, un jūra Renterbejā iezvīļojās un iezaigojās, it kā visi Madagaskaras dārgakmeņi butu sabērti vienuviet Tas tiek uzskatīts par skaistumu. Bet kāds man no tā labums? Es negremžos, bet jāteic, ka daudz no šīs dzīves man vairs nav atlicis.
Es Šeit ierados 1737. gadā kopā ar Doloresu, ar savu papagaili, ar Džeku un pārējiem vergiem no nepiekāpīgās sakalava cilts, kurus biju izpircis brīvībā. Aizbēgu uz šejieni, uz Plenteina seno tversmes vietu pēc tam, kad beidzās nejēdzīgā jezga ar Flinta bagātību meklēšanu. Šeit, Lielajā salā, visu Fortūnas džentlmeņu kādreizējā paradīzē, esmu pēdējais no mūsu sugas, uzsēdies uz sēkļa un palikšu, līdz pienāks laiks, kad tikšu aicināts uz kuģu kapsētu. Esmu sācis rakstīt savu kuģa žurnālu, un tas ari apmēram ir viss. Esmu daudz stāstu izrisinājis, dažu labu vīru aiz deguna pavazājis. Tā esmu pasaulē uz priekšu kūlies. Vienmēr pratis par sevi atbildēt. Neviens cits nebūtu varējis par mani atbildēt.
Nu vairs nav neviena, ko pavazāt aiz deguna. Nav vairs ne mana papagaiļa, ko saucu par Flintu, nav manas sievas Doloresas, kuras īsto vardu es nezināju. Es viņu nosaucu par Doloresu, kaut kāds vārds taču bija vajadzīgs. Doloresa un Flints nomira gandrīz vienlaikus Doloresa pa priekšu-bez skaņas, bez vismazākā brīdinājuma. neatstājot pēdas kā ķīļūdens rīta agrumā. pēkšņi izgaisa, it
kā nekad vispār nebūtu bijusi. Un es paliku viens kā pēdīgais nejēga, nesaprazdams vairs itin nekā.
Flints aizgāja nākamajā dienā, bet izdarīja to diezgan stilīgi. Man nav ne jausmas, cik vecs viņš īsti varēja būt; to nezina neviens. Varbūt kādus simt gadus. Viņš bija izkuģojis ar dižajiem kapteiņiem - ar Morganu, ar L'Olonē, kuru dēvēja par Asiņaino, droši vien ne bez pamata, ar Robertsu, Inglendu un Labušu. Taču papagaiļa pēdējais kapteinis bija Flints, un no tā viņš ari mantojis vārdu, jo dulnais Smolets no „Hispaniola" neskaitās. Sava mūža gaitā papagailis bija pieradis turēt knābi, ja piemēro cilvēcisku izteiksmes veidu, dienasvidū paša smagākajā karstumā. Bet todien ķērca un bļaustījās no paša agra rīta līdz vakaram. Izbuldurēja visas blēņas un rupjības, kādas vien zināja - un to nebija mazums, noskaitīja visas pasaules monētu nosaukumus. Pēdīgi viņš, galvu piešķiebis, paskatījās uz mani tik bēdīgām acīm, ka es neizturēju un pamatīgi apraudājos. Es, Garais Džons Silvers, pinkšķēju veca papagaiļa labad! Un visbeidzot, saņēmies pēdējos spēkus, pacēla galvu un nočukstēja, ja pieņem, ka papagailis spēj čukstēt:
«Piecpadsmit vīru uz miroņa lādes, jo-ho-ho, un pudele ruma!"
Un tad viss bija galā. Simt gadu vai vēl vecāks papagailis iegūla kapā, it kā nevienas dēkas, neviena trakuma, ko tas piedzīvojis, vispār nebūtu bijis. Un es tiku pamests gluži viens. Viens pats ar dažiem brīvlaistiem vergiem, ar miesassargu, kaut gan nekā īsti sargājama vairs nebija, izņemot vecu, cauru kuģi, pilnu ar dārgumiem. Kauna lieta, bet diemžēl patiesība. Es, kas visu mūžu biju stingri bijis es pats un sev ari paticis, pēkšņi vairs nezināju, kur tam visam atrodama jēga.
Skaitīju savas naudas ripiņas, nezinādams tām ne mērķa, ne nolūka Esmu, cik uziet, sagulējis ar iezemiešu meitenēm, bet nu jau sendienām visas dzīvības sulas manī apsīkušas un izkaltušas. esmu izfantazējies un runājis par daudz ko, bet neviens nav manī klausījies arī es pats ne bet tad vienā jaukā dienā es saku stāstīt savu dzīves gājumu, tieši tā kā viss cits pēc cita nāca prātā: kā pazaudēju kāju, kā tiku pie iesaukas kāpēc tas notika Vai kāds būtu varējis iedomāties ka nonākšu līdz tam? Ka uzrakstīšu patiesu un gluži raibu, piedzīvojumiem bagātu stāstu par Garo Džonu Silveru, kuru dēvēja Bārbekjū vārdā - draugi, ja viņam daži tādi bija, un ienaidnieki, kuru nebija trūkums. Un beigas visādai pačalošanai un sagudrojumiem. Beigas visai plātībai un iedomībai. Pirmoreiz mūžā - kārtis galdā! Nekā cita kā vienīgi patiesību bez sagudrojumiem un izlocīšanās. Tikai to, kā īstenībā bija, ne vārda vairāk. Tieši tas man vajadzīgs! Tas man nepieciešams, lai es vēl kādu brīdi spētu noturēties pie pilnas saprašanas!