, divas norūpējušās acis un rudu matu kodeļu pret pelēkām, mākoņu aizsegtām debesīm.
Rāmi, rāmi, - atskanēja balss no bārdas. - Liekas, ar tevi viss būs labi.
Es ar pūlēm piecēlos pussēdus un atbalstījos uz elkoņa. Sāpēja, viss sāpēja, sākot no kāju pēdām līdz pašam pakausim. Es nebiju ne par matu labāks vraks kā „Lady Mary" - skangalu vērtē.
Vīrietis pielika man pie lūpām blašķi, es jutu rumu kā uguni izskrienam cauri izkaltušajai rīklei un izplūstam pa visu augumu, pa visiem locekļiem, līdz pašiem kāju pirkstu galiem, un sāpes viļņoja ar jaunu skaudrumu, it sevišķi roku un kāju pirkstos.
Kur es atrodos?
Karātavu zemesragā.
Nu tikai es sāku šo to atcerēties un sapratu. Bet pamazām svešā vīrieša vārdi atrada ceļu uz manām galīgi trulajām smadzenēm.
Karātavu… - es atkārtoju. - Neesmu nekā ļauna izdarījis.
Lai nelabais mani parauj, ja tas vīrišķis nesāka smieties man tieši acīs! Samocītam, pusbeigtam cilvēkam.
Gan jau būsi ko krietnu pastrādājis, ja karātavu vārds tevi nobiedē vēl pēc visa tā, ko tu droši vien esi izcietis. Neraizējies, te, cik vien spēju atcereties vai esmu dzirdējis, nekad nav slejušas karātavas.
Viņš iesvilpās, un tūliņ parādījās vēl divi smagnēji vīri, noguldīja mani uz segas un nesa projām kā bērnu. Šā mana kuģa priekšgalā ar mežu apauguši pakalni, aiz muguras varēju sadzirdēt bangu troksni, kas pamazām apklusa, kad gājām tālāk. Bet tas, kas mani bija atradis, brīdi pa brīdim ņēmās skaidrot, kur atrodamies un kurp ejam.
Šo vietu, puis, sauc Tobar na Dan - tas nozīmē - Dzejnieka avotu. Sai vietā viens no mūsu bardiem mēdza sēdēt, strinkšķināt arfu un stāstīt teiksmas. Ar saviem stāstiem viņš apstaigāja visu zemi, tomēr allažiņ atgriezās pie iztekas, pie avota, kā to varētu nosaukt. Atgriezās šurp pat, lai pakārtos. Tālab tas nosaukums - karātavu zemesrags. Ne tālab, ka te būtu kārti vienkāršie ļaudis kā tu un es.
Pats pakārās? - Man jautājot aizrāvās elpa, jo tikko biju pamodies no miroņiem. - Kāda vella pēc gan cilvēkam var uznākt vēlēšanās no laba, brīva prāta nolaist karogu?
To neviens nezina, bet viņam atmiņā šis tas sāka spokoties, sāka nojukt stāsti, viņš cēla augšā pavisam aplamus, līdz atjēdzās un griezās atpakaļ pie pirmējiem. Daži esot redzējuši, ka viņš saujām plēšot sev matus no galvas un niknā izmisumā lauzot rokas, līdz plaukstas sākušas asiņot. Tās teiksmas bijušas tūkstoš gadu vecas, vienmēr vārdu vārdā vienas un tās pašas, bet ko darīt, ja viņam tās aizmirsās? Stāstīt citas teiksmas? Izgudrot jaunas? To viņam neviens nebūtu piedevis.
Pēc brītiņa viņš sacīja: - Tur tālāk ir Austrumu rags, Kinzeilas vārti, vēl mazliet tālāk - Bulmana klints, riebīgs robs, bet pāri pretī tu redzi Smilšlīča salu, un aiz tās plešas pats Smilšlīcis - viena no j.uikākajām vietā, kur iebraukt ar buru laivu - pat naktī.
Naktī?-pārjautāju.
Akurāt naktī, dienā pat vislabākās kravas var sabojāties, - viņš noteica, un visi trīs pasmējās,
Es no jauna iegrimu nemaņā, atvēru acis tikai nākamajā rītā un konstatēju, Ka guļu uz salma klajiena un esmu ietērpts rupjā, paasā naktskrekla, kas brīnumaini sildīja manu sastingušo augumu. Nekad
mūžā mani nav vajājušas atmiņas, kur nu vēl tām nodoties, bet, ja, izņemot notikumu ar kājas zaudēšanu, man ik pa laikam iznāk atcerēties, tad nāk prāta tieši šis brīdis. Piešmaucot nāvi, cilvēks gan jūtas paradīzei tuvāk nekā jebkurā citā dzīves brīdī.
Un vēl tlkamāk bija tas, ka, atverot acis, uzreiz ieraudzīju jauku, burvīgu sievietes seju. Sieviete neko neteica, bet izgāja ārā pa durvīm priekšnamā, kur spoža saule spīdēja cauri viņas baltajai kokvilnas blūzei un garajos svārkos iezīmēja auguma apveidu. Pēc brītiņa viņa atgriezās, ienesdama ēdienu un dzērienu, bet viņai pa pēdām sekoja vīrietis, kas bija izglābis man dzīvību, no visas tiesas viņš to bija izdarījis.
Lielo paldies, - bija pirmie vārdi, kas pārvēlās pār manām sasprēgājušām lūpām.
Viņš tikai papurināja galvu, it kā tas nepavisam nebūtu svarīgi, un pavaicāja, kā jūtos. Atteicu, ka esmu dzīvs un ka ar to tiešām pietiek.
Mani sauc Danns, un šī ir mana meita Elīza, - viņš sacīja. - Un tu atrodies Laiskajā līcī netālu no Kinzeilas.
Es palocīju galvu un grasījos nosaukt savu vārdu, bet tad atcerējos, kā biju paziņojis kapteinim Vilkinsonam, ka pārņemu kuģa vadību, tātad biju dumpinieks, un pie kāķa varēja tikt pievilkts pat par niecīgāku apgrēkošanos nekā šī.
Tu vari Šeit palikt, cik vien ilgi gribi vai cik tev nepieciešams. - Danns notieca.
Man ir ar ko samaksāt par iztiku, - es sacīju un sniedzos pēc jostas. Tās nebija.
Tava josta ir zem gultas, vismaz tas, kas no tās bija atlicis, kad mēs tevi izzvejojām.
Tur ir nauda, ko tēvs man atstājis, - es atvieglots paskaidroju. - Droši vien kontrabandā iegūta, un vēl desmit gados sūri nopelnītā, vergojot uz „Lady Mary'.
Vari būt drošs, ka man ir gluži vienalga, no kurienes tava nnuda nākusi. un par to vairs nerunāsim. Ja vēlies, vari piemest ķādu šiliņu iztikai.
labi, un lai tā ari paliek, jo es nepratu atrast īstos vārdus, tiku glābts un apkopts vienīgi tāpēc, ka biju jau pusmironis un pats nenieka nespēju, nekāda cita ieteikuma man nebija. Viņi bija redzējuši manu bagātību vai kas no tās atlicis, bet es redzēju, ka viņi par mani nerūpējas peļņas labad, tikai labestīgi, cilvēcīgi.
„Lady mary - viņš pārjautāja. - Vai tas nav kuģis, kas ved tabaku no Čārlstonas?
Veda, - es atteicu, - bet vakar nogrima pie Oldhedas Kinzeilā. Ar visiem ļaudīm, izņemot mani, kā man šķiet. Mani pārlidināja pār bortu, pirms kuģis uztriecās uz klints un sašķīda.
Tā jau baidījāmies. Mēs šodien redzējām vairākas laivas izbraucam no Smilšlīča. Vakarējā vētrā nebija iespējams tur nokļūt - pat mums, kas te visu apkārtni zinām un pazīstam. Tev laimējās, ka esi ticis apkārt Oldhedai. Varbūt vēl kādi ir izglābušies.
Mēs tur netikām, - es klusi atteicu, - mēs nogājām dibenā Rietumholopenā.
Rietumholopenā? - Danns pārprasīja. - Kā tad, sasodīts, es tevi varēju izvilkt uz Karātavu raga?
Es aizvēru acis un atkal no jauna jutu un redzēju, ka mani kā skaidu ienes tunelī starp klintīm, kur it kā atbalss vāri atskanēja pārējo nāves kliedzieni. Un tad man šausmīgā kārtā acīs parādījās mazais Kervins un viņa izmisušie brēcieni. Ko viņš spokojās man galvā? Viņš bija pagalam pilnīgā saskaņā ar spēles noteikumiem. Beigts un pagalam, vēl pat nepaguvis izzināt, vai ir vērts būt dzīvam.
Vai ir kaut kas dzirdēts par kādu no tām laivām?
Man pagaidām nekas nav zināms, - Danns atteica. - Mēs šinī ielokā esam diezgan nošķirti no pasaules. Mums jābrauc apkārtu? Kinzeilu gan pēc jaunām ziņām, gan pēc visa nepieciešamā. Bet es šovakar aizlaidīšu turp un lūkošu kaut ko uzzināt, atgriezīšos rīt rītā.
Es braukšu tev līdzi, - pieteicos.
Danns papurināja galvu.
Tev vislabak būs palikt tepat, kur esi. Tev nepieciešama atpūta - gan miesai, gan prātam.
Es piedāvājumu pieņemu, jo tiešam jutos vel vārgs un saguris. bet laiks vilkās neciešami gausi. Vienīgais spirdzinājums bija durvīs redzēt Elzas saules apspīdēto augumu, viņai nākot iekšā vai ejot ārā. Šad tad viņa pienāca apvaicāties, kā man klājas, kā jūtos, bet dažkārt tikai tāpēc, lai uzzinātu, vai man kaut kas nav vajadzīgs, un sakārtotu manu segu. Maigām rokam viņa mani noskuva un nomazgāja, mūsu skatieni sastapās un tūdaļ atkal novērsās. Ak vai, ar katru stundu es kļuvu nemierīgāks un neapvaldītāks. Es vainoju savu vārgumu un satricinājumu, jo kā gan būtu varējis zināt, ka pasaulē ir sievietes, kas ar mazdrusciņ valšķīguma var nospiest uz ceļiem tādus tēvaiņus kā es?
Kad sāka krēslot, Elīza ienāca un apsēdās pie manas gultas. Viņa neko neteica, tikai saņēma manu roku un turēja to, kamēr es gandrīz pilnīgi zaudēju sajēgu. Gulēju sastindzis, nekustīgs kā malkas pagale.
Kā tu tagad jūties? - viņa beidzot jautāja.
Labāk, - es atbildēju, - daudz labāk.
Tev tiešām laimējās. Ja tēvs nebūtu tevi atradis, tu tagad būtu pagalam. Tas bija Dieva prāts, kas tēvu turp aizveda. Tev jā pateicas Dievam, ka esi dzīvs.
Kāpēc Viņam būtu vajadzējis palīdzēt tādam kā es, ja Viņš nepakustināja ne pirksta pārējo labā? Nē, es labāk pateikšos pats sev un vienam indiānim Norfolkā tālajā Virdžīnijā, kurš man iemācīja peldēt, un tavam tēvam, kas mani savāca, un tev par kopšanu.
Varbūt tas viss notika tikai tādēļ, lai tu nokļūtu šeit.
Ko tu gribi sacīt?
Atbildes vietā viņa paskatījās uz mani tādām acīm, kas mani iesūca kā dēle.
Velna būšana, te es gulēju, atmodināts jaunai dzīvei, un man vajadzēja domāt tikai par to, ne par ko citu, bet kas to deva. Manas acis bija kā pielipušas vieniem brunčiem un galva sagriezta karuseli. Vai tas man būtu bijis prātā, kad nolēmu sākt pilnīgi jaunu dzīvi, tiklīdz „Lady Mary'būs sasniegusi ostu?
Vai tu ilgas nedēļas pavadīji jūrā? - Elza jautāja ar to pašu skatienu acīs.
Es paskaitīju,
Apmēram četrus mēnešus.
Un visu to laiku tev nebija sievietes?
Jā, - es ar mokām izdvesu.
Vai tu gribētu sievieti tagad?
Varbūt es par atbildi palocīju galvu, taču īstenībā biju pusne- maņā un lāgā ncpatvēru, ko daru, kad Elīza noģērbusies paslīdēja zem segas un piespiedās man ar visu augumu. Galva man pēkšņi bija pilnīgi tukša, nevienas domas, un Džons Silvers beidza pastāvēt kā cilvēks, kas viņš bija, kā cilvēks, kāds vēlējās būt, lai velns viņu rauj!
Kad atguvu saprašanu, Elīza gulēja man blakus, un apmierināta rotaļīgi smaidīja.
Tu sievieti varētu darīt ļoti laimīgu, - viņa sacīja. - Tu neesi tāds kā citi. Tu esi maigs un gluds.
Viņa saņēma manu roku.
Nekad neesmu redzē;usi jūrnieku ar tādām rokām.
Es arī ne. - Laikam tā pateicu.
Vai tu tiešām esi jūrnieks? - viņa vaicāja.
Jā, esmu. Kas gan cits es varētu būt?
Man ir bijuši daži jūrnieki, no tiem, kas brauc kopā ar manu tēvu uz Franciju, un es braucu viņam līdzi. Bet rokas visiem bija cietas, tulznainas, skrambainas un sarētojušas. Ne tādas mīkstas kā tev. Vai tāpēc tu spēj pret savām sievietēm būt liegāks? Neesmu sastapusi nevienu, kas būtu pratis man pieskarties tā kā tu.
Neizpratnē skatījos uz viņu. Ko es biju darījis? Vai biju viņai pieskāries? Mana atmiņa bija balta lapa. Kādu brīdi neesmu bijis spējīgs atbildēt par sevi. Un šī atklāsme uzdzina man saltas tirpas par muguru. Biju gulējis ar sievietēm, ar daudzām, kā jebkurš ostā piestājis jūrnieks, biju tās vienkārši ņēmis no priekšas un muguras, no augšas vai apakšas, bez knakstīšanās vai maigošanās ne pirms, ne pēc. Kur es būtu varējis iemācīties, kā pieskarties sievietei? Biju )m nieks, augstas klases matrozis, pratu vīt virves un šūt, siet mezglus, uzvilkt buras; bet tas, ka protu apieties arī ar sievieti, bija man t* tīt it kas pavisam jauns, pavisam kas cits.
pūlējos to izstāstīt Elzai un pastāstīt vēl ko vairāk, bet vai viņa saprata, ko teicu? Godīgi atzīstoties, es vienkārši runāju tāpēc, ka man nebija īsti, ko sacīt.
Nekad neesmu sastapusi tādu vīrieti kā tu, - viņa sacīja, kad es apklusu. - Un ne jau roku dēļ vien.
Viņa atkal saņēma manu roku un ieguldīja starp savām siltajām ciskām. Zvēru pie tā mazumiņa, kas man svēts, ka pūlējos roku atvilkt, bet saltās tirpas bija mitējušās, pūstin aizpūstas, un notikumi gāja savu gaitu, kā tautā mēdz sacīt. Džons Silvers pilnīgi zaudēja sajēgu, kļuva par mīksta vaska pikuci Elīzas rokās, izkusa saldkaislē un tad varbūt - bet kālab ne? - laimē. Kas gan cits varētu nozīmēt laimi tādam kā es, ja drīkstu jautāt?
Pēc tam Elīza ieritinājās man rokās, un es viņu visu nakti turēju cieši sev klāt, it kā tā būtu Flinta dārgumu lāde vai vēl lielāks dārgums. No rita ap saullēktu pamodusies, viņa izstaipījās un atkal bija sieviete. Es iesaucos skaļā balsī, vienalga, skries saltas tirpas pār muguru vai neskries: - Lai man visi svētie stāv klāt, nekad neesmu saticis nevienu tādu kā tu, un tā ir tīrā patiesība - tikpat kā mans vārds ir Džons Silvers.
Džons Silvers, - viņa atkārtoja, - kāds jauks vārds.
Man gribējās nokost mēli. Nedomādams, vieglprātīgā kārtā biju zaudējis iespēju tikt ieskaitīts bojā gājušo komandas locekļu skaitā, un ne to vien. Daudz ļaunāk bija tas, ka tik neapdomīgi nodevos cita cilvēka rokās.
Danns atgriezās ap pusdienlaiku.
Elīza metās tēvam ap kaklu, it kā gadu nebūtu viņu redzējusi vai arī baidījusies, ka nekad vairs ar viņu netiksies. Tad, iečukstēja viņam kaut ko ausī, pametot zīmīgu skatienu uz manu pusi, tā izraisījās no viņa skavām.
Danns acīmredzot atplauka.
Prieks redzēt, ka tu esi atžirdzis, - viņš sacīja.
Es paskatījos uz Elīzu.
Tikai pateicoties viņai, - es, dūšu saņēmis, noteicu.
Jā, - viņš sacīja, un skatiens viņam bija vienlaikus velnišķīgs un saprotošs,-tā man rādās.
pārsteigts es palūkojos Elīzas nevainīgajā sejā.
Mana meita ir pieaugusi sieviete, - Danns sacīja, - pati sev noteicēja un to apzinās. Es tur nevaru neko grozīt, kaut vai gribētu.
Viņu sauc Džons Silvers, - Elīza pavēstīja.
Ak tā?
Viņa balsij pēkšņi bija citāda noskaņa, un viņš paskatījās uz mani, it kā nesaprazdams, ko domāt vai darīt.
Kas vainas? - satraukta noprasīja Elīza, ieskatījusies tēvam vaigā.
Jā, tas nu ir atkarīgs…
No kā atkarīgs?-es jaulāju.
No tā, kas tu esi un kas gribi būt. Ja gribi palikt visu turpmāko
mūžu Džons Silvers, tad tas diezin cik labi nerādās
Danns skatījās man tieši acīs.
No „Lady Mary" komandas izglābies viens vienīgais cilvēks, - viņš sacīja. - Tā vārds ir kapteinis Vilkinsons. Viņš apgalvo, ka kuģis nogrimis komandas sadumpošanās dēļ. Un dumpinieku vadonis bijis kāds Džons Silvers.
Redzi, ko izdomājis, nelieša melkulis! Tad tā viņš grib saglābt savu nolādēto reputāciju un kapteiņa godu, redzēdams mani šūpojamies karātavās, ja varētu to panākt un es būtu dzīvs. Vai sabradāt dubļos manu labo vārdu, ja būtu noslīcis. Turklāt nebija pakustinājis ne pirksta, lai glābtu manu dārgo dzīvību!
Droši vien es izskatījos briesmīgi, jo tiklab Elīza, kā Danns parāvās atpakaļ. Tad Elīza panāca atkal uz priekšu un uzlika roku man uz vaiga. Manī kaut kas pārtrūka, un es, tas pats, no kura vēlāk baidījās, kuru ienīda, laida vaļā dūdu kā mazs bērns. Bet kas cits man atlika? Tad vajadzētu vienīgi celties, uzmeklēt Vilkinsonu un kailām rokām to nogalināt - ap to laiku es būtu spējis apliecināt kapteiņa Bārlova reputāciju - un pēc tam pašam dabūt cilpu kaklā.
Līdz ar asarām pamodās atmiņas par mazo Kērvinu uz pakaļējā klāja, kas vienīgais raudzījās atpakaļ, lai redzēt, kas noticis ar Džonu silveru, to, kam pēc paša izteikuma, „Lady Mary" neko nenozīmēja, w komanda, ne pats kuģis no ķīļa līdz pat mastu galiem, kuru vairs nebija, un neko nenozīmēja arī viņš pats, mazais Kērvins.
cik velnišķīgi netaisni tas ir,- iesaucas Danns,-kā tāds tirāns Vilkinsons paliek dzīvs, bet jūrnieki aiziet bojā! Vilkinsons, tieši Vilkinsons, Dieva vārds, nelietīgākais kapteinis, kāds jebkad jūru vagojis!
Danna dusmu izvirdums mani atžirdzināja.
Vai tu pazīsti Vilkinsonu? - es jautāju.
Kas gan viņu nepazīst? - Danns gluži retoriski atjautāja. - Ikviens jūrasbraucējs zina, ka Vilkinsons ir negantāks kapteinis par pašu Veco ragaini, ja tam ienāktu prātā vadīt kuģi.
Viņš rūgti iesmējās.
Kālab elles lielkungam pūlēties, ja Vilkinsons kuģo ar viņa karogu?
Viņš aplika roku man ap pleciem.
Mums daudz kas jāpārrunā: pirmkārt, jānoskaidro viss, kā iekārrot jaunu dzīvi Džonam Silveram, kas, ja esmu pareizi sapratis, aizvakar nogājis dibenā kopā ar kuģi uz labi ilgu laiku.
Iegājām iekšā un apsēdāmies pie pavarda. Danns palūdza, lai izstāstu viņam visu par sevi - visu no sākuma līdz galam, un tas patiesi būs gals, jo tikšu guldīts kapā. Izstāstīju arī visu pēc kārtas, izņemot savu brīnumaino braucienu pa tuneli, jo kas gan ko tādu spētu noticēt?
Vai tu raudāji par Kērvinu? - jautāja Elīza, kad biju beidzis stāstīt.
Kāpēc lai būtu to darījis? - es atjautāju. - Jūrnieki mirst katrā braucienā, vari man ticēt. Tas ir skumji,bet vairāk arī nekas.
Tev nav jāaizstāvas, - sacīja Danns. - Lai paliek bēdu stāsti. Šodien mums to bijis gana. Svarīgāk ir runāt par Džonu Silveru.
Viņš paliks te, - nekavēdamās noteica Elīza.
Es, acis iepletis, skatījos viņā.
Ko tu tā blenz uz mani?-viņa noprasīja.
Lai nu viens saka, ko grib, bet ar tevi gan es gudrs netieku, - es atbildēju.
Nē, - viņa sacīja, - un ko tu panāktu, ja tiktu?