Viņš bija tirāns, pat no visļaunākajiem šajā sugā, par to varēja nešaubīties, bet būrāt viņš prata, tas nu bija viens, kas tiesa. Visos gados, ko atrados uz kuģa, viņš nepieņēma ne vienu vienīgu lēmumu, kas jūrnieka darbā būtu aplams. Kad viņam pēdīgi nācās zaudēt ,,Lady MaryJi, tur vainojams nebija ne viņš, ne kuģis, tas nebija ieskaitāms grēku sarakstā, kuri gulēja uz viņa sirdsapziņas, ja vien viņam tāda bija. Un nemirstīgajiem dieviem, ja tie kaut cik interesējās par mums, vajadzēja zināt, ka kuģa vadīšana bija vienīgais, kas attaisnoja kapteiņa Vilkinsona uzturēšanos zemes virsū.
Laikam ritot, es pamazām iekaroju zināmu vietu, ne kapteiņa Vilkinsona sirdī, jo ar to viņš nebija apveltīts, bet pasaulē, kuru viņš pazina. Es viņam likos kā sastāvdaļa tanī aprīkojumā, pie kā viņš bija pieradis, kas vienmēr bija pie rokas. Beigās es biju vienīgais un pēdējais no visas komandas, kas pirms desmit gadiem no brīvas gribas vai ne bija uzkāpusi uz kuģa. Pat virsnieki dezertēja un pārgāja uz citiem kuģiem, kad piestājām ostā. Kapteinis Vilkinsons pret saviem ļaudīm izturējās nežēlīgi, negantāk par jebkuru citu kapteini, taču nevarēja pārmest, ka viņam būtu kādi lutekļi, pret visiem viņš izturējās vienlīdz nejauki. Man gadījās pieredzēt, kā daudz piedzīvojuši jūrasvilki pārgurumā un nespēkā sabruka, kad enkura kabelis klaudzēdams izslīdēja no enkurcauruma. Tas, ka viņi pirmaja izdevīgaja brīdi joza prom, ko kājas nes, ja vispār vairs varēja paskriet, neuztrauca kapteini Vilkinsonu ne vismazākajā mērā. Viņš pat neraizējās par kravas izlādēšanu, lāva, lai ar to noņemas rēderi un aģenti. Esmu pārliecināts, ka viņam pat riebās iedomāties, ka varētu vai vajadzētu spert kāju uz sauszemes. Viņam nebija nepieciešams īpaši atcerēties vecum veco kapteiņu likumu, ka brāļošanās ar komandu modina nicināšanu. Likās, ka ar to mirkli, kad kļuva par jūrnieku, viņš absolūti beidza būt cilvēks.
Un es, Džons Silvers, nokalpoju viņam desmit gadu! Es izmācījos par pieredzējušu ‘jūrasbraucēju, par ab klases jūrnieku tiku pat paaugstināts par bocmani. Pamatīgi izstudējos Vecā ragaiņa, paša nelabā, akadēmijā, kur apguvu visas septiņas jūrnieka specialitātes: lādēšanos, žūpošanu, zagšanu, maucību, kaušanos, melošanu, neslavas celšanu. Izaugu un nobriedu spēcīgs kā vērsis un pēdīgi pratu un spēju paveikt jebkuru darbu uz kuģa. Pamatīgi iepazinu cilvēka dabu un izdzīvoju elli. Pat veselus desmit gadus!
Nevaru arī teikt, ka man būtu pavērušās diezin kādas lielās iespējas citur. Kas reiz kļuvis par jūrnieku, paliek jūrnieks līdz pat nāves stundai, tāds bija likums. Krastā neviens negribēja ar mums ielaisties, vienalga, vai rokas saskrambātas un iezīmētas vai ne. Krastā bija tikai divas iespējas: strādāt par krāvēju vai kļūt par žūpu. Paglābušies no kuģa, dezertieri pavadīja pāris laimīgu dienu krogos un bordeļos, pēc tam salīga no jauna, cerot tikt pie labākas apiešanās un lielākas algas, neko vairāk lielākā daļa aizbēdzēju nekāroja. Bet es paliku pie kapteiņa Vilkinsona un pierādīja gan viņiem, gan visiem pārējiem, ka neesmu no tiem, kas par katru nieku činkst vai laižas lapās. Gribēju vispirms kļūt par īstu cilvēku un viru, pirms kaut kādā veidā pacelt balsi.
Silver, - kapteinis Vilkinsons viendien mani uzrunāja gandrīz vni draudzīgā tonī, - tādus kā tevi vajadzētu apdrošināt.
Apdrošināt, ser?
Jā. Raugi, neviena apdrošināšanas sabiedrība - ne ,,Royal l exchange", ne „London" negrib apdrošināt komandu. Kuģi apdrošina, kravu ari, bet cilvēkus ne. Taču kas būtu kuģis bez komandas? Mastus tun takelāžu var apdrošilnāt, bet matrozi, kas rāpjas mastos ka mērķaķis rēvē un sastiprina takelāžu, to neapdrošina. Vai tas ir taisnīgi?
-Nē, ser, - es atteicu, jo atbildi no manis gaidīja.
Bet tāda iekārta pastāv, - viņš turpināja. - Starp tevi, Silver, un lielo rāju nav nekādas atšķirības. Es nevaru iztikt ne bez tās, ne bez tevis.
Es palocīju galvu un pulējos noslēpt satraukumu, beidzot manī modās dumpības gars, krūtīs sāka spārdīties satrakoti zirgi - pēc desmit gariem paklausības gadiem. Pēkšņi es sapratu, ka šis bijis mans pēdējais kuģojums ar „Lady Mary". Kapteinis Vilkinsons bija mani izskolojis par augstas klases jūrnieku labāk, nekā būtu spējis jelkāds cits, bet pielīdzināt mani lielajai rājai bija kaut kas pavisam cits.
Kapteinis Vilkinsons, protams, nemanīja nekā no ta, kas manī norisinājās. Rājai nav jūtu. Tā čīkst un krakšķ, ja pārslogota, bet tādu vainu viegli var novērst. Gluži tāpat ir ar jūrnieku. Bet es klusēju. Īstenībā priekam vajadzēja izlauzties man pār lūpām, priekam par dumpības garu, par sašutumu, kas mani padarīja par cilvēku, līdzīgu visiem citiem. Kapteinim Vilkinsonam es biju vajadzīgs, tāpat kā lielā rāja, bet viņš man - nemaz.
Apdrošināt vajadzētu vismaz pret nāves gadījumiem, rēderiem būtu jāsaņem kompensācija, tādas ir manas domas, - viņš noteica.
Vai atļausiet, ser? - es pajautāju.
Kapteinis Vilkinsons satrūkās un pārsteigts paskatījās uz mani.
Ko tad tu teiksi? - viņš noprasīja.
Vai tas nebūtu pārāk liels risks, ser? Matroži krīt kā mušas, to taču visi zina. Dezertē pirmajā ostā, kur nokļūst. Neviens rēderis nespētu tikt galā ar izmaksām.
Tev taisnība, Silver. Tieši to viņi apgalvo. Bet kāds man no tā labums? Man jācieš no matrožu zuduma.
Brīdi viņš klusēja, tad atkal paraudzījās manī, kā man šķita - pirmoreiz tā, it kā būtu pamanījis, ka es neesmu koka bluķis vai kaut kas no takelāžas.
Kas tev, Silver, sastāstījis, ka ir tā, kā tu teici?
Neviens. To es pats izprātoju.
Ak tā.
Viņš uzmeta man skatienu, kuram vajadzēja mani krietni nobiedēt, bet es nekautredamies skatijos viņam preti.
Uz mana kuģa, Silver, neviens pats neko neprāto, - viņš sacīja. - Uz „Lady Mary" ir tikai viens kapteinis, un tas esmu es. Skaidrs, Silver?
Jā, ser, - es atteicu, saglabādams tik daudz cieņas, cik valdīdamies spēju izturēt.
Ej atpakaļ pie darba, Silver.
Esi vien, esi kapteinis, es nodomāju. Līdz nākamajai ostai.
Nākamās dienas rītā laiks bija rāms, gaiss dzidrs, un mums pretī vērās Īrijas krasta sārtais smilšakmens. Pa kreisi pacēlās Keipklērs, borta labajā pusē Festneta Klints. Diena bija neparasti rāma. Debesīs vieglas baltas spilvas kā vates plūksnas. No tādām debesīm nevienam jūrasbraucējam briesmas nedraudēja. Redzamība tik laba, ka varēja skaidri saskatīt četras virsotnes. Brīvās sardzes maiņa sastājusies pie kreisā borta treliņiem un ilgu pilniem skatieniem vērās uz krastu. Es zināju, ka kapteini Vilkinsonu kaitina tāds skats - noraudzīties uz jūrniekiem, kas nekā nedara, bet pat viņš nevarēja tik rāmā laikā pavēlēt rīkoties ar burām, kad jūrā ņirbēja tikai pavisam sīki vilnīši.
Es stāvēju uz pakaļējā klāja aizvēja pusē, kur man pienācās stāvēt, un man bija :ik viegli un priecīgi ap sirdi kā toreiz, kad devos meklēt labu kuģi un godprātīgu kapteini, lai varētu kļūt brīvs kā putns. Bet tagad viss bija citādi. Tagad es apzinājos, ko saku retajos gadījumos, kad vispār atvēru muti. Es vairs nepen- terēju nevienam priekšā baušļus - ne šādus, ne tādus, neplātījos kairam, ko satiku, ka protu lasīt latīniski. Nestaigāju apkārt, apvaicādamies, kur atrast taisnīgus un labestīgus kapteiņus, kādi tik un tā nav atrodami. Nekad vairs neatklāju, ko īstenībā domāju, jo tas vienmēr man izvērsās par ļaunu.
Toties biju iemācījies, ka ir arī tādi vārdi, ko katram patīk dzirdēt, ari visvienkāršākajam jūrniekam, un ka man piemita dotības izrunāt to, ko viņi vēlējas dzirdēt. Par mani nevienam nebija nekādas skaidribas, turpretī es citus iepazinu aizvien labāk. Un kā gan tas dzīve iekārtots par spīti tam visam, es liku labi ieredzēts un uzskatīts par krietnu biedru.
Un, tā kā biju prātīgs un taupīgs, man bija pat nauda. Vēl aizvien biju saglabājis kādreiz bikšu oderē iešūto, no tēva mantoto kontrabandas naudu un tai pievienojis triju gadu algu un ienākumus no dažādiem sīkiem darījumiem, "bez kuriem neiztiek neviens jūrnieks. Kopumā man apģērbā bija iešūtas sešdesmit mārciņas. Kas gan būtu to noticējis? Vismaz neviens no maniem biedriem, par to varēja galvu likt ķīlā.
Diezgan izklaidīgi noskatījos, kā pirmais stūrmanis satraukts pieskrien pie kapteiņa Vilkinsona un, strauji žestikulēdams, māj uz kuģa pakaļgalu. Es pagriezos apkārt, jo līdz tam brīdim, tāpat kā pārējie, biju ar acīm kavējies tikai pie klinšainā krasta un zaļajiem pakalniem tālāk zemes iekšienē. Nekad neaizmirsīšu skatu, kas man pavērās tagad. Debesmala nemanot bija spēji satumsusi, un gari, gandrīz melni taustekļi stiepās debesīs, kas virs „Lady Manj" vēl joprojām gaiši zilgmoja. Apvārsnis bija pārvērties putojošā neprātā, uz mūsu pusi vēlās bangas kā milzu nogruvums. Esmu pārliecināts, ka uz kuģa neviens vienīgs, pat vecie vilki, kas visu mūžu pavadījuši uz jūras, nekad nebija redzējuši neko tamlīdzīgu. Daudziem sejā vīdēja īstas šausmas, kad pagriezāmies pret kapteini Vilkinsonu. Mēs visi sapratām, kas gaidāms: cīņa ar burām un takelāžu uz dzīvību un nāvi.
Bet pavēle rāpties mastos neatskanēja. Kapteinis Vilkinsons pameta ašu skatienu uz kuģa pakaļgalu, tad pagriezās pret komandu.
Vīri, - viņš sacīja savā parastā, pātagas švīkstieniem līdzīgajā balsī. - Pēc dažām minūtēm mēs nokļūsim briesmīgākajā vētrā, kādu jelkad esam piedzīvojuši. Ja jūs darīsiet visu, kā teikšu, mums varbūt izdosies kuģi izglābt. Ja nepaklausīsiet, tiksiet nošauti kā dumpinieki. Vai izteicos skaidri un saprotami?
Atbildes nebija, izņemot vienīgi mani. Es pacēlu balsi, pirmoreiz to balsi, kas vēlāk iemantoja biedīgu slavu, jo izrēca to, ko neviens cits iztēles un apsvēruma trūkuma dēļ neprata izpaust. Es nelabi iebrēcos pret debesīm:
Urrā kapteinim Vilkinsonam!
un viri, sakuma nedroši, tad, man mudinot, jau mazliet skaļāk
un pēc tam visi kopā pilnā sparā nobrēca spēcīgu urrā kapteinim Vilkinsonam - vispēdīgajam pasaulē, kas slavināšanu pelnījis.
Vienu sekundi varēja domāt, ka kapteinis izvirdis niknumā. Viņš neviļus pakāpās soli atpakaļ, it kā sitienu saņēmis, bet tūdaļ attapās un nokliedza:
Klusu!
Iestājās kapa klusums, diezgan dabiski, jo visi jau bijām ar vienu kāju kapā.
Pašreiz nav īstais laiks urrā saucieniem, - viņš turpināja.-Jūs varbūt brīnāties, kāpēc mēs nevelkam buras augšā. Gluži vienkārši tāpēc, ka no aizmugures vējš tās saplosīs driskās, kamēr jūs vēl nebūsiet sasējuši pirmo mezglu. Un, tiklīdz buras piepūstos, laba daļa no jums ielidotu jura. Tatad… - Viņš vēl pēdējoreiz paskatījās pār plecu atpakaļ, - .. .pakaļējā borta maiņa lai stājas pie sūkņiem; labā borta maiņai jāatlaiž vaļīgāk visas buras un, cik vien iespējams, jāatraisa buru auklas. Kad visas buras būs vaļā, puse labā borta maiņas var siet glābšanās trosi. Otra maiņas puse gatavo vētras buras un skatās, vai mums vēl būs masts, pie kā tās piestiprināt. Liekas, man nav jāsaka, ka tas viss jādara ellišķīgā ātrumā, to laikam pat jūs saprotat.
Stūrmanis, siekalas šķiezdams, izkliedza savas pavēles. Vaļā atlaistās buras ar troksni plandījās. Es, būdams kuģa bocmanis, nepiederēju ne pie vienas maiņas, bet pieliku roku visur, kur vajadzēja, taču patlaban man bija laiks pagriezties atpakaļ un paskatīties.
šī nebija parasta vētra no skaidrām debesīm, šis bija drausmīgs orkāns, kas pūlēsies izdzēst dzīvību mums visiem, arī man. To es sa pratu, kad ieraudzīju Boulzu, visvecāko jūrasvilku mūsu komandā, kas bija pieredzējis daudz vairāk vētru un negaisu nekā jebkurš no mums, nometamies ceļos un lūdzam Dievu! Cilvēks, kas nekad visa mūžā nobijā noskaitījis nevienu lūgsnu; kas bija apzvērējis, ka viņa vienīgais ticības apliecinājums esot kompass; kas mums visiem bija mācījis, ka visdrošākā iespēja nogremdēt kuģi esot zaudēt laiku, ludzoties Debestēva palīdzību! Un tagad viņš lūdzās!
Saja mirkli kapteinis Vilkinsons pameta vietu pie laba borta un drošiem, noteiktiem soļiem naca tieši pie manis.
Silver, - viņš ledainā balsī mani uzrunāja, - kāpēc tu aicināji komandu uzsaukt man slavinājumu?
Es nezinu, ser, - atteicu, - bet varbūt bija nepieciešams iedvest vīriem papildu drosmi un cerību.
Drosmi un cerību? Vai nepietiek, ja viņiem piedraud ar nāvi?
Piedošanu, ser, nepietiek - tādā brīdī, kad viņi jūt, ka no nāves tik un tā neizbēgt.
Kapteinis Vilkinsons skatījās man tieši acīs.
Vai esi pārliecināts, ka ovācija nemaz nebija domāt man?
Jā, ser. Paskatieties pats.
Es norādīju uz Boulzu, kas vēl joprojām, ceļos nometies, lūdza Dievu.
Mēdz teikt, - es sacīju, - ka tad, kad jūrnieks ķeras pie dievlūgšanas, cerību vairs nav.
Kapteinis Vilkinsons noraudzījās uz Boulzu, it kā uzskatītu to par pēdīgo gļēvuli.
Un ko tad tu gaidi, Silver, kāpēc nesāc lūgties?
Ko lai es pielūdzu? Jūs, vai?
Viņš skadri iesmējās. Izklausījās pēc suņa rējiena. Tie bija pirmie smiekli, ko jelkad dzirdēju no viņa mutes.
Silver, - viņš no jauna ierunājās, aprāvis smieklu tikpat spēji, kā bija iesmējics. - Kā jau teicu, tevi vajadzētu apdrošināt. Es nemūžam neatradīšu otru tādu kā tu.
Tad viņš noliecās tuvāk pie klāja un ieaurojās: - Boulz! Tavas dvēseles labā ceru, ka tu nepielūdz nevienu citu kā mani.
Boulzs pietrūkās kājās un pārbiedētām acīm skatījās uz mūsu pusi.
Jā, jā, ser, - viņš svepstēja, - jā, jā.
Silver, - kapteinis Vilkinsons atkal pievērsās man. - Kad sāksies vētra, tev būs jānāk man palīgā pie stūres. Velns viņu zin, man liekas, visiem pārējiem te nav liela bēda, vai „Lady Mary" peld vai nogrimst.
Un vētra bija klāt. Tā sagrāba atraisītās vaļīgās buras un sašķērēja, il ka tie būtu batista mutautiņi. Nākamā kārta pienāca priekšējam mastam. Ar dārdienu, ko vētras troksnī un auros vispār nevarēja sadzirdet, tas nolūza un nogāzās. Uz klāja aprima jelkāda kustība. Komanda bija uz ceļiem, ne Dieva priekšā zemojoties, bet vētras notriekta. Visu skatieni šausmās kavējās pie grotmasta, kura augšdaļa bija nolīkusi kā vītols, bet pamatne trīsuļoja kā lautas stīga. Tas ir balsts, no kā atkarīga kuģa dzīvība, es šausmu mākts domāju.
Kapteinis Vilkinsons kā fūrija traucās starp zemē sagumušajiem bezspēcīgajiem jūrniekiem. Es nezināju, kas tagad notiks, kad viņš vairs nespēs draudēt ar nāvi vai labināt ar cerību. Taču nežēlīgajā lietū, kas mūs kapāja kā deviņastainais kaķis, vēja auros, kas visiem aizsita ausis, uz klāja, kas šūpojās kā svērtenis, kapteinim Vilkinsonam, neskopojoties ne ar spērieniem, ne belzieniem, turklāt pilnā rīklē kliedzot un nešķīsti lādoties, tomēr izdevās pusi kreisā borta maiņas piekombinēt pie sūkņiem, bet otrai pusei pavēlēt tupu rāpu nostiept glābšanas troses un, cik iespējams, nostiprināt vantis.
Redzot kapteini Vilkinsonu šaudāmies kā negudru no vienas vietas uz otru, izmisīgi cenšoties glābt savu kuģi, es pēkšņi jutu, ka atraisos no dzelžainajiem drausmu žņaugiem, kas mani stindzināja. Ja viņš spēj nicināt nāvi un iespļaut tai ģīmī, lai saglābtu dažas vecas plankas, tad es būtu īstens kauna traips zemes virsū, ja nespētu darīt to pašu, lai glābtu savu ādu. Galu galā es vēl pirms īsa brīža nodevos domai, ka, krastā nokāpušam, beidzot jāsāk pa īstam dzīvot.
Kopš tā mirkļa es biju uz kuģa visur, palīdzēju, ko spēju un visu laiku uzmundrināju biedrus. Mana dzīvotgriba uzliesmoja kā milzu lāpa, pārvērtās neprātīgā azartā, pat kapteinis Vilkinsons pakāpās pāris soļu atpakaļ, kad mūsu gaitas krustojās.
Pelēkmelnie ūdeņi tagad bez mitas skalojās pār klāju, un varenie viļņi dārdēdami sitās gar kuģa sāniem ar troksni, kas līdzinājās linijkuģa zalvēm. Zeme bija pazudusi no redzes lauka, jo lietus kapāja sejā kā skaudra krusa, un pēc īsa brīža notika neizbēgamais. Krītot no viļņa galotnes baigajā bezdibenī starp diviem viļņiem, „/ miy Mnnj" noskrēja no stūres un sazvēlās uz sāniem. Mēs nokļuvām tādā sānsverē, kādā neviens kuģis nespēj noturēties, un cauri negaisa rēkoņai un viļņu krākšanai mēs pēkšņi izdzirdām pirmo dobjo dunoņu, kad balasts sāka slīdēt uz aizvēja pusi.
Boulzs, nolādētais bojāejās pareģis, iekliedzās, ka nu viss pagalam, un atkal nokrita uz ceļiem, rokas lūgšanā sažņaudzis. Es jau biju ceļā uz grotmastu un rāpos kā mērkaķis uz augšu vēja pusē, kad ieraudzīju, ka kapteinis Vilkinsons dara to pašu aizvēja pusē, turēdams rokā cirvi belziena gatavībā. Redzēju arī, ka viņš atlicināja mirkli laika, lai ar cirvi iebelztu Boulzam., aizlidinādams to tāpat, kā tupējis, lūgšanā saliktām rokām, pār bortu. Manuprāt, tieši to Boulzs bija pelnījis, un redzēju, ka citi domā tāpat. Nav labi, ja tādi, kas jau padevušies liktenim, savā padevībā lūko aizraut līdzi tos, kas vēl cīnās par dzīvību jo sevišķi, ja to dara Dieva vārdā.
Mēs ar kapteini Vilkinsonu grotmastu sasniedzām vienlaikus, pacēlām asos cirvjus, zibenīgi novēzēdami tos gaisā.
Ātrāk! - kapteinis pārkliedza visus trokšņus. - Kuģis jāizglābj! - Pat šādā brīdi viņš nedomāja ne par savu, ne manu ādu.
Drīz vien bijām iecirtuši pamatīgus robus koka miesā, tikuši gandrīz līdz vidum. Redzēju, ka tālāk uz augšu pamazām veidojas plaisa.
Cērt! - viņš kliedza. - Vēl vienu vēzienu, un taisies nost no ceļa!
Pacēlu cirvi, cirtu no visa spēka, un pats rāvos atpakaļ tik sparīgi, ka visā garumā iekritu noteces caurumā, kur ūdens man sniedzās līdz ausīm. Šoreiz es dzirdēju blīkšķi, kad grotmasts saplaisāja, un jutu, ka „Lady Mary" pamazām sāk velties atpakaļ normālā stāvoklī, taču gaužām lēni. Turklāt kuģis bija iemudžināts takelāžā un masts, kas karājās pāri malai, bija īsts dreifa enkurs, draudēdams mūs jebkuru mirkli iznīcināt.
Atbrīvojiet vantis! - es dzirdēja kapteini Vilkinsonu rēcam kā miglas tauri, un komanda ceļoja uz priekšu no mutes mutē, jo kapteiņa balsi pret vēju nevarēja dzirdēt tālāk par rokas vēzienu.
Likās, ka radusies jauna cerība, un takelāža pazuda pār bortu, pirms man bija izdevies atrast savu cirvi. Stūrmaņi tika piesieti pie stūres, lai sānsveres brīžos netiktu mētāti pa klāju, un stūrēja vienīgajā virzienā, kādā varēja stūrēt. Mēs dreifējām, tomēr pagaidām turējāmies virs ūdens.
Paceliet lagas, nomainiet vīrus pie sūkņiem! - komandēja kapteinis Vilkinsons, kas atkal stāvēja savā vietā uz pakaļējā klāja.
šajā brīdī es un, bez šaubām, arī pārējie redzēja viņu stāvam savā vietā - gandrīz pārcilvēcisku, kā izcirstu no tā ozolkoka, no kāda viņš droši vien bija darināts.
Tad uz klāja parādījās namdaris un paziņoja, ka ūdens sakāpis līdz kravas telpām un balasts, jādomā izsitis kuģa korpusā zem ūdens līnijas sūci. Kapteinis Vilkinsons pavēlēja pielikt vairāk vīru pie sūkņiem un biežāk tos nomainīt.
Ap šo laiku es arī biju atjēdzies un atkal varēju palīdzēt. Aizgāju līdz ziņojumu tāfelei un paņēmu gabalu pussamirkuša krīta, kas aiz mitruma bija pielipis un tāpēc nebija nokritis uz klāja.
Nokāpu lejā kravas telpā un lauzos uz priekšu, ūdens man sniedzās līdz vidum. Virs galvas dzirdēju vīrus, sevi drošinot, dziedam, taču nekas vairāk par vārgu čarkstu neiznāca, nevarīgais mēģinājums nespēja nevienu apmānīt. Uzrāpos pa kāpnēm augšā līdz sūkņu telpai un uzvilku uz sienas, kur vēl bija sauss, platu baltu svītru. Tad uzrāpos pats augšā un atvēru lūku. Tur ieraudzīju pusplikus vīrus ar nosvīdušu, piepūlē sasarkušu miesu un nāves bailēm pārbiedētajās stiklainajās acīs. Viņi blenza uz mani, it kā es būtu pats nāves laivinieks Hārons, kas nemaz nebija tik aplam, kaut gan mans nodoms bija gluži pretējs. Bet es viņu sejās redzēju arī ko citu - man šķita, tas bija zināms respekts, turklāt nebijuša, jauna veida respekts, ko varbūt varēja izskaidrot mana rīkošanās ar cirvi pie grotmasta.
Biedri, - es iesāku, - šitais kuģis ilgi vairs nenoturēsies. Tas drīz noies uz grunti. Bet, ja jūs man jautātu, es teiktu, ka nav jēgas arī mums nolaist karogu kopā ar to.
Kapteinis Vilkinsons ir jucis! - Vinterborns iebļāva man ausī.
Mes visi te dabūsim galu pie sūkņiem, lai tik izglābtu viņam šito
veco tupeli.
Nav te runa par vecās tupeles izglābšanu! - es atkliedzu pretī.
Man liekas, es zinu, kas viņam prātā. Viņš pūlēsies tikt līdz
malhedai Kinzeilā un aiz zemesraga izmetīs enkuru, kur varētu nogaidīt, līdz aprims nolādētais vējš un Kinzeilā mūs varēs izvilkt krastā,
Un kas noliks, ja tā nesanāks?-Vinterborns jautāja.
Tas pats, kas tad, ja jūs pārtrauksiet sūknēt. Noiesim dibenā murdēdami, tas notiks. Tāpēc saraujiet, biedri, es vēl šoreiz negribu nolaist karogu. Bet tas notiks, ja neklausīsiet, ko saku. Apsolu, ka es arī rokas klēpī neturēšu.
Un ko tu domā darīt? - Vinterborns jautāja, ne vairs gluži strīdīgā balsī.
Ja nespēsim tikt līdz Oldhedai, zvēru, ka uzbraukšu kuģi uz sēkļa vienā krastmalā, kur jūs varēsiet sausām kājām iziet malā.
Un ko Vilkinsons par to saka?
Tas bija Baltorps, viens no angļu matrožiem, kuram atšķirībā no mums pārējiem, velsiešiem, īriem un skotiem, piemita paklausības gars.
Ja nonāks līdz tam, - es atbildēju, un man likās, ka skaļāk pakliegt nespēju, - tad kapteinis Vilkinsons padosies tam, ko es sacīšu.
Atskanēja murdoņa, tomēr vairums man piekrita un noticēja, tāpat kā sev noticēju es, jo nebiju vēl saņēmis pilnu mācības mēru.
Un neaizmirstiet vēl ko. Ja kuģis noiet uz grunti, mums ir likumīgas tiesības uz savu daļu kravas. Mēs būsim brīvi ļaudis, turklāt turīgi. Ko jūs, mīlīši, par to domājat?
Pieskaiti manu piekrišanu, - noteica Vinterborns, kas bija ne vien stūrgalvīgs un strādīgs, bet arī mantkārīgs kā pats nelabais.
Manējo arī.
Atskanēja arī citas balsis, beidzot piekrita pat pakalpīgais Baltrops. Es atvēru lūku.
Biedri! - es kliedzu. - Tur lejā, kur koks vēl sauss, jūs redzat novilktu baltu svītru. Kad ūdens pārkāps pāri tai svītrai, mēs būsim pagalam un visi karogi nolaisti. Skaidrs?
Visi piekrītot palocīja galvas. Viņi nebija stulbeņi. Viņi gan nezināja, kāpēc labi ir dzīvot, un, kā daždien jūrniekiem, viņiem nebija nekā īpaši laba, kā dēļ būtu vērts dzīvot, bet viņi prata cīnīties par dzīvību, ja viņus kāds sasparoja, ja kāds man līdzīgs viņus iedrošināja.
Lai pierādītu, ka esmu runājis nopietni, metos klāt vienam suknim un sāku darboties tik sparīgi, ka mazais Kērvins, jaunākais un sikakais, lāgā nespēja turēties man līdzi. Beidzot viņš tomēr iekļāvās ritmā un iedarbināja neredzamos muskuļus, kas viņam laikam tomēr bija. Dižvīrs Harijs, plats kā krāsns, uzsāka dziesmu, un mēs divkāršojām tempu. Prieks bija skatīties, kā rāvām. Neticami bija iedomāties, ka tādiem vīriem kā šie uzmudinājumam būtu vajadzīgi kapteiņi un pletnes.
Pēc pusstundas, kad mūsu spēki vēl nebija pagalam izsmelti, izņemot mazo Kērvinu, kas bija gandrīz bez samaņas, es uzsaucu, lai met mieru.
Maiņa!
Visi četri vīri, ar kuriem kopā biju strādājis pie sūkņiem, elsdami atkrita uz klāja. Es sadabūju ūdens mučeli un sadalīju ūdeni. Tad norausos lejup pa kāpnēm, satraukts un baiļu mākts - galu galā cilvēks vien esmu - un paskatījos uz balto svītru. Brīdi pakavējos skatīdamies. Ūdens šļakstījās šurp un turp, tādā pašā ritmā, kā zvalstījās „Lady Mary". Bet es vairs nešaubījos. Ūdens kritās.
Trijos lēcienos biju atpakaļ uz klāja.
Biedri! - kliedzu pilnā rīklē. - Ūdens par collu nokrities! Kaulainā ar savu izkapti var vākties uz citiem tīrumiem!
Atskanēja skaļš urrā sauciens. Es paraudzījos uz vīriem. Un vairs nebija šaubu. Viņi bija īstajā noskaņojumā, lai sasniegtu Oldhedu.
Ja spēsiet vēl tikpat stingri noturēties, - es sacīju, - namdaris ķersies klāt un drīz vien aizlāpīs sūces. Bet būs jāstrādā ilgāk, ja nosvīdīsiet tā, kā, šeku, svīst Kērvins. Katram iznāks sūknēt pa pus- collai vairāk.
Vīri smējās, taču ne par Kērvinu, kas man ar platu muti uzsmaidīja. Man likās - pateicīgi, it kā es būtu izdarījis viņam ko labu, bet man taču bija prātā vienīgi glābt savu ādu.
Līdz uznākšanai uz klāja biju gandrīz aizmirsis, cik stāvoklis joprojām bīstams. Drausmīgā rēcošā, grandošā masā viļņi, daudz augstāki par kuģi, vēlās tam pāri. Pret viļņu galotnēm uz mirkli pavīdēja robainas klintis, pret kurām putas uzšķīda līdz pašai augšai, pirms vilnis atkal krita lejup.
Keptn, - es sacīju, kad biju aizgājis līdz pūpei, kur Vilkinsons stāvēja tanī pašā vietā, kurā biju viņu atstājis.- Mes nenogrimsim, vīri sūknē tā, ka vai dzīvību laiž laukā
Ziķeris, Silver, - viņš noteica dobji tukšā balsī, kas mani nobiedēja vairāk nekā viņa parastie draudi un lāsti. - Tu tiešām esi īsts brīnums. Es tevi uz vietas ieceltu par stūrmani, ja tev būtu kaut mazākā jēga par navigāciju. Paskaties uz to mēslu! Man tiešām jābrīnās, ka tādiem slaistiem vispār atļauj spert kāju uz kuģa.
Sekoju viņa skatienam un ieraudzīju stūrmani Hārdvudu, kas bija kā pielipis pie treliņiem, notriepies pats ar saviem vēmekļiem, pārbijies līdz nāvei, patiesi nedarīdams godu savam vārdam*.
Viņš ir pārbijies, ser, - es sacīju.
Vai tu domā, ka es to neredzu? Kā tad - nobijies pats par sevi. Kāds kuģim no tā labums? Atbildi man - kāds!
To es nevarēju un arī negribēju, jo īstenībā, atklāti sakot, ne man „Lady Mary" bija ko vērts, ne komanda, man bija pilnīgi vienaldzīgs tiklab pats kuģis, kā tā aprīkojums, sākot ar ķīli un beidzot ar mastu galiem, kuru vairs nebija.
Ak tu teici, ka šie sūknējuši, dzīvību ārā laizdami, - kapteinis Vilkinsons pēc brītiņa turpināja. - Tas ir labi, viņiem būs nodarbošanās. Bet ar to nepietiek. Mēs nestūrēsim uz Oldehu. Tur fermeri jau pēc pusstundas steigtos savākt no kuģa paliekām malku, ko ziemā nokurināt. Bet es nedomāju zaudēt ne savu kuģi, ne savu labo vārdu.
Ser? - es ieteicos.
Ko tu gribi? - viņš atsaucās, tik ļoti uzsvērdams uzrunu „tu", it kā redzētu mani pirmoreiz mūžā.
Izeju varbūt varētu atrast.
Silver, ja tu līdz šim neesi to zinājis, tad pateikšu. Kapteinim ir tikai viens ceļš uz elli: jāsaglabā savs sasodītais kuģis.
Es tieši par kuģa saglabāšanu domāju, ser.
Un kā tad tu to darītu? - viņš pikti noprasīja. - Vai tev, Silver, nāk prātā, ka tu, vienkāršs matrozis, varētu izdomāt kaut ko tādu, ko es nebūtu apsvēris?
Nē, ser, tā es nedomāju, nepavisam. Bet, ja atmiņa mani neviļ, tad līcī ir smilšu sēre - Lispatrika sēre, mēs varētu kuģi aiztūrēt līdz turienei.
* Hārdvuds (angļu val-cietkoks.
- Tiešām, to mēs varētu gan, - viņš sarkastiski apstiprināja. - Un vai tev liekas, ka pēc tam„Lady mary" vēl varētu iet jūrā?
Nē, - es atteicu. - Bet mēs - jūs un es - varētu, ser, un dažs labs no komandas arī. Bez tam mēs varētu izglābt diezgan daudz takelāžas apaļkoku un varbūt arī daļu kravas.
Samirkušu tabaku? - kapteinis Vilkinsons jautāja. - Kas tādu pirks, Silver? Kas?
Bet komanda? Un es pats?
Kapteinis Vilkinsons pat neuzskatīja par vajadzīgu man atbildēt. Viņš vairs nelikās ne zinis. Es palūkojos pāri uz stūres māju un stūrmaņiem. Ja mūsu Lēdijai Mērijai dzīve jābeidz uz Lispatrika sēres, viņiem tagad vajadzētu sagriezt stūri, iekams nav par vēlu.
Kāpēc gan es nepaķēru cirvi un nepāršķēlu kapteini Vilkinsonu pušu no augšas līdz apakšai, tieši kā tās malkas šķilas, kādās viņš gatavojās pārvērst kuģi kopā ar savu labo reputāciju? Kāpēc es nedarīju to, ko kapteinis Bārlovs man bija mācījis? Bet nekā, es nepakustināju pat pirkstu. Tad, kad es beidzot atjēdzos kaut ko darīt, „Lady Mary" bija uzņēmis kursu tieši uz klintīm Holopena līcī. Steigšus norāpos lejā pie sūkņiem un pateicu vīriem, ka kapteinim Vilkinsonam neko nav vērts ne viņa dzīvība, ne manējā, ka viņš nolēmis triekt kuģi virsū tieši klintīm, ziedot to Neptūnam, it kā tādējādi gribēdams izpirkt savu kaunu par zaudēto kuģi.
Nu, ko es teicu? - iesaucās Vinterborns. - Vecais taču ir dulns,
galīgi vājprātīgs. Un mēs noticējām tev, Džon, ticējām tavam vārdam. Lasies pie velna! Un paskaties, ko es par tevi domāju!
Viņš notēmēja un trekni nospļāvās man pie kājām.
Tu vari domāt, kas tev, ellē, tīk, Vinterborn, un spļaudīties, cik vien tev spļāviena pietiek, - es pavisam mierīgi atteicu. - Bet pats esmu izlēmis tūliņ iet augšā, pārņemt stūri, ja vajadzēs pārsviest Vilkinsonu pār bortu. Varbūt vēl iespējams nokļūt kādā smilšu līcī.
Es ar lielāko prieku iesviedīšu viņu jūrā, - milzenis Harijs pieteicās,-un lai tas kaut būtu pedējais darbs manā dzīvē.
es turēšo tev līdzi, - ierunājās mazais Kervins, un nevienam neienāca prātā pat pasmaidīt.
Tikai ļaujiet jums atgādināt, ka tas ir dumpis. Mums nav laika petīcijām un zvērestiem. Es uzņemos visu atbildību.
Uzsteidzāmies augšā pateikt pārējiem, tad devāmies uz pakaļējo klāju, es visiem pa priekšu taisni pie kapteiņa Vilkinsona.
Keptn, - es sacīju. - Es pārņemšu nLady Mary'. Ja vien ir kaut niecīgākā iespēja apbraukt apkārt klintīm, es uzņemas to izdarīt.
Kapteinis Vilkinsons pirmajā mirklī neko neatbildēja, it kā nebūtu sapratis, ko es runāju. Pagriezu viņam muguru un devos pie stūrmaņiem. Nepaguvu necik tālu aiziet, kad izdzirdu ārprātīgu rēcienu un tūliņ brīdinājuma saucienu, turklāt sauca neviens cits kā Vinterborns. Brīdinājuma kliedziens nāca par vēlu. Nepaguvu ne atjēgties, kad saņēmu negantu belzienu mugurā starp pleciem. Tas, apvienots ar kuģa šūpošanos, aizsvieda mani līdz treliņiem. Tad jutu, kā tieku sagrābts aiz drēbēm un nākamajā mirklī pa gaisu aizlidoju tieši bangu vērpetēs, kas virda visapkārt.
Tas, ka esmu palicis dzīvs, skaidri redzams, jo ņemos to visu aprakstīt. Bet krizdams gan uzskatīju sevi par mironi; jāteic, tā ir diezgan nepatīkama sajūta, ja zini, ka nekur tālāk no turienes vairs nebūs, kurp iet. Bet es zināju, kā turēties uz ūdens, un pratu peldēt. To man iemācīja viens vecs indiānis Norfolkā, Virdžīnijā, kur mēs uzņēmām tabakas kravu. Toreiz pārējie par mani gardi izsmējās, kad es pakļuvu zem ūdens un vēlāk klepoju kā diloņslimnieks; jūrniekam peldēt neklājas, tas likās smieklīgi. Bet tagad, kad „Lady Mūry" atradās tikai pāris kabeļtauvu attālumā no Oldhedas klintīm Kinzeilā, nesmējās neviens.
Kad nokļuvu viļņa galotnē, kur šūpojos kā pustukša pudele, uz mirkli ieraudzīju Vilkinsonu stāvam uz pakaļējā klāja un stingi raugāmies pretī savam neizbēgamajam liktenim. Komanda, brašie dumpinieki, ar kuriem kopā biju iecerējis nostrādāt krietnu darbu, šausmu pārņemti bija saspiedušies ciešā bariņā, pat šajā brīdī visi sastājušies aiz kapteiņa, kā ienākas. Visi raudzījās uz priekšu, izņemot mazo Kērvinu, kas bija pagriezies atpakaļ un ar skatienu meklēja mani.
Kad tiku nakamā viļņa galotnē, redzēju, ka visi kā nopļauti gulēja zemē, vienīgi kapteinis Vilkinsons bija palicis kājas, likās, ka viņš pieskrūvēts pie klāja. Un tad es izdzirdu baigos brīkšķus, kad plaisāja, plīsa un lūza dēļi un plankas, izdzirdu cilvēku kliedzienus - gan skaļākus, gan pieklusušus atkarībā no tā, kā viļņi mani izmētāja gan augšup, gan lejup. „Lady Mary" sagriezās un triecās pret robainu klinti. Un es pēkšņi neatvairāmi sāku dreifēt tuvāk kuģim. Pūlējos, cik spēju, tikt ar līkumu apkārt klintij, taču straume bija pārāk spēcīga, un man tik tikko pietika spēka ieelpai, cīnoties pretī putās sakultajai negantībai. Tomēr tieši tas izvērtās par manu glābiņu, jo laimējās satvert atlūzušu treliņa gabalu, uzsvempties uz tā un ar abām rokām tajā iekrampēties, piespiežot to cieši sev klāt. Cīnījos pēc elpas un turējos pie sava plosta, neko citu nejaudāju.
Pēdējais, ko redzēju vai dzirdēju uz kuģa, pirms tas sašķīda pret klintīm, bija kapteiņa Vilkinsona nekustīgais augums un mazā Kērvina nāves kliedziens.
- Silver, Džon Silver! - viņš izmisīgi bļāva. - Palīdzi!
Bet es tanī ellē nespēju itin neko. Atkal reiz Garā Džona Silvera lielā mute bija viņu novedusi neceļā. Jutu, ka ceļos aizvien augstāk, guļot šķērsu viļņa galotnei, mirkli paliku karājamies it kā starp debesi un zemi, tad vilnis gāzās lejup, sašķīda kaskādēs, es ar savu treliņu kaut kur visam pa vidu. Skaidrāk par visu citu atceros nīgro sarūgtinājumu par to, ka jāmirst tieši man, kam tik ļoti gribējās dzīvot, vairāk nekā jebkuram citam, ko esmu pazinis.
Kad acis atkal atvēru - laikam biju tās aizvēris, lai nebūtu jāskatas nāvei tieši ģīmī, sākumā nespēju ticēt tam, ko ieraudzīju: gulēju uz sava plostiņa tādā kā tunelī un lēnām peldēju pretī gaišai izejai, tas varēja būt vienīgi Oldhedas otrā pusē. Bet es - vai biju dzīvs vai miris? Tieši to es apcerēju visā nopietnībā, kad izdzirdu atbalsi, viļņiem atsitoties pret klinšu rietumu sienām, un tālumā aizvien gaistošākus to cilvēku kliedzienus, kam vēl bija jāmirst. Sapratis, ka esmu dzīvs, gribēju kaut kā ar balsi izpaust prieku par to, bet kaklu man bija aizspiedis neredzams žņaugs, nespēju izdvest nevienu skaņu. Pirms ieslīgu nemaņā, mani pārņēma jaunas baismas: esmu dzīvs, bet mēms.