kas bija melns, kļuva zils, izņemot austrumu malu, kur pirmie saules stari uzšāvās gaisā kā ugunskura liesmas. Šeit, Madagaskara, viss notiek nemanāmi, gaisma ar tumsu mijas strauji, nupat bija tumsa, bet tad lielgabala šāviena pēkšņumā kļūst gaišs. Atceros, ka Bristolē saule vakarpusē karājās virs jūras tik ilgi, ka šķita - tā paliks tur mūžīgi. Šeit rīts dažos mirkļos pārpludina visu, gaisma ielaužas vispēdējā kaktiņā. Vienīgi asi iezīmētās ēnas ļauj atcerēties, ka nupat vēl bija tumsa.
Brūnais papīrs gulēja man priekšā uz galda spilgtajā, skadrajā gaismā, kails, neaprakstīts, kārdinošs kā Elīzas saulē iedegušais augums, neatvairāms kā Doloresas neatlaidīgās acis, gatavs uzņemt jebkādas dzīves vēstis, jebkuru stāstu. Atlika vienīgi izraudzīties un izvērtēt.
Taču nu rīts ir pagājis, bet papīrs vēl joprojām neskarts. Jūtu, ka man vairs nav atlicis nekas tāds, ko būtu vērts aprakstīt. Džona Silvera dzīve ir nodzīvota un pagājusi. Kaismīgā vēlēšanās rakstīt apsīkusi. Izzudusi neprātīgā vēlēšanās izveidot īstu kuģa žurnālu, kad garais jūrasbrauciens būs pabeigts. Jūtos kā pilnīgi iztukšota ruma pudele.
Un tomēr man nav pamata sūdzēties. Visus miroņus esmu pārmetis pār bortu, arī Džonu Silveru to skaitā. Man vairs nav nepieciešams asociēt sevi ar viņu vai ar kādu citu. Esmu pārliecināts, ka pat Flints vairs necelsies un nestaigās. Nu viņi turpmāk varēs dzīvot manas uzmācības ne:raucēti, ja vien spēs un pratīs stāvēt paši uz savām kājām.
Dienas ir pagājušas. Kāds neiedomājams tukšums! Ko es vēl gaidu? Nāvi? Tā ir visnejēdzīgākā gaidīšana - gaidīt nebūtību. Vai vislabāk nebūtu pārvilkt svītru pār visu sasodīto nebūšanu - pār mani, pār Garo Džonu Silveru, kuģa žurnālā iezīmēt miroņgalvu ar sakrustotiem kauliem tai pāri un uz visiem laikiem noslēgt mirušos rēķinus? Es visu mūžu esmu domājis, ka ir grēks pielikt pašam roku savai dzīvībai, neuzdrošināties nodzīvot savu vienīgo dzīvi. Bet, ja dzīve tik un tā nodzīvota un galā, kad vienīgais, kas tev atlicis, ir satrunējis korpuss ar nolūzušiem mastiem un sapostītām rājām, tā, ka nav iespējams uzvilkt nevienu buru… Un kam gan, ellē, varētu būt jelkāda daļa, vai esmu sagrēkojis pret savu dzīvību vai ne, kad būšu beigts un pagalam? Man pašam vismaz ne, un galu galā es taču būtu galvenais sērotājs.
Atkal aizritējušas dienas. Varbūt mēneši? Un es vēl joprojām esmu dzīvs. Šodien iegriezos savā darbistabā - pirmoreiz, kopš esmu pabeidzis rakstīšanu. Tur tas gulēja - Džona Silvera dzīves gājums, taisni tā, kā viss bija noticis. Sāku to šķirstīt, palasījos vienā otrā vietā, un pēkšņi mani pārņēma ērmotas izjūtas. Maigums, lepnums, kauns, neziņa, izbrīns, riebums, viss juku jukām. Vai tiešām mana iecere bijusi, lai Džons Silvers te noguļ un satrun tāpat kā es?
Un tad es atkal atcerējos tevi, Džim, un atcerējos savus nodomus un apņemšanos, ka Džonam Silveram nebūs nonākt neslava, nebūs palikt bez atbildes uz izaicinājumu; viņam jāpatur pēdējais vārds - tieši tā, ka viņš ierakstījis sava karogā, vai vismaz jābūt tiesīgam pateikt kaut ko arī no savas puses, lai pasaule zina, ka arī viņš ir bijis sava veida cilvēkbūtne, vienpatis un pats savs kungs, kam visu mūžu neizbēgami bija jāsargā sava apdraudētā aizmugure. Un tanī brīdī, Džim, es biju aizkustināts līdz asarām. Es esmu parādā Džonam Silveram. Par visu, ko viņš man devis, man ir pienākums parūpēties, lai viņam paliek iespēja turpināt dzīvi pēc nāves. Vai viņam, tāpat kā daudziem citiem mūsu amata brāļiem, būtu nācies nodzīvot velti? Nē. Viņam nebūs izgarot un izgaist!
Tālab nolēmu padzīvot vēl kādu brīsniņu ilgāk, līdz te atkal piestās kāds kuģis, kas varēs aizvest Džonu Silveru pie tevis. Tev, Džim, vajadzēs uzņemties atbildību par viņu. Es paļaujos uz tevi. Man nav neviena cita, kam varētu viņu uzticēt. Esmu uzrakstījis tev arī zīmīti, kurā paskaidroju, ko nododu tavās rokās.
Tas ir viss, Džim. Novēlu tev ilgu un laimīgu mūžu. Un man šķiet, ka tu it labi varētu piebiedroties man tostā, godinot mūsu veco kuģabiedru. Ilgu mūžu Garajam Džonam Silveram!