, brīnīdamies noraudzījos uz savām rokām, nespēdams atcerēties, kur tās lietojamas. Manas rokas allaž bijušas tik mīkstas un baltas kā sievietes gūžas - iekšpusē, tuvāk pie cirkšņiem.
Pēc trakās bēgšanas kaklu pa galvu no skolas atjēdzos Glāzgovā vienā jūrnieku kvartāla aluszālē un tur pamazām sāku atskārst vienu otru dzīves likumu. Piemēram, ka nav neviena jūrnieka, ko nevarētu pazīt pēc rokām.
Kad nonācu Glāzgovā. biju jau nolēmis iet jūrā. Tur jūrā krasta ļaudis mani nemocīs; tas, manuprāt, bija droši galvojams. Jūrā neviens uz baušļiem neskatīsies pārāk nopietni. Jūrā es būšu paglābts no trakojošiem rektoriem un patēviem, kas pastāvīgi turēja spieķi zvelšanas gatavībā, gaidot kaut vissīkāko iemeslu. jūra solīja dzīvi un trauksmi, un ceļojumus pa svešām zemēm tālās pasaules malās, kur neviens tevi nepazīst; un, lai notiek kas notikdams, viss būs labāk nekā te. Tā es izdomājos, jo ko gan zināju par pasauli un jūru? Ne vissīkāko nieku.
Taču man ne prātā nenāca kāpt uz pirmā kuģa, ko ieraudzīšu. Biju Bristole pietiekami pinies ap jūrniekiem un ostas strādniekiem, lai izdibinātu, ka ir kapteiņi, kas ienīst matrožus, un kapteiņi, kas nīst cilvēkus, un no tiem, kas nīst cilvēkus, jābēg kā no mēra. kapteiņu naids pret matrožiem bija tīra un godīga liela, jo arī matroži tieši tādā pāšā modē ienīst kapteiņus. Tā bija viņu privileģija, tas pat bija viņu pienākums, ko prasīja dienests.
Tikko spēru kāju pār minētās aluszāles slieksni, kad izdzirdu rupju balsi, kas mani aizķēra kā ostas strādnieka ciets rokas tvēriens.
Sēdi tepat nost, puikiņ. Es ne mušai pāri nedarīšu, bet esmu pārāk ilgi nodzīvojis un man brangi ietu pie sirds kausiņš alus, ja gadās kāds, kas izmaksā, to tu vari gan iedomāties. Pašam skaitīšana man vairs lāgā nevedas.
Pagāja daži mirkļi, līdz man acis pierada kroga pakrēšļa un es saskatīju grumbām izvagotu, ārdētu kaparkrāsas ģīmi virs nošļauktiem, bet platiem pleciem. Divas milzu rokas - man šķiet, es vairs nekad neesmu redzējis tik varenas rokas, turklāt skrambu skrambās izrakstītas - sniedzās man pretim, it kā gribēdamas parādīt, kādas tās ir un par ko viņš pats kļuvis, un ka ar to viss ir pateikts. Bet acis neskaitāmo grumbu tīklā rādījās laipnas un labestīgas.
Un ar kādu aprunāties ar' nenāktu par ļaunu, - viņš turpināja, -kamēr lēnītēm izsūktu to alus kausiņu.
Es nospriedu, ka man nav ko baidīties. Ar saviem piecpadsmit gadiem un tiem atbilstoši attīstīto augumu es droši varēju stāties pretī gurdenam večukam, ja rastos vajadzība. Nobijies, kā jau teicu, arī nebiju. Rektors Natsfords bija vienīgais, pirmais un pēdējais, kas spēja mani tā iebiedēt, ka ceļgali trīcēja, ja neskaita pāris sievišķu. Turklāt es savā prātā nodomāju, ka man patiešām būs derīgi aprunāties ar cilvēku, kurš kaut ko jēdz no jūrniecības.
Kā tad tevi sauc? - vecais apvaicājās, tiklīdz noliku mugursomu uz sola un apsēdos.
Džons. Džons Silvers, - es atbildēju vienkārši un patiesi, un pat ar zināmu pašapziņu.
Silvers, - vecais lēnām atkārtoja, izgaršodams vārdu kā zelējamās tabakas pikuci. -Nnēē, nebūšu vis nevienu ar tādu uzvārdu pazinis. Kur tad tu es cēlies?
Bristolē,-es atteicu.
Un tavs tēvs- kā viņš savas dienas vada?
Viņš tās vispār vairs nevada. Varbūt tikai viņsaulē. Viņš apmaldījās ostā un noslīka, un labi vien tas bija.
Labi? - vecais brīnīdamies paprasīja. - Kāpēc labi?
Nezinu. Vienkārši bija labi. - Un tad tomēr piebildu, lai paskaidrotu tuvāk: - Mums abiem lāgā nesaskanēja.
Labs ir, Džon, - viņš sacīja. - Nesāksim to apspriest. Tu pats visu par to zini labāk. Bet šā vai tā - alus kausiņu man izmaksāsi?
Viljam Skvaier! - viņš uzsauca, negaidīdams manu atbildi. Balss nodārdēja pa visu krogu. - Atnes alu diviem izslāpušiem jūras zēniem!
Pašķīrās kāds aizkars, un parādījās kārns, viltīgs ģīmis ar plānām lūpām.
Alus par brīvu no mucas ārā netek,-krodzinieks aizrādīja.
To es zinu, vecais dīriķi. Un, tavai zināšanai, nekad neesmu ubagojis. Bet mums, manam jaunajam draugam un man, nauda turas.
Krodzinieks mani pamatīgi noskatīja, tad apgriezās uz papēžiem un nozuda.
Es ceru, ka tā ir? - vecais klusinātā balsī apvaicājās.
Kā ir?
Nu - ka sanāks diviem kausiem alutiņa?
Kā nu ne, un vēl krietni vairāk, es nodomāju. Man bija vienpadsmit mārciņas un desmit šiliņi, ko māte, patēvam nezinot, man iedeva, kad braucu uz Skotiju. „Tas ir tavs mantojums no īstā tēva," viņa sacīja, bet lai es nestāstot nevienam, ka esmu to saņēmis, viņa piebilda un paskaidroja: „Tavam tēvam nekādas īstenas naudas nebija." Tikai vēlāk es uzzināju, ka mēdz būt arī tāda nauda, kuras nav, un ka vislabākā nauda pasaulē ir neredzamā nauda. Man nav šaubu, ka mana nauda bija iegūta no kontrabandas un citiem tumšiem darījumiem. Es mātes vārdus liku vērā un padarīju naudu neredzamu: mārciņas iešuvu aiz bikšu oderes, bet pārējo, sīkās vienībās iemainītu, sabēru pa visām kabatām, kādas vien man bija.
'jā - es atbildēju, - diviem alus kausiem pietiks, bet vairāk arī nav, Es gribu tikt uzkuģa.
Tu uz kuģa? vecais pārjautāja it kā neticēdams pats savām ausīm. tavas drēbes. Tās tak, ja manas acis 'neviļ, ir skolas drēbes. Kālabad esi sadomājis iet jūrā? Vai tev nekad nav nācies dzirdēt, ka tie, kas izpriecas labad iet jūrā, var mierīgu prātu posties ceļā uz elli?
Es nemaz negrasos iet jūrā izpriecas dēļ, - es iebildu.
Ak ne? Tad ir labi. Citādi man būtu jāsāk domāt, ka tev galvā visi nav mājās. Bet tu izskaties pavisam prātīgs. Tad teic skaidri, kālab esi sadomājis iet jūrā? Tad droši vien ne naudas pēc?
Viņš pētīgi noraudzījās manī. Vai neticēja, ka mani naudas līdzekļi ir visai niecīgi?
Naudas pēc gan, - es piesardzīgi atbildēju. - Tās naudas pēc, kuras man nav.
Viņš sāka smieties un uzbelza ar milzīgo dūri pa galdu.
Tā nu bija branga atbilde, - viņš nopriecājās. - Diplomāta atbilde. Tu dzīvē tālu tiksi.
Krodzinieks atgriezās un nolika uz galda divus kausus tik sparīgi, ka putas paršķida pār malu.
Uzmanīgāk! - vecais uzsauca balsī, kas necieš pretrunas. - Uzvedies, kā nākas! Lai pats esmu vecs un pavārdzis, bet paskaties tik uz manām rokām!
Krodzinieks negribīgi paraudzījās lejup uz tām, un vienā mirklī, tik pēkšņi, ka nevarēja samanīt, kā tas notiek, vecais jūrnieks ar vienu roku bija sagrābis krodzinieka kaklu dzelžainā tvērienā. Nicīgā zobgalība Skvaiera sejā pārvērtās šausmās.
Salauzt tev sprandu man nebūtu vairāk kā nosist mušu, - vecais rimti noteica. - Bet es esmu mierīgs zēns. Manos gados negribas nekā cita kā mierīgas dzīves. Tomēr ne par katru cenu. Iekal to savā biezajā paurī. Kapteinis Bārlovs nav vīrs, ko var locīt, ka katram ienāk prātā, kamēr viņš vēl dvašo.
Runādams viņš lēnām atlaidināja cieto tvērienu krodziniekam ap rīkli.
Redzi, Džon, - sacīja vecais vīrs, kas sevi bija nogodājis par kapteini Bārlovu, un pagriezās pret mani. - Es neesmu tāds diplomats ka tu. Visu skaidri un tieši - tāds ir mans moto. Tu taču nedoma, ka es gribēju iedzīvoties uz tava rēķina? Vai es no pašā sākuma neteicu, kāds ir stāvoklis? Skaidri un tieši.
Es palocīju galvu. Krodzinieks berzēja kaklu un, nevarēdams lēti ievilkt elpu, sāka klepot.
Man šķiet, mūsu saimniekam vajadzētu uzlabot garastāvokli, - kapteinis Bārlovs sacīja. - Tu, Džon Silver, kā mūsu abu kopējais kasieris, varbūt varētu atlīdzināt misteram Skvaieram par laipnību, ka viņš atnesa mums divus kausus alus.
Es platām acīm paraudzījos uz viņu, izvilku no kabatas divus šiliņus un noliku naudu uz galda. Taču kapteinis Bārlovs paņēma vienu naudiņu un pastūma to pa galdu atpakaļ pie manis.
Šitente tak dzeramnaudu neprasa, vai ne, Skvaier?
Krodzinieks papurināja galvu, pagrāba samaksu par alu un izgāja ārā.
Viss jādara kārtīgi un kā pieklājas, - kapteinis Bārlovs mani pamācīja. - Tēriņš jāsamaksā, bet pāri par to ne.
Es klausījos un mācījos. Visu mūžu, cik vien spēju atcerēties, esmu bijis kārs uz mācīšanos. Man nekas un nekad neieskrēja pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Viss, itin viss, ko uzskatīju par derīgu - pašreiz vai vēlāk -, man iegūla prātā. No kapteiņa Bārlova iemācījos, ka nekad nedrīkst cilvēkus uzskatīt par nevērtīgiem līdz tam brīdim, kamēr tie skaidri parāda, ka tiešām ir tādi. Un cik aplam biju iedomājies, ka ar savu piecpadsmitgadīgā spēku un augumu vajadzības gadījumā varētu viņu pieveikt.
Vai jūs tiešām esat kapteinis? - es apvaicājos jaunajam paziņam.
Un kā tu pats domā? - viņš iejautājās tikpat mīlīgā balsī, kādā bija paziņojis, cik viegli varētu pārlauzt krodziniekam sprandu.
Es nemāku teikt, - atbildēju pavisam godīgi.
Vai zini, Džon Silver, tu man patīc. Es varētu tev šo to iemācīt, esmu vagojis jūru divdesmit gadu, tas ir ilgāk, nekā vairums spēj izturēt. Nav nemaz pārāk daudz tādu jūrnieku, kas nobrauc div- desmit gadu uz kuģiem un pēc tam vēl ir spējīgs pasēdēt krogā un iedzert pa kausiņam alus ar draugiem, ja tādi palikuši, to tu vari droši man ticēt, Man šķīet, ka tu proti rakstīt? Jā, tā jau domāju. Un lasīt? Tici man, ka tas ir arkārtigi svarīgi. Es tev kaut ko pateikšu - gauži maz jūrnieku prot lasīt, un tā ir smaga bēdu lieta, jo viņi parakstīs jebkuru līgumu, ko viņiem noliks priekša. Ja tiem sacīs,
ka būs jāatved tabaka no Cārlstonas, viņi tam noticēs, bet neviens tiem neatklās, ka vispirms būs uz Ameriku jāaizved vergi no Āfrikas. Un viņi nīkst pa pusgadam uz enkura Akrā vai Kalabarā un palēnām sapūst. Vergu vešana ir nejaukākais, kas vien var būt, Džon, to turi prātā un nekad neaizmirsti! Dezertē, kļūsti par pirātu, pārmet kapteini pār bortu - viss ir atļauts, lai tikai no tā paglābtos. Ja tev tas neizdodas, tad esi zaudējis visu un šķirsies no šīs pasaules, pirms pagūsi jelko apjēgt. Es to zinu, jo pats esmu pieredzējis, kā mirušus jūrniekus pārmet pār vergu kuģa bortu haizivīm. Bez bēru dziesmām un āmen. Beigtos vergus meta jūrā dienu, bet jūrniekus - naktī, lai vergi nepamanītu, ka komandā apmirst cits pēc cita, kamēr mūsu palika tik maz, ka mēs nebūtu spējuši pretoties, ja nēģeriem ienāktu prātā sadumpoties. Tā tiešām notiek, vari man ticēt: vergu pārvadājumos aiziet bojā tikpat daudz jūrnieku, cik vergu. Bet par to neviens nerunā, vai ne?
Es neziņā papurināju galvu. Daļēji tāpēc, ka man vēl nekad nebija gadījies tik tuvu sastapties ar īstu jūras kapteini, daļēji tāpēc, ka vēl nekad nebiju dzirdējis par kapteini, kas iestājas par matrožu labumu.
Un vai jūs tiešām esat kapteinis? - es atkal piesardzīgi iejautājos, man šķiet - ar cieņas pieskaņu balsī.
Kaujas karstumā, - viņš atbildēja, - kaujas karstumā neviens nav bijis vairāk kapteinis kā es. Pārējā laikā es ne ar ko neatšķīros no jebkura cita vīra uz klāja.
No tādas atbildes es gudrāks netiku.
Es biju viens no tiem, ko ievēlēja, - viņš piebilda.
Tā nevar būt! - es iesaucos. - Dievu taču nevar ievēlēt.
Visiem zināms, ka uz kuģa kapteinis ir Dievs - vai arī Dieva un velna sajaukums, ja vispār ir kaut kāda atšķirība viņu starpā. Uz kuģa Dievam matroži nerūpēja vairāk kā vecajam ragainim.
Var gan būt, - kapteinis Bārlovs sacīja. - Var ievēlēt. Ja tu zinātu, cik daudz ir tādu dievu, tu neatjēgtu vairs ne rīta, ne vakara. Tad es gribētu gan tikt ievēlēts par dievu,-es noteicu.
Kapteinis Barlovs uzlika lielo, raupjo roku man uz pleca.
Saprotams, - viņš sacīja, - saprotams, tev var likties varen jauki būt par Dievu grūtā brīdi. Bet, ja gribi uzklausīt padomu, Džon Silver, ko tev dos cilvēks, kas daudz piedzīvojis, nav sevišķi vērts pēc tā censties. Turklāt, ja gribi būt ievēlēts kapteinis, tad tev jākuģo par dalības tiesu. Un es neesmu pārliecināts, ka tu to vēlētos.
Par dalības tiesu? - es pārjautāju. - Ko tas nozīmē?
Fortūnas džentlmeņus, pirātus, jūras sirotājus, bukenierus, laupītājus, korsārus, kaperus, flibustierus, dēkaiņus, godavīrus, blēžus - sauc viņus, kā gribi, bet tie ir vienīgie, kas paši ievēlē sev dievu uz kuģa. Un paši arī dievu atceļ no amata, ja viņiem tā labpatīk. To visu esmu piedzīvojis.
Man sāka ataust gaisma. Kapteinis Bārlovs bija pirātu kapteinis, ne vairāk, ne mazāk. Es izvalbīju acis vēl stulbāk. Taču visnesaprotamāk man likās tas, ka viņš pēc tāda neizskatījās, nemaz pēc tāda, kādam vajadzētu izskatīties pirātam. Man, piemēram, nemaz nebija baisi no viņa, ja nu vienīgi no rokām.
Viņš, zināms, redzēia, ka manas skata lūkas iepletušās milzīgas kā apakštases vai kā līnijkuģa lielgabalu vārti pirms kaujas.
Jā, Džon, tā tās lietas sastāvēja pirms daudziem gadiem, - viņš iesāka. - Bet es tev teikšu vienu. Talab es neesmu sliktāks par citiem cilvēkiem. Un, ja paskatās pamatīgāk, varbūt pat dažkārt maķenīt labāks. Es neko nenoliedzu un arī nekaunos par to. Zēģelēju ar labo kuģi „Onslow", nezinādams, kas mani sagaida. Brauciena laikā namdari pēkšņi saņēma pavēli sliet uz klāja būdas, un, tikko tās naca gatavas, mums pavēlēja tajās ievākties. Tie, kas bija jau kādu laiku uz jums, zināja, kas notiek. Tika sagatavota telpa vergiem. Es, jauns, dumjš un nepiedzīvojis, ņemos un eju pie kapteiņa, un skaidri noprasu, ap ko lieta grozās. Mūsu mērķis pēc kursa taču ir Cārlstona, nevis kaut kāds nožēlojams drudža perēklis Benina līcī, Madagaskarā vai citā tādā vietā. Kapteinis tikai blenž uz mani, it kā nebūtu dzirdējis mani runājam. Un tad piepeši noprasa, vai uz kuģa ir vēl citi, kas domā lapai. Skaidrs, ka bij gan, bet es negribēju ievilkt citus līdzi un tas bij muļķīgi no manas puses, jo, tiklīdz ierunājos: „nē ser, es tikai pateicu savas domas," - viņš paceļ pamatīgu malkas šķilu un bliež man pa deniņiem tā, ka es kā bluķis nostiepjos
uz klāja. Pēcāk man vairākas nedēļas reiba galva un, kad vajadzēja kāpt grotmastā, nāca vēmiens, locekļi drebēja kā apses lapas, galva plīsa vai pušu aiz sāpēm, krampji metās gan rokās, gan kājās, un dažbrīd es dulburēju kā akls. Es tev saku, Džon, ja viņpasaulē ir elle, tad sliktāk ari tur nevar klāties, un, ja ir Dievs, tad viņš ir akls un kurls, un pliekans kā novadējies alus. Apakšā biedri kliedza, ka bail, kad es augšā nevarēju ievilkt elpu un netiku tālāk ne no vietas. Bet es paliku dzīvs, kā tu redzi. Paldies manām rokām - tu redzi, kādas tās izskatās un ko spēj, un bez tam es gribēju palikt dzīvs un kapteini izskolot tā, lai viņam ir, ko atcerēties. Un tas bridis pienāca: vienā neganti vētrainā naktī pārpludināju kapteini pār bortu kā klimpu. Un tev es tagad jautāju: ko tu būtu darījis?
Es neatbildēju. Kā gan es varēju zināt, ko būtu darījis, ja būtu viņa vietā?
Un pēc tam viss notika tā, kā bija jānotiek. Komanda nostājās manā pusē, pat stūrmanis. Zināms, ne no laba prāta. Bet viņam lika izvēlēties - iet pa planku vai turēties kopā ar mums. Vēlāk viņš man iemācīja vadīt kuģi, un pēc tam komanda mani ievēlēja par kapteini. Tāds ir mans dzīves stāsts. Ko tu par to teiksi, puis?
Es kaut ko nesaprotamu nokrekstināju. Biju galīgi apmāts un ne mazum lepns. Nu es pazinu īstu pirātu kapteini, sēdēju kopā ar to un sadzēru alu, it kā mēs būtu divi veci draugi.
Bet, sasodīts, puikiņ, esi uzmanīgs! Tu esi no tāda paša koka tēsts kā es, to redzēju uzreiz. Nekas nenāk tik viegli, kā izklausās. Un likums skan: ja esi bijis jūraslaupītājs, tad atpakaļceļa vairs nav, lai kā tu gribētu, it īpaši tad, ja esi bijis pirātu kapteinis. Tas ir tikpat kā iet pa stingri novilktu virvi pāri bezdibenim, zinot, ka vienā aizas malā tevi gaida karātavas, bet otrā dunča dūriens mugurā. Jā, osu bijis klāt, kad ievēlēts kapteinis tiek nogalināts par to, ka nebij miera ar kuģa padomes lēmumu, kaut ari tas bij galīgi šķērsenisks. i ii bij vel citi vēlēti kapteiņi, gudrākie, kas jau laikus atteicās no tā
jo zinaja, ka viņu krietnais, centīgais darbs netiks atalgots ne ar ko citu ka ar neieredzēšanu un paļām. Tādi nu cilvēki ir un bijuši no laika gala, vienalga, pirāti vai parastie ļaudis. Nespej ne padzīvot, ne paši uz savam kajam nostāties, ja nebūs sameklējuši
grēkāzi. Klausi manu padomu, jaunais draugs, nelauzies kļūt par kapteini, pat par ievēlētu ne.
Bet jūs tak esat dzīvs, - es pacirtu pretī.
Jā, esu gan. Cik jau nu to vairs var saukt par dzīvību. Varam teikt, ka man ir laimējies. Es pakļāvos Morgana amnestijai. Baidījos par savu ādu. Aizgāju strādāt par krāvēju. Uz jūru man prāts vairs nenesās. Kas reiz bijis jūrā brīvs cilvēks - un visi dēkaiņi un sirotāji ir brīvi ļaudis, tam pārvērsties dzimtcilvēkā vai vergā ir ļaunāk par nāvi. Un kalpot tirdzniecības vai kara flotē nozīmē vergot.
Labu bridi kapteinis Bārlovs vairs nebilda ne vārda. Viņa acīs es redzēju, ka viņš aizklīdis nomoda sapņos un jutās varbūt tik laimīgs, cik cilvēks spēj viņa stāvoklī būt laimīgs. Un laikam tieši tas mani saviļņoja visdziļāk. Es, protams, nezināju, kas ir brīvība - kurš gan to zina? - bet ļoti labi pazinu nebrīvi un, lai aizbēgtu no tās, ja vien rastos jelkāda iespēja, priecīgu prātu biju ar mieru ziedot dzīvību. Tādas domas man jaucās galvā, kaut ari toreiz vēl nebija līdz galam izstrādātas. Ja pats savām acīm nebūtu redzējis kapteini Bārlovu laimīgi iegrimstam jaukās atmiņās, es būtu vērīgāk novērtējis viņa vārdus par smagiem dzīves apstākļiem uz jūras un par to, cik īsa šī gaita var iznākt.
Es samelotos - bet tagad gribu rakstīt vienīgi patiesību, vismaz tā, kā to redzu -, sacīdams, ka tiešām vēlējos kļūt par pirātu, avantūristu, sirotāju vai kā visādi tos dēvē; taču iedomājoties, ka drīkst ctu bu I brīvs un tomēr dzīvs, sirds iepukstējās straujāk.
Tikai vēlāk sapratu, ka dzīvei skanējumu un jēgu piešķir vienīgi iespēja neklausīt un nepakļauties nekādiem likumiem, neļaut sev sasiet rokas un kājas. Un nav svarīgi, kāda izskatās virve un kas sasien mezglu, svarīgi ir tikai paši pinekļi. Beigu beigās pašam jāsasien mezgls vai arī jātiek pakārtam. Pie tā turējos un vēl aizvien esmu ļoti dzīvs.
pēksņi kapteinis Barlovs tika rupji izrauts no sapņainās noskaņas kad kroga durvis spēji atsprāga vaļā un pa tām ienāca trīs spēcīga auguma vīri un kā pāvs izgreznojies virsnieks tiem pa priekšu.
brīvējiet ceļu karaflotes kareivjiem! virsnieks uzkliedza. – Mēs meklējam dezertierus,
Tie ir ķērāji - vervētāji, - pačukstēja kapteinis Bārlovs. - Stāvi klusi un ļauj man runāt, citādi tu būsi savervēts karaflotē, nepaguvis ne līdz pieci izskaitīt.
Virsnieks nostājās krogistabas vidū un pārsteigts pameta skatienu visapkārt, bet nemanīja mūs sēžam tumšajā kaktā.
Velns parāvis! - viņš sacīja kareivjiem. - Tukšpadsmit. Būs kāds papūtis, ka mēs esam ceļā.
Tanī mirklī aizkaru spraugā parādījās Skvaiera ģīmis.
Hei, krodziniek, kur, vellos, tev te tāds nāves klusums iestājies? Liekas, ka visa Grmokā vairs nav neviena jūrnieka.
Mēs abi saspringām klusi kā pelītes, kaut gan no pieredzes varu teikt, ka peles nekādas klusās nemēdz būt.
Skvaiers balsī neko par mums neieminējās, laikam bīdamies no kapteiņa Bārlova, tomēr pameta zīmīgu skatienu uz mūsu pusi.
Šodien nekāda kustība nav manāma, varēja iet labāk, - viņš sacīja. - Šeku, aizvakar zāle bija stāvgrūdām pilna, bet kopš vakardienas liekas, ka zeme atvērusies un visus aprijusi. Man prātā, ka būs aizgājuši uz ostu apbrīnot karaflotes kuģus.
Tas gan maz ticams, - virsnieks īgni nomurdēja.
Ienākumu šodien tikpat kā nekādu, - Skvaiers pieglaimīgi turpināja, - labi, ja vēl kāds večuks vai mazgadīgs puika ieklīst.
To teikdams, viņš cieši palūkojās pāri virsnieka plecam, līdz tas beidzot pagriezās un ieraudzīja mūs. Virsnieks uzreiz atdzīvojās, un viņam aiz muguras ieraudzīju Skvaieru ņirdzam ļaunā priekā. Laikam viņš gribēja šādā veidā atriebties. Un man tā bija mācība, ka ir gauži svarīgi turēt tīru aizmuguri, kad darīšana ar atriebt kāriem ļautiņiem, un tādu ir daudz.
Un kas jūs būsiet? - virsnieks ar pašapzinīgu ņirgu apvaicājās, nešaubīgi pārliecināts, ka drīz vien mēs abi ar kapteini Bārlovu soļo- sim pa viņa majestātes karakuģi, kas gulēja uz enkura Glāzgovroudā.
Kapteinis Bārlovs ar jūsu laipnu atļauju, - atbildēja mans draugs 'tāda balsi, kas noteikti bija dzirdama pat ārā uz ielas.
Virsnieks samirkšķinaja .acis, taču, nezaudēdams nenieka no pirmītnejās augstprātības, turpināja:
-uz kura kuģa ser?- viņš taujaja.
Pašreiz ne uz viena. Esu sasniedzis to cienījamo vecumu, kad ceļš augšup kāpienam jāpašķir jaunākiem talantiem, tādiem kā jūs.
Glaims, šķiet, nesasniedza cerēto mērķi, jo virsnieks vēl joprojām vēroja kapteini Bārlovu ar neslēptām aizdomām. Likās, viņš apsver, cik lielu postu, strādājot ar pusslodzi, tāds vecs kapteinis varētu nodarīt un ko viņa paša priekšnieki teiktu, ja viņš veco kapteini novērtētu aplam, kā tas ietekmētu viņa paša karjeru. Beidzot viņš nosprieda, ka nav ko riskēt, jo kapteinis ir vecs un sagrabējis, turklāt sēž tādā dzertuvē.
Viss kārtībā, kaptein, - viņš noteica, paskatīdamies uz mani, - mēs nedomājam ar jums strīdēties, bet jūs esat nokļuvis sliktā sabiedrībā. Sis puisis ir viens no dezertieriem, ko meklējam.
Es, mēms aiz pārsteiguma, blenzu uz virsnieku. Te stāvēja cilvēks, kas spēja pūst citiem miglu acīs, pats ne aci nepamirkšķinājis. Ja man blakus neatrastos kapteinis Bārlovs, es būtu piekritis tam, ko teica virsnieks - gluži vienkārši tāpēc, lai redzētu, kā viss veidojas tālāk. Mana dzīve varbūt būtu izvērtusies pavisam citāda, ja būtu sekojis pēkšņai vēlmei pateikt: jā. Stūres vīrs savas sardzes laikā tikai uz mirkli aizsapņojās, atcerēdamies Keitu, ko saticis pēdējā ostā, un kuģis tieši tanī brīdī uzskrien uz sēkļa, un visa i dzīve pēkšņi pārvēršas līdz pašiem pamatiem. Bet es nebildu ne vārda; paklausīdams Bārlova padomam, turēju mēli aiz zobiem. Taču neliegšos - mani tomēr nokaitināja, ka virsnieks melo, acīs skatīdamies, kad varēja vienkārši man pajautāt, un es viņam atbildētu, pat ja arī nepilnīgu patiesību.
Mans mīļais leitnant, - sacīja kapteinis Bārlovs, it kā runātu ar kuģapuiku. - Ikviens var kļūdīties, bet es nespēju iedomāties, ka karaflotes ļaudis varētu būt tik akli kā pūces dienā. Paskatieties uz šitā zēna rokām! Vai tās jel kad pieredzējušas sauli, sāli vai tauvu asumu? Nu, ko? un paskatieties uz viņa drēbēm? Kopš kura laika karaflote ietērpj savus matrožus ka putnu piedēkļus, kad tie dodas uz skolu vai baznīcu?
taču virsnieks neparko negribeja padoties. Viņš acīm redzot baidījās tikt diskreditēts savu padoto acis, kas nogaidot mīņajās viņam aiz muguras.
Ar pilnu cieņu pret jums, kaptein, teikšu, ka jūs pat nespējat iedomāties, ko puiši visu nesagudro un nedara, lai tikai tiktu vaļā no dienesta: aplejas ar vitriolu, lai izskatītos pēc skorbuta, sagraiza sev muskuļus, tīši lauž rokas vai kājas…
Un vai jūs, leitnant, - kapteinis viņu pārtrauca, - nekad neesat padomājis par cēloņiem?
Leitnants izbrīnījies sacēla uzacis. Pat savā jaunības naivumā es sapratu, ka kapteinis Bārlovs atkal runājis tieši un bez aplinkiem izteicis savas domas, nemaz neapsvērdams, ka, tā runādams, viņš aizstāv dezertierus.
Par šo zēnu es galvoju un uzņemos pilnu atbildību, it kā viņš būtu mans miesīgs dēls.
Pat es apjēdzu, ka kapteinis Bārlovs nepavisam nepazīst cilvēku raksturu, un sāku gatavoties visļaunākajam. Kālab viņš vienkārši nepateica, ka esmu viņa dēls? Taču viņam laikam nebija pieņemama nekāda mānīšanās, pat tad, kad tā tik gauži nepieciešama. Tieši, bez aplinkiem - tāds bija viņa moto.
Kaptein, - leitnants sacīja, atguvis pašapziņu. - Kaptein, - viņš atkārtoja, - viens nebūt neizslēdz otru. Ja jūs ar savu vārdu iestājaties par zēnu, tas nozīmē, ka viņš lieliski piemērots dienestam flotē.
Kapteinis Bārlovs piecēlās un izslējās pilnā augumā. Varbūt viņš saprata, ka vārdu cīņā nav pastāvējis un ka ar pretinieka viltīgu manevru zaudējis vēju burās, un tas noticis viņa paša kļūdas dēļ. Es skaidri redzēju, kā grumbainajai sejai pārveļas dusmu vilnis un āda ap lūpām un zodu savelkas. Leitnants šai mirklī pieļāva kļūdu, nospriezdams, ka atlikušais ir vairs tikai formalitāte, un pastiepa roku uz manu pusi, taču nepaguva vēl man pat pieskarties, kad Bārlovs satvēra viņa delnas locītavu. Jau nākamajā mirklī roka nespēcīgi nokrita gar sāniem. Jādomā, ka apakšdelma kauls bija salauzts un izspiedies cauri miesai, jo piedurknē parādījās izcilnis, tāds kā maza teltiņa. Virsnieka sejas izteiksme bija neaprakstāma, viena vienota grimase pauda vienlaikus visdažādākās izjūtas: izbrīnu, sāpes, neticību, niknumu, pazemojumu, bailes.
Puiši, - kapteinis Bārlovs uzrunaja jurniekus, kam īstenība nebija nekādas skaidrības par to, kas īsajā mirklī norisinājies. - Leitnantam noticis negadījums - viņam misējās, kad gribēja atspiesties pret galdu. Jā, redz, cik viegli var iznākt ķibele, ja neskatās, ko dara.
Beidzot! Kapteinis Bārlovs nebija sliktāks par citiem. Arī viņš tātad vajadzības brīdī spēja iegrozīt visu, kā nākas.
Man šķiet, visprātīgāk būs, ja sameklēsiet dakteri, lai apskata leitnanta dilbu. Kas zina, vai nevajadzēs amputēt.
Leitnants vaigā kļuva, ja iespējams, vēl bālāks.
Kapteini Bārlov, - leitnants izspieda pār lūpām, kas bija gluži bālganbalts. - Es rakstīšu ziņojumu.
Dariet gan tā, - kapteinis Bārlovs laipni attrauca. - Ceru, ka protat rakstīt ar kreiso roku, faktiski to prot tikai pavisam nedaudzi cilvēki. Un atcerieties, ka tas jums bija nelaimīgs brīdis, kad gribējāt sarokoties ar vecāku kungu un ķerties klāt zaļam zēniņam.
Vai es tiešām pamanīju vīpsnās ēnu matrožu sejās, kad viņi veda leitnantu ārā? Nešaubos, ka vervēšanas vajadzibam matroži tika rūpīgi izraudzīti, bet neba tāpēc virsnieka pazemojums viņus iepriecināja mazāk.
Šoreiz tā bija izglābšanās līdz ar nagiem, - kapteinis Bārlovs noteica, kad flotinieki bija projām. - Varēja iziet pavisam greizi. Par laimi, manas rokas ir gudrākas nekā smadzenes. No tām liela labuma nav.
Vai mums tagad nevajadzētu pazust? - es visai satraukts iejautājos. - Varbūt viņi atgriezīsies.
Nedomāju vis, ka nāks vēlreiz šurp. Ko gan tas nabaga leitnants varētu teikt sev par aizstāvēšanos? To, ka viņu pieveicis tāds vecis ka es? Turklāt ar vienu roku? Pieņemsim pat, ka viņa komandieris saktu viņu iztaujāt un atrastu mūs šeit. Tad viņam vajadzētu pierādīt, ka tu esi dezertieris. Bet kā viņš to varētu, paskatījies uz tavām rokām?
Es paskatījos uz rokām. Kas gan pie tām tik savāds? Kapteinis Barlovs sekoja manam skatienam un ieklukstējās smieklos.
Rokas tev baltas kā jēriņa kažoks un mīkstas kā maza bērna dibentiņš. Tādu roku nav nevienam jūrniekam, pat kuģapuikam ne. Paraugies uz manējām!
Viņš noguldīja rokas uz galda apskatei. Jā - tur šķērsu un gareniski stiepās un krustojās lielākas un mazākas aizdzijušas skrambas, netrūka tulznu un ieplīsumu, un dažādu izciļņu, viss rakstu rakstiem. Krāsa rokām bija kā nospodrināts varš, it kā tās būtu dedzinātas ar nokaitētu dzelzi.
- Šitenās ir tādas zīmes, ko tu dzēsdams nespēj izdzēst no jūrnieka rokām līdz viņa mūža galam, - viņš sacīja. - Indijā iespiež pierē zīmi, kas norāda piederību kastai līdz ar visām tiesībām un sabiedrisko stāvokli. Mums tas nav nepieciešams. Mums to apliecina rokas. Vervētāji to zina. Jūrnieku tie vienmēr pazīs pēc rokām. Tā, draudziņ, kad būsi kļuvis jūrnieks un vienmēr tev tuvumā nebūs kapteinis Bārlovs, tad iegaumē: nekad nepiedzeries, kad pilsētā atrodas karaflotes vienības ar vervētājiem. Neaizmirsti - nerādies tiem acīs, jo, kā daždien jūrnieks, tu būsi iezīmēts - ne dzīvībai, bet nāvei, kaut, jāteic, daži tomēr izdzīvo, kā, piemēram, es.
Tas viss man kā liels vilnis atvēlās atmiņā todien, kad noraudzī- jos uz savām rokām un nesapratu, kam tās lieti noder. Tikai tad, kad visu biju atmiņa sakārtojis, uzticēju to papīram - pie griestiem piekārtā eļļas lampas gaismā uz „Walrus". Un tikai vēlāk, kad biju jau uzrakstījis kapteiņa Bārlova pēdējos vārdus, sapratu., kas bija nozīmīgāks par visu pārējo: biju iezīmēts - dzīvei, nevis nāvei, un nolēmu, ka neļaušu, lai rokas mani nodod. Uz kuģa strādāju ar ādas cimdiem rokā, vispirms pamatīgi ieziedis tos ar trānu. Sākumā, kad no manis vēl nebaidījās, par mani zobojās. Bet es, izkāpis krastā, biju brīvs cilvēks. Kad visi pārējie slapstījās, jo tos vajāja un tvarstīja karaflotes vervētāji un citādi ķērāji, es mierīgi sēdēju krogā un sūcu alu. Varēju saderēt, ka neviens netiks skaidrībā par Džonu Silveru. Un es, Dievu piesaukdams, kā mēdz teikt., ceru, ka tas arī nekad nevienam nav izdevies.