Nebija nekādas jēgas jau galēt viņu nost. Bet nu beidzot es tiešām ceru, ka varēsim noslēgt visus rēķinus. Nu es beidzot jūtos pilnīgi drošs. Ar nāvi nevajag ielaisties nekādos avansos, Džim, pat ne pašam ar savējo, to es vienmēr esmu sacījis.
Es cieši biju ieķēries tajā mazumiņā dzīves, ko paglābušas lapas uz mana rakstāmgalda, kurās aprakstīts, ko īsti nozīmēja būt Garajam Džonam Silveram, kuru draugi, ja viņam tādi bijuši, sauca par Bārbekjū. Tā viņu dēvēja arī ienaidnieki, kuru nekad nav trūcis. Lapas, kur izbeigta visa muļķošanās un fantazēšana, izpušķošana un mānīšanās. Pirmoreiz spēle ar atklātām kārtīm. Teikta vienīgi patiesība un nekas cits kā patiesība, bez trikiem un novirzīšanās. Pateikts viss, kā bija īstenībā, nekas vairāk. Tieši tas bija nepieciešams, nevis, lai mani vēl kādu laiku noturētu pie pilnas saprašanas, kā biju iedomājies, bet tāpat vien - tikai pie dzīvības. Jā, tieši tā ir iznācis, vai nu man patīk vai ne.
Un tagad, kad lejā klints pakājē redzu ugunskuru un dzirdu sasaucamies kareivjus, kas ieradušies saņemt mani dzīvu vai mirušu, labāk vēlams dzīvu, nozīme ir tieši dzīvībai. Ja viņi nepieņems manus noteikumus, es, bez mazākajām šaubām, aizstāvēšos, cīnīšos līdz pēdējam asins pilienam. Es nogalināšu tos, kam pavēlēts mani saņemt ciet. Dot un ņemt - tas allaž bijis mans vadmotīvs, un man nav žēl ne viņu, ne sevis.
Beidzot esmu aizsūtījis Džeku projām. Viegli nebija piespiest viņu aiziet - pēdējo no visiem. Viņš neatlaidīgi pastāvēja uz to, ka atdos dzīvību manis labad, kaut es negribēju par to ne dzirdēt. Cik bezjēdzīgi! Kā viņš iedomājās - kāds labums man būtu no viņa /iedošanās, ja mēs abi būtu pagalam? - Tā es viņam uzrēcu savā senākajā balsī. Fregatē, kas noenkurojies Renterbejā, kopā ar kara
flotes jūrniekiem bija vairāk nekā simt vīru, piedevām trīsdesmit seši lielgabali, ko varēja iznest un uzstādīt krastā. Protams, puse kareivju būtu pagalam, ja tie censtos uzbrukt klintājam, varbūt pat vairāk, ja mēs būtu divi. Bet iznākums būtu viens un tas pats -neizbēgama nāve mums abiem.
Džeks sāka runāt, ka sameklēšot pastiprinājumu un savākšot Iezemiešu karapulku, kas uzbruktu angļiem no aizmugures.
- Tie ir karaflotes jūrnieki, - es aizrādīju, - sanāktu īsta asinspirts, nekas vairāk.
Es pārlieku labi zināju, ko nozīmētu, ja simtam nēģeru, kas apbruņoti ar dažām musketēm, bultām un lokiem, stātos pretī pussimtam labi apmācītu flotes kaujinieku un vismaz divreiz tik
daudz cīņās rūdītu jūrnieku no Karaliskās kara flotes. Iezemieši liktu vienkārši apkauti kā īstā kautuvē. Taču Džeks negribēja klausīties, lai kā es kliedzu, vienalga, kādiem vārdiem runāju.
- Vai tu kurls? - es rēcu.
- Es palikšu,-viņš atsaucās.
- Ne vella nepaliksi! - es kliedzu un paķēru abas pistoles, kas gulēja uz galda. - Ja nevāksies prom, es tevi nošaušu uz vietas. Tad tu būsi dabūjis, ko pats vēlējies.
- Zēvelē vaļā! - tas velna pulveris mierīgi atteica, atņirdzies smaidā līdz ausīm.
Tas mani nokaitināja tik briesmīgi, ka piespiedu pistoli pats sev pie galvas. Tas nepalika bez iespaida. Un lai mani kas parauj, ja es satraukumā nebūtu varējis draudu izpildīt. Nu bija mana kārta pasmaidīt.
- Āre, es atkal ierunājos draudzīgā noskaņā, - tu zini tikpat labi ka es, ka runāju tā, kā tiešām domāju. Nekad neesmu tevi mēģinājis muļķot,Būtu labi, ja mēs šķirtos kā draugi.
- Labi, - Džeks skumīgi piekrita. - Mēs abi taču esam brāļi, vai ne?
- Mēs esam brāļi, Džek, ja tu tā gribi, bet es lieku galvu ķīlā, ka mēs abi esam bandubērni, katrs savā veidā. Un nerādi tik sasodīti nelaimīgu ģīmi! Es taču tikpat esmu pie gala, to tu skaidri redzi. Korpuss satrunējis, un kapteinim smadzenes atmiekšķējušās. Tā nu reiz ir, tur nekas nav līdzams. Tu, protams, arī vairs neesi nekāds jauneklis, tomēr esi spēcīgs un vesels. Tev dzīvojami vel labi gadi. Ej atpakaļ uz savu cilti, kā aizgāja pārējie. Vispār - dari, ko gribi, bet lasies prom no šejienes!
Es tiešām gribēju tikt drīzāk no viņa vaļā, jo viņš skatījās uz mani tā, ka es sāku bīties, vai tikai es viņam neliekos dārgāks par visu citu pasaulē. Un acīs viņam bija asaras. Viņš paspēra soli uz priekšu, apskāva mani un sacīja, ka es vienmēr esot runājis blēņas. Es atbrīvojos no apskāviena un izstūmu viņu ārā. Viņš iegāja ieroču noliktavā un iznāca ārā ar zobenu un trim pistolēm. Tad viņš uzmeta man skatienu, ko neaizmirsīšu ilgi, pareizāk sakot, dienu vai divas, kamēr vēl nebūšu pagalam. Tad viņš pagriezās un aizgāja, nebildis ne vārda, kā allaž bija paradis.
Bet kuram tad tika sapūsta migla acīs, ja ne man? Džeks devās taisnā ceļā lejā uz kareivju nometni, izšāva pa šāvienam no katras pistoles, tad sāka kā neprātīgs cirst ar zobenu uz visām pusēm, līdz labi tēmēta lode viņu nogāza. Viņš paņēma līdzi nāvē četrpadsmit kareivjus, kā man nākamajā rītā paziņoja nevainojami iznesīgs flotes virsnieks, kas ar baltu karogu rokā ieradās pie manis, lai izteiktu savu netīro priekšlikumu.
- Vai tas bija viens no jūsu vīriem? - virsnieks jautāja, saviebies netīksmē.
- Jā, - es atteicu, jo nedomāju noliegt, ka Džeks bija pēdējais, kas man bija tuvs šaipus kapam. - Bet viņš liedzās man paklausīt. Es vienkārši sūtīju viņu projām, lai viņam nebutu bez vajadzības jāmirst. Neesmu taču tāds muļķis, lai nesaprastu, kāda jums šeit darīšana.
- Mums ir uzdots aizturēt kādu personu - Garo Džonu Silveru, sauktu arī par Bārbekju, un aizvest to uz Bristoli, kur tam jāstājas
tiesas priekšā, lai atbildētu par noziegumiem pret cilvēci. Vai tas esat jūs?
- Mīļo cilvēk! - es iesaucos un sāku tā smieties, ka apraudājos. jūs ierodaties no Anglijas ar fregati, kurā ir vairāki simti kareivju,
visu garo ceļu līdz Renterbejam, lai izpildītu pavēli un saņemtu ciet krietni vecu vīru, kam ir tikai viena kāja, un pēc tam vēl jautājat, kas viņš ir?
- Man vajadzīga skaidrība.
- Skaidrība - par ko?
- Par to, vai jūs esat īstā persona.
- Kā tad, protams, - es noteicu, atkal sākdams smieties un ar to apmulsinādams virsnieku aizvien vairāk. - Pēc kā gan izskatītos, ja jūs ierastos pie Trelonija un viņa rokaspuišiem ar kādu nabaga velnu, kam nav nekā kopēja ar zināmām padarīšanām.
- Treloniju? - virsnieks iesaucās. - Vai jūs viņu pazīstat?
- Jā, - es atbildēju, - mēs taču kopā kuģojām. Es viņam vārīju ēdienu, ja pareizi atceros, bet man negadījās izdevība nokārtot ar viņu rēķinus.
- Jūs tātad esat?…
- Garais Džons Silvers Bārbekjū, kaptein, vai kas nu jūs esat. Tieši tas, ne vairāk un ne mazāk. Jūsu rīcībā, ser, kā redzat.
- Man ir pavēle…
- Jā, par to mēs jau runājām. Bet - kā? To man gaužām gribētos zināt. Cik noprotu, esmu jums vajadzīgs dzīvs. Ar mazāk tiem kungiem Bristolē nepietiks.
Virsniekam neatlika nekas cits, kā vienīgi ritmiski klanīt galvu.
- Tas nebūs gluži tik vienkārši, kā jūs varbūt esat iedomājušies, -es sacīju. - Šaut uz mani jūs nedrīkstat, jo var gadīties, ka lode man trāpa. Manu klintaini bombardēt arī nedrīkstat, jo tā var sagrūt, jumts uzgāzties man uz galvas, un gatavs. Varētu vienīgi tā, ka viss bars gāžas man virsū uzreiz, un tie, kurus nepagūšu nošaut, mani sagūstīs. Bet vai tas ir to vērts? Tā būs īsta asinspirts, ser. Ar to misiņa lielgabalu, kas nekad nepārkarst, es itin viegli sašķaidītu vismaz piecdesmit jūsējo, iekams tie mani sasniegtu. Es jums jautāju vēlreiz: vai būtu vērts?
- Man ir pavēle, - virsnieks stūrgalvīgi atkārtoja.
- Vai neko citu jūs neprotat pateikt? Pacentieties taču kādreiz padomāt arī pats! Ja visiem spēkiem papūlēsieties, var gadīties, ka izdodas.
Nekā, tas noslēdzās kā gliemežvāks. Diezin kas viņam kaitēja? Bet tad es atskārtu. Viņam bail. Viņš bija nobijies kā diegs, jo droši vien noklausījies neskaitāmus briesmu stāstus par manu necilo personu un laikam domāja, ka man te ir vesela komanda asinskāru pirātu, kas noslēpušies apkārtējos krūmos. Viņš gaidīja jebkuru mirkli šāvienu mugurā. Džeka neprātīgais uzbrukums šo pārliecību bija vienīgi nostiprinājis.
- Esmu te viens pats,-es sacīju.
- Viens pats?
Viņš neticīgi paskatījās uz mani.
- Jā, - es atteicu, - tik viens kā Dievs, mūsu Tēvs debesis. Komanda un žurkas kuģi pametušas, esmu palicis vienīgi es.
- Vienīgi… - Pamazām viņa seja atguva mazliet normālāku krāsu.
- Vienīgi es, - pabeidzu viņa iesākto teicamo. - Zinu, ko jūs domājat - ka nebūs sevišķi grūti man uzlikt kādus dzelžus. Viens pret simt piecdesmit, tā nu tiešām nav māksla, tā jūs sakāt. Ne tik strauji, saku es. Neaizmirstiet, ka jums uzdots saņemt mani dzīvu un ka es protu ar šo lielgabalu izšaut tikpat labi kā jebkurš Karaliskās kara flotes lielgabalnieks, pat labāk. Mans vērtējums paliek, kāds bijis - piecdesmit jūsējo. Un pat tad jums nav nekādas garantijas, ka saņemsiet mani dzīvu. Es jebkurā brīdī varu pielikt pistoli pats sev pie galvas. Vai domājat, ka es to nespētu? Redzu, ka jūs šaubaties. Tad atcerieties, ka esmu vecs vīrs, grimstošs kuģis. Vai jūs iedomājaties, ka es ļaušos, ka mani ieslēdz dzelžos un zemklājā vārdzina sešus mēnešus tāpēc vien, lai tiktu saukts tiesas priekšā un pēdīgi pakārts kā suns?
Virsnieks skatījās uz mani, it kā divos prātos - ne tāpēc, ka viņš vairs nebaidījās, bet tāpēc, ka beidzot bija sācis pats domāt. - Mani noteikumi ir šādi, - es beigās paziņoju: - Novākšu tos piecdesmit jūsu sārtvaidžus, kara flotes zaldātus, un apgādāšu jūs ar savu svētīgi aizgājušo miesu, ar līķi, ko nekādā ziņā nebūs iespējams tik ilgi saglabāt pietiekami labā stāvoklī, lai varētu pakārt un Bristolē izlikt publiskai apskatei. Nu, ko teiksiet?
- Ko jūs īsti gribat? - viņš jautāja gan īdzīgi un aizkaitināts, tomēr ar zināmu interesi.
- Mēs varētu salīgt, - es bildu.
- Es neesmu pērkams, - skanēja atbilde.
- To man vajadzēja gan iedomāties. Man šķiet, ka samaksa jums par to, ka uzņēmāties šo uzdevumu, nav maza. Un droši vien savas neuzpērkamības dēļ tikāt tam izraudzīts, zinot, ka sarunas notiks ar mani. Nē, man pat prātā nenāca jūs uzpirkt. Principiālu cilvēku pazīstu uzreiz, tiklīdz ieraugu, tas ir tikpat droši kā tas, ka mani sauc Džons Silvers. Ienāciet man līdzi mājā, un es jums kaut ko parādīšu! Nebaidieties, bailēm nav nekāda pamata, jo es esmu viens un neuzbrukšu jums arī no muguras. Kā minēju - jūs varat iegūt visu, nezaudējot neko, ja vienosieties ar mani. Varat droši ticēt, ka aizvedīsiet mani dzīvu uz Angliju. Bet es jums varu piedāvāt kaut ko vismaz tikpat vērtīgu, varbūt pat vērtīgāku par nožēlojamo dzīvību, kas vēl patvērusies manī.
Viņš vēl joprojām it kā vilcinājās, tomēr sekoja man līdzi mājā. Acis viņam plati iepletās, ieraugot visu manu bagātību, it sevišķi dārgakmeņus, kas brīvā klaidā bija izbārstīti uz rakstāmgalda. C Jluži nejauši pār galdu pārslīdēja saules gaismas svēdra un uzmir-dzināja tos visā krāšņumā. Nekas nav salīdzināms ar īstu dārgāk-meņu vizmu un mirdzumu.
- jūs taču nenožēlojat, ka ienācāt? - es it draiskulīgi apvaicājos.
Viņš papurināja galvu.
- Ja mēs vienosimies, - es turpināju, - jūs mierīgi varēsiet atnākt un paņemt visu, kas no šitā būs palicis, kad būšu miris. Man ir gluži vienalga, kas ar tiem notiek.
Pamanīju viņa acis alkatīgi iezibamies.
- Bet šeit, - es norādīju uz papīra lapām, kas, strēķī saliktas, stāvēja uzmana rakstāmgalda pašā vidū,-ir tas, ko gribu jums parādīt.
Viņš lūkojas mani ar tādu neizpratni, it ka domātu, ka es neesmu gluži pie pilna prāta. Pārāk runīgs viņš nebija, šis Viņa majestātes kalps. Bet varbūt viņš baidījās vienīgi no tā, ka varētu krist kārdināšanā un nespētu apvaldīt mantkāri.Šajās lapās, - es paskaidroju ne gluži bez lepna gandarījuma, jo tās pierakstīt tomēr bija nozīmējis izciest visai smagu spīdzināšanu, - patiesi atspoguļots mūžs, ko esmu nodzīvojis es, Garais Džons Silvers, saukts arī Bārbekjū. Kālab jūs izskatāties tik izbrīnījies? Es protu gan lasīt, gan rakstīt. Kā gan citādi es savā laikā būtu varējis apmuļķot tik daudzus? Jūs, jādomā, esat izlasījis jaunā Hokinsa savērpumu? Kaut vai tādēļ, lai uzzinātu, kādu briesmoni, kādu cilvēces ienaidnieku jums uzdots pārvest mājās?
Bija skaidrāks par skaidru, ka virsnieciņš vairs nesaprata, kur atrodas un kas ar viņu notiek, taču galvu palocīt viņš vēl jaudāja.
- Es jūs pārsteidzu, vai ne? Izrādās, ka neesmu no tās sugas, ko cerējāt sastapt. Tiešām neesmu. Bet beigu beigās, kad viss pateikts un nodarīts, kā es lāgiem mēdzu sacīt, tas nemaz tik dīvaini nav. Tas Džons Silvers, kuru jūs ieradāties savākt, guļ šeit uz galda. Lai cik grūti noticēt, tas tomēr ir fakts. Diemžēl jums nebūs iespējams viņu uzvilkt karātavās tādā veidā, kā tiktu uzvilkts es. Bet visu pārējo ar viņu var izdarīt: viņu tiesāt, viņam piespriest sodu, gan ne nāvessodu, bet aizmiršanu, un tas ir tikpat labs un smags sods kā jebkurš cits. Es jums piedāvāju šo stāstu manis paša vietā, un, ja jūs man jautātu, es teiktu, ka tā nav slikta apmaiņa. Jūs saņemsiet veselu dzīvi - no sākuma līdz beigām, tur attēloti visi mani labie un ļaunie darbi bez taisnošanās vai izvairīšanās, - tieši tādu, kāda tā bijusi, precīzi līdz pēdējam sīkumam.
- Kas? - viņš sirdīgi iesaucās.
- Dzīve, - es atteicu, - cilvēks ar miesu un asinīm, nevis tukšs caurumains vraks kā es. Esmu gatavs jums to nodot. Trelonijs un viņa draugi gribēja dzīvu Džonu Silveru. Nu, lūgtum, es saku, te viņš ir - uz mūžīgiem laikiem un pieejams, tiklīdz ievajagas. Gribu, lai jūs to paņemat līdzi un iedodat izlasīt jaunajam Džimam Hokinsam, lai viņš izlemj Džona Silvera tālāko likteni un piedzīvojumus. Hokinss šai virzienā jau ir papūlējies. Bet es gribu apstiprinājumu tam, ka esat saņēmis pārziņā Džona Silvera dzīvi. Tas jāieraksta kuģa žurnālā un jāapliecina ar jūsu un manu parakstu.
Es savukārt apsolu nepaņemt piecdesmit jūsu karaflotes jūrniekus līdzi kapā. Tie ir tiešām augstsirdīgi noteikumi.
- Es nevaru tiem piekrist, - atteica virsnieks, stūrgalvīgs kā mūlis, stulbs kā teļš un akls kā vista.
- Vai tiešām jūs neko nesaprotat? - es sāku kliegt. - Dzīvu jūs mani uz Bristoli neaizvedīsiet nekādā ziņā, lai notiek kas notikdams. Tādi ir patiesie apstākļi.
- Jums ir arī jāguļ un jāēd, - viņš pašpārliecināts atcirta. - Jūs nevarat mūžam būt modrs.
- Nu lai mani nelabais, ja man ienāktu prātā to darīt. Nāciet līdzi, es jums parādīšu kaut ko interesantu.
Es izkliboju pagalmā, un virsnieks man sekoja pa pēdām.
- Paskatieties uz šo! - es aicināju un parādīju degli, kas sniedzās ārā no zemē ieraktas caurules. - Jūs esat karavīrs un droši vien zināt, kāds izskatās deglis. Šis, piemēram, aizstiepjas taisni uz pulvera pagrabu, kur atrodas, jādomā, simtreiz tik daudz pulvera, cik jums uz kuģa. Nešaubos, ka esat pietiekami attapīgs, lai saprastu, kas notiks, ja es to aizdedzināšu. Visa šitā sasodītā klintaine, uz kuras stāvam, uzsprāgs līdz pat debesīm.
Lai pierādītu, ka par tukšu nerunāju, uzšķīlu uguni un paturēju to kādu collas tiesu no degļa. Virsnieka drosmīgā piere norasoja ar sviedru lāsēm.
- Tā jau es domāju, - noteicu, aizdedzināju degli un ļāvu tam paris collu tiesu padegt, iekams apdzēsu.
Virsnieks bija sastindzis stīvs kā miets, izņemot ceļgalus, kas nevaldāmi ļodzījās, un man neviļus kļuva jautri.
- Nē, jums nav jākaunas, - es viņu mierināju, - jūs neesat pirmais, kam sanākušas grūtības ar Džonu Silveru, tomēr jūs drīkstat uzskatīt sevi par laimīgu, jo esat vēl joprojām dzīvs. Ja izspēlēsiet savas kārtis godīgi, jūs ne tikai paliksiet dzīvs, bet varēsiet atgriezties mājas, godu nezaudējis. Un tas, ser, nav izdevies daudziem, kam bijusi darīšana ar mani. Ko teiksiet?
Dažus mirkļus viņš izskatījās tā, it kā būtu jāatgūst elpa.
Man jaaprunajas ar kuģa kapteini, - viņš pēdīgi ar mokām noburkšķēja.
- Prāta vārdi! - es atsaucos un itin draudzīgi uzsitu viņam pa muguru. - Lai kapteinis mums aizdod kuģa žurnālu, un neaizmirstiet savējiem pateikt, ka te augšā viss būs dabūjams un ņemams katram, kad es būšu miris un aprakts. Jūsu rīcībā ir vesela diena, bet vislabāk būtu, ja atbildi jūs atnestu stundu pirms tumsas iestāšanās. Ja jāsagatavojas nošaut kādus piecdesmit jūsējos, man labāk patiktu, ja būtu gaišs un es redzētu, ko daru. Jūs droši vien būsiet ievērojis, ka
uz šejieni augšup ved tikai viena šaura taka. No sava divpadsmit-mārciņu lielgabala es ar vienu šāviņu varu sašķaidīt vismaz pusduci, bet varbūt arī vairāk uzbrucēju, un, kamēr pienāks nākamā partija, es būšu ielādējis jaunu šāviņu. Ieteiciet viņam krietni apdomāt, vai sirdsapziņa atļaus izraudzīt divpadsmit savu vīru, kas skaidri zinās, ka nolemti nāvei par mēģinājumu mani sagūstīt.
Ne vārda nebildis, virsnieks pagriezās un devās projām, acīmredzot mēms aiz izbrīna, ja vispār bija padarbinājis smadzenes. Pastāvēja risks, ka viņš bija tā apstulbots un viņa lepnums tik smagi skarts, ka viņš vispār bija atteicies no domāšanas. Vismaz daudz no tā netrūka.
Taču nepagāja ne divas stundas, kad viņš bija atpakaļ, vienā rokā vicinādams balto karogu, otrā nesdams kuģa žurnālu. Viņš nerunāja ne vārda. Tas, ka vajadzēja nolaist karogu tāda priekšā kā es, noteikti nāvīgi ievainoja visu, ko viņš savā dzīvē uzskatīja par svētu. Es atvēru kuģa žurnālu un ierakstīju: „Saņemts uz kuģa rokraksts „GARAIS DŽONS SILVERS. Patiess stāsts par manu piedzīvojumiem bagāto mūžu, ko esmu aizvadījis brīvā dzīvē kā Fortūnas džentlmenis un cilvēces ienaidnieks", lai tas tiktu nogādāts uz Bristoli un nodots eskvairam Džimam Hokinsam." Virsnieks plaši izvilka savu parakstu, bet es savējo izzīmēju ar viselegantākajiem lokiem.
- Rīt jūs varat uznākt un saņemt rokrakstu līdz ar tām dažām pēdējām rindām, kuru tur vēl trūkst, tās es vēl pierakstīšu.
Viņš aizvēra kuģa žurnālu.
- Tikai neiedomājieties, ka varēsiet mani pārsteigt nakti, - es piebildu. - Lielgabals ir pielādēts. Iedegšu lāpas, un manai dzirdei
nav ne mazākās vainas. Un galu galā - neaizmirstiet arī degli.
Spriežot pēc viņa sejas izteiksmes, nebija nekāda pamata domāt, ka man kaut kas draud.
- Saturieties, mīlīt, nekrītiet izmisumā, - es sacīju. - Džons Silvers, dzīvs vai miris, vēl dzīvē nav viss.
Un tad es atkal biju viens pats un apsēdos, lai pabeigtu savu stāstu. Beigu beigās esmu palicis es vienīgais. Jau sen man vajadzēja paredzēt, ka apmēram šādi viss beigsies. Mana dzīve bija atvērts kuģa žurnāls, bet vai es to lasīju, iekams nebija par vēlu? Nē, nemaz nelasīju!
Tātad gluži viens, kamēr nāve mani šķirs. Jādomā, ka tā ir cena, kas šai pasaulē jāmaksā par to, ka esi turējis sev drošu aizmuguri. Tu varbūt jautāsi, vai esmu samaksājis dārgi vai arī ticis lēti cauri. Vai mums vajadzētu raudāt vai smieties? Vienīgi velns to zina! Taču es, kamēr dzīvoju, par to negaudos. Un pašās beigās jautāt nav vērts. Bet to gan pats sev var pajautāt - vai brīvība un vientulība šai pasaulē neiet roku rokā, kā tas laikam tomēr ir, ja gribi palikt cilvēks.
Nevaru teikt, ka tas man sagādātu ciešanas. Izgadījās tā, ka es nodzīvoju visu mūžu, pirms to atskārtu. Bet tagad esmu nācis pie slēdziena, ka vientulība ir vienīgais grēks šeit zemes virsū un vienlaikus arī vienīgais sods tādiem kā es. Tas un, iespējams, vienīgi tas ir ļaunāks par nāvi. Bet nožēlot? Nē, pat man dvēselē aizķēries kāds mazumiņš lepnuma. Un kā labā lai es kaut ko nožēlotu? Nekad neesmu nevienam nekā solījis, arī pats sev ne, kamēr nāve mūs izšķīra. Nekad netiku noslēdzis laulības līgumu ar pārējo cilvēci un patiesi kļuvu par tās ienaidnieku. Jā, nebiju precējies pat pats ar sevi. Tomēr esmu nodzīvojis nesodīts, vismaz man tā liekas. Un kam lai būtu par to pateicies, ja ne vien pats sev? Būtu pārāk daudz cerēts, iedomājoties, ka tur iejaukts varbūt Dieva visuvarenais pirksts. Ja būtu iespējams šaipus kapa vēl kaut ko vēlēties, tad man gribētos, kaut es, visam par spīti, tomēr tiktu uzņemts debesīs. Iedomājies vien visu krietno ticīgo ļaužu ģīmjus un visus no Dieva žēlastības ieceltos kapteiņus, ieraugot mani tur ierodamies!
Labi, esmu dzīvojis, uz to tu vari paļauties tikpat droši kā uz to, ka mans vārds ir Džons Silvers, pazīstams arī kā Garais un kā Bārbekjū, kaut arī varbūt ne pietiekami ilgi un ne tā, ka ar to varētu īpaši dižoties. No otras puses, esmu darījis visu iespējamo, lai aizdzīvotu tālāk. Ne gluži tā, kā biju iecerējis, tomēr man nebija ne jausmas, ko nozīmē aprakstīt tādu dzīvi kā manējā. Rītdien atnāks ar augstiem principiem apveltīts virsnieks un pievāks šo Džonu Silveru. Kā tālāk ritēs Džona Silvera dzīve, ja tāda vispār būs? Godīgi sakot, man tas tur viņpusē būs visai nesvarīgi. Taču būtu tiešām pārāk daudz prasīts, lai viņš būtu par priekšzīmi karaflotes jūrniekiem, priesteriem vai tālbraucējkapteiņiem.
Ko vēl vajadzētu pateikt? Es lūkoju dzīvot, cik labi varēju, no paša sākuma līdz beigām. Es paliku uzticīgs sev tādam, par kādu biju kļuvis, tas ir viss, ko varu teikt. Varbūt cilpa man bija ap kaklu, bet aizmuguri turēju drošu, ja jūs man jautājat.