki mušu pametumi mēs esam, Silver, un neko neesam vērti. Jā, vispratīgāk tiešām ir darīt galu mūsu postam. Tā ir visracionālāk. Nav taču nekādas vajadzības, lai mēs butu šai pasaule. Viens atsevišķs cilvēks, piemēram, tāds kā es nepavisam nav nepieciešams, Silver, bez tāda pilnīgi var iztikt.
- Tikai ne uz „Walrus", - es atteicu. - Nevienam kuģim nekad nav bijis labāka kapteiņa.
- Es ne suņa sūdu nedodu par „ Walrus" - viņš iesaucās. - Zārks tas ir, nekas vairāk, un vesels bars pašlabuma meklētāju, kas domā tikai par sevi. Ne drusciņas vairāk.
Viņš iztukšoja glāzi līdz dibenam.
- Tu esi krietns cilvēks, Silver, - viņš sacīja, muti noslaucīdams.
- Kā, vellos, tu spēj to izturēt? Kas tev dod spēku? Vai gan tāds cilvēks ka tu nekad nelauza galvu par visu šo lietu jēgu?
- Nē,-esatbildēju.
- Un kāpēc ne? Kāpēc tu nenoslīcinies rumā kā mēs visi? Kāpēc tu visu laiku par to vien nedomā?
- Velns viņu zina, - pasmiedamies atsaucos. - Varbūt es sajuktu prātā, ja to darītu.
Flints pablenza uz mani pilnīgā neizpratnē.
- Kā jūs, - es kārtības labad piebildu.
To pateicis, piecēlos un izgāju no kajītes. Pēc mēneša Flints bija pagalam. Bet aizmirsts viņš nav. Un varbūt pats svarīgākais sasniegums viņa dzīvē ir pēc nāves palikusī reputācija. Man varbūt būs tāpat. Vismaz vienā ziņā viņam bija taisnība: dzīve, par kuru nerunā vēl pēc tam, kad cilvēks nomiris, kura neturpinās rakstos vai nostāstos, nav nekas vairāk kā melnie mušu pametumi vai rasa, kas iztvaiko un izzūd saulē.