Bija rāma bezvēja nakts. Ne lapiņa, ne skujoto koku zariņš nekustējās. Kalna nogāzes ziemeļaustrumu pusē koku stumbri bija vēl mikli, gandrīz vai slapji, vēja sanestais sniegs tuvējā pavasara vēsmās izkusis. No upes, kas lieca loku ap Melno Kalnu [1] masīvu, cēlās migla. Tā vērpās pār staignāju un klintīm, starp krūmiem, ap kokiem un vērta mēnesnīcas nakts zilgo krēslu, kā arī ēnas, ar kurām lapotnes aizklāja zvaigznāju gaismu, vēl tumšākas.
Augstu nogāzē, piespiedies pie koksnainas saknes, tupēja kāds indiāņu zēns. Viņš sēdēja tik nekustīgi, ka zvēri tikai ar ožu jauta viņa tuvumu. Zebiekste, manīdama cilvēku, mainīja sava skrējiena virzienu, bet pūce bez mazākām aizdomām lidinājās garām nokaltušajam kokam, ar kura ēnu bija saplūdusi ēna, ko meta zēna augumiņš. Līdzās zēnam, bet viņu neskarot, krita mēness stars, nelielais zemes laukumiņš un kustīgā migla virs tā metās nedaudz gaišāka. Šis gaišais plankumiņš, miglai trīsuļojot, mainīja savus apveidus un dziļajā nakts miera likās vienīgā dzīvības pazīme.
Zēna acis bija pievērstas gaismas plankumam. Dažs labs zēns būtu kalnu meža drūmajā vientulībā šajā gaismas starā radis mierinājumu. Bet Harka Modrā Acs, da- kotu cilts zēns, uzturēdamies naktī starp kokiem, klintīm un zvēriem, baiļu nepazina. Viņam bija līdzi nazis un iespēja katrā laikā tikt augšā kokā, ar to jau pietika, lai justos pasargāts. Zēna domas kavējās gluži kur citur.
Viņš bija blāvajā un trīsuļojošā starojumā uz zemes pamanījis cilvēka pēdas. Tās bija svaigas pēdas. Īstenībā šeit, divu stundu gājienā no telšu apmetnes upes augšpusē, tas nebūtu nekas neparasts. Taču pēdas nospiedums bija ļoti liels un arī citādi savdabīgs. Harka Modrā Acs vēroja to ar neuzticību. Vai varbūt viņu maldināja gaismas plankuma trīsuļošana, miglas svārstības? Atkal un atkal viņš pārbaudīja kājas nospiedumu, kas bija iemīts šeit, meža zemē. Zēna acs bija tēva un vecāko draugu vadībā jau gadiem ilgi skolota un ievingrinājusies atšķirt pēdu raksturīgās iezīmes.
Tik liela pēda un smaga gaita, par kādu liecināja šis nospiedums, nebija nevienam no tās indiāņu mednieku cilts, pie kuras piederēja Harka Modrā Acs. Pat tad, ja zēns pieļāva, ka svešinieks būtu ar kreiso kāju paslīdējis uz skuju klātās gludenās nogāzes un tāpēc klūpot ar visu svaru atbalstījies uz labās, — pat tādā gadījumā šāds solis būtu indiānim par smagu. Arī citādā ziņā apveids un iespiedums neatbilda tiem pēdas nospiedumiem, kādus pazina Harka Modrā Acs. Papēdis bija dziļāk iemīts nekā pārējā pēda, un tam bija stūrainas aprises.
Harka notrīsēja. Pēc izcilāko karavīru un pieredzējušo vīru stāstījumiem šāda veida pēdas bija ienaidniekiem ■— medījumu un mežu izlaupītājiem, Garajiem Nažiem, ar kuriem Harkam vēl nekad nebija gadījies sastapties.
Harka nolēma nekustēties no vietas, līdz ieradīsies tēvs. Tēvs bija viņu nakts vidū aizsūtījis prom uz mežu. Zēns vēl nezināja, kāpēc, zināja vienīgi, ka runa ir par kaut ko ļoti svarīgu, un nojauta, ka tēvs, indiāņu cilts kara virsaitis, atklās viņam kādu lielu noslēpumu.
Bija nolemts, ka nākošajā dienā indiāņi pametīs meža kalnāju, lai dienvidu prērijās meklētu jaunus medību laukus. Naktī, vēl iekams cilts devās ceļā, virsaitis gri-
bēja parunāt ar dēlu par vecās meža dzimtenes noslēpumu.
Nojausma par noslēpumu, svešatnlgās pēdas, kas šķita slēpjam naidu un briesmas, lika saspringt vienpadsmit gadus vecā zēna domām un nerviem. Kad tēvs sūtīja zēnu uz mežu, viņš par šīm pēdām vēl nevarēja nekā zināt.
Lapotnē kaut kas nočabēja. Harka ieklausījās. Viņš noprata, ka tur plosījās divi meža kaķi, tie dzinās viens otram pakaļ. Iespējams, ka tie bija lūši. Dzīvnieki sprauslāja. Tie tuvojās.. Nokaltušais koks, pie kura saknēm Harka piespiedies tupēja, pēkšņi nodrebēja, viens no dzīvniekiem bija ielēcis tā zaros. Otrs tam sekoja. Mežonīgā sprauslošana, tikko sākusies, pārgāja apslāpētā šņā- kuļošanā. Zvēri saķērušies koda viens otram. Indiāņu zēns, ar nemanāmu kustību pacēlis galvu augšup, vēroja, kas tur notiek. Viņš nebija maldījies, tie bija lūši. No- lūza kāds sauss zars. Abi dzīvnieki gāzās lejā, bet joprojām nelaida viens otru vaļā, stāvajā nogāzē tie pārmeta kūleni, bet tad tomēr pašķīrās. Viens metās bēgt, otrs pēc īsa pārdomu brīža šāvās tam pakaļ. Zēns dzirdēja noskrapstam nagus, kad zvēri netālu rausās kokā. Vēl atskanēja sprauslošana, zaru šalkoņa un brikšķi, kas attālinājās, līdz naksnīgajā mežā no jauna iestājās klusums.
Harka atkal pievērsās gaismas laukumam, ko mēness stars bija uzbūris zemē. Zēns satrūkās. Lūši cīnīdamies un krizdami bija pilnīgi izdzēsuši pēdas. Harka nu vairs nevarēs tās parādīt tēvam.
Tagad nebija nozīmes pētīt zemi, Harka domāja vairs tikai par tēvu un prātoja, kas viņam varētu būt padomā. Norunātais laiks bija pienācis. Drīz vajadzēja ierasties virsaitim Matotaupam.
Harka ieklausījās. Kaut arī zēnam bija laba dzirde, tēvam tomēr izdevās viņu pārsteigt. Gaismas plankumu pēkšņi aizsedza virsaiša lielais, tikai neskaidri samanāmais augums. Zēns piecēlās, un tēvs uzlika viņam roku uz pleca. Brīdi abi klusēdami stāvēja līdzās. Harka gaidīja, vai tēvs kaut ko teiks. Kad tas nenotika, viņš pats ļoti klusi ieminējās:
— Te bija kādas kājas svaigi iemīta pēda. Divi lūši to izjauca. Tā nebija indiāņa pēda.
Pagāja ilgāks laiks, iekams virsaitis atbildēja.
— Mums būs jāuzmanās. Nāc!
Viņš sāka iet pa kalnu augšup, un Harka viņam sekoja — piesardzīgi, izveicīgi, sperot tādus pašus kā tēvs, drošus, stingrus un platus soļus.
Nogāze nu bija stāva, kājas sajuta vairs tikai klinti, pie kuras tvērās koku saknes un sūnas. Iet bija nogurdinoši, toties nebija grūti spert soli bez mazākā trokšņa. No debesīm cauri zaru vijumam raudzījās zvaigznes, mēness bija pavirzījies uz priekšu. Harka nevilcinādamies sekoja tēvam, bet sirds viņam trauksmaini dauzījās, viņš bija nosvīdis. Virsaitis kāpa augšup arvien ašāk, it kā baidīdamies kaut ko nokavēt.
Beidzot viņš apstājās, kaut arī zēnam nebija skaidrs, kas tam varētu būt par iemeslu. Indiāņi bija apgājuši apkārt klinšu sienai, kas sniedzās apmēram piecpadsmit metrus pāri koku galotnēm. Viņi atradās tagad augšā uz šīs stāvās klints, un zēns sekoja tēva piemēram, kurš nogūlās un, piesardzīgi pabāzdams galvu pāri kraujas malai, raudzījās lejup. Nemanot bija sacēlies vējš. Koku galotnes uz zemākās nokalnes grima un cēlās kā satumsušas jūras viļņi.
Pēkšņi virsaitis satvēra zēna roku, it kā gribētu viņu atturēt vai pievērst kaut kam viņa uzmanību, un Harka saprata, ka nebija sapņojis, ka arī tēvs redzējis to pašu, ko Harka Modrā Acs: pār klints mūri kādā vietā bija pārslīdējusi ēna, kuras parādīšanās zēnam likās gluži neizprotama.
Klinti apņēma neskaidrs mirgojums, ko ar radzēm un izciļņiem uzbūra skatienam aizsegtais mēness un naksnīgās zvaigznes. Šinī blāvajā mirgojumā ap klints vidu bija paslīdējusi tikai mednieka acij pamanāma ēna un tūlīt arī izgaisusi. Harka cieši nopētīja šo vietu. Kāds klints bluķis tur meta kūkumu, bet mūris līdzās likās tik ļoti atkāpjamies, it kā pavērtu lielu spraugu. Iespējams, ka tā tas arī bija, varbūt šai vietā atradās ieeja uz vienu no mežainā kalnāja daudzajām alām. Apmešanās vieta dakotu mednieku ciltij, pie kuras piederēja Harka un viņa tēvs un kura kopš dažām nedēļām te sacēla teltis, nebija pārāk tālu no šejienes, kā jau teikts, apmēram divu stundu gājienā, lejā pie upes. Harka Modrā Acs, jauniešu kopas Jaunie Suņi vadonis, bija paguvis iepazīties ar apkārtni plašā lokā. Taču tieši no šīs klints viņš bija vairījies, jo teltīs klīda baumas, ka te valdot kāda burvestība.
Vai varbūt neizprotamajai ēnai, kas tur paslīdēja, ir ar to kāds sakars? Harka paskatījās uz tēvu, kas arī uzmanīgi raudzījās turp, kur klints bluķis meta kūkumu. Ēna bija tā kritusi, it kā aiz šī izciļņa, abiem indiāņiem neredzams, būtu kaut kas aši sakustējies. Harka nedomāja tikai par burvestību vien, viņš domāja arī par pēdām mežā.
Virsaitis Matotaupa nometās uz ceļiem, atraisīja laso, kas viņam pastāvīgi bija līdz, un apmeta ap kādu koku ar daudzām saknēm virs klinšu nokares. Cieši satvēris laso galus, viņš sāka uzmanīgi laisties gar klinti lejā; viņš turējās tā, lai cilvēks, ja tāds slēptos aiz klints izciļņa, nevarētu izšaut, pats sevi neatklājot. Virsaitim bija parastās indiāņu ādas bikses, ap vidu platā gurnu josta un kājās mīkstie zamšādas mokasīni. Mati sapīti bizēs, kas nokarājās pāri pleciem. Siksnā ap kaklu karājās ādas maksts ar nazi. Nekādu citu ieroču Matotaupam Četri Lāči nebija, pat ne tomahauka.
Virsaitis aplīda apkārt klints bluķim, tiktāl sniedzās puse no visa laso garuma. Tad viņš izzuda zēna acīm aiz klints izciļņa. Pāris minūtes Harka palika viens, tēvs nebija ne redzams, ne dzirdams. Beidzot aiz izciļņa parādījās virsaiša roka, un viegls mājiens deva ziņu, ka zēns var sekot tēvam.
Harka ļoti ātri sasniedza vietu, kur noliecies stāvēja tēvs. Abi indiāņi atradās pie alas mutes. Melnā sprauga klintī likās vēl tumšāka par nakts drūmo tumsu. Virsaitis paspēra dažus soļus alā, nemitīgi ar kāju piesardzīgi taustīdams, jo pamats zem kājām sliecās lejup. Harka viņam tādā pašā veidā sekoja. Kad tēvs apsēdās, apsēdās arī zēns. Alas sienas bija miklas, gaiss smacīgs. Kaut kur no tāluma, no kalna dzīlēm atplūda maiga, gandrīz vai dziedoša zuzoņa. Zēns ieklausījās, reizē gluži neviļus pievirzīdamies labi tuvu tēvam. Šobrīd briesmas, ka varētu draudēt uzbrukums, bija izslēgtas, jo abi indiāņi tagad paši atradās alas tumsā, nebija mēness gaismas, kas varētu atklāt labu mērķi apslēptam ienaidniekam, vajadzēja tikai būt piesardzīgiem, tad neviens nevarēs viņus lēti pārsteigt. Harka pilnīgi paļāvās uz tēva kauju pieredzi.
Pārliecinājies, ka tuvākajā apkārtnē nav manāma nekāda kustība, virsaitis piecēlās, lai dotos dziļāk alas iekšienē. No klints virs galvas pilēja ūdens. Dīvainas klints atzares, kas likās stiepjamies no alas velvēm lejup, un tādas, kas spraucās augšup kā mazas piramīdas, vietumis tā aizsprostoja ceļu, ka grūti bija tikt uz priekšu. Sanoņa kalna iekšienē pieauga un pamazām izvērtās šalkoņā.
Harka nedomāja vairs neko citu kā vien vēroja ceļu un tēvu. Abi indiāņi bija jau iegājuši dziļi kalna iekšienē. Šalkoņa tagad pārauga varenos dārdos, kas, piepildīdami alu, nomāca visas domas un jūtas.
Tobrīd norisinājās kaut kas tāds, kas Harkas apziņā uzplaiksnīja kā juceklīgs, baismīgs murgs. Tas sākās ar kliedzienu — viens vienīgs, šaušalīgs, no tumsas izlauzies brēciens, kas, atsities visapkārt pret klintīm, atbalsodamies aizvēlās atpakaļ. Tad tēva roka, meklēdama atbalstu, satvēra Harku, un zēnam šķita, ka viņš tiek aizrauts galvu reibinošā dziļumā. Šausmu pārņemts, viņš abām rokām pieķērās pie kādas klints šķautnes, tās pašas, pie kuras tēvs turējās ar otru roku. Akmens nolūza. Pār Harku uzvirmoja ūdens.
Tobrīd tēvs bija sataustījis labāku atbalstu, jo uzvilka zēnu uz cietas klints pamata. Kaut kur tālu vēlreiz at-
to skanēja kliedziens, un tad vairs nebija nekā, ap abiem indiāņiem saslēdzās tumsa un draudīgā šalkoņa.
Harka centās apvaldīt straujo elpu. Kad zēns bija spējīgs atkal domāt, viņš jautāja sev, vai tas būtu bijis tēvs, kas kliedza. Nē, tēvs tas nevarēja būt. Klintīs atbalsojoties un spēcīgajā šalkoņā cilvēka balss varēja izskanēt savādāk nekā parasti, taču otrais kliedziens bija atskanējis no tālienes, kamēr tēvs atradās cieši līdzās Harkam.
Tumsā iedzirkstījās uguntiņa. Nemitīgajā dunoņā Harka nebija sadzirdējis uguns uzšķilšanu. Tagad dzirksteļu gaismā viņš ieraudzīja tēva roku un ūdeni, kas bija viņu pašu apšļācis. Alas labajā pusē kāda apakšzemes avota spēcīga strūkla šāvās laukā no augšup kāpjošas sānejas, šķērsoja galveno eju un kā ūdenskritums gāzās kalna neaptveramajās dzīlēs.
Dzirkstis izdzisa.
Tēvs piecēlās, saņēma Harku aiz rokas un sāka viņu piesardzīgi vest atpakaļ, uz alas izeju. Pagājis dažus metrus, viņš palaida zēna roku vaļā, jo vairs nedraudēja briesmas paspert aplamu soli vai nošļukt. Harka sekoja tēvam, un klusēdami, tāpat kā nākuši, abi nonāca pie vietas, kur stāvajā klints sienā bija pavērusies alas mute. Šalkoņa un dārdoņa nu bija izskanējusi, viņi dzirdēja vairs tikai tālo, sanošo dūkoņu. Abi no jauna skatīja koku galotnes, kas locījās naksnīgajā vējā, un augstu virs klintīm un meža mirgoja zvaigznes — nesasniedzamas, vienaldzīgas. Kliedza pūce.
Virsaitis pārbaudīja, vai laso gali vēl nokarājas līdz klints izcilnim. Nekas nebija aizskarts, un Matotaupa novilka laso pie sevis lejā. Viņš apmeta to tagad ap vienu no klints radzēm un nolaidās no alas izejas uz zemes mežā. Harka sekoja tēvam, gāja viņam pa pēdām, šķērsoja nokāri un no kalna dienvidu puses, kur viņi atradās, devās uz austrumiem. Kad Matotaupa pielika soli, Harkam vajadzēja krietni papūlēties, lai neatpaliktu.
Beidzot viņi nonāca pie avota, kas, vareni un plaši plūstot, lauzās laukā no kalna; ūdens šalcot gāzās lejup pa mežaino, stāvo nogāzi uz lielāku strautu pie kalna pakājes.
Te, pie avota, virsaitis apstājās. Koki, šeit mazliet retāki, ļāva zvaigznēm apspīdēt nelielo lauci, ūdens spīguļoja, bija vieglāk orientēties. Matotaupa sacīja, lai zēns noliekas guļus un nosnaužas. Harka negribīgi paklausīja. Taču viņš vēlējās tēvam pierādīt, ka spēj jebkuros apstākļos pakļauties nepieciešamībai. Viņš sameklēja sūnās mīkstāku guļvietu, saritinājās un drebinādamies aizmiga.
Kad Harka pamodās, modās arī daba, ausa rīts. Tumsa izklīda, mēness un zvaigznes izbālēja, debesis, koki, klints un sūna atguva krāsu, burzguļojošā, virmojošā avotā vizuļoja uzlecošās saules atspulgi. Dziedāja putni, tekalēja vāveres, kāda vabole dūkdama meklēja barību. Bija auksts, vēl aukstāks nekā naktī, rasa uz nokaltušajām lapām un skujām, kas klāja zemi, izskatījās sidrabota kā sarma.
Harka vēroja tēvu, kurš, liekas, visapkārt ūdenim meklēja pēdas. Taču, atskaitot dažas meža zvēru tekas, kas veda uz avotu un strautu un atkal no turienes prom, nekas nebija manāms. Virsaitis apsēdās līdzās zēnam.
•— Kalna iekšienē bija cilvēks, — viņš sacīja, nopietni uzsvērdams vārdus. — Ūdens, ar ko mēs sadūrāmies alā, te izplūst no kalna laukā.
Harka pamatīgi aplūkoja avotu. Vai cilvēkam būtu iespējams pa to izkļūt no kalna? Tas likās neiedomājami, taču izslēgta tāda varbūtība nebija. Kamēr Harka pārdomāja, viņš dzirdēja tēvu runājam:
— Pareizāk būtu palikt te vēl dažas dienas. Tad svešinieks būtu vai nu beigts, vai arī izsprauktos ar avota ūdeni laukā. Bet tu jau zini, ka mēs esam nodomājuši doties tālāk, lai meklētu bizoņus, un man, kā jau kara virsaitim, šis pārgājiens jāvada. Es nedrīkstu palikt te. Mums neatliek nekas cits kā nolikt sardzē pie avota kādu no karavīriem. Vēlāk viņš varēs mums sekot. Aizskrien uz nometni un apjautājies miera dienu virsaitim Baltajam Bizonim, kuru viņš gribētu atsūtīt šurp sardzē. Es palikšu te, kamēr mani nomainīs. Vai tu mani saprati?
Harka devās ceļā. Viņš gan bija noguris, bet pārāk satraukts, lai to apzinātos, un viegli palēkdamies metās skriešus ieslīpi pa nogāzi uz apmetni. Tai pašā laikā viņu nemitīgi urdīja jautājums: kāpēc tēvs bija viņu šai naktī vedis uz alu? Ko viņš gribēja parādīt? Negaidītā saduršanās ar svešinieku bija visu ievadījusi citādās sliedēs nekā sākumā paredzēts, un noslēpums, ko Matotaupa bija grasījies pēdējā naktī dzimto mežu biezoknī atklāt, tā arī palika neatklāts. Neskaidru un tumšu no
jausmu pārņemts, Harka beidzot sasniedza apmetni, no kuras bija iepriekšējā dienā, krēslai metoties, aizgājis.
Vigvami, kā dakoti sauca savas smailās, koniskās ādas teltis, bija uzcelti augšpus upes meža pļavā. Četru lielāku telšu puduris atšķīrās no pārējām — zintnieka burvja telts, apspriežu telts, kara un miera dienu virsaišu teltis. Šie vigvami bija sevišķi rūpīgi apgleznoti maģiskām zīmēm ar spilgtām krāszemēm, ko indiāņi prata sagatavot. Kara virsaiša Matotaupas telts bija izrakstīta ar lielu četrstūru zīmēm. Uz smagajām jumta ādām rotājās saule. Harkas māte bija bizoņādas telts aizsegu pie ieejas austrumpusē atraisījusi no mietiņa un atsitusi vaļā, gaiss un saule varēja brīvi ieplūst teltī. Harka redzēja pavardu sava dzimtā vigvama vidū, redzēja dūmu strūkliņu, kas stāvus pacēlās gaisā, un māla bļodas. Pie pavarda sēdēja vecmāmiņa un kaut ko šuva. Jaunākie bērni — Harkas desmit gadus vecā māsa un deviņus gadus vecais brālis uzmanīgi noraudzījās šai darbā. Māte telts priekšā dīrāja zaķi. Harka jutās izsalcis, jo nu jau ilgāku laiku pārtikas bija maz, taču viņš centās par to nedomāt. Pildīdams uzdevumu, viņš tūlīt pat devās uz miera dienu virsaiša telti, kas atradās līdzās Matotaupas vigvamam.
Baltā Bizoņa telts ieeja bija aizklāta. Pēdējās dienās tā pastāvīgi stāvēja ciet, jo miera dienu virsaitis jutās slims. Nebija neko līdzējusi arī burvja vārdošana. Kaut arī virsaitim nebija neviena ievainojuma, viņš joprojām sirga. Harka sajuta neizprotamas bailes no naidīgās varas, kas saēda virsaiša veselību. Kad blakus, no burvja telts, kas bija apgleznota ar čūskām un zibens šautrām, atskanēja apslāpēta dziedāšana, zēns aizlika roku mutei priekšā un klusiņām uzrunāja Vakantanku, Lielo Noslēpumaino, kas neizprotamā veidā stāvēja aiz visa, kas redzams un dzirdams.
Harka saņēmās un iegāja Baltā Bizoņa teltī.
Iekšā valdīja krēsla. Tālāk, dziļumā, klusi, šķietami vienaldzīgi, sēdēja virsaiša sieva. Kimonoveidīgais ādas apģērbs ar bārkstīm piedurkņu un svārku apmalē piekļāvīgi apņēma tās augumu. Viņa bija salikusi rokas klēpī un skumjām acīm noraudzījās uz zēnu, kurš pienāca pie pavarda. Baltais Bizonis gulēja izstiepies ūz ādas segām, viņa galva balstījās uz kārklu klūgu pinuma, kas bija pārmests pār trijkāji. Virsaiša seja bija sakritusies, rokas izģindušas. Viņš viegli sakustējās, tā norādīdams, ka klausās. Guļvietas kājgalī stāvēja Šonka, Baltā Bizoņa vienīgais dēls, piecpadsmit gadus vecs puisis, viņš bija kails, tikai ap vidu apsieta gurnu josta. Harka nodūra skatienu. Viņš necieta Šonku. Abu starpā valdīja netīksme, kas izpaudās neskaitāmos sīkumos, kaut arī nekāda īsta iemesla tam nebija. Harka centās patlaban par to nedomāt. Viņam bija tikai viena vēlēšanās — lai Baltais Bizonis uzklausa Harkas tēva lūgumu un, kad apmetne dosies ceļā, atstāj pie avota sargposteni.
Zēns ziņoja īsi un lietišķi. Slimais virsaitis, liekas, nebija visu sapratis, ko Harka teica, jo nemierīgi un nevarīgi grozīja galvu, tad beidzot pievērsās Šonkam.
— Mēs nevaram pamest nevienu karavīru, saka mans tēvs, — puisis aizrādīja Harkam, bet Harka noprata, ka noraidījums bija vienīgi Šonkas patvaļa, un viņu sagrāba dusmas.
— Ej, — Šonka pavēloši sacīja. — Mans tēvs ir runājis, hau.[2]
Harka vēlreiz pameta acis uz slimo. Tas gulēja pievērtām acīm, nebija nekādu cerību, ka viņš teiktu kaut ko pats. Tad zēns pagriezās un izgāja laukā.
Ko lai dara?
Viņš paskatījās visapkārt. Apmetnē kūsāja dzīvība; šurp nākot, viņš nebija šim apstāklim pievērsis uzmanību, uzskatīdams to par pierastu parādību, šobrīd nesvarīgu. Taču tagad, pārlaizdams acis visapkārt, viņš ievēroja katru norisi un katru dzīvu būtni: nemierīgos suņus, kas bija tikpat izsalkuši kā Harka pats, novājējušos puišeļus, kas klaigādami ar spieķiem sita bumbu, mazās meitenes, kas pavērtajās teltīs palīdzēja mātēm un vecākajām māsām, beidzot neskaitāmos zirgus, kas plūca nīkulīgo zāli, krimta krūmus un koku mizu, un dažu telšu priekšā izliktās kara un medību trofejas — bizoņu ragus, skalpus, kas, uzbāzti garos mietos, viegli šūpojās rīta vējā. Vis- bagātāk ar trofejām bija izrotāta Harkas tēva telts priekša.
Nepagāja necik ilgs laiks, kad Harka pamanīja savu draugu Vanagu. Tas bija vecāks par Harku — jau sešpadsmit gadus vecs, garš un kalsns. Harka piegāja pie viņa,
un Vanags partrauca savu darbu. Viņš drāza bultu uzgaļus.
Harka notupas līdzās draugam, jo, kaut ari steidzās, svarīgu uzdevumu neklājās veikt ar skubu. Viņš atkārtoja gandrīz vārds vārdā visu, ko bija teicis Baltajam Bizonim.
— Runā tagad tu, Četān, — Harka nobeigumā sacīja. Vanaga vārds bija Četāns.
— Tavs tēvs ir mūsu kara virsaitis, — apņēmīgi sacīja kalsnais tumšacainais puisis. — Lai viņš dod pavēli! Svešs vīrs ielavījies mūsu medību laukos — tas nozīmē cīņu! Izšķirošais vārds jāsaka Matotaupam pašam.
Harkam iesitās sārtums vaigos un sakāpa līdz pat deniņiem. Viņš sajuta drauga vārdos pārmetumu, ka Matotaupa nav pietiekami noteikts, un, sirds dziļumos apzinādamies, ka šim pārmetumam ir zināms pamats, jutās vēl jo vairāk sarūgtināts.
— Mans tēvs zina, ko dara. Hau. Vai tu uzņemtos sardzi pie avota, kaut arī vēl neesi karavīrs?
— Es to darītu, ja mans tēvs Saulrasa atļautu. Nāc, iesim pie viņa!
Harka kopā ar draugu devās turp. Saulrasas — Vanaga tēva nebija apmetnē. Viņš bija izjājis prērijā, kas pletās tālu apkārt mežainajam kalnājam, tāpēc abi jaunieši sameklēja savus zirgus, lai sekotu Saulrasam pa pēdām. Vanags zināja, ka tēvs grib izlūkot, vai dienvidrietumos nav manāmi bizoņi. Zēniem vajadzēja tikai izjāt cauri mežam un pāri seklajai upei, kas dienvidos apskaloja kalnu masīvu. Jājot cauri pēdējai meža sloksnei, viņi tūlīt pat bezgalīgajā, viļņainajā, brūnganzaļajā zālainē pamānīja tēva zirga pēdas. Harka un Četāns paskubināja auļos savus glītos, pusmežonīgos ābolainos zirgus, uz kuriem viņi jāja bez segliem, pēdas zālājā bija viņu acīm tik skaidri saskatāmas kā iemīta taka.
Pēc ceturtdaļstundas viņi meklēto jau panāca. Viņš jau labu laiku bija saklausījis dobjo auļojošo zirgu dipoņu uri saskatījis jaunos jātniekus, tāpēc pieturējis zirgu un zēnus gaidījis.
Harka nu jau trešo reizi atkārtoja savu ziņojumu, neko neatņemdams un neko nepielikdams.
Saulrasa domīgi vērās prērijas tālē. Saule jau spīdēja gaiši, pat žilbinoši, sejā sitās vējš, bija jāsamiedz acis.
— Mēs iesim visi trīs, — izlēma Saulrasa. — Harka mūs vedīs. Gribu šo vietu redzēt, un lai tad Matotaupa izlemj, kuram no mums jāuzņemas sardze. Ja vien pa šo laiku nav jau kaut kas atgadījies.
Jājot viņi drīz vien atgriezās atpakaļ mežā un telšu apmetnē. Indiāņi nokāpa no mustangiem, un Harka un Četāns aizveda visus trīs atpakaļ uz ganāmpulku. Tad viņi kājām devās ceļā uz avotu pie virsaiša Matotaupas. Kā meža kaķi viņi zagās pa mežu kalnup, Harka pa priekšu, aiz viņa Saulrasa, un gājienu noslēdza Vanags.
Tiklīdz trijotne tuvojās avotam, Harka kļuva vēl piesardzīgāks. Šī piesardzība bija gūta pieredzē, kas jau vērtās līdzīga instinktam, — tiklīdz esi sadūries ar kaut ko nepazīstamu, pašam jāizturas cik vien iespējams uzmanīgi. Slēpdamies aiz kokiem un krūmiem, Harka veda abus pavadoņus uz klints atradzi pie nokalnes, no kurienes varēja nemanīti noraudzīties uz avotu. Harka Modrā Acs gaužām priecājās, jau iedomājoties vien, ka viņam izdosies novērot tēvu un tēvs to pat nemanīs. Šādu mazu izveicības pierādījumu tēvs pats vēlāk smiedamies slavēs.
Harkas domas un sapņi pārtrūka, tiklīdz viņš, gulēdams krūmos uz zemes, bija pametis mirkli uz kalna strautu un stāvo nogāzi, pa kuru ūdens brāzās lejup.
Līdzās burzguļojošam, skaļi mutuļojošam ūdenim gulēja Matotaupas varenais augums; viņš gulēja uz mutes, kājas atradās uz nogāzes augstāk par galvu, rokas bija slābani izstieptas.
Asinis nebija manāmas, no šāda attāluma nevarēja saskatīt arī nekādu ievainojumu. Nazis joprojām atradās ādas saitē piesietajā makstī. Harka meklēja ar acīm pēdas, bet nespēja tādas saskatīt.
Vismīļāk viņš tūlīt pat būtu lēkšiem devies lejup pie tēva, viņu māca neciešamas bailes, ka tēvs varētu būt miris. Taču Saulrasa, kurš saprata Harkas pārdzīvojumu un droši vien juta līdz, ar rokas mājienu atturēja zēnu un tad mēmajā zīmju valodā deva norādījumus Harkam un Četānam. Četānam vajadzēja palikt novērošanas vietā, kamēr Saulrasa un Harka, apiedami avotu no labās un kreisās puses, izpētītu apkārtni un atkal sastaptos pie strauta.
Vienpadsmit gadus vecajam Harkam tas bija atbildīgs uzdevums, un viņš apzinājās, ka Saulrasa ar viņu rēķinās kā ar karavīru. Šī paļāvība zēnu stiprināja, un, redzot tēvu guļam vai nu bezsamaņā, vai mirušu, viņā modās svelošs naids pret nezināmo ienaidnieku. Viņš saspringa un reizē arī jutās mierīgs — kā cilvēks, kurš pilnīgi sagatavojies doties briesmās.
Zēns piesardzīgi zagās prom no krūmiem apaugušās klints atradzes, kas bija noderējusi par novērošanas posteni, prom gar mežmalu, visu laiku turoties aizsegā. Brīžiem viņš līda rāpus, brīžiem, slēpdamies aiz kokiem un krūmiem, metās skriet. Viņa kājas neskāra nevienu sausu žagariņu, viņš prata izmanīties un nesakustināja nevienu zaru. Nedrīkstēja ne lapiņa notrīsēt, lai nepievērstu sev nezināmā ienaidnieka uzmanību. Harka jau simtiem reižu bija vingrinājies šādos gājienos gan rotaļās ar citiem zēniem, gan mežā kopā ar tēvu, medījot sīkos meža zvērus. Dakotu zēnam vajadzēja iziet bargu skolu, kur viņš iemācījās visu, kas nepieciešams karavīram un medniekam. Harka vadīja jauniešu kopu Jaunie Suņi nevis tāpēc, ka bija kara virsaiša dēls, bet tāpēc, ka bija piesardzīgs, apņēmīgs un izveicīgs. Tāpēc arī patlaban Saulrasa, virsaiša vietnieks, paļāvās uz viņu kā uz pieaugušu vīru.
Harka bija gar mežmalu bez kādiem starpgadījumiem jau paveicis labu ceļa gabalu. No abiem pārējiem biedriem nebija ne miņas, ne no Četāna, kurš slēpās augšā uz klints, ne arī no Saulrasas, kurš, tāpat kā Harka, zagās otrpus strauta pa mežu un kuram bija tālāks ceļš ejams, jo viņš lieca līkumu apkārt ūdenim no augšas.
Meža rīta dziesmas bija sen izskanējušas, vēl tikai laiku pa laikam iečivinājās vai iesvirpstējās kāds putna bērns. Uz saules apspīdētajiem nogruvuma akmeņiem gozējās ķirzaka. Harka piesardzīgi pagāja garām, lai neizbaidītu dzīvnieku. Ķirzaka ar savu bēgšanu var radīt ienaidniekā aizdomas.
Līdz šim zēns vēl nebija atklājis nekādas cilvēka pēdas, kurš būtu nācis vai gājis. Ar neatslābstošu piesardzību viņš zagās uz priekšu un beidzot nonāca tuvu klāt pie straujā strauta notekas kalna nogāzē. Harka lūkojās starp kokiem un krūmiem uz ūdeni. Viļņi virpinājās pa līdzeno strauta dibenu un nogludinātajiem akmeņiem, brīžiem gaismā paspīguļoja, tad atkal satumsa kā meža zeme un zaļās sūnas. No augšas, pie strauta iztekas, un kaut kur lejā, kur mutuļoja neliels ūdenskritums, atskanēja spēcīga šalkoņa, pastarpēm vēl ūdens burzguļoja un virmuļoja ap dažiem akmeņiem. Harkam šīs vietas bija pazīstamas, jo te viņš bija klejojis ar Jaunajiem
Suņiem. Viņš labi zināja, uz kurieni aiztecēja strauts un kur bija zvēru takas. Nekas nelikās savādāks kā citkārt, nekur nemanīja nekādas aizdomīgas pēdas. Harka uzmanīgi vērās visapkārt. Te, pie strauta, viņam vajadzēja satikties ar Saulrasu.
Strauta viņā krastā starp krūmājiem parādījās vecākā indiāņa seja. Abi saskatījās, un katrs saprata, ka neviens no viņiem nav nekā aizdomīga atklājis. Viegli pieliekdams galvu, Saulrasa norādīja Harkam, lai tas, palikdams tai pašā pusē, dodas uz izteku. Tad indiāņa seja nozuda un, ja Harka nezinātu, ka Saulrasa viņpus strauta zogas augšup, nekas par to neliecinātu.
Varbūt slepenais ienaidnieks bija tikpat izveicīgs un ložņāja kaut kur pa mežu tā, ka indiāņi nespēja viņu atklāt?
Jo vairāk Harka tuvojās vietai, kur gulēja tēvs, jo vairāk viņš satraucās. Paģībušais vai arī mirušais gulēja šajā krastmalā, pa kuru zēns līda ar vēl lielāku piesardzību nekā līdz šim.
Harka sasniedza vietu, no kurienes viņš varēja tēvu un strautu redzēt gluži tuvu, bet pats palika labi aizslēpts aiz zariem un kāda maza akmens bluķa. Un te viņu pārsteidza priecīgs atklājums. Matotaupa nebija miris. Viņš grozīja acis. Kaut arī viņa piere palika nodurta pie zemes, viņš piesardzīgi lūkojās uz dēlu, ko bija pamanījis slēptuvē.
Matotaupa ir dzīvs!
Harka nekustējās. Tikai ar acīm viņš pārmeklēja apkārtni, nopētīja tēva augumu, katram sprīdim veltīja uzmanību. Jādomā, ka Saulrasa darīja tāpat, jo nekas neliecināja par viņa tuvumu, kaut gan viņam vajadzēja būt ap šo pašu vietu strauta viņā pusē, kur Harka šai pusē.
Visi meklēja ar acīm un sasprindzināja dzirdi, Četāns augšā uz klints, Harka un Saulrasa mežā pie strauta un, acīm redzot, arī pats Matotaupa, kurš gan gulēja nekustīgi, bet bija modrs.
Saule gaiši apspīdēja mazo laukumiņu pie strauta. Dūkdamas lidinājās divas bites — pirmās pēc nokusušā sniega. Tās droši vien bija tikpat izsalkušas kā cilvēki, kas jau notiesājuši savus ziemas krājumus. Bites meklēja ziedu medu, dakoti — bizoņus, bet vēl ne dzīvnieki, ne cilvēki nebija atraduši to, kas nepieciešams iztikai.
Bezbēdīgi dūcošās bites, zirneklis, kas ložņāja pa sau- sājiem akmeņiem pie ūdens, kāds putns, kas noplivinājās un dzēra pie avota, — viss liecināja, ka četri indiāņi izturējušies pietiekami mierīgi, lai nesatrauktu dzīvo radību. Vai te būtu vēl kāds cilvēks, kurš arī slēptos tik klusi? Tas bija jautājums, kas nedeva miera.
Harka pārlika, kāpēc tēvs tik dīvaini gulēja — ar galvu lejup, ieplestām rokām, it kā būtu nokritis. Zēns uzmanīgi pārbaudīja akmeņu stāvokli. Matotaupa laikam bija kritis. Pazīmes, kas to apstiprināja, pat mednieka acij arī no vislielākā tuvuma bija tikko pamanāmas. Harka pieņēma, ka tēvs stāvējis pie strauta, gabaliņu no iztekas, tādā atstatumā, ka galva atradās vienā līmenī ar pašu izteku. Viegls pirkstu iespiedums smiltīs norādīja uz to vietu, kur tēvs bija stāvējis. Matotaupa stāvējis ar muguru pret klinti un avota izteku. Viņš bija paraudzījies uz avota lejteci — droši vien tikai mirkli vai arī pagriezies tāpēc, ka mežā kaut kas bija saistījis viņa uzmanību, varbūt kāds troksnis. Kad Harka pirms vairākām stundām gāja prom, viņš bija vēl ievērojis, ka tēvs paslēpās, lai nepamanīts novērotu avotu. Kāpēc viņš pametis paslēptuvi? Zēns netika gudrs. Likās arī, ka tēvs nav ievainots. Saulē vizēja viņa brūnā mugura, ieziesta ar lāča taukiem, kas padara ādu ne jutīgu pret aukstumu un ūdeni. Zilganmelnie mati bija gludi pāršķirti uz celiņa. Čūskas ādas strēmele, kas apņēma pieri, bija neskarta. Tāpat neskartas arī abas kara ērgļa skaistās spalvas1 pakausī. Gaišās ādas bikses un mokasīni nebija notraipīti, nazis atradās makstī, laso turpat pa ķērienam. Vienīgais, kas izraisīja Harkas aizdomas, bija neparasts akmens, kas gulēja netālu no Matotaupas. Tas neizskatījās kā olis, ko ūdens noskalojis apaļu, bet bija stūrains un savādi veidots. Tā virsma bija raupja kā mazajām akmens piramīdām, kas alā, spraucoties no zemes augšup, bija apgrūtinājušas iešanu.
Pēkšņi Matotaupa sakustējās., Ar bēgošas ķirzakas veiklību viņš aizslīdēja no savas vietas prom pie Harkas aiz klintsbluķa krūmos. Tad abi klusēdami gaidīja. Runāt nebija vajadzības. Bija skaidrs, ka Saulrasa no otra krasta notikušo redzējis un tik aši, cik vien tas nemanāmi iespējams, pārnāks šurp.
Pēc īsa brīža tā arī notika. Saulrasa pierāpoja,
Matotaupa un Harka saspiedās, un visi trīs cieši blakus no paslēptuves vēroja avotu. Tur norisinājās kaut kas tāds, kas saistīja viņu uzmanību un izraisīja izbrīnu. Avota strūkla sadrebēja, apsīka un tad sadalījās, it kā kalna iekšienē ūdenim būtu radies kāds šķērslis. Tad pēkšņi ūdens izlauzās ar divkāršu sparu un izlingoja divus akmeņus dūres lielumā, viens no tiem nokrita uz oļu nogruvuma, otrs atsitās pret koka stumbru. Harka redzēja tos abus guļam ūdens apskalotus. Tie bija tikpat stūraini un neparasti veidoti kā tas, kurš bija izraisījis viņa aizdomas. Matotaupa, Saulrasa un Harka uzlūkoja cits citu kā jautādami. Abi vīri uzsāka sarunu zīmju valodā.
— Tas nav cilvēks, kurš svaidās ar šiem akmeņiem,— sacīja Matotaupa.
— Šis ūdens ir ļauno garu apsēsts, — atbildēja Saulrasa. Vīri aizsargādamies turēja mutei priekšā plaukstu, un Harka darīja tāpat. Matotaupa sāka pamazām atkāpties no strauta mežā, abi pārējie viņam sekoja. Kad viņi bija jau tādā attālumā, ka klusi runātu vārdu tur vairs nevarēja sadzirdēt, Matotaupa sāka čukstus stāstīt, kas bija atgadījies, kad viņš viens pats palika pie avota.
— Vai zināt, —.viņš sacīja, — pēc tam kad Harka aizgāja, es gulēju paslēpies un vēroju strautu. Reiz es izdzirdu tālāk mežā stirnu. Mēs ciešam apmetnē badu. Es grasījos doties mežā un stirnu ar nazi nobeigt, bet atzīstos, ka rīkojos pārāk strauji, pametu paslēptuvi, lai klajumā labāk sadzirdētu un varētu sagatavoties. Ne ilgāk par mirkli, kas paietu, samiedzot plakstiņus, es stāvēju ar muguru pret strautu. Tobrīd sajutu triecienu pa pakausi, neredzēju vairs neko, bet apziņu nebiju zaudējis. Es nokritu.
Matotaupa atvilka elpu.
-— Tevi trāpīja akmens? — jautāja Saulrasa.
— Tā tas ir. Akmens vēl guļ pie strauta. Vai jūs to neredzējāt? Tas nav olis.
— Es to redzēju, — atteica Harka.
— Drīz vien es jau biju atguvis sajēgu, — Matotaupa stāstīja, — bet nevarēju saprast, kā akmens varēja lidot pa gaisu un vai to nav sviedis ienaidnieks. Ja sviedējs bijis ienaidnieks, tad es dzīros viņu pārspēt viltībā. Paliku nekustīgi guļam, lai viņš nodomā, ka esmu beigts. Tiklīdz viņš tuvotos, lai mani skalpētu, es pielēktu kājās un viņu nobeigtu. Bet neviens nenāca. Atnācāt jūs.
— Jā, — novilka Saulrasa un tad ilgi apsvēra. Beidzot viņš ierunājās no jauna. -— Tā ir ļauno garu ala, un ūdens tur apburts, — viņš runāja gausi, uzsvērdams katru vārdu. — Havandšita, mūsu burvis, brīdināja visu apmetni. Tas nebija labi, Matotaupa, ka tu naktī pirms mūsu ceļojuma devies uz ļauno garu apsēsto alu un paņēmi līdz zēnu. Ļaunais gars tevi vēlreiz brīdināja. Var gadīties, ka tā ir mums visiem ļauna zīme.
Harka redzēja, ka tēvs nobālēja, viņa sejas brūnā āda kļuva pelēcīga.
— Ļauna zīme? Kāpēc? — Matotaupa jautāja tikpat neskanīgā balsī, cik neskanīga ir ieplaisājusi krūze.
— Ļaunā zīme rāda, ka mūs sagaida lielas briesmas, ja dodamies ar tik mazu vīru skaitu meklēt jaunus medību laukus.
Matotaupa sarauca pieri.
— Bizoņu bari, liekas, mainījuši savu virzienu. Mēs neiesim badā nobeigties.
Saulrasa vairījās lūkoties virsaitim acīs.
— Iesim nu, — viņš tikai noteica.
Vīri jau grasījās iet, kad Harka lūdzoši pacēla roku.
— Tu gribi vēl kaut ko teikt? — jautāja tēvs.
— Pēdas, tēvs! Es redzēju naktī pēdas nospiedumu, svešas kājas nospiedumu, tu to zini, un Saulrasa arī zina.
— Atpakaļceļā mēs varam vēlreiz pārmeklēt, — pēc īsas vilcināšanās izlēma Matotaupa.
Saulrasa tikai negribīgi piekrita. Bet viņš nevēlējās arī atteikties. Tad viņi pasauca Četānu, kurš bija palicis novērošanas postenī; viņi nesauca to vārdā, bet trīs reizes atdarināja kāda putna balsi. Tad visi devās uz to vietu mežā, kur Harka naktī bija gaidījis un redzējis pēdas nospiedumu. Pārmeklēja visi četri, bet bez panākumiem. Jāteic, ka Harka bija vienīgais, kurš meklēja cītīgi un rūpīgi, viņam šķita, ka pārējie notikušā samulsināti pārāk ātri pārtrauca meklēšanu. Bet Harka bija tikai pusaugu zēns, tāpēc vajadzēja apmierināties ar to, ka bija varējis vienreiz izteikt savas domas. Otrreiz virsaiši viņu nebūtu laiduši pie vārda. Tāpēc neatlika nekas cits kā pēc veltīgas meklēšanas reizē ar pārējiem atgriezties apmetnē.