. Labi gan, jo puse no tiem, ko notver un ar varu piespiež dienēt karaflotē, dzīvi nepaliek. Nomirst tā, it ka nekad nebūtu dzīvojuši. Pārējie visu mūžu nokalpo, klausīdami citu komandām, kas droši vien ir pat ļaunāk par nāvi. Protams, ja grib īsti dzīvot. Ja ne, tad ir gluži vienalga.
Kapteini Barlovu es atstāju, kā tautā mēdz teikt, viņa liktenim: pie pāris alus kausiem paplukušā krogā, nepajautājis, kā sākumā biju apņēmies, kuri tad Glāzgovā ir tie kapteiņi, kas neienīst gluži vienkārši visus cilvēkus, bet koncentrē neieredzēšanu tikai uz
matrožiem. Pēcāk nospriedu, ka man tas tomēr jāizdibina pašam.
Taču izrādījās, ka atkal reiz esmu kļūdījies. Nav lielāka grēka kā mānīt pašam sevi. Un, ja dzīvei ir izdevies iekalt man paurī kādu derīgu pamācību, tad to: nedrīkst bez ierunām noticēt, ka pasaulē viss ir labs, piemēram, cilvēki, bet jo sevišķi nedrīkst to noticēt pats par sevi.
Izklaiņojos pa Glāzgovas jūrnieku rajona Grīnokas ielām stundu stundām. Kā visas ostas, ari Grīnoka oda pēc darvas, ekskrementiem, atkritumiem, saglumējuša ūdens, bojātas gaļas, slapjas Vilnas un sapelējušiem buraudekliem, īsi sakot, pēc visa, kam nelaba smaka, piedevām vel pec sviedriem, šķērmiem taukiem, ruma un varbūt vēl pēc daudz kā cita. Tomēr apriebusies darvas smaka dažkārt kļuva par īstu svētību, kad jūrnieki, lai cik samocīti, piekauti vai apdzērušies, atrada ceļu uz ostu un uz saviem kuģiem, vienalga, vai kāroja turp nokļūt vai nc, dažkārt arī tika ar varu piespiesti atgriezties. Lai bija kā būdams, par kompasu tiem kalpoja deguns. Nekādu variāciju: smaka bija ziemeļpols.
Es posos projām no dūmiem piekvēpušā, smirdošā jūrnieku rajona, līdz, nelabajām smakām pamazām pagaistot, nokļuvu Glāzgovas smalkajā centrā. Iedomājos, ka tur, kur apgrozās rēderi, tirgoņi resniem vēderiem un citas svarīgas personas, es varēšu iegūt labus padomus par piemērotiem kuģiem un krietniem kapteiņiem, kas labprāt mani pieņems darbā.
Bet pie kā man vajadzētu griezties milzīgajā seju jūklī, lielajā cilvēku barā, no kuriem neviens uz manu pusi pat nepaskatījās, it kā manis vispār pasaulē nebūtu? Pielavījos vīriem, kam bija svārki ar vara pogām, galvā trīsstūrenes un rokā spieķi ar zelta turekļiem. Bet, kolīdz tiku pietiekami tuvu, lai varētu sadzirdēt, ko šie runā par kuģiem, kuriem drīz jāiziet jūra, tā tūliņ kāds pacēla spieķi un, īsi nolamādamies, draudēja man, it kā es būtu klejojošs suns.
Vācies prom, puika! Tev te nekas nav darāms.
Kāpēc lai nebūtu? - es nodomāju, juzdams mostamies tādu aizvainojumu, kādu līdz šim vēl nekad nebiju izjutis. Ko šitic glau- nie kungi zina par manām darīšanām? To es viņiem varētu pajautāt. Viņu asinīm pielijušajās acīs es nebiju lielākā vērtē par uti, mušu vai prusaku, biju viņiem tikpat kā tārps kuģa sausiņā. Kas bija viņi paši? Piepūtušies krupji, kas vai plīsa no savas lielmanī- bas. Taču es biju pārāk jauns un zaļš, pārāk dumjš, lai saprastu, ka esmu vismaz tikpat vērts, cik tie. Bet es vienmēr kļuvu nevarīgs, ja mani padzina neuzklausītu, un paliku kā pienaglots stāvam šo trīs vīru priekša, kuriem nebija laika mani uzklausīt. Vienam no viņiem bija spoži uzpleči, kas šķita iemirdzamies, kad viņš gozējās pats savā spožumā.
Vai tu kurls esi, vai? - noprasīja spīdeklis pēc tam, kad bija devis man padomu vākties pie velna.-Taisies, ka tiec!
Piezadzies noklausīties godavīru sarunas,- uzsauca vel otrs.
Piedošanu, ser, - es sacīju, - Bet nevaru taču būt kurls, ja noklausos.
Viņi apklusa. Man likās, ka esmu kungiem atbildējis, kā nākas. Bet atkal biju kļūdījies. Roka, kam augšgalā pie pleca bija uzplecis, pašāvās strauji kā vējenes spārns un iešāva man tādu pliķi, ka es sāpēs nosarku līdz ausīm.
Vai tev kauna nemaz nav, draņķagabals?
Nē, - es atteicu, ar vienu roku turēdams izpļaukāto vaigu. - Es tikai pateicu, ko domāju.
Kā tad, - uzplečainais draudīgā balsī attrauca. - Un iedomājies, ka vari to darīt nesodīts?
Šoreiz es vairs neko neteicu, no sirds vēlēdams, kaut man šai brīdi būtu kapteiņa Bārlova rokas, ne tikai mani nevarīgie vārdi. Pieredze vairojās aizvien straujāk. Tebe nu bija - pārmaiņas labad biju runājis tieši un patiesi, un kas man no tā tika? Sāpīga pļauka, vairāk nekas.
Lai nu, lai, - noteica vienīgais no trijotnes, kas vēl nebija runājis, tam balss skanēja mierīgāk un iecietīgāk. - Nu tad pasaki, kas tev uz sirds un pēc tam posies prom. Mums ir svarīgākas lietas kārtojamas.
Es gribu tikt uz kuģa, - paskaidroju. - Gribu sameklēt labu kuģi un kārtīgu kapteini.
Trijotnes saskatīšanās būtu man bijis labs brīdinājums, bet es biļii pārāk aizņemts ar saviem nodomiem, lai domātu par piesardzību.
Nu tad tu tiešām esi saticis pareizos cilvēkus, - sacīja tas ar maigāko balsi. - Varu tev pakalpot abējādā ziņā un apmierināt tavas vēlēšanās. Norunāsim satikšanos pēc stundas „Enkurā"-tas ir taba kas kuģu piestātnē. Es pārstāvu cienījamo Džonsonu kungu firmu, kuras kuģi ved tabaku no Virdžīnijas, manā pārziņā ir kuģa apgāde ar personālu.
Es paklanījos, pievilka kāju un pateicos par laipno piedāvājumu. Bet, kaut ari biju nopietni uzklausīts, tomēr uzskatīju par par vajadzīgu pajautāt, kā lai zinu, ka stunda pagājusi.
Svešais palūkojās manī ar interesi, Pareizi gan, - viņš sacīja. - Kuram gan tavā vecumā būs pulkstenis kabatā? Tev, es redzu, galviņa strādā. Tu varbūt proti arī lasīt?
Jā, latīniski, - es diezgan lepni atteicu.
Lai nelabais mani parauj! - viņš iesaucās. - Jūs, kungi, to dzirdējāt? Tas puika prot lasīt latīniski. Vai jums neliekas, ka kapteinim Vilkinsonam patiks kuģapuika, kas māk latīniski?
Abi pārējie pasmējās.
Noteikti, - uzplečotais piekrita, - viņam vajadzīgi visi, ko vien var dabūt. Un, ja gadās tāds, kas var Bībeli priekšā palasīt, nenāks par ļaunu.
Tev laime tikpat kā rokā, - pirmējais varen nopietni noteica. - Esi vien laikus „Enkurā" un gaidi mani tur. Pasaki, ka tevi sūtījis Neds. Tad tev iedos kaut ko slāpes padzesēt, kamēr ieradīšos.
Es devos uz priekšu tālāk pa Riverklaidu, būdams pārliecināts, ka tiešām esmu sagaidījis savu laimi, un raidīju ilgu pilnus skatienus uz kuģiem, kas gatavojās doties pēc tabakas, ko jūrnieki dēvēja par „indiāņu atriebību", lai atvestu to no Virdžīnijas uz Skotiju un Angliju. Cezapīka un Cārlstona, es savā nodabā bez mitas atkārtoju. Tās bija vietas, uz kurieni Glāzgovas tabakas baroni sūtīja savus kungus, tik daudz es zināju.
Es tātad došos plašajā pasaulē, būšu brīvs kā putns, pats savs kungs, nevienam par kalpu. Jutos laimīgs kā cīrulis debesīs. Dzīve ir skaista. Taču nebiju aizmirsis arī kapteiņa Bārlova teikto un pa ceļam uz „Enkuru"" nopirku cimdu pāri.
Un kā viss gāja tālāk? Tas pats vecais stāsts, bet man tas, protams, bija jauns. Taču ko tas man līdzēja?
Iegāju „Enkurā", nosaucu Neda vārdu, un mani pacienāja ar glāzi ruma, kuru es tūdaļ iztukšoju, kā parasti mēdz darīt tādi zaļi brašuļi, lai nepaliktu kaunā. Nekavējoties galdā tika celta jauna glāze - uz „Enkura" rēķina - sacīja krodzinieks, kas arī pats esot bijis jūrnieks. Nu ko - iztukšoju arī to. Kā bija paredzēts - rums man sakāpa galvā un sajauca prātu.
Kad krogā ieradās Neds, es viņu sagaidīju kā vecu draugu, un galdā parādījās vesela pudele.
Nākamajā rītā pamodos uz labā kuģīša „Lady Mary" klāja, un man nebija ne mazākās nojausmas, kā esmu turp nokļuvis. Vēlāk es no citiem bēdubrāļiem, kas arī bija kļuvuši par Neda upuriem, uzzināju, ka viņš ir negantākais vervētājs Glāzgovā, kurš apgādā kapteiņus ar jūrniekiem, vienalga, ar labu vai ar varu. Metodes bija atšķirīgas, bet iznākums vienmēr viens un tas pats: kapteiņi dabūja darbaspēku, ķērājiem tika savervēto jūrnieku pāris mēnešu algas. Dažreiz nākamie jūrnieki arī paši nolīga aģentu, lai tas viņiem sagādā darbu uz kuģa. Allaž tika noslēgts neapstrīdams līgums jūrniekiem ar aģentu - abām pusēm pa prātam, kā mēdza sacīt Neds: līgums bija apstiprināts ar pirksta nospiedumu vai parakstu, kas tika iegūts, nākamo jūrnieku apdzirdot vai citādi apdullinot.
Es, izrādījās, biju ticis cauri visai viegli. Biju apdzirdīts līdz nesamaņai, un tas bija viss. Galīgā dullumā tiku parakstījis kaut kādu papīru, kurā apņēmos atdot aģentam triju mēnešu algu un samaksāt par izdzerto rumu. Taču varēja notikt daudz ļaunāk. Daži tika nešus uznesti uz kuģa, gandrīz vai beigti sadauzīti. Daži citi, darbā stādamies, zināja, ka līdz ausīm iestiguši parādos aģentam un neredzēja ne šiliņa no gada vai divu gadu algas, kas paredzēta līgumā. Bija arī tādi līgumslēdzēji, kas apņēmās novergot plantācijās piecus gadus, pirms atkal kļūst par brīvcilvēkiem, ja vēl būs dzīvi.
Un lai kāds iedomājas un brīnās, ka krastā ir cilvēki, kas visā nopietnībā pieraksta lapu pēc lapas, jautādami, kā gan izskaidrojams, ka piratērijas cunfte pievelk un savaldzina aizvien vairāk brīvprātīgo. Rakstīšanas prasme vēl nebūt nav zāles pret muļķību, !o varu teikt droši. To apstiprināja arī mans paraksts zem līguma, ko Neds droši vien man bija nolicis priekšā, kad rums bija paveicis savu darbu ar mani.
Mani atdzīvināja ar spaini jūras ūdens un pamatīgu bocmaņa zābaka spērienu pa pēcpusi. Biju viscaur noplūdis ar aukstiem sviedriem, rokas drebēja, gar acīm lēkāja zvaigznītes, tiklīdz kaut par nieka tiesu pagrozīju galvu. īsi un skaidri sakot, es pārdzīvoju savas pirmās paģiras, un, kad man kāds būtu jautājis, es būtu pateicis ka labāk gribu mirt nekā dzīvot, bet tāda vēlēšanās man arī ir bijusi tikai vienīgo reizi mūžā, ja atmiņa neviļ. Mani uzstūrēja augšā pa kāpnēm uz klāja, pēc tam pa durvīm uz kuģa pakaļgalu, lai gan jāatzīstas, ka es neapjēdzu, kur kurais gals atrodas, un pēkšņi stāvēju acis pret aci ar kuģa dievu.
Ser, - bocmanis godbijīgi ziņoja, - Džons Silvers, kuģapuika, kas vakarvakarā ieradās kopā ar Nedu.
Kapteinis mani pārbaudīja no galvas līdz kāju pirkstiem, gluži kā izsolē pārdošanai atvestu zirgu.
Man šeit ir līgums, - viņš sacīja, - kur stāv rakstīts, ka Džons Silvers apņemas par mācekli doties braucienā uz Cezapīku un atpakaļ; saņemot algā divdesmit divus šiliņus mēnesī. Šo līgumu tu liecinieku klātbūtnē esi parakstījis. Vai esi vienisprātis?
Es laikam palocīju galvu.
Labi.
Kapteinis apgāja apkārt galdam, apstājās un paskatījās uz mani ar skatienu, kam vajadzēja mani pārbiedēt līdz nāvei.
Es noprotu, Silver, ka tu vēl nekad neesi spēris kāju uz kuģa klāja. Tāpēc gribu tev šo to darīt zināmu. Uz kuģa nav nekādas taisnības vai netaisnības, kā pieņemts, krastā dzīvojot. Uz kuģa valda likai divi jēdzieni: pienākums un dumpošanās. Viss, ko tev uzdod darīt, ir pienākums. Viss, ko tu atsakies izpildīt vai izpildi slikti, nozīmē dumpošanās. Par dumpību soda ar nāvi. Lūdzu, paturi to prātā.
Jā, ser, - es nomurmulēju kā transā, galīgi neapjēgdams, ko runāju vai daru.
Šādi Džons Silvers sāka savu slaveno jūrnieka karjeru. Biju devies jūrā, lai iemantotu brīvību, pat ādas cimdus biju šajā nolūkā iegādājies, bet nu atklāju, ka man saistītas gan rokas, gan kājas. Uz līdzenas vietas mani iejūdza darbā tādā pasaulē, kas man bija pilnīgi nesaprotama. Biju apdullis un palicis kā bez valodas. Es izpildīju pavēli pēc pavēles, kuras sekoja nebeidzamā secībā. Nekad ne ar pušplēstu vārdu neizpaudu, ko domāju, jo biju iemācījies, ka godīgums bieži vien nav pareizākā politika. Ja atvēru muti, lai kaut ko sacītu, tad teicu tikai to, ko tas otrs cilvēks gribēja dzirdēt, ne varda vairāk, no mazāk. Es pārliecināju sevi, ka tā ir vienīgā iespēja izdzīvot, līdz būšu sagaidījis labākas dienas, ja vispār izdosies sagaidīt.
Visnelāgāk bija tas, ka sākumā es nesapratu gandrīz ne vārda no tā, kas uz kuģa tika runāts. Runāja, protams, angliski, bet ļoti daudzus vārdus es dzirdēju pirmoreiz, un viss pārējais bija tīrais žargons. Es, kas biju iedomājies, ka man piemīt dotības vārdus izlocīt un izveidot, un pārveidot, līdz vārdi nezināja, kur meklēt un kur atrast sev īsto vietu, es, kas vajadzības gadījumā varēju pat runāt latīniski, pēkšņi biju izslēgts, nostumts malā kā pēdīgais nejēga un stulbenis, par apsmieklu citiem. Atceros, ka viendien Moriss, daudz pasaulē izceļojies vīrs, ieteicās, ka Meijors, jaunais kapteiņa palīgs, izlīdis pa enkura caurumu. Un es, āmurgalva no dzimšanas, skriešus metos uz kabeļmāju pārbaudīt un pēcāk prasu Morisam, kā gan cilvēks varētu izlīst pa to caurumu, kur ne žurka netiek cauri.
Moriss un visi, kas :obrīd nebija sardzē, smējās līdz asarām. Un, pateicoties manai nezināšanai, jauna smieklu vētra izcēlās, kad dzirdēju, ka Čezapīkā mūsu galdnieks Kutbērts esot norijis enkuru.
- Kutbērtam, - es sacīju, - tiešām ir milzīgi liela mute, taču man liekas, ka viņš pat gigas abordāžas kāsi nespēj norīt.
Un tādā garā turpinājās labu laiku. Taču pamazām, bet droši es iemācījos visu. Un drīz vien atklāju, ka ir divas valodas - viena darbos uz kuģa, bet otra, ko jūrnieki runāja brīvajā laikā tērzēdami un triekdami. Tiku uzņemts viņu pulkā un pec neilga laika pat ieguvu labu slavu, jo gada laikā iemācījos savērpt stāstus un sacerēt jūrnieku dziesmas ne sliktāk kā vecie jūrnieki, varbūt pat labāk. Uz kuģa bija likums, ka neviens neuztraucās un neinteresejās par to, vai stāsts ir patiess vai izdomāts, un tāpēc varbūt nemaz nebija tik ērmoti, ka es iekaroju zināmu cieņu. Ar to cieņu varbūt bija tā, ka mani sāka respektēt arī cita iemesla dēļ proti, es līdz pēdējam sīkumam izpildīju katru pavēli, kas atskanēja no pakaļējā klaja. Piedevām es nekad nemirku rumā, nekad nepiedzēros, lai aizmirstu, ka esmu jūrnieks, nevis cilvēks - vienalga, dzīvoju vai mirstu. Un ilgi, līdz krietni vēlāk sāku domāt citādi, man no prāta neizgāja kapteiņa Vilkinsona draudi un atgādinājums, ka paklausība ir vienīgā iespēja, kā izdzīvot.