Atgriezies tēva teltī, Harka jutās satriekts, tomēr neļāva nomanīt ne satrauktās domas, ne jūtas. Māte pasauca viņu ēst. Viņa cepa zaķi virs uguns telts vidū, un Harka apsēdās kopā ar jaunāko brāli, māsu, māti un vecmāmiņu. Kad gaļa bija gatava, katrs paņēma savu nazi — ari Harkas jaunākajam brālim un māsai tāds jau bija — un lēzenu bļodu. Vecmāmiņa paņēma sev zaķa galvu, mātei un mazajai meitenei Uinonai tika pa priekškājai, abiem zēniem — Harkam un Harpstenā pa pakaļciskai. Muguras gabals palika tēvam, kurš patlaban nebija teltī un pēc cilts paraduma arī nemēdza ēst kopā ar sievietēm un bērniem.
Pēc maltītes Harka satikās ar Četānu. Viņš būtu labprāt ar vecāko draugu pārrunājis notikušo, vismīļāk vēlreiz devies uz alas ieeju mežā un pameklējis pēdas. Nebija taču iespējams, ka cilvēks varētu tā bez miņas iet un nākt! Bet, tā kā Četāns par to vairs neierunājās, arī Harka neuzdrošinājās atklāt savas domas. Viņš klusēja, bet domas nedeva miera. Lai neko neļautu nomanīt un arī apslāpētu pats savu nemieru, viņš sasauca visu Jauno Suņu baru vienkop. Viņi kopā noskrēja lejā, pie upes, kalna pakājē. Tur zēni sarīkoja rotaļas, aši ienira ledainajā ūdenī un kādu gabalu papeldēja. Zēni bija labi norūdījušies. Skarbajā dzīvē mežonīgajos apvidos izdzīvoja tikai spēcīgākie, un tie paaugoties jau spēja izturēt daudz.
Harka ievēroja, ka arī Šonka, Baltā Bizoņa dēls, nāca pa mežu uz upes pusi. Viņš nolēma izspēlēt ar to kādu joku un paslēpās aiz krūma, gar kuru Šonkam, ja tas nemainītu virzienu, būtu jānāk uz upi. Jau metās krēsla. Sārti vizmoja mākoņi un ūdens novakara gaismā, un briestošajā tumsā trīsuļoja lapas. Šonka, nekā nenojauzdams, tuvojās krastam. Zēns bija plecīgs un spēcīgs. Jaunajā sejā viedās īgna izteiksme, kas padziļinājās, tiklīdz Šonkam šķita, ka zēni, arī jaunāki, neizturas pret viņu ar pienācīgu cieņu. Neviens īstenībā arī nesaprata, kāpēc viņš nebaudīja pilnīgu cieņu, jo viņš nemaz neatpalika no citiem ne zēnu nodarbībās, ne jāšanas sacensībās, ne akmeņu sviešanā, ne peldēšanā. Taču bija viens, kaut ari jaunāks, kas allaž viņu pārspēja. Tas bija Harka Modrā Acs, tāpēc tas baudīja lielāku cieņu zēnu un meiteņu acīs, un Šonka jutās pazemots.
Šonka bija pienācis pie kārklu krūmāja, Harku nemaz nepamanījis. Harka parāva viņu aiz kājas, un Šonka, negaidot pārsteigts, zaudēja līdzsvaru un plakaniski uz vēdera iegāzās ūdenī. Harkas panākumu atzinīgi novērtēja zēnu bara skaļie smiekli. Harka pats ar dažiem lēcieniem pāri akmeņiem un kritušam koka stumbram jau atradās upes vidū, kur dziļā straume plūda strauji. Spalgi iesaukdamies, Harka izzoboja Šonku, kurš tobrīd izmircis uzrausās kājās un tūlīt metās zēnam pakaļ. Harka ļāva viņam pienākt izstieptas rokas attālumā un tad kā līdaka iešāvās straumē un zem ūdens aizpeldēja uz leju.
Šonka nedzinās viņam pakaļ. Viņš palika stāvam un vēroja, kur Harka iznirs, rokā viņš turēja sviešanai sagatavotu akmeni.
Harka noprata, ka rīkojies pārgalvīgi. Upē ūdens, ar sniega ūdeņiem pieplūdis, bija svilinoši salts, un peldētājam sāka stingt rokas un kājas. Viņš dzīrās par vari palikt zem ūdens, kamēr būs ticis līdz nākošajam ielokam, kur, Šonkas nepamanīts, varēs iznirt un paslēpties aiz liela klints bluķa. Zēns juta, ka aukstums sagrābj sirdi un viņu pamazām apņem bīstams, viltīgs nogurums, kas nomāc gribas spēku, un likās — zaudēt samaņu ir tikpat tīkami kā laisties miegā. Taču, iedomājoties vien, cik muļķīgi būtu jokojoties aiziet bojā, viņš saņēmās no jauna un nopeldēja vēl kādu gabalu, kamēr saprata, ka nonācis pie upes līkuma. Tad Harka izpeldēja malā, aši izrāpās no ūdens un izmircis, drebēdams aiz aukstuma, paslēpās aiz klints bluķa. Viņš redzēja Šonku, kurš gausi nāca pa smilšu sēri un oļu klājienu gar upmalu uz leju vēl arvien ar akmeni rokā. Upes augšgalā Jaunie Suņi bija pārtraukuši spēles, jo gribēja zināt, kā beigsies Šonkas un Harkas saķeršanās. Daži, gribēdami visu redzēt tuvumā, skrēja gar krastmalu lejup.
Šonka devās tiešā ceļā uz bluķi, aiz kura paslēpies tupēja Harka. Šonka laikam grasījās pakāpties uz tā, lai labāk redzētu. Harka ievilka galvu plecos un cieši piespiedās zemē pie klints. Šonku viņš vairs neredzēja, toties saspringtāk klausījās.
Atri satumsa, jau iemirgojās pirmās zvaigznes. Harka manīja, ka Šonka uzlec uz bluķa. Šo brīdi viņš bija gaidījis. Pielēcis kājās, viņš metās virsū pārsteigtajam Šonkam un norāva to zemē. Abi nogāzās no klints bluķa piekrastes smiltīs. Harka izrāva pretiniekam no matiem kraukļa
spalvas un ar skaļu uzvaras saucienu aizbrāzās uz mežu. Vēl jūsmīgāki Jauno Suņu prieka kliedzieni apveltīja sava barveža izšķirošo uzvaru pār vecāko puisi.
Koku pudurī Harka sastapa savu draugu Četānu, tas kopā ar trim jaunajiem Kraukļu Spārniem, skaļi smiedamies un slavinādami, viņu apsveica.
Tikmēr Šonka bija atguvies. Klaji izrādīdams savu nicinājumu, viņš pameta sakāves lauku. Viņa sirdi plosīja dusmas par piedzīvoto pazemojumu. Viņš pats netika gudrs par savu neveiksmju cēloni. Viņš bija gan spēcīgs, gan arī veikls skrējējs. Ja vien Harka tiktu viņa nagos, tad nekādi joki vis nebūtu.. Bet atkal un atkal jaunākais viņu pārspēja viltībā. Harka bija apķērīgāks par Šonku, tāpēc arī darbojās attapīgāk un ātrāk. Viņš prata labāk kombinēt. Lielāko tiesu viņš noprata, kā zināmos apstākļos rīkosies Šonka, turpretī Šonka nekad nespēja paredzēt, kā izturēsies Harka.
Šonka gausiem soļiem gāja apkārt telts apmetnei. Viņš gudroja, kā lai atgūst zaudēto cieņu un izdara tā, lai Harka viņu vēl ilgi piemin. Indiāņu apmetnes zēnu vidū bija parasts, ka kļūda jāizlabo.
Pēc ilgām pārdomām Šonka secināja, ka šovakar vairs neko nevarēs uzsākt. Viņš nolēma nogaidīt, kamēr radīsies izdevība nodomāto izpildīt. īgns un neapmierināts
viņš iegāja tēva teltī. Tur bija viss tāpat kā priekšpusdienā, kad Harka stāstīja par notikumiem alā. Baltais Bizonis gulēja karstumos savā guļvietā. Māte panāca uz priekšu un sačukstējās ar dēlu. Viņa baidījās, ka Baltais Bizonis varētu nomirt. Vai paaicināt vēlreiz burvi, ja tas jau iepriekšējā naktī nespēja neko līdzēt? Vai varbūt | glābtu tvaika pelde sviedrēšanās teltī? Varbūt aiziet pie Untšidas, Matotaupas mātes, kas labāk par visām apmetnes sievām pazina dziedniecības augus un kā dziedniece bija iecienīta pat karavīru vidū.
Šonka negribēja par Untšidu nekā dzirdēt, jo viņa piederēja pie Matotaupas un Harkas telts, bet pret to viņam šodien vairāk nekā jebkad bija ko iebilst. Burvis blakus teltī arī nebija puisim tīkams, tvaika pelde turpretī varēja tēvam darīt labu. Šonkam, tāpat kā mātei, bija bailes, ka tēvs nenomirst. Šonka bija piecpadsmit gadus vecs, bizoņu medībās viņš jau piedalījās gan, bet karavīrs vēl nebija, un vai viņš spēs viens pats uzturēt māti un sevi? ļ Tas būtu grūti. Ja tēvs nomirtu, viņam vajadzētu ar māti pārcelties uz citu telti, kur viņam būtu cits tēvs. Tas viss puisi biedēja, un, tā kā viņu šausmināja domas par dzīvi bez tēva, tad viņš baidījās par tēva dzīvību. Droši vien tvaika pelde slimajam līdzētu.
Šonka ievīstīja slimo bizoņa ādas segā, un māte aiz- i steidzās pa priekšu uz sviedrēšanās telti, lai paraudzītos, ! vai akmeņi ir pietiekami karsti. Drošības labad viņa tos I sakarsēja vēlreiz. Kad tie bija pienācīgi sakarsēti, lai i ūdens uz tiem iztvaikotu, viņa kopā ar dēlu aiznesa turp Balto Bizoni. Pēc tam kad slimais bija iesēdināts sviedrēšanās teltī, Baltā Bizoņa sieva uzgāza uz akmeņiem ūdeni, tā ka visa telts pieplūda ar tvaikiem. Kad Baltais Bizonis bija viscaur slapjš nosvīdis, Šonka un māte aiznesa viņu uz upi un iegremdēja saltajā ūdenī. Ar šo vecveco paņēmienu parasti ārstēja reimatismu un karsoni. Baltais Bizonis sarāvās, un, kad Šonka un māte viņu izcēla no i ūdens, viņa augums ļengani sakrita abu rokās; spējās izbailēs Šonka saprata, ka tēvs ir miris.
Šonka vēl nebija atguvies, kad kopā ar māti ienesa mirušo teltī. Abi sameklēja stiprus, žuburainus mietus un iedzina tos telts priekšā zemē. Līķi cieši iesaiņoja ādas segā un aiz galvgaļa un kājgaļa iekāra mietu žuburos. 1 ads bija paradums — mirušais nedrīkst vairs pieskarties zemei. Pēc tam mirušā sieva sāka skaļi vaimanāt, pamodinādama visu apmetni. Gari stieptajām žēlabām pievienojās suņu gaudošana.
Harka gulēja teltī kopā ar brāli Harpstenā uz segām. Brālis bija aizmidzis, bet Harka dzirdēja, ka māte čukstus sarunājās ar vecmāmiņu. Tēvs nebija vēl teltī atgriezies, viņš apspriedās ar virsaiša aizstājēju Saulrasu.
Iepriekšējā naktī Harka bija aizmidzis sūnās pie avota, bet tagad teltī viņam miegs nenāca. Viņš domāja par alas noslēpumu, ko nebija atklājis, par pēdām mežā, par došanos ceļā nākošajā rītā un laiku pa laikam dzirdēja asarainās žēlabas, kas atskanēja no Baltā Bizoņa telts. Baltais Bizonis bija miris.
Šis apstāklis biedēja arī Harku. Nākošajā rītā apmetne dosies meklēt citus medību laukus. Tur būs jauni naidīgi kaimiņi. Bet Lāču ciltij nu bija par vienu drosmīgu un saprātīgu karavīru mazāk. Baltā Bizoņa telts priekšā vēl arvien skanēja gari stieptās vaimanas — vienmuļi un baigi kā mežonīgo vilku gaudošana.
Harka ieklausījās soļos, kas tuvojās vigvamam. Tēvs atgriezās mājās. Kad viņš bija ienācis un atgūlies, Harku apņēma rāms miers, kas tūdaļ izgaisināja sasprindzinājumu. Vēl viņš dzirdēja tēva elpas vilcienus, tad pats iegrima dziļā miegā. Pēdējās apzinātās domas kavējās pie nākošā saules lēkta un lielā ceļojuma uz nezināmām prērijām.
Taču jau pēc dažām stundām viņu pamodināja kaut kas gluži cits. Vējš, kas dienām ilgi bija pūtis, pēkšņi apsviedās par vētru. Tā brāzās pār plašo prēriju, atdūrās pret mežaino kalnāju, šņāca koku galotnēs un pat uzbruka teltīm labi pasargātajā meža pļavā, tā ka segas piepūtās un garās egļu kārtis drebēja. Augstu kalnā, kokiem gāžoties un lūstot, brīkšķēja, dārdēja un krakšķēja. Trauksme bija sacēlusi kājās visu apmetni. Mežā vētra gāza kokus. Harka aši apsēja gurnu jostu un pamodināja brāli. Vecmāmiņa bija jau kājās. Māte patlaban piecēla Uinonu. Harka lūkojās pēc tēva, bet tas jau bija aizgājis. Vētras negantā plosīšanās pieauga. Likās — auka noārdīs visas meža nogāzes.
Harka izlīda no vigvama četrrāpus, jo nebija drošs, ka vētra pļavā viņu nenogāzīs no kājām. Koku galotnes šalkoja vareni un baismīgi, stumbri liecās zemu, un augstāk kalnā jau atkal brīkšķēja un dārdēja lūstoši koki. Apdullinošais troksnis plosīja nervus. Teltis raustījās un līgojās. Tās nebija iespējams pat nojaukt, jo atraisītais
segums tūlīt pat, vēja pluinīts, būtu apsviedis un salauzis telts balstus.
Sievietes, bērni un vecie ļaudis sapulcējās pļavas vidū, kur nedraudēja tik lielas briesmas. Turp tiecās arī suņi un zirgi. Vīri un jaunekļi palika pie teltīm, lai varētu laikā satvert, ja vētra kādu no tām noplēstu. Vigvami un ieroči bija katras ģimenes vērtīgākais īpašums, un, ja to zaudēja, tas nebija tik viegli atgūstams. Bizoņus, no kuru ādām gatavoja telts segumu, vajadzēja vispirms izsekot un nomedīt, bet ādu kaltēšana un ģērēšana, kā to veica indiāņi, prasīja ilgu laiku, jo ādām vajadzēja būt izturīgām pret slapjumu un salu.
Harka kopā ar Četānu uzmanīja Matotaupas un Saul- rasas teltis. Vietas, kur segums draudēja atraisīties, zēni nostiprināja ar mietiņiem un bizoņu cīpslu saitēm. Reizi pa reizei viņi pameta acis viens uz otru. Vētra plosījās nevienmērīgi, reizēm tā pierima un tad uzbrāzmoja ar jaunu sparu. Lielākās briesmas draudētu tad, ja izceltos virpuļviesulis. Augstākajos gaisa slāņos tas, liekas, jau bija noticis. Harka ievēroja, kā vesels koks ar saknēm un zariem tika aizrauts pa gaisu; tikai īsu brīdi viņš varēja tam izsekot, jo valdīja dīvaini blāva gaisma. Droši vien auka aizlingoja savu laupījumu tālu prom prērijā.
No kalna sāka velties klints bluķis, to, jādomā, bija jau izļodzījis ledus un atkusnis, un tagad, iespējams, kopā ar izrauto koku tas ticis izkustināts. Bluķis ripoja palēkdamies, draudīgais troksnis tuvojās klajumam ar teltīm, un cilvēkiem un dzīvniekiem neatlika nekas cits kā nogaidīt, kur bluķis ietrieksies.
Ar dobju būkšķi tas iesprūda zemē pļavas viņā galā, ieurbās tur ar smaili un vienu malu. Visi atviegloti uzelpoja.
Beidzot šalkoņa un aurošana pierima, arī teltis vairs nebija, tik apdraudētas. Sarosījās dzīvnieki.
Matotaupa uzlēca uz lielā bluķa, lai pārējie viņu redzētu, un deva zīmi visiem paēst un tad posties ceļam.
Untšida, vecmāmiņa, savīkšķa Matotaupas teltī tikai skopas brokastis. Bērni un sievietes dabūja mazos ādas maisiņos uzglabātas kaltētas un saberztas ogas un saknes, Matotaupa apēda sauju kaltētas bizoņu gaļas, kas vēl bija palikusi no kādām medībām rudenī. Tas bija viss, un ar to vajadzēja remdēt izsalkumu visai dienai. Līdz vakaram nekas vairs netiks ēsts.
Harkas vecmāmiņa, Matotaupas māte, tagad bija viscienījamākā sieviete nometnē, jo Matotaupa pēc Baltā Bizoņa nāves, kamēr vēl nebija iecelts jauns miera dienu virsaitis, bija vienīgais šīs mednieku cilts vadonis. Izgājusi laukā, Untšida atraisīja pirmo segumu no saitēm, tas, vēl joprojām dārdinādams, plandīja spēcīgajā vējā kā milzu karogs. Tā bija zīme, ka jāpošas ceļam.
Jau ļoti ātri viss bija savākts, jo mednieku ģimenēm nav daudz mantu. Sievietes un meitenes rāpās augšā pa telts balstiem un atraisīja cīpslu saites, kas saturēja kopā balstu galus, šai darbā jau palīdzēja arī desmit gadus vecā Uinona. Harka un citi zēni vāca vienkopus zirgus. Vilcējiem zirgiem piesaistīja šļūces. Ik starp divām telšu kārtīm, kuru gali krustojās virs zirga muguras un kuru otri gali vilkās pa zemi, tika izstiepta ādas sega, šinī segā ievietoja mantas, tur iesēdināja arī bērnus, kas bija jau par lieliem, lai mātes tos nestu uz muguras, bet vēl par maziem, lai paši jātu. Ratu indiāņiem nebija, jo viņi neprata taisīt riteņus.
Harkam un deviņus gadus vecajam Harpstenā jau bija pašiem savi zirgi, un viņi ierindojās līdzās karavīriem un pieredzējušiem puišiem garajā ceļotāju kolonnā. Sievietes un meitenes jāja uz nastu nesējiem zirgiem. Ceļotāju kolonnas priekšgalā stājās Havandšita, pāri par astoņdesmit gadu vecs burvis —• kalsns, cīpslains, mazliet salīcis. Iekams kolonna sāka kustēties, viņš noskaitīja mūžseno rīta lūgšanu par pārtiku un mieru visai ciltij.
Tad viņš spēra pirmo soli, un Matotaupa, kara virsaitis, pamudināja savu ābolaino ērzeli, lai, jājot pa priekšu, vadītu kolonnu cauri vētras piemeklētajam mežam uz prēriju.
Klejotāju kolonnai vajadzēja šķērsot upi, kur iepriekšējā vakarā bija ņēmušies zēni. Havandšita un Matotaupa jāja gar krastu gabaliņu lejup, meklēdami straumes vidū braslu, kur būtu vieglāk tikt pāri. Harka zināja, ka brasls atrodas kādus tūkstoš soļus tālāk, un, tā kā šeit, līdzšinējās apmetnes tuvumā, diezin vai varēja draudēt kādas briesmas, jātniekiem kārtība vēl nebija stingri noteikta, tāpēc viņš aizjāja ar Četānu gabaliņu uz priekšu. Viņš nonāca pie vietas, kur straume papletās un ūdens sekli izplūda smiltīs. Te Harka un Četāns apstājās, pagaidīja un pēdējo reizi palūkojās visapkārt apvidū, ko viņi kopš agrās bērnības bija labi iepazinuši un ko tagad
vajadzēja uz ilgu laiku, varbūt uz visiem laikiem pamest. Jaunie medību lauki — ceļojuma mērķis atradās vairāku dienu jājiena attālumā uz dienvidiem.
Harkas uzmanību piesaistīja postījumi, ko vētra bija nodarījusi arī upes krastiem.'Lokanie kārklu krūmi bija palikuši neskarti, bet divi kociņi pašā krastā bija izrauti ar saknēm, un izrautajās bedrēs krājās ūdens. Šai vietā kaut kas spīguļoja. Harka to ievēroja, un, tā kā laika vēl bija pietiekami, viņš aizjāja pārbaudīt, kas tas bija, kas atspoguļoja pienaini blāvos saules starus. Viņš raudzījās lejup no zirga uz neparasti spīguļojošo priekšmetu. Tas likās esam mazs olis, taču, dzeltenīgi sārti vizmodams, bija tik pārsteidzoši skaists, ka Harka noslīdēja no zirga, uz kura jāja bez segliem, un noliecās, grasīdamies atradumu aplūkot tuvāk. Tas tiešām šķita nekas cits kā vien neparasts akmens, ko ūdens kādreiz atnesis, tad to apklājušas smiltis un zeme, un tagad zem izrautajām saknēm tas atkal ieraudzījis dienas gaismu.
Harka pasvārstīja atradumu rokā, tad iebāza somiņā pie jostas, paņemdams to līdzi par piemiņu. Viņam vēl nebija ne mazākās nojausmas par atraduma vērtību un nozīmi.
Kolonna kā gara čūska tuvojās braslam, tad, pārvarot dažus šķēršļus mežā, sasniedza brīvo prēriju.
Spēcīgs vējš pūta no ziemeļaustrumiem, vējā plandīja zirgu krēpes un zēnu mati. No dienvidaustrumiem acīs spiedās saule, kurai vajadzēja jāt pretī. Tā žilbināja. Visi miedza acis un vērās zāļu stepes bezgalīgajā tālē. Pirmajā dienā ceļotāji šķērsoja vēl visiem pazīstamu apvidu, no apmetnes bieži vien te bija devušies leknajās pļavās meklēt bizoņu ganāmpulkus. Pirmajā dienā nekādas briesmas nevarēja draudēt, jo kolonna atradās vēl medību laukos, kas neapšaubāmi bija vareno dakotu cilts daļa.
Ap dienas vidu laiks manāmi uzlabojās. Pienainais gaiss noskaidrojās kristāldzidrs, un ziemeļaustrumu vējš norima par liegu vēsmu, kas glāstīja nodzeltējušo, miklo zāli. Harka sūkstījās, ka «prērijas suņi», mazie grauzēji bija pietiekami gudri un vienmēr laikus pazuda savās alās, tiklīdz ceļotāji tuvojās. Viņš nekad nepaguva izšaut bultu. Bērni, sasēdināti šļūcēs, gražojās, ka zirgu garās astes tiem nemitīgi sitoties sejās. Dobji pa zālāju di- pinādamas, steidzās daudzo dzīvnieku neapkaltās kājas.
Plata sliede, kas saglabājās dienām, pat nedēļām, vilkās ceļotājiem nopakaļ. Reizi pa reizei Harka vēl iedomājās par alu meža nokalnē, kas nu jau palikusi tālu aizmugurē. Neviens no ceļotājiem nevarēja zināt vai arī nojaust, kas tagad norisinājās pie alas un mežā.
Lāču cilts virzījās uz priekšu līdz vakaram. No rīta izceļošanu bija aizkavējusi vētra, tāpēc tagad, līdz saules rietam, nebija noiets vairāk par trīsdesmit pieciem kilometriem.
Karavīri izvēlējās iespējami noderīgāku apmešanās vietu. Pa labi pletās pakalni, kas sliecās līdz ūdenim. Zemajās pļavās miklums jau sāka uzsūkties, tāpēc teltis nebija jāceļ gluži slapjumā. Prērijas nelielais avots dzesēja slāpes cilvēkiem un dzīvniekiem. Kurināmā te nebija. Tāpēc no ugunskura vajadzēja atteikties. Bet izdobtais bluķis, kurā kvēloja nedziestošā uguns, tika arī šinī naktī rūpīgi sargāts. Vecie vīri to bija visā ceļā veduši līdzi. Kopš neatminamiem laikiem bija ieviesies paradums vērtīgo uguni, kas tika uzskatīta gandrīz vai par svētumu, šādā nogurdinošā veidā vest līdz.
Šļūces atraisīja un uzcēla teltis. Tāpat kā pārējie, arī Baltā Bizoņa atraitne saslēja parasto telti. Vēl nebija izlemts, kurā ģimenē viņu kopā ar dēlu nodos sargāšanai un izmitināšanai.
Visi bija noguruši un, drusku iekoduši, saritinājās segās un ātri aizmiga. Zirgi krimta pussatrūdējušo ziemas zāli un meklēja pirmos zaļos asnus, kas spraucās no zemes. Suņi bija apgūlušies ciešā draudzīgā pulkā un cits citu sildīja.
Debesis joprojām bija skaidras, un, kaut arī vējš aprima, nakts bija gaužām salta. Kā nepārskatāma jūra prērija aizviļņoja līdz tālajam horizontam.
Laiks pagāja.
Bija jau krietni pāri pusnaktij, kad Harka uztrūkās augšā. Viņu bija pamodinājis spalgs, griezīgs kliedziens — kara sauciens tas nebija. Kara saucienu pazina katrs bērns sapnī vai nomodā — tik bieži tika izmēģināta, šim saucienam atskanot, mirklīgā pamošanās, pielekšana kājās un ieroču satveršana. Tātad kara sauciens tas nebija, bet gan brīdinājuma sauciens. Harka, tāpat kā tēvs, nēsāja nazi iekārtu saitē ap kaklu, viņš nebija ieroci šonakt noņēmis nost. Loku un bultas viņš bija nolicis līdzās guļvietai, un tagad, pielecot kājās, tie viņam jau bija rokā. Laukā valdīja satraukums. Suņi nikni un bailīgi kauca. Harka dzirdēja zirgu bara spiešanos un dipoņu un izskrēja laukā no vigvama. Matotaupas ērzelis, kas bija piesiets telts tuvumā, kā negudrs slējās pakaļkājās un dzīrās norauties.
— Paliec pie mustanga! — uzsauca virsaitis zēnam un jau pazuda pauguru virzienā, kur pļavas pletās uz rietumiem. Viņam sekoja daudzi vīri. Harka pamanīja to vidū Saulrasu un dažus jaunus puišus un jutās apbēdināts, ka jāpaliek šeit un jāuzmana zirgs pie telts, taču bija jāpaklausa. Pēc zirgu, suņu un vīru izturēšanās Harka sprieda, ka apmetnei piezagušies izbadējušies vilki. Tie nevarēja būt mazie, bailīgie koijoti, ar tiem suņi būtu ātri tikuši galā. Pusmežonīgajiem suņiem bija bailes vienīgi no lielajiem, pelēkbaltajiem prērijas vilkiem. Harka pamēģināja noturēt tēva mustangu aiz ādas pavadas, kas bija piestiprināta pie dzīvnieka žokļiem, taču ērzelis, kurš jutās kā zirgu bara vadonis, bija tik ļoti satraukts, ka Harka, nepaļaudamies ne uz pavadu, ne mietiņu, aši uzlēca zirgam mugurā, tā vismaz būdams drošs — ja dzīvnieks izrausies, viņš varēs to savaldīt. Dakotu zēni jāt mācījās jau četru gadu vecumā, un Harka Četāna un tēva vadībā bija šo prasmi labi apguvis. Tagad, vienpadsmit gadu vecumā, viņš jau bija spējīgs noturēties uz muguras mežonīgam, neiejātam zirgam. Viņš pazina spēcīgā un drosmīgā mustanga raksturu un saprata to. Dzīvnieks, jādomā, jutās tā kā sasaistīts karavīrs, kad ienaidnieks uzbrūk sievietēm un bērniem. Harka brīdi apsvēra un tad drosmīgi rīkojās. Viņš pārgrieza ar nazi ādas saiti, ar kuru ērzelis bija piesiets, un ļāva tam aulekšot pie zirgu bara, Tur dzīvnieki to saņēma ar paļāvīgu uzticību.
Vīri tikmēr jau izcīnīja kauju ar badīgajiem zvēriem. Ne tik daudz pēc naksnīgo ēnu rotaļas kā pēc saucieniem, kas atskanēja no pauguriem, zēns noprata, ka jābūt nogalinātiem jau pieciem vilkiem. Suņi atguva drosmi, it īpaši lielie un spēcīgie, tie metās prom un piedalījās cīņā. Harka piesardzīgi vadīja mustangu tā, ka tas pastāvīgi lieca loku ap zirgu baru.
Pēkšņi zirgs sagriezās un saslējās pakaļkājās, un to pašu brīdi Harka pamanīja zālē divas zvērojošas plēsoņa acis. Zēns piespiedās ar lieliem cieši pie zirga, uzvilka loku un ielika tajā bultu. Tobrīd vilks mainīja taktiku. Viņš dzīrās apiet saniknoto mustangu un ielavīties zirgu
barā. Dzīvniekiem vakarā tika sasaistītas priekškājas, tāpēc tie varēja paspert tikai mazus soļus un nespēja aizauļot prērijā. Bet līdz ar to tie bija arī bezpalīdzīgi plēsoņa varā. Zirgu barā izcēlās neiedomājams satraukums. Harka izšāva bultu turp, kur kustējās vilks, bet tūlīt saprata, ka nebija trāpījis. Plēsoņa uzlēca mugurā kādai ķēvei, un tā aizsargājās vienīgā iespējamā veidā — metās guļus un valstījās pa zemi. Ērzelis, uz kura sēdēja zēns, spēra un koda kā neprātīgs, visapkārt skanēja vīru saucieni un suņu kaucieni. Bija ļoti tumšs, jo pakalni meta ēnu pret mēness gaismu.
Harka nolēca no zirga. Viņš to uzdrīkstējās, jo apzinājās, ka ērzelis nepametīs sasaistīto ganāmpulku. Nepaļau- damies vairs uz loku un bultu, viņš aši uzkāra loku pār plecu un satvēra nazi. Vilks patlaban grasījās iekosties ķēvei kaklā un vairs nekā cita neredzēja. Zēns piegāja klāt un ar spēcīgu un labi mērķētu grūdienu ietrieca nazi vilkam līdz pašam spalam kaklā.
Harka izrāva nazi no beigtā zvēra un izkliedza uzvaras saucienu. Bet tobrīd viņam pašam gandrīz izgāja greizi. Apreibis no uzvaras, viņš uz brīdi zaudēja piesardzību un tūdaļ noprata, ka viņam pretī atrodas vesels plēsoņu bars. Vienā mirklī viņš aptvēra, kas noticis. Bars bija sadalījies, daļa samērā vieglā uzbrukumā devusies no pakalna lejā, un tur vilki bija cietuši zaudējumus, bet arī novirzījuši vīrus un suņus pilnīgi uz to pusi. Tikmēr cita bara daļa bija puslokā zagusies apkārt un pēkšņi ielauzusies zirgu barā. Pie zirgiem parasti naktī tika nolikti sargi. Harka vakarā bija dzirdējis norīkojumu un zināja, ka ap šo laiku pie mustangiem vajadzēja būt jaunajiem puišiem Četānam un Šonkam. Taču neviena no tiem šeit nebija. Droši vien viņi bija padevušies kārdinājumam un aiz- skrējuši uz pakalnu cīnīties ar vilkiem.
Harka, skaļi brīdinādams, iekliedzās. Trīs vilki jau uzbruka vienam zirgam un to saplosīja. Iespējams, ka plēsoņas zēnam nemaz neuzbruks, jo tam bija «cilvēka» smaka, un zvēriem tas nozīmēja briesmas; tiem pietika pretoties nespējīga laupījuma. Bet zvēru vidū bija vilks, lielāks par citiem, laikam bara vadonis, un tas metās Harkam virsū. Zēns glābās vienīgi tādējādi, ka uzlēca mugurā tēva zirgam, kurš tagad tomēr nāves bailēs rāvās no ganāmpulka prom.
Tikko metrus piecdesmit noskrējušam, jaunajam jātniekam tomēr izdevās zirgu pagriezt atpakaļ, un tas pēc pirmajiem panisko baiļu mirkļiem pats traucās pie apdraudētā ganāmpulka, jādomā, lai to aizrautu skrējienā līdz. Kad Harka atkal ieraudzīja apmetni un zirgus, viņš tūdaļ saprata, kas tur notiek. Bija atsteigušies daudzi vīri un jaunieši, arī sievietes un meitenes un, pārgriezuši pinekļus, lēca zirgiem mugurā, dzīdami tos prom, lai paglābtu no vilkiem. No tiem plēsoņām, kas bija iekodušies nogalinātajos zirgos, daudzus nobeidza ar ieročiem, kādi vien pagadījās pie rokas.
Tagad Harka vairs neuzdrīkstējās pamest tēva zirgu. Dzīvnieks, acīm redzot, aicināja pārējos bēgt, un Harka to atbalstīja. Daži zirgi ar jātniekiem un daži bez tiem sekoja, un jātniekiem izdevās novērst juceklīgu bēgšanu. Apmetis plašu loku, zirgu bars aulekšoja pa vientuļo, naksnīgo prēriju atpakaļ uz apmetni.
Vilki jau bija atkāpušies, tāpēc zirgi vairs nebaidījās atgriezties.
Bet kā tagad izskatījās pie teltīm! Rītausma, kas pieteica saules lēktu, ļāva visu skaidri saskatīt. Vilki bija nokoduši divpadsmit zirgus un tos daļēji saplosījuši. Deviņi zirgi bija tik smagi ievainoti, ka tos vajadzēja nogalināt. Piecpadsmit zirgu trūka, tie bija aizbēguši. Lāču ciltij bija piederējis simt piecdesmit zirgu, turpat katrs ceturtais nu gājis bojā, tas bija smags zaudējums — it īpaši ceļojuma laikā.
Dzīvniekus sadzina vienkopus otrā nometnes galā un piesēja, jo asins smaka tos darīja nemierīgus. Sievietes savāca beigto dzīvnieku gaļu. Havandšita un Matotaupa sadalīja to taisnīgi visām teltīm pēc ēdēju skaita. Mazākos gabalus izsalkušie aprija tūlīt pat jēlus.
Harka bija tēva ērzeli atkal piesējis telts tuvumā un tagad apstaigāja apkārtni, apskatīja beigtos vilkus un izpētīja nakts cīņas pēdas. Viņš atrada vilku, ko bija nogalinājis, un par uzvaras zīmi nogrieza tam ausis. Harpstenā apbrīnodams raudzījās uz brāli. Harka pamāja, lai viņš nāk līdz. Pamācīdams un skaidrodams viņš iepazīstināja jaunāko brāli ar cīņas norisi. Harka vēlreiz aplūkoja visus beigtos vilkus. Lielā plēsoņas, ko viņš bija redzējis cīņas, bīstamākajā brīdī, to starpā nebija. Harka kopā ar brāli uzmanīgi gāja pa vilku pēdām. Pārējo vidū viņš atšķīra lielā vilka pēdas. Tam bija spēcīgākas ķepas, un tas skrēja lielākiem lēcieniem nekā pārējie. Zvērs bija aizbēdzis.
\ — Šis vilks ir liels vadonis citu vilku starpā, — paskaidroja Harka brālim. — Mēs redzējām pēc pēdām, kā tas bija atvedis šurp baru un to sadalījis, lai mūs apvestu ap stūri. Daudzi vilki ir beigti, bet pārējie paēduši, kaut gan bizoņu nav.
. Zēni, izmetuši līkumu, atgriezās savā vigvamā. Te viņi sastapa Četānu un Šonku, kas nokaunējušies stāvēja pretī tēvam. Harka būtu vismīļāk tūlīt pat kopā ar Harpstenā atkal izgājis laukā, jo negribēja, lai jaunākais brālis dzird, kā tēvs rāj Četānu, Harkas draugu. Taču bija par vēlu, Harpstenā jau bija aizskrējis pie mātes telts dibenā, un tad ari Harka palika stāvam un visu dzirdēja.
— Jūs abi esat uzvedušies kā mazi skuķi, kas neprot savaldīties, — aizrādīja kara virsaitis abiem puišiem, un tas bija visbargākais nosodījums. — Jūs pamētāt zirgus, lai iegūtu vilku ausis. Kas pēc tam notika, to jūs zināt. Lāču cilts karavīri nolēmuši, ka jūs neesat cienīgi greznoties ar vilku ausīm.
Harka jutās gaužām neveikli sava drauga Četāna dēļ. Kāds kauns! Četānam vajadzēs paveikt kaut ko ļoti drosmīgu un dižu, lai izpirktu savu vainu. Protams, tas pats attiecas arī uz Šonku, bet par Šonku Harka nebēdāja. Harka novērsās, it kā nebūtu nekā ne dzirdējis, ne redzējis. Viņš gribēja aiztaupīt Četānam kaunu, ka tiek pazemots, viņam dzirdot.
Bāli, satriekti abi puiši izgāja no virsaiša telts, noklausījušies to, ko paši sev dienu un nakti daudzinās, līdz būs savu kaunu izpirkuši.
Matotaupa deva pavēli doties ceļā.
Visas trīsdesmit teltis tika nojauktas. Daudziem bērniem vajadzēja sēsties uz zirgiem pie mātēm vai arī apmierināties ar vietu šļūcē, jo zirgu nepietika. Dažas sievietes, tāpat kā Havandšita, gāja kājām.
Harka Vilku Nāve drīkstēja atkal kāpt mugurā savam ābolainajam zirgam un garajā karavīru rindā jāt līdzās nastu nesējiem dzīvniekiem.